Ordeņa kavalieris Eduards Pāvuls

Ar dzīvesbiedri Liliju. Kopā jau 47 gadus

Par sevi — pats

Pasaulē esmu nācis pirtiņā. Mamma ar to ļoti lepojās un teica: "Mans dēliņš dienās būs liels vīrs. Visi lieli vīri dzimuši pirtiņā." Viņa bija dievticīga un laikam domāja par Kristus bērniņu Betlēmes kūtiņā. Es piedzimu 1929.gada 7.jūlijā tepat Valteros, Jūrmalā, kur dzīvoju arī tagad. Mana māte Anna pēc tautības bija krieviete, viņas senči nākuši no Pitalovas. Dzīvojot latviešu vidē, viņa iemācījās latviski, bet ar mums, bērniem, runāja krieviski. Kas mūs nepazina, brīnījās, kā mēs sarunājāmies: bērni jautā latviski, māte atbild krieviski. Mums pašiem tas bija pavisam dabiski, un es no bērnības protu abas valodas. Pāvuli gan paaudžu paaudzēs dzīvojuši tepat Valteros un Lielupes otrā krastā Salas pagastā. Mans tēvs Kārlis dzimis trīspadsmit bērnu ģimenē. Vectēvs nodarbojies ar zveju, visi bijuši pa-ēduši un apģērbušies, visi bērni gājuši skolā. Tēvs Pirmā pasaules kara laikā pavisam jauns aizgājis strēlniekos, bēgšus aizbēdzis no mājām. Trīs reizes atpakaļ vests, pat pie gultas piesiets, beigās tomēr aizbēdzis. Mēs ar brāli vēlāki izaugām ar viņa streļķu stāstiem, tie mums bija pasaku vietā. Mātes vecākus neatceros, kaut gan agrā bērnībā vienreiz esot pie viņiem ciemojies. Ar tēva vecākiem dzīvojām kopā un sevišķi vecmāmiņa mūs ar brāli stipri mīlēja un bija ļoti labsirdīga. Ievārījumu viņa ļāva ēst bez maizes, vicojām iekšā karotēm. Vēl tagad atceros viņas vārīto zustreņu zapti, arī zemenes.

Tēvs bija maizes pelnītājs, mūs audzināja māte. Ar labu vien, kaut gan savu reizi uzšāva ar grīdas lupatu, ja netīrām kājām biju ielāčojis tikko izmazgātā istabā. No tēva pērienu esmu dabūjis vienu reizi. Un mācību visam mūžam. Toreiz man bija kādi seši gadi. Mēs ar brālēnu bijām nopirkuši papirosus. Tie bija dāmu papirosi "Tango 10". Vajadzēja nomēģināt. Pagalmā stāvēja satāfelēti dēļi, tāda pamatīga grēda. Ar visādām ejām un caurumiem. Tur varēja spēlēt visādas spēles. Un nu mēs ielīdām labi dziļi, lai neviens neredz, un sākām pīpēt. Bet nebijām iedomājuši, ka pa tām spraugām spraucas ārā dūmi. Tēvs nāk garām un redz, ka kūp. Viņš domā — deg! Bet dzird, ka iekšā kaut kas murkšķ un klepo. "Eidi, nāc ārā!" — viņš mani sauc. Brālēns nenāca. Bet man bija jānāk. Tēvs sauc — nevar neiet. Viņš mani noper un saka: "Nāc pie galda, pīpēsim kopā! Pa kaktiem nav nekāda smēķēšana, var liela nelaime notikt." Un liek man vilkt tos dūmus iekšā — kad pīpē, tad pīpē! Tas nu man nemaz negāja pie dūšas. Nepīpēju līdz pat armijai. Tur visi kūpināja, ik pa brīdim — pīppauze. Vai tad es kāds muļķis, ka neatpūtīšos kā visi! Bet toreiz tēvs mani izārstēja. Viņš saprata, ka bērnu vilina tas aizliegtais auglis: "Nav brīv? Kas tur tāds ir, ka nedrīkst?" Viņš ļāva to nobaudīt — un negaršoja vis!

