Latvijas valsts un tās vīri

Viens no daudzajiem:

lepns par savu zemi, nešķirams no savas tautas

Aleksandrs Grīns. Šoreiz publicists

Laikam gan retais latvietis nebūs lasījis 30.gados vai pēdējā laikā Aleksandra Grīna klasisko romānu "Dvēseļu putenis". Gandrīz to pašu var teikt par "Nameja gredzenu", "Tobago" un citiem viņa sacerējumiem. Taču A.Grīns bija ne tikai talantīgs rakstnieks, bet arī talantīgs redaktors un publicists. Pavērt šo līdz pēdējam laikam maz pazīstamo lappusi viņam daiļradē ir šī raksta uzdevums /A.Grīna publicistiskās grāmatas un daudzi feļetoni tajā netiks aplūkoti/.

1920.gada sākumā virsleitnants Aleksandrs Grīns kļuva par tikko nodibinātās armijas avīzes "Latvijas Kareivis" /turpmāk LK/ redakcijas locekli un nodaļas redaktoru. Viņš tā atcerējās laikraksta sākumdienas: "Redakcijā valdīja gan brīžiem bohēmisks, bet darbīgs un reti spirgts gars; pateicoties paša redaktora /Aleksandrs Plensners. — R.T./ lielajam taktam un jau tad nojaušamām karavīra diplomāta spējām, jaunās telpas drīz kļuva par satikšanās vietu vai visai latvju literārajai inteliģencei un no tām savukārt tika labums laikrakstam: turpat uz vietas un dedzīgās, nereti pat ļoti karstās sarunās dzimušās jaunās domas un idejas tak bija tā kā grēks nest uz kādu ciu māju, un parasti tās, turpat radušās vai uzrakstītas, parādījās rīt vai parīt armijas avīzes slejās" /LK. —1940. — 1.febr./.

LK 1.numurā, kas iznāca 1920.gada 1.februārī, bija publicēts A.Grīna raksts "Tautas armija". Tā pamatpremisa, kuru var arī apstrīdēt, bija izteikta jau pirmajā likumā: "Galvenā neatkarīgas tautas īpatnība ir viņas armija." Taču nevar nepievienoties tas pamatojumam: "Nacionāla armija ir drošākā ķīla un garantija pret kaimiņu valstu agresīviem centieniem. /../ Šo ābeces patiesību itin labi saprot Eiropas jaunās valstis un pieliek visus spēkus, visu enerģiju savas armijas izveidošanai un spēcināšanai." Tālāk sekoja stāstījums par Latvijas armijas nodibināšanu un tās cīņām, beidzot to ar nedaudz aritmētisku rezumējumu: "Veselas 3 spīdoši veiktas kara gaitas, sekmīgas cīņas ar 10 kārtīgu pārspēku, kara gaita, kuru mēs sākām ar 4 lielgabaliem un beidzām, atņemot ienaidniekam 40, — viss tas ir drošākā ķīla un garantija mūsu neatkarībai." Literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons, kas ir A.Grīna daiļdarbu un rakstu sakopotājs /pirmie sējumi ir iznākuši/ norāda, ka "Latvijas Kareivī" 1920.gadā publicēti vismaz 19 A.Grīna raksti, un tas ir "nopietns pieteikums publicistikā" /Aleksandrs Grīns. Daiļdarbi un raksti. 1.sēj. — R., 1994. — 18.lpp./.

Mūsu apceres varonis pats vēlāk rakstīja: "Latvijas Kareivis", ar kura pirmo numuru es esmu sācis savas avīžu cilvēka gaitas, ir mana pirmā mīlestība. Tā viņam piederēs līdz mūža galam" /LK. — 1935. — 1.febr./.

