Sāpju un verdzības rēķins

Lietuvas Republikas Seima priekšsēdētājs

VĪTAUTS LANDSBERĢIS:

Turpinājums no 1.lpp.

Izsūtīšanas rīkotāji nelaimīgos ļaudis pārskaitīja pat četros veidos: pa ģimenēm, pa rajoniem, pēc sociālās klasifikācijas un pēc galvām, tātad vēl rūpīgāk nekā vācu esesieši savu "komandu" — nošaušanai nolemtos Lietuvas pilsoņus ebrejus Vācijas militārās okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam. No atskaites, ko 1948. gada 25. maijā parakstījis PSRS drošības ministra vietnieks ģenerālleitnants Ogoļcovs un tā sauktās Lietuvas PSR valsts drošības ministrs ģenerālmajors Jefimovs, uzzinām, ka toreiz tika izsūtītas 11 345 ģimenes, kopumā 39 766 cilvēki, to skaitā 12 370 vīrieši, 16 499 sievietes un 10 897 bērni. Daļa izraudzīto ģimeņu vēl palika neizsūtītas, materiāli par tām noderēs citām izsūtīšanām — tā norāda augstie padomju ierēdņi.

Operāciju veica: Valsts drošības ministrijas slependienesta 2050 darbinieku, kas jau bija strādājuši Lietuvas teritorijā, un vēl 2500 speciālistu, kas bija atsūtīti no okupētājas valsts; Valsts drošības ministrijas 13 542 karavīri un dzelzceļa apsardzes 2000 seržantu; 6914 bruņotu kolaboracionistu — vietējo iedzīvotāju, okupācijas varas talcinieku, oficiāli dēvētu par "cilvēku aizsargātājiem"; 3112 robežsargu un Valsts drošības ministrijas līdzstrādnieku; 11 446 komunistu partijas un valdības aktīvistu. Tātad 39 766 neapbruņotus deportējamos, kuru vidū bija 27 tūkstoši sieviešu un bērnu, deportēja 41 564 bruņoti vīri, tajā pašā laikā konfiscējot un izlaupot izsūtāmo īpašumu. 23 izsūtīšanai nolemtie mēģināja bēgt; trīs no viņiem tika nošauti, seši ievainoti. Bruņotas pašaizsardzības grupas nogalināja četrus padomju karavīrus un četrus ievainoja; viņu visu uzvārdi nav lietuviski. Trīs partizāni gāja bojā un 21 tika saņemts gūstā. Skaidrs, ka savu vecāku un dzimtenes aizstāvji tajā dokumentā tiek saukti par bandītiem. Īstie bandīti savu atskaiti beidz ciniskā optimismā: "Operācija visā republikā norisēja organizēti. Operatīvās grupas darbojās droši un noteikti. Valsts drošības ministrijas struktūru personālsastāvs, karavīri un cilvēku aizsargātāji apzinīgi izpildīja izvirzīto uzdevumu."

Par cilvēktiesībām — ne vārda; deportētie pat netiek saukti par cilvēkiem. Šodien par viņu tiesībām jau vajadzētu runāt. Tāpat — par starptautiskajām tiesībām un kara noziegumiem, par masveidīgu, sistemātisku genocīdu okupētas valsts iedzīvotāju iznīcināšanā, ko gadiem konsekventi īstenoja okupētājas valsts valdība, tās atsūtītie militārie okupanti, varmākas un kolaboracionisti.

Viens no lielākajiem bendēm — "biedrs" V. Abakumovs saņēma savu tiesu, bet ne par to.

Miers un samierināšanās

Pēc kara atnāca miers. Pēc valstisko attiecību normalizēšanas līgumu parakstīšanas aizgāja okupācijas karaspēks. Pavērās mierīgas, konstruktīvas, lietderīgas kopdarbības iespējas par pavisam brīvu pašnoteikšanos un tās atzīšanas perspektīvām. Tiesiski atjaunojot cilvēka tiesības un vēsturisko taisnīgumu, bijušie represētāji un represētie pasniedz viens otram roku, lūdz piedošanu un saņem to, vienlaikus lūkojoties uz nākotni un nākamajiem darbiem. Tā varētu būt, uz tāda sapņa vīziju virzījās gan valstis, gan vienas dzimtenes bērnu savstarpējās attiecības. Diemžēl dzīves īstenība ir krietni sarežģītāka.