Skolā gāju Pumpuros. Septiņi kilometri turp, septiņi atpakaļ. Bija tādi skolotāji, kas visur rādīja savu stingrību, un bija tādi, kas audzināja ar labestību. Es vairāk atzīstu tos, kas audzina ar labestību. Kad mani izsauca un teica: "Tagad pie tāfeles nāks Eidis!", es gāju ar vieglu sirdi, bet, kad noskanēja: "Atbildēs Pāvuls!", ar mani bija cauri. No paša skolēna jau arī daudz kas atkarīgs. Ja skolnieks uzticas skolotājam un saņem tādu pašu uzticību pretī, tad kaut kas var iznākt.

Un tad nāca Dailes teātra studija, kur 1946.gadā notika uzņemšana. Ne par to domājis, ne sapņojis, ne ģimenē kaut ko tādu mantojis, pēkšņi nolēmu mācīties par aktieri. Laikam pēc tā kara gribējās atkal kaut ko skaistu, kaut ko sirdij. Mani varbūt uzņēma kā tādu īpatni, mākslas iespaidu nesamaitātu dabasbērnu. Kad bija jāspēlē etīde, man lika iztēloties situāciju, ka man uzbrūk nikns suns. Es ilgi nedomāju, metos uz četrām un rēju pretī. Komisijai tas laikam patika. Mani uzņēma, bet ne mamma, ne tēvs, ne vectēvs nebija priecīgi: "Nu kāpēc ar tādiem niekiem! Vai tad tu nevarētu kādu kārtīgu darbu strādāt?" Jaunākais brālis Jānis izmācījas par kapteini, brauca zvejā tepat mūsu jūrā un sauca mani līdzi: "Eidi, nāc jūrā! Ko tu pa to teātri kulies. Ne tev kāds labāks uzvalks, nekas." Un deva mammai naudu kurpēm, lai "tas aktierītis" nestaigā nošķiebtiem papēžiem. Smiļģis uzskatīja, ka pie teātra vajag studiju. Skola ir viena lieta, bet aktieris mācās uz skatuves, aug saskarsmē ar vecākajiem kolēģiem. Un es viņam piekrītu. Tikai — mēs tā arī palikām bez augstskolas. Skaitījās vidējā speciālā izglītība. Mēs ar Viju Artmani un Hariju Liepiņu jau spēlējām Romeo un Džuljetu, bet alga — 60 rubļi tā laika naudā. Vēlāk aktieri mācījās konservatorijā, ieguva augstāko izglītību, bet par mums neviens nedomāja. Aktierim jau nekādos laikos nav bijusi liela alga. Vairāk varēju nopelnīt, kad sāku filmēties Maskavas, Lietuvas, Baltkrievijas kinostudijās. Filmējos savā brīvajā laikā — pa naktīm, pa atvaļinājuma laiku, projām no mājām. Pret mani visur izturējās labi, maksāja naudu, varēju dzīvot labā viesnīcā, bet mani vienmēr vilka uz mājām. Režisors reiz prasa, kāpēc es staigāju tāds nobēdājies, kas man kaiš, varbūt kaut kas nav pa prātam? Es viņam saku, ka trīs mēnešus neesmu bijis mājās, vairāk nevaru izturēt. Viņš, labsirdīgs krievu cilvēks, brīnās un nevar to saprast. Bet man visu laiku jādomā par Latviju, par savu upmalu un jūru, par ģimeni. Latvijā, kad vien varēju, braucu pa vakariem uz mājām, citreiz atkal ņēmu sievu un bērnus līdzi, kad filmēšana bija vasarā. Ģimene man vienmēr likusies svarīgāka par visu. Tā tas bija arī manu vecāku dzīvē. Radiem ne visai patika, ka tēvs bija apprecējies ar krievieti. Bet mīlestībai ir savi likumi un sava perspektīva, tai tautība nav no svara. Kā bērns gan bieži redzēju mammu raudam, viņai varbūt pietrūka savas krieviskās vides, krieviskās atvērtības, sirds siltuma.

Daudzreiz esmu brīnījies, no kurienes man radies aktiera talants, no kā tas nācis. Rados nav neviena aktiera. Un vecumdienās esmu nācis pie pārliecības, ka tas no mātes. Varbūt — no krievu tautas. Krievi ir dvēseliskāki, bieži vien pašaizliedzīgāki, labestīgāki. Latvieši manā uztverē ir sausāki, tādi kulturālāki. Krievu aktieris spēlē ar sāpi, tur ir puņķi un asaras, bet tur ir sirds klāt. Latvietis spēlē rezervētāk, sevi taupīdams. Esmu ticies ar daudziem krievu aktieriem, režisoriem, rakstniekiem. Tie ir sirds cilvēki! Es te nedomāju padomju krievus, tas ir kaut kas cits. Īsts krievs, kā mūsu Antiņš, var tev atdot savu kreklu un cimdus, atdot visu pēdējo.

Nekad neesmu nevienam režisoram kādu lomu lūdzis. Ne teātrī, ne kino. Bet pašas skaistākās man bijušas tās lomas, kas nākušas grūti, īstās radību mokās. Es aktieri salīdzinu ar māti. Viņa bērnu izaudzē savās miesās un tad dzemdē radību mokās. Šajās radību sāpēs mainās sievietes raksturs, viņa kļūst māte, paceļas augstākā pakāpē. Tāpat notiek ar aktieri. Katru jaunu lomu viņš sāpēs audzē sevī, plosīdams dvēseli šaubās un meklējumos. Un skaistākās lomas ir tās, kas nāk visgrūtāk. Tev neiet. Tu mocies. Un tieši šīs mokas paceļ tevi augstāk. Kas padodas viegli, nāk pats no sevis, tam nekad nav īstas vērtības. Kā dzīvē, tāpat uz skatuves un arī dzejā, mākslā vispār viss īstais un paliekošais dzimst mokās. Aktiera spēks ir viņa sāpēs.

Eduards Pāvuls

Eduards Pāvuls pēc ilgāka pārtraukuma ir atkal filmējies, un Lieldienās televīzijas skatītāji viņu redzēja Pārupu saimnieka lomā Ulda Pūcīša uzņemtajā seriālā "Izpostītā ligzda". Bijušas pirmās tikšanās ar skatītājiem, un viņš tiko atgriezies no Piebalgas. Par savu darbu šajā filmā jākaunas neesot, bet tikšanās ar lauku cilvēkiem atstājusi satriecošu iespaidu:

— Paēduši viņi, paldies Dievam, vēl ir. Tur savu vistiņu, gotiņu, cūciņu. Iztika ir. Bet bērni netiek uz skolu. Nav apavu, neiet autobusi. Tētis dzer, jo viņš nevar dabūt darbu. Izmisums! Cilvēks tādu neziņas dzīvi var izturēt vienu gadu, var izturēt divus, trīs, četrus un septiņus gadus, bet, ja viņš redz kādu gaismu tuneļa galā. Nu kaut vai kā sveces liesmiņu, bet cilvēki neredz, un es arī neredzu. Un ne prezidents, ne kāds ministrs tur neesot ne reizi iegriezies, nav parunājis ar tautu.

Te, Valteros, viss ir tāpat kā laukos. Cilvēki kopj zemi, audzē zemenes, dzīvo dabas ritmos. Laukos ir liels spēks. Ministri varbūt nāk no partijas skolām un augstskolām, viņiem jau augstāks līmenis. Bet mākslinieki nāk no laukiem. Viņi nāk no zemniecības, no savas tautas. Zeme, daba ir tā, kas veido mākslinieku. Nevis konservatorija vai akadēmija. Es arī visu, kas man bijis vajadzīgs kā aktierim, esmu saņēmis no savas tautas un no dabas. To bagāžu iedod koki, krūmi, tauriņi, cūciņa, sunītis. Ja pazudīs lauki, nebūs mums arī mākslinieku.