Armijas un kara tēma bija viena no prioritātēm gan A.Grīna prozā, gan publicistikā. Acīmredzot viens no izskaidrojumiem tam ir viņa izstaigātie kara ceļi latviešu strēlnieku rindās un brīvības cīņās. Viens no A.Grīna biogrāfiem Jānis Veselis tā raksturo viņa attieksmi pret karu: "Ziemassvētku un janvāra kaujas, kurās nolika savas galvas tik daudzi latvieši, viņu tieši neķer. Un tomēr pasaules karš un sevišķi strēlnieku dzīve un varonība ir Aleksandra Grīna lielākais mūža piedzīvojums, no kura viņš netiek vaļā. /../ Lai viņš rakstītu par seniem gadsimteņiem, visur viņš meklē tikai karu un cīniņus. Karš, kas iekrita viņa pirmajos jaunības gados, veidoja viņa prātu un raksturu. /../" /Latviešu literatūras vēsture. — 6 sēj. — R., 1937. — 225.lpp./

A.Grīns izmantoja katru izdevību, lai atgādinātu, cik svarīgi ir stiprināt valsts aizsardzības spējas. Tā, piemēram, atceroties Latvijas neatkarības atzīšanas 2.gadadienu, viņš rakstā "De jure piemiņai" /LK. — 1923. — 26.janv./ akcentējis šā akta lielo nozīmi starptautiskajās attiecībās, norādīja, ka tas pats par sevi tomēr vēl nav absolūtas drošības ķīla. Pēc A.Grīna domām, "galvenais valstu savstarpējās attiecībās tomēr ir un paliek viņu armijas un kaujas gatavība".

Publikācijā ar bargu nosaukumu "Armijas grāvēji" /Latvis. — 1928. — 28.sept./ A.Grīns asi kritizēja Latvijas sociāldemokrātu prasības militārajā laukā — disciplīnas demokratizēšana armijā, virsdienesta instruktoru arodbiedrības oganizēšana, kara sodu likumu demokratizēšana u.c. Viņš uzskatīja, ka šī programma ir Latvijas armijas "sagraušanas programma", ka tā atvieglotu lieliniekiem Latvijas atkalvienošanu Krievijai, "pēc kā cenšas komunisti un no Maskavas subsīdijām atkarīgie "neatkarīgie sociālisti".

Rakstā "Patriotiskais darbs armijā" /LK. — 1932. — 28.janv./ A.Grīns atzīmēja, ka nācijas, kuras bijušas stipras vai gribējušas tādas kļūt, vienmēr veltījušas izcilu vērību jaunās paaudzes patriotiskajai audzināšanai un nacionālās pašapzinas iesakņošanai. "Tādā garā audzināts pilsonis vienmēr būs pašaizliedzīgs tēvijas sargs; arī tad, ja no kara dienesta pabeigšanas to jau šķir gari mūža gadi." Publicists norādīja, ka Latvijā šis audzināšanas darbs vēl tikai pašā sākumā. Viņš pārmeta skolām, ka tajās gan māca cienīt senu vai lielu tautu varoņus, māca pēc grāmatām pazīt svešas zemes, bet maz stāsta par latviešu tautas militāro pagātni /Zemgales varoņcilts nāves cīņu 13.gadsimtā, Ziemassvētku kaujām, brīvības karu utt./. Publikācijas autors gandarīts apsveic kara ministra pavēli, ar kuru tas bija licis organizēt visos garnizonos izcilu zinātnieku populāras lekcijas par latvju tautas dzīvi un kultūru agrākajos gadsimtos, par tālām un tuvām Latvijas brīvības cīņām un brīvvalsts sasniegumiem. A.Grīns pasvītroja /LK. — 1934. — 1.jūn./, ka "vienmēr visās zemēs tā bijis un ir vēl tagad, ka jaunatnes audzināšanai nacionāli patriotiskā garā visvairāk dod vielas pašu tautas, pašu valsts vēsture". Viņš bija pārliecināts, ka šajā darbā neatteiksies nākt palīgā arī armija, kuras rindās vēl ir daudz kara veterānu. "Jo mūsu armija," rakstīja A.Grīns, "no pašām pirmajām rašanās dienām ir pagaidām vienīgā skola, kur jauniem pilsoņiem bijusi iespēja gūt nacionāli patriotisko audzināšanu. Šiem principiem viņa paliek uzticīga arī turpmāk."

