Tur, kur Kaudzītes Matīss un Kārlis Ulmanis stādīja ozolus

Pavisam nesen saņēmu unikālu materiālu — rakstnieka Stepermaņu Krustiņa mazmeita Maija Stepermane iedeva ģimenei dāvātu albumu "Saules dārzs", ko pirms gadiem sešdesmit acīmredzot sakārtojuši Saules dārza darbinieki. Kaut gan jau labu laiku cenšos apzināt Mežaparka un tā organizāciju vēsturi, vecās fotogrāfijas un komentāri pie tām bija īsts atklājums gan man, gan tagadējiem Saules dārza saimniekiem — Jaunā dabas draugu centra vadītājiem. Piemēram: "Bērzu aleja ezera pusē. Šo aleju ļoti iecienīja Fricis Bārda un rakstīja šeit savas dzejas", "Galvenā dzīvojamā ēka, celta barona laikā. Abas sānu trepes 1938.gadā tika nojauktas", "Augusta Dombrovska paviljons. Celts no viņa materiāliem pēc viņa paša metiem", "Puķu dobe galvenās dzīv. ēkas priekšā. Pa kreisi 1936.g. iestādītais Vadoņa ozols. Pa labi 1924.g. Kaudzīšu Matīsa stādītais Skolotāju ozols".

Vesela vēstures bagātība, kas gandrīz pazudusi nebūtībā, — dīķis aizbērts jau pirms Otrā pasaules kara, paviljons nojaukts, aleja nocirsta, centrālā ēka pārbūvēta, vairākos uzņēmumos redzamā brīvdabas skatuve sen sabrukusi... Un pats Saules dārzs lielā mērā pazudis no priekšstatiem sava darbības sākumperioda izpratnē, kad lielākās latviešu avīzēs rakstīja: "Latviešu Izglītības biedrības jaukais Saules dārzs, kas pārvērsts par īstu saulainu pedagoģijas brīnumpasauli...", "Rītu visi uz Saules dārzu!", "Vecāki, sagādājiet saviem bērniem prieka dienu!" u.tml.

Kas tad kādreiz bija Saules dārzs, un kāda īsos vilcienos ir tā vēsture?

Vecajās Rīgas novada kartēs Ķīšezera rietumos uz paplata krasta izliekuma atzīmēta neliela muižiņa. Kā izpētījusi vēsturniece Ingrīda Miklāva, 1678.gadā tā piederējusi rātskungam Johannam Hilleboldam, 1693.gadā — Gerhardam Grēnam, bet 1715.gadā — Lielās ģildes eltermanim Valentīnam Grāvem. No Grāves saimniekošanas laikiem muižiņa tad arī ieguvusi nosaukumu, ar kuru tā pazīstama līdz pat XX gadsimta sākumam — Grāvenhofa jeb Grāves muiža. Pagājušā gadsimta 90.gados tajā saimnieko barona Freitāga fon Lorenhofena dzimta un pēc viņiem — vācu dienas laikraksta "Rigasche Rundschau" redaktora Rica (Ruetz) ģimenes pārstāvji. Vairāki dokumenti liecina, ka tieši tad muižiņā izveidots plašs parks, kurā bijis dārznieks latvietis Johans Vildfangs ar diviem palīgiem. Taču pēc Patrika Rica nāves interese par parku mazinās, tas pamazām aizaug, un 1913.gadā mantinieki to par 100 000 rubļiem piedāvā pirkšanai Latviešu izglītības biedrībai.

Latviešu izglītības biedrība ir nodibinājusies 1908.gadā, pašā intensīvākajā pārkrievošanas laikā, lai rūpētos par "latviešu tautas izglītību un kulturālu attīstību, mācot un audzinot jaunību un izplatot tautā derīgas zināšanas". Biedrība organizē bibliotēkas, rīko kursus, dibina skolas, veicina "bērna sirds un prāta izglītību (..) viņam saprotamā un tuvā mātes valodā", kā paskaidro biedrības ilggadējais sekretārs rakstnieks Līgotņu Jēkabs. Biedrības darbībā piedalās ap 1000 biedru, un to materiāli atbalsta daudzi turīgi latvieši, no kuriem laikam gan visdevīgākais ir Augusts Dombrovskis. Pat 1915.gadā, pasaules kara laikā, viņš apmaksā biedrības dārza labiekārtošanai izlietoto pustūkstoti rubļu un palīdz ar kokmateriāliem.

Ziņa par iespēju iegādāties zemes īpašumu, kas būtu ideāla vieta svētku sarīkojumiem, koncertiem un atpūtai brīvā dabā, visus gluži vai elektrizē, un nepieciešamā summa tiek vākta ar lielu entuziasmu. Notiek plaša draudzīga diskusija par dārza nosaukumu ("Latviešu tautas parks", "Ramnovas dārzs", "Saules dārzs"), par nepieciešamām būvēm ("mūzikas halli", "restorānu bez alkoholiskiem dzērieniem", "sporti priekš jaunatnes" utt.), par parka izkopšanu, jo: "Tā kā Biedrības skaistais dārzs var būt liels palīgs pie daiļuma jūtu modināšanas plašākā publikā, tad tas ierīkojams cik vien iespējams pēc visām daiļdārzniecības mākslas prasībām, nedodot viscaur priekšroku praktiskumam vai peļņai uz daiļuma rēķina."

