Starp Dienvidu pērli un Ziemeļu dzintaru

Vērojumi, pārdomas, atziņas, "Latvijas Vēstneša"

ārpolitikas redaktoram viesojoties Kataras valstī

Turpinājums. Sākums "LV" 2.04.98., nr.87/88,

22.04.98., nr.107/108, 6.05.98., nr.124/126

Kataras mīti un īstenība

Nebūt nav pašam jākļūst par musulmani, pietiek vien ar aizspriedumainības neaizmiglotu skatienu, lai senajās islama tradīcijās saskatītu arī racionālus un pat cilvēciski pievilcīgus aspektus. Un tad nu vienlaikus ir arī jādomā, ko mēs vispār zinām par šo vienu no pasaulē visietekmīgākajām reliģijām. Un jāpaskatās arī — vai tikai mūsu priekšstatus par šo reliģiju tomēr nav iespaidojusi komunistiskā ideoloģija? Arī man stāv acu priekšā savā laikā neproporcionāli bieži demonstrēti kinokadri, kuros musulmaņu reliģiskajos svētkos līdz jostas vietai kaili vīrieši paši sevi līdz asinīm šausta ar dzelkšņainām pletnēm.

Jāteic, Katarā neko tamlīdzīgu neredzēju. Kaut islama tradīcijas jo dziļi ietekmē valsts dzīves kārtību, kalpojot katariešiem par sava veida uzvedības kodeksu.

Pavalstnieku

skaidrās galvas

Ārzemniekam ar islamisko kanonu dominanti Katarā nākas rēķināties, un dažam labam tas var likties visai apgrūtinoši. Piemēram, grūti šajā valstī klātos alkoholiķim — viskiju un citus grādīgos dzērienus Katarā uz stingrāko aizliegts ievest. Alkoholiskos dzērienus nav iespējams nopirkt veikalos, un to lietošana ārzemniekiem atļauta vienīgi viesnīcu bāros, kur cenas ir astronomiski augstas. No šī aspekta pārsteidzošs bija viesnīcas administrācijas uzmanības apliecinājums Dohā: katram viesim eiropietim viesnīcas reģistratūrā līdz ar istabas atslēgu tiek iedots arī talons vienai alkohola glāzei par velti.

Neesmu svētulis, taču Katarā nedēļas laikā tomēr ar gandarījumu sapratu, ka varu ar pilnām tiesībām uz sevi attiecināt šobrīd arī Latvijā moderno apzīmējumu "no alkohola neatkarīgs" iepretim diemžēl tik daudziem mūsu "atkarīgajiem" tautasbrāļiem. "Sakrālais" alkohola talons gandrīz vai tā arī nostāvēja manā viesnīcas istabā uz rakstāmgalda neizmantots. Ik diena Katarā man bija apmeklējumiem, intervijām un iespaidiem pārbagāta. Un, diendienā braucot pa ielām, kurās nav neviena piedzērušā, arī pašam rodas tāda zemapziņas vēlme sevi, kaut īslaicīgi, identificēt ar šiem labprātīgajiem atturībniekiem. Vienlaikus aizvien pārliecinošāk nojaušot, ka īpaši skrupulozā šīs islama prasības ievērošana Katarā pamatota arī mazās tautiņas rūpēs par savu izdzīvošanu un savu nākotni.

Bet man ar kaunu un sāpēm bija jāatceras arī daudzie jaunu cilvēku kapu pieminekļi Latvijā ar uzrakstiem "traģiskā nāvē" — un skumjie vietējo māmuļu komentāri: "Šie trīs dzērumā nositās ar mašīnu vidusskolas izlaiduma dienā... Šis te veda meiteni ar motociklu un, ne jau skaidra prātā būdams, ietriecās kokā... Bet tas tur dzērumā noslīka..." Vēl kāds dzērumā pakāries. Un cik gan Latvijā nav ģimeņu , kuru postā vainojams ne tik daudz sarežģītais pārejas laiks mūsu valstī, ko nenoguruši peļam un kam uzveļam vai visas vainas, bet gan ģimenes tēva vai, kas arī nav retums, mātes vai abu nodošanās grādīgo dzērienu pielūgsmei...