Nebūs pārspīlēts, sakot, ka tie pēc militārās tematikas ieņēma otro vietu A.Grīna publicistikā. Turklāt ne tikai Latvijas vai Baltijas valstu ārpolitika, bet šīs sfēras globāls atspoguļojums, sākot no Ķīnas un Japānas un beidzot ar Spāniju, par Viduseiropu nemaz nerunājot. Dominēja šajā jomā, protams, komentāri, apskati, korespondences u.tml. žanru materiāli par to dienu aktualitātēm — starpvalstu konfliktiem, kariem, revolūcijām u.c. svarīgiem notikumiem, bet laiku par laikam A.Grīns publicēja arī plašākus opusus par nozīmīgām internacionālām problēmām kā vēsturiskā, tā 20.gs. skatījumā. Pirmais šādas ievirzes materiāls bija raksts "Anglijas izveidošanās par pasaules lielvalsti" /LK. — 1920. — 17., 25., 30.sept., 5.okt./, kurā tā autors detalizēti aplūkoja šo procesu, sākot ar 16.gs. pēdējiem gadu desmitiem un beidzot ar 19.gs. sākumu. Viņa secinājums bija duālistisks, bet pamatots: "Slavas un apbrīnojamu panākumu pilnā Anglijas pēdējo gadu simteņu vēsture ir dibināta uz šovinisma un imperiālisma principiem ārlietu politikā, un demokrātisku valsts iekārtu un viņas pilsoņu gandrīz absolūtu brīvību" /LK. — 1920. — 17.sept./. Divturpinājumu rakstā Anglijas un Krievijas cīņa par hegemoniju Āzijā" /LK. — 1920. — 20., 22.jūn./ A.Grīnsapskatīja šo problēmu no 19. un 20.gs. redzesleņķa, publikācijas nobeigumā norādot, ka carisma sapņus "tagad grib izveidot par īstenību — lielinieki. Sociālisma fanātiķi un pasaules "atsvabinātāji" iet vecos cariskās Krievijas imperiālistu ceļus."

1925.gadā A.Grīns publicēja nedēļas avīzē "Rīgas Ziņas" /turpmāk RZ/ 26 /!/ ievadrakstus pa visdažādākajām ārpolitikas problēmām un tikai vienu apceri par Latvijas iekšpolitiku. J.Veselis šai sakarā rakstīja: "Kā žurnālists un ievadnieks Aleksandrs Grīns savos ārzemju notikumu apskatos veikli savelk nozīmīgus faktus vienkop, apgaismo tos un pievieno tiem dažas vēsturiskas un ģeogrāfiskas perspektīvas /Latviešu literatūras vēsture. — 6.sēj. — 242.lpp./. Pēteris Ērmanis atzīmēja, ka "nopietni ir A.Grīna raksti par ārējo politiku, vispirms "L.Kar.", vēlāk "Rīgas Ziņās"" /Prande A. Latvju rakstniecība portrejās. — R., 1926. — 444.lpp./.

A.Grīns rakstīja par sarežģījumiem Tuvajos Austrumos un Francijas koloniālo politiku, ziemeļvalstu savienību un Viļņas jautājumu. Turpinot agrāk iesākto tematiku, viņš publicēja laikrakstā /RZ. — 1925. — 7.jūl./ apskatu "Anglija pret Krieviju". Tajā bija konkrēti parādītas domstarpības starp abām lielvalstīm Āzijā, to cēloņi un iespējamā notikumu tālākā attīstība. Publikācijas autors atzīmēja, ka "angļi nevar aiziet no Āzijas, jo tas nozīmētu impērijas sabrukumu, bezdarbu un badu pašā Anglijā". Sarkanās Maskavas valdība, viņš turpināja, "iet tos pašus Āzijas politikas ceļus, kurus gāja Nikolajs 1., grāfs Muravjovs un Skoboļevs". A.Grīns norādīja, ka Ķīnu, kurā sākusies nacionalā atmoda, lielvalstis izmantojušas vēl nesaudzīgāk nekā savas oficiālās kolonijas. Viņš rakstā "Āzija pret Eiropu" /RZ. — 1925. — 8.jūn./ pilnīgi pamatoti norādīja, ka Ķīna ir zeme ar kultūru, "kuras ziedu laiki bija sasniegti vēl tajos gadu simteņos, kad Eiropas tautas veda niknus karus ticības dēļ un dedzināja uz sārtiem cilvēkus, kuri bija iedrošinājušies apgalvot, ka zeme griežas". Šī senā kultūras tauta ir gadu desmitiem ilgi krājusi sevī naidu pret eiropiešiem un viņu varmācībām.

Apskatā "Kas notiek Tālos Austrumos"/ Latvis. — 1928. — 19.aug./ A.Grīns vēstīja par PSRS un Japānas centieniem sagrābt Mandžūriju un konfliktu starp šīm lielvalstīm tās dēļ. Viņš akcentēja: "Sarkanā Krievija staigā cara imperiālisma pēdās, un viņas galvenā pretiniece Tālos Austrumos ir Japāna." Ja bija vajadzīgs, A.Grīns rakstīja arī par mazajām zemēm. "No bandītu republikas par karaļvalsti" — tā viņš nosauca savu rakstu par Albāniju /Latvis. — 1928. — 23.aug./ sakarā ar tās pasludināšanu par monarhiju.

1925.gada 16.oktobrī beidzās pazīstamā Lokarno konference, un jau 19.oktobrī laikraksts "Brīvā Zeme" /BZ/ varēja ievietot analītisku A.Grīna rakstu "Vienotā Eiropa", kurā bija vispusīgi novērtēta Šveicē notikušās apspriedes vēsturiskā nozīme. Pēc publicista ieskatiem, šī konference bijusi nesalīdzināmi sekmīgāka nekā daudzās rietumu valstu premjeru un ārlietu ministru apspriedes pirms tam. Lokarno pēc daudziem gadiem Antantes valstu un Vācijas pārstāvji sastapās kā līdzīgi ar līdzīgiem. Nevis kā uzvarētāji ar uzvarētiem, bet kā "līdzīgi tautu pilnvarotie, lai radītu kopēju "modus vivendi", lai veidotu vienotu Eiropu". A.Grīns rezumēja: "Miers Eiropā patlaban /izcēlums mans — R.T./ ir nodrošināts."

Kā mazas tautas un valsts pārstāvim A.Grīna simpātijas piederēja nevis dižvalstīm, bet nelielajām zemēm, īpaši tām, kuru likteņi bija līdzīgi Latvijas liktenim un kuras bija ieguvušas vai atguvušas nacionālo neatkarību pēc Pirmā pasaules kara. Čehu un poļu tautas gadsimtu ilgajai vēsturei veltītajos rakstos /Latvijas. — 1928. — 28.okt., 10.nov./ viņš konspektīvi un reizē panorāmiski attēloja šo tautu pagātni, sākot ar cīņu par savu pastāvēšanu viduslaikos, nacionālās atbrīvošanās kustību 19.gadsimtā un beidzot ar pilnīgas suverenitātes pasludināšanu 1918.gadā. A.Grīns atzīmēja, ka "ar poļu tautu mēs esam slēguši asiņu brālību Latgales kauju laukos un cīņās pie Daugavpils /1919. un 1920.gadā. — R.T./."

Šķiet, ka A.Grīns varēja būt viens no pirmajiem Latvijas politiķiem, kas bija rūpīgi izlasījis Hitlera grāmatu "Mein Kampf" un vērtējis to. Rakstā "Hitlers un mēs" /Universitas. — 1933. — Nr.6. — 83. — 85.lpp./ pamatpostulāts bija formulēts nepārprotami — kādreizējais krāsotājs ir Vācijas diktators un demokrātijas nīdējs. A.Grīns lappusi pēc lappuses bija izlasījis šo nacistu evaņģēliju un, bieži citējot, savā kritikā neatstāja ne akmeni uz akmens no Hitlera murgiem. Viņš atzīmēja, ka fīrera mācības izejpunkts ir nesatricināmais fanātiskais ticējums, ka vācu tauta ir pārāka pār visām citām, un tāpēc likteņlēmējs ir dāvājis tai pārējo tautu valdītājas godu. Visi, kam nav tīru vācisku asiņu, ir zemākas rases ļaudis, kuriem lemts kalpot, nevis valdīt. Publicists norādīja, ka Hitlera mērķis ir iegūt jaunas kolonizācijas zemes: "Tātad "Drang nach Osten", sensenais vācu krustnešu iemērotais ceļš baltu un slāvu zemēs, ar zobenu iegūstot jaunas provinces un kolonizējot tās ar vācu zemniekiem. /../ Tātad mazajām Baltijas valstīm un tautām jāiet bojā, lai paplašinātos vācu tautas etnogrāfiskā teritorija." Gribas ieteikt "Mein Kampf" mūsdienu cienītājiem pārlasīt šo A.Grīna rakstu.

Pirmais komentārs par Latvijas un PSRS savstarpējās palīdzības līgumu, kas tika parakstīts 1939.gada 5.oktobrī, A.Grīna raksta "Jaunais līgums" veidā "Brīvajā Zemē" parādījās tikai 9.oktobrī. Publicists, kas, protams, nebija informēts par Molotova un Ribentropa slepeno papildu protokolu PSRS un Vācijas 23.augusta neuzbrukšanas līgumam, tāpat kā visa Latvijas prese, tāpat kā K.Ulmanis un ārlietu ministrs V.Munters, par bāzu līgumu neteica nevienu kritisku vārdu. No neticības vai kaut kādām šaubām viņa publikācijā nebija ne vēsts. Viņaprāt, Latvija un PSRS "no kaimiņiem, kuru starpā jau deviņpadsmit gadus pastāvējušas korektas un labas attiecības, tagad esam kļuvuši par sabiedrotiem" /izcēlums mans — R.T./. A.Grīns, jādomā, pretēji savai patiesajai pārliecībai rakstīja, ka "radīts godīgs nolīgums, kas lūko vienādā mērā apmierināt abas puses", ka Austrumu kaimiņvalsts savus solījumus un ar tiem uzņemtās saistības godīgi ievēro un korekti izpilda. Tāpat 14.oktobra publikācijā "Vētītājs vējš" bija izteikta pārliecība, ka "patlaban nav nekādu briesmu" un ka Latvija palikšot mūžīgi.

Sākoties Otrajam pasaules karam, A.Grīns rakstīja: "Kara jātnieks atkal jāj savā sarkanajā rumakā pa Eiropas laukiem, kas lai tagad to zina, kādu viesuli vēl sagriezīs jaunā pasaules kara aukas. — Tak jācer, ka tās aizdrāzīsies garām to tautu robežstabiem, kuras nekā negrib no svešas mantas, bet savu tēvu mantojumu gatavas visiem spēkiem aizstāvēt" /BZ. — 1939. — 8.sept./. Acīmredzot taktisku apsvērumu dēļ viņš nenosodīja nacistisko Vāciju, taču viņa simpātijas piederēja Sabiedrotajām valstīm. Tās bija redzamas rakstos "Cīņa Vislas krastos" /BZ. — 1939. — 12.sept./, "Polijas katastrofas minējumi" /BZ. — 1939. — 18.sept./, "Kur lielgabali runā" /BZ. — 1940. — 20.sept./ u.c. publikācijās. Kad 1940. gada pavasarī Vācija okupēja Dāniju un Norvēģiju, A.Grīns rakstā "Divas tautas un viens liktenis" /BZ. — 1940. — 11.apr./ norādīja, ka tagad viņām abām reizē nācies pieredzēt svešinieku karapulkus un eskadras. Hitleriešu iebrukumu Holandē viņš "atzīmēja" ar apjomīgu apceri "Tauta, kurai piederēja divas Indijas" /domāta Rietumindija — R.T./ /BZ. — 1940. — 11.jūn./ A.Grīna priekšpēdējais raksts saucās "Itālija karo" /BZ. — 1940. — 11.jūn./, un tas informēja par Vācijas satelīta iestāšanos karā. Lai gan rakstnieks bija uzticīgāks par uzticamu Ulmaņa režīmam, publikācijā bija divi cenzūras svītrojumi. Šodien var tikai minēt, ko tajos varēja izlasīt.

