Brāļi Ancīši — Aknīstei, Sēlijai, Latvijai, pasaulei

Aknīste sāk apzināt savu 700 gadu vēsturi

Krišjāņa Ancīša grāmata tapusi visa mūža garumā. Pēcvārda sastādītāji norāda, ka jau zēna gados viņu interesējis, kāpēc dzimtajā pusē Aknīstē nerunā tā kā, piemēram, Rīgā. Tad 1931.gadā, profesora Jāņa Endzelīna rosināts, Krišjānis sācis vākt Aknīstes izloksnes materiālus un tos zinātniski analizēt. Taču dzīves ceļi vadījuši zinātnieku citā virzienā. Tikai pašās mūža beigās izdevies pievērsties iemīļotajai tēmai — Aknīstes izloksnēm. Šajā grāmatā ieguldīts apmēram 30 mūža gadu darbs. Taču K.Ancītis paspējis mašīnrakstu tikai pārskatīt — tā beigšanai pietrūcis spēka un laika.

Darbu pabeidza brālis Valdemārs Ancītis, kas jau kopš 1932.gada arī pierakstījis un kārtojis dzimtā novada vārdus. Ja tekstā palikušas neskaidras vietas, tad parindē ar attiecīgu norādi dots Valdemāra Ancīša precizētais skaidrojums.

Kādus trīs kilometrus no Aknīstes atradās Ancīšu mājas. Te dzimuši divi diženi sēļi — Krišjānis un Valdemārs Ancīši.

Ja tēvs dēliem ir devis šādus vārdus, rakstos parādās atziņa, ka tēvs jau nu gan tad ir bijis jaunlatvietis. Kā citādi izskaidrot sakritību — Krišjānis, Valdemārs? Taču tā nu tomēr nebija. Abiem dēliem patiešām laimējies uzaugt talantīgu lauku cilvēku ģimenē. Valdemārs Ancītis grāmatā par draugiem, talantiem un sevi pašu "Bez jokiem" Jelgavā (1994) atceras savu vecotēvu. "Un es zinu vēl tagad: mans vecaistēvs nebija nieka vīrs. Viņš pārveda no Rīgas pirmo pulksteni, viņš mūsu vecajā istabā ierīkoja pirmo skolu, un pats tur mācīja grāmatā pirmos mūsu pagasta skolasbērnus. Viņš iemācīja amatos manu tēvu, un par abiem viņi uzbūvēja pirmo kuļamo mašīnu, pirmo vētījamo mašīnu, pirmo linu maļamo mašīnu. Viņi noskatījās, kurš pilsētā tas smalkākais muziķis, un uzmeistaroja arī pijoles (..) Lūk, man tēvs, tas gan: viņš mācēja deviņi amati, kamēr es tik tiešām nevienu. Un ja te stāvētu mans tēvs, viņš arī sacītu, ka neba viņš to pelnījis. Lūk, viņa tēvs, mans vecaistēvs, tas gan. Jo vecaistēvs esot bijis vēl trīskārt pārāks par manu tēvu." Neizdevās atrast plašāku brāļu Ancīšu mātes un tēva raksturojumu. Tādēļ viņus raksturosim ar dažiem teikumiem. Tēvs Jānis Ancītis, kā toreiz teica, bija sabiedrības cilvēks, kura darbība zināma arī ārpus Aknīstes pagasta robežām. Daudzpusīga personība — vispusīgs amatnieks, muzikants un senu stāstu stāstītājs. Māti Emīliju Ancīti (dzimtajā uzvārdā Mežaraupe) dēvēja par runātāju un dziedātāju ļaužu, auduma rakstu zinātāju un to izpildītāju. Ancīšu ģimenē bija cieņā grāmatas. Te pastnieks atnesa arī jaunākos laikrakstus. Ģimenē sekmēja pašizglītošanos. Tiekoties ar Valdemāru Ancīti šā gada martā Saldū, uzzināju, ka pirmo divu klašu skola bijušas vecāku mājas. Aknīstes valsts pamatskolā Valdemārs iestājās jau trešajā klasē un sesto klasi tur beidza 1935.gadā.

Aknīste auklēja Latvijai un pasaulei divus lielus latviešus. Talantīgus, daudzpusīgi darbīgus. Veiksmīgs bija viņu ceļa sākums.

Diemžēl Latvijas okupācija abiem censoņiem liedza labākajos dzīves gados atraisīt savas radošās spējas un likt lietā viņu zināšanas.

