Jau piektdienas pievakarē Cēsu Pils parka estrādē svinīgi atklāja Latvijas zēnu koru sesto salidojumu. Krēslas stundā tur pulcējās ne tikai dziedātāji un viņu diriģenti, bet arī cēsnieku iecerētā vēsturiskā uzveduma dalībnieki ar pilskungu priekšgalā. Šī reize kļuva par pirmo vērienīgo skanīgo sarīkojumu XXII vispārējo latviešu Dziesmu svētku un XII Deju svētku gadā — uz salidojumu tika aicināti 56 kori ar vairāk nekā pusotru tūkstoti dziedātāju. Reizē tas bija arī iespaidīgs pieteikums nākamajiem, jau astotajiem skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kas iecerēti 2000.gadā.

Par Latvijas dziedošo zēnu labsajūtu rūpējās Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts jaunatnes iniciatīvu centra darbinieki kopā ar salidojuma saimniekiem — Cēsu pilsētas domi un Cēsu rajona skolu valdi. Cēsniekiem šajā ziņā ir jau vairāku gadu desmitu pieredze, jo gandrīz visas šādas sasauksmes, izņemot pašu pirmo Ogrē, ir bijušas ciešā saistībā ar Cēsīm un šo Vidzemes rajonu,— zēni palaikam dziedājuši arī tuvākos un tālākos pagastos, kur sirsnīgi uzņemti. Šī reize nebija izņēmums, kaut gan tika domāts, lai šī tikšanās reize būtu atšķirīga, sākotnēji pat ar Taivānas zēnu kora līdzdalību.

Lai salidojums arī muzikāli būtu pilnskanīgs, jaunajiem censoņiem vajadzēja apgūt divus desmitus dažāda rakstura dziesmu, sākot ar tautas dziesmu apdarēm un beidzot ar Ilzes Arnes, Jāņa Lūsēna un Raimonda Paula jaunākajām kompozīcijām, kas veltītas tieši šim notikumam. Netrūka klasikas paraugu, bet pirmo reizi šādā salidojumā sava vieta bija ierādīta mūsdienu populārajai mūzikai ar grupas "Bet, bet" un Zigfrīda Muktupāvela klātbūtni.

Līdztekus kulminācijai Pils parkā izskanēja vairāki autonomi koncerti: Jāzepa Mediņa mūzikas skolas un Rīgas Doma kora skolas zēni sestdienas pēcpusdienā dziedāja Sv.Jāņa Cēsu evaņģēliski luteriskajā baznīcā, bet Liepājas zēni — Cēsu izstāžu namā.

Organizatoriskā "intriga" šoreiz vijās apkārt novada senajām pilīm, galvenokārt jau Cēsīs, tomēr arī Āraišos un Raunā. Tur tika paredzēts gan vēsturisks ieskats līdz ar ekskursijām, taču netrūka iespēju padziedāt arī tur.

Saprotams, zēnus pirms noslēguma koncerta svētdienas pēcpusdienā gaidīja arī mēģinājumi, jo svētki vispirms ir enerģijas pārpilns kopdarbs. To viņiem piedāvāja virsdiriģenti Jānis Erenštreits, Romāns Vanags, Eduards Grāvītis un citi, arī vairāku Latvijas novadu pārstāvji. Tostarp jelgavniece Maruta Tilgale un rēzeknietis Jānis Grudulis.

Tikšanās Cēsīs no 29. līdz 31.maijam bija divu mācību gadu veikuma vainagojums. Lai izraudzītu salidojuma dalībniekus, Jāņa Erenštreita vadītā diriģentu žūrija pavisam šopavasar noklausījās 82 zēnu korus. Arī tāds var būt liecinājums, ka Latvijas skolu jaunatnes astotie Dziesmu un deju svētki vairs nav aiz kalniem.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Cēsu pils parka Lielajā estrādē tikko pietika vietas visiem salidojuma dalībniekiem

Priekšgalā bija Jānis Erenštreits, Valsts jaunatnes iniciatīvu centra direktors Ringolds Beinarovičs un maestro Raimonds Pauls, kā arī pārējie šī notikuma rosinātāji

Salidojuma pēdējās dienas ieskaņā līdz ar virsdiriģentiem un dejojošo "Dzintariņu" no Cēsu vecpilsētas centra līdz pat noslēguma norises vietai devās visi klātesošie

Liepājas mūzikas skolas zēni Cēsu Izstāžu namā sava uzdevuma gaidās

Kopīgajā noskaņā labi jutās arī "Dzintariņa" meitenes.

Senā mūzika, jaunās skanas

Muzikologs Boriss Avramecs, muzikoloģe Solvita Sējāne un Senās mūzikas festivāla preses sekretāre Jana Paegle 26.maijā iknedēļas preses konferencē žurnālistus informēja par Sesto starptautisko senās mūzikas festivālu, kas notiks no 16. līdz 25.jūlijam.

