Vai mans mājoklis ir mana pils

Olgerts Krastinš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Ir raksturīgi, ka vienai vai dažām ģimenēm paredzētas mājas ir šo ģimeņu īpašums, bet daudzdzīvokļu nami ir pašvaldību vai citu personu īpašums. Tādēļ mājsaimniecību sadalījums pēc apdzīvojamās platības veidiem lielās līnijās atgādina mājsaimniecību sadalījumu pēc mājokļu īpašumtiesiskiem veidiem.

Laukos 1997. gadā 44,1% mājsaimniecību dzīvoja vienai ģimenei paredzētā mājā un 12,2% — vairākām ģimenēm paredzētā mājā. Kopā tas ir 56,3% un nosacīti raksturo viensētu izplatību laukos. Daudzdzīvokļu namos dzīvoja 43,3% lauku iedzīvotāju.

Pretēja situācija vērojama pilsētās, kur atsevišķos dzīvokļos daudzdzīvokļu namos dzīvoja 82,3% mājsaimniecību. Tā kā šādā dzīvoklī, to īrējot, dzīvoja 79,9% pilsētu mājsaimniecību, tikai ap 2,4% pilsētu daudzdzīvokļu namu dzīvokļu pieder to iemītniekiem (82,3–79,9).

Pilsētās vēl diezgan izplatīti ir komunālie dzīvokļi, bet laukos tie ir retums (2. tabula).

Rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, tiklab pilsētās, kā laukos iznāk nedaudz mazāk nekā viena istaba, bet, pārrēķinot uz vienu pieauguša patērētāja vienību, vairāk: laukos — 1,25, pilsētās — 1,18. Jau lielāka starpība ir platībās. Laukos mājokļi ir plašāki.

2. tabula

Mājsaimniecību sadalījums pa apdzīvojamās platības veidiem

1997. gadā

1) Kā cits dzīvojamās platības veids skaitīta dienesta viesnīca, no privātpersonas īrēta istaba, gultasvieta u.c.

Kopējā apdzīvojamā platība, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, laukos bija 1,15 reizes lielāka nekā pilsētās, bet, rēķinot uz vienu patērētāja vienību, 1,17 reizes lielāka. Apmēram tāpat atšķiras dzīvojamās platības (3. tabula). Lielāks plašums lauku mājokļos izskaidrojams galvenokārt ar savrupmāju izplatību, kuru platības daudz lielākas nekā dzīvokļiem daudzdzīvokļu namos.

Tomēr vislielākā pilsētu un lauku māju atšķirība vērojama to labiekārtotības līmenī, pilsētām ievērojami apsteidzot laukus.

Vairāk nekā 99% mājokļu tiklab pilsētās, kā laukos ir pieejama elektrība. Var uzskatīt, ka ar šo labierīcības veidu mājsaimniecības nodrošinātas pilnībā. Tādēļ turpmākā analīzē par to neminēsim. Toties stacionārā elektriskā plīts pagaidām ir sastopama nepilnos 2% lauku un 3% pilsētu mājsaimniecību, arī par to nav nozīmes plašāk runāt. Pārējo svarīgāko labierīcību veidu izplatība ir parādīta 4. tabulā.

Pilsētu mājokļu priekšrocības parādās gandrīz visos labierīcību veidos. Izņēmums ir tikai atsevišķa virtuve, ko var lietot lielākā daļa mājsaimniecību tiklab pilsētās, kā laukos, un balonu gāze, kuru plaši lieto lauku mājokļos, kompensējot tīkla gāzes trūkumu.

3. tabula

Mājsaimniecību apdzīvojamo istabu skaits un mājokļa platība

1997. gadā

1) Pēc CSP oficiāliem datiem, 1996.g. kopējā platība vidēji uz 1 iedzīvotāju Latvijā bija 21,3 m2, pilsētās — 20,0 m2, laukos — 24,1 m2 (Latvijas statistikas gadagrāmata, 1997, R., 1997, 118.lpp.)

Salīdzinot pilsētu un lauku mājokļu labiekārtotību, pilsētu pārsvars pār laukiem, izteikts procentu punktos, ir šāds: tīkla gāze — 54,3 (66,1–11,8), karstā ūdens apgāde — 46,7, centrālapkure — 46,4, kanalizācija — 42,1, aukstā ūdens apgāde — 39,7, tualete WC — 38,9, vanna vai duša — 38,7, telefons 26,9 procentu punkti.

86,7% lauku mājsaimniecību rīcībā ir zeme, bet no pilsētu mājsaimniecībām — 39,1%.

Latviešiem un krieviem

Laikā, kad sabiedrībā virmo kaislības ap pilsonības un valodas likumu, būtu ļoti svarīgi zināt, kādos apstākļos dzīvo Latvijā izplatītāko tautību mājsaimniecības. Diemžēl oficiālie datu avoti par to klusē. Ir pamats domāt, ka arī šajā gadījumā darbojas pašcenzūra.

Pēc iedzīvotāju statistikas datiem, 1997. gada sākumā no visiem Latvijas iedzīvotājiem 55,31% bija latvieši un 32,49% — krievi, tās ir izplatītākās tautības valstī. Latviešu un krievu īpatsvars pilsētās un laukos ir ļoti atšķirīgs. No Latvijas lielajām pilsētām tikai Jelgavā latviešu īpatsvars pārsniedz pusi, bet Rīgā latviešu ir tikai 38,54% no rīdzinieku kopskaita. Toties dažos lauku rajonos (Ventspils, Talsu) tas pārsniedz 90% un vēl deviņos rajonos — 80% (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata, 1997, R., VSK, 1997, 34.lpp.)

Tādos apstākļos pētot latviešu un krievu mājsaimniecību mājokļu apstākļus pēc valsts vidējiem datiem, atšķirībām, kas vērojamas starp tautībgrupām, uzslāņosies atšķirības starp pilsētām un laukiem, par kurām runājām iepriekš.

Tāpēc, pētot mājokļu atšķirības tautībgrupās, pareizāk aplūkot tās atsevišķi pilsētās un laukos. Šoreiz aprobežosimies ar pilsētu mājsaimniecībām, jo pilsētās mājokļu apstākļi visumā ir smagāki nekā laukos.

Par latviešu mājsaimniecībām pētījumā uzlūkotas tās, kur visi to locekļi aptaujā uzrādīja latviešu tautību. Analogi par krievu mājsaimniecībām uzskatītas tās, kur visi locekļi ir krievi. Tautību ziņā jauktās un citu tautību mājsaimniecības izdalītas atsevišķās grupās, un šajā rakstā tās neaplūkosim.

No mājsaimniecībām, kas dzīvo pilsētās, 1997. gadā 19,8% latviešu mājsaimniecību dzīvoja pašiem piederošā mājoklī, bet no krievu mājsaimniecībām tikai — 7,2%. Samērā lielo starpību var izskaidrot ar vēsturiskiem un sociāliem apstākļiem visā pagājušajā pusgadsimtā. Daļa latviešu mājsaimniecību dzīvo īpašumos, kas viņu vecākiem piederējuši jau pirms 1940. gada. Otra daļa uzcēla ģimenes māju sešdesmitajos – astoņdesmitajos gados, jo iegūt labāku dzīvokli pašvaldību namos, ja kaut kāda dzīvojamā platība jau bija, tolaik izrādījās gandrīz neiespējami.

Krievu ģimenēm, kas masveidā ieceļoja Latvijā pēckara gados, nekādas dzīvojamās platības šeit nebija. Tādēļ iegūt dzīvokli pašvaldības namā bija vieglāk. Rezultātā īrētos dzīvokļos pašreiz dzīvo 74,9% latviešu un 86,2% krievu mājsaimniecību (1. tabula). Pagaidām pēc 1997. gada datiem nav izdevies noteikt, kāda daļa latviešu un kāda daļa krievu mājsaimniecību dzīvokli īrē pašvaldību namā un kāda — no privāta namīpašnieka.

Pēc 1994. gada aptaujas rezultātiem, apkopojot visas Latvijas mājsaimniecību datus, privātīpašniekam piederošos namos mājokli īrēja 9,8% latviešu un tikai 4,3% citu tautību mājsaimniecību. Savukārt pašvaldībai vai valstij piederošā namā mājokli īrēja 44,0% latviešu un 71,5% citu tautību mājsaimniecību (plašāk skat. grāmatā I.Ciemiņa, O.Krastiņš, A.Švarckopfa, I.Vasaraudze. Latviešu dzīves apstākļi un dzīves līmenis Latvijā, R., 1998).

Ja likumdevēji pieļaus, ka privātos namos īres noteikumi kļūs smagāki un īres maksa lielāka nekā pašvaldību namos, tad statistikas izpratnē šāds lēmums būs vērsts pret latviešu tautības iedzīvotājiem.

Tā kā atsevišķas mājas vienai vai nedaudzām ģimenēm lielākoties ir šo ģimeņu īpašums, bet dzīvokļi daudzdzīvokļu namos pieder vai nu pašvaldībām, vai citām privātpersonām, tad mājsaimniecību sadalījums pēc apdzīvojamās platības veidiem tautībgrupu skatījumā visumā ir līdzīgs iepriekš aplūkotam sadalījumam pēc īpašuma formām.

No latviešu mājsaimniecībām pilsētās 19,6% dzīvoja atsevišķās vienai vai vairākām ģimenēm piederošās mājās, bet no krievu — tikai 5,5%. Savukārt atsevišķos dzīvokļos daudzdzīvokļu namos dzīvoja 88,8% krievu un 75,7% latviešu mājsaimniecību. Komunālos dzīvokļos un citos nelabvēlīgos apstākļos dzīvoja 4,8% latviešu un 5,6% krievu mājsaimniecību, kas ir diezgan līdzīgi skaitļi (2. tabula).

Apdzīvojamā un kopējā platība, rēķinot vai nu uz mājsaimniecības locekli, vai patērētāja vienību, savrupmājās ir lielāka nekā daudzdzīvokļu namu dzīvokļos. Šī iemesla dēļ latviešu mājsaimniecību aizņemtie mājokļi iznāk vidēji nedaudz lielāki nekā krievu tiklab pēc istabu skaita, kā arī kopējās un dzīvojamās platības (3. tabula). Tomēr starpība nav sevišķi liela, un var pieļaut, ka, izdarot salīdzinājumus atsevišķu apdzīvojamās platības veidu ietvaros (savrupmājas, dzīvokļi), tā būtu pavisam maza.

Tā kā daļa savrupmāju jau ir samērā vecas vai arī atrodas attālāk no pilsētas blīvi apbūvētiem masīviem, vērtējot pēc vidējiem skaitļiem, latviešu mājsaimniecību mājokļi pilsētās ir sliktāk nodrošināti ar labierīcībām nekā krievu. Piemēram, nodrošinājums ar centrālapkuri atpaliek par 15,5 procentu punktiem (71,9–87,4), ar karstā ūdens apgādi — par 12,7, tualeti WC 10,4, ar vannu vai dušu — 10,1 procentu punktam.

Citi pētījumi parāda, ka daudz lielāks latviešu mājsaimniecību īpatsvars dzīvo pirmskara periodā uzceltos namos (arī daudzdzīvokļu), kur labiekārtotības līmenis zemāks. Krievu mājsaimniecības pārsvarā izvietojušās pēckara gados celtos namos, īpaši sešdesmitajos – astoņdesmitajos gados, kur ir pieejamas visas izplatītākās labierīcības (skat. "Latviešu dzīves apstākļi un dzīves līmenis Latvijā").

Veciem un jauniem

Atšķirīgi mājokļu apstākļi ir ne vien dažādu teritoriālu, sociālu un tautību grupu iedzīvotājiem; statistikas izpratnē tie ir atšķirīgi arī dažādās demogrāfiskās grupās. Mājsaimniecības piederība tai vai citai demogrāfiskai grupai savukārt ir lielā mērā atkarīga no ģimenes galvas vai galvenā pelnītāja vecuma. Iegūt labu mājokli mūsu apstākļos nav viegli, tas nāk ar gadiem. Ja labs mājoklis reiz iegūts, ļoti negribas to zaudēt. Tādēļ datu vairākums liecina, ka "vecām" mājsaimniecībām mājokļu apstākļi ir labāki, bet "jaunām" — sliktāki. Turpmāk raksturosim tikai pilsētu iedzīvotāju galveno demogrāfisko grupu mājokļu apstākļus.

Pašiem piederošā mājoklī 1997. gadā pilsētās dzīvoja 17,3% precētu pāru bez bērniem, no tiem lielākā daļa savus bērnus jau izaudzinājuši virs 15 gadu vecumam, 16,5% pensijas vecuma vieninieku mājsaimniecību, bet tikai 11,2% precētu pāru ar bērniem līdz 15 gadu vecumam un 5,7% no vientuļām mātēm ar bērnu(—iem). Tās demogrāfiskās grupas, kurām retāk mēdz būt pašiem piederoša māja, biežāk atrod dzīvesvietu īres namos (1. tabula).

Minētā likumsakarība vērojama pat vienas demogrāfiskās grupas apakšgrupās. Piemēram, mājsaimniecības, kuras veido precēts pāris ar bērniem līdz 15 gadu vecumam bez citiem mājsaimniecības locekļiem, biežāk dzīvo pašiem piederošā mājā, ja bērnu ir vairāk: ar vienu bērnu — 8,7%, ar diviem — 13,8%, ar trim — 16,6% no mājsaimniecību kopskaita.

Raksturojot mājokļa apstākļus ar apdzīvojamās platības veidu, iepriekšējām pievienojas atziņa, ka 8,3% pensijas vecuma vieninieku dzīvo komunālos dzīvokļos, no privātpersonām īrētās istabās, gultasvietās. Ne visi spēj saglabāt savu mājokli līdz mūža beigām. Šādos izteikti nabadzīgos apstākļos dzīvo arī 9,0% no vientuļām mātēm ar bērnu(-iem). No dažāda demogrāfiska statusa precētiem pāriem tik sliktos apstākļos dzīvo tikai ap 2% (2. tabula).

Salīdzinoši vērtējot dažādu demogrāfisko grupu dzīves apstākļus ar kvantitatīviem rādītājiem, pamatotāk aprēķinus var izdarīt nevis uz mājsaimniecības locekli, bet uz pieauguša patērētāja vienību. Piemēram, uz pieauguša patērētāja vienību ieteicams noteikt apdzīvojamo istabu skaitu, kopējo apdzīvojamo platību un dzīvojamo platību (3. tabula).

Vadoties no šiem rādītājiem, vislabvēlīgākie mājokļu apstākļi ir tām mājsaimniecībām, kuras gadu gaitā ir zaudējušas savus locekļus, piemēram, pieaugušiem bērniem atstājot vecākus, aizejot aizsaulē kādam no dzīvesbiedriem. Šādas mājsaimniecības, cik ilgi vien iespējams, cenšas saglabāt ierastos mājokļus.

Rezultātā vienam pensijas vecuma vieniniekam paliek 1,8 istabas ar 42,4 m2 kopējo apdzīvojamo un 27,6 m2 dzīvojamo platību. Gandrīz tikpat iznāk vidēji vienam par pensijas vecumu jaunākam vieniniekam (1,76; 40,8; 26,7). Precētu pāru grupās mājokļu platības jau ievērojami mazākas. Mājsaimniecībās, kuras veido precēts pāris bez bērniem jaunākiem par 15 gadiem, rīcībā esošās platības, rēķinot uz vienu patērētāja vienību, raksturo skaitļi (iepriekšējā secībā) 1,14; 25,5; 17,2 , bet mājsaimniecībās, kuras veido precēts pāris ar bērniem, bez citiem mājsaimniecības locekļiem — 0,95; 21,1; 14,2. Turklāt, augot bērnu skaitam, platības samazinās. Iepriekšējās grupas apakšgrupā, kuru veido precēts pāris ar vienu bērnu, kopējā apdzīvojamā platība bija 22,4m2, ar diviem bērniem — 20,6m2, ar trim — 17,8m2. Vēl lielākas, bet no praktisku apsvērumu viedokļa nedaudz pārspīlētas atšķirības iegūstam, izdarot aprēķinus uz mājsaimniecības locekli.

Pilnīgi pretēju stāvokli rāda mājokļu nodrošinājums ar labierīcībām. Jo jaunāka ģimene, jo statistikas izpratnē tā dzīvo jaunākā mājoklī ar augstāku labiekārtotības līmeni. Piemēram, mājsaimniecību grupā, ko veido precēts pāris ar mazgadīgiem bērniem, bet bez citiem mājsaimniecības locekļiem, nodrošinājums ar tādu svarīgu labierīcību kā centrālapkure pieaug līdz ar bērnu skaita samazināšanos: 3 bērnu mājsaimniecībās — 77,0%, 2 bērnu — 81,7%, viena bērna mājsaimniecībās — 86,2%.

Pensijas vecuma vieninieki ar centrālapkuri bija nodrošināti 72,6% apmērā, bet jaunāki vieninieki — 78,3% apmērā.

Tai pašai likumsakarībai seko nodrošinājums ar citām mājokļa labierīcībām.

Apkopojot pētījuma rezultātus, jāsecina, ka diezgan grūti skaidri pateikt, kura demogrāfiskā, teritoriālā, tautību vai cita iedzīvotāju grupa ir nodrošināta ar labākiem un kura — ar sliktākiem mājokļiem nekā pārējās. Viens vērtētājs priekšplānā var izvirzīt platību, otrs — labierīcības, trešais — īres un komunālo maksājumu lielumu vai vēl kādus citus apsvērumus. Līdz ar to galīgais vērtējums var ievērojami mainīties. Tomēr svarīgas atšķirības ir konstatētas, un tās bija jau iezīmējušās, apstrādājot iepriekšējo gadu datus. Tās būtu jāņem vērā, izstrādājot likumdošanu, kas regulē dzīvokļu īres attiecības, nodokļu sistēmu, kas attiecas uz privātīpašumā esošām mājām un namiem, sociālās palīdzības jautājumus. Mājoklis ir katras ģimenes labklājības pamats. Tādēļ šos jautājumus nedrīkst atstāt pašplūsmai.

Pētījumiem nepieciešamos datoraprēķinus veica LU doktorante Signe Bāliņa.