Austrālijā krātie nošu raksti — mājās, Latvijā

Starptautiskajā muzeju dienā, ko 18.maijā kā allaž atzīmēja visā Latvijā, visdāsnākāko uzticības apliecinājumu saņēma Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejs. Tieši tam sava mūža darba augļus uzticējuši Margarita un Ēriks Biezaiši, kas Austrālijā vairāk nekā trīsdesmit gadu ritumā izveidojuši vispilnīgāko latviešu mūzikas krātuvi. Tagad viss bagātais vākums, kurā pār-stāvēti ap 500 latviešu komponistu ar 17 tūkstošiem skaņdarbu, 11 tūkstošiem ieskaņojumu un daudziem tūkstošiem grāmatu un brošūru, kļuvis par šī Rīgas muzeja īpašumu. Kopā ar Mūzikas krātuvi atceļojusi arī Adelaides Latviešu muzeja kara daļa un vairāki folkloras daļas eksponāti, kā arī Margaritas Biezaites veidotā literatūras, teātra un tēlotājas mākslas kolekcija. Šis muzejs arī Austrālijas Latviešu apvienībai licies vispiemērotākais, kur visi Austrālijā krātie materiāli varētu palikt kā nedalīts kopums un kļūt par organisku latviešu kultūras sastāvdaļu.

Kad bijušais Latvijas armijas virsnieks un vēlākais leģionārs Ēriks Biezaitis (1911–1994) pēc vācu bēgļu nometnēs pavadītājiem gadiem kopā ar ģimeni 1949. gada janvārī kāpa uz kuģa "Nea–Hellas", lai dotos uz Austāliju, viņa ceļasomā kopā ar pašu dzīvei nepieciešamāko bija arī kasete ar 400 dziesmām. Ērikam kordziedāšanas tradīcijas nāca līdzi no bērnības, jau viņa tēvs Kristaps Biezaitis bija dziedājis Jāzepa Vītola korī. Apveltīts ar organizatora talantu, Ēriks vīrus rosināja uz dziedāšanu gan Vācijas bēgļu nometnēs, gan uz kuģa ceļā uz Austrāliju. Un sadūrās ar to, ka trūkst nošu, nav ko dziedāt. Tālab arī viņš sāka vākt kopā latviešu komponistu sacerēto mūziku, šajā darbā aizvien vairāk iesaistot arī dzīvesbiedri Margaritu Biezaiti. Kad 1961. gadā pie Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzelandē oficiāli tika atklāta Latviešu mūzikas krātuve, Ēriks Biezaitis paziņoja, ka tās mērķis ir savākt vienkop visu latviešu mūziku no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, lai kur tā arī būtu rakstīta: "Ne man sijāt, kas tajā labs, kas slikts. To darīs laika sieti, atsijājot graudus no pelavām." Krātuve netiek veidota tikai kā arhīvs. Tā ir dzīvs avots, no kura var smelties zināšanas kori, diriģenti, mākslinieki. Un, kad Latvija būs atkal brīva, šai krātuvei jānonāk dzimtenē.

Margarita Biezaite (dzim. Vusa) Latvijā bija beigusi Rēzeknes skolotāju institūtu. Tūlīt pēc ierašanās Austrālijā viņa nodibināja latviešu skolu un pati turpināja izglītību Adelaides mākslas skolas grafikas nodaļā. Kad jaunākajam dēliņam Austrim bija pieci gadi, sāka strādāt par mākslas skolotāju Adelaides vidusskolā, kas ar laiku pārauga koledžā un vēlāk — universitātē. Vairāk nekā 20 gadus viņa Adelaides universitātē mācīja mākslas priekšmetus un pedagoģiju, vadīja tekstiliju apdares un keramikas darbnīcas. Margarita Biezaite pazīstama arī kā radoša māksliniece, literāte un folkloriste. Viņa vairākkārt vadījusi latviešu kultūras dienas, ar savām gleznām un grafikas darbiem piedalījusies izstādēs, izveidojusi un 20 gadus vadījusi Latviešu muzeju Adelaidē. Līdztekus viņa sakrājusi bagātīgu latviešu literatūras, teātra un tēlotājas mākslas publikāciju kolekciju, dienu pēc dienas un gadu pēc gada apstrādājot piecus trimdas preses izdevumus un krājot informāciju par latviešu kultūras dzīvi.