Līdz Pirmajam pasaules karam biedrībai gan izdodas paveikt tikai dažus dārza izkārtojuma priekšdarbus un sarīkot pirmos koncertus, kuros tomēr piedalās apmeklētāju tūkstoši. Kara laikā Saules dārza vadība te ierīko karavīru bērnu patversmi un, kamēr vien iespējams, turpina bērnu sarīkojumu un svētku organizēšanu. Saules dārza darbs strauji atjaunojas neatkarīgās Latvijas sākumgados, kad vasarās koncerti notiek katru svētdienu un lekcijas dažādās dārza vietās vienlaikus lasa vairāki lektori.

Ar laiku Izglītības biedrības darbība gan apgurst, jo nacionālā valsts pati uzņemas rūpes par latviskās skolas un latviskās vides kopšanu. 1936.gadā pēc garākām diskusijām Saules dārzs nonāk mazpulka rīcībā. Vadoņa ozols acīmredzot stādīts mazpulka mītnes atklāšanas reizē. Dārzs atkal kļūst par rosīgu jauniešu centru, kur notiek gan sacīkstes, gan darbu izstādes, gan plaši sarīkojumi, gan praktiska dārza un mājas kopšanas apmācība, līdz 1940.gada notikumi dārza tālākajai attīstībai un izkopšanai pārvelk svītru.

Bet kā Kaudzītes Matīss iestādīja ozolu Saules dārzā? Laikraksti ziņo, ka 1924.gada augustā Rīgā notikuši pirmie Latvijas skolotāju svētki. Svētku noslēguma dienā 4.augustā, lietus šaltīm ik pa brīžiem pārskrejot pār debesīm, skolotāji dodas gājienā uz Brāļu kapiem un Saules dārzu. Tur viņus sveic Valsts prezidents Jānis Čakste un Saeimas priekšsēdētājs Fricis Vesmanis. Izglītības ministrs Kārlis Straubergs referē par visai sarežģīto izglītības stāvokli pirmajos pēckara gados, kad valstij trūkst līdzekļu skolu uzturēšanai. Runas nobeigumā viņš izsaka cerību, ka "skolotāju sajūsma darbā pārvarēs visus šķēršļus un attīstības gaita ies stingriem soļiem uz priekšu". Korespondenti īpaši izceļ Kaudzītes Matīsa parādīšanos uz tribīnes — svētkos taču ir ieradies viens no visvecākajiem latviešu skolotājiem, kas tautas izglītībai, kultūras un latviešu valodas kopšanai veltījis mūžu jau kopš agriem jaunības gadiem:

"Lietus pārgājis, koris turpina dziesmas. Uz estrādes parādās sirmais pedagogs — rakstnieks Kaudzītes Matīss, kuru saņem ar ovācijām. Viņš izsaka savu prieku, ka var līdzrunāt skolotāju pirmajos un lielajos svētkos, uzsver brīvības, kādas mums nav bijušas, kad skolotāji senāk pulcējušies, un novēl paturēt visiem, visiem vienu sārti baltu karogu un visām grupām vienu vārdu — Latvija!"

Tad rakstnieks, kas nesen nosvinēja savu 75 gadu jubileju, gluži kā tautiskās atmodas laika jauneklis met gaisā savu salmenīcu, bet publika atbild ar skaļām gavilēm. Šo svētku laikā tad arī notiek ozola stādīšana vecās muižas mājas priekšā, pa labi no centrālās alejas. Ozols paputinātajā Saules dārzā, slaids un veco koku nenomākts, stāv vēl tagad, kad 18.augustā Kaudzītes Matīsam apritēs 150.mūža gads. Vai tā nebūtu īstā reize, kad plašākai sabiedrībai atkal pulcēties vecajā parkā un atcerēties mantojumu, ko mēs esam saņēmuši no iepriekšējām paaudzēm? Un ne tikai atcerēties, bet arī sakopt to, kas kopjams, un saudzēt to, kas saudzējams.

Saulcerīte Viese,

Mežaparka attīstības

biedrības priekšsēdētāja

Foto: Saulcerīte Viese

Kaudzītes Matīsa ozols pie vecās mājas 1998. gada aprīlī

un kopābūšanas priekā

Svētdien, 31. maijā, Rīgā pulcēsies bērni no visas Latvijas, lai piedalītos folkloras svētkos "Pulkā eimu, pulkā teku", kas tiek rīkoti jau 15. gadu pēc kārtas. Kopš 1984. gada, kad notika pirmais festivāls, tā popularitāte un dalībnieku skaits gadu no gada auguši, un šajā mācību gadā folkloras projekts aptvēra jau 2000 bērnu, kā arī pieaugušos, kas vēlas apgūt tradicionālo kultūru. Svētkiem katru gadu tiek izvēlēta cita tēma — bērnu uzmanības lokā bijusi garā pupa, pa kuru var uzkāpt debesīs, cimds — kā pūra daļa, un pasaules modelis un citi simboli. Savu pieredzi, vērojumus, fantāziju bērni izteikuši dziesmā, dzejā, zīmējumā, dejā. Pirms tikšanās Rīgā viņi sadziedājās un sadancojās novados. Tā kā labi sadziedāties un sadancoties var ne vairāk kā sešas septiņas kopas, izveidoti 14 novadi — mazliet atšķirīgi no tradicionālajiem. Tie ir tādi kā Augškurzeme, Viduskurzeme un Lejaskursa, Zemgale, Piedaugava, Tuvā Gaujmala un Tālā Gaujmala, Ziemeļlatgale, Dienvidlatgale, Sēlija un Rīga.

31. maijā lauku novadu bērni ar pļavu puķēm un zāļu vainagiem ieradīsies Rīgas Latviešu biedrības namā, kur notiks svētku atklāšanas koncerts. Pēc tam rīdzinieki uzņemsies mājnieku lomu un vedīs savus ciemiņus uz Krišjāņa Barona muzeju, Mencendorfa namu un citiem Rīgas muzejiem. Bērni izstaigās Vecrīgu un piedalīsies rotaļās pie Kongresu pils. Notiks labdarības koncerti bērnu aprūpes centros un veco ļaužu pansionātos. Šī gada moto ir Raibais. Folkloristi noskaidrojuši, ka tikai baltiem un slāviem šis jēdziens ir tik ietilpīgs un sava simboliska nozīme ir gan raibiem cimdiem, gan raibai puķei pļavā. Bērni meklējuši sev tuvāko raibo. Viņi zīmējuši raibus taureņus un pupuziedus, apskatījuši raibumiņus no savas dzīves. Svētdien Māmuļā visas simt folkloras kopas raibinās Raibo koncertu, kas sāksies pulksten 16, bet septiņos vakarā šī diena izskanēs ar deju vakariņu Ķīpsalas starptautiskajā izstāžu hallē.

Pirmo reizi bērnu folkloras festivāls aizritinās savu dziesmu kamoliņu arī uz Dainu kalnu. Pirmdien, 1. jūnijā, svētki turpināsies Turaidā. Te skolēni varēs krāties gudrības dainu skolā un ar karti rokā doties piedzīvojumu meklējumos.

Kā preses konferencē uzsvēra viens no šo svētku rosinātājiem un vadītājiem Ernests Spīčs, šie vairāk ir kopābūšanas, ne priekšnesumu radīšanas svētki.

Līdz ar mācību gada beigām Latvijas skolās noslēdzas arī vizuālās un lietišķās mākslas skate, kurā piedalās 1. līdz 11. klases audzēkņi. Ap 2000 labāko darbu tagad tiek eksponēti Rīgas sporta manēžā, skolās, izstāžu zālēs un Skolēnu pilī. Anglikāņu baznīcā iekārtota rūpju bērnu darbu izstāde. Tās atklāšanā piedalījās arī paši autori no Vaivaru bērnu rehabilitācijas centra, Strazdumuižas un citām slimo bērnu internātskolām. Vairāku ārvalstu diplomāti jau izteikuši vēlēšanos iegādāties izstādītos darbiņus. Zemgales novada bērni iekārtojuši Zaļo izstādi, kuras tēma ir "Tērvetes pasaku mežs", Madonas — oranžo izstādi ar moto "Pavards", Cēsu — violeto izstādi ar tēmu "Violetās pārvērtības pļavā". Izteikties varējuši visu novadu bērni. Kongresu namā ir rīdzinieku Sarkanā izstāde ar tēmu "Pilsēta". Te 1. jūnijā pulksten 11 tiks atklāts seminārs "Pasaule bērnā, bērns pasaulē". Tajā apspriedīs bērnu kultūras situāciju Latvijā, īpašu uzmanību pievēršot bērnu grāmatām, periodiskajiem izdevumiem, teātrim, mūzikai un bērnu filmām. Pulksten 13.15 turpat Kongresu namā notiks preses konference, kurā bērni varēs uzdot jautājumus Leonam Briedim, Jānim Baltvilkam, Vitautam Ļūdēnam un citiem rakstniekiem. Tiks apbalvoti bērnu literārās un tēlotājmākslas jaunrades konkursa "Pavasara Rīga — 98" laureāti. Kopā ar bērniem tiks veidotas divas animācijas filmiņas "Bērni zīmē bērnu tiesības". Ar to pirmizrādi 2. jūnijā beigsies seminārs un izskanēs arī bērnu un bērniem kultūrai veltītā nedēļa.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore