6.Saeima: kas padarīts, kas vēl jāpaspēj

Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

— Tātad — lai iesāktie darbi nepaliktu pusceļā vai, vēl sliktāk, papīrgrozā?

— Jā, tieši tā. Lūk, šie ir tie trīs jautājumi, ar kuriem, es ceru, kaut arī varbūt naivi, sestā Saeima tiks galā.

— Šobrīd sabiedrības uzmanības centrā ir nonācis jautājums par nāvessoda atcelšanu? Kāds ir jūsu kā Saeimas deputāta, nevis Saeimas priekšsēdētāja viedoklis šajā sarežģītajā jautājumā?

— Valsts prezidents Guntis Ulmanis jau ir atdevis otrreizējai caurlūkošanai Saeimā Krimināllikumu, kurā paredzēts nāvessods. Tiesa, tikai šodien es kā Saeimas priekšsēdētājs parakstīju trešajā lasījumā pieņemto Krimināllikumu. Bet Valsts prezidents oficiāli līdz šai dienai, 27.maijam, vēl nemaz nezina, kāds Krimināllikums ir pieņemts Saeimā. Bet jau pagājušā nedēļā viņš mums atsūtīja vēstuli, kurā lūdz šo likumu otrreiz caurlūkot. Taču tās, protams, ir tikai formalitātes jeb juridiskas niansītes.

Es personīgi domāju, ka Latvijas Republikā nāvessods ir saglabājams. Par to iestājos tādēļ, ka visā savā iepriekšējā dzīvē un darbībā dažādos Latvijas novados — Kurzemē, Vidzemē un Latgalē — gan gluži cilvēciski, gan pildot dažādus darbus un dienesta pienākumus, esmu sastapies, iegūstot visādu informāciju, ar ārkārtīgi briesmīgiem un nežēlīgiem noziegumiem. Un tad man pašam liekas, ka cilvēki, kuri spēj tādus noziegumus izdarīt, nav tiesīgi atrasties civilizētu cilvēku vidū. Te vispirms domāju par bērniem. Man šķiet, ka nevienai mātei, nevienam tēvam nevar būt vienaldzīgs viņu bērna liktenis un labklājība. Bet, ja kāds no sabiedrības locekļiem — man gan grūti šos noziedzniekus par tādiem nodēvēt — spēj būt tik nežēlīgs pret bērniem, ko man pašam ir nācies pieredzēt, tad es domāju, ka tādiem cilvēkiem nav vietas sabiedrībā. Tādēļ es personīgi esmu par nāvessoda saglabāšanu. Bet, ja Saeima tomēr izlems, ka šis sods ir atceļams, jo galu galā to prasa Eiropas Savienība, uz ko mēs virzāmies, es, protams, šim lēmumam pakļaušos. Mūsu frakcijā par to vēl nav diskutēts. To darīsim šodien vai rīt — brīdi pirms likumprojekta otrreizējās caurlūkošanas. Tad arī varēšu pateikt savas frakcijas viedokli. Bet šobrīd izsaku tikai savas personīgās domas.

— Vairākās Eiropas Savienības valstīs un arī daudzos ASV štatos nāvessods joprojām ir spēkā? Vai šajā apstāklī, jūsuprāt, neizpaužas rietumvalstu divkosība jeb dubultā morāle?

— Patiešām. No 15 Eiropas Savienības valstīm, kā man zināms, kādās četrās šī norma par nāvessodu joprojām ir saglabāta. Arī daudzos ASV štatos nāvessoda iespējamība ir spēkā. Tātad Amerikas Savienotajās Valstīs šur tur ik pa brīžam elektriskais krēsls tiek ieslēgts.

Esmu runājis par šo problēmu ar savu kolēģi Igaunijā Tomasu Sāvi. Igaunijas parlaments jau ir pieņēmis lēmumu par nāvessoda atcelšanu. Bet, kā man teica Sāvi kungs, šī diskusija Igaunijas parlamentā ir bijusi ārkārtīgi smaga, lēmums pieņemts tikai ar divu balsu pārsvaru. Deputātu skaits abos parlamentos ir gandrīz vienāds: Igaunijā — 101, Latvijā 100.

