Latvija, un pusgadsimtu garais migrācijas vilnis

Dr.oec. prof. Bruno Mezgailis, Latvijas Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Caurbrauktuve -

atkārtotais padomju laiks

Latvijā padomju režīms no jauna tika ieviests divos paņēmienos. Vispirms 1944. gada jūlijā un oktobrī padomju karaspēks no jauna daļēji ienāca Latvijā un atdūrās pret Kurzemes cietoksni. Tā tas saglabājās līdz 1945.gada maijam, kad vācu armija kapitulēja un arī no jauna Kurzemē izveidojās padomju režīms. Viena pret Latvijas neatkarību vērstā vara nomainīja otru.

Šis atkārtotais padomju valdīšanas posms Latvijā izrādījās ilgstošs — gandrīz divas paaudzes (ja paaudzes garumu rēķina 25 gadus).

Vēsturnieki arī šo posmu Latvijā dala (un vēl dalīs) dažādos apakšposmos. Politiskie varas vīri nomainīja cits citu, bet režīms saglabājās pēc būtības nemainīgs. Demogrāfiskos procesus politisko strāvojumu maiņas ietekmēja maz. Cilvēki laulājās, šķīrās, mira, migrēja visus šos 45 gadus. Ja kāda procesa intensitāte paaugstinājās vai pazeminājās, tad to noteica režīms kopumā, nevis režīma politiskās svārstības.Tādu, protams, netrūka (no kongresa līdz kongresam un no jauna).

Demogrāfiskos procesus vēl ilgus gadus ietekmēja kara radītās sekas un pārmaiņas, kas tiem sekoja (demobilizācijas, deportācijas).

Drīz pēc padomju armijas atkārtotās ienākšanas Latvijā pakāpeniski atgriezās no PSRS uz turieni pirms kara aizbēgušie cilvēki, pēc kara beigām pakāpeniski demobilizējās karavīri. Var rēķināt, ka uz šī (atgriezušos, demobilizēto) rēķina Latvijas iedzīvotāju skaits papildinājās par apmēram 20 tūkstošiem cilvēku (1944.–1945.gadā).

Šis process turpinājās arī pēc 1945. gada. No PSRS un padomju armijas pēc 1945. gada Latvijā dažu gadu laikā ieradās vēl apmēram 100 tūkstošu citu etnosu cilvēku.

Pēc kara beigām Latvijā turpinājās pretošanās kustība un partizānu cīņas. Tas no 1945. līdz 1953. gadam prasīja apmēram 25 tūkstošu cilvēku dzīvības.

Padomju vara cīnījās ne tikai ar bruņotajiem pretošanās kustības dalībniekiem, partizāniem mežos. Padomju režīms vērsās arī pret saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem. To veica ar masveida deportācijām (1949. gada 25. martā) uz Krievijas attāliem apgabaliem — uz Sibīriju vienā laikā 33 dzelzceļa ešelonos tika izsūtīti 42 133 cilvēki no laukiem un pilsētām.

Kopējais no Latvijas deportēto skaits no 1946. līdz 1953. gadam bija ap 100 tūkst. cilvēku. Tikai daļa no piespiedu kārtā izsūtītajiem pēc ilgākiem gadiem atgriezās Latvijā.

Teritorijas kolonizācijas nolūkos no PSRS Latvijā tikai pēckara desmit gados vien (1945.–1954. gadā) tika sasūtīti uz pastāvīgu dzīvi apmēram 535 tūkst. citu etnosu cilvēku.

Lai gūtu skaidrību par iedzīvotāju ataudzi laikā, kad statistiskās informācijas iztrūkst (šādus faktus oficiāli nereģistrēja), parasti rīko tautas skaitīšanu.

Tādu jau 1920. gadā, nepilnus divus gadus pēc neatkarības pasludināšanas, veica Latvijā. Pat vācieši nepilnus divus gadus pēc sava režīma izveidošanas Latvijā centās rast skaidrību par iedzīvotāju skaitu un sastāvu, izvietojumu teritorijā (1943. gadā).

Interesanti, ka PSRS vēl ilgus gadus pēc kara iedzīvotāju skaitā, sastāvā un izvietojumā, kas radās uzskaitīto (arī neuzskaitīto) cilvēku rezultātā, pat nemēģināja rast skaidrību.

Acīmredzot tas netika darīts bez nolūka (zivis vieglāk zvejot saduļķotā ūdenī). Kaut arī tautas skaitīšana pēc kara ilgi nenotika, kārtējā dabiskā kustības statistika darbojās.

Tikai tad, kad galvenie "pasākumi" — masveida deportācijas, teritoriju "atsavināšana", cilvēku masveida ieplūdināšana svešā teritorijā okupācijas režīmā (ko starptautiskie nolīgumi vispār aizliedz) — bija veikti, tika sagatavota un 1959. gadā (14 gadus pēc kara beigām) notika pirmā pēckara tautas skaitīšana. To veica 20 gadus pēc pēdējās PSRS tautas skaitīšanas, 16 gadus pēc vācu tautas skaitīšanas Latvijā. Pa šiem ilgajiem gadiem prāti bija nomierinājušies kā iekšzemē, tā ārvalstīs, pasaules sabiedrība sāka pierast pie padomju režīma "manierēm".

Kaut arī tautas skaitīšana pēc kara ilgi nenotika, kārtējā iedzīvotāju dabiskās kustības statistika reģistrēja (un publicēja) šos procesus ik gadu, sākot ar 1946. gadu. Reģistrēja arī mehānisko kustību, taču to nepublicēja atklātā presē.

Tagad, kad pieejami arī statistikā publicētie dati par iedzīvotāju skaitu, sastāvu kustību un citiem procesiem, izmantojot oficiālās publikācijas, var veikt vispārinošus secinājumus par to, kas 45 gadu laikā norisinājās Latvijas teritorijā padomju režīma otrā posma apstākļos (1945.–1990. gadā).

Padomju varas režīma sekas ietekmējušas arī pēdējo šī gadsimta desmitgadi. Neatkarīgajai Latvijai šis padomju laika mantojums nav viegls nekādā ziņā. Ievirze bijusi pārāk ilga un pamattautai parāk nomācoša. Tikai tagad, pēc kaut vai daļēja izvērtējuma, var iegūt priekšstatu par šo latviešiem smago laiku.

Kaut arī masveida deportācijas pēc 1949. gada bija beigušās, "cīņa pret buržuāziskajiem nacionālistiem" turpinājās visu padomju laiku. Tā tika vairāk vai mazāk plaši aktivizēta, lai slāpētu vietējo iedzīvotāju nacionālo pašapziņu. To panāca gan ar ideoloģijas palīdzību, bet vairāk gan ar vietējo iedzīvotāju pārmākšanu tīri fiziski — ikgadēju masveida cittautiešu ieplūdināšanu un pamatetnosa īpatsvara sistemātisku samazināšanu tā senču zemē. Sevišķi to piekopa galvenajos centros — Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, citās lielākajās pilsētās.

Lai gan tas tika slēpts, demogrāfiskās politikas virsuzdevums bija visādā veidā nomākt latviešu pašapziņu un cīņas spējas. Krievi šajā ziņā latviešus pazina labi jau kopš revolūcijas laikiem, īpaši no 1937. gada.

Padomju savienībā 1937. gada 3. decembrī pasludināja latviešus (kā etnosu) par sociālisma ienaidniekiem. Tā rezultātā fiziski tika iznīcināti (nošauti) 73 tūkst. cilvēku tikai tāpēc, ka viņi bija latviešu izcelsmes. Ar to tika realizēts genocīds pret latviešiem kā nāciju.

Lai gan pēckara periodā Latvijā atklāti par šo genocīdu nerakstīja, cīņa risinājās pret latviešu "spītīgo garu", pret latviešu valodu konsekventi vērsās darba vietās un sabiedrībā vispār. Lietvedība, sarunvaloda ražošanas kolektīvos, iestādēs, sabiedriskās vietās notika krieviski. Ja sarunā lielākā vai mazākā kolektīvā piedalījās kaut vai viens latviski nerunājošs (nesaprotošs) cilvēks, saruna notika krievu valodā.