Saturiskā ziņā šajā festivālā tiek paplašināta atskaņotās mūzikas amplitūda. Līdz šim tie aptvēra viduslaiku, renesanses un baroka laikmetu, bet šajā festivālā skanēs arī agrā klasicisma mūzika. Tāpat, kā tas bijis līdz šim, mūzika skanēs pēc iespējas tuvu tai manierei, kādā tā sacerēta un pirmsākumos atskaņota. Šajā festivālā skanēs arī XVIII gadsimta krievu mūzika. Koncerti notiks arī Daugavpilī, tātad pirmoreiz festivāls iesniegsies Latgalē.

Kopā ar Latvijas solistiem un koriem muzicēs viesi no Lietuvas, Igaunijas, Dānijas, Zviedrijas, Vācijas, Somijas, Lielbritānijas un ASV. Par festivāla "naglām" profesors Boriss Avramecs nosauca leģendāro angļu kopu "The Hilliard Ensemble", kas 18.jūlijā uzstāsies Doma baznīcā, un Hendeļa operas "Alčīna" saīsinātā varianta uzvedumu Rundāles pils pagalmā.

Paplašinās festivāla ģeogrāfija. Koncerti un brīvdabas sarīkojumi notiks ne vien tradicionālajās vietās — Bauskā, Rundālē, Rīgas Domā un Vāgnera zālē, bet arī Sv.Jāņa un Anglikāņu baznīcā, Jāņa sētā un Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Rīgā, Mežotnes pilī, tikko atjaunotās Ventspils pils pagalmā, Turaidas, Cēsu un Ēdoles pilī, Liepājas, Ugāles, Valmieras un Ventspils baznīcās un Latviešu kultūras centrā Daugavpilī.

Senās mūzikas festivāls, kam allaž bijusi liela izglītojoša nozīme, arī šoreiz saistīts ar jauno mūziķu audzināšanu un meistarkursiem. Ogrē no 8. līdz 18.jūlijam notiks jauno mūziķu radošā nometne, kur koncertu sniegs arī leģendārais angļu ansamblis. Savukārt Ēdoles pilī no 23. līdz 31.jūlijam tiek rīkoti renesanses mūzikas vasaras kursi. Tie nav domāti profesionāliem mūziķiem, bet gan amatieriem — visiem, kas prot notis lasīt un kas grib tuvāk iepazīt renesanses laikmeta mūziku un kultūru. Pērn jaunākajai kursu dalībniecei bija 12 gadi, vecākajai — 75. Par pasniedzējiem pieaicināti Margareta Vestleika un Stjuarts Makkojs no Anglijas, Virve Kurbela no Igaunijas un Rīgas Doma zēnu kora un vīru kora "Gaudeamus" diriģents Ivars Cinkuss.

Latvijā solās būt skanīga un daudzbalsīga vasara.

"LV" informācija

Piemineklis mūsu smeldzīgajam smējējam

Edgaram Liepiņam,

Edžum

Turpinājums no 1. lpp.

Pie egleskoka krusta tiek iedegta arī mākslinieces Mirdzas Ramanes lieta svece. Kā atmiņa no tiem laikiem, kad visa Latvija ieslēdza televizorus, lai sekotu nepārspējamā fuksofona virtozaura Hugo Diego jebšu Hugo Diega dēkām Bambāļos un citos līdzīgos ciemos un mazpilsētās. Edgars Liepiņš prata iedvest dzīvības sparu un atjautību mākslinieces iztēlē dzimušajam tēlam.

...Savā piecdesmitajā dzimšanas dienā Edgars Liepiņš bija Tils Pūcesspieģelis, kam Klāsa pelni karsti dega dvēselē. Un neviens nevarēja prasīt, lai viņš no skatuves teiktu paldies partijai un valdībai, jo viņa Tils vairāk dzīvojās pa šņorbēniņiem un nevarēja taču tādus pateicības vārdus teikt ar galvu uz leju. Šajā Vasarsvētku pēcpusdienā Skultes kapsētā nevaldīja ne bēru, ne sēru noskaņa. Katrs bija nācis pie sava Edžus — cits pie Tila, cits pie Klibā Jurka no Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas", cits pie estrādes mākslinieka, kas savā meldiņā un manierē iedziedājis tautas atmiņā gan mūsu jautrās draiskās, drastiskās un arī smeldzīgās tautasdziesmas, gan vienu otru mūsdienās tapušu dziesmiņu. Un Āksts no augstā karaļtroņa visus sveicināja, aicinādams citgad maijā atkal atnākt.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Par akmenī kalto un bronzā lieto Edgara Liepiņa piemiņu vislielākais paldies Imantam Skrastiņam

Te nu viņi ir, kas Edžum līdzstrādāja ar dziesmu tekstiem, scenārijiem vai bija kopā kā citādi (no labās) — Valdis Artavs, Ēriks Hānbergs, Alfrēds Greiselis, Imants Geidāns, Edvīns Kide...