Taču ne jau savas tautas trūkumus meklēt es braucu uz Kataru. Braucu turp iepazīt šo valsti un tautu. Un viena no pamatatziņām bija: katarieši ir dziļi tikumīgi, dzīvespriecīgi, pašapzinīgi un veseli cilvēki, kas izjūt dziļu atbildību par savas tautas nākotni.

Priekšpēdējā Kataras vizītes dienā es tomēr uzbraucu viesnīcas septītajā stāvā, lai paēstu vakariņas eiropiešu sarunās atkal un atkal ar tādu kā noslēpumaini sazvērniecisku pieskaņu minētajā restorānā un iedzertu arī kādu glāzi vīna. No šejienes pavērās gleznains skats uz Dohas līci un ugunīs mirdzošo piekrasti. Apkalpošana atbilda augstākajiem Eiropas standartiem, bet daudzie eiropieši pie blakusgaldiņiem pēkšņi uzvēdīja iepriekšējo dienu iespaidos nejustu smeldzi pēc mājām. Skaista milāniete dziedāja smeldzīgas itāļu romances, taču klausīties bija aizvien grūtāk, jo troksnis pie galdiņiem strauji pieņēmās spēkā. Atlika tikai pabrīnīties, cik ātri šie tuksneša svelmainajā saulē izkarsušie naftas rūpniecības inženieri reibst pat no viegla Austrālijas vīna. Kad es sava alkohola talona " atprečošanai" izvēlējos glāzi džina ar toniku, viesmīlis — miniatūrs, iztapīgs filipīnietis — mani nomērīja ar cieņas pilnu skatienu — tik "stiprus" kokteiļus šeit pasūta retais. Pie blakusgaldiņa aizvien skaļāk par kaut ko diskutēja un beidzot sāka strīdēties franču inženieri, kas Dohas lidostā darbojas ar jauno Kataras nopirkto kaujas lidmasīnu partiju.

Skaistā milāniete, itāļu repertuāru izsmēlusi, sāka dziedāt liriskas franču 50.gadu šansonetes. Iedomādamies, kāds man būtu saviļņojums, tik tālu no mājām dzirdot latviešu dziesmu, paskatījos uz parīziešiem pie blakusgalda. Taču šie vīri, mūzikai nepievēršot ne mazāko uzmanību, paceltās balsīs centās cits citam iekliegt apziņā savu viedokli. Nu ko, lielam kuģim dziļa pelde...

Taču es šajā piesmēķētajā noreibušu balsu biežņā pēkšņi sajutu vēlēšanos būt vēsi klusajā vestibilā, kur, kā ik vakaru, katarieši pie zemiem galdiņiem nesteidzoties malkoja tradicionālo tēju un klusi, viens otrā vērīgi klausoties, risināja savas šķietami neizsmeļamās sarunas.