Agrāk te bija lielas, stipras ģimenes. Arī mans vectēvs uzaudzināja 13 bērnus. Un ar zvejošanu viņš varēja ģimeni uzturēt. Nevajadzēja nekādus valsts pabalstus. Pats varēja nopelnīt, lai ģimenei pietiek. Tā ir liela lieta. Par to tagad arī valstsvīriem vajadzētu domāt. Ne jau par pabalstiem, kad tev atmet sešus vai septiņus latus, bet par to, lai tu pats vari strādāt un nopelnīt, lai var samaksāt par dzīvokli, uzturēt ģimeni un izaudzināt bērnus. Latvietis jau agrāk bērnus negādās, kamēr viņam nebūs dzīvoklis, nebūs laba alga. Kamēr tas nebūs, kārtīgas ģimenes ar bērniem arī nebūs. Varbūt jaunie kopā dzīvos, varbūt viņi, kā tagad saka — seksosies, bet bērnu nebūs, nebūs īstas ģimenes. Ja vīrs ar savu darbu nevar ģimeni uzturēt, tā ir tikai tāda mērkaķošanās. Ne mans vectēvs, ne tēvs nebija nekādi bagātnieki. Mēs bijām vidējais slānis. Varētu teikt — pārtikuši nabagi. Bet pārtikuši. Tas ir, kad cilvēkam ir darbs un viņš par savu darbu saņem tik, cik pienākas.

Tagad mēs abi ar sievu esam pensionāri. Labi, ka Rīgas dzīvokli varējām atstāt meitas ģimenei. Viņi ir strādājoši pedagogi un kaut kā spēj par to samaksāt. Mani aicina atpakaļ uz teātri. Bet es neeju, jo teātrim arī ir jāmaksā par elektrību un par ūdeni, un aktieru algām naudas nepietiek. Es varētu varbūt spēlēt par velti. Ja tā būtu izrāde tautai, teiksim — Mežaparkā, un cilvēkiem par biļeti nebūtu jāmaksā. Viņi nāktu par velti, un es arī spēlētu par velti. Bet tā nav. Skatītāji teātrī pērk biļetes, bet man maksā tik mazu algu, ka es nevaru atļauties ieiet kafejnīcā un iedzert tasi kafijas ar kādu smalkmaizīti. Mani aicina atdot savu talantu tautai, ziedoties savai tautai. Aktieri aicina ziedoties. Jo aktieris ir āksts. Tikai aizmirst, ka karaļa ākstam jābūt karaļa līmenī. Ka citādi tas nevar būt.

Un tā Eduards Pāvuls kopā ar dzīvesbiedri Liliju priekšzīmīgi apsaimnieko savu mājiņu ar ābelēm, ķiršiem un zemeņu dobēm un ik sestdienu gaida atbraucam mazdēlu un trīs mazmeitas.

— Mazdēlu es saucu par puiku. Tāpat kā savu dēlu. Un es viņam gribu iemācīt spiningot. Es viņam atdošu visus labākos zvejas rīkus. Un savu labāko spiningkātu. Bet viņam jāiemācās spiningot. Puika priecīgs: "Labi! Iesim uz laivu!" Bet es prasu, vai viņš peldēt prot. To viņš neprot. Cirvi es nevaru laivā ņemt. Lai tētis ved uz baseinu vai kā citādi. Bet peldēt jāprot. Pagaidām mēs mācīsimies mest spiningu tepat pļaviņā, es viņam saku. Āķi galā neliksim, bet tādu atsvariņu. Tu sākumā pamētā, iemācies mērķī mest. Vispirms stāvus, tad sēdus un augšpēdus. Vispār es neesmu pacietīgs. Bet savam puikam es esmu pacietīgs. Varbūt ja man būtu vesela klase, es viņiem teiktu: "Mērkaķi jūs esat! Neko jums nevar iemācīt!"