Padomju varas gados iedzīvotāju skaits Latvijā nemitīgi palielinājās. Taču nebija iespējams visā Latvijā vienmērīgi izvietot visus ienācējus no austrumteritorijām. To veica ar aprēķinu: vispirms iebraucēji jāizvieto stratēģiski svarīgos punktos. Viņu vajadzībām cēla rūpniecības un citus pilsētās izvietojamos uzņēmumus un dzīvojamās mājas.

Par to, ka iebraucēji galvenokārt apmetās uz dzīvi pilsētās, liecina statistika: 1940. gadā Latvijas pilsētās bija 35% no valsts iedzīvotājiem. Jau 1960. gadā pilsētās iedzīvotāju īpatsvars pārsniedza pusi — 53%. Tas joprojām pieauga, un 1990. gadā pilsētnieku īpatsvars bija 71% no šīs teritorijas iedzīvotājiem. Iedzīvotāju skaits pilsētās pieauga šādi: 1940. gadā tajās dzīvoja 662 tūkst. cilvēku, 1960. gadā — gandrīz divreiz vairāk — 1101 tūkstotis un 1990. gadā — 1853 tūkstoši.

Pilsētu iedzīvotāju kopskaits auga galvenokārt atbilstoši migrantu skaita pieaugumam no austrumteritorijām. Tas arī bija galvenais iemesls, kas veicināja visas teritorijas un sevišķi lielāko pilsētu cittautiešu īpatsvara palielināšanos.

Ja migranti vēl nepaspēja pārsniegt pamatnāciju ar citu etnosu cilvēku skaitu visā Latvijā, tad pilsētās tas tika pilnīgi nodrošināts.

Iedzīvotāju skaita pārmaiņas Latvijā padomju laika beigās salīdzinājumā ar 1935. gadu un tā nacionālā sastāva maiņas parādītas 1. tabulā.

1. tabula

Lielāko Latvijas pilsētu

iedzīvotāju skaits

un etniskais sastāvs

Šajā laika periodā pilsētu iedzīvotāju skaits palielinājās 2,6 reizes, Rīgā — 2,4, Daugavpilī — 2,8 reizes, Liepājā divkāršojās. Līdzīga situācija bija arī citās lielākās pilsētās.

Toties Latvijas pilsētās iedzīvotāju skaits latviešiem pieauga 1,8 reizes, Rīgā — 1,4 reizes, Daugavpilī — 1,1 reizi, Liepājā — 1,1 reizi. Tātad kā visās pilsētās, tā arī lielākajās, latviešu skaits no 1935. līdz 1989. gadam pieauga daudz mazāk. Daugavpilī un Liepājā latviešu skaits bija palicis gandrīz tajā pašā līmenī. Rīgā latviešu skaits gan bija palielinājies, taču par daudz mazāku apjomu nekā Rīgas iedzīvotāju skaits kopumā.

Kā liecina 1. tabulas dati, latviešu īpatsvars bija samazinājies ne tikai Latvijā kopumā par 23,5 procenta punktiem, pilsētās kopumā par 21,1 procentu punktu, bet arī visās lielākajās pilsētās.

No lielākajām pilsētām latviešu īpatsvars visvairāk (relatīvi) bija krities lielajās Latvijas ostas pilsētās. Ventspilī samazinājums bija 40,5 procentu punkti (apmēram divkārtīgs) un Liepājā — par 29,2 procentu punktiem. Šīm pilsētām seko Jelgava (arī 29,9 procentu punkti). Tām savukārt kā ceturtā pilsēta seko Rīga ar 26,5 procenta punktu latviešu īpatsvara samazinājuma (nedaudz vairāk nekā par vienu ceturtdaļu). Tikai Daugavpilī un Rēzeknē latviešu īpatsvara samazināšanās šajā periodā ir mazāka nekā minētajām četrām lielajām pilsētām.

Pilsētu (un ne tikai to) iedzīvotāju skaita pieaugumu veidoja galvenokārt migrācija no austrumu teritorijām. Pirmajos pēckara gados no austrumu teritorijām, galvenokārt no Krievijas, uz pastāvīgu dzīvi iebraukušo cilvēku skaits pārsniedz pusmiljonu, tie vairumā apmetās uz dzīvi lielajās pilsētās.

Migrācijas plūsmas no austrumu teritorijām norisinājās visus padomju varas gadus. Par migrācijas plūsmas apjomiem un to radīto migrācijas pieaugumu Latvijā 1951.–1990. gadā liecina 2. tabula.

2. tabula

Iedzīvotāju migrācija ar citām valstīm (teritorijām)

Kā liecina dati, arī šajos 40 padomju varas gados gadā vidēji Latvijā uz pastāvīgu dzīvi iebrauca un pierakstījās 54,3 tūkst. cilvēku. Daļa no tiem tādu vai citādu iemeslu dēļ (arī par to statistikai ir ziņas) no šejienes aizbrauca (izrakstījās) gadā vidēji 45 tūkst. cilvēku. Tas liecina, ka Latvijas iedzīvotāju skaits ar cittautiešiem katru gadu pieauga par gandrīz 10 tūkst. cilvēku (9,3 tūkst.).

Šajā periodā (40 gados) Latvijā kopumā bija ieradušies (kādu laiku arī padzīvojuši) vairāk nekā divi (2,2) miljoni cilvēku. Labi, ka 1,8 miljoni arī aizbrauca. Taču gandrīz četri simti tūkstošu (370 tūkst.) ik desmit gadus palika Latvijā uz dzīvi.

No vienas puses, Latvija bija pārvērsta par caurbrauktuvi (ieskriešanas un apskatīšanas vietu) kopumā četriem miljoniem cilvēku (2,2 miljoni iebrauca un palika, bet 1,8 milj. no šejienes aizbrauca).

Var uzskatīt, ka no šo ceļotāju puses tas bija zināms piedzīvojums, pārmaiņa viņu dzīvē. Turklāt aptuveni trīs ceturtdaļas no šīs caurbraucēju masas apmetās lielākajās pilsētās. Tur radās sarežģījumi darba vietu iekārtošanā un cilvēku izmitināšanā, no jauna radās tādi (līdz tam nebijuši jēdzieni) kā komunālais dzīvoklis, strādnieku kopmītnes, jaunuzcelto blokmāju kvartāli ap pilsētām.

Vērojot šos 40 gadus (pa piecgadu grupām), gan iebraukušo, gan izbraukušo un migrācijas pieauguma apjomus, var saskatīt zināmas likumības.

Jaunapgūstamo zemi visvairāk "apciemoja" piecdesmitajos gados, taču tad (neko sev neatraduši) arī visvairāk brauca projām. Taču arī migrācijas pieaugums 50. gados bija viskuplākais.

60.–80. gados migrācijas plūsmu apjoms bija samērā stabils (kā iebraucējiem, tā izbraucējiem). Arī šajos gados bija savi pacēlumi un plakumi, taču migrācija savu veica: ar to iedzīvotāju skaits tika palielināts straujāk nekā ar vietējo iedzīvotāju dabisko pieaugumu.

To, kāda loma kopējai Latvijas iedzīvotāju skaita augšanai bija dabiskai kustībai un migrācijas pieaugumam, rāda 3. tabula.

3.tabula

Iedzīvotāju skaita maiņas galveno faktoru ietekmē

Komunālais dzīvoklis — savā zemē

Migrantu tūkstošiem, kas ik gadu tika Latvijā forsēti iepludināti, bija jāatrod "pielietojums" atbilstoši viņu mentalitātei. Slāvi ir nedroši katrs par sevi, to spēks ir masās. Tāpēc arī tā tautas saimniecības struktūra, kas bija Latvijā izveidojusies ar zemnieku individuālajām saimniecībām, kurās līdz 70% visu tautas saimniecībā nodrošināto arī strādāja, nekādi neatbilda imigrantu vajadzībām. Vispirms bija jāmaina darbi lauksaimniecībā, no individuālajām zemnieku sētām, tās likvidējot, bija jāizveido lielās kolektīvās lauku saimniecības, kur cilvēki strādāja kolektīvi. Tas vairāk atbilda iebraucēju vajadzībām un to dabai. Taču ne jau lauksaimniecībā gribēja strādāt krievi, baltkrievi, ukraiņi. Laukos bija grūti jāstrādā, un to viņi nebija raduši. Darbavietas daļai no viņiem būtu atradušās, tāpat kā līdz tam tās atradās poļiem, lietuviešiem, mūsmāju strādātgribētājiem. Taču tas pēckara imigrantus neinteresēja.

Iebraucēju vajadzībām no jauna cēla vai pielāgoja esošos rūpniecības uzņēmumus, kuros tad nodarbināja imigrantus. Tika veidoti arī citi — celtniecības un līdzīgi uzņēmumi iebraucēju nodarbināšanai.

Kāda padomju varas gados tika veidota nodarbinātības struktūra Latvijā 60.—80.gados, tas redzams 4. tabulā.

4.tabula

Iedzīvotāju nodarbinātība galvenajās tautas saimniecības nozarēs

(procentos)

Lai izveidotu padomju režīmam vajadzīgo tautas saimniecības struktūru, vecā Latvijas brīvvalsts laikā izveidotā tautas saimniecības struktūra bija jāsalauž. Tikai pēc tam pilsētās un laukos varēja veidot tādus uzņēmumus, kas atbilda masveida ražošanai lielos strādājošo kolektīvos.

Latvijā izveidot lielus rūpnieciskos kolektīvus, īpaši mašīnbūves un metālapstrādes rūpnīcās, bija grūti arī tāpēc, ka no tūkstošiem kilometru liela attāluma bija jāpiegādā izejvielas, materiāls, enerģija. Uz vietas šo ražošanas materiālu nebija. Tātad te būtībā nebija nekā: ne uzņēmumu, ne materiālo nosacījumu, ne darbaroku, ne saražotā patērētāju. Viss bija jāieved no Austrumiem, un tur saražotais arī jāaizved. Taču to darīja ne jau Latvijas un tās pamattautas dēļ.

Tika forsēta rūpniecība un celtniecība. Kā to parāda nodarbinātības īpatsvars, jau līdz 1970.gadam rūpniecībā un celtniecībā tika nodarbināts vairāk nekā 40% no visiem strādājošajiem. Tas ir ļoti augsts šo nozaru īpatsvars. Latvijā tikai pēc 1980.gada rūpniecībā un celtniecībā nodarbināto īpatsvars nedaudz samazinājās (līdz 37%).

Strauji nodarbinātība samazinājās Latvijā tik attīstītā nozarē kā lauksaimniecība un mežsaimniecība, kur no 1960.gada līdz 1980.gadam īpatsvars samazinājās divkārt, bet pēdējos 10 gados (pirms 1990.gada) nostiprinājās vienādā (17%) līmenī.

Vienīgā nozare, kas konsekventi paaugstināja nodarbināto skaitu, bija pakalpojumu ekonomika. Tā nav jauna parādība tikai Latvijai padomju posmā. Tendence augt pakalpojumu nozarēm — transportam, tirdzniecībai, izglītībai, veselības aizsardzībai, komunāliem, sociāliem, citiem pakalpojumiem, valsts pārvaldei, drošībai — ir raksturīga visās valstīs. Pat jāsaka, ka 1990.gadā nodarbināto īpatsvars pakalpojumos Latvijā — 46% — vēl ir nepietiekams, ja to salīdzina ar attīstīto valstu līmeni.

Apzināti veidotās preturbācijas gaitā pēckara laikā ar masveida imigrāciju tika panākts, ka gadsimtiem veidotās tradīcijas dažu desmit gadu laikā pilnībā izjauca Latvijā nostiprināto nodarbinātības struktūru.

Šis "plānveida" Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūras sajaukums etniskā skatījumā fiksēts 1989.gada tautas skaitīšanas rezultātos 5.tabulā.

5.tabula

Atsevišķu etnosu nodarbināto sadalījums

Nodarbinātības struktūra Latvijā 80.gadu beigās kardināli atšķiras no tās, kāda tā bija 30.gadu vidū.

Var pieļaut, ka Latvijā arī normālas attīstības gaitā pēdējais pusgadsimts būtu ieviesis zināmas korektūras nodarbinātībā atsevišķās nozarēs, taču tam bija jānotiek, balstoties uz vietējo apstākļu un resursu pamata.

1989.gada dati rāda, ka latvieši (kopā ar lietuviešiem) veido vislielāko lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvaru. Turpretī austrumslāvu īpatsvars starp lauksaimniecībā nodarbinātajiem ir zem 10% (vidēji).

Gandrīz visi etnosi (izņemot lietuviešus) Latvijā visvairāk nodarbināti bija rūpniecībā. Rūpniecība, neraugoties uz Latvijas nabadzīgajiem enerģētiskajiem un izejvielu resursiem, bija kļuvusi par svarīgāko Latvijas tautsaimniecības nozari, kurā bija visvairāk nodarbināto (arī latviešu).

Bez rūpniecības un lauksaimniecības, kur visvairāk nodarbināja visu etnosu cilvēkus, nākamā kompleksā nozare, kurā visvairāk bija nodarbināti latvieši (12,7%) bija izglītība, kultūra, māksla un zinātne, krievi — 10,3%, citi etnosi — 12,9%.

Latvija 45 gados pēc kara no izteikti agrāras zemes bija kļuvusi par industriālu teritoriju, iesaistot no citām teritorijām darbarokas (galvenokārt austrumslāvus), materiālus un izejvielas, enerģētiskos resursus. Saražoto rūpniecisko produkciju lielākoties izveda uz austrumteritorijām, piegružojot ar rūpnieciskajiem atkritumiem Latvijas zemi, ūdeņus, gaisu.

Ar neatkarības atjaunošanu Latvijā tautas saimniecībā notiek lielas pārmaiņas. Lai gan vēl nav iegūti dati par dažādu etnosu nodarbinātības struktūru, skaidrs, ka tad, kad tautsaimniecība sakārtosies, tā nebūs līdzīga ne pirmskara nodarbinātības etniskajai struktūrai, ne tai, kāda tā bija 80.gadu beigās.

Tagadējā nodarbinātības struktūra dažādiem etnosiem vairs nebūs ne agrāri, ne industriāli izteikta. Tā acīmredzot vairāk līdzināsies citu Eiropas valstu nodarbinātības struktūrai ar pakalpojumu nozaru pārsvaru visiem etnosiem, arī latviešiem.

Dzīves nepieciešamība ir darbs, arī dzīvokļa apstākļi. Latvijas brīvvalstī ar darbu bija grūtāk (pastāvēja bezdarbs) nekā ar dzīvokļiem (to bija vairāk nekā pieprasījums pēc tiem).

Pirmskara laikā, pastāvot tirgus ekonomikai, visu "sadalīja" ar naudas palīdzību.

Lai cik tas arī liktos dīvaini, katram etnosam ir sava tautsaimniecības nozare (latviešiem sava, citiem etnosiem sava), kurā viņi labprātāk strādā.

Ja pirmskara Latvijas laikā dzīvokļus īrēja (nopirka) pēc maka biezuma, tad padomju apstākļos Latvijā tas notika pēc etniskā principa. Tas var likties nesaprotami, taču dzīvē tas tika konsekventi realizēts (iebraucējus nodrošināja ar labiekārtotiem dzīvokļiem jaunuzceltajās mājās). To apstiprina arī statistika.

Turpmāk — vēl