Arī Ērikam Biezaitim mūzikas krātuves veidošana nebūt nebija vienīgā nodarbošanās: pēc grāmatvežu kursiem un studijām Adelaides Tehniskajā augstskolā viņš strādāja par algu grāmatvedi lielajā "Philips" firmas uzņēmumā un kļuva par tik labu speciālistu, ka pēc viņa aiziešanas pensijā šim darbam tika pieņemti trīs cilvēki. (Neaizstājama izrādījusies arī Margarita Biezaite, jo pēc viņas aiziešanas no universitātes speciālās mākslas darbnīcas nācies slēgt). Kolekcionēšanai tika atstātas vēlas vakara stundas, nedēļas nogales un atvaļinājumi. (Ēriks Biezaitis: "Strādājām 12 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā.") Senie nošu raksti tika meklēti Herdera institūtā Mārburgā un Helsinku universitātes bibliotēkā. Vairākkārt nācās braukt arī uz Vašingtonu un Ņujorku. Kad savākto materiālu skaits sāka sniegties tūkstošos, Ēriks pievērsās katalogu veidošanai, plašo saraksti uzticot Margaritai. Mūzikas krātuves veidošanai tika pieskaņots ne vien ģimenes darba ritms, bet arī mājoklis. Kolekcijām augot plašumā, tām vajadzēja arvien vairāk plauktu, skapju, atvilkņu un novietņu, klāt nāca atskaņošanas, ieskaņošanas, pārskaņošanas un nošu pavairošanas aparāti. Māju vajadzēja vairākkārt pārbūvēt.

Pasaules Brīvo latviešu apvienība 1985. gada 18. novembrī piešķir Ērikam Biezaitim Tautas balvu "par viņa devumu latviešu mūzikas laukā, ierosinot un 25 gados izveidojot lielāko un nozīmīgāko latviešu skaņu mākslas arhīvu svešumā". Taču tieši ap šo laiku Biezaišu ģimenei sākušas uzmākties bažas, vai lielais darbs, kam atdots mūžs, nav lieki darīts, vai mūzikas krātuve jelkad nokļūs Latvijā un būs kādam vajadzīga.

Latvijas atdzimšanu Ērikam Biezaitim liktenis bija lēmis vēl pieredzēt, un 1991. gada 21. oktobrī viņš rakstījis komponistam Jānim Kalniņam: "Kas to varēja domāt, ka mums vēl izdosies piedzīvot latviešu tautas sapņu piepildījumu — sagaidīt Latvijas saullēktu. (..) Mani Latvijas brīvības atgūšana ļoti sajūsmināja. Tiesa, ir ļoti smagas problēmas, kas nav pāris nedēļās vai mēnešos atrisināmas. Bet vai 1918. gadā, Latviju dibinot, nebija smagu problēmu? Cik daudz toreiz bija tādu, kas ticēja Latvijas valdībai un sekoja Kalpakam? Ticu, ka arī tagad izdosies pamazām grūtības pārvarēt un atrisināt, ja vien latviešu tautai izdosies saglabāt vienotību un saticību."

Ar šo ticību Latvijai, latviešu tautai un kultūrai Margarita un Ēriks Biezaiši tālu svešumā savus trīs bērnus izaudzināja par latviešiem, un kā latvieši aug arī viņu divpadsmit mazbērni. Ar šo ticību tikušas vāktas un krātas latviešu kultūras liecības, aiz katras nošu zīmes un rakstu rindas redzot cilvēkus viņu gara spēkā un skaistumā. Kaut Ēriks Biezaitis vairs nav mūsu vidū, tieši viņam atklāšanas svētku vadītāja Anna Egliena pirmajam dod vārdu, piedāvājot videoierakstu no Austrālijas. Mūzikas krātuves saimnieks ļauj ieskatīties lādēs, plauktos un kartotēkās, rāda retas grāmatas un rokrakstus. Un kā viņš tēlo mūsu pirmo 1873. gadā notikušo Vispārējo dziesmu svētku ainas, priecājoties par krātuves īpašumā nonākušo biezo sējumu, kur ir gan svētkos skanējušo garīgo un laicīgo dziesmu teksti un notis, gan vēlāk iznākusī grāmata par svētku norisi: "Šajos svētkos pirmo reizi dziedāja "Dievs, svētī Latviju!" Vēlāk pie mums debatēja, vai toreiz bija "Latvija", vai nebija "Baltija". Te redzams, ka bijuši abi vārdi: "Dievs, svētī Latviju,/ Mūs’ dārgo tēviju,/ Svētī jel Baltiju,/ Ak, svētī jel to!" Un mani ļoti interesē, kādas dziesmas dziedātas, kādi bijuši ieņēmumi un izdevumi. Piemēram, lielās estrādes būve, tās koka būves uzcelšana, ko pēc tam vajadzēja nojaukt, izmaksāja 1000 rubļu. Tas tajos laikos bija milzīgs kapitāls. Es domāju, ka tur vajadzēja ārkārtīgu drosmi, lai cilvēki ar tādu naudu riskētu, ar tādu domu, ka viņi to naudu dabūs atpakaļ. Un viņi dabūja atpakaļ! Aprēķinātas visas izmaksas, ieskaitot naudu par salmiem dziedātāju izguldināšanai, un atlikums bijis 2575 rubļi 26 kapeikas. Interesanta ir tabula par Vidzemes latviešu koriem, par to, kad tie dibināti, kādi bijuši diriģenti, cik vīriešu un cik sieviešu un citādas ziņas. Man jādomā par to, ka mēs tagad iesēžamies mašīnā un aizbraucam uz mēģinājumu, un vēl jūtamies noguruši un domājam — redz, ārā tik jauks laiks, bet man jāiet dziedāt. Bet Latvijā tajā laikā gāja basām kājām no vienas pagasta malas uz otru, bieži vien — pēc grūta darba. Bet, ja 15 minūtes tu esi nokavējis, jāmaksā strāpes nauda. Tā te dokumentēti tie mūsu Dziesmu svētku sākumi. Tā ir ļoti vērtīga grāmata."

Šādas vērtīgas ziņas krātuvē ir par visiem Latvijā, Eiropā, Amerikā un Austrālijā notikušajiem Dziesmu svētkiem un Dziesmu dienām. Vērtīgs šajā krātuvē gan ir viss — jo viss ticis vākts ar lielu bijību, uzcītību un pašaizliedzību. Biezaišu ģimene te ieguldījusi ne vien savu laiku un darbu, bet arī līdzekļus. Pēdējos 500 dolārus par māju, kas pirms 30 gadiem pirkta uz nomaksu, Margaritas kundze samaksājusi jau pēc dzīvesbiedra nāves. Ceļojumus viņi atļāvušies vien "nošu medībās" un uz latviešu Dziesmu svētkiem. Daudz izdomas un pacietības prasījusi arī krātuvei daudzkārt pielāgotās mājas atkalpārvēršana kārtīgā ģimenes mājoklī, ko būtu iespējams pārdot. Un vēl pēdējais solis: nebeidzamās formalitātes un ierēdņu ačgārnības Rīgas ostā, kur 1996.gada 6.augustā bija jāsaņem no Austrālijas pienākušais desmittonīgais konteiners ar tām vismaz 500 kastēm un kastītēm, kur Adelaidē ar tādu rūpību bija iesaiņota visa Mūzikas krātuves bagātība un Latviešu muzeja eksponāti. Kāpēc uz atklāšanu bijis jāgaida divi gadi? — Kārtīgai ekspozīcijai bija vajadzīgas atbilstošas telpas, plaukti un vitrīnas. Nu tas viss ir, un krātuvei ir arī rūpīga un mūzikas lietās gudra saimniece — muzikoloģe Vizbulīte Bērziņa.

Atklāšanas svētkos visus lielo muzeja zāli piesmaržoja ceriņi un kastaņu sveces, rozes, lilijas un maijpuķītes. Paldies Margaritai Biezaitei teica viņas bērnības draugi, skolasbiedri un radi, dziedāja Jānis Sproģis, Ilga Reizniece un Staltu pāris. Viņi un daudzi citi Latvijas kultūras cilvēki savulaik tikuši laipni uzņemti Adelaidē. Arī Māra Zālīte, kam iznācis sasiet pirmo pavedienu starp Biezaišu ģimeni un Raiņa muzeju. Meklējot sākumus, Anna Egliena atradusi savā dienasgrāmatā 1989.gada 28.novembra ierakstu: "Māra Zālīte bijusi Austrālijā. Viņai lūguši painteresēties par Pētera Barisona notīm." Tās notis muzejā tiešām atradušās, jo arī tas var lepoties ar pamatīgu latviešu mūzikas krājumu. Un sākusies sarakste. Atceroties ciemošanos Biezaišu ģimenē, Māra Zālīte saka: "Toreiz, redzot šo mūzikas krātuvi, izjutu cieņu, apbrīnu, gandarījumu un gandrīz vai neticību, ka to varējuši paveikt divi cilvēki! Un tūlīt otra doma: "Tam visam jābūt Latvijā! Tikai — kā un kad?" Nu un tagad — tagad ir ļoti liels prieks, ka šis mūža darbs vainagojies ar atzinību. Mēs to novērtējam. Mēs visi to novērtējam."

Sveicot Margaritu Biezaiti kā Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci, ar Annas Brigaderes vārdiem teiksim paldies arī Ērikam Biezaitim, ar kuru kopā ticis darīts lielais darbs tēvijas labā:

Es svētīju to brīdi,

Kad senču debessjums

Uz īsu laika sprīdi

Man kļuva mantojums.

Ne visiem izdodas mums atvēlētajā "īsajā laika sprīdī" iedegt savu zvaigznīti senču debessjumā.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Harijs Burmeistars

Uzrunā Aleksandra Čaka 3. logs Rīgas Bruņinieku ielā: "Nez kur palicis tagad tas laiks, kad es varēju zekserus sist..."

No pieneņu pūkas izpletņlēcēja dzimst dzeltena kā saule puķe. No zīles aug ozols, no rieksta — lazda. Bet Dzejnieks? Kur un kā rodas Dzejnieks? No mātes un tēva mēs nākam visi, bet reti kāds raksta pantus un iedomājas esam dzejnieks. Un pavisam maz mums ir to, kam tauta piešķīrusi Dzejnieka vārdu. Aleksandrs Čaks tāds ir bijis visām šī gadusimteņa rīdzinieku paaudzēm. Un nācis viņš ir tepat no Marijas ielas, no saviem vecākiem, no Rīgas, no bērnības jeb, kā Dzejniekam labpatīk uzsvērt, zēnības:

Nez kur palicis tagad tas laiks,

kad es varēju zekserus sist,

kad man nebij ne rūpju,

ne darba,

kad uz mucām un apgāztiem toveriem,

kas bij izlikti žāvēties sētā,

stundām varēju gozēties saulē,

klusi vērojot,

kā pa asfaltu simtkāji zogas,

kā ap mizām un garozām vecām,

smalki sīkdamas, lakstojas mušas.

Dzejoli "Zēnība" Aleksandrs Čaks uzrakstījis 1925. gada 30. jūnijā, bet tautā tas aizlaists un pirmpublicējumu piedzīvojis tikai pēc pieciem gadiem, lai vēl pēc gada ieņemtu vietu krājumā "Mana paradīze". Tātad "Zēnībai" 1931. gadā bija tikpat vasaru, cik autoram attēlā kopā ar vecākiem, kas uzņemts ap1908. gadu. Vēl fotogrāfijās nākamais dzejnieks redzams Aleksandra ģimnāzijas audzēkņa formas tērpā ap 1914. gadu, turpat arī uzslavas raksts par Aleksandra Čadaraiņa teicamajām sekmēm.

Jādomā, ka nupat pēdējā desmitgadē zēnībā iesoļojušiem jaunajiem cilvēkiem ne viss šajā Dzejnieka logā Bruņinieku ielā, "Latvijas Vēstneša" preses namiņā, būs saprotams. Gan jau kāds gribēs izdibināt, kas ir zekseri un kas ir toveris. Citam šķitīs nesaprotami, ka uzslavas raksts no sākuma līdz beigām rakstīts krievu valodā. Kāpēc? Un var gadīties, ka vēl kāds mazs Aleksandrs arī grib mācīties savā vārdā nosauktā skolā!

Lai nu kā, Dzejnieks šoreiz uzrunā no savas zēnības. Un tai piederas arī trīs paprāvas rindkopas no 23 gadu vecumā, divas nedēļas pirms dzejoļa "Zēnība" sacerēšanas, rakstītas autobiogrāfijas:

"Ap septīto gadu sākās manas skolas gaitas. Pirmā skola, kuru es sāku apmeklēt, bij Stabuš proģimnāzija. Tur nogāju apmēram gadus trīs. Šai skolā mācījās pa lielākai daļai vācieši no dažādām aprindām. Par Stabuš proģimnāziju nekā laba nevaru teikt. Šie gadi pieder pie tumšākiem manā dzīvē: es nodevos ļoti daudz palaidnībām. Tikai pateicoties stingrai mājas disciplīnai, es nepaliku par varenu kausli un samaitātu zēnu.

Desmit gadus vecs noliku konkursa eksāmenu uz pirmo klasi Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, kuru nobeidzu Krievijā 1920. gadā. Šis dzīves sprīdis pieder pie jaukākiem manā līdzšinējā mūžā. Ģimnāzijas regulārais darbs un stingrā disciplīna pieradināja mani pie darba, vēl vairāk — iemācīja mani darbu mīlēt. Man patika ne tikai kārtīgi un centīgi izpildīt savus skolas darbus, bet pat caurām pēcpusdienām sēdēt un lasīt grāmatas — visdažādākā satura. No palaidņa un visādu "pigoru" taisītāja es pamazām paliku par nopietnu zēnu. No 11-tā līdz 18-tam dzīvības gadam es tiku izlasījis milzums grāmatu: gandrīz visus redzamākos krievu rakstniekus, tad vācu, franču, skandināvu, angļu, spāniešu un itāļu tikai dažus, senie grieķi un romieši man tad ne visai patika, viņus sāku izprast tikai tagad.(..)

Visa šī augšminētā bagātā lasāmā viela tika, zināms, visai bieži uzņemta bez kādas sistēmas, daudzreiz nesaprasta un vēl biežāk pārprasta. Bet tā skaistākā cilvēka īpašība jau ir kļūdīties! Cik patīkami atrast kļūdu, lai otrreiz viņu neizdarītu! Tomēr es daudz nenožēloju, ka esmu pāri darījis sev un tiem lieliem gariem, viņus pārprotot. Viens liels labums no visa tā man beidzot tomēr ir atlicis. Šie lielie rakstnieki un filozofi, kurus es tā mocījos saprast, ieaudzināja toreiz manī dziļi dziļi alku kļūt par tādu pašu, kādi ir viņi, — skaidri un patiesi. Atzīstos — šī alka vēl tagad sēd manos kaulos, un es pielietoju viņu pie sevis kā paidagoģisku paņēmienu. Es pastāvīgi atkārtoju sev šādu frāzi: "Ja tu vēlies būt tāds, kādi ir viņi, tad tev jāstrādā sistemātiski un cik iespējams neatlaidīgi, jāizkopj savas spējas un raksturu, jo tagad tu vēl neesi nekas!" Un, ja es kādreiz kļūšu par derīgu sabiedrības locekli un uzvarēšu savu nejēdzīgo slinkumu, tad — tikai pateicoties šai augšminētai metodei."

Vēl logā attēli ar Marijas ielu toreiz, kad savas slavas un talanta pilnbriedā pa to gāja Dzejnieks.

Nez kur palicis tagad tas laiks,

kad es varēju zekserus sist,

kad man nebij ne rūpju,

ne darba,

kad uz mucām un apgāztiem toveriem,

kas bij izlikti žāvēties sētā,

stundām varēju gozēties saulē,

klusi vērojot,

kā pa asfaltu simtkāji zogas,

kā ap mizām un garozām vecām,

smalki sīkdamas, lakstojas mušas.

Nez kur palicis tagad tas laiks,

kurp tik ātri viņš aizsteidzies,

it kā maigsārtais zelts

zelts,

kurš iezogas

saulei norietot, mākoņu malās?

Nez?...

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors