Projekti

Likumprojekts

Par ienākuma nodokli

Saeimas dok. nr.4279; likumprojekts nr.1179

Ministru kabineta 1998. gada 19. maija sēdē

akceptēts (prot. nr.25, 32.§)

un 21. maijā iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini

(1) Likumā lietotie termini atbilst likumā "Par nodokļiem un nodevām", "Par grāmatvedību", "Par uzņēmumu gada pārskatiem", "Par apdrošināšanu" un Kredītiestāžu likumā lietotajiem terminiem, ja šajā likumā tie nav definēti citādi.

(2) Algots darbs:

1) fiziskās personas darbs juridiskās personas vai fiziskās personas labā uz darba līguma pamata, kas ir noslēgts vai kuram vajadzēja būt noslēgtam saskaņā ar Latvijas darba likumu kodeksu;

2) uzņēmuma vadīšana, ja to veic uzņēmuma īpašnieks (īpašnieki), kurš nav darba attiecībās ar sava uzņēmuma pārvaldes institūciju;

3) amats, kuru ieņemot fiziskajai personai ir tiesības uz darba samaksu;

4) darbu veikšana saskaņā ar Civillikuma Saistību tiesību daļas 15.nodaļā paredzētajiem līgumiem, ja darba izpildītājs nav reģistrējies kā ienākuma nodokļa maksātājs no saimnieciskās darbības;

5) darbs vai dienests Iekšlietu ministrijas sistēmā esošās iestādes ierindas vai komandējošā sastāvā vai Aizsardzības ministrijas pakļautībā vai pārraudzībā esošās struktūrvienībās, vai Zemessardzes ierindas dienestā;

6) valsts civildienests.

(3) Ar uzņēmumu saistīta persona — persona, kurai (tās radiniekiem līdz trešajai pakāpei vai laulātajam, vai ar šo personu svainībā esošiem līdz otrajai pakāpei (Civillikuma izpratnē)) pieder vairāk nekā 50 % no uzņēmuma pamatkapitāla vai kapitāla daļu vērtības vai kurai (tās radiniekiem līdz trešajai pakāpei vai laulātajam, vai ar šo personu svainībā esošiem līdz otrajai pakāpei) ar līgumu vai citādi ir nodrošināta izšķiroša ietekme uzņēmumā.

(4) Atsavināšana — lietas (tās daļas) vai tiesību (to daļas) pārdošana, maiņa, izpirkšana, nodošana dāvanas vai mantojuma veidā vai cita veida darījums, ar kuru ienākuma nodokļa maksātājs nodod citai personai īpašumtiesības (īpašumtiesību daļu) pret tiešu vai netiešu atlīdzību naudā vai citā veidā, kā arī lietas (tās daļas) vai tiesību (to daļas) iznīcināšana, zaudēšana vai iznīkšana.

(5) Budžeta iestāde — no valsts vai pašvaldības budžeta finansēta iestāde.

(6) Darba devējs — juridiskā vai fiziskā persona vai to apvienība, kas nodarbina darba ņēmēju algotā darbā vai samaksā par darba ņēmēja darbu.

(7) Darba ņēmējs — fiziskā persona, kas gūst ienākumu no algota darba.

(8) Dividende — ienākums naudā vai citās lietās (natūrā) no uzņēmuma akcijām, pajām, kapitāla daļām vai citām, no parādu saistībām neizrietošām, tiesībām piedalīties šā uzņēmuma peļņas sadalē, izņemot dividendes no personāla akcijām, kas nedod balsstiesības akcionāru sapulcē. Šis termins neattiecas uz uzņēmuma likvidācijas gadījumā saņemtu ienākumu naudā vai citās lietās (natūrā).

(9) Finansu ieguldījumi — akcijas, obligācijas, ieguldījumi citos vērtspapīros, kapitāla daļas, aizdevumi.

(10) Ienākums — ieņēmums, no kura atskaitīti izdevumi, kas saistīti ar šā ienākuma gūšanu, kā arī atlīdzība fiziskajai personai par darbu, ar kura veikšanu saistītos izdevumus sedz darba devējs.

(11) Ienākums no intelektuālā īpašuma — jebkurš ienākums, ko tieši vai netieši saņem kā kompensāciju par jebkurām autortiesībām vai tiesībām izmantot autortiesības uz literāru, zinātnisku vai mākslas darbu, ieskaitot datorprogrammas, kinofilmas, videofilmas vai skaņu ierakstus, jebkuru patentu, firmas zīmi, dizainparaugu vai modeli, plānu, slepenu formulu vai procesu, vai par tiesībām izmantot ražošanas, komerciālās vai zinātniskās iekārtas vai par to izmantošanu, vai par informāciju attiecībā uz rūpniecisko, komerciālo vai zinātnisko darbību un pieredzi, kā arī kompensācija par palīdzības nodrošināšanu attiecībā uz minēto tiesību veidu izmantošanu vai kompensācija par minēto tiesību neizmantošanu.

(12) Ienākums no saimnieciskās darbības — ir tiešs vai netiešs ienākums no darbības, kas vērsta uz preču ražošanu, darbu izpildi, tirdzniecību, pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību, profesionālās darbības, kā arī jebkuras citas darbības par atlīdzību, izņemot ienākumus no algota darba un no īpašuma izmantošanas.

(13) Ieņēmums — visi maksājumi un labumi, kas saņemti par sniegtajiem pakalpojumiem (ieskaitot profesionālos pakalpojumus), darbu izpildi un pārdotajām precēm, kā arī autoratlīdzības.

(14) Ilgtermiņa ieguldījumi — līdzekļi, kuri paredzēti ilgstošai lietošanai (ilgāk par 12 mēnešiem) vai ieguldīti ilglietojamā īpašumā.

(15) Koncesija — publiska pasākuma veikšanas tiesības, kuras uz noteiktu laiku un ar zināmiem noteikumiem valsts ar tiesību aktu par samaksu naudā nodod Latvijas vai ārvalsts personai, kā arī citai valstij vai šo valsti pārstāvošai institūcijai (koncesionāram), vienlaikus par to noslēdzot līgumu. Koncesijas piešķiršanas noteikumos tiek paredzēta ienākumu sadales kārtība starp valsti un koncesionāru un kārtība, kādā valsts kontrolē koncesionāra darbību, kā arī koncesionāra darbības noteikumi.

(16) Līgumsabiedrība — ar līgumu vai citādu vienošanos saistīta personu grupa, kura veic uzņēmējdarbību un ir reģistrēta likumos noteiktajā kārtībā, vai tādu personu grupa, kurai bija jāreģistrējas kā līgumsabiedrībai.

(17) Mazais uzņēmums — individuālais (ģimenes) uzņēmums, zemnieka vai zvejnieka saimniecība, kas reģistrēta atbilstoši likumam "Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu, zemnieka vai zvejnieka saimniecību un individuālo darbu" un kam saskaņā ar likumu "Par uzņēmumu gada pārskatiem" nav jāiesniedz uzņēmumu gada pārskats.

(18) Neapliekamais minimums — ienākuma nodokļa maksātāja — fiziskās personas — ienākuma apmērs, kas atbrīvots no aplikšanas ar ienākuma nodokli.

(19) Nodokļa ieturētājs — persona, kura saskaņā ar likumu ietur vai kurai ir jāietur ienākuma nodoklis no maksājumiem citām personām.

(20) Nolietojumam pakļautie ilgtermiņa ieguldījumi — visi ilgtermiņa ieguldījumi, kas tiek pilnībā vai daļēji lietoti apliekamā ienākuma gūšanai un kas zaudē vērtību fiziskā vai morālā nolietojuma vai novecošanās, vai ārējās vides faktoru iedarbības rezultātā.

(21) Pamatlīdzekļi — ieguldījumi ķermeniskās lietās, kuru lietošanas termiņš ir ilgāks par 12 mēnešiem un kuri paredzēti lietošanai produkcijas ražošanā, pakalpojumu sniegšanā vai izīrēšanā, uzņēmumu administrācijas, kā arī pamatlīdzekļu saglabāšanas vai remonta vajadzībām un nav pirkti vai ražoti pārdošanai.

(22) Pastāvīgā pārstāvniecība — nerezidenta pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā.

(23) Persona — fiziskā vai juridiskā persona vai ar līgumu saistīta šādu personu grupa, vai šādu personu vai grupas pārstāvji.

(24) Pašnodarbinātā persona — fiziskā persona, kura gūst ienākumu no saimnieciskās darbības (arī profesionālās darbības) un ir reģistrējusies vai tai bija jāreģistrējas kā ienākuma nodokļa maksātājai no saimnieciskās darbības.

(25) Prēmija — izmaksa naudā vai citās lietās, ko darba ņēmējs saņem kā dāvanu vai balvu papildus tai atlīdzībai, kas darba līgumā paredzēta kā atalgojums par algotu darbu.

(26) Privātais pensiju fonds — pensiju fonds, kas izveidots un darbojas saskaņā ar likumu "Par privātajiem pensiju fondiem".

(27) Procentu ienākums (augļi) — ienākums no jebkurām parādsaistībām vai valsts izlaistiem vērtspapīriem, ienākums no obligācijām un parādzīmēm, ieskaitot prēmijas un balvas, kas ir piederīgas šiem vērtspapīriem, obligācijām vai parādzīmēm.

(28) Profesionālā darbība — neatkarīga rakstura profesionālu pakalpojumu sniegšana ārpus darba tiesiskajām attiecībām, to skaitā (bet ne tikai):

1) zinātniskā darbība;

2) literārā darbība, žurnālista darbība;

3) pasniedzēja darbība, lektora darbība;

4) aktiera darbība, izpildītājmākslinieka darbība, režisora darbība;

5) ārsta darbība, stomatologa (dentista) darbība, veterinārārsta darbība;

6) zvērināta advokāta darbība, zvērināta revidenta darbība, zvērināta notāra, zvērināta mērnieka darbība, zvērināta taksatora darbība;

7) konsultatīvā darbība;

8) inženiera darbība;

9) arhitekta darbība;

10) mākslinieka (gleznotāja, grafiķa, tēlnieka u.tml.) darbība, dizainera darbība;

11) fotogrāfa darbība;

12) komponista darbība, mūziķa darbība;

13) sportista darbība, trenera darbība;

14) kosmetologa darbība.

(29) Saistīti uzņēmumi — divi vai vairāki uzņēmumi, ja:

1) tie ir mātes un meitas uzņēmumi;

2) viena uzņēmuma līdzdalības daļa otrā uzņēmumā ir 25–50 %, turklāt šim uzņēmumam nav balsu vairākuma otrā uzņēmuma lēmējinstitūcijā;

3) vairāk nekā 50 % no uzņēmuma pamatkapitāla vai kapitāla daļu vērtības katrā no šiem diviem vai vairākiem uzņēmumiem pieder vai ar līgumu vai citādi izšķiroša ietekme šajos divos vai vairākos uzņēmumos (ir balsu vairākums uzņēmuma lēmējinstitūcijā) ir nodrošināta:

a) vienai un tai pašai personai un šīs personas radiniekiem līdz trešajai pakāpei vai šīs personas laulātajam, vai ar šo personu svainībā esošiem līdz otrajai pakāpei,

b) vai vairākām, bet ne vairāk kā 10 vienām un tām pašām personām,

c) vai citam uzņēmumam kopā ar citu personu (arī fizisku), ja šai personai (vai fiziskās personas radiniekiem līdz trešajai pakāpei, vai laulātajam, vai ar šo personu svainībā esošiem līdz otrajai pakāpei) pieder vairāk nekā 50 % no šā cita uzņēmuma pamatkapitāla vai kapitāla daļu vērtības (ir balsu vairākums uzņēmuma lēmējinstitūcijā);

4) vienai un tai pašai personai vai vienām un tām pašām personām ir balsu vairākums šo uzņēmumu lēmējinstitūcijās;

5) starp šiem uzņēmumiem papildus līgumam par konkrētu darījumu jebkādā formā ir noslēgta vienošanās (arī vienošanās, kas atklātībai nav darīta zināma) par jebkādu līgumā neparedzētu papildu atlīdzību vai šie uzņēmumi veic cita veida saskaņotu darbību nodokļu samazināšanas nolūkā.

(30) Uzņēmums — visas personas, uz kurām attiecas likums "Par grāmatvedību", izņemot mazos uzņēmumus.

(31) Tirgus vērtība — cena, kāda tiek piemērota darījumā starp savstarpēji nesaistītām personām.

2.pants. Ienākuma nodokļa maksātāji

(1) Ienākuma nodokļa maksātājs (turpmāk — nodokļa maksātājs) ir jebkura fiziskā persona, mazais uzņēmums vai uzņēmums, kas tieši vai netieši gūst ienākumus Latvijas sauszemes teritorijā, tās teritoriālajos ūdeņos, gaisa telpā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā (turpmāk — Latvija), ja šajā likumā nav noteikts citādi.

(2) Nodokļa maksātāji tiek iedalīti šādās grupās:

1) iekšzemes nodokļa maksātāji (rezidenti);

2) ārvalstu nodokļa maksātāji (nerezidenti);

3) pastāvīgās pārstāvniecības.

(3) Atbilstoši šim likumam fiziskā persona taksācijas gadā tiek uzskatīta par rezidentu, ja:

1) personas pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā vai

2) persona uzturas Latvijā 183 dienas vai ilgāk jebkurā 12 mēnešu periodā, kas sākas vai beidzas taksācijas gadā, vai

3) persona ir Latvijas pilsonis, ko ārzemēs nodarbina Latvijas Republikas valdība.

(4) Lai piemērotu šā panta trešās daļas 2.punktu:

1) fiziskā persona, kas nav atzīta par rezidentu pirmstaksācijas gadā, tiek uzskatīta par rezidentu taksācijas gadā ar datumu, kad tā pirmoreiz ieradās Latvijā;

2) fiziskā persona, kas netiek atzīta par rezidentu pēctaksācijas gadā, netiek atzīta par rezidentu arī taksācijas gadā pēc datuma, kad tā atstāja Latviju, ja laikposmā pēc šā datuma šai personai ir ciešākas attiecības ar ārvalsti nekā ar Latviju (šai personai ārvalstīs pieder īpašums vai dzīvo ģimene, vai tā ārvalstīs veic sociālās apdrošināšanas maksājumus).

(5) Persona, kura nav fiziskā persona, uzskatāma par rezidentu, ja tā ir izveidota un reģistrēta saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem.

(6) Nodokļa maksātāji, kuri neatbilst šā panta trešās, ceturtās un piektās daļas nosacījumiem, uzskatāmi par nerezidentiem.

(7) Pastāvīgā pārstāvniecība, ja tā ir izveidota un reģistrēta vai tā bija jāizveido un jāreģistrē saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem, uzskatāma par atsevišķu iekšzemes nodokļa maksātāju. Tiks uzskatīts, ka nerezidentam ir pārstāvniecība Latvijā, ja nerezidents Latvijā veic jebkuru no šādām darbībām:

1) izmanto noteiktu vietu, kurā uzņēmums pilnīgi vai daļēji veic uzņēmējdarbību;

2) izmanto būvlaukumus, celtniecības, montāžas vai komplektēšanas objektus vai veic ar tiem saistīto pārraudzības vai konsultatīvo darbību;

3) izmanto dabas resursu vai enerģētisko resursu pētīšanai vai iegūšanai paredzēto aprīkojumu vai iekārtas (arī urbšanas un ieguves platformas un speciālos kuģus) vai veic ar tiem saistīto pārraudzības vai konsultatīvo darbību, arī ja minētais aprīkojums vai iekārtas tiek izmantotas vai darbības tiek veiktas Latvijas Republikas teritoriālajos ūdeņos vai ekonomiskajā zonā;

4) sniedz pakalpojumus (arī konsultatīvos, vadības un tehniskos pakalpojumus), izmantojot ārvalstu uzņēmuma darba ņēmējus vai piesaistīto personālu;

5) izmanto fiziskās, juridiskās vai citas personas darbību ārvalstu uzņēmuma labā, ja minētajai personai ir piešķirtas un tā izmanto pilnvaras noslēgt līgumus ārvalstu uzņēmuma vārdā.

(8) Pagaidu rezidents ir fiziskā persona, kas gūst Latvijā ienākumu un:

1) ir ieradusies Latvijā atbilstoši darba līgumam uz laiku, kas nepārsniedz trīs gadus, un pēc tam izbrauc no Latvijas;

2) ir rezidents citā valstī atbilstoši tās valsts likumiem.

(9) Nodokļa maksātāji nav:

1) personas, kas atbilstoši nodokļu likumiem un Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem līgumiem nav uzskatāmas par nodokļa maksātājām;

2) budžeta iestādes, ja to ieņēmumi no saimnieciskās darbības tiek ieskaitīti budžetā attiecīgās iestādes ieņēmumos;

3) budžeta iestādes, sabiedriskās organizācijas un reliģiskās organizācijas, ja tās neveic saimniecisko darbību;

4) bezpeļņas organizācijas atbilstoši likumam "Par bezpeļņas organizācijām";

5) privātie pensiju fondi.

3.pants. Ar ienākuma nodokli apliekamais ienākums

(1) Ar ienākuma nodokli apliekamais ienākums (turpmāk — apliekamais ienākums) ir jebkurš ienākums, ko taksācijas periodā tieši vai netieši gūst personas, kas ir nodokļa maksātājas, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

(2) Apliekamais ienākums ir rezidenta viss Latvijā vai ārvalstīs gūtais ienākums taksācijas periodā, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

(3) Apliekamais ienākums ir pagaidu rezidenta Latvijā gūtais ienākums.

(4) Apliekamais ienākums ir nerezidenta Latvijā tieši vai netieši gūtais ienākums, kas noteikts saskaņā ar šo likumu, neatkarīgi no maksājumu veikšanas vietas.

(5) Apliekamais ienākums ir nerezidenta pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā gūtais ienākums taksācijas periodā, kā arī ārvalstīs gūtais ienākums taksācijas periodā, kas attiecināms uz šo pārstāvniecību.

4.pants. Ienākuma nodokļa likmes

(1) Ienākuma nodokļa likme ir 25%, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

(2) Ienākuma nodokļa likme nerezidentiem ir 25% no Latvijā gūtā ienākuma, izņemot tos šā likuma 71.pantā noteiktos ienākumus, kuriem ir šādas likmes:

1) 15% šā likuma 71.panta pirmās daļas 6.punkta a apakšpunktā un 11.punktā minētajiem ienākumiem;

2) 10% šā likuma 71.panta pirmās daļas 4., 7. un 8.punktā minētajiem ienākumiem;

3) 5% šā likuma 71.panta pirmās daļas 5.punktā, 6.punkta b apakšpunktā un 9.punktā minētajiem ienākumiem.

(3) Ienākuma nodokļa likme fizisko personu rezidentu ienākumiem no finansu ieguldījumu atsavināšanas ir 10 procenti.

5.pants. Apliekamā ienākuma veidi

Apliekamā ienākuma veidi ir šādi:

1) ienākums no algota darba;

2) ienākums no saimnieciskās darbības;

3) ienākums no īpašuma;

4) jebkurš cits ienākums saskaņā ar šā likuma 19.pantu.

6.pants. Taksācijas periods

(1) Saskaņā ar šo likumu parastais taksācijas periods nodokļa maksātāja apliekamajam ienākumam ir kalendāra gads, ja šajā pantā nav noteikts citādi.

(2) Uzņēmumiem un pastāvīgajām pārstāvniecībām taksācijas periods ir uzņēmuma pārskata gads saskaņā ar likumu "Par uzņēmumu gada pārskatiem", Kredītiestāžu likumu vai likumu "Par apdrošināšanu".

(3) Taksācijas periods var būt īsāks nekā kalendāra gads tajā gadā, kad persona uzsākusi saimniecisko darbību pēc kalendāra gada sākuma vai pārtraukusi to pirms kalendāra gada beigām.

(4) Ja nerezidents kļuvis par rezidentu Latvijā, taksācijas periods ir kalendāra gads, kurā viņš ir kļuvis par rezidentu, un, ja viņš ieradies Latvijā iepriekšējā taksācijas gadā, iepriekšējā kalendāra gada daļa no viņa ierašanās brīža Latvijā.

7.pants. Apliekamā ienākuma aprēķināšanas vispārīgie principi

(1) Nodokļa maksātāja apliekamais ienākums tiek aprēķināts katram šā likuma 5.pantā minētajam ienākuma veidam atsevišķi.

(2) Fiziskās personas apliekamā ienākuma aprēķinā tiek ņemts vērā šā likuma 8.pantā noteiktais neapliekamais minimums, šajā likumā un nodokļu konvencijās noteiktie nodokļa atvieglojumi, kā arī šā likuma 10.pantā noteiktie attaisnotie izdevumi.

(3) Zaudējumi, kas radušies, nosakot apliekamo ienākumu, katram šā likuma 5.pantā minētajam ienākuma veidam var tikt segti tikai no attiecīgā veida ienākumiem.

(4) Nodokļa maksātājiem, kuri saskaņā ar šā likuma vai likuma "Par grāmatvedību" prasībām veic vai kuriem ir jāveic grāmatvedības uzskaite, visu veidu ienākumi tiek pielīdzināti ienākumam no saimnieciskās darbības, ja šā panta piektajā vai sestajā daļā nav noteikts citādi.

(5) Apliekamais ienākums no saimnieciskās darbības tiek aprēķināts:

1) uzņēmumiem, ja šajā panta daļā nav noteikts citādi, — saskaņā ar šā likuma IV nodaļas 2.apakšnodaļu;

2) pastāvīgajām pārstāvniecībām — saskaņā ar šā likuma IV nodaļas 2.apakšnodaļu un V nodaļu;

3) pašnodarbinātām personām — saskaņā ar šā likuma IV nodaļas 1.apakšnodaļu;

4) mazajiem uzņēmumiem — saskaņā ar šā likuma IV nodaļas 1.apakšnodaļu;

5) līgumsabiedrībām — saskaņā ar šā likuma IV nodaļas 2.apakšnodaļu un VI nodaļu.

(6) Ja uz kādu no nodokļa maksātājiem attiecināma šajā likumā noteiktā īpašā nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas kārtība, tad, aprēķinot nodokļa maksātājam apliekamo ienākumu, jāņem vērā arī šie īpašie noteikumi.

(7) Ja mazie uzņēmumi gūst ienākumus no finansu ieguldījumu atsavināšanas, tad tie apliekamo ienākumu no finansu ieguldījumu atsavināšanas aprēķina tāpat kā fiziskās personas saskaņā ar šā likuma 14., 15. un 16.pantu.

(8) Apliekamais ienākums nerezidentiem tiek noteikts, piemērojot šā likuma IX nodaļu.

(9) Individuālajam uzņēmumam, ja tas ir reģistrēts kā uzņēmums, piecus taksācijas periodus laikā no tā taksācijas perioda (ieskaitot), kad tas ir reģistrēts kā nodokļa maksātājs — uzņēmums, nav piemērojams šā panta piektās daļas 3.punkts. Ja šā termiņa pēdējā taksācijas periodā individuālā uzņēmuma ieņēmumi no saimnieciskajiem darījumiem ir mazāki par 45000 latu, nākamajā kalendāra gadā pēc šā taksācijas perioda beigām šis uzņēmums var reģistrēties kā nodokļa maksātājs saskaņā ar šā panta piektās daļas 3.punktu un apliekamo ienākumu noteikt atbilstoši IV nodaļas 1.apakšnodaļai.

(10) Ja, piemērojot šā panta devīto daļu, termiņa pēdējais taksācijas periods ir īsāks par 12 mēnešiem, taksācijas perioda ieņēmumiem jābūt mazākiem par summu, kas iegūta, reizinot vienu divpadsmito daļu no 45000 latu ar mēnešu skaitu (ieskaitot nepilnos mēnešus) nepilnajā taksācijas periodā.

(11) Pašnodarbinātās personas, kuras gūst ienākumu no saimnieciskās darbības, ir tiesīgas piemērot šā likuma IV nodaļas 3.apakšnodaļā noteiktās nodokļa atlaides, ja taksācijas gada apliekamā ienākuma noteikšanā tās nav izmantojušas šā likuma 8.pantā noteikto neapliekamo minimumu, šā likuma 9.pantā noteiktos nodokļa atvieglojumus un šā likuma 10.pantā noteiktos attaisnotos izdevumus.

8.pants. Fiziskās personas neapliekamais minimums

(1) Fiziskajai personai rezidentam no aplikšanas ar ienākuma nodokli taksācijas gadā tiek atbrīvots ienākums neapliekamā minimuma apmērā. Mēneša neapliekamā minimuma apmēru nosaka Ministru kabinets. Gada neapliekamo minimumu veido gada mēnešu neapliekamo minimumu summa.

(2) Šā panta pirmajā daļā noteiktais neapliekamais minimums nav attiecināms uz pensiju saņēmējiem. Pensiju saņēmēju apliekamais ienākums tiek samazināts par vienu no šajā pantā minētajiem neapliekamā minimuma veidiem šādā apmērā:

1) personām, kurām pensija saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām" piešķirta līdz 1995.gada 31.decembrim, — gada pensijas apmērā;

2) personām, kurām pensija saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām" piešķirta pēc 1996.gada 1.janvāra, — 1200 latu gadā;

3) personām, kas saņem citu valstu piešķirtās pensijas, — 1200 latu apmērā;

4) personām, kurām pensija piešķirta saskaņā ar Militārpersonu izdienas pensiju likumu vai likumu "Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm", — 1200 latu apmērā.

9.pants. Fiziskās personas nodokļa atvieglojumi par apgādībā esošām personām, invaliditāti, politiski represētās personas un nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu

(1) Nodokļa maksātāja taksācijas gada apliekamais ienākums tiek samazināts par nodokļa atvieglojuma apmēru, kas tiek noteikts kā puse no šā likuma 8.panta pirmajā daļā noteiktā neapliekamā minimuma, par šādām nodokļa maksātāja apgādībā esošām personām:

1) par nepilngadīgu bērnu;

2) par bērnu, kamēr viņš turpina vispārējās, profesionālās vai augstākās izglītības iegūšanu, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai;

3) par nestrādājošu laulāto;

4) par nestrādājošiem vecākiem un vecvecākiem;

5) par mazbērnu vai audzināšanā pieņemtu bērnu, ja no viņa vecākiem nav iespējams piedzīt uzturnaudu (alimentus), tik ilgi, kamēr viņš turpina vispārējās, profesionālās vai augstākās izglītības iegūšanu, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai;

6) par brāli un māsu, kas ir jaunāki par 18 gadiem, ja viņiem nav darbspējīgu vecāku vai ja vecāki nav darbspējas vecumā;

7) par apgādībā esošu personu apgādājamiem;

8) par personu, kuras labā pēc tiesas sprieduma no nodokļa maksātāja tiek piedzīta uzturnauda (alimenti);

9) par nodokļa maksātāja aizbildnībā vai aizgādnībā esošu personu.

(2) Par katru šā panta pirmajā daļā minēto apgādībā esošu personu nodokļa atvieglojums vienlaikus ir piemērojams tikai vienam nodokļa maksātājam — apgādniekam.

(3) Nodokļa maksātāja gada apliekamais ienākums tiek samazināts par nodokļa papildu atvieglojumu summu Ministru kabineta noteiktajā apmērā, ja tam ir:

1) noteikta invaliditāte;

2) piešķirts politiski represētās personas statuss;

3) piešķirts nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss.

(4) Nodokļa maksātājam vienlaikus ir tiesības tikai uz vienu no šā panta trešajā daļā noteiktajiem nodokļa papildu atvieglojumiem.

(5) Šā panta pirmā un otrā daļa nav piemērojama attiecībā uz nodokļa maksātāja apgādībā esošām personām, kuras uztur cita persona vai kuras pašas saņem ienākumu, kurš taksācijas gada laikā ir bijis lielāks par vienu pusi no šā likuma 8.panta pirmajā daļā noteiktā gada neapliekamā minimuma apmēra, izņemot valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, bērna kopšanas pabalstu un apgādnieka zaudējuma pensiju.

10.pants. Fiziskās personas attaisnotie izdevumi

Fiziskās personas taksācijas gada apliekamais ienākums tiek samazināts par šādu izdevumu summām:

1) samaksātās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (sociālais nodoklis);

2) saskaņā ar likumu "Par privātajiem pensiju fondiem" izveidotajos privātajos pensiju fondos izdarītās iemaksas;

3) izdevumiem par taksācijas gadā bijušiem pakalpojumiem nodokļa maksātāja un viņa ģimenes locekļu izglītības iegūšanai un nodokļa maksātājam sniegtajiem medicīnas pakalpojumiem. Šo izdevumu sastāvu un lielumu nosaka Ministru kabinets;

4) par summām, kas ziedojuma vai dāvinājuma veidā nodotas Latvijā reģistrētām sabiedriskajām kultūras, izglītības, zinātnes, sporta, labdarības, veselības un vides aizsardzības organizācijām un fondiem, un reliģiskajām organizācijām, kurām ziedojot ziedotājam ir tiesības Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izmantot nodokļa atvieglojumu, kā arī budžeta institūcijām, bet ne vairāk kā 20 % apmērā no taksācijas gada apliekamā ienākuma;

5) par taksācijas gada laikā samaksāto hipotekāro kredītu procentu summu, bet ne vairāk kā 500 latu gadā, ja nodokļa maksātājs hipotekāro kredītu saņēmis personīgajām un ģimenes vajadzībām jauna mājokļa būvniecībai (iegādei), mājokļa atjaunošanas, rekonstrukcijas, uzlabošanas vai siltināšanas darbu veikšanai.

 

II nodaļa. Apliekamā ienākuma

no algota darba un pensijām noteikšana

11.pants. Ienākums no algota darba

(1) Ienākums no algota darba ir jebkurš maksājums, kas izdarīts, vai labums, kas tieši vai netieši gūts naudā vai citās lietās, pamatojoties uz bijušā, pašreizējā vai nākotnē iespējamo algoto darbu, ja šajā likumā nav noteikts citādi. Tā veidi ir šādi:

1) darba samaksa vai cita atlīdzība, ko izmaksā darba devējs, ieskaitot jebkādas piemaksas, atvaļinājuma samaksu, atvaļinājuma pabalstu, komisijas naudu, prēmijas un balvas;

2) darba devēja dāvanas bijušajam, pašreizējam vai iespējamam darba ņēmējam;

3) jebkurš darba devēja sniegts labums, kas izpaužas īpašuma nodošanas, lietošanas tiesību nodošanas vai sniegto pakalpojumu veidā pēc tā tirgus vērtības (neatkarīgi no tā, vai darba ņēmējs var to pārvērst naudas izteiksmē vai nevar);

4) jebkurš tiešs vai netiešs pabalsts, ko darba devējs sniedzis darba ņēmējam vai viņa ģimenes loceklim, ieskaitot jebkurus saimnieciskos izdevumus, īres maksas, izklaides un ceļojuma pabalstus.

(2) Šā panta pirmajā daļā minēto ienākumu skaitā ietverami turpmāk minētie ienākuma veidi, bet šis uzskaitījums nav ierobežots tikai ar šādiem maksājumiem un labumiem:

1) jebkura atlīdzība, ko darba ņēmējs saņem no darba devēja, ja darba ņēmēja darba līgumā tiek paredzēti kādi darba nosacījumi vai tiek mainīti darba nosacījumi;

2) jebkuri maksājumi, kurus darba devējs izmaksā darba ņēmējam atlaišanas gadījumā vai darbam noteiktu ierobežojumu gadījumā, ja šā panta trešajā daļā nav noteikts citādi;

3) labums, kas gūts, ja darba devējs sedzis maksu par darba ņēmēja dzīvojamo telpu, vasarnīcas, garāžas un saimniecības ēku īri (nomu), maksu par komunālajiem pakalpojumiem, personīgajām vajadzībām patērēto elektroenerģiju, tālruņa abonēšanu un tālsarunām;

4) darba devēja samaksātie izdevumi, kas saistīti ar darba ņēmēja saimniecībai nepieciešamā mājkalpotāja, dārznieka vai cita apkalpojošā personāla algošanu;

5) no darba devēja līdzekļiem segtie izdevumi, kas saistīti ar darba ņēmēja ēdināšanu, izklaides pasākumiem un atspirdzinājumu iegādi;

6) labums, kas gūts, ja darba devējs samaksājis darba ņēmēja vai viņa ģimenes locekļu ārstniecības izdevumus;

7) veselības apdrošināšanas prēmiju maksājumi, ko darba devējs veicis darba ņēmēja labā, ja šā panta trešajā daļā nav noteikts citādi;

8) darba ņēmēja parāds darba devējam, no kura saņemšanas darba devējs ir atteicies, vai summas, kuras darba ņēmējam jāsamaksā darba devējam par precēm vai pakalpojumiem un no kuru pieprasīšanas darba devējs ir atteicies;

9) labums, ko darba ņēmējs guvis (mājsaimniecībai vai personīgajam patēriņam) no darba devēja konta kredītiestādē samaksātajiem izdevumiem (arī izmantojot darba devēja kredītkarti vai debetkarti), ja darba ņēmējs nav atmaksājis darba devējam šos izdevumus;

10) summas, kuras darba devējs piešķīris darba ņēmējam tā, ka tas jebkurā brīdī var noņemt naudu no bankas konta (arī izmantojot kredītkarti vai debetkarti);

11) no darba devēja līdzekļiem segtie darba ņēmēja vai viņa ģimenes locekļu izglītības pasākumi, ja šā panta trešajā daļā nav noteikts citādi;

12) kompensācija, ko darba devējs samaksājis par darba ņēmēja personiskā transportlīdzekļa izmantošanu darba vajadzībām, ietverot minētajā kompensācijā atlīdzību par autotransporta nolietojumu, profilaktisko apkopi, remontu un izdevumus par iegādāto degvielu, ja starp darba devēju un darba ņēmēju nav noslēgts nomas līgums par darba ņēmēja personiskā transportlīdzekļa izmantošanu darba vajadzībām;

13) apdrošināšanas prēmijas likumā "Par apdrošināšanu" noteiktajos apdrošināšanas veidos, ko darba devējs samaksājis darba ņēmēja labā (neatkarīgi no tā, vai apdrošināšanas līgumu ir noslēdzis darba devējs, darba ņēmējs vai cita persona);

14) no darba devēja līdzekļiem izmaksātās stipendijas darba ņēmējam vai viņa ģimenes locekļiem;

15) darba ņēmēja saņemtie maksājumi uzņēmuma, iestādes, organizācijas, iestādes vai amata reprezentācijas vajadzībām, kas uzskaitīti grāmatvedībā, bet nav apliecināti ar attaisnojuma dokumentiem par to izlietojumu šim nolūkam;

16) no darba devēja līdzekļiem pilnīgi vai daļēji apmaksātas braukšanas biļetes sabiedriskajā transportā vai taksometra izmantošanas izdevumi, darba ņēmējam pārvietojoties starp dzīvesvietu un darbavietu, izņemot komandējumus.

(3) Neņemot vērā šā panta pirmajā un otrajā daļā minētos nosacījumus, darba ņēmēja apliekamajā ienākumā netiek ietverti šādi darba devēja izdarītie maksājumi un piešķirtie labumi darba ņēmējam vai viņa labā:

1) darba devēja Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un atbilstoši Ministru kabineta noteiktajām normām izdarītie maksājumi un piešķirtie labumi, kuru mērķis ir samaksāt darba ņēmēja izdevumus, kas radušies sakarā ar algota darba pienākumu izpildi:

a) kompensācija par izdevumiem, kas saistīti ar komandējumu;

b) izdevumi par kuģu komandu apgādi ar pārtiku;

c) izdevumi par darba ņēmēja ēdināšanu, speciālo apģērbu un speciālajiem apaviem, kā arī par darba ņēmēja iepriekšējām un periodiskajām medicīniskajām apskatēm likuma "Par darba aizsardzību" 23.pantā noteiktajos gadījumos;

2) summas, ko darba devējs iemaksā privātā pensiju fondā par labu darba ņēmējam, ja tās nepārsniedz 10 % no darba ņēmēja taksācijas gada ienākuma no algota darba;

3) darba devēja veiktie veselības apdrošināšanas prēmiju maksājumi darba ņēmēja labā, kuru summa taksācijas gada laikā nepārsniedz 60 latu;

4) darba ņēmēja labā izdarītie apdrošināšanas prēmiju maksājumi, kuri saistīti ar darba ņēmēja veicamo darba pienākumu raksturu (paaugstināts risks darba ņēmēja veselībai un dzīvībai) Ministru kabineta noteiktajos gadījumos;

5) apdrošināšanas prēmiju maksājumi saskaņā ar dzīvības apdrošināšanas (ar uzkrāšanu) līgumu, kurš noslēgts uz termiņu, kas nav īsāks par pieciem gadiem, vai apdrošināšanas prēmiju maksājumi darba ņēmēja labā saskaņā ar personas apdrošināšanas līgumu bez uzkrāšanas, kurš paredz apdrošināšanas atlīdzības izmaksāšanu, tikai iestājoties apdrošināšanas riska gadījumam līguma darbības laikā, bet neparedz apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, sasniedzot līguma beigu termiņu;

6) par darba devēja līdzekļiem samaksāti izdevumi darba ņēmēja apmācībai (darbā, profesijā, amatā vai arodā nepieciešamo iemaņu iegūšanai un uzlabošanai un zināšanu paplašināšanai) un profesionālās sagatavotības paaugstināšanai, izņemot vispārējās izglītības iegūšanas izmaksas un izglītības izmaksas zinātniskā grāda vai diploma iegūšanai, neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav tieši nozīmīgs darba ņēmēja darbam;

7) atlaišanas pabalsts darba ņēmējam un citas izmaksas, ko darba devējs izmaksā darba ņēmējam atlaišanas gadījumā saskaņā ar Latvijas darba likumu kodeksā, likumā "Par valsts civildienestu", Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu darbību un Aizsardzības ministrijas iestāžu darbību regulējošajos likumos un likumā "Par darba aizsardzību" noteikto kārtību un apmēru;

8) darba devēja atlīdzība darba ņēmējam vai darba ņēmēja nāves gadījumā viņa apgādībā bijušajām personām par darbā gūto kaitējumu veselībai, kas izmaksāta par kaitējumu, kas gūts laikposmā līdz 1997.gada 1.janvārim;

9) izdevumi, ko darba devējs sedz sešus mēnešus pēc darba ņēmēja norīkošanas darbā uz citu darba devēja norādītu apdzīvoto vietu, veicot maksājumus par darba ņēmēja iepriekšējā dzīvokļa īri un komunālajiem pakalpojumiem, ja darba ņēmēja darba ģimene paliek iepriekšējā dzīvesvietā;

10) izdevumi, ko darba devējs sedz sešus mēnešus pēc darba ņēmēja norīkošanas darbā uz citu darba devēja norādītu apdzīvoto vietu, kompensējot starpību starp darba ņēmēja iepriekšējā dzīvokļa īres un komunālo pakalpojumu maksājumiem un viņa dzīvokļa īres un komunālo pakalpojumu maksājumiem citā apdzīvotajā vietā, uz kuru darba pienākumu dēļ darba ņēmējs un viņa ģimene pārcēlusies pēc darba devēja norādījuma;

11) darba ņēmēja izdevumi, pārceļoties uz Latviju vai no tās sakarā ar darba ņēmēja iecelšanu amatā vai atcelšanu no amata;

12) darba devēja izmaksātie pabalsti sakarā ar smagu nelaimes gadījumu, ģimenes locekļa vai apgādājamā nāvi, bērna piedzimšanu, kā arī darba ņēmēja ievainojumu vai bojāeju likumos noteiktajos gadījumos Ministru kabineta noteikto normu ietvaros;

13) pabalsti un kompensāciju izmaksas valsts drošības iestāžu darbinieku, policijas darbinieku, robežsargu, obligātā militārā dienesta karavīru un zemessargu neatraidāmajiem mantiniekiem minēto darbinieku, karavīru un zemessargu bojāejas gadījumā Valsts drošības iestāžu likumā, likumā "Par policiju", Robežsardzes likumā, Obligātā militārā dienesta likumā un likumā "Par Latvijas Republikas Zemessardzi" noteikto normu ietvaros;

14) summas, ko darba devējs atmaksājis darba ņēmējam, lai kompensētu tā izdevumus, kas saskaņā ar šo likumu attiecināmi uz darba devēja izdevumiem;

15) darba devēja piešķirtais apbedīšanas pabalsts darba ņēmēja vai viņa radinieku (tuvinieku) nāves gadījumā, kura summa nepārsniedz 150 latu;

16) obligātā militārā dienesta karavīriem, virsniekiem, virsdienesta instruktoriem un kareivjiem, Iekšlietu ministrijas iestāžu darbiniekiem un Zemessardzes ierindas dienesta zemessargiem likumos paredzētā valsts apgāde Ministru kabineta noteikto normu ietvaros;

17) dažādi darba devēja sniegtie papildu labumi, kuru vērtība, ņemot vērā šo labumu piešķiršanas biežumu, ir tik maza, ka to ņemšana vērā nav saprātīga vai nav praktiski realizējama no administratīvā viedokļa, bet ne vairāk kā valsts noteiktās minimālās mēnešalgas apmērā gadā vidēji uz vienu darba ņēmēju.

(4) Ja darba devējs ir piešķīris darba ņēmējam aizdevumu, parāda summa, nosakot ar nodokli apliekamo ienākumu, rēķināma, ņemot vērā procentu maksājumus (augļus), kuri, ja aizdevuma līgumā nav bijuši noteikti, nosakāmi atbilstoši Latvijas Bankas noteiktajai refinansēšanas likmei aizdevuma piešķiršanas dienā.

(5) Ar nodokli ir apliekams ienākums, kas noteikts kā starpība starp darba ņēmēja noguldījumam (depozītam) noteikto procentu likmi un kredītiestādes noteikto noguldījuma (depozīta) parasto procentu likmi, ja darba devējs noteicis darba ņēmēja noguldījumam augstākus noguldījuma (depozīta) procentus par attiecīgajā kredītiestādē noteiktajiem parastajiem noguldījuma (depozīta procentiem).

12.pants. Apliekamā ienākuma no algota darba aprēķināšanas kārtība

(1) Darba devējs, kuram ir iesniegta ienākuma nodokļa karte, aprēķinot apliekamo ienākumu no algota darba, ņem vērā šādus atļautos atskaitījumus:

1) atbilstoši darba ņēmēja likmei samaksātās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (sociālais nodoklis);

2) fiziskās personas ar nodokli neapliekamo minimumu;

3) nodokļa atvieglojumus saskaņā ar šā likuma 9.pantu.

(2) Ja darba ņēmējs darba devējam nav iesniedzis ienākuma nodokļa karti, aprēķinot ar nodokli apliekamo ienākumu no algota darba, no darba ņēmēja ienākuma tiek atskaitītas tikai atbilstoši darba ņēmēja likmei samaksātās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (sociālais nodoklis).

(3) No pagaidu rezidenta ienākuma pirms tā aplikšanas ar ienākuma nodokli tiek atskaitītas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (sociālais nodoklis).

13.pants. Apliekamā ienākuma no pensijas noteikšana

(1) Pensijas izmaksātājs, aprēķinot apliekamo ienākumu no pensijas taksācijas gadā, ņem vērā attiecīgajai personai šā likuma 8.panta otrajā daļā noteikto ar nodokli neapliekamo minimumu.

(2) Ja pensijas saņēmējs ir iesniedzis pensijas izmaksātājam ienākuma nodokļa karti, aprēķinot ar nodokli apliekamo ienākumu no pensijas taksācijas gadā, ņem vērā šā likuma 9.panta noteiktos nodokļa atvieglojumus.

 

III nodaļa. Fiziskās personas apliekamā ienākuma

no īpašuma un citiem ienākuma veidiem noteikšana

14.pants. Fiziskās personas ienākums no īpašuma

(1) Fiziskās personas rezidenta ienākums no īpašuma ir labums, kas gūts no fiziskās personas īpašumā esošas lietas (mantas) vai intelektuālā īpašuma, kas nav attiecināms uz ienākumu no saimnieciskās darbības vai algota darba, un ietver šādus ienākumu veidus:

1) ienākumu no dividendēm, kas izmaksātas no uzņēmējsabiedrības apliekamā ienākuma, no kura nav maksāts ienākuma nodoklis atbilstoši šim likumam;

2) ienākumu par dabas resursu izmantošanu vai izmantošanas aprobežojumiem;

3) nomas (rentes) ienākumu;

4) ienākumu no intelektuālā īpašuma;

5) dāvanas, kas saņemtas par īpašuma nodošanu izmantošanai.

(2) Šā panta pirmās daļas 3.punktā minētais nomas (rentes) ienākums ir ienākums no tāda nomas līguma, saskaņā ar kuru, nododot īpašumu pārvaldīšanā citai personai, tiesības izdarīt atskaitījumus par izdevumiem, kas saistīti ar šā īpašuma pārvaldīšanu (arī nodokļu, ar kādiem tiek aplikts šis īpašums, samaksu) pilnībā nodod nomniekam.

(3) Šā panta pirmās daļas 4.punktā minētais ienākums no intelektuālā īpašuma ir tāds ienākums no intelektuālā īpašuma, kuru gūst mantinieki vai citi tiesību pārņēmēji, kā arī tāds ienākums no intelektuālā īpašuma, ar kura gūšanu saistītie izdevumi ir ņemti vērā, nosakot personas apliekamo ienākumu no saimnieciskās darbības iepriekšējos taksācijas gados.

15.pants. Apliekamā ienākuma no īpašuma aprēķināšanas kārtība

Aprēķinot fiziskās personas apliekamo ienākumu no īpašuma, nav pieļaujama tā samazināšana ne par kādiem izdevumiem.

16.pants. Fiziskās personas ienākums no finansu ieguldījumu atsavināšanas

Fiziskās personas ienākums no finansu ieguldījumu atsavināšanas ir ienākums, kas gūts no personas īpašumā esošu publiskās apgrozības vērtspapīru un ieguldījumu uzņēmumu kapitālā atsavināšanas.

17.pants. Apliekamā ienākuma no finansu ieguldījumu atsavināšanas aprēķināšanas kārtība

(1) Nosakot fiziskās personas taksācijas gada apliekamo ienākumu, tiek ņemts vērā ienākums vai zaudējumi no finansu ieguldījumu atsavināšanas.

(2) Apliekamo ienākumu (zaudējumus) no finansu ieguldījumu atsavināšanas aprēķina, saņemto atlīdzību par finansu ieguldījumu atsavināšanu samazinot par to iegādes vērtību un atlīdzību, kuru nodokļa maksātājs samaksājis vērtspapīru konta turētājam (brokeru sabiedrībai vai kredītiestādei).

18.pants. Zaudējumi finansu ieguldījumu atsavināšanā

(1) Atskaitījums par zaudējumiem, atsavinot finansu ieguldījumus, tiek atļauts tikai tiktāl, cik nodokļa maksātājs ir ieguvis, atsavinot citus ilgtermiņa finansu ieguldījumus taksācijas gadā.

(2) Zaudējumi, kas taksācijas gadā nevar tikt atskaitīti pilnībā vai daļēji saskaņā ar šā panta pirmo daļu, tiek uzskatīti kā radušies nākamajā taksācijas gadā.

19.pants. Citi fiziskās personas apliekamie ienākumi un no aplikšanas ar nodokli atbrīvotais ienākums

(1) Ar ienākuma nodokli ir apliekami visi pārējie fizisko personu ienākumi, kas nav uzskaitīti šā panta otrajā daļā.

(2) Ar nodokli netiek aplikti šādi ienākuma veidi:

1) pabalsti, kas izmaksāti saskaņā ar likumu "Par sociālo palīdzību";

2) pabalsti un atlīdzības darbspēju zaudējuma un apgādnieka zaudējuma gadījumā, kas izmaksātas saskaņā ar likumu "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām";

3) apbedīšanas pabalsti, kas izmaksāti saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām";

4) maternitātes pabalsti, kas izmaksāti saskaņā ar likumu "Par maternitātes un slimības pabalstiem";

5) pabalsti, kurus izmaksājušas Ministru kabineta noteiktas sabiedriskās organizācijas un kuru summa taksācijas gada laikā nepārsniedz 50 latu;

6) saņemtā uzturnauda (alimenti) un summas, kas uz tiesas sprieduma pamata saņemtas sakarā ar laulības šķiršanu;

7) apdrošināšanas atlīdzība, ko izmaksājusi apdrošināšanas sabiedrība, ja apdrošināšanas prēmiju iemaksas ir izdarītas no ienākuma, kas ir bijis aplikts ar ienākuma nodokli;

8) apdrošināšanas atlīdzība, ko dzīvības apdrošināšanas sabiedrība izmaksājusi sakarā ar apdrošinātās personas nāvi;

9) apdrošināšanas atlīdzība, ko apdrošināšanas sabiedrība izmaksājusi sakarā ar apdrošināšanas gadījuma iestāšanos, ja fiziskā persona ir apdrošinājusi savu mantu;

10) stipendijas, kas piešķirtas un izmaksātas augstskolu studentiem, arodizglītības un vidējo speciālo mācību iestāžu audzēkņiem mācību laikā no valsts vai pašvaldību budžeta;

11) summas, kuras saņemtas no citām personām ziedojumu veidā mācību maksas vai ārstniecības izdevumu segšanai un kuras pirms tam ir apliktas ar ienākuma nodokli vai kuras ir saņemtas no sabiedriskajām organizācijām un labdarības fondiem, kam ziedojot, ziedotāji Ministru kabineta noteiktajā kārtībā ir ieguvuši tiesības samazināt apliekamo ienākumu, ja attiecīgās summas ir apliecinātas ar attaisnojuma dokumentiem, kuros norādīts minēto summu izlietojums šiem mērķiem;

12) mantojums un dāvinājums, par kuru ir noteikta un samaksāta valsts nodeva;

13) nekustamā īpašuma atsavināšanas ienākumi, ja par tiem ir samaksāta valsts nodeva;

14) dāvanas no fiziskajām personām;

15) palīdzība stihiskas nelaimes gadījumā vai citos ārkārtas gadījumos, kas sniegta, pamatojoties uz valsts vai pašvaldības pārvaldes institūcijas lēmumu;

16) ienākums no tāda īpašuma pārdošanas, kurš ir finansu ieguldījums, no kura iegādes brīža ir pagājuši 12 mēneši, vai kurš nav saimnieciskā darbībā izmantots pamatlīdzeklis vai preču (materiālu) vai izejvielu krājumi;

17) procentu ienākums no noguldījumiem Latvijā reģistrētās kredītiestādēs;

18) dividendes, kuras nav minētas šā likuma 14.panta pirmās daļas 1.punktā, kā arī ienākums no mazā uzņēmuma, ja par šo ienākumu ir samaksāts ienākuma nodoklis.

 

IV nodaļa. Apliekamā ienākuma

no saimnieciskās darbības noteikšana

1.apakšnodaļa. Pašnodarbināto personu un mazo uzņēmumu

apliekamā ienākuma no saimnieciskās darbības noteikšana

20.pants. Pašnodarbināto personu un mazo uzņēmumu apliekamā ienākuma no saimnieciskās darbības aprēķināšanas vispārīgie principi

Pašnodarbinātās personas un mazā uzņēmuma taksācijas gada apliekamais ienākums no saimnieciskās darbības tiek aprēķināts kā starpība starp šajā apakšnodaļā noteiktajiem saimnieciskās darbības ieņēmumiem un izdevumiem.

21.pants. Ienākums no saimnieciskās darbības

(1) Pie ienākuma no saimnieciskās darbības pieskaitāmi šādi (bet ne tikai) ienākuma veidi:

1) ienākums no saražoto un iepirkto preču pārdošanas;

2) ienākums no darbu izpildes;

3) ienākums no pakalpojumu sniegšanas;

4) ienākums no radošās un profesionālās darbības;

5) ienākums no tādu ilgtermiņa ieguldījumu atsavināšanas, kuri nav pakļauti nolietojumam;

6) dāvanas, ko persona saņēmusi saimnieciska darījuma attiecību ietvaros;

7) samaksa, kas saņemta kā atlīdzība par saimnieciskās darbības ierobežojumu;

8) procentu ienākums (augļi) no parādniekiem (debitoriem) vai procenti, kas uzkrājas personai, kuras darbības veids ir naudas vai lietu aizdošana;

9) ienākums no kustamas lietas vai nekustamas mantas izīrēšanas vai iznomāšanas, neatkarīgi no tā, vai šī lieta (manta) ir personas īpašumā vai valdījumā, izņemot 14.panta pirmās daļas 3.punktā minētos gadījumus;

10) apdrošināšanas atlīdzības, kas saņemtas saistībā ar saimniecisko darbību, ja attiecīgie apdrošināšanas prēmiju maksājumi bijuši ietverti saimnieciskās darbības izdevumos.

(2) Mazā uzņēmuma taksācijas gada apliekamajā ienākumā ietver arī procentu ienākumu (augļus) no noguldījumiem, depozītiem un norēķinu kontu atlikumiem kredītiestādēs.

(3) Mazā uzņēmuma ienākumā no saimnieciskās darbības iekļaujamas šā likuma 71.pantā paredzētās izmaksas, ja tas no šīm izmaksām nav ieturējis ienākuma nodokli noteiktajā apjomā.

22.pants. Izdevumi, kas atļauti, nosakot apliekamo ienākumu no saimnieciskās darbības

(1) Lai noteiktu nodokļa maksātāja — pašnodarbinātās personas un mazā uzņēmuma — taksācijas gada apliekamo ienākumu no saimnieciskās darbības, no ieņēmumiem, kas attiecināmi uz šā likuma 21.pantā noteiktajiem ienākuma veidiem, tiek atskaitīti šādi izdevumi:

1) nodokļa maksātāja taksācijas gada izdevumi un izmaksas atbilstoši šā panta otrajai daļai, kas attiecināmas uz taksācijas gadā gūto ienākumu no saimnieciskās darbības;

2) atbilstoši šā likuma 24., 25., 26. un 27.pantam aprēķinātie zaudējumi, kas radušies, atsavinot tādus saimnieciskās darbības aktīvus, kas nav uzskatāmi par preču krājumiem.

(2) Pie šā panta pirmajā daļā minētajiem izdevumiem un izmaksām pieskaitāmi:

1) izdevumi par iegādātajām izejvielām, materiāliem, pusfabrikātiem un izstrādājumiem;

2) izdevumi par ražošanas līdzekļiem (inventāru);

3) izdevumi par kurināmo un enerģiju;

4) personāla izmaksas;

5) komandējuma izdevumi Ministru kabineta noteikto normu ietvaros;

6) izdevumi par reklāmu un pasākumiem, lai iegūtu un nostiprinātu preču vai pakalpojumu noieta tirgu (par mārketinga pasākumiem);

7) izdevumi kancelejas vajadzībām, pasta un sakaru pakalpojumiem;

8) saimnieciskajai darbībai nošķirto pamatlīdzekļu gada nolietojums (amortizācija) atbilstoši šā likuma 42.pantam;

9) nemateriālo ieguldījumu gada nolietojums (amortizācija) atbilstoši šā likuma 42.panta nosacījumiem;

10) izdevumi, kas saistīti ar saimnieciskās darbības pamatlīdzekļu remontu, uzlabojumiem un rekonstrukciju šā likuma 28.pantā noteiktajā kārtībā;

11) pamatlīdzekļu uzturēšanas izdevumi;

12) samaksātā nomas maksa;

13) par darba ņēmējiem atbilstoši darba devēja likmei samaksātās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas;

14) šā likuma 11.panta trešajā daļā minētie izdevumi;

15) izdevumi samaksai par ražošanas rakstura darbiem un pakalpojumiem, ko veikuši citi uzņēmumi, organizācijas vai fiziskās personas, izņemot izdevumus pamatlīdzekļu izveidošanai;

16) procentu maksājumi par kredītiestāžu kredītu izmantošanu, izņemot soda naudas maksājumus;

17) maksa par licenci un sertifikātiem, kas nepieciešami, lai veiktu attiecīgo saimnieciskās darbības veidu;

18) summa 60% apmērā no uzņēmuma vai amata reprezentācijas izdevumiem, izdevumiem par atspirdzinājumiem, ko darba devējs nodrošina tikai un vienīgi darba ņēmēju labā un to ērtībām un kas darba ņēmējiem uz vienādiem nosacījumiem ir pieejami darba telpās, kā arī šā likuma 11.panta trešās daļas 14.punktā minētajiem papildu labumiem;

19) 50% no saimnieciskajā darbībā izmantota vieglā transportlīdzekļa uzturēšanas izdevumiem;

20) pamatlīdzekļa atlikusī vērtība taksācijas periodā, kurā attiecīgais pamatlīdzeklis tiek pārdots vai zaudēts stihiskas nelaimes vai citādā piespiedu kārtā, kā arī ar tā pārdošanu saistītās izmaksas;

21) ar tiesas nolēmumu par bankrotējušu atzītā kredītiestādē turētie naudas līdzekļi tiesas nolēmuma pasludināšanas dienā, ja prasījuma tiesības uz šiem naudas līdzekļiem nav nodotas citām personām;

22) Latvijas Republikā noteikto nodokļu (izņemot ienākuma nodokli) un nodevu maksājumi valsts vai pašvaldību budžetā;

23) izdevumi, kas saistīti ar maltīšu, atspirdzinājumu vai izklaides nodrošināšanu, ja nodokļa maksātāja saimnieciskā darbība saistās ar maltīšu, atspirdzinājumu vai izklaides nodrošināšanu, un personas, kam šie labumi tiek nodrošināti, ir samaksājušas par tiem kā darījumā ar nesaistītu personu;

24) zaudētie parādi atbilstoši šā likuma 23.pantam;

25) saimnieciskās darbības uzsākšanas izdevumi atbilstoši šā likuma 29.pantam;

26) samaksātā biedru nauda profesionālajās asociācijās, organizācijās vai apvienībās;

27) apdrošināšanas prēmiju maksājumi saskaņā ar šā likuma 32.panta ceturto un piekto daļu;

28) iemaksas privātajos pensiju fondos saskaņā ar šā likuma 32.panta sesto daļu.

(3) Nosakot apliekamo ienākumu saskaņā ar šo pantu, nav atļauts atskaitīt šādus izdevumus vai izmaksas:

1) personiska rakstura izdevumus vai izmaksas atbilstoši šā panta ceturtajai daļai;

2) summas, kas ietvertas pamatlīdzekļu sākotnējā vērtībā;

3) izdevumi par dāvanu, kas tieši vai netieši pasniegta fiziskajai personai, ja šī dāvana ir izslēdzama no fiziskās personas ar nodokli apliekamā ienākuma;

4) soda naudas vai naudas sodi, kas samaksāti valsts vai pašvaldību pārvaldes institūcijām par likumu un citu normatīvo aktu pārkāpumiem.

(4) Par šā panta trešajā daļā minētajām personiska rakstura izmaksām vai izdevumiem uzskatāmi:

1) pārvietošanās izmaksas starp nodokļa maksātāja dzīvesvietu un darbavietu;

2) tāda apģērba izmaksas, kas ir piemērots valkāšanai un tiek valkāts ārpus darba;

3) izmaksas, kas saistītas ar apgādībā esošu personu aprūpi;

4) izglītības iegūšanas izmaksas, kas nav tieši nozīmīgas nodokļa maksātāja nodarbinātībai vai saimnieciskajai darbībai, kā arī vispārējās izglītības iegūšanas izmaksas un izglītības izmaksas zinātniskā grāda vai diploma iegūšanai, neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav tieši nozīmīgs darba ņēmēja darbam vai nodokļa maksātāja saimnieciskajai darbībai.

(5) Šā panta otrās daļas 19.punkta nosacījumi nav attiecināmi uz speciāli aprīkotiem automobiļiem (taksometriem).

(6) Šā panta otrās daļas 19.punkta nosacījumus piemēro saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, kuros ir noteikti kritēriji vieglajiem transportlīdzekļiem, uz kuriem šī norma attiecināma, vieglo transportlīdzekļu vērtības noteikšanas kārtība gadījumos, ja šis transportlīdzeklis ir bijis lietots, un kā nosakāmi atskaitīšanai atļautie uzturēšanas izdevumi.

(7) Nodokļa maksātājs drīkst ietvert izdevumos visus saimnieciskajā darbībā izmantotā vieglā transportlīdzekļa uzturēšanas izdevumus un izmaksas, kuras pārsniedz šā panta otrās daļas 19.punktā noteikto apmēru, ja tam ir attaisnojuma dokumenti, kas apliecina attiecīgos izdevumus un izmaksas.

(8) Ja, veicot saimniecisko darbību, pašnodarbinātajai personai ir radušies citi šajā pantā neminēti saimnieciskās darbības izdevumi, tos no apliekamā ienākuma var atskaitīt pēc saskaņošanas ar Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālo iestādi pēc savas reģistrētās dzīvesvietas adreses.

(9) Nosakot šā panta otrās daļas 8.punktā minēto pamatlīdzekļu gada nolietojumu attiecībā uz ēkām un būvēm, nolietojuma aprēķinu veic, pamatojoties uz ēku un būvju inventarizācijas vērtību, kura noteikta, īpašumu reģistrējot zemesgrāmatā.

23.pants. Pašnodarbināto personu apliekamā ienākuma koriģēšana zaudētu parādu gadījumā

(1) Taksācijas gada apliekamo ienākumu palielina par pirmstaksācijas gada preču ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas izmaksām (izdevumiem par materiāliem, izejvielām, pusfabrikātiem un komplektējošajām daļām un personāla izmaksām), ja samaksa par saražotajām un piegādātajām precēm, izpildītajiem darbiem un sniegtajiem pakalpojumiem nav veikta, izņemot šā panta trešajā daļā minētos gadījumus.

(2) Taksācijas gada apliekamo ienākumu var samazināt par izdevumiem, kurus nodokļa maksātājs izdarījis taksācijas gadā, par kuru tiek deklarēts ienākums, vai pirmstaksācijas gadā un gadā pirms pirmstaksācijas gada, lai saražotu un piegādātu preces vai sniegtu pakalpojumus, par kuriem samaksa nav saņemta un ir izpildīti šādi nosacījumi:

1) par šiem izdevumiem nav bijis samazināts apliekamais ienākums iepriekšējos gados;

2) ir bijis rakstiski noslēgts līgums par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu;

3) preces ir saražotas un piegādātas vai pakalpojumi sniegti pircējam vai patērētājam, kurš ir rezidents vai pastāvīgā pārstāvniecība, vai to valstu rezidents, ar kurām Latvijas Republika ir noslēgusi divpusējās konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu;

4) samaksa par šo preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu nav saņemta tādēļ, ka pircējs vai patērētājs saskaņā ar tiesas nolēmumu ir atzīts par bankrotējušu vai likvidējamu un ir tiesas spriedums par parāda piedziņu un tiesu izpildītāja akts par piedziņas neiespējamību.

(3) Nosakot nodokļa maksātāja apliekamo ienākumu, to palielina par summām, kuras iegūtas no bankrotējuša vai likvidējama preču saņēmēja vai pakalpojumu patērētāja, ja iepriekšējā taksācijas periodā apliekamais ienākums ir samazināts par izdevumiem, kas saistīti ar minēto preču ražošanu vai piegādi un pakalpojumu sniegšanu saskaņā ar šā panta otro daļu.

24.pants. Pamatlīdzekļu un nemateriālo ieguldījumu sākotnējā vērtība

(1) Pamatlīdzekļu un nemateriālo ieguldījumu sākotnējā vērtība ienākuma nodokļa aprēķināšanai saskaņā ar šo likumu tiek noteikta, pamatojoties uz šo pantu, un ir vienāda ar to iegādes izmaksām vai ražošanas pašizmaksu.

(2) Pamatlīdzekļu un nemateriālo ieguldījumu sākotnējā vērtībā ieskaita iegādes izmaksas, kuras nosaka, pamatlīdzekļu un nemateriālo ieguldījumu pirkšanas cenā ietverot:

1) netiešos izdevumus, arī ilgtermiņa ieguldījumu iegādes laikā samaksāto komisijas naudu un atlīdzību juristam par viņa pakalpojumiem, kas saistīti ar pamatlīdzekļu iegādi;

2) kredītu procentu maksājumus par aizdevumiem, kas ņemti pamatlīdzekļu iegādei, izgatavošanai un celtniecībai, un samaksātos nodokļus, kas attiecināmi uz pamatlīdzekļu iegādi, izgatavošanu un celtniecību;

3) muitas maksājumi, kas samaksāti saistībā ar ilgtermiņa ieguldījuma līdzekļu ievešanu (importu);

4) izdevumus par ilgtermiņa ieguldījuma uzlabojumiem un citus izdevumus, kas atbilstoši šim likumam ieskaitīti ilgtermiņa ieguldījuma vērtībā (tādas summas, par kurām atļauts izdarīt atskaitījumus kārtējā taksācijas gadā).

(3) Pamatlīdzekļu ražošanas pašizmaksu aprēķina, saskaitot izejvielu un materiālu izmaksas un citus izdevumus, kas tieši saistīti ar attiecīgā objekta izgatavošanu vai būvniecību. Ražošanas pašizmaksā drīkst iekļaut arī tādu izmaksu daļas, kas netieši saistītas ar objekta izgatavošanu, ja vien šīs izmaksas ir attiecināmas uz to pašu laikposmu.

(4) Darījumā ar saistītu personu iegādāta pamatlīdzekļa vai nemateriālā ieguldījuma vērtība ir tā tirgus vērtība iegādes dienā.

(5) Ja tiek likvidēta daļa no pamatlīdzekļa, pamatlīdzekļa sākotnējā vērtība tiek proporcionāli sadalīta starp palikušo pamatlīdzekļa daļu un likvidēto daļu saskaņā ar to tirgus vērtībām iegādes brīdī.

(6) Izdevumi, kas izdarīti, lai labotu vai uzlabotu nolietojumam nepakļautu ilgtermiņa ieguldījumu, tiek pieskaitīti tā sākotnējai vērtībai.

25.pants. Ienākums un zaudējumi no pamatlīdzekļa un nemateriālo ieguldījumu atsavināšanas

(1) Ienākums vai zaudējumi no pamatlīdzekļa atsavināšanas tiek noteikti kā starpība starp saņemto atlīdzību un ilgtermiņa ieguldījuma atlikušo vērtību atsavināšanas gada 1.janvārī, kas noteikta saskaņā ar šo likumu.

(2) Pamatlīdzekļa atlikušo vērtību nosaka, atņemot no sākotnējās vērtības līdz atsavināšanas gada sākumam izdarīto nolietojuma atskaitījumu summu saskaņā ar šo likumu.

(3) Nosakot apliekamo ienākumu no saimnieciskās darbības, ienākums vai zaudējumi no pamatlīdzekļa atsavināšanas, ja tas nav lietots saimnieciskajā darbībā, netiek ņemti vērā.

(4) Pamatlīdzekļa atsavināšana vai iegāde ir notikusi par tirgus vērtību šādos gadījumos:

1) ja nodokļa maksātājs ir pārvērtis saimnieciskajā darbībā izmantotu pamatlīdzekli par personiskās lietošanas pamatlīdzekli;

2) ja nodokļa maksātājs ir pārvērtis ķermenisku lietu, kas izmantota personiskām vajadzībām, par saimnieciskajā darbībā izmantojamu pamatlīdzekli;

3) ja nodokļa maksātājs ir pārvērtis saimnieciskajā darbībā izmantotu (izmantojamu) pamatlīdzekli par finansu ieguldījumu;

4) ja nodokļa maksātājs ir pārvērtis finansu ieguldījumu par saimnieciskajā darbībā izmantojamu pamatlīdzekli.

(5) Ja fiziskā persona—nerezidents kļūst par rezidentu, tiek pieņemts, ka visus tam piederošos ilgtermiņa ieguldījumus viņš ir iegādājies tajā brīdī, kad kļuva par rezidentu, atbilstoši šo ieguldījumu tirgus vērtībai attiecīgajā brīdī.

(6) Ja fiziskā persona—rezidents kļūst par nerezidentu, tiek pieņemts, ka visus tam piederošos ilgtermiņa ieguldījumus viņš ir likvidējis brīdī, kad kļuva par nerezidentu, atbilstoši šo ilgtermiņa ieguldījumu tirgus vērtībai.

(7) Valsts ieņēmumu dienests var nepiemērot fiziskajai personai šā panta sesto daļu, ja fiziskā persona:

1) triju gadu laikā ir nodomājusi no jauna atgūt rezidenta statusu Latvijā;

2) iesniedz Valsts ieņēmumu dienestā pietiekamu nodrošinājumu iespējamo nodokļa saistību gadījumam saskaņā ar šā panta sesto daļu.

26.pants. Atlīdzība par pamatlīdzekļa un nemateriālo ieguldījumu atsavināšanu

(1) Atlīdzība, kas saņemta par pamatlīdzekļa un nemateriālā ieguldījuma atsavināšanu, ietver sevī arī atlīdzības citās lietās (naturālā izteiksmē) tirgus vērtību.

(2) Ja pamatlīdzeklis atsavināts kā dāvinājums, tiek uzskatīts, ka tās atsavinātājs ir saņēmis atlīdzību, kas ir vienāda ar pamatlīdzekļa tirgus vērtību likvidācijas dienā.

(3) Ja pamatlīdzeklis tiek atsavināts saistītai personai darījumā, kas nav šā panta otrajā daļā minētie gadījumi, tiek uzskatīts, ka likvidētājs ir saņēmis atlīdzību, kas vienāda ar lielāko no šādām vērtībām:

1) personas, kura izdara atsavināšanu, ilgtermiņa ieguldījuma sākotnējā vērtība, kas palielināta par pamatlīdzekļa lietošanas laikā veiktajām pamatlīdzekļa atjaunošanas un uzlabošanas kapitālajām izmaksām;

2) ilgtermiņa ieguldījuma tirgus vērtība likvidācijas dienā.

(4) Ja vienā darījumā tiek atsavināti divi vai vairāki ilgtermiņa ieguldījumi un nav precizēta atlīdzība par katru ilgtermiņa ieguldījumu, kopējā saņemtā atlīdzības summa tiek sadalīta starp atsavinātajiem ilgtermiņa ieguldījumiem proporcionāli to attiecīgajām tirgus vērtībām darījuma dienā.

27.pants. Neatzīstams ienākums vai zaudējumi no pamatlīdzekļa atsavināšanas

(1) Nosakot apliekamo ienākumu, netiek ņemts vērā ienākums vai zaudējumi no:

1) pamatlīdzekļa nodošanas laulāto starpā;

2) laulāto kopmantā ietilpstoša pamatlīdzekļa dalīšanas starp bijušajiem laulātajiem šķiršanās procesā vai saskaņā ar vienošanos par mantas šķirtību;

3) pamatlīdzekļa piespiedu atsavināšanas, ja vien atlīdzība no jauna netiek ieguldīta līdzīgā pamatlīdzeklī 12 mēnešu laikā pēc piespiedu atsavināšanas.

(2) Ja saskaņā ar šā panta pirmās daļas 1. vai 2.punktu ienākums vai zaudējumi netiek ņemti vērā, tiek uzskatīts, ka persona, kas saņēmusi nodoto pamatlīdzekli, saņēmusi to par atlīdzību, kas vienāda ar tās personas pamatlīdzekļa sākotnējo vērtību, kura nodevusi pamatlīdzekli.

(3) Piespiedu atsavināšanas gadījumā aizvietotāja pamatlīdzekļa sākotnējā vērtība tiek pielīdzināta aizvietotā pamatlīdzekļa atlikušajai vērtībai piespiedu atsavināšanas dienā.

28.pants. Izdevumi remontam un uzlabojumiem

(1) Taksācijas gadā atļauts izdarīt atskaitījumus par:

1) izdevumiem, kas izdarīti, labojot, uzlabojot, atjaunojot vai rekonstruējot nolietojumam pakļautu pamatlīdzekli, bet ne vairāk kā 10 % apmērā no ēku un būvju sākotnējās vērtības vai 5 % apmērā no citu pamatlīdzekļu sākotnējās vērtības;

2) izdevumiem, kas izdarīti, labojot, uzlabojot, atjaunojot vai rekonstruējot nolietojumam nepakļautu pamatlīdzekli, kas izmantots apliekamā ienākuma gūšanai;

3) nomas ar izpirkumu gadījumā — izdevumiem, kas izdarīti, labojot, uzlabojot, atjaunojot vai rekonstruējot nomātu pamatlīdzekli, kas ir izmantots apliekamā ienākuma gūšanai, bet ne vairāk kā 5 % apmērā no kopējās nomas maksas un paredzamās izpirkuma vērtības summas, bet ēkām un būvēm — 10 % apmērā.

(2) Izdevumi par nolietojumam pakļauta pamatlīdzekļa labošanu, uzlabošanu, atjaunošanu vai rekonstrukciju, kas pārsniedz 10 % no ēkas vai būves sākotnējās vērtības vai 5 % no cita veida pamatlīdzekļa sākotnējās vērtības (izpirkuma nomas gadījumā — no nomāta pamatlīdzekļa kopējās nomas maksas un paredzamās izpirkuma vērtības summas), uzskatāmi par kapitālajām izmaksām atbilstoši šā likuma 42.panta otrajai daļai.

(3) Nolietojumam pakļauta pamatlīdzekļa, kura sākotnējā vērtība ir mazāka par 2000 latu, labošanas, uzlabošanas, atjaunošanas vai rekonstrukcijas izdevumiem, kā arī izdevumiem, kas izdarīti, uzlabojot nolietojumam pakļautu pamatlīdzekli sezonas darbu izpildei vai atbilstoši citu normatīvo aktu prasībām, nepiemēro šā panta pirmo daļu, bet attiecīgos izdevumus pilnā apmērā iekļauj taksācijas gada izdevumos.

29.pants. Saimnieciskās darbības uzsākšanas izdevumi

Izdevumi, kas izdarīti saimnieciskās darbības uzsākšanai līdz tās reģistrācijai, ir atļauti atskaitīšanai atbilstoši šā likuma 42.panta pirmās daļas 1.punktā noteiktajai 4.kategorijas pamatlīdzekļa nolietojuma likmei.

30.pants. Iepriekšējo gadu zaudējumu atskaitīšana

Nosakot nodokļa maksātāja taksācijas gada apliekamo ienākumu, tas ir samazināms par zaudējumiem, kas radušies pirmstaksācijas gadā un divus gadus pirms pirmstaksācijas gada un aprēķināti saskaņā ar šo likumu, ja šie zaudējumi nav atskaitīti pirmstaksācijas gadā un gadā pirms pirmstaksācijas gada.

 

2.apakšnodaļa. Uzņēmuma apliekamā ienākuma

no saimnieciskās darbības noteikšana

31.pants. Uzņēmuma apliekamais ienākums

(1) Uzņēmuma apliekamais ienākums ir saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu gada pārskatiem" 11. un 12.pantu vai Kredītiestāžu likumu, vai likumu "Par apdrošināšanu" un ar tiem saistītiem normatīvajiem aktiem sastādītā nodokļa maksātāja gada pārskata peļņas un zaudējumu aprēķinā norādītais peļņas vai zaudējumu apjoms pirms ienākuma nodokļa aprēķināšanas, kas tiek koriģēts saskaņā ar šo likumu.

(2) Pastāvīgās pārstāvniecības apliekamais ienākums tiek noteikts tāpat kā atsevišķam uzņēmumam, kas veic tādu pašu vai līdzīgu uzņēmējdarbību, strādā vienādos vai līdzīgos apstākļos un darbojas neatkarīgi no nerezidenta saskaņā ar šo apakšnodaļu un V nodaļu.

(3) Sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām, reliģiskajām organizācijām un arodbiedrībām apliekamais ienākums ir gada pārskata peļņas un zaudējumu aprēķinā norādītais peļņas un zaudējumu apjoms pirms ienākuma nodokļa aprēķināšanas, kas ir koriģēts saskaņā ar šo likumu.

(4) Norāde par nodokļa maksātāja peļņas palielināšanu vai samazināšanu turpmāk jāsaprot arī kā norāde par attiecīgo zaudējumu samazināšanu vai palielināšanu.

(5) Apliekamā ienākuma koriģēšana, to palielinot vai samazinot saskaņā ar šo apakšnodaļu, ir veicama tikai tādā gadījumā, ja nodokļa maksātājs, sastādot gada pārskata peļņas un zaudējumu aprēķinu, iekļāvis tajā šajā nodaļā minētās summas.

(6) Ienākums no nekustamā īpašuma pārdošanas, ja par to samaksāta valsts nodeva un nekustamā īpašuma tirdzniecība nav nodokļa maksātāja uzņēmējdarbības veids, netiek iekļauts apliekamajā ienākumā.

32.pants. Uzņēmuma apliekamā ienākuma koriģēšana

(1) Nosakot apliekamo ienākumu, uzņēmuma peļņu palielina par:

1) uzņēmuma gada pārskatā norādīto pamatlīdzekļu nolietojuma un nemateriālo ieguldījumu vērtības norakstījumu summu;

2) soda naudām un līgumsodiem izmantoto summu;

3) neatlīdzinātajām iztrūkumu un nolaupījumu summām uzņēmumos, kuru pamatkapitālā vai uzņēmuma daļu vērtībā valsts vai pašvaldību daļa ir lielāka par 50%, kā arī budžeta iestādēs;

4) šā likuma 71.panta pirmajā un trešajā daļā paredzētajām izmaksām, ja uzņēmums no tām nav ieturējis nodokli noteiktajā apjomā;

5) uzņēmuma taksācijas periodam aprēķināto valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu summu, kas līdz taksācijas periodam noteiktajam pēdējam iemaksu termiņam nav iemaksāta valsts speciālajā sociālās apdrošināšanas budžetā;

6) 40% no reprezentācijas izdevumiem izmantotās summas. Reprezentācijas izdevumi ir uzņēmuma izdevumi tā prestiža veidošanai un uzturēšanai sabiedrībā pieņemto standartu līmenī. Tie ietver izdevumus publisku konferenču, uzņemšanu un maltīšu rīkošanai, kā arī izdevumus uzņēmumu reprezentējošu priekšmetu izgatavošanai;

7) summu, par kādu taksācijas periodā salīdzinājumā ar iepriekšējo taksācijas periodu tiek palielināti nedrošiem parādiem paredzētie speciālie uzkrājumi, kas izveidoti un atspoguļoti nodokļa maksātāja (kas nav kredītiestāde) grāmatvedībā, un bezcerīgo (zaudēto, bez cerībām tos kādreiz atgūt) parādu summām, kas tieši iekļautas zaudējumos (izmaksās);

8) izdevumu vai izdevumu daļas summu, kas nav tieši saistīti ar nodokļa maksātāja saimniecisko darbību;

9) zaudējumu summu, kurus radījusi nodokļa maksātāja sociālās infrastruktūras objektu uzturēšana;

10) dabas resursu virslimita izmantošanas un vides piesārņošanas virslimita maksājumu summu;

11) summu, kas ietverta izmaksās rezervju un uzkrājumu veidošanai, izņemot šajā pantā, kā arī 35. un 36.pantā minētos gadījumus.