Valsts

bez noziedzniekiem

Ja teikšu, ka Katara ir pavisam cita pasaule, tā nebūs tikai metafora. Arī daudzas problēmas musulmaniskās Kataras apstākļos šķiet pavisam citādas. Piemēram, kad es savam draugam Nasiram pavaicāju, vai arī Katarā nav izvērsusies diskusija par nāvessoda atcelšanu, uzrunātais manī paskatījās ar neizpratni: "Mūsu zemē tas prasītu nebeidzamu upuru skaitu! Pie mums taču joprojām pastāv asinsatriebība, un ikvienu tīši atņemtu dzīvību cietušās ģimenes vīriešiem vajadzētu atriebt, nonāvējot kādu vainīgās dzimtas vīrieti. Un tā līdz bezgalībai... Taču, ja valsts atņem slepkavam dzīvību, tad asinsatriebības likums, protams, zaudē jēgu." Patiesībā gan arī Katarā šis ir tīri teorētisks jautājums, jo dziļā islama ietekme būtībā izslēdz noziedzību, par slepkavībām jau nemaz nerunājot. Zagšana, laupīšana, pēc Korāna postulātiem, ir dziļš grēks. Bet ticība ir neatņemams un ļoti nozīmīgs ikviena katarieša dzīves elements. Gan Dohā, gan pārējās Kataras pilsētās un ciemos ir milzums daudz mošeju, un ikviens katarietis godprātīgi pilda Korāna prasību — lūgt piecreiz dienā. Tiesa, tas nenotiek tik uzkrītoši un, protams, nebūt ne tik komiski, kā dažkārt attēlots eiropiešu filmās, kad musulmaņi, lūgšanas reizei pienākot, metas bezmaz vai ielas vidū pie zemes. Patiesībā tas notiek ļoti noslēgti un neuzkrītoši. Gluži vienkārši mani pavadoņi — gan departamenta direktors Nasirs, gan mans brūnacainais indiešu šoferis Ismails — dažbrīd man klusi atvainojās un pavaicājuši, vai var mani pamest uz desmit minūtēm, ieslīdēja tuvākajā mošejā.

Taču ne mazāk iedarbīgi par Korāna aizliegumiem potenciālas noziedzības novēršanai kalpo ārkārtīgi stingrie imigrācijas likumi. Iebraukt Katarā uz palikšanu ilgāk par desmit dienām var tikai tad, ja noslēgts līgums ar darba devēju. Šāds līgums viesstrādniekiem no nabadzīgajām jaunattīstības valstīm ir neizsakāms dārgums — Katarā viņi nopelna pietiekami, lai uzturētu mājās palikušos tuviniekus un vēl iekrātu ko nebaltām dienām. Jebkura, kaut mazākā, likumpārkāpuma gadījumā līgums nekavējoties tiek lauzts un ārzemniekam šī valsts nekavējoties jāatstāj.

Kataras sieviešu

aizplīvurotais noslēpums

Katarā vairums ārzemnieku nopērk pastkarti ar zelta rotaslietām bagātīgi izgreznotas Kataras meitenes fotogrāfiju. Un visiem ārzemniekiem šī pastkarte tad arī ir vienīgais priekšstats par katarietes seju. Jo visas, absolūti visas pieaugušās Kataras pavalstnieces staigā aizklātām sejām, no galvas līdz papēžiem melnās drānās tērpušās un vienīgi pēc gaitas var minēt noslēpumainās dāmas aptuvenu vecumu. Ja sievietei ir atsegta seja, tad skaidri zināms, ka ārzemniece — pat ja viņa viesnīcas baseinā peld blūzē un svārkos, kā daža laba puritāniska indiete. Katarietes vispār tikpat kā neiziet ārpus mājas, un eiropietis var Katarā nodzīvot gadiem ilgi, tā arī neredzējis šīs zemes sievietes.

Nasirs un vairāki citi katarieši man gan apgalvoja, ka naftas un gāzes buma nestais jaunais laikmets atpūtis arī jaunus vējus katariešu attieksmē pret sievieti. Piemēram, tagad jau starp studentiem esot aizvien vairāk sieviešu. Taču, savā stāstījumā aizrāvies, Nasirs man ar lepnumu minēja vēl vienu piemēru: "Zini, tagad arī sievietes mūsu valstī drīkst vadīt automašīnas. Viņai tikai, lai pieteiktos autoskolā, vajadzīga vīra rakstiska atļauja..."

Jā, eiropieša ausīm šāda atziņa skan diezgan briesmīgi. Taču ļoti distancēti un epizodiski redzot šīs mīklainās Kataras sievietes, es ne tik daudz redzēju, cik varbūt nojautu, ka melni puritāniskie ietērpi slēpj pašapzinīgas un ar dzīvi visnotaļ apmierinātas būtnes. To varēja just arī pēc pārdevēju iztapīgās rosīšanās zeltlietu un dārgo zīda audumu veikalā, šīm dāmām ienākot.

