Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Zemkopība: "Neba maize pati nāca bagātā(i) vietiņā"

Nobeigums. Sākums — "LV" nr. 127., 07.05.98., nr. 128/129.,

08.05.98., nr. 132/133., 13.05.98., nr. 134/135., 14.05.98., nr. 138/141., 19.05.98.,

nr. 153/154., 27.05.98.

Jāņa Kauliņa

(1886—?) laiks

(19.05.1934 – 11.07.1935)

Priekšpēdējais ministrs

Vienīgais Rīgas strādnieka ģimenē dzimušais zemkopīābas ministrs. 1907.gadā absolvējis vietējo tirdzniecības skolu, 1910.gadā — reālskolu, iestājās RPI tirdzniecības nodaļā. Kara laikā studijas pārtraucis. 1922.gadā beidzis LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti.

1916.gadā mobilizēts armijā. Beidzis Aleksandra II karaskolu Maskavā. Bijis rotas komandieris latviešu strēlnieku rezerves pulkā. 1919.gadā brīvprātīgi iestājies Kalpaka bataljona atsevišķajā studentu rotā. Bijis Priekules iecirkņa komandants, brīvprātīgo rotas organizētājs un komandieris un Latvijas armijas virspavēlnieka štāba komandants. Piedalījies cīņās ar Bermontu. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Pēc Zemgales atbrīvošanas bijis II robežsargu rajona priekšnieks, vēlāk 3.robežsargu pulka komandieris.

Pēc demobilizācijas bijis Kurzemes muižnieku kredītbiedrības likvidācijas komisijas loceklis, vēlāk Latvijas Zemes bankas pilnvarotais Kurzemē. Pēc tam iecelts par Zemes bankas Jelgavas nodaļas priekšnieku.

No Latvijas Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas saraksta Kauliņu ievēlēja 3.Saeimā (1928—1931), kur viņš darbojās Lāčplēša Kara ordeņa un Triju Zvaigžņu ordeņa domē. Būdams jelgavnieks un zemniecības pārstāvis parlamentā, Kauliņš 1930.gada 2.februārī publicēja svētdienas avīzē "Jelgavas Vārds" rakstu "Agrārās reformas nostiprināšanās". Viņš secināja, ka galvenā cīņa ir izcīnīta. Ja reformas gaitā lielu vietu ieņēma politika, tad tagad reformas rezultāti jānostiprina saimnieciski — jāpaplašina lauksaimnieciskā ražošana, jānokārto nozares produkcijas cenu un tirgus jautājums. Zemniecības pozīcijas nostiprināmas ar lauksaimniecības zināšanu izplatīšanu, lauksaimniecības aizsardzības likumiem un pareizu muitas politiku. Lielāka vērība, norādīja publikācijas autors, jāveltī lauku rūpniecībai — moderniecībām, cukurfabrikām, spirta dedzinātavām, elevatoriem u.tml.

4.Saeimā (1931–1934) Kauliņš strādāja Finansu, Tirdzniecības un rūpniecības komisijā un abu Latvijas ordeņu domēs.

Savu darbības programmu zemkopības ministra amatā Kauliņš izklāstīja runā lauksaimniecības izstādē Jēkabpilī, kuru 1934.gada 17.augustā ar nosaukumu "Darbs un uzdevumi lauksaimniekiem" publicēja dienas avīzes "Brīvā Zeme" lauksaimniecības un lauku dzīves pielikums "Zemes Spēks". Viņš atzīmēja, ka vēl pirms dažiem gadiem Latvija importēja desmitiem tūkstošus tonnu maizes labības. Nodibinot labības ārējās tirdzniecības monopolu, valdība iepirka no lauksaimniekiem labību par cietām cenām, kas ievērojami pārsniedza pasaules tirgus cenas. Līdz ar to ražošana strauji paplašinājās un Zemkopības ministrijai (ZM) ir prāvi krājumi neizlietotas labības. Tāpēc ministrs ļoti nopietni brīdināja zemniekus no tālākas rudzu un kviešu sējumu paplašināšanas. Viņaprāt, maizes labības sējumu platības turpmākajos gados nedrīkst pārsniegt 20 procentus no aramzemes kopplatības.

Kauliņš atzīmēja, ka arvien lielākos daudzumos tiek importēta spēkbarība, lai gan to ir iespēja sagatavot pašu zemē. Viņš teica:"Sviesta, bekona un labas, lētas lopbarības ražošana arī turpmāk nedrīkstētu atslābt."

