Par noslāņošanos —

bagātajos un nabagajos

Vladimirs Makarovs, labklājības ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Runājot par Latviju, skaidrs, ka nabadzības līmeni zem 10 procentiem mēs pazemināsim ne agrāk kā 2005. gadā, kas ir samērā optimistiska prognoze, zinot milzīgo nabadzības līmeni mūsu vidū un reālos ienākumus uz vienu iedzīvotāju valstī. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, reālie ienākumi uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir 55 — 57 lati. Taču Pasaules bankas pētījumā bija izmantoti pietiekami veci — 1996. gada — Valsts statistikas komitejas mājsaimniecību apsekojuma dati. Līdz šim brīdim tomēr valstī ir notikušas diezgan straujas pārmaiņas, kaut gan darba samaksas attīstības tempi atpaliek no vēlamā un tas varētu palielināt nabadzīgo iedzīvotāju skaitu tieši strādājošo grupā. No otras puses, ir valdības pasākumi, kas vērsti uz pensionāru materiālā stāvokļa uzlabošanu — gan pietiekami straujā pensiju indeksācija 1998. gada maijā, gan indeksācija novembrī par sešiem mēnešiem uz priekšu, kas varētu ietekmēt ienākumu līmeni. Mani visvairāk uztrauc nabadzība tieši strādājošo iedzīvotāju vidū, jo viņiem ir jāuztur ģimenes, bērni. Ja ģimenei ir nepietiekami ienākumi, tad sāk taupīt uz pārtikas, apģērba un, kas ir vissmagākais, uz bērnu izglītības nodrošināšanas un veselības rēķina. Šie tīri sociālie pakalpojumi, kas lielā mērā tiek finansēti no valsts budžeta, — izglītība un veselības aprūpe — kļūst retāk pieejami ģimenēm. Un, ja taupa uz veselības rēķina, tad veselības aprūpes iestādēs šie cilvēki nonāk jau ārkārtīgi slimi un palīdzība izmaksā pārmēru dārgi, līdz ar to cilvēki baidās doties pie mediķiem un veidojas apburtais loks. Ir arī neskaidrība par to, vai par izglītību ir jāmaksā, arī mācību grāmatu iegāde un viss pārējais, kas nepieciešams izglītības iegūšanai, nemaksā lēti. Izglītības problēmas varētu atrisināt, ja Izglītības un zinātnes ministrija pieņemtu ilglaicīgas mācību programmas, kas nemainītos katru gadu, un atļautu lietot kā mācību līdzekli tikai tās mācību grāmatas, kas izturējušas konkursu un pilnībā atbilst programmas prasībām, nevis viena gada laikā vienā priekšmetā nomainītu trīs mācību grāmatas.

Ņemot vērā to, ka Branko Milanoviča pētījumā apskatītas 18 pārejas ekonomikas valstis, ir ļoti grūti prognozēt, vai aprakstītā situācija valstīs atbilst šodienai vai arī, līdzīgi kā par Latviju, dati ir gadu vai divus veci. Taču domāju, ka Pasaules banka (PB) turpinās savus pētījumus. Šāgada beigās vai nākamā gada sākumā PB pārstāvji viesosies Latvijā, lai dotu mūsu valsts situācijas plašāku novērtējumu un, kas, manuprāt, ir ļoti pozitīvi, sniegtu rekomendācijas valdībai un politiķiem konkrētas rīcības izstrādei. Diemžēl man jāsaka — politiķi šodien ne vienmēr dzird, ko viņiem saka Labklājības ministrija, neveltī pietiekamu uzmanību lielākajiem sāpju punktiem, kuriem ir jāpievērš uzmanība. Piemēram, minimālās algas palielināšanai, aktīviem nodarbinātības pasākumiem, aktīvi jaunu darbavietu veidošanai kopīgi visām Latvijas ministrijām, valsts atbalstam jaunām tehnoloģijām utt.

Nākamais sarunu temats bija par konkrētām rīcības shēmām, par valstī veicamiem konkrētiem pētījumiem. Savā runā konferencē uzsvēru nodarbinātības iespējamības palielināšanu — mums ļoti nopietni jādomā par darbaspēka kustību un mobilitāti, darbaspēka spēju mainīt savu nodarbošanos atbilstoši tirgus prasībām — te Latvijai nepieciešams atbalsts izglītības jomā, īpaši profesionālās izglītības jomā. Lai reāli pārvarētu bezdarbu, jāizveido sabiedrība, kas ir gatava un nekaunas mācīties visa mūža garumā. Ir jāmaina izglītības iegūšanas mērķis. Izglītībai ir jāpalīdz cilvēkā atklāt viņa potenciālu, viņa intereses, nevis tikai jāsniedz vispārējas zināšanas. Tātad — vispirms ļaut izvērtēt cilvēkam, kas viņš ir, ko grib un uz ko ir spējīgs, un tikai tad sniegt atbilstošu izglītības apjomu, lai cilvēki būtu konkurētspējīgi darba tirgū.

— Jūs teicāt — tas bija lietpratēju saiets, kurā tikpat kā nepiedalījās politiķi. No kurām valstīm vēl bez Latvijas bija aicināti politiķi?

— No Polijas, Ungārijas un Latvijas. No Latvijas mēs bijām divi — es un Centrālās statistikas pārvaldes pārstāvis, Sociālās statistikas departamenta direktors Vaska kungs. To var uzskatīt par ļoti lielu pagodinājumu, ja politiķiem atļauj piedalīties speciālistu diskusijās. Taču ir vēl arī otra puse. Mums, kā arī teicu savā runā, ir ļoti laimējies ar sadarbību ar PB. Tādēļ ka Latvija ir maza valsts un mēs nekad nevarēsim attīstīt visas zinātņu nozares. Bet PB mēs atradām labus konsultantus, un tas mums deva iespēju izveidot normālu un mūsdienīgu sociālo likumdošanu. Ceru, ka mums izdosies izveidot arī normālu veselības aprūpes sistēmu, turklāt tādu, kas būs pieejama visiem iedzīvotājiem. Un konferences dalībniekos radās izpratne par to, ka Latvijā sabiedrība ir gatava uzsākt nopietnus rīcības pasākumus nabadzības samazināšanai — nabadzības likvidācija jau būtu utopija — zemāk par 10 procentiem. Tad šiem trūcīgajiem cilvēkiem varētu normālu palīdzību sniegt pašvaldību sociālās palīdzības dienesti utt. Ar tādu salīdzinoši nelielu nabadzīgo iedzīvotāju skaitu pašvaldību dienesti veiksmīgi tiktu galā. Bet mums vispirms jāpārvar vispārējās nabadzības barjera.

— Vai šāds starptautisks pasākums tika rīkots pirmo reizi?

— Principā šāds plaša mēroga pasākums, kurā piedalījās ļoti augsta PB pārstāvniecība un ļoti augsta ranga zinātnisko institūtu direktori un atbildīgie statistikas pārvalžu darbinieki, par šādu tēmu tika rīkots pirmo reizi. Pārejas ekonomikas valstis ar samērā ātriem attīstības tempiem un ārkārtīgi asu sabiedrības polarizāciju pasaulē ir jauna parādība.

— Kā izskatījās Latvija uz šo 18 valstu fona un Baltijas valstu starpā?

— Runājot par nabadzības samazināšanu, Latvija izskatījās optimistiskāk nekā Igaunija. Igaunijā nabadzības līmenis ir asāks. Tas nav nekas dīvains, jo tad, kad notiek strauja ekonomikas attīstība, kā tas bija Igaunijā, iedzīvotāju noslāņošanās ir daudz straujāka. Lietuva ir apmēram mūsu līmenī, arī rādītāji un prognozes līdzīgas kā Latvijai. Latvijai pašlaik sociālās apdrošināšanas budžets ir stabils ,un mēs dzīvojam pietiekami droši vismaz tuvākā gada laikā, bet Lietuva dzīvo uz aizņēmumiem pensiju izmaksāšanai, uz budžeta deficīta rēķina un nav nosakāms, kurā brīdī šī nauda būs jāatdod. Un tas brīdis var būt ļoti, ļoti smags. Latvija visu šo valstu starpā atrodas pa vidu — ne tuvu ideālā, bet nebūt arī ne bezcerīgā situācijā. Ir valstis, kuras nabadzības līmeni sola pazemināt tikai līdz 2015. gadam.

Šobrīd ir pilnīgi skaidri redzams — lai Latvijas iedzīvotāji baudītu ekonomiskās attīstības augļus, nepieciešama visu ministriju koordinēta sadarbība jaunu darbavietu veidošanā, sociālo garantiju tīkla attīstīšanā, īpaši ģimenēm ar maziem bērniem — bērnu uzturēšanas, izglītības, mājokļu u.c. kreditēšanā. Nedomāju, ka tiem noteikti ir jābūt tieši valsts kredītiem, bet pastāv Eiropas Savienības sociālās attīstības fonds ar sēdekli Parīzē, kas ar samērā zemiem procentiem aizdod līdzekļus mājokļu celtniecībai, sociālo māju būvei un cita veida mērķkredītiem uz 15 — 17 gadiem. Šo aizdevumu kredītprocentu likme ir zem pieciem procentiem gadā. Pašlaik Latvija lemj, iestāties šajā fondā vai ne. Iestāšanās maksa tajā Latvijai būtu 40 000 ekiju, bet mūsu valsts galvenā problēma ir cita — mums nav šiem mērķiem atbilstošu projektu, ko varētu no šī fonda līdzekļiem finansēt. Jā, mums ir vajadzības, taču tās nav precīzi definētas ilgākam laika posmam. Tieši tādēļ mēs šobrīd arī strādājam ar PB, lai 1998. gada augustā būtu skaidri redzama veselības aprūpes attīstības shēma — nevis politiskā, bet konkrētā reālā attīstība un perspektīva katrai slimnīcai, reģionam, saslimstības problēmu risinājums, jaunu tehnoloģiju ieviešanas pamatotība un citas vitāli svarīgas sociālās attīstības lietas.

Rūta Bierande,

"LV" nozares redaktore