Un vēl es, runājoties ar vitāli pašapzinīgajiem Kataras vīriešiem, intuitīvi, atkal ar kādu vīrieša prātu sajutu, ka divatā ar savu laulāto draugu šīs dāmas nebūt nav puritāniski atturīgas. Un, protams, savā mājā ar vīru esot, viņas nevalkā drūmos apmetņus un neaizklāj seju. Vienkārši kopš senseniem laikiem šajā valstī ir pieņemts, ka visus daiļumus, ar ko Dievs apveltījis sievieti, drīkst redzēt tikai viens vienīgais vīrietis — viņas likumīgais vīrs. No eiropieša viedokļa visai nepieņemama varētu likties arī dzīvesbiedra izraudzīšanas kārtība. Te pastāv neapspriežama kārtība, ka savai meitai vai dēlam otro pusi atrod vecāki. Viņi arī izlemj visu par kāzām, un jaunajiem ļaudīm atliek vien pakļauties vecāku gribai un dzīvot mierā un saticībā.

"Bet ja nu jauneklis vai jaunava mīl citu?"es it kā loģiski pavaicāju, bet Nasiram šis jautājums likās nepamatots. "Kur tad viņi viens otru var sastapt un iemīlēt, ja mācības skolās notiek atsevišķi?!" Nasirs neizpratnē pārjautāja. Un es sapratu, ka būtu muļķīgi minēt diskotēkas vai citas eiropeiskas iepazīšanās vietas... Musulmaniskajā Katarā tādu gluži vienkārši nav. Pastaigās vai izbraukumos jaunava nedrīkst doties viena, bez vecāku vai brāļu pavadības, un ikviens sveša vīrieša uzmanības apliecinājums vai, nedod Dievs, mēģinājums jauno dāmu uzrunāt būtu smags apvainojums visai ģimenei. Tabu Katarā ir pat sievietes fotografēšana. Kad es ar savu Kataras televīzijas operatoru, ēģiptieti Ahmedu, filmējot Dohas krastmalā kādu videosižetu, palūdzu viņu pa lielu gabalu, tā teikt, fonam, ietvert kadrā arī divas no mums patālāk stāvošas katarietes, ēģiptietis bija nepielūdzams: "Ser, to mēs nekādā ziņā nedrīkstam darīt, būs lielas nepatikšanas." Vilku ārā man īpaši izsniegto Informācijas departamenta dokumentu, kurā ar augstiem parakstiem un zīmogiem bija skaidri un gaiši arābu valodā rakstīts, ka esmu draudzīgas ārvalsts žurnālists, un viss, ko es fotografēju vai filmēju Katarā, tiek darīts godprātīgos nolūkos. "Jā, ser, tas ir labs papīrs, taču, diemžēl, ne šim gadījumam," atbildēja operators. " Šis dokuments mums ļauj filmēt emīra pili un pat lielo pulksteņa torni pie pils fasādes, taču ne sievietes. Var iznākt lielas nepatikšanas."

Kad jautāju, tāpat vien intereses pēc, kādas tad īsti būtu tās nepatikšanas, Ahmeds vēlreiz pārlasīja manu dokumentu, paskatījās uz manu starptautisko žurnālista karti un tad lietišķi rezumēja: "Nu, ņemot visu vērā, viņi vienkārši sagaismotu filmu".

"Kas — viņi?" es gribēju precizēt. "Vai policija?"

"Nē, ne tikai. Arī jebkurš garāmgājējs. Cilvēki...," skanēja atbilde.

Tagad es sapratu, kāpēc pirms dažām dienām, apmeklējot supermoderno Hamada medicīnas centru, mums nopakaļ labu brīdi nāca kāds apsardzes vīrs un kaut ko satraukti runāja arābu valodā, rādot uz manu kaklā pakārto fotoaparātu: acīmredzot viņa rūpe bija, lai tikai es ar šo bīstamo rīku netuvotos slimnīcas sieviešu korpusam.