Vecākais brālis Krišjānis Ancītis dzimis 1911.gada 28.oktobrī. Mācījies Aknīstes pamatskolā (1920—1924), Subates reālģimnāzijā (1924—1929). Beidzis Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu (1934). Tad darbs Rīgas skolās. 1935.gadā Rīgā ieradies arī jaunākais brālis Valdemārs, kurš apmeties pie vecākā brāļa un mācījies Rīgas pilsētas 1.ģimnāzijā, kur Krišjānis bijis skolotājs. Tad nepilnu gadu no 1938.gada oktobra līdz 1939.gada jūnijam Krišjānis Ancītis bijis latviešu valodas docētājs Varšavas universitātē, vienlaikus te studējot slāvu filoloģiju. Pēc atgriešanās Rīgā vienu gadu strādājis "Rakstu un mākslas kamerā". Okupācijas gados atradis darbu Vēstures muzejā. Tad sācies traģiskākais zinātnieka dzīvē — 1944.gadā vācu okupācijas vara viņu iesaukusi armijā. Pēc tam gūsts (1945) un ieslodzījums Uhtā Komi APSR līdz 1946.gada novembrim.

Pēc atgriešanās Latvijā daži labvēļi palīdzējuši atrast īslaicīgu darbu LVU un dažādos ZA institūtos. Tikai mūža nogalē viņš bijis zinātniskais līdzstrādnieks Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Vārdnīcu sektorā. Īss bijis Sēlijas čaklā dēla mūžs. Krišjānis Ancītis miris 1963.gada 8.janvārī. Apbedīts Rīgā, Meža kapos. Nav pilnībā izvērtēts literatūrzinātnieka, valodnieka un vēsturnieka devums. Brālis Valdemārs Ancītis nelielu ieskatu tajā sniedzis žurnālā "Karogs" (1981, Nr.10).

Šajā reizē — Aknīstes svētkus gaidot — svarīgi pieminēt, ka Krišjāņa Ancīša darbs valodniecībā apkopots pēc viņa nāves izdevumā "Aknīstes izloksne" (1977). Te savu roku pielicis gan brālis, gan vairāki latviešu valodas pētnieki.

Ancīšu ģimenes jaunākais dēls Valdemārs dzimis 1921.gada 6.jūnijā jau minētajos Aknīstes pagasta Ancīšos. 1996.gadā viņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Šajā sakarībā ordeņa kavalieris un Saldus pilsētas goda pilsonis pats par sevi stāsta laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" (1996.31.10.).

Te lasāms par vēl viena talantīga, čakla Aknīstes dēla dzīves ceļiem un radošo devumu. Karš "izstaigāts", neizšaujot nevienu lodi, jo te bija jāpilda rotas ziņneša un vēlāk rēķinveža pienākumi. Liktenīgi laimīgi izdevies izglābties no represijām. Atradis dzīvesbiedri Saldus pusē, viņš 1948.gadā pārcēlies uz Saldu. Karš pārtraucis Valdemāra Ancīša studijas Universitātē. "Kara gadu rakstītā biogrāfija" vairs neļauj sasniegt zinātnes kalngalus. Kādu brīdi izdodas palīdzēt īstenot profesora Jāņa Endzelīna ieceres, veidojot latviešu valodas tēzauru. Taču tas ilgst tikai divus gadus. Jāsamierinās ar darbveža un bibliotekāra darbu. Bet rakstītgriba ir apbrīnojama un neapturama. Viņa raksti parādās visur, kur tos pieņem un iespiež — rajonu laikrakstos, kalendāros, literārajos krājumos. Rakstītāja raža daļēji dokumentēta iepriekš minētajā "LV" izdevumā un enciklopēdijā "Latviešu rakstniecība biogrāfijās" (Rīga, 1992). Šogad septīto gadagājumu piedzīvojis Valdemāra Ancīša "Senču kalendārs". Apbrīnojams darbs paveikts , lai kaut vai dažādās publikācijās īsi raksturotu vai aprakstītu latviešu kultūras, zinātnes un izglītības darbiniekus un vienkārši — darba cilvēkus. Ja kādreiz taptu tāds darbs — "Izcilu latviešu īsi psiholoģiskie raksturojumi Valdemāra Ancīša skatījumā", tad mēs ieraudzītu viņu ne tikai kā literatūrzinātnieku, rakstnieku, bibliogrāfu un vēsturnieku. Ilustrācijai — tikai viens piemērs no grāmatas "Bez jokiem" (1994) par mākslinieku Indriķi Zeberiņu: "Jā, visi, kas Zeberiņu redzējuši viņa mūža pēdējos gadu desmitos, varēs apliecināt, ka bārda viņam bija varena. Tā nebija bārda, tā bija poēma. Un pats viņš ar to, likās, bija ļoti, ļoti mierā. Tās bija viņa priekšturamās bruņas. Aiz bārdas viņš varēja paslēpt visu. I savus priekus, i bēdas. I dusmas, i laipnību. Ej nu zini, ko Zeberiņš par tevi domā. Noredzēt grūti: bārda priekšā." Pāršķirstot daudzajos periodiskajos un citos izdevumos Valdemāra Ancīša publicēto, var secināt, ka viņš pieminējis vai savu īsraksturojumu devis vismaz tūkstotim personību, kuru vārdi būs atrodami kultūras un zinātnes vēsturē.

Taču tagad par to, kas vairākumam mazāk zināms. Valdemārs Ancītis jau sešdesmit gadus raksta Sēlijas vēsturi. Viņa tuvākais palīgs ir dzīvesbiedre Ilga. Viņa — profesionāla grāmatvede — ir tiešā līdzautore. Izrādās, jau no četrdesmito gadu beigām Ilga Ancīte zīmē Sēlijas kartes. Dati, fakti, pieraksti krāti jau no skolas gadiem. Pats Valdemārs Ancīts raksta par to topošajā grāmatā:

"Tas, kā tagad atceros, būs sācies jau skolas gados, kad no vecākiem dzirdētos folkloras variantus un nostāstus par sendienām lūkoja atzīmēt uz baltām liela formāta lapām.

Turpinājums sekoja vācu gados. Biju tad viens no toreizējā "Jēkabpils Vēstneša" literāro lappušu veidotājiem un plānoju šais lappusēs publicēt rakstus par visiem ievērības cienīgākajiem sēļiem (..). Mani paņēma "zaldātos", un pasākums bija jāpārtrauc.

Atgriezies mājās no kara atjaunoju arī darbošanos Sēlijas lietās. Mana dzīvesbiedre uzzīmēja Sēlijas karti, pats centos sastādīt izcilo sēļu sarakstus. Šos sarakstus nemitīgi papildināju arī vēlākajos gados.

Kad publicējos padomju laika periodikā, sagadījās, ka liela daļa manu rakstu bija tieši par Sēliju un sēļiem. Tā manas Sēlijas mapes kļuva biezākas un biezākas. Ja visu daudzos gados uzrakstīto un savākto apkopotu, iznāktu bieza jo bieza grāmata. Varbūt pat divas vai trīs.

Laiks ir žiglāks par mani, un diena drīzi būs galā. Lai mūžā padarītais nepazustu bez pēdām, esmu sācis savu "Sēlijas grāmatu". No tās tagad gatava ir pirmā daļa. Ja Dievs dos, sekos arī turpmākās.(..)"

Ciemojoties viesmīlīgajā Ancīšu ģimenē, radās iespaids, ka iespiešanai gatavas jau trīs grāmatas daļas. Sabiedrībā tiek vākti ziedojumi, lai šis darbs drīzāk nonāktu tautā.

Valdemāra Ancīša lielais dzīvesprieks, griba, uzņēmība, spēja padarīt visus mājas darbus un atrast laiku rakstīšanai ļauj cerēt, ka mēs saņemsim biezu "Sēlijas grāmatu".

Akadēmiķis Jānis Stradiņš sēļiem un Sēlijai pēdējos gados veltījis vairākus rakstus. Zinātnieks raksta, ka "sēļi ir viena no latviskās identitātes mīklām" ("LV", 1996.01.03.). Citā rakstā — "Sēlija kā problēma" ("LV", 1998.26.02.) "(..) — Sēlija atkal aktualizējās ar "Sēļu gada" (1995/1996) pasākumiem un Sēlijas asociācijas dibināšanu.

Rodas jautājums: ko apzīmēt par Sēliju, kāds ir šī termina saturs un pamatojums. (..) Liecības par to dod arheologi un senvēsturnieki, kurus papildina valodnieki, folkloristi un etnogrāfi . (..)"

Nav un vēl nevar būt vienota viedokļa par sēļiem un Sēliju, jo par šo cilti ir vismazāk ziņu hronikās un senajos dokumentos.

Tādēļ, cerams, izbrīnu neradīs fakts, ka publikāciju autoram par Sēliju ir daudz atšķirīgu viedokļu.

Ieskatīsimies šoreiz Valdemāra Ancīša uzrakstītajā (fragmentāri) par Sēliju.

Par novada nosaukumu

"Literatūrā sastopamies ar vismaz deviņiem novada nosaukumiem. Pirmie četri, kas saistās ar baltu cilts "sēļi" nozīmi: Sēla, Sēļu zeme vai Sēļzeme, Sēlija un Selonija (nosaukuma latinizētā forma). Otrie četri, kuros uzsvērta novada atrašanās augstienē: Augšgals, Augškurzeme, Augšzemgale, Augšzeme. Bez tam devītais — Maliena, ko savos rakstos ( piem., "Latviešu mūzikas materiālos") arī uz mūsu novadu attiecinājis mūzikas dižmeistars un folklorists Emilis Melngailis.

Bet — kuru no daudzajiem nosaukumiem lai lietojam?

Jāatzīst, ka pret ikvienu no deviņiem novada vārdiem varam celt gan šādas, gan tādas iebildes.

Vecākie ir tie nosaukumi, kas saistās ar sēļu cilts vārdu. Sakne sēl — joprojām dzīva kādreizējās novada "galvaspilsētas" Sēlpils (Sērpils) vārdā.

Par saviem tālajiem senčiem uzskatām sēļus, novada ļaudis runā sēliskajās izloksnēs. Imants Auziņš, kas savā dzejā vairāk nekā jebkurš cits pratis cildināt mūsu novadu, arī runā par Sēliju. Tātad — Sēlija vai Sēļ(u)eme? (Nosaukumi Sēla un Selonija kā mazlietojami šai gadījumā nav līdzi skaitāmi.)

Ir tomēr viens bet. Nosaukumi "Sēlija" vai "Sēļ(u)zeme" nav pietiekami precīzi, jo īstenībā Sēlija ir plašāks apgabals. Tajā ietilpst ne vien teritorija Daugavas kreisajā krastā, bet arī labais krasts. Ir droši zināms, ka jau 13. gadsimtā sēļi dzīvojuši arī Koknesē un tās apkaimē, t.i., tagadējā Aizkraukles rajona ziemeļdaļā. Aizkraukles rajons tātad viss ir sēlisks. Tas pats jāteic par Jēkabpils rajonu, jo sēļi izsenis mituši arī Krustpils apkaimē jeb Latuvā, kā šo apvidu kādreiz dēvējis, piemēram, Jānis Niedre un kas stiepjas līdz pat Atašienei un Līvāniem.

Ir norādījumi, ka mūsu ēras pirmajos gadsimtos sēļi dzīvojuši ap Rīgu (viņu valodas pēdas tur gan jau izzudušas). Aiviekstes baseinā sēļi ienākuši ap 3. un 4.gadsimtu. Vēlāk Vidzemes sēlizēšana turpinājusies. (Par šiem jautājumiem — Krišjānis Ancītis un Aleksandrs Jansons "Arheoloģijā un etnogrāfijā", V. 1963). Rezultāts: plašs apvidus Austrumvidzemē ir sēlisks, tajā joprojām runā sēliskās izloksnes. Kad es pirms gadiem sarunājos ar nelaiķi Kārli Egli, jutos kā dzimtajās mājās: Eglem taču bija tās pašas intonācijas, kas, piemēram, "manā" Aknīstē.

Ne Sēlija, ne Sēļ(u)zeme kā termini laikam gan ne visai derēs. Ja tos gribēsim lietot kā terminus, nāksies runāt par divi Sēlijām — Ziemeļsēliju un Dienvidsēliju vai arī — Vidzemes Sēliju un Kurzemes Sēliju.

No tālākas sacensības jāizstājas nosaukumiem Augšgals (tā rakstījis, piemēram, Skruzīšu Mikus) un Augšzemgale (tā novadu saucis, piemēram, Jānis Akuraters), jo abi šie vārdi lietoti samērā reti. (..)