Un vēl es mazbērniem dažreiz pamācu kādu dzejoli noskaitīt. Tas ir ļoti viegli. Nevar atcerēties? Nu, to vajag iemācīties. Bet, kad skaita, tad jāredz bilde. "Mazs zaķīt’s, mazs kaķīt’s" — kad tu to saki, tev jāredz tas zaķītis — ar garām ausīm, apaļām acīm, un jāredz tas kaķītis — ar lielām ūsām, bal-tām ķepām. Un tad tie, kas klausās, arī to bildi ieraudzīs. To mums studijā Emīls Mačs iemācīja. Kolosāls pedagogs! Viņš mums lika aktiermākslas pamatu pamatus. Eduards Smiļģis prata iedvesmot. No viņa — tā fantāzija, tas lielums: "Nevajag būt sīkam! Kad tu ņem kaut ko, tad tas ir kaut kas." Tagad televīzijā rāda hokeju. Es skatos uz treneri, jo treneris jau arī ir režisors. Kā viņš seko spēlētājiem! Viņš jau neiet klāt un neglauda galviņu, un nečukst kādus mīļus vārdus. Viņš tikai uzsit uz pleca vai iešauj pa pakaļu — eh! Tā ir augstākā atzinība. Smiļģis tāpat darīja. Viņš ir noskatījies pieņemšanas izrādi, tagad iet tev garām un uzsit pa plecu. Augstāks ordenis nevar būt! Nekādi vārdi tur nav vajadzīgi.

Par kurām lomām Eduards Pāvuls izpelnījies šādu meistara atzinību? — Par Romeo, par Pjēru Bezuhovu, par daudzām izrādēm. Lilija Dzene Eduarda Pāvula Romeo un Vijas Artmanes Džuljetu īpaši izcēlusi grāmatā "Aktieris pret savu gribu", kas iznāca 1987.gadā: "Zeme saplūda ar zvaigžņotu debesi, un pasauli piestrāvoja mīlestība kā mūžīgi vienojošs spēks. Eduarda Pāvula Romeo kļuva par gaismas un cerības staru vismaz divām paaudzēm, jo viņš radīja mīlestības ideālu, ko sevī sargā katra sieviete, katrs cilvēks. Ja savāktu kopā iespaidus, ko skatītājiem atstājis Eduarda Pāvula Romeo, iznāktu mīlestības zelta grāmata." Aktierim pašam ļoti tuva bijusi arī "Kara un miera" izrāde. Pjēra Bezuhova lomā varbūt visvairāk atbalsojās tās stīgas, ko viņa dvēselē ievibrējušas mātes stāstītās krievu tautas pasakas un arī klusi noraudātās asaras.

Bijušas arī tādas lomas, kas nospēlētas tikai vienu reizi. Pirmais bija Hamlets.

— Esmu tāds īpatnis. Teātrī nostrādāju 45 gadus, bet ne reizi neesmu kādā lomā "ielēcis". Es kategoriski atsakos to darīt. Aktiera darbs nav ielēkšanas darbs, bet ar Hamletu tā notika. Haris (Harijs Liepiņš — A.R. ) bija pirmajā sastāvā, es — otrajā. Ar pirmo sastāvu ilgi mēģināja. "Hamlets" jau nav vienkārša izrāde. Un tā viņi mēģina un mēģina, es sēžu zālē. Smiļģis man saka: "Skaties!" Un tā es skatos un skatos, kamēr pēkšņi man jāspēlē, pēc kādiem pāris mēģinājumiem jāiet uz skatuves. Kaut ko tādu es mūžā nebiju piedzīvojis! Es biju slīcis, labi nemācēdams peldēt, ar mani viss kas bija noticis. Bet tas bija daudz drausmīgāk nekā slīkt. Es nezināju lomas beigas, nesapratu nekā. Un jāspēlē Hamlets! Es domāju, ka nu vienreiz gals klāt. Otrajā cēlienā bija tāda sajūta, ka jāvelk tā Hamleta jaciņa nost. Jāatvainojas skatītājiem un godīgi jāpasaka, ka man nav ne spēka, ne varēšanas. Es tālāk nevaru. To es pārvarēju. Kaut kā nomuļļāju līdz galam. Un tad es pateicu, ka vairāk nespēlēšu. Smiļģis bija dusmīgs. Bet viņš saprata. Viņš tomēr saprata, ka aktieri nevar iemest kā circeni karstos pelnos.