"Še, kur ozoli zaļo zemzari"... Māras Skrides vadītā Skultes kora balsīs

Latviešu lakstīgala

Šodien, 2.jūnijā, Reiterna namā

atceras dziedoni Elfrīdi Pakuli

(02.06.1912. — 31.12.1991.)

Ražens, taču sarežģīts bijis Elfrīdes Pakules dzīves un dziesmas ceļš. Vienpadsmit operas varoņu dzīves uz Rīgas operas skatuves: Nakts karaliene "Burvju flautā", Violeta "Traviatā", Džilda "Rigoleto", Margareta "Faustā", Lakmē "Lakmē", Antoņida operā "Ivans Susaņins" ... Plašs bijis koloratūrsoprāna koncertrepertuārs: latviešu tautasdziesmas, krievu mūzikas klasiķu darbi. Cik daudzus klausītājus sajūsminājušas Johana Štrausa "Pavasara balsis".

Šoreiz ieskatīsimies dziedones Elfrīdes Pakules dziesmas ceļos līdz 1940.gadam. Pārskatot tā laika avīzes un žurnālus, izrādījās, ka mākslinieces foto ar komentāriem un recenzijām atrodamas bieži. Atmiņu pierakstos dziedone visspilgtāk raksturojusi Jurjānu dibinātās latviešu operas izrādes, jo, atgriezusies mājās, viņa atdarinājusi gan dziedāšanu gan tēlojumu. Tie, kuri viesojušies vecāku mājās, atzinuši, ka Elfrīdes balss izcēlās ar daiļo skaņu un neparasto vieglumu. Vecāki gan uzskatījuši, ka dziedones karjerai nav pietiekami solīda pamata. Tomēr dziesma bija pārņēmusi Elfrīdi savā varā. Jau 11 gadu vecumā viens no viņas mūzikas pedagogiem pēc dažu izpildīto dziesmu noklausīšanās piebildis: "Jūs reiz kļūsit slavena!"

Pirmā iepazīšanās ar jauno mākslinieci pieder radioklausītājiem. Kā rakstīja 1938.gadā Jānis Zālītis, šī iepazīšanās liecināja, ka "daba dziedoni apveltījusi ar jauku, lokanu, augstu balsi, kas arī jau rūpīgi skolota, tehniski vingra, kustīga". "Jaunākās Ziņas" 1938. gada 29.novembrī vēstīja, ka "vakar Pakule uzstājās atklātībā ar pirmo patstāvīgo dziesmu un āriju vakaru". Par to Volfgangs Dārziņš savā recenzijā rakstīja, ka tādu klausītāju pieplūdumu Melngalvju zāle sen nebija piedzīvojusi. Daudzi mūzikas kritiķi atzina, ka E.Pakule no dabas apveltīta ar spilgtu koloratūrsoprānu, un, to nepārtraukti daudzus gadus slīpējot pie profesora Paula Saksa, dziedone ir "sasniegusi visai krietnus rezultātus". Atzinums bija vienprātīgs: "Pakule kā koloratūrsoprāniste patiesi nav ikdienišķa parādība." Valērijs Zosts 1939.gadā rakstīja: "E.Pakulei (..) dota ne vien dzidra balss un dzīva muzikalitāte, bet arī izcilas darba spējas." Jēkabs Graubiņš piebilda: "(..) viņas koloratūrdziedāšanas māksla jau sasniegusi tādu augstumu, kāds ir retums (..)". Kritikās daudzi atzīmē, ka Elfrīde Pakule ir paraugs topošajām māksliniecēm, jo viņa sevī saskaņo apdāvinātību ar darba spējām un čaklumu.

Pienāk pirmā debija operā. Tā ir Mocarta "Burvju flauta" 1940.gadā. Jānis Zālītis rakstīja: "(..) atskaņojot ārkārtīgi grūto Nakts karalienes partiju, Pakule apliecināja spožās vokālās īpašības (..)" Dziedones slava aug. Pēc kāda koncerta 1940.gada jūlijā Jēkabs Graubiņš rakstīja: "(..) Elfrīdes Pakules cienītāji simfoniskajā koncertā Vērmanes parkā demonstrēja savu atzinību māksliniecei ar stundas ceturksni ilgu plaukšķināšanu. Diriģentam Teodoram Reiteram vajadzēja stāties pie pults Pakulei veltīto aplausu vidū, lai tos izbeigtu ar Lista simfoniskā tēlojuma skaņām (..)"

Sigizmunds Timšāns,

"LV" informācijas redaktors

Autora foto

Dziedone Elfrīde Pakule astoņdesmito gadu beigās