Atkrīt, protams, arī Malienas vārds. (..) 20. un 30. gados Latvijā ieviesās nosaukums Augšzeme. (..) Un tomēr jebkura termina galvenā nepieciešamā īpašība ir precizitāte, bet Augšzemes vārdam tieši tās pietrūkst. Nosaukums vēl vairāk izplūdis nekā Sēlija. Jo kas tad ir augšzemnieki? Kas runā augšzemnieku dialektu? Tie ir visas Austrumlatvijas iedzīvotāji, pirmkārt, latgalieši. Augšzeme tātad, stingri ņemot, nav tikai mūsu novads, bet gan visa Austrumlatvija — arī Latgale, arī Austrumvidzeme. (..) Kur vajadzīgs termins, tur gan būtu jāizsakās precīzi, t.i., jārunā vai jāraksta vai nu par Dienvidsēliju, vai arī par Augškurzemi, jo abi šie vārdi nozīmes ziņā ir visnoteiktākie. Bet citādi — lietosim visus vārdus, kādi vien mūsu mīļajai Sēļu zemei ir. Atkarībā no konteksta un ikreizējām emocijām tie ikviens savā reizē būs vietā.

Par Sēlijas robežām

Jāievēro, ka Sēlijas ziemeļu robeža nav Daugava. Sēļi ir dzīvojuši un joprojām sēliski (t.i., sēliskās izloksnēs) runā lielā Vidzemes daļā — līdz pat Malienai, kā dēvējama Ziemeļaustrumu Vidzeme.

Tāpat jāievēro, ka Sēlijas dienvidu robeža nesakrīt ar Latvijas valsts robežu. Sēlija, ja tā sākusies Latvijā, turpinās Lietuvā, vai, ja tā sākusies Lietuvā, turpinās Latvijā. (..)

Tagadējā Sēlija rietumos robežojas ar Zemgali. Bet senatnē Sēlijas rietumu kaimiņi būs bijuši kurši. Par to liek domāt vairākas pazīmes, kas Kursas un Sēlijas izloksnēm kopīgas. Piemēram, -ier- un -our- pazīst kā Kursā, tā Sēlijā.

Tikai daļēji pareizs ir atzinums, ka sēļus no latgaliešiem šķirot Daugava: kas Daugavas kreisajā krastā, tie sēļi, kas labajā — latgalieši. Krustpils novads, kas administratīvi ilgus laikus ietilpis Latgalē (resp. Inflantijā, Poļu Vidzemē), patiesībā ir sēlisks. Šī novada izloksnes ir sēliskas. (..).

Tradicionālais uzskats ir tāds, ka viss kādreizējais Ilūkstes apriņķis (tātad arī tā "astīte" Daugavas kreisajā krastā līdz pat Krāslavai) pieder pie Sēlijas. Vai tā tiešām ir? Daugava par īstu robežu varēja kalpot tiktāl, ciktāl tā bija pietiekami plata. Bet no Daugavpils uz rītiem tā ir šaura upe. Kas nu tā par robežu? Taču apgalvot, ka pieminētā "astīte" nebūtu sēliska, neuzdrošinos: nav man attiecīgu faktu. Šis Latvijas stūrītis, šķiet, vēl maz pētīts kā no arheoloģijas, tā no valodniecības viedokļa. Uzskatam, ka arī "astīte" sēliska, par labu, manuprāt, runā kaut vai tas, ka Lietuvas sēliskais novads stiepjas līdz Zarasiem, t.i., apmēram līdz "astītes" austrumu galam Latvijas pusē. Arī mākslas zinātnieks Arkādijs Kasinskis (viņš dzīvoja Viesītē), kas bija nācis no Kaplavas, sevi uzskatīja par sēli, nevis latgalieti. Tāpat Jānis Jaunsudrabiņš, kas Kaplavā pārlaida savas brīvprātīgās "trimdas" gadus, uzrakstīja par tiem romānu "Augšzemnieki", nevis "Latgalieši", tātad nedomāja vis, ka dzīvojis Latgalē.

Simtprocentīgi sēlisks ir kādreizējais Jēkabpils (Jaunjelgavas) apriņķis. No Bauskas apriņķa sēliska ir tikai tā austrumdaļa (ieskaitot, protams, Lindi jeb Birzgali, kas savā laikā ietilpusi Jaunjelgavas apriņķī).

Vidzemē sēliski pagasti ir gan bijušā Rīgas, gan Cēsu, gan jo sevišķi Madonas apriņķī. Te piebildīšu, ka Rīgas apriņķa sēliskos pagastus Alfrēds Goba dēvēja par Daugmali (apmēram no Rembates līdz Pļaviņām). Piebalga uzlūkojama par pārejas novadu, t.i., par tikai daļēji sēlisku. (..)