Ja jau Igaunijā, kur dzīvo ziemeļnieciska, visai noslēgta tauta, ar tādām grūtībām, ar tādu piepūli ir pieņemts šis lēmums, Latvijā neies vieglāk.

— Diemžēl joprojām sestajā Saeimā turpinās tā sauktā deputātu staigāšana. Kā liecina vēsture, vismaz šajā ziņā šī Saeima ir unikāla. Kā, jūsuprāt, būtu novēršama šī parādība?

— Ir bijuši priekšlikumi šīs Saeimas darbības laikā, kad opozīcija, proti, Tautas kustības "Latvijai" frakcija, kam "staigāšanas" laikā ir bijuši vislielākie cilvēku zaudējumi, vairākkārt tos ir izvirzījusi. Bet diemžēl vienmēr Saeimas plenārsēdēs, kad diskusiju laikā tiek izteikti visādi viedokļi, nobalsots tiek par to, ka šī norma par deputāta aiziešanu no frakcijas, kļūstot par vienu no frakcijām nepiederošajiem deputātiem vai iestājoties citas partijas frakcijās, ir saglabājama. Es personīgi domāju, ka šajā ziņā lielākā loma ir bijusi deputātu vēlmei saglabāt sev kaut kādu aizmugures stāvokli, lai to varētu izmantot visādās situācijās, kādās dažkārt deputāts nonāk, kad viņš no frakcijas tiek izslēgts vai "aiziet", lai nezaudētu deputāta pilnvaras. Domāju, ka šajā gadījumā deputāti, spiežot "par" vai "pret" pogas, ir vairāk domājuši nevis par valsti un vēlētājiem, bet gan par sevi personīgi. Tāds ir mans viedoklis.

— Kāda varētu būt izeja no šādas situācijas?

— Mainot likumdošanas normas Saeimas vēlēšanu likumā un arī Satversmē, tāpat citos likumdošanas aktos, kur šis jautājums tiek regulēts. Vajadzētu iestrādāt tādu normu, kas noteiktu: ja deputāts atstāj to partiju vai frakciju, no kuras saraksta viņš ir kļuvis par deputātu, viņam jānoliek deputāta mandāts. Cita ceļa es neredzu.

— Sestās Saeimas laikā šādi grozījumi likumos nav izdarīti. Tātad "staigāšana" turpināsies arī septītajā Saeimā?

— Jā, diemžēl tā varētu turpināties.

— Patlaban Saeimā faktiski ir tikai 99 deputāti, jo Valdim Krisbergam ir liegta līdzdalība tās darbā. Kā šis jautājums tiks atrisināts?

— Ja tiesa, kas izskata Krisberga lietu, pieņems lēmumu, ka viņš ir attaisnojams, Krisbergs atgriezīsies sestajā Saeimā viņam paredzētajā vietā un būs tajā līdz šīs Saeimas pilnvaru beigām. Ja tiesa līdz nākamās Saeimas vēlēšanām atlikušo četru mēnešu laikā pieņems notiesājošu spriedumu, Krisbergs ar to brīdi Saeimas deputāta mandātu zaudēs, kā tas ir noteikts likumā. Domāju, ka šī norma ir pareiza. Es personīgi nevaru zīlēt un spriest, vai Krisbergs ir vai nav vainīgs. Tas ir jāizlemj tiesai. Tāda ir tā kārtība. Kā man zināms, pašlaik Krisberga tiesas process notiek, un domāju, ka tiesai, ja vien tā nav pārlieku pārslogota, ir pietiekami daudz laika, lai taisītu galīgo spriedumu Krisberga lietā. Ja spriedums būs Krisbergam nelabvēlīgs, protams, viņa vietā nāks nākamais Demokrātiskās partijas "Saimnieks" sarakstā ierakstītais deputāta kandidāts.

— Tuvojoties vēlēšanām, Saeimas darbs arvien vairāk, kā jūtams, politizējas. Līdz ar to atgadās arī visai amizantas situācijas. Vai tās nesarežģī parlamenta darbu, īpaši plenārsēžu laikā?