Ministrs uzsvēra, ka daudz lielāka vērība jāveltī laukkopības kultūrām, kurām ir plašas eksporta iespējas. Tās vispirms ir linu un āboliņa sēklas. Valdība ir paredzējusi visādi atbalstīt šo kultūru sējumu paplašināšanu. Tāpēc pareizi rīkosies tie lauksaimnieki, kas "jau šogad rezervēs un iegādāsies vajadzīgo linsēklu linu sējumu paplašināšanai nākošā pavasarī". Tos, kuriem nav vai kuri nespēj iegādāties labu sēklas materiālu, ministrija apgādās ar sēklu uz kredīta no sēklu fonda līdzekļiem.

1934.gada 17.novembrī Kauliņš publicēja "Brīvajā Zemē" rakstu ar garu un emocionālu nosaukumu "Mūsu svētais pienākums padarīt brīvības cīnītāju asinīm slacīto zemi par ziedošu un skaistu", lai gan runa tajā bija galvenokārt par paveikto, neiztiekot arī bez dižošanās. Materiāls sākās ar atsaukšanos uz ministra maizes tēva Ulmaņa (nedrīkst aizmirst, ka Kauliņš nebija zemsavietis!) vārdiem, ka lauksaimniecība ir tiklab cilvēces visizplatītākā un fundamentālākā, kā arī visstabilākā nodarbošanās. "Pēc vienotas Latvijas radīšanas (resp. pēc antikonstitucionālā 15.maija puča! — R.T. )," deklarēja raksta autors, "mūs nekas nekavē šajā darbā". Pastiprināti turpinājusies zemes sadalīšana un piešķiršana. Pusgada laikā Centrālā zemes ierīcības komiteja nodevusi jaunsaimniekiem 1424 vienības, tajā skaitā lāčplēšiem — 58, armijas invalīdiem — 41, latviešu strēlniekiem invalīdiem — 46, armijā kritušo piederīgiem — 32, nacionālās armijas brīvprātīgiem kauju dalībniekiem — 693 u.c.

Ministrs informēja lasītājus, ka

— samazināti procenti par nenokārtotiem izpirkšanas maksas parādiem Valsts zemes bankai no 6 uz 4% gadā;

— meliorācijas departaments apgādājis lauksaimniekus ar apmēram 3 milj. drenu caurulēm par pazeminātām cenām;

— linkopji saņēmuši godalgās 15 tūkstošus latu par sējumu paplašināšanu un labas šķiedras ražošanu;

— uzsākta šīfera fabrikas celtniecība Rīgā, kas dos iespēju atteikties no jumta skārda;

— Latvija ir kļuvusi par labības eksporta zemi.

Ar Kauliņa rosmīgu piedalīšanos viņa laikā tika pieņemts ne viens vien svarīgs likums, tajā skaitā par cūkkopības veicināšanu piena izmantošanas veicināšanu par piensaimniecības ražojumu kontroli un tirdzniecību (visi 1934.gadā), par ZM iekārtu, par Lauksaimniecības kameru, par medniecību (visi 1935.gadā) u.c. Tie cits vairāk, cits mazāk sekmēja Latvijas lauku turpmāko attīstību.

Kad ministra krēslā bija aizvadīts pirmais gads, Kauliņš publicēja Jelgavā iznākošās avīzes "Zaļā Nedēļa" 1935.gada 17.maija numurā rakstu "Ko lauksaimniekam devusi atjaunotā Latvija?". Pēc viņa domām, bija

— cēlušies lauksaimnieku ienākumi, tādējādi palielinoties viņu pirktspējai;

— 1934./35. saimniecības gadā valsts iepirkusi gandrīz tikpat daudz labības, cik četros iepriekšējos gados kopā, un uzsākusi labības eksportu;

— pieaudzis sviesta eksports;

— cukurbiešu raža 1934.gadā bijusi gandrīz divas reizes lielāka nekā gadu pirms tam;

— par labu eksporta preci ir kļuvusi āboliņa sēkla.

No Ulmaņa valdības Kauliņš izstājās pats. Kāpēc? Acīmredzot autoritārais, antiparlamentārais režīms tomēr viņu neapmierināja.

1941.gada 14.jūnijā Lielās ielas 63.nama 2.dzīvoklī Jelgavā iebruka čekisti. Eksministram Golgātas ceļš, no kura viņš neatgriezās, bija sācies.

Centrālās zemes ierīcības komitejas pēdējā sēde 1937. gada 31. maijā. Galda galā — komitejas priekšsēdētājs, zemkopības ministrs Jānis Birznieks (no J.Birznieka trešais pa kreisi — zemkopības ministrs (1926 — 1928) Arnolds Mitulis)

(1895—1955) laiks

(12.07.1935 – 19.06.1940)

Pēdējais zemkopības ministrs

Kurzemnieks, Bārtas pagasta "Lejasbirznieku" māju saimniekdēls. Beidzis draudzes skolu, strādāja tēva saimniecībā. 1916.gadā iestājies brīvprātīgi latviešu strēlnieku pulkos. Kritis vācu gūstā. Pēc tam atkal savās mājās, kas ir starp saimniecībām, kuras godalgo pirmajos pēckara gados Zemkopības ministrijas (ZM) rīkotajā zemnieku sētu sacensībā. Rosīgs sabiedrisks darbinieks. No 1922. līdz 1928. gadam Bārtas pagasta padomes priekšsēdētājs. 1928.gadā ievēlēts par Liepājas apriņķa pašvaldību revīzijas komisijas priekšsēdētāju. Rosīgs Latviešu zemnieku savienības biedrs, vietējās nodaļas priekšnieks un centrālās valdes loceklis.

1920.gada pavasarī Birznieku ievēlēja par Satversmes sapulces deputātu. Viņš darbojās Agrārlietu, Amnestijas un Pašvaldību komisijā. 3. Saeimā (1928—1931) viņš bija Finansu un Pašvaldību komisijas loceklis un referēja par zvejniecības likumu. Zemsaviešu parlamentārietis nebija augsti izglītots cilvēks. Taču, kā raksta latviešu vēstures zinātnes seniors, Austrālijā dzīvojošais profesors Edgars Dunsdorfs, kas Birznieku pazina personīgi, Birznieks "par spīti tam, ka viņam bija tikai draudzes skolas izglītība, bija vairāk nekā tikai praktisks zemkopis. Pēc ievēlēšanas Saeimas deputāta amatā Birznieks, apzinoties savas izglītības trūkumus, ar lielu nopietnību nodevās pašmācībai un ieguva respektējamu zināšanu krājumu tautsaimniecībā un citās valstsvīram vajadzīgās zināšanu nozarēs" (Kārļa Ulmaņa dzīve. — R., 1992.—271.lpp.).

Zināšanas lieti noderēja arī 4. Saeimā (1931—1934), kur Birznieks darbojās Budžeta, Pašvaldību, Mandātu u.c. komisijās, referēja par vairākiem likumiem — par sviesta ražošanas veicināšanu, cūkkopības veicināšanu, sēklas fondu, aitkopības veicināšanu. Debatēs viņš runāja par cukurrūpniecības un zvejniecības veicināšanas fondu.

Stājoties ministra postenī, Birznieks sava resora plānus izklāstīja plašā radiorunā 1935.gada 29.jūlijā. Nākošajā dienā to atreferēja lielākie Latvijas laikraksti, bet 10.augustā īsu runas kopsavilkumu publicēja žurnāls "Zemkopis".

Ministrs norādīja, ka lauksaimniecību nevar balstīt tikai uz dažām lielajām nozarēm (galvenokārt sviesta un maizes labības ražošanu). Ir jādod viss, ko prasa tirgus un patērētāji.

Jāpalielina siera ražošana, panākot lielāku siera patērēšanu iekšzemē un palielinot tā eksportu. ZM apsver, kādi soļi sperami, lai gūtu vajadzīgos ienākumus.

Ministrija nodomājusi palielināt gaļas eksportu, turklāt izvedot ne tikai bekonu (kuram tirgus stipri ierobežots), bet arī gaļas, aitu gaļas un šķiņķa konservus, kā arī dzīvas gaļas un vaislas cūkas.

Lai sekmīgi eksportētu kartupeļus, jāpanāk derīgu galda šķirņu ieaudzēšana. Šai nolūkā ZM savās fermās un izmēģinājumu stacijās jau veikusi vajadzīgos priekšdarbus. Kartupeļu eksporta atbalstīšanai noteiks cietas iepirkšanas cenas. Paredzēts eksportēt arī kartupeļu miltus, stērķeles un sēklas materiālu.

Jānovērš pilnvērtīgas lopbarības trūkums. Sevišķa vērība veltījama vīķiem. Tos var audzēt arī eksportam, jo ārzemju tirgū vīķi ir daudz dārgāki nekā rudzi. Vīķu, zirņu, pupu un pelušku lauki katrā saimniecībā jāpaplašina. Bez spēkbarības jāuzlabo rupjā barība. Lai lopkopji paliktu neatkarīgāki no tauriņziežu biežas iznīkšanas, viena daļa tīrumu noteikti jāpārvērš ilggadīgā zālājā vasaras un ziemas lopbarības ražošanai.

Labus ienākumus dod āboliņa sēklu audzēšana eksportam. ZM paredzējusi veidot līdzīgi sviesta eksportam organizāciju, kurai vienīgai piederēs tiesības iepirkt un eksportēt āboliņa sēklas. Valdība domā tām noteikt cietas iepirkšanas cenas.

ZM ar Lauksaimniecības kameras starpniecību tuvākajā laikā uzsāks sistemātisku darbu vaislas lopu ieaudzēšanā.

Ministrija veicinās eļļas un ārstniecības augu ražošanu saimniecībās, kur apstākļi un darbaspēks to atļauj.

Pēdējos gados atkal nākuši godā lini, kuru cena ir apmierinoša. Taču linu raža ir samērā zema. Ar šo parādību ZM sākusi cīnīties ar prēmiju palīdzību, piešķirot tās linkopjiem, kuri pratīs iegūt augstas ražas.

Lai veicinātu aitkopību, valdība nodomājusi Latvijas tekstilfabrikas daļēji apgādāt ar iekšzemes aitu vilnu.

Vislielākais šķērslis lauksaimniecības attīstībā, kuru visgrūtāk novērst, atzīmēja Birznieks, ir darbaroku trūkums laukos. Lai šādu stāvokli novērstu, pēc viņa domām, vajadzēja

— iesaistīt lauku darbos bezdarbniekus un daļēji strādājošos;

— gluži ulmaniski, pilnīgi autoritārā režīma garā skanēja ministra vārdi, ka lauku darbs jāpadara "par obligatorisku (izcēlums mans — R.T.) visiem mūsu iedzīvotājiem, sevišķi jaunatnei. Uzņemšanu augstskolā, tāpat arī vidus– un zemākās arodskolās, vajadzētu saistīt ar zināmu laika pavadīšanu lauksaimniecības darbā". Kroni citētajam uzlika tālāk sacītais: "Dažādo amatu ieņemšana valsts, pašvaldību un sabiedriskās iestādēs varētu notikt tikai tad, ja kandidāts zināmus gadus ir bijis lauksaimniecības darbā.";

— vairāk jāpielieto lauksaimniecībā mašīnas, vajadzības gadījumā iegādājoties tās vairākām saimniecībām kopēji;

— jāattīsta tādas nozares, kas prasa mazāk darbaspēka — labības un kartupeļu audzēšana, zālāju kultivēšana u.tml.;

— plašāk jāpraktizē mazo saimniecību ģimenes locekļu darbs lielajās saimniecībās;

— laukstrādniekiem jācenšas visus viņiem uzliktos pienākumus pildīt čakli un apzinīgi.

Par 1935.gada 29.marta nodibinātās Lauksaimniecības kameras uzdevumiem Birznieks plašāk izteicās lielās dienas avīzes "Jaunākās Ziņas" 1935.gada 11.oktobra numurā ievietotajā rakstā "Lauksaimniecības kamerai sanākot". Viņš atzīmēja, ka ilgus gadus Latvijā ar agronomiskās palīdzības sniegšanu zemniekiem nodarbojušās vairāk nekā 20 centrālās organizācijas. Tāpēc bija paralēlisms, trūka sistēmas un saskaņotības. Kamerai vajadzēja panākt lauksaimniecības mašīnu, vispār ražošanas līdzekļu, palētināšanu, racionalizēt lauku būvniecību; jānosaka sēklkopības rajoni, kopā ar Tieslietu ministriju jāpārkārto mantošanas likumi, lai nesadrumstalotu lauku nekustamos īpašumus utt.

Šīs kameras 120 locekļus iecēla zemkopības ministrs. Vienīgi pēdējie likumu grozījumi, kas tika izdarīti piecas minūtes pirms pusnakts — 1940. gada februārī, paredzēja, ka 100 kameras locekļus ievēlē lauksaimniecības biedrības (no katra agronomiskā rajona pa vienam pārstāvim), 2 — lauksaimniecības darbinieku biedrība, 2 — kopdarbības darbinieku biedrība, bet 16 ieceļ zemkopības ministrs.

Relācijas raksturs piemita Birznieka svētku rakstam "Lauksaimniecības nostiprināšanās un attīstības gads", kuru bijušo zemsaviešu oficiozs "Brīvā Zeme" publicēja 1935.gada 16.novembrī. Ministrs atzīmēja, ka

— 1934.gadā sākās Latvijas labības eksports, kas dod daudz valūtas, jo īpaši rudzi ir atzīti par ļoti labas kvalitātes;

— cūku iepirkšanas cena ir paaugstināta no 30 santīmiem par kilogramu līdz 50—60 santīmiem;

— vairāk tiek eksportēts sviests, un tā cena, salīdzinot ar 1934.gadu, pieaugusi par vairāk nekā 20%;

— 1935.gadā Latvija pirmo reizi sākusi kartupeļu eksportu;

— attīstās ugunsdroša būvniecība, kuras vajadzībām valdība piešķīrusi 500 tūkstošus latu būvķieģeļu iepirkšanai, un darbu sākusi šīfera fabrika;

— zemnieki sekmīgi kārto parādus, kas samazinājis ūtrupju daudzumu;

— Latvija izvirzījusies 2. vietā pasaulē piena ražošanā — Dānijā uz katru cilvēku iegūst gadā 1500 litru piena, Latvijā — 790, Zviedrijā — 755, Igaunijā — 625, Somijā — 620, Holandē — 530;

— jauna lappuse latviešu zemniecības vēsturē ir Lauksaimniecības kameras nodibināšana, tā ir "plašākā lauku pārstāvniecības iestāde";

— darbaroku trūkums jāatvieto ar mašīnām un jāpalīdz kaimiņiem.

30. gadu otrajā pusē ZM vadībā tika ne mazums darīts Latvijas lauksaimniecības straujākā attīstībā. Šajā laikā nodibināja iestādes lauksaimniecības ražojumu tirgus organizēšanai un kārtošanai, izveidoja noteiktu garantētu cietu cenu sistēmu galvenajai zemnieku produkcijai un stabilizēja cenas lauksaimnieciskās ražošanas palīglīdzekļiem, tika ieviesta laukstrādnieku godalgošana un noteiktas ģimenes piemaksas gājējiem. Tikpat enerģiski Birznieks atbalstīja Vispārējās lauksaimniecības bankas nodibināšanu (1938), Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas izveidošanu (1939), modernas lauksaimniecības mašīnu fabrikas un šo mašīnu remonta darbnīcu iekārtošanu utt. Ar to ministrs ieguva pamatotu autoritāti kā zemkopju vidū, tā arī Ministru kabinetā. Par to liecina fakts, ka viens no četriem ministriem (Alfrēds Bērziņš, Hermanis Apsītis, Jānis Kaminskis, Jānis Birznieks), kurš noturējās amatā visu Ulmaņa valdības laiku, bija arī zemkopības resora vadītājs.

Birznieka laikā, viņam diendienā piedaloties, Ministru kabinets pieņēma daudz svarīgu likumu, kuri tiešāk vai netiešāk skāra Latvijas laukus — par Lauksaimniecības kameru un meliorāciju (abi 1936.gadā), par zemes ierīcību (1937), par laukstrādnieku dzīvokļu izbūves fondu (1938), par ZM iekārtu (1940) u.c. Tikko tos sāka realizēt dzīvē, klāt bija arī Baigais gads...

1955. gadā, atbrīvots no Intas spaidu darba nometnes, Birznieks aizbrauca pie sievas uz Krasnojarskas apgabala Novoselovas ciemu, kur tā paša gada 5.oktobrī šķīrās no dzīves. Uz viņa pieminekļa Bārtas pagasta kapos dzimtenē lasāmi vārdi: "Manas miesas atdusas tālu svešumā, bet mans gars ir šeit ar jums."