Vēl lielāks pārsteigums mani sagaidīja, kad, atcerējies savas meitas — profesionālas tērpu modelētājas — lūgumu, vaicāju viesnīcas grāmatu un preses tirgotavā pēc kāda vietējās modes žurnāla. Pārdevēja neizpratnē uz mani paskatījās, un es acumirklī attapos — Kataras mode ir nemainīga jau gadu simteņiem: kungiem — baltais krekls ar garstūraino beduīnu lakatu, dāmas — no galvas līdz papēžiem melnā. Steigšus noreducēju savu lūgumu līdz arābu modes žurnāliem vispār, un pārdevēja (angliete) nopūtās. "Redziet, kādi tie man tiek piegādāti," viņa man pavēra kādu žurnālu, kur visas dāmas bija "tērptas" vienādās, melni viļņotās "kleitās". Vērīgāk ieskatoties, es pārsteigts redzēju, ka patiesībā šo dāmu augumi līdz pat kaklam ir aizkrāsoti ar tušā iemērcētu otiņu. Jo, ak šausmas, pirms tam fotogrāfijas rādījušas dāmas paīsās, dekoltētās kleitās, ar visai atkailinātām rokām un kājām...

Protams, šī attieksme man tā arī palika nesaprotama. Taču secinājums varētu būt arī visnotaļ loģisks: Katarā nepastāv mode, un līdz ar to tās pavalstnieku acīs nekādas nozīmes nav arī modes žurnāliem.

Šo negaidīto iespaidu un informācijas pārsteigts un dezorientēts, es centos atrast kādu kopsaucēju sievietes reālajai situācijai Katarā. Jo pārāk vienkārši un arī nepieņemami man likās ļauties kādreiz tik biežajiem komunistiskās propagandas apgalvojumiem par "diskriminētajām Austrumu sievietēm". Kaut vai tāpēc, ka ikvienā, pat visepizodiskākajā saskarsmē ar katarietēm bija skaidri jūtams, ka pieskaršanās, uzrunāšana vai, nedod Dievs, parandžas noraušanu viņa uztvertu ne mazāk sāpīgi kā emancipēta eiropiete — brutālu izvarošanu. Un es sapratu: šī ir katariešu zeme — atvērta ekonomiskajiem kontaktiem, bet joprojām ar trejdeviņām atslēgām slēgta tās mentalitātes izpratnei. Un varbūt šīs mentalitātes noslēpumainība, kas sveša, neizprotama un it kā neattaisnojama šķiet tikai svešiniekam, arī ir šīs mazās tautas nākotnes pastāvēšanas ķīla?

Tautas nākotne vistiešāk redzama bērnos. Un bērnos , manuprāt, visai tieši saskatāma arī Kataras sieviešu pašsajūta. ( Ja jau pašas sievietes nav būtībā redzamas, sievietes atspulgs taču varētu būt viņas bērni.) Un šis spogulis rāda laimīgu, pārtikušu, mīlētu un lutinātu sieviešu veidolu. Bija jūtams, ka pārtikušie katarieši savos cietokšņiem līdzīgajos greznajos mājokļos sievām iekārtojuši kaut ko miniparadīzei līdzīgu. Ideālus apstākļus bērnu audzināšanai. Katrā ģimenē ir vismaz pieci bērni, kam garantētas teicamas izglītības iespējas un spoža karjera — ja vien netrūks vēlēšanās mācīties un atbildības par savas valsts nākotni. Neņemos spriest, vai ar to pietiek sievietes laimei (jo vairāk tāpēc, ka šāds mans apgalvojums varētu izraisīt manu emancipēto spalvasmāsu sašutuma vētru). Neņemos arī apgalvot, ka šāda dzīves kārtība varētu sievieti gandarīt kādā nabadzīgā valstī. Taču, ja mūsu ikdienas gandrīz neatņemama sastāvdaļa ir sieviešu sūrošanās, ka neatliek laika bērniem, ka skopais ģimenes budžets neļauj nopirkt daudzas vajadzīgas lietas, ka vīrs viņu pametis bez līdzekļiem un neliekas ne zinis par bērnu audzināšanu, tad katarietēm šādas problēmas ir pilnīgi svešas.