— Šajā ziņā deputāts Gundars Valdmanis ir unikāls cilvēks. Bet tādas situācijas kā ar Valdmani atkārtoties nevar, jo citu tādu deputātu Saeimā nav. Nelaime ir tā, ka Gundars Valdmanis dažādu iemeslu dēļ bieži vien nemaz nezina, par ko ir runa. Bet runāt viņš grib par katru jautājumu. Turklāt viņa runas teksts, vismaz man, jau iepriekš ir zināms. Jebkurā jautājumā viņš runā vienu un to pašu. Pēdējā pagājušās nedēļas plenārsēdē viņš sāka runāt it kā par nākamo darba kārtības jautājumu, ko tajā brīdī Saeima nemaz vēl neizskatīja. Kad es viņam par to aizrādīju — tas ir mans pienākums, kas noteikts Kārtības rullī— , aicinot runāt par lietu, Valdmanis prasa: "Par kādu lietu?" Tad nu es esmu spiests viņam aizrādīt, jo viņam šad tad, atnākot uz tribīni, kaut arī atrodoties ar muguru pret mani, es tomēr zinu, no kurienes viņš tikko ir atnācis. Es to jūtu, redzu un saožu. Tādēļ es Valdmaņa kungam strikti aizrādīju, ka vajadzētu runāt par lietu, bet, ja viņš negrib runāt par lietu, lai aiziet turpat, kur tikko ir bijis.

Citi deputāti tā nekad nav darījuši. Tiesa, deputāti, tuvojoties vēlēšanām, arvien biežāk runā par savas partijas vai frakcijas lielajiem sasniegumiem, par saviem personīgajiem ieguldījumiem. Tas ir nožēlojami, bet tādi nu mēs te esam un tā te uzvedamies.

— Bet laikam taču visur pasaulē, parlamenta vēlēšanām tuvojoties, politiķi tiecas uzsvērt savus nopelnus un pretinieku kļūdas?

— Domāju, ja cilvēks ir pietiekami gudrs, viņš savas runas laikā var nodarboties ar savas partijas, frakcijas vai savas personības izcelšanu. Bet tas ir jāprot. Vairums no mūsu deputātiem to neprot. Pārlieku uzkrītoši tas viss notiek. Un tas izraisa tikai nožēlu.

— Vai pēdējā laikā jums ir bijuši kaut kādi pārmetumi vai aizrādījumi no deputātu puses par Saeimas sēžu vadību?

— Jā, ir bijuši pelnīti pārmetumi. Dažkārt tās vai citas runas laikā zālē vairāki deputāti ir aicinājuši mani saukt runātāju pie kārtības, aicinot viņu runāt par lietu. Bet es zinu, uz kuru deputātu mans aicinājums var iedarboties, un tagad arī ļoti labi zinu, uz kuru deputātu mans aicinājums neiedarbosies. Jebkurā gadījumā, ja es nesaņemšu kritiku no zāles, es saņemšu to no runājušā deputāta. Bet visi akmeņi, tā vai citādi, trāpīs sēdes vadītājam vai no zālē sēdošo, vai no tribīnē runājošo puses. Bet es sevišķi nepārdzīvoju šos man adresētos aizrādījumus. Vadīšu plenārsēdes tāpat kā līdz šim, nemainot savu darba stilu.

— Bet vai ir bijuši arī, jūsuprāt, nepamatoti pārmetumi?

— Nē, tādi nav bijuši. Visai bieži ir bijusi sakarsēta politiskā gaisotne, bet tad es vienmēr atgādinu sev to, ka esmu nevis vienas partijas pārstāvis, ka esmu Saeimas priekšsēdētājs. Tādēļ mēģinu izturēties vienādi pret visiem deputātiem neatkarīgi no viņu politiskās piederības, lūdzot viņus ievērot runāšanai paredzēto laiku un runāt tikai par izskatāmo jautājumu. Cik nu vien tas ir iespējams, cenšos nepārtraukt viņus pusvārdā, gan atgādinot par runāšanai paredzētā laika beigšanos. Tā es esmu rīkojies pilnīgi vienādi attieksmē pret jebkuru deputātu. Un centīšos tā rīkoties arī turpmāk.

— Nupat ir notikušas kārtējās pārmaiņas Saeimas Prezidija sastāvā. Laikam vienīgi Andris Ameriks ir Prezidija loceklis jau kopš 1995.gada rudens, kad sanāca sestā Saeima? Precizējiet, lūdzu, pašreizējās abu Saeimas priekšsēdātāja biedru funkcijas jeb pienākumus.

— Esam vienojušies, ka Jānis Straume nodarbosies ar tiem pašiem jautājumiem, kas jau bija Aigara Jirgena pārziņā. Saskaņā ar Prezidija locekļu savstarpējo vienošanos viens no Saeimas priekšsēdētāja biedriem uzņemas Saeimas preses dienesta darba vadību, ir atbildīgs par Saeimas darba atspoguļojumu masu saziņas līdzekļos — laikrakstos, radio, televīzijā —, uztur kontaktus ar sabiedriskajām organizācijām. Esam vienojušies, ka Straumes kungs to arī turpinās darīt. Ir pagājusi tikai nedēļa, kopš viņš ir ievēlēts jaunajā amatā, bet ceru, ka viņš ar saviem pienākumiem tiks galā. Cits jautājums, kā viņam veiksies ar citu pienākumu pildīšanu. Viens no tiem ir plenārsēžu vadīšana manas vai Amerika kunga prombūtnes laikā. Te ir viena svarīga prasība — labi jāzina Kārtības rullis. Tiesa, vienmēr jau var palīdzēt Prezidijam aizmugurē sēdošais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš, kas bieži vien nāk pie sēdes vadītāja un pasaka kaut ko priekšā. Tāda palīdzība būs arī Straumes kungam. Taču ne vienmēr var paļauties tikai uz Kusiņa kungu. Dažkārt vajadzīga zibenīga reakcija negaidītās situācijās.

Amerika kunga pārziņā galvenokārt ir ārlietas. Visi starptautisko institūciju dokumenti, ko saņemam, tiek adresēti Amerika kungam un Saeimas starpparlamentāro attiecību birojam. Viņš ir tā amatpersona, kas, pārstāvot Prezidiju, vada šo biroju un nodarbojas ar protokola nodaļu. Viņš koordinē ārvalstu pārstāvju vizītes Latvijā un mūsu deputātu braucienus uz ārzemēm. Viņš seko līdzi tam, kā tiek tērēta ārzemju komandējumiem paredzētā nauda, viņš parasti ierosina samazināt mūsu delegāciju locekļu skaitu, lai varētu iekļauties budžetā paredzētajās naudas summās. Tās ir galvenās Amerika kunga funkcijas, un man šķiet, ka viņš ar tām labi tiek galā.

— Kā patlaban veidojas attiecības ar mūsu kaimiņvalsts Krievijas parlamentu Federālo sapulci — Federācijas padomi un Valsts domi?

— Kā jau es teicu pirms mēneša "Latvijas Vēstneša" lasītājiem, pēc manas vēstules nosūtīšanas Krievijas Federācijas Valsts domes priekšsēdētājam Seļezņova kungam joprojām nekāda atbildes reakcija nav bijusi — ne oficiāla, ne neoficiāla, ne rakstiska, ne telefoniska. Tātad šajā ziņā nekādu uzlabojumu nav. Tiesa gan, ir pirmā bezdelīga, proti, Krievijas Federācijas padome jeb parlamenta augšpalāta nupat ir izrādījusi iniciatīvu. Tās deputāti vēlētos atbraukt pietiekami augstā līmenī — delegācijā būtu gan politiķi, gan biznesmeņi — un runāt ar Latvijas politiskajām un ekonomiskajām struktūrām par ekonomisko un kultūras kontaktu saglabāšanu, atjaunošanu un varbūt pat paplašināšanu. Bet tas viss pagaidām ir tikai telefonsarunu un iepriekšējas saskaņošanas līmenī. Nekādus oficiālus lūgumus vai dokumentus no Krievijas Federālās sapulces oficiālajām amatpersonām es neesmu saņēmis. Ja tādi tiks saņemti, mēs atbilstoši valsts protokolam arī rīkosimies šajā ziņā.