Saprotams, ka, apgaismojot vēstures jautājumus, A.Grīns veltīja uzmanību galvenokārt latviešu tautas un Latvijas pagātnei, sākot ar aizvēsturi un beidzot ar brīvības cīņām. Viņa vērību īpaši saistīja baltu cilšu senvēsture un 12. — 13. gadsimta notikumi, Kurzemes hercogiste un hercogs Jēkabs, latviešu strēlnieki un atbrīvošanās karš. Uz vēsturi A.Grīns atsaucās arī daudzos jubilejas rakstos, taču tiem lielākoties bija propagandas raksturs. Viņš bija, tā teikt, pusprofesionāls vēsturnieks /te jāatgādina A.Grīna uzrakstītā "Pasaules vēsture"/ un deva arī savu artavu Latvijas vēstures izpētē. Par to liecina daudzie avīžu un žurnālu raksti, kā arī skolām domātā "Latvijas vēsture" /1935/.

Augsti vērtējams vispirms ir A.Grīna raksts "Kad senlatvieši ienākuši Latvijā?" /Rīts. — 1935. — 18.jūl./, kurā bija atzīmēts, ka šis process sācies aptuveni pirms 2 tūkstoš gadiem, vispirms iegūstot Kurzemes dienvidus un Sēliju. 5. — 6.gs. pēc Kristus dz. izveidjās "slavenā zemgaļu cilts". A.Grīns pasvītroja, ka "Vidzemes un Latgales senlatvieši ir viena cilts" un plaisu starp viņiem radīja svešinieku iekarotāji 17.gs.

1935.g. 30. un 31.augustā LK ievietoja fragmentus no topošās A.Grīna "Latvijas vēstures". To apkopojumā "Brīvā Senlatvija", kurā, starp citu, bija plaši izmantotas latviešu tautas dziesmas, bija aplūkoti tādi nozīmīgi jautājumi kā senās Latvijas daba, senlatviešu sētas, pilis un pilsētas, viņu ieroči un reliģija.

Rakstā "Iz baltiešu tautas vēstures" /LK. — 1920. — 22., 23.maijā/ bija sīki pastāstīts par šo cilšu areālu pirms pusotra tūkstoša gadiem, tā samazināšanos slāvu un ģermāņu ekspansijas rezultātā un baltu cilšu neatkarības pilnīgu zaudēšanu /izņemot Lietuvu/. A.Grīns uzsvēra, ka vēl dzīvām palikušajām divām baltu tautām vajadzēs sniegt vienai otrai roku, ja būs nepieciešams aizsargāties cīņā ar kopēju ienaidnieku. Pēc būtības turpinājums šim rakstam bija publikācija "Senprūši" /BZ. — 1928. — 4. — 7.janv./, kurā A.Grīns stāstīja par trešās baltu cilts apdzīvoto teritoriju un tās 10 valstiņām, atainoja senprūšu heroisko cīņu ar poļu un vācu iekarotājiem un viņu neatkarības galu. Viņš rakstīja: "Vecās varoņciltis, kuras tik ilgi un tik braši kāvās par savu neatkarību, ir nozudušas no zemes virsas." Piemiņas rakstā "Senprūšu bojāejas atcerei" /LK. — 1933. — 18.jūn./ A.Grīns aicināja lasītājus iepazīties tuvāk ar radu cilts cīņām un tās bojāeju, jo sevišķi tagad, kad no jauna Rietumos draud pacelties senās tieksmes "sākt turpināt gājienu pret rītiem, ko vācu ordenis nobeidzis pirms sešarpus gadu simteņiem".

