Latvija, un pusgadsimtu garais migrācijas vilnis

Dr.oec. prof. Bruno Mežgailis, Latvijas Statistikas institūta vadošais pētnieks, - "Latvijas Vēstnesim"

Komunālais dzīvoklis - savā zemē

- "LV" nr. 159/161, 2.06.98.

Ja pirmskara Latvijas laikā dzīvokļus īrēja (nopirka) pēc maka biezuma, tad padomju apstākļos Latvijā tas notika pēc etniskā principa. Tas var likties nesaprotami, taču dzīvē tas tika konsekventi realizēts (iebraucējus nodrošināja ar labiekārtotiem dzīvokļiem jaunuzceltajās mājās). To apstiprina arī statistika. 6.tabulā sniegti dati par dzīvokļu apstākļiem Latvijā 1989.gadā latviešiem un citiem etnosiem.

6.tabula

Atsevišķu etnosu iedzīvotāju dzīvokļu apstākļi

Katram saprotams, ka visvairāk kārotais padomju laikos bija atsevišķs labiekārtots dzīvoklis. No visiem iebraucējiem Latvijā atsevišķos dzīvokļos dzīvoja 72,6% (Latvijā), Rīgā - pat 75,5%. Latviešiem šīs privilēģijas tika daudz zemākā līmenī (Latvijā - 56,9%, Rīgā - 69,2%).

Vēl vairāk nekā dzīvojamo telpu tips etnisko dzīvokļu sadales principu raksturo dzīvojamās ēkas uzcelšanas laiks. Latvieši relatīvi vairāk dzīvo vecajās pirms kara celtajās ēkās. Turpretī jaunajās, īpaši modernajās, pēc 1960.gada celtajās dzīvojamās ēkās (kā Latvijā, tā Rīgā) ap 70% dzīvo cittautieši, latvieši - ap pusi, latvieši spiesti savā zemē dzīvot vecās, pat pirms Pirmā pasaules kara celtās mājās, kamēr cittautieši vairumā apmetās uz dzīvi jaunuzceltās, labiekārtotās mājās.

Etniskam principam nodarbinātībā un dzīvokļu apstākļu radīšanā bija savs izskaidrojums: iebraukušos apgādāja ar labāku darbu, galvenokārt pilsētās, un labākiem dzīvokļu apstākļiem. Tam ir savs ekonomiskais pamats.

Kaut arī nekāda pamata it kā nebūtu laulībā sastāvēšanas statusam, taču 7. tabulas dati rāda, ka arī šajā ziņā samērā izteikts ir etniskais raksturojums.

7.tabula

Atsevišķu etnosu sastāvēšana laulībā 1989.gadā

(uz 1000 iedzīvotājiem 16 un vairāk gadu vecumā)

Ir demogrāfiskās likumības, kas veido noteiktu laulības statusu visiem cilvēkiem neatkarīgi no valsts vai etniskās piederības. Jebkurai vairāk vai mazāk civilizētai valstij, tautai raksturīgs ir tas, ka vīrieši relatīvi vairāk sastāv laulībā nekā sievietes un vairāk arī nekad nav sastāvējuši laulībā. Toties starp vīriešiem relatīvi mazāk atraitņu un šķīrušos, nekā tas raksturīgs sievietēm. Šīm likumībām ir savs fizioloģiskais un gluži sadzīviskais skaidrojums: noteiktā vecumā vīrieši ir "kā pazuduši" bez sievietēm, viņi aktīvāk cenšas stāties laulībā, kamēr sievietes šajā ziņā ir patstāvīgākas īpaši ja tām ir bērni.

Minētās demogrāfiskās (psihofizioloģiskās) likumības vairāk vai mazāk raksturīgas arī visiem Latvijā dzīvojošajiem etnosiem. Latvijā katram etnosam savs laulības statuss veidojies ne tikai kopējo demogrāfisko likumību rezultātā, bet arī atkarībā no tā, cik ilgi citu etnosu indivīdi te dzīvo un kā šeit iekārtojušies.

Latviešu vīriešiem un sievietēm raksturīgs tas, ka to sadalījums laulībā sastāvēšanai (vai nesastāvēšanai) ne pārāk daudz atšķiras no vidējā visiem etnosiem. Gandrīz visi citi etnosi (abi dzimumi) sastāv laulībā lielākā īpatsvarā, nekā tas raksturīgs latviešiem, kuri šajā ziņā ir rezervētāki.

Latvieši citu etnosu vidū izceļas arī tajā ziņā, ka vairāk nekā citi etnosi nekad nav sastāvējuši laulībā (kā vīrieši, tā sievietes).

Starp atraitņiem (kā vīriešiem, tā sievietēm) vislielākais īpatsvars ir diviem etnosiem - ebrejiem un poļiem, savukārt vismazāk atraitņu ir ukraiņiem. Ja poļi un ebreji pieder pie Latviju sen apdzīvojušām tautām, tad ukraiņi gandrīz visi ir pēckara iebraucēji. Diezin vai ar to var izskaidrot šīs laulības statusa atšķirības. Šķīrušos vidū izceļas krievu vīrieši un krievu sievietes. Citi etnosi šajā ziņā daudz tuvāk atrodas Latvijas vidējam šķirteņu skaitam. Ar ko izskaidrojams krievu paaugstinātais šķīrušos daudzums? Vai to varētu izskaidrot ar krievu raksturu vai citām īpašībām? Tas būtu speciāla pētījuma vērts uzdevums.

Bezdibenim - aizvien tuvāk

Dati par 60.-80.gadiem rāda, ka iedzīvotāju kopskaits Latvijā kopumā un pilsētās vairāk palielinājās ar migrācijas pieaugumu, nekā to deva dabiskais pieaugums. Tikai laukos migrācijas samazinājums pārsniedza dabisko pieaugumu (samazinājumu). Tas nozīmē, ka lauku iedzīvotāji ar migrāciju savu skaitu nevis palielināja, kā tas bija pilsētās (un visiem iedzīvotājiem kopā), bet gan samazināja.

To, kā veidojās iedzīvotāju skaits Latvijā ar dabisko kustību un migrāciju 1951.-1990.gadā kopumā, vīriešiem un sievietēm, pilsētās un laukos, rāda 8.tabula.

8.tabula

Pastāvīgo iedzīvotāju skaits

(gada sākumā, pašreizējā administratīvā dalījumā)

Iedzīvotāju kopskaits Latvijā 50.-80.gados strauji palielinājās. Kopējais iedzīvotāju skaita pieaugums šajos 40 gados bija 719,5 tūkst. cilvēku. Vidēji gadā iedzīvotāju skaits palielinājās par 18 tūkst. cilvēku. Ja šajā periodā ikgadējais dabiskais pieaugums (vidēji bija 6 tūkst. cilvēku, tad migrācija ik gadu (vidēji) deva 12 tūkst. cilvēku, t.i., divreiz vairāk.

Vīriešu skaits šajos gados palielinājās par 383,8 tūkst. cilvēku jeb par 45%. Sieviešu skaits savukārt pieauga par 335,7 tūkst.cilvēku jeb par 31%, tātad nedaudz mazāk un lēnāk, nekā to varēja vērot vīriešiem, t.i., vīriešu Latvijā iebrauca vairāk nekā sieviešu.

Pilsētu iedzīvotāju daudzums no 1951. līdz 1990.gadam palielinājās, kamēr lauku iedzīvotāju skaits samazinājās. Pilsētnieku skaits pieauga par 935,9 tūkst. cilvēku, t.i., par 202% (divkāršojās). Lauku iedzīvotāju skaits šajā laika periodā samazinājās par 216,4 tūkst. cilvēku, vai 1990.gadā pret 1951.gadu vairs bija 79%, t.i., četras piektdaļas no sākotnējā skaita.

Mainījās arī iedzīvotāju sastāva iekšējās proporcijas. 1951.gadā no visiem Latvijas iedzīvotājiem 44,0% bija vīrieši un 56,0% - sievietes. Laika gaitā šīs proporcijas bija mainījušās nedaudz vairāk par labu vīriešiem, kuru īpatsvars 1990.gadā bija 46,5%, kamēr sievietes veidoja 53,5% visu iedzīvotāju.