Mani, tāpat kā jebkuru pragmatiski domājošu cilvēku, zināmā mērā iepriecināja Jeļcina kunga izteikumi Birmingemā, kad viņš pauda gatavību tikties ar Latvijas Valsts prezidentu Ulmaņa kungu. Ja vien viņš to pavēstīja nopietni un ar pilnu atbildību, tas, protams, ir apsveicami un labi. Kā zinu, Ulmaņa kungs gan presē, gan dažādās sarunās ir izteicies atzinīgi par šo Jeļcina kunga izteikumu un ir devis saviem palīgiem uzdevumu ar Ārlietu ministrijas starpniecību gatavot viņa vizīti uz Maskavu. Bet tas ir tikai tad iespējams, ja Jeļcina kungs to ir teicis nopietni, nevis tikai tādēļ, lai pārējie 6—8 valstu vadītāji viņam vairs neizteiktu pārmetumus par attieksmi pret Latviju. Ņemot vērā Borisa Jeļcina raksturu un viņa bieži vien neprognozējamos un emocionālos paziņojumus, personīgi es sevišķi lielas ilūzijas sakarā ar šo paziņojumu neloloju.

— Kādas citas Saeimas ārpolitiskās aktivitātes paredzamas tuvākajā laikā?

— Nupat notika Lietuvas Seima priekšsēdētāja Vītauta Landsberģa vizīte Rīgā, šonedēļ Latvijā uzturas Francijas parlamenta delegācija. Tikko saņēmu no Landsberģa kunga ielūgumu Latvijas Saeimas oficiālai delegācijai pieņemamā laikā ierasties Lietuvas Republikā. Šobrīd vēl nevaru pateikt, vai šī vizīte notiks pirms vai pēc Saeimas vēlēšanām. Bet domāju, ka šādi kontakti noteikti būtu turpināmi. Esmu vienojies ar savu kolēģi no Igaunijas Tomasu Sāvi par to, ka, ja ne līdz Saeimas pavasara sesijas beigām, tad vismaz rudens sesijas sākumā Latvijas parlamenta delegācija varētu doties oficiālā vizītē uz Igauniju, apmeklējot Igaunijas Valsts sapulci. Pateicoties Baltkrievijas vēstniecības darbinieku aktivitātēm, tiek gatavota — pagaidām tikai savstarpēju telefonisku sarunu līmenī — mana vizīte Baltkrievijā. Tā varētu notikt jūlijā. Ar ko man iznāktu tikties — ar kādām amatpersonām, ar kādu izpildstruktūru vadītājiem, vai arī ar prezidentu — šobrīd vēl nevaru pateikt. Jāņem vērā, ka pašreizējais Baltkrievijas parlaments, šķiet, nav ievēlēts īsti demokrātiskā ceļā. Tas vairāk vai mazāk sastāv no prezidenta ieteiktajām kandidatūrām. Bet es negribu iejaukties Baltkrievijas iekšējās lietās. Tās ir viņu problēmas. Bet, ievērojot to galvenokārt ekonomisko kontaktu apjomu, kāds pastāv starp Latviju un Baltkrieviju, šāda vizīte tomēr būtu vēlama. Gods kam gods, bet man ir pozitīvi jānovērtē Krasta kunga tikšanās ar Baltkrievijas premjerministru Lingas kungu Daugavpilī, kur tika parakstītas vairākas mūsu valstij svarīgas starpvaldību vienošanās.

Jau šā gada sākumā tika ieplānota Baltijas valstu parlamentu vadītāju ierašanās Stokholmā 12. un 13.jūnijā — pēc Zviedrijas Riksdāga priekšsēdētājas Birgitas Dālas ielūguma. Bet no 25. līdz 27.jūnijam ir paredzēta Latvijas parlamenta delegācijas vizīte Šveices Konfederācijā, lai apspriestu politiskās, ekonomiskās un citas sadarbības jautājumus.

Tās ir tās vizītes ārzemēs, par kurām jau ir kāda skaidrība. Ir mums ielūgumi arī no vairākām citām valstīm — no Armēnijas, no Gruzijas. Nupat saņēmām piedāvājumu no Turcijas Republikas vēstnieka Latvijā ar priekšlikumu par Turcijas parlamenta priekšsēdētāja ierašanos Latvijā. Par to vēl spriedīsim, vai tas būs iespējams.

Raugoties uz Saeimas ārpolitiskajām aktivitātēm, mēs ļoti apdomīgi par tām spriežam. Jo vienmēr mums nākas rēķināties ar šiem visai pieticīgajiem līdzekļiem, kas ir mūsu rīcībā.