A.Grīns vairākos rakstos /BZ. — 1933. — 18.janv., 15., 26.jūl., 11.okt.; LK. — 1933. — 20., 21.jūn./ stāstīja par kuršiem un viņu pēctešiem Kuršu kāpās Lietuvā. Pēc viņa domām, kurši kopā ar senprūšiem bija pratuši izveidot augstu kultūru, no kuras daudz ko aizņēmušās austrumbaltu ciltis, un šo to guvuši arī skandināvi. Viņu galvenie ienaidnieki bijuši zviedri un dāņi. A.Grīns izvirzīja versiju, ka cīņās ar tiem varēja apsīkt kuršu vitālais spēks un jau pirms vācu ordeņa uzkundzēšanās Kursā sāka iespiesties citas baltu ciltis, vispirms žemaiši un zemgaļi. Viņš, atsaucoties uz prof. E.Bleses domām, atzīmēja, ka kurši kā cilts beigusi eksistēt jau 16.gs. beigās. Savas īpatnības lielākā mērā saglabāja tikai neliela kuršu daļa — kāpu kurši jeb, kā viņi sevi dēvē, kursenieki.

Apcerē "Senā Lietuva" /BZ. — 1933. — 30.sept./ A.Grīns norādīja, ka "no mūsu kaimiņtautām sevišķi slavena pagātne iraid leišiem. /../ Šis slavas laiks /../ sākas 13.gadusimtenī, bet nobālēt sāk pēc Vitauta Lielā nāves un tātad ir ildzis apmēram divus gadusimteņus." To ievadīja 1236.gadā notikusī Saules kauja, kurā leišu un zemgaļu apvienotie karapulki iznīcināja Zobenbrāļu ordeni. Publicists uzsvēra, ka, sākoties vācu agresijai, leiši bija vienīgie balti, kuri spēja nosargāt savas zemes neatkarību.

A.Grīns ir daudz rakstījis par Kurzemes hercogisti /1561 — 1795/ un īpaši par hercogu Jēkabu /1610 – 1682/. Jaunatne. — 1929. — Nr.11./12. — 5. — 6.lpp.; Militārais Apskats. — 1932. — Nr.5 — 861. — 869.lpp.; LK. — 1933. 20.aug. u.c./. Viņš vērienīgi atainoja hercoga merkantīlo politiku un koloniālpolitiku, sarežģītās attiecības ar kaimiņvalstīm un viņa grandiozajiem nākotnes plāniem. A.Grīna vērtējumā hercogs bija "ģeniāls uzņēmējs un lielisks saimniecisku pasākumu organizators, kas neticami ātrā laikā pārvērtis savu valsti par ziedošu zemi". Taču viņš bija vājš politiķis un naivi ticēja drošības paktiem un neitralitātes līgumiem.

Tāpat kā citi Latvijas vēsturnieki arī A.Grīns augstu vērtēja to īso laika posmu /1629 — 1710/, kad Vidzeme un Rīga atradās Zviedrijas pakļautībā. Rakstā "Zviedru laiki" /Latvis. — 1928. — 23.okt./ viņš atzīmēja, ka tajos gados dzima pirmās latviešu zemniekiem domātās skolas, zemnieku likumi, tika nodibināta Tērbatas universitāte un "pirmo reizi nosēdās uz auditorijas sola latvju students". Kārlis XI stājās pie muižu redukcijas, tādējādi mīkstinot Vidzemes dzimtļaužu likteni. "Un tāpēc," vēlreiz akcentēja A.Grīns, "arī atcere par zviedru laikiem ir latvju tautās tik gaiša". Tik gaiša nebija Napoleona armijas okupācija, par kuru viņš vēstīja rakstā ar līdzīgu nosaukumu iepriekšējam, proti, "Franču laiki Zemgalē" /BZ. — 1932. — 23., 25.jūl./. No tā uzzinām, ka Zemgale un Kursa atradās okupantu varā gandrīz 6 mēnešus — līdz 1812.gada decembra vidum, ka uz Napoleona pavēli iekarotajiem novadiem uzlika 2 milj. rubļu lielu kontribūciju, kuru iekasēja no muižu īpašniekiem, ka rekvizēja ne tikai produktus un zirgu barību, bet arī iesalu un apiņus, jo "prūšu okupācijas kareivji /viņi ietilpa franču karaspēkā — R.T./ atsakās dzert vietējo brūžu alu un gatavo to sev paši..." A.Grīns norādīja, ka "gadās arī atklātas laupīšanas, visādi varas darbi. /../ Bet tāds jau ir vienmēr un visur bijis ienaidnieka okupēto zemju liktenis."

Īpaši tuvas A.Grīnam bija viņa cīņas biedru — latviešu strēlnieku likteņgaitas, kurām viņš veltīja gan nopietnas analītiskas apceres, gan emocionālus stāstījumus. Pēdējo vidū vispirms jāmin neliels apraksts "Strēlnieku piemiņai", kas bija veltīts Ziemassvētku kauju atcerei /LK. — 1923. — 5.janv./. "Viņi krita par savu tēvu zemi," rakstīja A.Grīns, "jo šī zeme ir mūsu tautas piederums no mūžības un laiku gala." Viņš uzsvēra, ka tikai tai tautai ir tiesības dzīvot zem saules, kura ir gatava aizstāvēt šīs tiesības atklātā kaujā. Apcerē ar tādu pašu nosaukumu /Latvis. — 1928. — 6.janv./ A.Grīns pakavējās plašāk pie Ziemassvētku cīņu norises un nozīmes. Viņš pasvītroja, ka šīs kaujas ir "strēlnieku pulku slavas apoteoze, viņu kaujas spara kulminācijas punkts". Tajās pirmo reizi bija sapulcēti kopā visi astoņi strēlnieku pulki, kuri atvēra vārtus uz Kurzemi, taču nebija, kas izietu caur tiem, — vārtu vērēju liela daļa gulēja uz kaujas lauka, bet solītās rezerves nenāca. "Latvju strēlnieku traģiskais un reizē slavas vainagotais tēls," nobeigumā rakstīja A.Grīns, "mirdzēs vēl cauri daudziem mūžiem tautas atmiņā kā varonības simbols, kas spēja pašu nāvi veikt."

Viņš bieži atcerējās brīvības cīņas, rakstot par pulkvedi Kalpaku un viņa bataljonu, ģenerāli Balodi un viņa brigādi, atsevišķu karaspēku daļu kauju ceļu un atbrīvošanas kara varoņiem. Rakstā "22.jūnijs un viņa nozīme" /BZ. — 1934. — 20.jūn./, kurā A.Grīns aprakstīja Cēsu kaujas, viņš atzīmēja, ka tajās tieši sastapās cīņā "mūsu zemes kalpinātāji — vācu baroni — un divu jaunu republiku /Latvijas un Igaunijas — R.T./ jaunais karaspēks. Tās bija kaujas, kurās "zemnieks bija nostājies izšķirošai cīņai pret muižnieku". Un, treškārt, 22.jūnijs bija diena, kurā "ar latvju un igauņu asinīm bija likti abu valstu nesaraujamās brālības pamati, Baltijas valstu savienības pamati".

Viens no visplašākajiem A.Grīna opusiem par brīvības cīņām bija raksts, kuru BZ ievietoja 8 numuros /BZ. — 1934. —2. — 6., 9. — 11.okt./, — "Karš ar Bermontu". Tajā interesenti varēja iegūt vispusīgu informāciju un vērtējumus par šīs avantūras gatavošanu Jelgavā, bermontiešu mērķiem un uzbrukuma plāniem, viņu skaitlisko sastāvu un apbruņojumu. Autors stāstīja arī par jaunu Latvijas armijas vienību formēšanu, par grūtībām ieroču, īpaši artilērijas un munīcijas, sarūpē. Konkrēti bija parādīts spēku samērs frontē, kas bija par labu uzbrucējiem, pretuzbrukuma plāna izstrādāšana un tā sekmīga realizēšana. Cīņas ar Bermontu, uzsvēra A.Grīns, "jāpieskaita pie asiņainākām un arī slavenākām lapas pusēm Latvijas vēsturē. /../ Patriotismā vienotā tauta bija uzticīgi sapulcējusies ap savu valdību un izdzina no savas tēvuzemes viņas ienaidnieku."