Lietuva un Krievija ļoti daudz ko glīti izsprieda no 1990. līdz 1993. gadam. Noslēgts un iedzīvināts līgums par starpvalstu attiecību pamatprincipiem un karaspēka izvešanu. Pirmajā šajā līgumā Krievija nosodīja Padomju savienības īstenoto Lietuvas aneksiju un piekrita, ka Lietuvai pašai ir tiesības izraudzīties jebkuru starptautisko drošības struktūru — aliansi.

Pēc tam, kad Lietuva izvēlējās Rietumatlantijas aliansi kā nacionālo mērķi, Krievijas politiķi aizmirsa sava prezidenta parakstu; izlikās, ka dusmojas, draudēja, izdarīja spiedienu, biedēja — gan Lietuvu, gan Rietumus. Tas ir viens piemērs, ar kādām grūtībām jāsastopas valstu tālākajā pašnoteikšanās posmā.

Daudzi jaunie, bet patiesībā vecie Krievijas politiķi vēl arvien Lietuvu uzskata par savu "zaudēto" teritoriju. Tālab viņiem pavisam nepievilcīga šķiet Lietuvas vēlme iestāties Eiropas Savienībā, tālab dabiska arī vēlme, ja tikai sekmētos, Lietuvas integrāciju vismaz pagausināt. Ieguvuši laiku, tādi Krievijas politiķi saņemtu vairāk cerību sagaidīt kaimiņvalstīs vai kur citur Eiropā kaut kādu krīzi, bet, to izmantojot, atdabūt kaut kādu ietekmi vai dominanti. Tieši tāpēc Lietuvai ir patiesi būtiski nezaudēt laiku.

Problēma ir tā, ka Krievijas politiķu doma evolucionē krietni vien lēnāk nekā Eiropas realitāte. Lai Krievija kļūtu par eiropeisku vispārēju demokrātiju, atsakoties no mūžseniem teritorijas paplašināšanas un dominēšanas kārdinājumiem, nāksies nomainīties vismaz vienai valdošo politiķu paaudzei. Grūti noticēt citai iespējai — ka tie paši politiķi, kas patiesībā ir vakardienas un mūsdienu kolektīvā elite, iekšēji mainītos, sāktu citādi domāt. Tā saucamā evolūcija paātrinātu tikai vienu vienīgu lietu — Krievijas ekspansijas cerību atdzimšanu, ja NATO divdomīgi īstenotu savu atvērtības principu.

Vācija dažādos gadījumos ir atvainojusies par saviem pāridarījumiem valstīm un tautām. Jebkura mazākā tauta Eiropā arī ir izrunājusi nožēlas vārdu. Taču lielās Vācijas partnere, Otrā pasaules kara aizsācēja pēc Staļina un Hitlera vienošanās, tātad Krievija, nekad nav vērsusies pie Lietuvas, Latvijas vai Igaunijas, lai atvainotos. Tas būtu vajadzīgs pašai Krievijai, lai atvieglotu dvēseli un mainītos, bet Krievijas politiķi negrib mainīties. Oficiālās saistības ar Eiropas Padomi liek Krievijai palīdzēt izsūtītajiem no Baltijas zemēm atgriezties vai kaut vismaz nomirt Dzimtenē, tāpat atdot aizņemtās Lietuvas vēstniecības ēkas Parīzē un Romā, bet iekšējas prasības izlabot nodarīto pārestību, diemžēl, nav.

Minēto Krievijas starptautisko saistību izpilde Lietuvā samanāma kā nelaba zīme. Tā apliecina reālu izpratni, ka tikai caur drošību nonāksim pie pilnīgi labām attiecībām ar Krieviju, bet ne otrādi, kā mēģina stāstīt daži Rietumu politiķi, kas iemīļojuši ilūzijas.

Reālistiskais un tālredzīgais politiķis Zbigņevs Bžezinskis nesen atzina, ka poļu un krievu patiess izlīgums sakņojas "absolūtā drošības kontekstā". To veido, bez šaubām, Polijas uzņemšana NATO.

To patiešām vēlas arī Lietuva. Kad būsim absolūtā drošībā, jau uzņemti NATO, nekādu problēmu ar Krieviju vairs nebūs.