— Kādi ir jūsu kontakti ar Valsts prezidentu un Ministru prezidentu? Cik regulāri ar viņiem sazināties vai apspriežaties?

— Kā man šķiet, kontakti visumā ir pietiekami bieži un lietišķi.

Ar Ulmaņa kungu es vismaz reizi nedēļā runāju pa telefonu, pievēršoties dažādiem jautājumiem. Valsts prezidents vienmēr iepriekš piezvana pa telefonu, kad viņš ir nolēmis to vai citu likumu atgriezt Saeimā otrreizējai caurlūkošanai. Runājam arī par citām lietām, tostarp par likumprojektiem, kuru drīzāku tālākvirzību Ulmaņa kungs grib ietekmēt, izmantojot partiju frakciju vai manu starpniecību. Tāpat vienmēr kontaktējamies, pirms viņš atstāj valsti un es uz laiku uzņemos Valsts prezidenta pienākumus.

Ar Krasta kungu man ir krietni mazāk kontaktu. Laikam tāpēc, ka Krasta kungs vada izpildstruktūru un viņam ir ārkārtīgi daudz darba. Līdz ar to mums nav īpaši daudz personīgu vai telefonisku kontaktu. Domāju gan, ka tie varētu būt plašāki. No manas puses šajā ziņā nekādu problēmu nevarētu būt. Bet acīmredzot Krasta kungam ir kaut kādi savi apsvērumi par to, cik bieži un par kādiem jautājumiem viņam vajag runāt ar parlamenta priekšsēdētāju.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors

Vakar Saeimā tika nodoti komisijām Ministru kabineta iesniegtie grozījumi likumā "Par valsts budžetu 1998.gadam"; pēc Valsts prezidenta ierosinājuma otrreizējai caurlūkošanai komisijām nodeva "Krimināllikumu" un "Alkohola aprites likumu".

Sēdes laikā Saeimas sekretāra biedrs Māris Rudzītis…

…deputāti Aivars Kreituss un Juris Kaksītis…

…deputāti Juris Dobelis, Andrejs Požarnovs, Ģirts Kristovskis un Oskars Grīgs

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

tuvākā laika jautājums

Aivara Maldupa, ministrijas valsts sekretāra, viedokļi

Otrdien, 26.maijā, Tieslietu ministrijas rīkotajā preses konferencē žurnālisti tika informēti gan par valdības deklarācijas izpildi tieslietās, gan plašāk — par nāvessodu, kas ir saglabāts kā augstākais soda mērs nule pieņemtajā jaunajā Krimināllikumā un ka Valsts prezidents ar savu rakstu Saeimai izteicis to priekšlikumu caurskatīt otrreiz.

Sakarā ar pirmo jautājumu tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs teica: — Valdības deklarācijas izpildes gaitu tieslietās vērtējam kā apmierinošu. Esam sagatavojuši žurnālistiem speciālu shēmu, kurā redzams, kā virzās šis likumu sagatavošanas darbs. Tur, protams, nav atspoguļots pilnīgi viss, taču centīsimies to pilnveidot, lai regulāri sniegtu pārskatu saziņlīdzekļu pārstāvjiem un tātad arī sabiedrībai par šo jomu.