(2) Nosakot apliekamo ienākumu, uzņēmuma peļņu samazina par:

1) saskaņā ar šā likuma 42.panta prasībām aprēķināto pamatlīdzekļu nolietojuma un nemateriālo ieguldījumu vērtības norakstījumu summu;

2) nekustamā īpašuma nodokļa (arī īpašuma nodokļa), izložu un azartspēļu nodokļa un valsts un pašvaldību nodevu summām, ja tās jau nav atskaitītas, nosakot uzņēmuma peļņu vai zaudējumus;

3) summām, kuras kā valsts atbalsts lauksaimniecībā izmaksātas subsīdiju veidā;

4) taksācijas periodā zaudēto parādu summām, kas noteiktas saskaņā ar šā likuma 37.pantu, un summu, par kādu taksācijas periodā salīdzinājumā ar iepriekšējo taksācijas periodu tiek samazināti nedrošiem parādiem paredzētie speciālie uzkrājumi, kas izveidoti un atspoguļoti nodokļa maksātāja (kas nav kredītiestāde) grāmatvedībā, izņemot tās samazinājumu summas, kas radušās, norakstot zaudētos parādus no nedrošiem parādiem paredzētajiem speciālajiem uzkrājumiem;

5) ieņēmumiem no starpības starp valsts un pašvaldību īpašuma vai tā daļas privatizācijā ieguldīto privatizācijas sertifikātu iegādes vērtību un pārdošanas cenu, kāda noteikta minētajam īpašumam vai tā daļai, kas privatizēta par sertifikātiem, ja attiecīgā vērtību starpība tiek norādīta nodokļa maksātāja finansu grāmatvedībā kā ieņēmumi;

6) ja tiek privatizēts valsts vai pašvaldību uzņēmums, — par ieņēmumiem no uzņēmuma negatīvās nemateriālās vērtības (starpības starp uzņēmuma pirkšanas cenu un šā uzņēmuma līdzekļu vērtību), kuru nevar dzēst, samazinot iegūto līdzekļu uzskaites vērtību;

7) pamatlīdzekļu pārvērtēšanas rezervju summu, kas iekļauta nodokļa maksātāja ieņēmumos, atsavinot pamatlīdzekļus, kas pārvērtēti atbilstoši Ministru Padomes lēmumiem laikposmā no 1991.gada līdz 1994.gadam;

8) summām, kas ziedotas sabiedriskajām organizācijām, reliģiskajām organizācijām un budžeta institūcijām saskaņā ar šā likuma 34.pantu.

(3) Nosakot apliekamo ienākumu, neņem vērā bilances aktīvu posteņu pārvērtēšanas rezultātus, izņemot aktīvu pārvērtēšanu sakarā ar ārvalstu valūtas kursa maiņu. Aktīvi un pasīvi, kuru nominālvērtība izteikta ārvalstu valūtā, novērtējami latos pēc Latvijas Bankas noteiktā ārvalstu valūtas kursa taksācijas gada pēdējā kalendāra dienā, un, nosakot apliekamo ienākumu, ņemami vērā attiecīgie ienākumi vai zaudējumi.

(4) Nosakot apliekamo ienākumu, uzņēmuma peļņu drīkst samazināt par apdrošināšanas prēmiju maksājumiem par apdrošināšanas pakalpojumiem (produktiem) apdrošināšanas sabiedrībām, kuras izveidotas un darbojas atbilstoši likumam "Par apdrošināšanu", un privātajos pensiju fondos savu darba ņēmēju labā izdarītajām iemaksām, ievērojot šādus nosacījumus:

1) ja līdz apdrošināšanas perioda beigām uzņēmums nav samaksājis apdrošinātājam visu apdrošināšanas prēmiju, bet tikai tās daļu, tad visa samaksātā apdrošināšanas prēmijas daļa iekļaujama apliekamajā ienākumā tajā taksācijas periodā, kurā beidzas apdrošināšanas termiņš;

2) ja noslēgtā apdrošināšanas līguma termiņš ir beidzies, bet apdrošināšanas gadījums nav iestājies un uzņēmums saņem atpakaļ daļu apdrošināšanas prēmijas, tad atpakaļ saņemtā apdrošināšanas prēmijas daļa iekļaujama uzņēmuma apliekamajā ienākumā attiecīgajā taksācijas periodā;

3) ja uzņēmums — darba devējs — izdarījis apdrošināšanas prēmiju maksājumus sava darba ņēmēja labā saskaņā ar dzīvības apdrošināšanas (ar uzkrāšanu) vai papildpensijas apdrošināšanas līgumu, kurš noslēgts uz termiņu, kas nav īsāks par pieciem gadiem, vai apdrošināšanas prēmiju maksājumus sava darba ņēmēja labā saskaņā ar personas apdrošināšanas līgumu bez uzkrāšanas, kurš paredz apdrošināšanas atlīdzības izmaksāšanu, tikai iestājoties apdrošināšanas riska gadījumam līguma darbības laikā, bet neparedz apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, sasniedzot līguma beigu termiņu;

4) ja šā panta ceturtās daļas 3.punktā minētais apdrošināšanas līgums tiek pārtraukts pirms termiņa, bet apdrošināšanas gadījums nav iestājies un apdrošināšanas atlīdzība vai neizmantotā apdrošināšanas prēmijas daļa (atpirkuma summa) tiek izmaksāta uzņēmuma darba ņēmējiem, tad šī apdrošināšanas atlīdzība vai neizmantotā apdrošināšanas prēmijas daļa iekļaujama uzņēmuma apliekamajā ienākumā attiecīgajā taksācijas periodā.

(5) Nosakot apliekamo ienākumu, uzņēmuma peļņu drīkst samazināt par ārvalstu apdrošināšanas sabiedrībām izdarītajiem apdrošināšanas prēmiju maksājumiem par tādiem apdrošināšanas pakalpojumu veidiem, kurus nesniedz atbilstoši likumam "Par apdrošināšanu" izveidotās apdrošināšanas sabiedrības.

(6) Nosakot apliekamo ienākumu, uzņēmuma peļņu drīkst samazināt par šā uzņēmuma darba ņēmēju labā izdarītajām iemaksām privātajos pensiju fondos atbilstoši licencētiem pensiju plāniem, kuras nepārsniedz 10 % no šiem darba ņēmējiem taksācijas periodā aprēķinātās darba samaksas.

(7) Nosakot apliekamo ienākumu, uzņēmuma peļņu palielina par procentu maksājumu summu, kas pārsniedz taksācijas perioda pieļaujamo procentu maksājumu apmēru, kuru aprēķina, Centrālās statistikas pārvaldes noteikto vidējo īstermiņa kredītu likmi kredītiestādēs taksācijas perioda pēdējā mēnesī reizinot ar uzņēmuma paša kapitālu taksācijas perioda sākumā. Summas, kas pārsniedz taksācijas perioda pieļaujamo procentu maksājumu apmēru, atļauts iekļaut turpmāko pēctaksācijas periodu apliekamā ienākuma samazinājumā, ja attiecīgajā pēctaksācijas periodā kopējā procentu maksājumu summa nepārsniedz taksācijas perioda pieļaujamo procentu maksājumu summu. Šie nosacījumi nav attiecināmi uz procentu maksājumiem par aizņēmumiem Latvijā reģistrētās kredītiestādēs.

(8) Ja pārskata taksācijas perioda laikā vairāk nekā 50 % no uzņēmuma kapitāla daļām mainās īpašnieki, summas, kuras pārsniedz taksācijas perioda pieļaujamo procentu maksājumu apmēru, nav atļauts iekļaut turpmāko taksācijas periodu apliekamā ienākuma samazinājumā.

(9) Nosakot apliekamo ienākumu uzņēmuma privatizācijas gadījumā, izdevumos atļauts ieskaitīt visu atlikušo procentu maksājumu summu.

(10) Apliekamais ienākums uzņēmumam, uz kuru saskaņā ar šā likuma 44.pantu ir pārnesti cita uzņēmuma zaudējumi, jāpalielina par katru kompensācijas summu, kuru uzņēmums, uz kuru ir pārnesti zaudējumi, ir izmaksājis kā atlīdzību par pārnestajiem zaudējumiem tādā apmērā, kādā šī kompensācija ir atskaitīta, aprēķinot šā uzņēmuma apliekamo ienākumu.

(11) Apliekamais ienākums uzņēmumam, no kura saskaņā ar šā likuma 44.pantu zaudējumi ir pārnesti uz citu uzņēmumu, jāsamazina par katru kompensācijas summu, kuru uzņēmums, no kura ir pārnesti zaudējumi, ir saņēmis kā atlīdzību par pārnestajiem zaudējumiem tādā apmērā, kādā šī kompensācija ir iekļauta šā uzņēmuma ienākumā.

(12) Uzņēmuma, kas veic naftas darbus, apliekamo ienākumu atļauts samazināt par atskaitījumiem likvidācijas fondā naftas atradnes darba programmā norādītajā darbu veikšanas laikā katru gadu vienādās daļās, ja šie atskaitījumi nav iekļauti uzņēmuma gada pārskata peļņas un zaudējumu aprēķinā.

33.pants. Ar uzņēmuma saimniecisko darbību tieši nesaistītie izdevumi

(1) Ar uzņēmuma saimniecisko darbību nav tieši saistīti šādi izdevumi:

1) visi uzņēmuma izdevumi īpašnieku un darba ņēmēju atpūtai, atpūtas ceļojumiem, izklaides pasākumiem un ar uzņēmējdarbību nesaistītiem īpašnieku vai darba ņēmēju braucieniem ar uzņēmuma autotransportu, pabalstiem, dāvinājumiem, dāvinājumos pārvērstiem aizdevumiem, kā arī citas izmaksas naudā vai citās lietās (natūrā) īpašniekiem vai darba ņēmējiem, kuras netiek norādītas kā atlīdzība par veikto darbu vai kuras nav saistītas ar nodokļa maksātāja uzņēmējdarbību;

2) ziedojumi vai dāvinājumi citām personām;

3) galvojuma summas, kuras galvotājam jāizmaksā saskaņā ar galvojuma līgumu;

4) atskaitījumi no peļņas, apgrozījuma vai cita bāzes lieluma, kurus uzņēmums veic pēc savas iniciatīvas, pēc tā īpašnieka rīkojuma vai saskaņā ar likumiem;

5) biedra nauda un iestāšanās maksa dažādās profesionālajās sabiedriskajās organizācijās, ja šā panta sestajā daļā nav noteikts citādi;

6) citi izdevumi, kas ekonomiski nav saistīti ar uzņēmuma saimniecisko darbību.

(2) Uzņēmuma izdevumi un izmaksas, kas atbilst šā likuma 11.panta pirmajā un otrajā daļā minētajiem labumu veidiem, ir attiecināmas uz konkrētā darba ņēmēja darba samaksu.

(3) Obligātās izmaksas darba ņēmējiem saskaņā ar likumiem vai Ministru kabineta noteikumiem ir izdevumu postenis un nav uzskatāmas par izdevumiem, kas nav tieši saistīti ar uzņēmuma saimniecisko darbību.

(4) No apliekamā ienākuma nedrīkst atskaitīt nodokļa maksātājam piederošo sociālās infrastruktūras objektu izveidošanas izdevumu summu.

(5) Nodokļa maksātājam piederošie sociālās infrastruktūras objekti ir dzīvokļi un komunālās saimniecības objekti, izglītības, kultūras, sporta, sabiedriskās ēdināšanas un medicīniskās aprūpes iestādes, ja minēto objektu izmantošana vai iestāžu sniegtie pakalpojumi ir tādi nodokļa maksātāja uzņēmējdarbības veidi, kuri nav reģistrēti Uzņēmumu reģistrā kā maksātāja uzņēmējdarbības veidi un pakalpojumi tiek sniegti par cenām, kas ir zemākas par tirgus cenām, vai bez maksas.

(6) Uzņēmuma saimnieciskās darbības izdevumos neiekļauj iestāšanās maksu vai biedra naudu sabiedriskajās organizācijās vai to apvienībās, ja tā pārsniedz:

1) iestāšanās maksa — 0,5 % no uzņēmuma iepriekšējā pārskata gada neto apgrozījuma, bet ne vairāk kā 5000 latu;

2) biedra nauda — 0,1 % no uzņēmuma iepriekšējā pārskata gada neto apgrozījuma, bet ne vairāk kā 3000 latu kalendāra gadā.

34.pants. Īpaši noteikumi apliekamā ienākuma samazināšanai par ziedotajām summām

(1) Uzņēmumi un pastāvīgās pārstāvniecības drīkst samazināt apliekamo ienākumu par summām, kas ziedotas Latvijā reģistrētām sabiedriskajām labdarības, kultūras, izglītības, zinātnes, sporta, veselības aizsardzības un vides aizsardzības organizācijām un fondiem, reliģiskajām organizācijām, kā arī budžeta iestādēm saskaņā ar šo pantu.

(2) Pēc tam, kad uzņēmums vai pastāvīgā pārstāvniecība ir veikusi taksācijas perioda ienākuma nodokļa aprēķinu, no galējās apliekamā ienākuma summas, no kuras ir aprēķināts ienākuma nodoklis, drīkst atskaitīt summas, ko uzņēmums vai pastāvīgā pārstāvniecība taksācijas perioda laikā ziedojusi šā panta pirmajā daļā minētajām organizācijām un institūcijām. Tādā veidā uzņēmums vai pastāvīgā pārstāvniecība var samazināt apliekamo ienākumu ne vairāk kā par 20 %, salīdzinot ar to apliekamā ienākuma apmēru, kuram aprēķināts taksācijas perioda ienākuma nodoklis.

(3) Šādā apliekamā ienākuma samazināšanas veidā iepriekš aprēķinātās ienākuma nodokļa summas lielums nedrīkst samazināties vairāk kā par pieciem procentiem.

(4) Ja uzņēmuma vai pastāvīgās pārstāvniecības galējais apliekamais ienākums, no kura aprēķina ienākuma nodokli, ir negatīvs, šā panta normas nepiemēro.

(5) Tiesības samazināt apliekamo ienākumu par taksācijas periodā ziedotajām summām ir tikai tiem uzņēmumiem un pastāvīgajām pārstāvniecībām, kurām taksācijas perioda pēdējā dienā nav nodokļu parādu.

(6) Tiesības saņemt ziedojumus, kuru ziedotājiem ir tiesības samazināt apliekamo ienākumu, šā panta pirmajā daļā minētajām organizācijām tiek piešķirtas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, atbilstoši kurai šīs tiesības tiek arī atsauktas, ja attiecīgās organizācijas nedarbojas saskaņā ar izvirzītajiem mērķiem, pārkāpj nodokļu likumus vai citus normatīvos aktus vai līdz pēctaksācijas gada 31.martam nav publicējušas pārskatu par taksācijas gada laikā saņemtajiem ziedojumiem, ziedotājiem un saņemto ziedojumu izlietojumu.

(7) Publisku pārskatu par kalendāra gada laikā saņemtajiem ziedojumiem, ziedotājiem un saņemto ziedojumu izlietojumu līdz nākamā gada 31.martam sniedz arī budžeta institūcijas.

35.pants. Kredītiestāžu nedrošiem parādiem paredzēto speciālo uzkrājumu un noguldījumu apdrošināšanas fondos veikto maksājumu iekļaušana ienākumos vai izdevumos, nosakot apliekamo ienākumu

(1) Nosakot apliekamo ienākumu kredītiestādēm, peļņu samazina par to atskaitījumu summu, kuri gada laikā ir izdarīti noguldījumu apdrošināšanas fondos un — Latvijas Bankas noteiktajā kārtībā — speciālajos uzkrājumos nedrošiem parādiem, savukārt peļņu palielina par summu, kas gada laikā ir izņemta no minētajiem uzkrājumiem un ieskaitīta kredītiestādes ienākumos.

(2) Ja Latvijā reģistrēta kredītiestāde izsniedz aizdevumu personai, kura atrodas, ir izveidota vai nodibināta zemu nodokļu vai beznodokļu valstī vai teritorijā, kredītiestāde, aprēķinot minētās personas apliekamo ienākumu, nav tiesīga piemērot šā panta pirmo daļu attiecībā uz aizdevumu, kas izsniegts minētajai personai.

36.pants. Apdrošināšanas sabiedrību speciālajām (tehniskajām) rezervēm paredzētie līdzekļi

Nosakot apliekamo ienākumu apdrošināšanas sabiedrībām, to peļņu samazina par likumā "Par apdrošināšanu" noteiktajiem atskaitījumiem speciālajās (tehniskajās) rezervēs, kas veikti taksācijas periodā, bet palielina par summu, kas taksācijas periodā ir izņemta no šīm rezervēm un ieskaitīta apdrošināšanas sabiedrības ienākumos.

37.pants. Uzņēmuma zaudētie parādi

(1) Nosakot apliekamo ienākumu, saskaņā ar šā likuma 32.panta pirmās daļas 7.punktu un trešās daļas 4.punktu to var samazināt par zaudēto parādu summām, ja ievēroti pirmie trīs un viens no pārējiem šādiem nosacījumiem:

1) ienākums, kas attiecas uz minētajiem parādiem, pirms tam ir iekļauts apliekamā ienākuma aprēķinā;

2) parādu summa ir norakstīta no nedrošiem parādiem paredzēto speciālo uzkrājumu summas vai tieši zaudējumos (izdevumos) uzņēmuma grāmatvedībā kārtējā taksācijas periodā vai kādā no iepriekšējiem taksācijas periodiem;

3) debitors ir Latvijas nodokļa maksātājs: rezidents vai pastāvīgā pārstāvniecība vai to valstu rezidents, ar kurām Latvija ir noslēgusi konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu, ja šīs konvencijas ir stājušās spēkā;

4) debitors ir valsts vai pašvaldības uzņēmums, kas likvidēts atbilstoši attiecīgas institūcijas lēmumam;

5) debitors ar tiesas spriedumu ir atzīts par likvidējamu bankrota dēļ;

6) ir tiesas spriedums par parāda piedziņu no debitora un tiesu izpildītāja akts par piedziņas neiespējamību un uzņēmums—debitors ir izslēgts no Uzņēmumu reģistra;

7) ir iestājies saistību noilgums atbilstoši spēkā esošajiem likumiem.

(2) Siltumapgādes uzņēmumi drīkst samazināt apliekamo ienākumu par zaudēto (bez cerībām tos kādreiz atgūt) debitoru parādu summām, ja tie atbilst šā panta pirmās daļas 1., 2. un 3.punktā minētajiem nosacījumiem un vismaz vienam no šādiem nosacījumiem:

1) debitors ir izslēgts no Uzņēmumu reģistra;

2) ir tiesas spriedums par parāda piedziņu no debitora un tiesu izpildītāja akts par parāda piedziņas neiespējamību;

3) debitors — fiziskā persona — ir miris vai izbraucis uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs.

(3) Uzņēmuma taksācijas gada apliekamo ienākumu var samazināt par naudas summām, kas atradās uzņēmuma norēķinu kontā bankas bankrota brīdī, ja attiecīgā banka ar tiesas nolēmumu ir atzīta par bankrotējušu vai likvidējamu (izņemtot pašlikvidāciju), izņemot summas, attiecībā uz kurām uzņēmums ir nodevis savas prasījuma tiesības citām personām, kā arī tās summas, kuras uzņēmumam izmaksātas no noguldījumu apdrošināšanas fonda.

(4) Uzņēmuma taksācijas gada apliekamais ienākums jāpalielina par to naudas summu vai īpašuma vērtību, kāda debitora vai bankas likvidēšanas procesā attiecīgajā taksācijas gadā tiek atgūta no šā debitora vai bankas, ja iepriekšējo taksācijas periodu apliekamais ienākums bijis samazināts par attiecīgo naudas summu, kas atradās uzņēmuma norēķinu kontā bankas bankrota brīdī, vai zaudētā parāda summu.

(5) Apliekamo ienākumu nedrīkst samazināt par starpību starp zaudētā parāda summu un to naudas summu, kas iegūta no savu prasījuma tiesību nodošanas citām personām, ja uzņēmums savas prasījuma tiesības attiecībā uz zaudēto parādu, kas atbilst šajā pantā minētajiem nosacījumiem, ir nodevis citām personām.

(6) Ja siltumapgādes uzņēmums apliekamo ienākumu samazinājis par zaudētajiem (bezcerīgajiem) parādiem, kas neatbilst šā panta pirmās un otrās daļas prasībām, apliekamais ienākums jāpalielina par minēto parādu daļu.

