Sāpju un verdzības rēķins

Par deportācijām Lietuvā pirms 50 gadiem

Ar Lietuvu mūs vieno ne tikai kopīga robeža, bieži līdzīgs liktenis, Baltijas jūra un baltu valodas, bet arī abu tautu lielie sāpju ceļi, kas 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā vienlaikus aizsākās gan Nemunas, gan Daugavas krastos. Tomēr lietuviešiem nav tikai šīs divas sēru dienas vien, jo vērienīga izsūtīšana mūsu dienvidu kaimiņus piemeklēja arī 1948. gada 22. maijā. Par to plašāk — Vītauta Landsberģa lekcijā, kas izplatīta Karaliskajā apvienoto dienestu aizsardzības studiju institūtā Londonā 1998. gada 22. maijā.

Kopumā padomju okupācijas gados no Lietuvas uz PSRS attāliem ziemeļu rajoniem tika izsūtīti 131,6 tūkstoši cilvēku. To vidū bija vairāk nekā 50 tūkstoši sieviešu un 34,3 tūkstoši bērnu. Mokošo dzīves apstākļu dēļ izsūtījumā aizgāja bojā 21 procents aizvesto. Tikai skaitļi, procenti, bet tā ir šaušalīga aritmētika, rēķins, kas nekad nevar tikt nomaksāts vai dzēsts, jo tam nav noilguma.

VĪTAUTS LANDSBERĢIS:

Laikraksts "Lietuvos aidas" 1998.gada 22.maijā

Asinīm slacītā zeme

vēlas būt droša

Šodien Lietuvas parlaments svinīgā sēru gaisotnē pieminēs cilvēku lielo izsūtīšanu no dzimtenes pirms 50 gadiem. Tā bija traģēdija ļoti daudzām ģimenēm, kas pieredzēja padomju varmācību. Tas ir līdz šim starptautiskajos dokumentos neraksturots kara noziegums.

Lietuvu okupējušā svešā karaspēka un svešo slepeno represīvo struktūru apakšvienības apcietināja civilos iedzīvotājus ar visām ģimenēm, nesaudzējot pat mazgadīgus bērnus. Īpašums tika nacionalizēts, atņemts, tāpat kā brīvība, bet ļoti bieži — arī dzīvība. Tos, kas mira nedēļām garajā ceļā aizrestotajos lopu vagonos, izsvieda ārā, un viss. No ģimenēm nošķirtos vīrus veda uz vietām, kur bija īpaši smagi izdzīvošanas apstākļi. Sievietes ar bērniem tāpat bieži nokļuva ļoti smagos darbos, saņemot trūcīgu uzturu. Mātes apbērēja savus bērnus vai arī bērni kļuva par bāreņiem. Par tādējādi sabradātajām cilvēka tiesībām tad neviens nerunāja pat Rietumos. Sala un bada "kameras" neaptveramajos Sibīrijas plašumos kalpoja tam pašam mērķim, kam nacistu gāzes kameras: lai izmirst tie lietuviešu "fašisti", "bandīti" un līdzīgi zākātie, pat mazgadīgie. Jo vairāk izmirs, jo labāk — tāda bija Lietuvā nākotnē radāmā komunisma ideja. Bet tagad rodas apšaubītāji — vai šādus uzskatus un rīcību maz var saukt par genocīdu.

Kara noziegumi

Izsūtīšanas no padomju okupētās Lietuvas sākās 1941. gadā un no 1944. gada, padomēm atgriežoties, notika ik gadu. Šodien pieminamā 1948. gada izsūtīšana lakoniski atspoguļojas padomju represīvo iestāžu militārajā pārskatā. Tas adresēts PSRS valsts drošības ministram V. Abakumovam un ziņo par "operācijas", kas veikta pēc PSRS Ministru padomes lēmuma un Valsts drošības ministrijas priekšlikuma, rezultātiem.

"Operācija vienlaikus sākta visā republikā 22. maijā četros no rīta." Taču pilsētās tā norisēja no 12 naktī līdz pieciem no rīta. "Rītausmā visi apcietinātie kopā ar ģimenēm tika nogādāti uz preču stacijām un iesēdināti vagonos." 22. maija sestajā rīta stundā 44 dzelzceļa stacijās tika padoti 1786 vagoni, lopu vagoni, "kas pielāgoti cilvēku transportēšanai". Ešeloni tika saformēti 23. maijā, un "1948. gada 24. maijā visi 30 ešeloni pēc norīkojuma devās ceļā".