Starp citu, islama tradīcijas, man par pārsteigumu, pieļauj arī šķiršanos. Katarā gan tā esot ārkārtīgi reta parādība, tomēr kādi divi procenti no visām laulībām tiekot šķirtas. Un šis process esot tāda pamatīga izrunāšanās islama tiesā, uz kuru neapmierinātā sieva iet tēva pavadībā. Ja tēvs miris, tad sievieti pavada vecākais brālis. Parasti tēvs un brālis iet līdz arī vīram. Un vispār, jo vairāk augsta ranga radinieku pavada katru no laulātajiem draugiem, jo tiesa nozīmīgāka.

Tiesā runā galvenokārt abu šķirties gribētāju tēvi, izklāstot savstarpējas pretenzijas un pamatojot savu viedokli, vai jaunie ļaudis var vai nevar turpināt laulības dzīvi. Ja nevar, tad tiek pamatīgi izspriests, pie kā paliks bērni un kādā kārtībā bijušais vīrs nodrošinās viņus. Protams, šo islama tiesās akceptēto saistību pildīšana Katarā ir svēta lieta, un tādi jēdzieni kā izvairīšanās no alimentu maksāšanas vai alimentu piedziņa katariešiem gluži vienkārši nebūtu saprotami.

"Kāpēc islama tiesā piedalās arī abu pušu vecāki un brāļi?" es vaicāju. "Vai tā ir tikai tradīcija?"

"Ne tikai," Nasirs man atbildēja. "Tas tiek darīts, lai parādītu cieņu pret otru ģimeni. Lai laulības škiršana neiedragātu šo abu ģimeņu draudzību. Mums jābūt vienotiem — jo esam maza tauta. Mums visiem jābūt kā vienai lielai ģimenei."

Pārdomas pēc vīru

sarunām medžlisā

Vēl nekad es nebiju atradies no Latvijas tik atšķirīgā pasaulē. Vēl nekad nebiju braucis ar džipu pa īstu tuksnesi un apbrīnojis šī iespaidīgā japāņu spēkrata spēju pa Kuršu kāpai līdzīgu smilšu valstību drāzties kā pa šoseju. Nekad vēl nebiju dzīvojis vidē, kur nedēļas laikā uz ielas neredzu nevienu iereibušu cilvēku un kur pat alus pieminēšana ir tabu. Un nekad nebiju atradies zemē, kurā, neraugoties uz tās niecīgajiem apmēriem un lielo ārzemnieku skaitu, šķietami būtu tik maz problēmu. Nedaudz vienkāršoti varētu teikt, ka katariešiem uz jebkuru problēmas pieteikumu ir jau gatava atbilde: "Nopirksim. Noalgosim. Samaksāsim."

Šādu attieksmi, protams, veidojusi galvenokārt strauji izaugusī katariešu bagātība. Senās beduīnu tautas attieksme pret savu jauno stāvokli eiropietim varētu likties visai neizprotama. Īpaši jau salīdzinot to ar mums, latviešiem, ģeogrāfiski un mentāli daudz tuvāko Norvēģiju, kas arī tieši pēdējos gadu desmitos, pateicoties bagātiem naftas un gāzes krājumiem, ir strauji vairojusi savu labklājību.

Norvēģijas valdība ik gadu pedantiski nogulda prāvu sava nacionālā kopprodukta daļu īpašā fondā — ekonomikas attīstībai pēc daudziem gadu desmitiem, kad naftas un gāzes krājumi būs izsmelti. Nogulda nākamo paaudžu labklājībai.

Kad vaicāju katariešiem par viņu nākotnes perspektīvām, atbildes bija visumā izvairīgas. Jā, katarieši gan attīstot cementa ražošanu un arī tuksnešu zemē tik dārgo lauksaimniecību, īpaši sakņkopību un augļkopību. Taču šīs nozares tomēr kalpo galvenokārt pašu patēriņam. Īpaši jau cementa ražošana, — jo reti kur var redzēt tik daudz jaunceltņu kā Dohā un arī pat prāvā attālumā no galvaspilsētas, pustuksnesī abpus šosejai.