(7) Siltumapgādes uzņēmuma rīcībā jābūt attaisnojuma dokumentiem, kas apliecina šā panta otrajā daļā minēto nosacījumu ievērošanu.

38.pants. Stihisku nelaimju dēļ un citādā piespiedu kārtā radušies zaudējumi

(1) Stihiskas nelaimes dēļ vai citādā piespiedu kārtā radies pamatlīdzekļu zaudējums tiek uzskatīts par minēto pamatlīdzekļu nomaiņu pret naudas summu, kas ir vienāda ar kompensāciju par attiecīgo pamatlīdzekli, ja šajā pantā nav noteikts citādi.

(2) Nosakot apliekamo ienākumu, ienākumus no kompensācijas par stihiskas nelaimes dēļ vai citādā piespiedu kārtā zaudētu zemi, ēkām, to daļām un būvēm neņem vērā, ja 12 mēnešu laikā no kompensācijas saņemšanas dienas saņemtā kompensācijas summa tiek reinvestēta tādos pašos vai līdzīgos pamatlīdzekļos, kurus izmanto tiem pašiem nolūkiem kā zaudētos.

(3) Ja kompensācija tiek saņemta pa daļām, šā panta otrajā daļā minētais termiņš saņemtās kompensācijas reinvestēšanai attiecināms uz katru kompensācijas daļu.

(4) Ja tiek izpildīts šā panta otrajā daļā minētais nosacījums, pamatlīdzekļa atlikusī vērtība, kas noteikta saskaņā ar šo likumu, ir vienāda ar zaudētā pamatlīdzekļa atlikušo vērtību, kurai pieskaitīta summa, par kādu jauniegādātā pamatlīdzekļa vērtība pārsniedz kompensāciju par zaudēto pamatlīdzekli.

39.pants. Dividenžu aplikšana ar nodokli

(1) Nosakot iekšzemes uzņēmuma apliekamo ienākumu, to samazina par to dividenžu summu, kas saņemamas no citiem nodokļa maksātājiem, izņemot dividendes no:

1) iekšzemes uzņēmumiem, kuriem nav jāmaksā ienākuma nodoklis, kā arī tiem uzņēmumiem, kuri izmanto likumā "Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā", Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumā un Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas likumā noteiktos atvieglojumus dividenžu deklarēšanas gadā un iepriekšējā gadā;

2) ārvalstu uzņēmumiem, uzņēmējsabiedrībām, fiziskajām personām un citām personām (nerezidentiem).

(2) Šā panta pirmās daļas 1.punktā minētajos gadījumos ar ienākuma nodokli apliek to dividenžu daļu, kura, piemērojot citos likumos noteiktās nodokļa atlaides, nav bijusi aplikta ar ienākuma nodokli.

40.pants. Mātes uzņēmuma un meitas uzņēmuma un saistīto uzņēmumu peļņas aplikšana ar nodokli

Nosakot uzņēmuma apliekamo ienākumu, to samazina par mātes uzņēmuma (saistītā uzņēmuma kapitāla daļu īpašnieka) gada pārskata peļņas un zaudējumu aprēķinā norādīto meitas uzņēmuma (uzņēmuma, kurā pirmajam saistītajam uzņēmumam pieder kapitāla daļas) peļņu un palielina par mātes uzņēmuma (saistītā uzņēmuma kapitāla daļu īpašnieka) gada pārskata peļņas un zaudējumu aprēķinā norādītajiem meitas uzņēmuma (uzņēmuma, kurā pirmajam saistītajam uzņēmumam pieder kapitāla daļas) zaudējumiem, ja meitas uzņēmums (uzņēmums, kurā pirmajam saistītajam uzņēmumam pieder kapitāla daļas) ir patstāvīgs ienākuma nodokļa maksātājs, izņemot mātes uzņēmuma (saistīta uzņēmuma kapitāla daļu īpašnieka) gada pārskata peļņas un zaudējumu aprēķinā norādīto peļņu no:

1) uzņēmumiem(rezidentiem, kuriem nav jāmaksā ienākuma nodoklis, kā arī tiem uzņēmumiem, kuri izmanto likumā "Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā", Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumā un Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas likumā noteiktos atvieglojumus;

2) ārvalstu uzņēmumiem, uzņēmējsabiedrībām, fiziskajām personām un citām personām (nerezidentiem).

41.pants. Īpaši noteikumi attiecībā uz saistītiem uzņēmumiem

(1) Ja saistīti uzņēmumi veido koncernu, koncerns vienlaikus ar mātes uzņēmuma pārskatu par nodokļa maksājumiem iesniedz gada pārskatu par visu tā uzņēmumu nodokļa maksājumiem.

(2) Nosakot apliekamo ienākumu, peļņu palielina par summu, kuru veido:

1) zaudējumi no pamatlīdzekļu pārdošanas saistītiem uzņēmumiem vai ar uzņēmumu saistītām personām;

2) preču (produkcijas, pakalpojumu) vērtību starpība (starpības daļa), kas rodas, ja šīs preces (produkcija, pakalpojumi) par cenām, kas ir zemākas par tirgus cenām, tiek pārdotas saistītiem ārvalstu uzņēmumiem un uzņēmumiem, kuri ir atbrīvoti no ienākuma nodokļa maksāšanas vai kuri izmanto likumā "Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā" paredzētos atvieglojumus, vai ja šīs preces (produkcija, pakalpojumi) tiek pārdotas ar uzņēmumu saistītām personām par cenām, kas ir zemākas par tirgus cenām;

3) preču (produkcijas, pakalpojumu) vērtību starpība (starpības daļa), kas rodas, ja šīs preces (produkcija, pakalpojumi) par cenām, kas ir augstākas par tirgus cenām, tiek pirktas no saistītiem ārvalstu uzņēmumiem un uzņēmumiem, kuri ir atbrīvoti no ienākuma nodokļa maksāšanas vai kuri izmanto likumā "Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā" paredzētos atvieglojumus, vai ja šīs preces (produkcija, pakalpojumi) par cenām, kas ir augstākas par tirgus cenām, tiek pirktas no personām, kas saistītas ar uzņēmumu;

4) darījuma vērtības un tirgus vērtības starpība, ja šā panta otrajā un trešajā daļā minētie uzņēmumi vai personas veic cita veida savstarpējus darījumus.

(3) Procentu maksājumi par aizņēmumiem no saistītiem uzņēmumiem, kuri ir atbrīvoti no uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas vai kuri izmanto atvieglojumus saskaņā ar likumu "Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā", vai ar uzņēmumu saistītām personām tiek aplikti ar nodokli pēc 10 % likmes. Ja šādiem uzņēmumiem vai personām tiek izdarīti līdzīgi maksājumi, kas minēti šā likuma 71.panta pirmās daļas 4., 7. un 9.punktā, nodoklis tiek ieturēts, piemērojot šā likuma 4.panta otrajā daļā noteiktās likmes un saskaņā ar 70. un 89.pantu.

(4) Rezidenta vai pastāvīgās pārstāvniecības darījums ar citu uzņēmumu vai personu, ja tie atrodas, ir izveidoti vai nodibināti zemu nodokļu vai beznodokļu valstīs vai teritorijās, tiek uzskatīts par darījumu ar saistītu uzņēmumu vai ar uzņēmumu saistītu personu. Minēto valstu vai teritoriju sarakstu apstiprina Ministru kabinets.

(5) Nosakot apliekamo ienākumu, saistīta uzņēmuma—galvinieka peļņu palielina par summu, kuru par parādnieka nesamaksātajiem parādiem galvinieks, kas kreditora un parādnieka līgumam ir devis galvojumu, izmaksā kreditoram.

42.pants. Pamatlīdzekļu nolietojuma un nemateriālo ieguldījumu vērtības norakstīšana, aprēķinot apliekamo ienākumu

(1) Aprēķinot apliekamo ienākumu, saimnieciskajā darbībā izmantojamo pamatlīdzekļu nolietojumu nosaka šādā kārtībā:

1) pamatlīdzekļus sadala šādās kategorijās un nosaka šādu taksācijas perioda nolietojuma likmi procentos:

Kate- Nolietojuma Pamatlīdzekļa veids

gorija likme

1 5% Ēkas, būves, ilggadīgie stādījumi

2 10% Dzelzceļa ritošais sastāvs un tehnoloģiskās iekārtas, jūras un

upju flotes transportlīdzekļi, flotes un ostu tehnoloģiskās iekārtas,

enerģētiskās iekārtas

3 25% Skaitļošanas iekārtas, informāciju sistēmas un datu uzkrāšanas

iekārtas

4 20% Pārējie pamatlīdzekļi

5 7,5% Naftas izpētes un ieguves platformas, kopā ar to funkcionēšanai

nepieciešamajām iekārtām, kas atrodas uz šīm platformām,

naftas izpētes un ieguves kuģi

2) pamatlīdzekļu uzskaiti nolietojuma aprēķinam saskaņā ar šo pantu kārto:

a) ēkām un to daļām, būvēm, ilggadīgajiem stādījumiem, naftas izpētes un ieguves platformām, naftas izpētes un ieguves kuģiem un pamatlīdzekļiem, kuri netiek izmantoti saimnieciskajā darbībā vai tiek izmantoti tikai daļēji, — par katru pamatlīdzekli atsevišķi,

b) šīs daļas 9.punktā minētajiem pamatlīdzekļiem, kuri iegādāti vai izveidoti laikposmā, kad attiecīgajam reģionam ir piešķirts īpaši atbalstāmā reģiona statuss, atsevišķi no pārējiem attiecīgās kategorijas pamatlīdzekļiem,

c) pārējiem pamatlīdzekļiem — kopā par visu kategoriju;

3) uzņēmumu pamatlīdzekļiem taksācijas perioda nolietojuma summu aprēķina no katras pamatlīdzekļu kategorijas atlikušās vērtības pirms taksācijas perioda nolietojuma atskaitīšanas, piemērojot attiecīgajai pamatlīdzekļu kategorijai noteikto nolietojuma likmi divkāršā apmērā;

4) attiecīgās pamatlīdzekļu kategorijas atlikušo vērtību, no kuras aprēķina taksācijas perioda nolietojumu, nosaka, palielinot pamatlīdzekļu kategorijas pirmstaksācijas perioda atlikušo vērtību par taksācijas periodā iegādāto vai izveidoto pamatlīdzekļu vērtību un par kapitālajām izmaksām attiecīgās kategorijas pamatlīdzekļiem un samazinot par taksācijas periodā izslēgto vai stihiskas nelaimes dēļ vai citādā piespiedu kārtā zaudēto pamatlīdzekļu atlikušo vērtību summu, kas noteikta nodokļa maksātāja finansu grāmatvedībā;

5) ja iepriekšējā punktā minētajos aprēķinos tiek iegūta negatīva bilance, attiecīgo summu pieskaita pie uzņēmuma apliekamā ienākuma, bet attiecīgās kategorijas bilanci pielīdzina nullei;

6) ja attiecīgās kategorijas pamatlīdzekļu atlikusī vērtība pēc nolietojuma atskaitīšanas taksācijas perioda beigās nepārsniedz 50 latu vai attiecīgajā kategorijā vairs nav neviena pamatlīdzekļa, kategorijas atlikušo vērtību ieskaita taksācijas perioda pamatlīdzekļu nolietojuma kopsummā;

7) uzņēmuma pamatlīdzekļu taksācijas perioda nolietojuma kopsummu (arī iepriekšējā punktā minēto vērtību) nosaka, summējot pa pamatlīdzekļu kategorijām aprēķināto nolietojumu. Ja uzņēmuma taksācijas periods ir īsāks vai garāks par 12 mēnešiem, uzņēmuma pamatlīdzekļu taksācijas perioda nolietojuma kopsumma, kas aprēķināta saskaņā ar šo pantu, tiek reizināta ar koeficientu, kuru savukārt aprēķina, mēnešu skaitu taksācijas periodā dalot ar divpadsmit. Nosakot pamatlīdzekļu atlikušo vērtību nodokļa aprēķināšanas vajadzībām, tiek piemērota koriģētā taksācijas perioda nolietojuma kopsumma;

8) šā panta pirmā daļa neattiecas uz zemi, mākslas darbiem, antīkiem priekšmetiem, juvelierizstrādājumiem, muzeja vērtībām un citiem pamatlīdzekļiem, kuri nav pakļauti fiziskam vai morālam nolietojumam;

9) ja uzņēmums ir reģistrēts un darbojas likumā "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem" noteiktā īpaši atbalstāmajā reģionā un par uzņēmuma attīstības projekta atbilstību attiecīgā reģiona attīstības programmai ir pieņemts lēmums Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, un uzņēmums ir iegādājies pamatlīdzekļus laikposmā, kad attiecīgajam reģionam ir īpaši atbalstāmā reģiona statuss, un izmanto tos savā uzņēmējdarbībā šajā reģionā, minēto pamatlīdzekļu nolietojuma likmi, kas noteikta saskaņā ar šīs daļas 1. un 3.punktu, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā palielina, reizinot ar šādiem koeficientiem:

a) pirmās kategorijas pamatlīdzekļiem — 1,5,

b) otrās kategorijas pamatlīdzekļiem — 1,3,

c) trešās kategorijas pamatlīdzekļiem — 1,8,

d) ceturtās kategorijas pamatlīdzekļiem — 2.

(2) Kapitālās izmaksas ir pamatlīdzekļu uzlabošanas, atjaunošanas un rekonstrukcijas izdevumi, kuri būtiski palielina to ražošanas potenciālu vai pagarina ekspluatācijas laiku. Par kapitālajām izmaksām tiek uzskatītas arī izmaksas par karjeru, purvu un citu atradņu sagatavošanu derīgo izrakteņu iegūšanai (atcelmošana, grāvju rakšana, ceļu ierīkošana, zemes virskārtas nostumšana un tamlīdzīgi). Kapitālās izmaksas, kas radušās, sagatavojot karjerus un citas atradnes derīgo izrakteņu iegūšanai, jāattiecina uz būvēm.

(3) Ja uzņēmums pārvērtē pamatlīdzekļus, pārvērtēšanas rezultātus, izņemot sakarā ar uzņēmuma privatizāciju un atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem veiktās pārvērtēšanas rezultātus, pamatlīdzekļu atlikušās vērtības noteikšanā neņem vērā.

(4) Lai aprēķinātu nodokli, ir atļauts norakstīt tikai šādu nemateriālo ieguldījumu izveidošanas izmaksas: samaksu par koncesijas Latvijas Republikā iegūšanu, maksu par patentiem, licencēm un preču zīmēm. Šīs izmaksas noraksta sistemātiski pēc lineārās (vienmērīgās) metodes. Pārējo nemateriālo ieguldījumu nolietojums nodokļa aprēķināšanas vajadzībām nav norakstāms. Ja koncesijas iegūšanai koncesionārs apņemas pārskaitīt Latvijas valstij daļu no nākotnē paredzamās peļņas, šo peļņas daļu nodokļu likumu izpratnē neuzskata par nemateriālo ieguldījumu izmaksām koncesijas iegūšanai.

(5) Nemateriālo ieguldījumu vērtību noraksta: koncesijām — 10 gadu laikā, patentiem, licencēm un preču zīmēm — piecu gadu laikā. Ja koncesija piešķirta uz laiku, kas ir īsāks par desmit gadiem, bet patenti, licences vai preču zīmes — uz laiku, kas ir īsāks par pieciem gadiem, to vērtība norakstāma termiņā (taksācijas periodā), uz kādu ir izsniegta attiecīgā koncesija, patents, licence vai preču zīme. Pētniecības un attīstības izmaksas (arī tās, kas saistītas ar nerealizēto projektu tehnisko dokumentāciju, ja šo projektu vērtība nav iekļauta pamatlīdzekļos), kas attiecas uz nodokļa maksātāja saimniecisko darbību, izņemot izmaksas par derīgo izrakteņu atrašanās vietas, daudzuma un kvalitātes noteikšanu, noraksta tajā gadā, kad šīs izmaksas radušās.

(6) Izmaksas par derīgo izrakteņu atrašanās vietas, daudzuma un kvalitātes noteikšanu noraksta sistemātiski 10 gadu laikā pēc izmaksu rašanās.

(7) Ja pamatlīdzekļi ir nomāti ar izpirkuma tiesībām, to nolietojumu un rekonstrukcijas, uzlabošanas un atjaunošanas izmaksas noraksta tā, it kā pamatlīdzekļi būtu nomnieka īpašums. Iznomātājs nedrīkst iekļaut attiecīgā pamatlīdzekļa vērtību nolietojuma aprēķinos.

(8) Ja pamatlīdzekļi ir nomāti bez izpirkuma tiesībām un tie pēc nomas termiņa beigām jāatdod īpašniekam, kā arī ja nomas līgumā ir paredzēta pamatlīdzekļu rekonstrukcija, uzlabošana vai atjaunošana, šo izmaksu summa nomniekam jānoraksta līdzīgās daļās atlikušajā nomas periodā. Ja saskaņā ar līgumu iznomātājs kompensē nomniekam rekonstrukcijas, uzlabošanas vai atjaunošanas izmaksas, izmaksu summa jāiekļauj nomnieka apliekamajā ienākumā.

(9) Ja nomnieks veic iznomāto pamatlīdzekļu rekonstrukcijas, uzlabošanas vai atjaunošanas darbus, kas nav paredzēti nomas līgumā, vai ja nomas līgums nav noslēgts, nomnieka apliekamais ienākums tiek palielināts par rekonstrukcijas, uzlabošanas vai atjaunošanas darbu izmaksu summu.

(10) Uzņēmumiem, kuriem citos likumos noteikta atšķirīga pamatlīdzekļu nolietojuma norakstīšanas kārtība, piemērojami attiecīgo likumu nosacījumi.

43.pants. Iepriekšējo gadu aprēķināto zaudējumu segšana

(1) Ja saskaņā ar šo likumu izdarītās uzņēmuma taksācijas perioda peļņas vai zaudējumu koriģēšanas rezultāts ir aprēķinātie zaudējumi, tos uzņēmuma taksācijas perioda deklarācijā var segt hronoloģiskā secībā no nākamo piecu taksācijas periodu apliekamā ienākuma.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētos taksācijas perioda zaudējumus uzņēmums, kas reģistrēts un darbojas likumā "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem" noteiktā īpaši atbalstāmajā reģionā un par kura attīstības projekta atbilstību attiecīgā reģiona attīstības programmai ir pieņemts lēmums Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, var segt hronoloģiskā secībā no nākamo desmit taksācijas periodu apliekamā ienākuma.

(3) Šā panta otrā daļa piemērojama tikai to taksācijas periodu zaudējumiem, kuru laikā attiecīgajam reģionam ir īpaši atbalstāmā reģiona statuss.

(4) Ja uzņēmums veic naftas izpētes un ieguves darbus un tā kopējā apgrozījumā (darbības apjomā) naftas izpētes un ieguves darbi sastāda vairāk nekā 80 %, saskaņā ar šo likumu veiktās uzņēmuma taksācijas perioda peļņas vai zaudējumu koriģēšanas rezultāts ir aprēķinātie zaudējumi, tos var segt hronoloģiskā secībā no nākamo desmit taksācijas periodu apliekamā ienākuma.

(5) Ja taksācijas perioda laikā kontroli pār uzņēmumu iegūst persona vai personu grupa, kas iepriekš nekontrolēja šo uzņēmumu, uzņēmuma pirmstaksācijas periodu aprēķinātie zaudējumi nav sedzami taksācijas periodā un turpmākajos taksācijas periodos.

(6) Šā panta otrā daļa nav piemērojama gadījumos, ja kontroli pār konkrētu uzņēmumu iegūst persona, kas taksācijas periodā, kurā radušies attiecīgie zaudējumi, un visos turpmākajos taksācijas periodos līdz kontroles iegūšanai ir uzskatāma par uzņēmumu, kas saistīts ar konkrēto uzņēmumu atbilstoši šā likuma 1.panta divdesmit devītās daļas 2.punktam.

(7) Piemērojot šā panta otro daļu, gadījumos, ja kontrole pār uzņēmumu tiek iegūta tā privatizācijas rezultātā, tiek uzskatīts, ka kontrole nav iegūta līdz tam taksācijas periodam, kurā uzņēmums nav izpildījis kādu no nosacījumiem, uz kuru pamata ir veikta tā privatizācija.

(8) Šā panta izpratnē tiek uzskatīts, ka persona kontrolē citu personu, ja pirmajai personai tieši vai kopā ar saistītām personām, izmantojot līdzdalības veidu vienā uzņēmējsabiedrībā vai vairākās uzņēmējsabiedrībās, pieder vairāk nekā 50 % no visām otrās personas izlaistajām akcijām vai kapitāla daļām vai tām ir vairāk nekā 50 % no visām katrā balsošanā saskaitāmajām akcionāru (daļu īpašnieku) balsīm.

44.pants. Zaudējumu pārnešana uzņēmumu grupā

(1) Uzņēmumu grupā ir galvenais uzņēmums un galvenā uzņēmuma apakšuzņēmumi.

(2) Galvenais uzņēmums — uzņēmumu grupas dalībnieks — ir juridiskā vai fiziskā persona, kas ir Latvijas rezidents vai ir tās valsts rezidents, ar kuru Latvijas Republika ir noslēgusi konvenciju vai līgumu par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu.

(3) Galvenā uzņēmuma apakšuzņēmums — uzņēmumu grupas dalībnieks — ir iekšzemes uzņēmums, no kura vismaz 90 % pieder:

1) galvenajam uzņēmumam;

2) vienam vai vairākiem galvenā uzņēmuma apakšuzņēmumiem;

3) galvenajam uzņēmumam un vienam vai vairākiem tā apakšuzņēmumiem kopā jebkādās kombinācijās.

(4) Piemērojot šā panta trešo daļu, tiek uzskatīts, ka 90 % no uzņēmuma pieder vienam uzņēmumu grupas dalībniekam vai vairākiem dalībniekiem, ja tiek izpildīti šīs daļas 1. vai 2.punkta nosacījumi:

1) ja visas uzņēmuma akcijas vai kapitāla daļas dod to īpašniekiem vienādas tiesības un priekšrocības un ja vienam vai vairākiem uzņēmumu grupas dalībniekiem pieder vismaz 90 % no uzņēmuma akcijām vai kapitāla daļām;

2) ja visas uzņēmuma akcijas vai kapitāla daļas nedod to īpašniekiem vienādas tiesības un priekšrocības un ja vienlaikus tiek izpildīti šādi nosacījumi:

a) vienam vai vairākiem uzņēmumu grupas dalībniekiem pieder vismaz 90 % no visu uzņēmuma izlaisto akciju vai kapitāla daļu tirgus vērtības,

b) vienam vai vairākiem uzņēmumu grupas dalībniekiem ir vismaz 90 % no visām katrā balsošanā saskaitāmajām uzņēmuma akcionāru (daļu īpašnieku) balsīm.

(5) Uzņēmums netiek uzskatīts par apakšuzņēmumu (neatkarīgi no šā panta ceturtās daļas nosacījumiem), ja:

1) kādai personai, kas nav šīs uzņēmumu grupas dalībniece, ir iespēja ietekmēt galvenā uzņēmuma vai apakšuzņēmuma tiesības attiecībā uz attiecīgā uzņēmuma akcijām vai kapitāla daļām vai minētajai personai ir tiesības iegūt jebkuras attiecīgā uzņēmuma akcijas vai kapitāla daļas un

2) viens no vienošanās mērķiem ir bijis nodrošināt, lai konkrētais uzņēmums paliek uzņēmumu grupas dalībnieks.

(6) Ja uzņēmums ir uzņēmumu grupas dalībnieks un saskaņā ar šo likumu veiktās uzņēmuma taksācijas perioda peļņas vai zaudējumu koriģēšanas rezultāts ir aprēķinātie zaudējumi, tad atbilstoši šā panta noteikumiem viena vai vairāku šīs uzņēmumu grupas dalībnieku tā paša taksācijas perioda apliekamo ienākumu, kas aprēķināts atbilstoši šim likumam, var samazināt par summu, kas kopumā nepārsniedz pirmā minētā uzņēmuma aprēķināto zaudējumu summu.

(7) Uzņēmuma taksācijas perioda zaudējumus var pārnest uz citu uzņēmumu, kas ir tās pašas uzņēmumu grupas dalībnieks, tikai tad, ja tiek izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:

1) abi uzņēmumi ir statūtsabiedrības, kas ir Latvijas rezidenti un vienlaikus nav citas valsts rezidenti;

2) abi uzņēmumi ir uzņēmumu grupas dalībnieki visā taksācijas periodā, kurā radušies aprēķinātie zaudējumi, kas tiek pārnesti;

3) abu uzņēmumu taksācijas periodi beidzas vienā un tajā pašā datumā;

4) neviens no uzņēmumiem saskaņā ar likumu nav atbrīvots no ienākuma nodokļa maksāšanas vai tam netiek piemērota šā nodokļa samazināta likme (izņemot šā likuma IV nodaļas 3.apakšnodaļā noteiktās nodokļa atlaides);

5) neviens no uzņēmumiem taksācijas periodā nav nodokļu parādnieks attiecībā uz jebkuriem Latvijā maksājamiem nodokļiem, izņemot gadījumus, ja nodokļu samaksas termiņi ir pagarināti saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām";

6) abi uzņēmumi kopā ar ienākuma nodokļa deklarācijām iesniedz zvērināta revidenta apstiprinātu gada pārskatu.

(8) Uzņēmuma taksācijas perioda aprēķinātos zaudējumus, kuri ir pārnesti uz citu uzņēmumu, pirmais uzņēmums nedrīkst segt no šā vai cita taksācijas perioda apliekamā ienākuma.

(9) Uzņēmuma taksācijas perioda aprēķināto zaudējumu summa, kura tiek pārnesta uz citu uzņēmumu, nedrīkst pārsniegt cita uzņēmuma tā paša taksācijas perioda apliekamā ienākuma summu.

(10) Ja aprēķināto zaudējumu summa, kuru uzņēmums ir pārnesis uz citu uzņēmumu, pārsniedz summu, kādu uzņēmumam bija atļauts pārnest saskaņā ar šo likumu, abi uzņēmumi solidāri ir atbildīgi par to nodokļu un ar tiem saistīto soda naudu samaksu, kuri nav samaksāti sakarā ar apliekamā ienākuma samazināšanu par summu, kas pārsniedz pārnesamo aprēķināto zaudējumu summu.

(11) Ja uzņēmuma apliekamais ienākums ir samazināts par aprēķināto zaudējumu summu, kas uz to pārnesta no cita uzņēmuma, abi uzņēmumi kopā ar ienākuma nodokļa deklarācijām iesniedz aizpildītu Valsts ieņēmumu dienesta apstiprinātu veidlapu, kurā abi uzņēmumi apliecina, ka tie attiecīgajā taksācijas periodā ir vienas un tās pašas uzņēmumu grupas dalībnieki, kā arī pamato, kāpēc tie uzskatāmi par vienas un tās pašas uzņēmumu grupas dalībniekiem.

 

3.apakšnodaļa. Nodokļa atlaides

45.pants. Nodokļa atlaižu piemērošana

(1) Katra nodokļa atlaide tiek piemērota nodoklim, kas aprēķināts saskaņā ar šīs nodaļas 1. un 2.apakšnodaļā noteiktajām normām.

(2) Nodokļa atlaide uzņēmumiem, kā arī saskaņā ar likuma "Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā" Pārejas noteikumiem noteiktie nodokļa atvieglojumi ir piemērojami tikai gadījumā, ja atlaides un atvieglojuma summa tiek norādīta uzņēmuma gada pārskatā.

(3) Ja uzņēmums izmanto ienākuma nodokļa atlaides saskaņā ar citiem likumiem, šajā nodaļā paredzētās nodokļa atlaides netiek piemērotas, izņemot nodokļa atlaidi par ārvalstīs samaksāto nodokli.

46.pants. Nodokļa atlaide nelieliem uzņēmumiem

(1) Neliels uzņēmums šā panta izpratnē ir nodokļa maksātājs, kas gūst ienākumu no saimnieciskās darbības un kurš taksācijas periodā, par kuru tiek aprēķināts ienākuma nodoklis, nepārsniedz šādus nosacījumus:

1) pamatlīdzekļu sākotnējā vērtība — 70000 latu;

2) neto apgrozījums — 200000 latu;

3) vidējais strādājošo skaits — 25 cilvēki.

(2) Nodokļa atlaide nelieliem uzņēmumiem ir 20 % no aprēķinātā ienākuma nodokļa.

(3) Nodokļa atlaidi diviem vai vairākiem nelieliem uzņēmumiem, kuros vairāk nekā 50 % no pamatkapitāla vai uzņēmuma daļu vērtības katrā no šiem diviem vai vairākiem uzņēmumiem pieder vai ar līgumu vai citādi šajos divos vai vairākos uzņēmumos ir nodrošināta izšķiroša ietekme (ir balsu vairākums lēmējinstitūcijā) vienai un tai pašai personai un šīs personas pirmās pakāpes radiniekiem vai laulātajam, piemēro tikai gadījumos, ja šo uzņēmumu kopējie rādītāji nepārsniedz šā panta pirmajā daļā minētos nosacījumus.

(4) Šā panta trešā daļa attiecināma arī uz diviem vai vairākiem individuālajiem uzņēmumiem, kuri pieder vienai fiziskajai personai vai vienai fiziskajai personai un tās pirmās pakāpes radiniekiem vai laulātajam.

(5) Par to taksācijas periodu, kurā nelielais uzņēmums izbeidz uzņēmējdarbību, nodokļa atlaidi nepiemēro.

47.pants. Nodokļa atlaide uzņēmumiem, kas veic lauksaimniecisko darbību

(1) Nodokļa atlaide uzņēmumiem, kas veic lauksaimniecisko darbību, ir noteikta taksācijas gadā 10 latu apmērā par katru lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru.

(2) Lai saņemtu šajā pantā noteikto nodokļa atlaidi, uzņēmums vienlaikus ar ienākuma nodokļa deklarāciju iesniedz Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajā iestādē pašvaldības apstiprinātu lauksaimniecībā izmantojamās zemes izmantošanas plānu.

(3) Šajā pantā noteiktā nodokļa atlaide netiek piemērota uzņēmumiem, kas izmanto šā likuma 46.pantā noteikto nodokļa atlaidi vai iesniedz Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajā iestādē nepatiesas ziņas par zemes izmantošanu.

(4) Lauksaimnieciska darbība šā panta izpratnē ir augkopība, lopkopība, iekšējo ūdeņu zivsaimniecība un dārzkopība.

48.pants. Nodokļa atlaide uzņēmumiem, kas kā darbaspēku izmanto notiesātos

(1) Nodokļa atlaide uzņēmumiem (arī mazajiem uzņēmumiem), kas kā darbaspēku izmanto notiesātos, ir 20 % no aprēķinātā ienākuma nodokļa.

(2) Lai saņemtu šā panta pirmajā daļā minēto nodokļa atlaidi, uzņēmumam (arī mazajam uzņēmumam):

1) jābūt dibinātam un reģistrētam Uzņēmumu reģistrā ar mērķi nodarboties ar preču ražošanu un kā darbaspēku izmantot notiesātos, kuri izcieš sodu Latvijas cietumos vai audzināšanas iestādēs nepilngadīgajiem, un nodarboties ar preču ražošanu tikai minētajās iestādēs;

2) pirms dibināšanas jāsaņem Iekšlietu ministrijas atļauja šāda uzņēmuma dibināšanai, kā arī jāsaskaņo ar Iekšlietu ministriju katra dibinātāja, dalībnieka, īpašnieka un izpildinstitūcijas locekļa persona. Minētā saskaņošana jāveic arī, atsavinot uzņēmumu vai pārvēlējot izpildinstitūciju locekļus.

(3) Šajā pantā noteiktā nodokļa atlaide netiek piemērota uzņēmumiem, kas izmanto šā likuma 46.pantā paredzēto nodokļa atlaidi.

49.pants. Īpašās nodokļa atlaides

Invalīdu biedrību uzņēmumi, medicīniska rakstura fondu, kā arī labdarības fondu uzņēmumi pēc Ministru kabineta iesniegta un Saeimas apstiprināta saraksta tiek atbrīvoti no nodokļa maksāšanas, ja tie pārskaita minētajām biedrībām vai fondiem summas, kuras ir lielākas par aprēķinātajām ienākuma nodokļa summām.

 

4.apakšnodaļa. Nodokļa grāmatvedības

un aprēķināšanas principi

50.pants. Grāmatvedības metode

(1) Nodokļa maksātāja — saimnieciskās darbības veicēja — lietotajai grāmatvedības metodei uzskatāmi jāatspoguļo visi nodokļa maksātāja darījumi un jānodrošina iespēja noteikt tā ienākumu, kas pakļauts aplikšanai ar ienākuma nodokli. Grāmatvedība jākārto tā, lai grāmatvedības jautājumos kompetenta trešā persona (nodokļu administrācija) varētu gūt skaidru priekšstatu par personas darījumu finansiālo pusi, tās ieņēmumiem un izdevumiem.

(2) Uzņēmumi kārto grāmatvedības uzskaiti divkāršā ieraksta sistēmā atbilstoši likumam "Par grāmatvedību", "Par uzņēmumu gada pārskatiem", "Par apdrošināšanu", Kredītiestāžu likumam un ar tiem saistītajiem normatīvajiem aktiem, ja šā panta ceturtajā un sestajā daļā nav noteikts citādi.

(3) Pašnodarbinātās personas un mazie uzņēmumi veic ieņēmumu un izdevumu uzskaiti pēc kases metodes, saskaņā ar kuru ieņēmumi tiek uzskaitīti tad, kad tie ir saņemti vai kļuvuši pieejami nodokļa maksātājam, un izdevumi, kas saistīti ar taksācijas gadā gūto ienākumu, tiek uzskaitīti tad, kad tie ir izdarīti.

(4) Mazais uzņēmums, kas uzskaita ieņēmumus un izdevumus pēc kases metodes, reģistrējoties kā pievienotās vērtības nodokļa maksātājs, grāmatvedību kārto pēc divkāršā ieraksta sistēmas, bet apliekamo ienākumu aprēķina atbilstoši šā likuma IV nodaļas 1.apakšnodaļai.

(5) Iestādes un organizācijas, kuras tiek finansētas no valsts budžeta vai pašvaldību budžetiem un kuru grāmatvedības kārtošanas metodi atbilstoši likumā "Par budžetu un finansu vadību" un "Par pašvaldību budžetiem" noteiktajai kārtībai nosaka Finansu ministrija, grāmatvedības uzskaiti veic finansu ministra noteiktajā kārtībā, ievērojot nodokļu likumu un ar tiem saistīto normatīvo aktu prasības.

51.pants. Ilgtermiņa līgumi pašnodarbinātajām personām un mazajiem uzņēmumiem

(1) Ieņēmumi un izdevumi, kas saistīti ar ilgtermiņa līgumiem, tiek atzīti tādā apmērā, cik procentu no līguma apjoma ir izpildīti taksācijas periodā.

(2) Līguma izpildes procentuālais apjoms tiek noteikts, salīdzinot līguma izpildes izdevumus līdz taksācijas perioda beigām ar kopējo līguma izmaksu novērtējumu.

(3) Ilgtermiņa līgums šā panta izpratnē ir tāds ražošanas, montāžas vai celtniecības līgums vai līgums par pakalpojumiem, kas saistīti ar minēto darbu veikšanu, kura izpilde nav pabeigta tā taksācijas gada laikā, kurā saskaņā ar līgumu ir uzsākts attiecīgais darbs. Par ilgtermiņa līgumu netiek uzskatīts līgums, kura izpildei nav paredzēti vairāk kā seši mēneši, skaitot no dienas, kurā atbilstoši līgumam uzsākta tajā paredzēto darbu izpilde.

52.pants. Krājumi pašnodarbinātajām personām un mazajiem uzņēmumiem

(1) Krājumi ir uzņēmuma apgrozāmie līdzekļi, kas:

1) pēc savas nozīmes ir izejvielas vai materiāli, ko paredzēts izlietot preču ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas procesā;

2) paredzēti pārdošanai saskaņā ar uzņēmuma pamatdarbību vai pirkti, lai tos pārdotu;

3) atrodas ražošanas vai pārstrādes procesā pirms to pārdošanas.

(2) Krājumus sākotnēji novērtē atbilstoši to iegādes izmaksām vai ražošanas pašizmaksai.

(3) Krājumu atlikumu iegādes izmaksas aprēķina, pirkšanas cenai pieskaitot izdevumus, kas tieši saistīti ar pirkumu, piemēram, transporta un pārvietošanas izdevumus, muitas nodokli un citus ar pirkumu saistītos nodokļus (atņemot tās nodokļu summas, kuras jāsaņem atpakaļ).

(4) Taksācijas gadā pārdoto preču iegādes izmaksas tiek noteiktas, pieskaitot preču krājuma inventarizācijas vērtībai taksācijas gada sākumā gada laikā iegādāto preču iegādes izmaksas un atņemot preču krājuma inventarizācijas vērtību taksācijas gada beigās.

(5) Tādu gatavās produkcijas vienību atlikumu vērtība, kuru krājumi netiek papildināti vai aizvietoti ar tādām pašām produkcijas vienībām, kā arī pēc īpaša pasūtījuma ražoto preču (vai sniegto pakalpojumu) atlikumu vērtība jānosaka, izmantojot pieņemtās vienas vienības pašizmaksas kalkulācijas metodes. Visos pārējos gadījumos krājumu atlikumu vērtība jānosaka, lietojot FIFO metodi.

(6) Krājumi (izejvielas un materiāli, nepabeigtie ražojumi, gatavie ražojumi, preces pārdošanai un citi krājumi) jānorāda atbilstoši to faktiskās iegādes vai ražošanas izmaksām vai zemākajām tirgus cenām taksācijas gada pēdējā dienā (ja tas ir pietiekami pamatoti kādu nepārejošu apstākļu dēļ un ja to apliecina attiecīgi dokumenti). Obligāti jāievēro zemākais novērtējums. Aizliegts novērtēt krājumus augstāk par to iegādes vai ražošanas izmaksām. Zemākās tirgus cenas taksācijas gada pēdējā dienā norāda pirkto izejvielu, materiālu un preču aizvietošanai nepieciešamās izmaksas, kā arī pašu ražoto nepabeigto ražojumu un gatavo ražojumu paredzamo pārdošanas ieņēmumu tīro vērtību.

(7) Krājumu apgrozījumu un atlikumu izmaiņas grāmatvedībā norāda, lietojot vienu no šādām krājumu uzskaites metodēm:

1) krājumu apgrozījumu (ieskaitot materiālu izlietojumu un pārdoto preču vērtību) regulāri (katru mēnesi) reģistrē grāmatvedības kontos un katra mēneša beigās nosaka krājumu atlikumu vērtību, kuru precizē taksācijas gada laikā (taksācijas gada beigās), pamatojoties uz inventarizācijas rezultātiem (krājumu uzskaites nepārtrauktās inventarizācijas metode);

2) taksācijas gada laikā grāmatvedības kontos nereģistrē ne krājumu izmaiņas, ne to izlietojumu, bet taksācijas gada beigās, pamatojoties uz inventarizācijas rezultātiem, nosaka krājumu atlikumu vērtību un aprēķina un attiecīgi iegrāmato krājumu atlikumu vērtību, kā arī aprēķina un attiecīgi iegrāmato krājumu atlikumu izmaiņas un to izlietojumu (krājumu uzskaites periodiskās inventarizācijas metode).

53.pants. Peļņa vai zaudējumi no ārvalstu valūtas kursa svārstībām

Nodokļa maksātāja taksācijas perioda peļņa vai zaudējumi no ārvalstu valūtas kursa svārstībām, novērtējot materiālu, izejvielu, preču un citus krājumus, kas iegādāti par ārvalstu valūtu un kuru nominālvērtība izteikta ārvalstu valūtā, nosakāmi latos pēc Latvijas Bankas noteiktā ārvalstu valūtas kursa taksācijas perioda pēdējā dienā.