Būs draudzība, tirdzniecība, koncerti. Traucēklis ceļā uz šādu saulainu nākotni ir Krievijas augstāko politiķu "ģenētiskais naids" pret Ziemeļatlantijas aliansi, kā pirms nedaudz dienām viens no viņiem atzina Parīzē.

Mēs esam cietušie un to atceramies ne tikai Lielajā izsūtīšanas dienā. Krievija varētu palīdzēt to aizmirst, lai mēs atminētos vien labo, piemēram, atbalstu pret padomju agresiju 1991. gada janvārī. Mēs patiešām vēlamies gluži apgarotu izlīgumu, bet ne pielāgošanos, ka bijušais varmāka vēl diktētu, kā mums jādzīvo. Un atklātas attiecības ar kaimiņiem, ar sevi, ar pagātni īstenosies, kad būsim drošībā.

Izvēles līnija

NATO paplašināšana — tā nav "ekspansija", kad vecā tipa impērija izplešas pret kaimiņu gribu. Ir gluži pretēji — brīvas tautas brīvprātīgi apvienojas drošības, stabilitātes un labklājības savienībā. Lietuva nepamudina ar klaudzināšanu pie durvīm, kas veras tikai palēnām, gandrīz negribīgi. Lūk, aiz mums, tālāk Austrumos, ir kāds, kas to negrib, bet grib, lai mēs paliktu zaudētājos. Ne velti Krievijā vēl arvien ir spēkā 1993. gada likums, kas paredz — karavīriem, kas cietuši iespējamā bruņotā darbībā Baltijas valstīs (!), pienākas sociālas privilēģijas.

Var maldināt arī skaistie vārdi par nevēlamo "atdalīšanas līniju". Bez šaubām, nedrīkst būt Jaltas līnijas, un nekādai nedrošības — nevienādas drošības — līnijai nevajadzētu dalīt Eiropas Savienības saimes valstis. Gan īsteniem locekļiem, gan vēl tikai asociētiem locekļiem nevajadzētu justies politiski šķirotiem: vieni, kas jau ir drošībā, un citi, kas vēl var tikt upurēti.

Eiropā ilgi paliks vienkārša izvēles līnija: kas uz ES, kas uz NVS. Tā ir īstenība. Ja to atbalsta brīvība, tad, peļot šo īstenību, nāksies nopaļāt brīvību.

Pretēji, pieņemdami brīvību kā pozitīvu lietu, kaimiņi un partneri viens otram pasniedz rokas.

Baltijas valstu cilvēki reiz bija sadevušies rokās no Viļņas līdz Tallinai. Tāds bija viņu ceļš uz brīvību. Masu demonstrācijas Maskavā, Ļeņingradā—Sanktpēterburgā, nosodot padomju varmācību Baltijas valstīs, apstiprināja Lietuvas un Polijas sacelšanās dalībnieku XIX gadsimtā seno aicinājumu: par mūsu un jūsu brīvību! Tā vēlreiz tika izcīnīta brīvība izvēlēties.

Krievijā pērn plaši izvērstā sabiedriskās domas aptauja liecināja: 70 procenti Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka Lietuvas iešana uz NATO — tā ir pašas Lietuvas darīšana. Nekāda "ģenētiskā naida", gods krievu tautai!

Trīs Baltijas valstis izvēlas brīvību dzīvot drošībā. Lietuva pati ir apņēmusies šo izvēles brīvību īstenot līdz galam, jo tas ir lietderīgi visiem. Tas ir viss, vismaz no mūsu puses. Bet, vai ar starptautiskajām attiecībām tiks iedzīvināti demokrātijas principi, tas atkarīgs no lielvalstu valdībām.

Septiņi brāļi tagad sludina savu starptautisko neatkarību no astotā lielā brāļa, klusā saskaņā atvēlot viņam privilēģiju neuzņemties starptautiskas saistības. Ja tā top jaunā pasaules kārtība, mazākajām valstīm nāksies sagatavoties jauniem ietekmes zonu izmēģinājumiem.

"LV" (Andris Sproģis) tulkojums

no lietuviešu valodas

Laikraksts "Lietuvos aidas" 1998.gada 22.maijā