Diemžēl beduīnu pēcteču mentalitātē nav krāšanas aicinājuma un tendences domāt par rītdienu. "Mēs tagad labi, pat ļoti labi pelnām. Mums savu naudu vajadzētu ieguldīt biznesā, taču mēs to notērējam, lūk, šādām greznām villām," man atklāti teica Informācijas departamenta direktors Nāsirs al Noimi.

Lielāku biznesa aktivitāti pagaidām traucē arī Kataras vēl pieticīgie ārējie sakari un paskopā informācija par pārējo pasauli. Simptomātiska ir katariešu neuzticības pilnā attieksme pret ārvalstu tūristiem un nevēlēšanās attīstīt starptautisko tūrismu. "Nav jau nemaz tālu jāmeklē, lai redzētu, pie kā noved tūrisms," man ne reizi vien teica katarieši. "Tepat līdzās Apvienotajos Arābu Emirātos pilns ar krievu prostitūtām no bijušās Padomju Savienības."

Ar intereses trūkumu par ārzemju tūrismu man Katarā skaidroja arī gandrīz vai pilnīgo vietējo suvenīru trūkumu. Dohā var nopirkt Indijas zilonīšus un Ēģiptes sfinksas, Ķīnas pūķus, tikai suvenīrus ar Kataras simboliku gandrīz neiespējami atrast. Beidzot pēc ilgas meklēšanas es kādā suvenīru veikaliņā atradu parastu fajansa krūzīti par 25 riāliem (Ls 4 !), uz kuras smaidošs kamielis sakās mīlam Kataru.

Šī paša iemesla dēļ Katara ir arī ļoti dārga valsts — cenas šeit gandrīz trīsreiz augstākas nekā Apvienotajos Arābu Emirātos tepat kaimiņos. Kaut tūrismam Katara šķiet ideāla vieta: visapkārt pussalai taču stiepjas skaists, zeltainām smiltīm klāts liedags, kurš gandrīz visā piekrastes garumā, izņemot vienīgi naftas un gāzes eksportostu aizņemtās platības, ir kā radīts pludmalēm. Pārsteidzoši tīrs (kaut latvietim neierasti sāļš) ir arī Persijas līča ūdens. (Pirms brauciena uz Kataru man likās, ka jūra šeit, pasaulē vislielākajā naftas eksporta koncentrācijas reģionā, būs klāta ar naftas plankumiem).

Vienlaikus Arābu jūras zilgums manī raisīja asociācijas ar mūsu pašu Baltijas jūras Kurzemes piekrasti karstā jūlija dienā. Tāds pats zeltains liedags, tāds pats tīrs ūdens zilums. Mūsu pludmali gan vēl daudz pievilcīgāku vērš zaļais priežu sils turpat līdzās — vietā, kur Katarā sākas tuksnešu smiltājs. Desmitiem, simtiem kilometru maz apdzīvotas, būtībā unikālas piekrastes joslas, kas piecdesmit okupācijas gados bija pašiem latviešiem slēgta. Tagad vien mums pašiem, tautai un tās ievēlētajiem likumdevējiem, izlemjams, vai šo varbūt pasaulē visskaistāko dabas stūrīti atstāt neskartu, atvērt nekontrolētai apbūvei (nākamajā gadu tūkstotī) ar daudzstāvu viesnīcām kā Floridā un citos pasaulslavenos kūrortos vai rast savu, specifiski latvisku risinājumu. Optimālu mūsu tautas mentalitātei un mūsu valsts interesēm.

Turpmāk — vēl

Negaidīta sastapšanās tuksnesī

Visizplatītākā ceļazīme uz Kataras automaģistrālēm (autora versijā — "Dvēsele pārvietojas kamieļa ātrumā")