Pats esmu no kādreizējā Ilūkstes apriņķa galējiem rietumiem, no Aknīstes. Tā robežojās ar Jēkabpils (Elkšņi, Birži, Zasa, Slate) un Ilūkstes apriņķa (Susēja, Gārsene) pagastiem, kā arī ar Lietuvu. Tas bija izņēmuma pagasts, kas dažus gadsimtus piederējis pie Kauņas guberņas, bet pēc I pasaules kara, valstu robežas nospraužot, atdots Latvijai un tūliņ arī ietilpināts Ilūkstes apriņķī (bet tikpat labi to varēja piedalīt arī Jēkabpils apriņķim).

Ja kāds varbūt vēl šaubās par bijušā Ilūkstes apriņķa piederību Sēlijai, tad varu apliecināt, ka ne Aknīstes, ne Susējas, ne Gārsenes, ne Asares, ne Prodes, ne Rubenes, ne Bebrenes ļaudis sevi par latgaliešiem neturēja. Tālāk par Subati (tā atradās Prodes pagasta vidū) un Bebreni mana bērnības pieredze nesniedzas. Bet tālāk bija, piemēram, Laši, kur dzimis Vecais Stenders, taču neviens nekur nav minējis, ka Stenders būtu dzimis Latgalē. Tālāk ir arī diete, bet man zināmie dvietieši (vēsturnieks Heinrihs Strods, folklorists Jāzeps Rudzītis) sevi tur par sēļiem, nevis latgaliešiem. Pieļauju tomēr, ka arī daži no Ilūkstes apriņķa sēļiem, sevišķi no tiem, kas dzimuši Daugavpilij tuvākos pagastos, būtu gatavi saukties par latgaliešiem. To varētu izskaidrot ar baznīcas ietekmi. (..)

No tālienes raugoties, sēļus no latgaliešiem atšķirt nav tik viegli. Ja rakstīsim diktātus ar vienādu tekstu, latgaliskais pieraksts no sēliskā ne vienmēr atšķirsies. Toties noteikti atšķirsies veids, kādā to pašu tekstu pēc tam izlasīs latgalietis un kādā sēlis. Proti: atšķirsies intonācijas, kas parastajā pierakstā netiek apzīmētas: kur latgaliešiem ir lauztā, tur sēļiem kāpjošā intonācija.

Kā latgalisko un sēlisko izlokšņu līdzību var izskaidrot? Vispirms, protams, ar tuvumu. Bet ne tikai ar to. Liela loma šai ziņā būs bijusi arī ļaužu migrācijai. Un ne vien ar precībām pārnovados, kad Latgales zeltenes nāca par vedeklām uz Sēliju, bet sēļu meitas par vedeklām uz Latgali. Ne mazāk svarīga būs bijusi cilvēku pārceļošana no Sēlijas uz Latgali, bet jo sevišķi no Latgalas uz Sēliju. Latgalē laikam aizvien bijusi lielāka dzimstība nekā citur, tāpēc arī Latgale pārējiem Latvijas novadiem (Sēliju ieskaitot) allaž būs noderējusi par dzīvā spēka rezervi. Bet cilvēks, kad viņš dodas ceļā, var gan nepaņemt līdzi maizes kulīti, taču nekad viņš neatstās mājās savu valodu. To vienmēr viņš nesīs sev līdzi."

Grāmatas pirmajās nodaļās lasāma bagātīga informācija par novadu, tā ir pārskatāmi sistematizēta. Uzskaitīsim dažas nodaļas. Sēliskie un pussēliskie pagasti un pilsētas un to paralēlnosaukumi. Sēlijas muižas. Sēlpils prāvesta iecirknis. Valdemārs Ancītis jau daudz paveicis, apzinot daudzus diženos novadniekus un novada pētniekus, piemēram, izlokšņu pētītāji, apvidvārdu krājēji; vietvārdu krājēji; Krišjāņa Barona talcinieki; Sēlpils iecirkņa mācītāji; sēļi Krievijas augstskolās; Sēlpils iecirkņa skolotāji; sēļi Baltijas skolotāju seminārā, valsts pārvaldē un Latvijas Universitātē; Sēlijas periodika un tās darbinieki; Sēlijas mākslinieki. Autors jau nodaļas sākumā raksta, ka šie saraksti nav pabeigti un nav pabeidzami, jo arvien nāk un nāks klāt arvien jauni.

Sēlijas asociācijas viceprezidents Sigizmunds Timšāns