Edgaram Liepiņam, Edžum

Foto: Andris Garancis

Viņš ir mākslinieks, kas ar vienu aci raud, ar otru smej. Pliks, bet tauriņš priekšā. Un tas ir karaļa tronis. Viņš tajā nesēž, bet uzmeties pašā augšā virs troņa un skatās uz mums. Mazliet skumīgs, bet brīvs un neatkarīgs. Tāds izskatās piemineklis Edgaram Liepiņam (1.01.1929. — 13.09.1995.), ko maija pēdējā dienā — tieši Vasarsvētkos — atklāja Skultes kapos. Šo tikšanos "kādreiz maijā", uz kuru pēc katra sava koncerta mēdza aicināt pats Edgars Liepiņš, bija palīdzējuši tuvināt viņa saulainās un reizē traģiskās mākslas cienītāji visā Latvijā, jo kādreizējais Jaunatnes teātra aktieris un vēlākais estrādes žanra kopējs bija īsts tautas mākslinieks, kas savas krāsas ņēma no tautas un savus smieklus un asaras atdeva tautai. No pat brīža pirms divām vasarām, kad mācītājs Guntis Dišlers Skultes kapos iesvētīja egleskoka krustu ar uzrakstu "Edžus", Imants Skrastiņš un citi aktiera draugi vāca līdzekļus, aicināja cilvēkus uz atsaucību. Un atsaukušies daudzi, arī tie, kas varējuši palīdzēt tikai ar savu darbu un padomu.

Pamatīgais akmens karaļa tronim atrasts Saldus apkārtnē, zālienu uzklājis Nacionālais botāniskais dārzs. Pieminekļa autors ir tēlnieks Uldis Kurzemnieks.

Šķiet, pat uz kapusvētkiem klusajā un labi uzturētajā Skultes kapsētā nesarodas tik daudz cilvēku. Lieli un mazi, ar lepnām mašīnām un tāpat kājām. Jo Edgars Liepiņš prata uzrunāt katru no mums. Ne velti viņš dziedāja:

Es zināju to eglīti,

Kur saulīte nakti guļ.

Par to, kāda atbalss bijusi Edgara Liepiņa koncertiem, pēc kuriem cilvēki gājuši mājās ar gaišu skatu, pieminekļa atklāšanas svētkos runāja viņa biogrāfs — rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs. Satīriķis Valdis Artavs, kuru Imants Skrastiņš pieteica kā Edžus cīņubiedru karagājienā pret cilvēku muļķību un dzīves ačgārnībām, izteica dzejisku pārliecību, ka mākslinieks arī viņā saulē par dzīvi negaužas un liek eņģeļiem smieties un raudāt velniem.

Un tā nu Edgara Liepiņa Āksts uz laiku laikiem tiek atstāts virs karaļa troņa Skultes kapsētā. Protams, ar to lielo cerību, ka krāsaino metālu zagļiem necelsies roka pret tautas mīlestības Zīmi, apzagt tautas piemiņu.

Skultē Edgars Liepiņš bija ienācējs. Kā atceras pagasta padomes priekšsēdētāja Velta Puriņa, viņš zemi pieprasījis 1969. gadā, kad te tika piešķirti apbūves gabali. Savai mājai, kas uzcelta Aģes krastā bērzu ielokā, viņš gribējis dot romantisku vārdu — "Šalc zaļais mežs". Kad varasvīri to nav atļāvuši, iznākuši "Zaļmeži". Kā gājputni pavasarī, arī mākslinieks maijā allaž bijis klāt, nokārtojis visus maksājumus, parunājies, pajokojis — un sācis rosīties pa mājām, bijis redzams makšķerējam pie Aģes dzirnavām. Savulaik kuplinājis ar programmu laukkopju un slaucēju svētkus. Allaž atsaucīgs un sabiedrisks, kā savs cilvēks:

— Atceros, kādā ballē, kad Edgars Liepiņš mums visiem atkal bija licis smieties līdz asarām, mēs ar vīru ieminējāmies, ka varbūt kādreiz varētu lūgt viņu uz savām zelta kāzām. Viņš likās no visas sirds izbrīnījies: "Vai tad patiesi tādas lietas vēl notiek? Vai tad kāds vēl spēj ar vienu sievu nodzīvot piecdesmit gadus!" Viņam pašam jau ļoti patika jaunas, skaistas meitenes. Bet es gan domāju, ka viņam vispār patika cilvēki. Un patika te, Skultē. Viņš taču piedzima Alūksnes novadā, strādāja Rīgā, beigu cēlienu piedzīvoja Cēsu pusē, bet mūža mājas atrada pie mums.

Turpinājums 7. lpp.