Otrs bija Šveiks. Visiem bija tāds priekšstats, ka Šveiks jātēlo kā tāds alus onkulis, tāds pajoliņš ar lielu punci. It kā tā būtu komēdija. Bet tā jau nav komēdija! Tā nav komēdija. Smiļģis bija noskatījies filmu "Latviešu strēlnieka stāsts", kur es tēloju Piparu Janku. Un Smiļģis teica: "Šveiks jāspēlē Pāvulam. Tas ir Janka Pipars. Šveiks tāpat kā Pipars visu saprot, visu novērtē un visus apved ap stūri. Visus! Ar smaidu, ar labestību apved ap stūri." Es spēlēju pieņemšanas izrādē, tur bija arī publika. Un tad bija sējušies klāt. Tas taču leģionārs! Tas Šveiks izskatās pēc leģionāra! Smiļģis jau nevarēja teikt, kādu viņš grib to lomu veidot. To viņš nevarēja darīt. Un viņš mani neaizstāvēja. Viņš tikai pateica, ka mums ir arī otrs Šveiks. Un spēlēja Gunārs Placēns. Kad režisors prasīja, vai es Šveiku vēl spēlēšu, es teicu: "Nespēlēšu. Es uzmetu eksemplāru uz krāsnsaugšas un pakaļ nekāpšu."

Savu meitu Ilzi un dēlu Uģi Eduards Pāvuls nekādi nav centies ieinteresēt par teātri:

— Lai Dievs nedod, ja cilvēks grib būt aktieris, bet viņš nav piedzimis par aktieri. Tad viņš nav aktieris, lai kādas skolas arī būtu beidzis. Un tad viņš kļūst īgns, dusmīgs, ļauns. Viņš skauž tam, kuram iznāk. Bet viņam pašam nekad nekas nevar iznākt, jo viņa dvēselei trūkst atvērtības, nav plaukuma.

Aktierim jāprot piedot. Visiem cilvēkiem jāmācās piedot. To māca kristīgā ticība, par to raksta grāmatās. Tas ir grūti. Kad viens man, piemēram, sit un sper, uzreiz gribas tā krāmēt pretī, ka lai žagari deg. Bet pārvarēt to un teikt: "Tu nezini, ko tu dari. Es tev piedodu." Tas ir grūti. Bet tā ir uzvara. Es lasīju Senkēviča "Krustnešus". Tur vācu bruņinieki izdur poļiem acis, izrauj mēles. Kad nu krustneši krīt poļu gūstā, viņu vadonis jau rāda ar žestiem, lai tiem tas tiek atdarīts, bet pēdējā brīdī viņam nāk apskaidrība, un viņš rāda, lai laiž tos vaļā. Bruņinieki lec zirgos, jāj projām, bet pēc kādiem 20—30 kilometriem viņi pakaras. Viņi nespēj vairs dzīvot. Tāda ir piedošana. Tiklīdz tu esi ļauns pret mani, tas dod man spēku, vairo naidu. Bet kad tu atveries un saki: "Par ko? Tu taču nezini, ko tu dari!" Un, kad tu piedod, tad ieroči no rokām ārā. Kā igauņiem — "rungas iz rokām šļuka". Tāda ir lielā piedošana. Tas ir ļoti grūti, jo visi mēs gribam sist, spert, raut un iznīcināt otru. Ceļš uz piedošanu ir grūts.

Eduards Pāvuls pasmaida par lielajiem pēlējiem, kas bravūrīgi noniecina visas agrāk radītās vērtības:

— Viņi saka, ka komunistu laikos aktieri un rakstnieki, un visa māksla sludināja tikai komunistu idejas. Bet cilvēki nāca uz teātri, lai klausītos latviešu valodu, un, kam ausis bija, lai dzirdētu, tie sadzirdēja arī to, ko aktieri pateica bez vārdiem. Es arī spēlēju lielus komunistus.

Baltkrievu filmā "Sarkanās lapas" tas bija Andrejs Meteļskis. Kad filmēja pakāršanas skatu, es pēkšņi dziļi izjutu, ko nozīmē aiziet no dzīves, uz visiem laikiem šķirties no tuviem cilvēkiem, un man acīs sasprāga asaras. Vēlāk filmas pieņemšanā to uzskatīja par neiespējamu kadru — komunists, un raud! Mākslas padomē sākās lieli strīdi. Viens atbildīgs vīrs cēlās kājās un braši stāstīja, ka viņš ir izgājis visu karu un nevienu brīdi nav domājis ne par ģimeni, ne par sievu, ne bērniem. Viņš domājis tikai par tautas uzvaru. Bet krievu aktrise Klāra Lučko nenobijās. Viņa piecēlās un pateica tam vīram tieši sejā: $Njulf ds yt xtkjdtr^$ (Tad jūs neesat cilvēks!) To epizodi atstāja. Un skatītāji to novērtēja. Kā cilvēcības zīmi. Tas jau vienalga, vai tā asara pār vaigu norit vai sariet tevī pašā, bet tā parāda, ka cilvēks ir dzīvs, viņš spēj just.

Astoņdesmito gadu sākumā es teātrī spēlēju Ļeņinu. Tā bija Šatrova luga "Zili zirgi sarkanā pļavā". Toreiz mēs par lielo vadoni nezinājām to, ko tagad zinām. Un es šo lomu tēloju ar lielu pārliecību, jo Ļeņins uz skatuves pateica daudzas pārsteidzošas, agrāk nedzirdētas domas. Tur atklājās, cik absurda ir komunistu būvētā iekārta, cik daudz tajā muļķības un liekulības. "Neviens visā pasaulē nespēj sakompromitēt komunistus, ja viņi paši sevi nekompromitē!" — to bija vērts redzēt, kā zāle reaģēja uz šiem vārdiem. Bija pilnīgi satriecošas izrādes, sevišķi tās, kad priekšējās rindās sēdēja visi augstie vīri. Parasti zāle ir tumsā, un aktieris neredz skatītāju sejas. Bet šajā izrādē bija sarkanais apgaismojums un zāli varēja labi redzēt. Izrādes sākumā priekšnieki sēdēja tādi piepūtušies un pašapzinīgi, bet ar katru nākamo ainu arvien vairāk sašļuka. Daži pat skrēja skaidrot, vai Pāvuls runā autora tekstu. Vai tad es toreiz aizstāvēju komunistu idejas? Ja aktierim ir ko teikt, tad viņš to var pateikt jebkurā lomā.

... Ar tādu pārliecību mēs arī atvadījāmies no laipnā namatēva. Un, kaut gan Eduards Pāvuls bija runājis galvenokārt par dzīves nebūšanām un teicās neredzam gaismu tuneļu garā, mēs pa Valtera prospektu aizgājām gaišā noskaņā, kā pie dzidra avota spēcinājušies. Ja cilvēkam ir īsts goda prāts un sirds, tad tas ir jūtams, lai ko viņš arī teiktu.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Kopā ar brāli Voldemāru 1995. gadā

Tēvs Kārlis Pāvuls

Pagaidām lomi vēl pieticīgi. Bet, kad tiks pie vectēva spininga...

Valteros 1998. gada 15. maijā Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Eduards Pāvuls, "Eidis" — sarunas reizē: 1998. gada 15. maijā