Šajos 40 gados mainījās arī pilsētnieku un laucinieku īpatsvars visu iedzīvotāju skaitā. 1951.gadā no visiem iedzīvotājiem pilsētnieku bija 47%, bet 1990.gadā pilsētās dzīvoja jau 69,3% iedzīvotāju. Attiecīgi lauku iedzīvotāji - 53,0% un 30,7%.

Ja šajā periodā vīriešu īpatsvars auga samērā lēni un proporcijas stap vīriešiem un sievietēm pārāk krasi nemainījās, tad starp pilsētu un lauku iedzīvotājiem šajā laikā notika radikālas pārmaiņas. Perioda sākumā vairums iedzīvotāju dzīvoja laukos, kamēr perioda beigās gadrīz 70% iedzīvotāju dzīvoja pilsētās. Tās iedzīvotāju izvietojumā bija strukturālas pārmaiņas: no laukiem uz pilsētām.

Par pilsētnieku lielo īpatsvaru visu iedzīvotāju vidū vairāk nekā šīs proporcijas starp pilsētu un lauku iedzīvotāju skaitu liecina arī tas, ka no visa iedzīvotāju kopskaita 1990.gadā Rīgā dzīvoja trešdaļa (33,9%) visu Latvijas iedzīvotāju. Rīgas aglomerācijā (Latvijas centralizētajā daļā) dzīvoja puse no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tāda iedzīvotāju koncentrācija nelielā teritorijā liecina par hiperurbanizētu teritoriju.

Līdztekus iedzīvotāju skaitam un izvietojumam teritorijā būtiski ir arī to dabiskās kustības rādītāji. 9.tabulā sniegti dati, kas raksturo gandrīz visu dabisko kustību padomju otrreizējās varas posmā Latvijā.

9.tabula

Latvijas iedzīvotāju dabiskā kustība

(uz 1000 iedzīvotājiem)

Dabiskā kustība ietver visus ar cilvēkiem saistītos procesus: nākšanu pasaulē, laulības, šķiršanos un aiziešanu no dzīves.

Hronoloģiski un pēc nozīmības svarīgākais ir dzimšanas brīdis. Tas nosaka (pēc tam) arī visus pārējos, pat cilvēka nāvi ieskaitot. Piedzimt un nomirt cilvēks savā dzīvē var tikai vienreiz. Toties laulāties un šķirties (var) vairākkārt.

Kas bija raksturīgs dzimstības procesiem Latvijā 40.-80.gados?

Bija gan kāpuma, gan krituma periodi, taču tik augsti dzimstības līmeņa rādītāji, kādi bija Latvijā piedzīvoti cara impērijas un Latvijas brīvvalsts laikā, otrajā padomju posmā novēroti netika. Vispār Latviju salīdzinājumā ar citām valstīm (republikām) raksturo zems (nereti zemākais) dzimstības līmenis Eiropā.

Augstāka nekā vēlāk šajā posmā dzimstība bija 40.gados, kad dzima ap 18 bērnu uz 1000 iedzīvotājiem. Ar 60.gadu vidu dzimstības koeficients svārstījās ap 14 dzimušajiem uz 1000 iedzīvotājiem. Tas nav augsts rādītājs, zinot, ka arī mirstības līmenis ir tam tuvu.

Medicīnas attīstība pasaulē (penicilīna un antibiotikas līdzekļu atklāšana) jūtami samazināja mirstības līmeni arī Latvijā. Tas 60.gados noslīdēja līdz atzīmei 10 mirušo gadā, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem. Taču tālāk mirstības līmenis ne tikai nepazeminājās, bet sakarā ar iedzīvotāju sastāva novecošanos pat pieauga 70.-80.gados līdz 12-13 mirušajiem gadā uz 1000 iedzīvotājiem.

Šādas dzimstības un mirstības līmeņa svārstības 40.-80.gados Latvijā bija par pamatu zemajam dabiskajam pieaugumam. Lai gan negatīvs dabiskais pieaugums bija tikai 1946.gadā, 60.-80.gados tas bija gan pozitīvs, bet zems: 2-3 cilvēki gadā uz 1000 iedzīvotājiem. Tāds dabiskais pieaugums ir daudz par zemu, lai varētu runāt par iedzīvotāju paaudžu paplašinātu nomaiņu nākamajās paaudzēs. Aprēķini par šo posmu rāda, ka atražošanas neto koeficients nesasniedza pat 1, kas nozīmē sašaurinātu nākamo paaudžu apjomu pret tagadējām.

Viens no dabiskās kustības rādītājiem 40.-80.gados bija stabili augstā līmenī - laulībā stāšanās koeficients. Tas visu šo laiku atradās līmenī 9-10 laulības uz 1000 iedzīvotājiem gadā.

Šādu laulības rādītāju varētu uzskatīt pat par pozitīvu, ja nezinātu, ka tādu līmeni lielā mērā nosaka pieaugošais un augstais škiršanās rādītājs. Skaidrs, ja cilvēki šķiras (daži pat vairākkārt savā dzīvē), tie atkal cenšas stāties jaunā laulībā. Un arī, jo biežāk (un agrāk) precas, jo biežāk iznāk šķirties. Tās ir savstarpēji saistītas parādības.

Tāpēc arī ir rādītājs, kas raksturo šķīrušos pāru skaitu uz 100 noslēgtām laulībām. Latvijā šis rādītājs strauji paaugstinājās līdz 1970.gadam. Šis līmenis saglabājās 70.-80.gados apmēram nemainīgās robežās no 45 līdz 50. Tas nozīmē, ka katru gadu no visām noslēgtajām laulībām apmēram pusi izšķir (ne vienmēr tajā gadā noslēgtās, bet ir arī tādas).

Starp citiem dabiskās kustības rādītājiem svarīgs ir arī mirušo zīdaiņu (bērni līdz viena gada vecumam) līmeņa rādītājs. Tas ir bezmaz vienīgais dabiskās kustības rādītājs, kas šajā posmā konsekventi saglabā tendenci samazināties. Kaut arī pret attīstītāko valstu zīdaiņu mirstības rādītājiem tas tālu nebija pats labākais, taču tendence tam samazināties ir ļoti laba. 50.gadu sākumā ik gadu uz katriem 1000 jaundzimušajiem nomira gandrīz 100 (94), šī perioda beigu daļā - 80.gados - vairs tikai nedaudz vairāk nekā 10 (13,0-13,7), t.i., kritums tikpat kā desmitkārtīgs. Tas ir ne tik daudz lokāls sasniegums, kā visas cilvēces attīstības raksturotājs.

Iedzīvotāju kustības rādītāji, īpaši dzimstības un šķiršanās, šajā posmā bija visai nelabvēlīgi, nesekmēja iedzīvotāju skaita palielināšanos ar dabisko kustību nākamajās paaudzēs, ģimeņu stabilitāti. Vienīgais pozitīvais rādītājs - samazinājusies zīdaiņu mirstība. Taču tas mazāk ir pašu iedzīvotāju ziņā, jo to nosaka pasaules medicīnas un tās ārstniecisko līdzekļu attīstība. Tāds process bija vērojams vai visā pasaulē, turklāt attīstītajās valstīs zīdaiņu mirstības līmenis nokritās par pusi zemāk nekā 80.gadu beigās Latvijā.

Iedzīvotāju dabiskās un mehāniskās kustības rezultātā mainījās arī iedzīvotāju sastāvs. Citu iedzīvotāju sastāva rādītāju vidū svarīga vieta ir vecumsastāvam un etniskajam sastāvam (skat. 10. un 11.tabulu).

Vecumsastāvs raksturo iedzīvotāju sadalījumu pārmaiņas laika gaitā. Vecumsastāvs parāda iedzīvotāju tagadējo un perspektīvo situāciju.

Iedzīvotāju vecumsastāvs

(procentos no kopskaita)

Etnosu vecumsastāvs 1989.gadā

Tabulās raksturoti dati par iedzīvotāju vecumsastāva sadalījumu Latvijā trijās galvenajās vecumgrupās 1971.-1990.gadā.

Kaut arī iedzīvotāju vecumsastāvs uzrādītajās trijās vecumgrupās mainījies šajā laika periodā samērā maz, šīs proporcijas jau pašas par sevi liecina par nelabvēlīgu iedzīvotāju vecumsastāvu.

Var uzskatīt, ka to cilvēku īpatsvars, kas ir darbspējas vecumā, t.i., aktīvais tautas saimniecībā iesaistīto (iesaistāmo) cilvēku īpatsvars, ir pietiekami augsts. Šis apjoms ir pietiekams, lai tautas saimniecība neizjustu darbaroku trūkumu. Abu pārējo vecumgrupu sadalījums ap darbspējīgo grupu nav labvēlīgs. Tas, ka pirms un pēc darbspējas vecuma grupu proporcijas apmēram līdzīgas, liecina par iedzīvotāju sastāva regresīvo raksturu. Labvēlīgs, progresīvs vecumsastāvs būtu tad, ja pirmsdarbspējas grupas īpatsvars būtu krietni lielāks par pēcdarbspējas grupas īpatsvaru.

Valstīs un etnosiem ar pietiekami augstu dzimušo skaitu, pietiekamu dzimstības līmeni, bērnu un jauniešu grupas īpatsvars sasniedz 30 un vairāk procentus visu iedzīvotāju sastāvā. Attiecīgi mazāks veidojas pensijas vecuma grupas īpatsvars.

Tāpēc 70.-80.gadu iedzīvotāju vecumsastāvs, kāds Latvijā izveidojās un stabili saglabājās, var tikt vērtēts kā nelabvēlīgs visu iedzīvotāju perspektīvai attīstībai.

Savukārt augstais vecākās grupas īpatsvars prasa lielus sociālos izdevumus, lai nodrošinātu (un uzturētu) pensijas vecumā esošos cilvēkus.

Skaidrs, ka bērni un jaunieši ir mūsu nākotne, vecie cilvēki, kaut cienījami - mūsu pagātne. Gan katram indivīdam, gan arī visai sabiedrībai ir sava pagātne un nākotne. Rūpēties par nākotni ir katras sabiedrības (arī etnosa un indivīda) pamatuzdevums. Latvijas sabiedrībā šajā laikaposmā saglabājās sastindzis un regresīvs iedzīvotāju vecumsastāvs ar nelielu bērnu un jauniešu, kā arī pārāk lielu pensijas vecuma cilvēku sastāvu.

Ņemot vērā lielo cittautieši pieplūdumu Latvijā migrācijas rezultatā, etniskais sastāvs pamatetnosam - latviešiem - kļuva arvien nelabvēlīgāks. Latviešu īpatsvars visu iedzīvotāju sastāvā arvien vairāk saruka, kamēr īpaši austrumslāvu - krievu, baltkrievu un ukraiņu - īpatsvars strauji palielinājās.

Pirms Latvijas neatkarības zaudēšanas (pēc vāciešu repatriācijas) latviešu īpatsvars valstī bija 80%, bet 80.gadu beigās tas tikai nedaudz pārsniedza 50% (52%). Kur tāds pamattautas īpatsvara samazinājums būtu novedis vēl pēc nedaudz gadiem, ir skaidrs. Senā latviešu senču zeme tiktu pārvērsta pa slāvu teritoriju ar nelielu latviešu etnosa sastāvu.

Ņemot vērā PSRS lielo ģeopolitisko un ģeostratēģisko ieinteresētību šajā teritorijā, viņi darīja visu, lai pēc iespējas ātrāk te nostiprinātu savu varu "uz mūžīgiem laikiem". Ka šis nolūks tika realizēts sekmīgi, parāda etniskā sastāva pārmaiņas Latvijā 40.-80.gados. Līdz galam šo nodomu realizēt pārtrauca notikumi, kas noveda pie PSRS sabrukuma un svešo varu beigām Latvijā.