Par nāvessodu — tātad par vai pret. Uzskatām, ka jāpauž savs viedoklis — gan ministrijas, gan ministra viedoklis. Un tas ir šāds: nepārprotami mums ir jāiestājas par nāvessoda atcelšanu. Vēl vairāk tas ir skaidrs, ja ielūkojamies tabulā, kurā ir redzama šī situācija Eiropas valstīs: no 40 Eiropas valstīm tikai septiņas, to skaitā arī Latvija, nav pat parakstījušas konvencijas par nāvessoda atcelšanu 6.protokolu. No šīm septiņām valstīm lielākā daļa nepiemēro nāvessodu, arī Latvija kopš 1996.gada izsludinātā moratorija. Taču neizbēgami rodas arī otrs jautājums — ja mēs esam par nāvessoda atcelšanu, tad — kā reāli to varētu veikt, kad to vajadzētu izdarīt. Tātad — vēlamais un esošais. Vēlamais, protams, pēc iespējas ātrāk pievienoties šim konvencijas 6.protokolam, pieņemt Krimināllikumā tādas normas, kurās nāvessoda nav, taču ar realitāti ir jārēķinās. Jo mūsu cietumu reforma nav sasniegusi tādu pakāpi, lai pilnīgi nodrošinātu uz mūžu ieslodzīto izolēšanu no pārējās sabiedrības daļas. Šobrīd noziegumu atklāšanas līmenis vēl nav sasniedzis tādu pakāpi, lai mēs varētu veiksmīgi cīnīties pret pasūtījumu slepkavībām un līdzīgiem noziegumiem, kas tieši saistīti ar organizēto noziedzību. Kad saliekam šo vēlamo un realitāti kopā, tad redzam: ir nepieciešami kādi pārejas noteikumi, kāds pārejas posms. Manuprāt, šie nosacījumi varētu būt tādi, ka vēlākais ar 2001.gada 1.janvāri nāvessodam jābūt atceltam. Kāpēc šāds viedoklis? Tāpēc, ka, pirmkārt, esam ļoti ieinteresēti to struktūru darba uzlabošanā, kuras veic noziegumu izmeklēšanu, otrkārt, ieinteresēti veiksmīgā cietumu reformā. Un nevis tādā, lai vairāk tērētu nodokļu maksātāju naudu, bet gan tādā, kurā plaši iesaistās starptautiskās institūcijas un ārvalstis.

Ministrs minēja, ka Latvijā ir viens no lielākajiem ieslodzīto īpatsvariem Eiropā, šobrīd vairāk nekā 10 000 ieslodzīto. Jaunās soda politikas kontekstā šis mūža ieslodzījums jāskata no reālā nodrošinājuma viedokļa, ne tikai kā vēlamais.

Preses konferencē savas domas pauda arī Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Aivars Maldups: — Jautājums skar arī organizētās noziedzības apkarošanas pasākumus. Šīs nedēļas nogalē kopā ar iekšlietu ministru došos uz Briseli, kur būs tieslietu un iekšlietu ministru tikšanās par organizētās noziedzības apkarošanu, kur mums būs iespējams izteikt savu viedokli. Runājot par cietuma problēmām un šīs sistēmas pārņemšanu Tieslietu ministrijas pārraudzībā, varu teikt, ka pašlaik norit normatīvās bāzes sagatavošana. To paredzēts pabeigt līdz šī gada beigām. Atbildīgā par šo tiesību aktu sagatavošanu ir Iekšlietu ministrija kopā ar Tieslietu ministriju. Izveidota darba grupa, ko es vadu, un, kad būs izstrādāta normatīvā bāze, tā pārņems šo sistēmu.

Uz jautājumu, ko valsts sekretārs domā par nāvessoda atcelšanu, A.Maldups atbildēja, ka, protams, tas ir jāatceļ. Problēma ir tikai, kā un kad valsts spēs nodrošināt šo ar mūža ieslodzījumu sodīto cietumā uzturēšanās drošību. Esošā sistēma ir ļoti jāuzlabo.

Žurnālistu interesi izraisīja, piemēram, minētā 6. protokola parakstīšanas un ratificēšanas process. Kā Dzintars Rasnačs teica, pievienošanās protokolam ir saistīta ar vairākām stadijām — pirmais ir parakstīšanas un otrais — ratificēšanas process. Diezgan daudzas valstis ir gan parakstījušas šo protokolu, bet nav ratificējušas. — Domāju, ka tas mums ir jāizdara, jo tad šis starptautiskais akts iegūst augstāku juridisku spēku, tas ir, neviena tiesa nevar piespriest nāvessodu. Igauņi šogad martā jau ratificējuši šo protokolu, lietuvieši parakstījuši un tuvākajos mēnešos paredzējuši to arī ratificēt. Mans viedoklis — arī mums to vajadzētu izdarīt. Ja valdības sēdē šodien to akceptēs, tad tas arī aizies uz parakstīšanu. Par to, kad mēs varētu ratificēt, es savas domas jau pateicu. Mums ir jāizmanto šī iespēja, lai gūtu lielāku starptautisku atbalstu cietumu reformas īstenošanā. Protams, izdarīt atbilstošas izmaiņas likumos var tikai Saeima, — teica Dz.Rasnačs.

Rita Belousova,

"LV" nozares redaktore