 

V nodaļa. Īpaši noteikumi

nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību

apliekamā ienākuma noteikšanai

54.pants. Pastāvīgās pārstāvniecības apliekamais ienākums

(1) Pastāvīgās pārstāvniecības apliekamais ienākums nosakāms saskaņā ar šo nodaļu un šā likuma IV nodaļu.

(2) Pastāvīgās pārstāvniecības apliekamais ienākums nosakāms tāpat, kā tas tiktu noteikts, ja šī pārstāvniecība būtu atsevišķs uzņēmums, kas veic tādu pašu vai līdzīgu uzņēmējdarbību, strādā vienādos vai līdzīgos apstākļos un darbojas neatkarīgi no nerezidenta, ja šajā nodaļā nav noteikts citādi.

55.pants. Pastāvīgās pārstāvniecības apliekamā ienākuma koriģēšana

(1) Nosakot pastāvīgās pārstāvniecības apliekamo ienākumu, tās peļņu palielina:

1) par pārdoto preču (produkcijas, pakalpojumu) cenu starpību, kas rodas, pārdodot nerezidentam, kuru pārstāv pastāvīgā pārstāvniecība, preces (produkciju, pakalpojumus) par cenām, kuras ir zemākas par tirgus cenām, un šo preču (produkcijas, pakalpojumu) tirgus cenām;

2) par iepirkto preču (produkcijas, pakalpojumu) vērtību starpību, kas rodas, pērkot no nerezidenta, kuru pārstāv pastāvīgā pārstāvniecība, preces (produkciju, pakalpojumus) par cenām, kuras ir augstākas par tirgus cenām, un šo preču (produkcijas, pakalpojumu) tirgus cenām;

3) par starpību starp darījuma vērtību un tā tirgus vērtību, ja nerezidents un tā pastāvīgā pārstāvniecība veic cita veida darījumus.

(2) Nosakot pastāvīgās pārstāvniecības apliekamo ienākumu, tās peļņu nedrīkst samazināt par šādiem maksājumiem, ko pārstāvniecība izmaksā nerezidentam, kuru tā pārstāv:

1) par autoratlīdzību, intelektuālo īpašumu, tiesībām izmantot patentus, intelektuālā īpašuma izmantošanu, preču zīmju izmantošanu vai citām līdzīgām tiesībām;

2) par jebkādu speciālu pakalpojumu sniegšanu (vadības, konsultatīvie un tehniskās palīdzības pakalpojumi);

3) par nomas maksājumiem;

4) par procentu maksājumiem (izņemot šā likuma 57.pantā un šā panta ceturtajā daļā minētos gadījumus).

(3) Ja nerezidents iegādājas intelektuālo īpašumu, tehnoloģijas, licences, patentus, preču zīmes vai cita veida intelektuālo īpašumu, ko šī nerezidenta pastāvīgā pārstāvniecība izmanto uzņēmējdarbībai Latvijā, pastāvīgās pārstāvniecības peļņu ir atļauts samazināt par attiecīgā intelektuālā īpašuma, tehnoloģiju, licenču, patentu, tirdzniecības zīmju vai cita veida intelektuālā īpašuma iegādes izdevumu daļu, kas ir proporcionāla pastāvīgās pārstāvniecības ieņēmumu attiecībai pret nerezidenta vispasaules ieņēmumiem. Minētais samazinājums ir atļauts tikai tad, ja intelektuālo īpašumu, tehnoloģijas, licences, patentus, tirdzniecības zīmes vai cita veida intelektuālo īpašumu pastāvīgā pārstāvniecība tiešām ir izmantojusi uzņēmējdarbības veikšanai Latvijā attiecīgajā taksācijas gadā.

(4) Samazinot pastāvīgās pārstāvniecības peļņu šā panta trešajā daļā noteiktajā kārtībā, samazinājuma summu uzskata par samaksu, kas nerezidentam izmaksājama par intelektuālo īpašumu, un no tās ietur nodokli atbilstoši šā likuma 4.panta otrās daļas 1. un 3.punktā noteiktajām likmēm.

(5) Ja nerezidents aizņemas naudas līdzekļus, kurus uzņēmējdarbībai Latvijā izmanto šā nerezidenta pastāvīgā pārstāvniecība, pastāvīgās pārstāvniecības peļņu ir atļauts samazināt par procentu maksājumu daļu, kurus nerezidents maksā par aizņēmumu un kas ir proporcionāla pastāvīgās pārstāvniecības ieņēmumu attiecībai pret nerezidenta vispasaules ieņēmumiem. Samazinājums ir atļauts tikai tad, ja aizņemtos naudas līdzekļus pastāvīgā pārstāvniecība tiešām ir izmantojusi uzņēmējdarbības veikšanai Latvijā attiecīgajā taksācijas gadā.

(6) Samazinot pastāvīgās pārstāvniecības peļņu šā panta ceturtajā daļā noteiktajā kārtībā, samazinājuma summu uzskata par procentu izmaksu starp saistītiem uzņēmumiem un no tās ietur nodokli atbilstoši šā likuma 4.panta otrās daļas 2.punktā noteiktajām likmēm.

(7) Pastāvīgās pārstāvniecības apliekamo ienākumu ir atļauts samazināt par nerezidenta centrālo administratīvo izdevumu daļu, kas ir proporcionāla pastāvīgās pārstāvniecības ieņēmumu attiecībai pret nerezidenta Latvijā un ārvalstīs gūtajiem ieņēmumiem. Samazinājums ir atļauts tikai tad, ja centrālie administratīvie izdevumi tiešām ir attiecināmi uz pastāvīgās pārstāvniecības veikto uzņēmējdarbību Latvijā attiecīgajā taksācijas gadā. Centrālie administratīvie izdevumi ir izdevumi, kas nepieciešami nerezidenta, tā kontrolēto uzņēmumu un pastāvīgo pārstāvniecību vispārējas vadības, kontroles un koordinācijas nodrošināšanai.

(8) Samazinot pastāvīgās pārstāvniecības peļņu šā panta septītajā daļā noteiktajā kārtībā, samazinājuma summu uzskata par atlīdzību, ko izmaksā nerezidentam par vadības un konsultatīvajiem pakalpojumiem, un nodokli no tās ietur atbilstoši šā likuma 4.panta otrās daļas 3.punktā noteiktajām likmēm.

56.pants. Nerezidenta — bankas — pastāvīgās pārstāvniecības ar nodokli apliekamais ienākums

(1) Nosakot nerezidenta — bankas — pastāvīgās pārstāvniecības apliekamo ienākumu, pastāvīgās pārstāvniecības peļņa jāpalielina par procentu maksājumiem, kurus pastāvīgā pārstāvniecība saņem (vai kuri tai būtu jāsaņem) par kredītiem, ko pastāvīgā pārstāvniecība izsniegusi nerezidentam, kuru tā pārstāv, vai citai šā nerezidenta pastāvīgajai pārstāvniecībai.

(2) Ja nerezidents — banka — aizdod tā pastāvīgajai pārstāvniecībai naudas līdzekļus, aprēķinot apliekamo ienākumu, pastāvīgās pārstāvniecības peļņu ir atļauts samazināt par summu, kas ir vienāda ar procentu maksājumiem par šiem naudas līdzekļiem, piemērojot likmi, kas ir vienāda ar Londonas starpbanku piedāvājuma (LIBOR) likmi aizdevuma izsniegšanas dienā un kurai pieskaitīti trīs procenti. Šī likme piemērojama neatkarīgi no tā, par kādu likmi ir vienojies nerezidents — banka — un tā pastāvīgā pārstāvniecība.

(3) Ja šā panta otrajā daļā noteiktajā kārtībā tiek samazināta pastāvīgās pārstāvniecības peļņa, summa, par kādu tiek samazināta peļņa, jāuzskata par procentu maksājumu starp saistītiem uzņēmumiem un attiecīgi jāietur nodoklis atbilstoši šā likuma 4.panta otrās daļas 2.punktā noteiktajai likmei.

57.pants. Nerezidenta ienākuma aplikšana ar nodokli, ja tas darbojas kā pastāvīgā pārstāvniecība

(1) Ja nerezidents ir veicis vai veic uzņēmējdarbību Latvijā un attiecīgās uzņēmējdarbības veids saskaņā ar šā likuma 2.panta septīto daļu ir uzskatāms par attiecīgā nerezidenta pastāvīgo pārstāvniecību, kura jāreģistrē vai ir bijusi jāreģistrē Uzņēmumu reģistrā, un nerezidents likumā noteiktajā kārtībā pastāvīgo pārstāvniecību Uzņēmumu reģistrā nav reģistrējis, tad tiek uzskatīts, ka nerezidenta apliekamais ienākums ir 25 % apmērā no kopējās summas, ko nerezidents ir guvis, izmantojot nereģistrēto pastāvīgo pārstāvniecību.

(2) Ja nodokli nav iespējams iekasēt no nerezidenta (pastāvīgās pārstāvniecības), nodokli maksā tas rezidents (pastāvīgā pārstāvniecība), no kura nerezidents ir guvis ienākumus. Šajā gadījumā nodokli no šajā pantā noteiktajā kārtībā noteiktā apliekamā ienākuma ietur pēc 25 % likmes.

58.pants. Īpašums, kuru pastāvīgās pārstāvniecības rīcībā nodod nerezidents, kuru pārstāv šī pastāvīgā pārstāvniecība

Pastāvīgās pārstāvniecības peļņu nepalielina par tās rīcībā nodotā īpašuma vērtību, ja šo īpašumu nodod nerezidents, kuru pārstāv attiecīgā pārstāvniecība.

59.pants. Īpaši noteikumi beznodokļu vai zemu nodokļu valstu un teritoriju rezidentu pastāvīgajām pārstāvniecībām

Šā likuma 55.pantā un 56.panta otrajā daļā noteiktie peļņas samazinājumi nav piemērojami attiecībā uz beznodokļu vai zemu nodokļu valstu un teritoriju rezidentu pastāvīgajām pārstāvniecībām Latvijā.

 

VI nodaļa. Īpaši principi

attiecībā uz līgumsabiedrībām

60.pants. Principi līgumsabiedrību aplikšanai ar nodokli

(1) Ar nodokli apliek līgumsabiedrības dalībnieka ienākumu, nevis līgumsabiedrības ienākumus.

(2) Līgumsabiedrības ienākuma nodokli nemaksā patstāvīgi, bet katrs līgumsabiedrības dalībnieks maksā attiecīgi ienākuma nodokli par tam pienākošos līgumsabiedrības ienākuma daļu. Līgumsabiedrība šajā likumā norādītajos termiņos iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam līgumsabiedrības deklarāciju, kas parāda ienākuma sadalījumu starp dalībniekiem.

(3) Līgumsabiedrības deklarācijā norādītajā sadalītajā līgumsabiedrības ienākumā iekļauj un dalībnieki nodokli maksā arī par to ienākumu, kas netiek izmaksāts tās dalībniekam, bet tiek pievienots tā dalības iemaksai atbilstoši likumam "Par līgumsabiedrībām".

(4) Līgumsabiedrības dalībnieki — fiziskās personas — ienākumu no līgumsabiedrības savās ienākuma nodokļa deklarācijās norāda kā ienākumu no saimnieciskās darbības.

(5) Ja līgumsabiedrības dalībnieks ir nerezidents, nodokli no tam pienākošās līgumsabiedrības ienākuma daļas ietur līgumsabiedrība.

61.pants. Līgumsabiedrības dalībnieku atbildība par deklarācijas iesniegšanu, nodokļa ieturēšanu un samaksu

(1) Ja līgumsabiedrība nav ieturējusi vai iemaksājusi budžetā nodokli šajā likumā noteiktajos gadījumos un termiņos vai iesniegusi ienākumu deklarāciju šajā likumā noteiktajā kārtībā un termiņos, nodokļu likumos noteikto piedziņu pret līgumsabiedrības dalībniekiem vērš šādā secībā:

1) pret dalībnieku, kura dzīvesvieta Uzņēmumu reģistrā ir norādīta kā līgumsabiedrības juridiskā adrese;

2) pret dalībnieku, kuram atbilstoši sabiedrības dibināšanas līgumam pienākas sabiedrības peļņas lielākā daļa;

3) pret dalībnieku, kura ieguldījums atbilstoši līgumam ir vislielākais;

4) pret pārējiem dalībniekiem.

(2) Šā panta pirmajā daļā noteiktais līgumsabiedrības dalībnieks veic nodokļa samaksu par summu, kas nav ieturēta no nerezidentiem (neatkarīgi no tā, vai līgumsabiedrībai par taksācijas periodu ir aprēķināts apliekamais ienākums vai zaudējumi).

 

VII nodaļa. Dažādi noteikumi

apliekamā ienākuma noteikšanai

62.pants. Ienākums no kopīpašuma

Ienākums (zaudējumi) no kopīpašuma ir sadalāms starp kopīpašniekiem proporcionāli viņiem piederošajām īpašuma daļām.

63.pants. Vērtības izteiksme

(1) Kārtojot uzskaiti ienākuma nodokļa aprēķināšanai, par vērtības mēru lieto Latvijas Republikas naudas vienības — latus un santīmus.

(2) Lai noteiktu īpašuma, pakalpojumu vai citu labumu veidā saņemta ienākuma tirgus vērtību, nodokļa aprēķināšanas nolūkos šis ienākums tiek novērtēts tajā dienā, kad tiek noteikts ar nodokli apliekamais ienākums.

(3) Darba ņēmējam vai citai personai nodotā īpašuma tirgus vērtību nosaka, neņemot vērā ierobežojumus, kas saistīti ar šā īpašuma nodošanu.

64.pants. Netiešie maksājumi un labumi

(1) Uz nodokļa maksātāja ienākumiem ir attiecināms arī:

1) maksājums, kas tieši vai netieši dod labumu nodokļa maksātājam;

2) maksājums, kas tiek veikts pēc nodokļa maksātāja rīkojuma un kas būtu bijis nodokļa maksātāja ienākums, ja šāds maksājums būtu izdarīts tieši viņam.

(2) Nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības izdevumos un izmaksās ietverams maksājums, kas izdarīts nodokļa maksātāja labā vai pēc nodokļa maksātāja norādījuma, par ko nodokļa maksātājs varētu izdarīt atskaitījumu, ja maksājumu būtu izdarījis pats nodokļa maksātājs.

 

VIII nodaļa. Alternatīvais un netieši noteiktais

ienākums no saimnieciskās darbības

65.pants. Parastais ienākums no saimnieciskās darbības

Parastais ienākums no saimnieciskās darbības ir taksācijas periodā gūtais apliekamais ienākums, kas aprēķināts atbilstoši šā likuma IV nodaļai.

66.pants. Alternatīvais ienākums no saimnieciskās darbības

(1) Alternatīvo ienākumu no saimnieciskās darbības Valsts ieņēmumu dienests var noteikt, ja nodokļa maksātāja grāmatvedības uzskaitē konstatēti grāmatvedības uzskaiti regulējošo normatīvo aktu pārkāpumi, kas būtiski samazina apliekamo ienākumu no saimnieciskās darbības.

(2) Alternatīvais ienākums no saimnieciskās darbības ir nodokļa maksātāja taksācijas periodā gūtais apliekamais ienākums, kurš noteikts, izvēloties lielāko no šādiem rādītājiem:

1) nodokļa maksātāja parastais ienākums no saimnieciskās darbības;

2) 40% no nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības apgrozījuma taksācijas periodā.

(3) Apgrozījums šā panta otrās daļas 2.punkta izpratnē ir nodokļa maksātāja taksācijas periodā gūtie saimnieciskās darbības ieņēmumi naudā vai citās lietās.

67.pants. Netieši noteiktais ienākums no saimnieciskās darbības

(1) Ja nodokļa maksātājs neiesniedz ienākumu deklarāciju, nekārto grāmatvedības uzskaiti, ja tas viņam jādara atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī citādi slēpj savu apliekamo ienākumu, Valsts ieņēmumu dienests var piemērot netieši noteikto ienākumu no saimnieciskās darbības.

(2) Netieši noteiktais ienākums no saimnieciskās darbības ir nodokļa maksātāja taksācijas periodā gūtais apliekamais ienākums, kas noteikts atbilstoši likuma "Par nodokļiem un nodevām" 23.panta otrajai daļai.

 

IX nodaļa. Starptautiskā nodokļu aplikšana

68.pants. Atļautās ārvalstu nodokļu atlaides

(1) Nodokļa maksātājam — rezidentam ir tiesības saskaņā ar šo likumu aprēķināto nodokli samazināt par summu, kas ir vienāda ar ārvalstīs samaksāto ienākuma nodokli vai tam līdzīgo nodokli, ja šā nodokļa samaksa ārvalstīs ir apliecināta ar ārvalstu nodokļu iekasēšanas institūcijas apstiprinātiem dokumentiem, kuros norādīts apliekamais ienākums un ārvalstīs samaksātā nodokļa summa.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētais samazinājums nedrīkst pārsniegt tādu summu, kas būtu vienāda ar Latvijā aprēķināto nodokli par ārvalstīs gūto ienākumu.

(3) Ja nodokļa maksātājs — rezidents taksācijas periodā gūst ienākumus vairākās ārvalstīs, šā panta pirmā un otrā daļa jāpiemēro atsevišķi katrā ārvalstī gūtajam ienākumam.

69.pants. Rezidenta ienākums no ārvalstu darba devējiem

Ienākums no algota darba ārvalstī, ko rezidents guvis taksācijas gadā, ir atbrīvots no ienākuma nodokļa, ja ienākums ir aplikts ar ienākuma nodokli vai tam līdzīgu nodokli attiecīgajā ārvalstī.

70.pants. Starptautiskie līgumi

Ja divpusējās konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem vai cita divpusēja starptautiska līguma, ko noslēgusi Latvijas Republika, vai kāda daudzpusēja starptautiska līguma, kuram Latvijas Republika pievienojusies, noteikumi ir pretrunā ar šā likuma nosacījumiem, šā likuma nosacījumu vietā tiek piemērotas minētās konvencijas vai starptautiskā līguma noteikumi.

71.pants. Nerezidenta apliekamais ienākums, no kura nodoklis ir ieturams izmaksas vietā

(1) No šajā pantā minēto maksājumu veidiem (izņemot ienākumu no algota darba, ko izmaksā rezidenta Latvijā pastāvīgā pārstāvniecība ārvalstīs), ko nerezidentam, kurš gūst ieņēmumus, neveidojot un nereģistrējot pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā, izmaksā rezidents, ienākuma nodoklis no maksājumiem ieturams ienākuma izmaksas vietā saskaņā ar šā likuma 4.panta otrajā daļā noteikto likmi:

1) no ienākuma summas, kas saņemts par jebkāda veida algotu darbu;

2) no uzņēmumu direktoru, uzņēmumu valžu, padomju un citu līdzīgu pārvaldes vai uzraudzības institūciju vadītāju un locekļu ienākuma summas, ko izmaksā uzņēmējsabiedrība;

3) no atlīdzības summas, kas saņemta par jebkādu neatkarīga rakstura darbību, kas veikta Latvijā, ieskaitot neatkarīgu profesionālo pakalpojumu sniegšanu un izpildītājmākslinieku, sportistu un treneru profesionālo darbību (neatkarīgi no tā, vai ienākums ir ticis izmaksāts fiziskajai personai tieši vai ar citu personu starpniecību);

4) no ieņēmumiem no finansu ieguldījumu atsavināšanas Latvijā Ministru kabineta noteiktā kārtībā;

5) no atlīdzības, kas saņemta par īpašuma izmantošanu, ieskaitot atlīdzību par jebkura veida īpašuma izmantošanu ārpus Latvijas;

6) no samaksas par intelektuālo īpašumu:

a) no maksājumiem par autortiesībām vai tiesībām izmantot autortiesības uz literāru darbu vai mākslas darbu, ieskaitot kinofilmas, videofilmas vai skaņu ierakstus,

b) no maksājumiem par pārējiem intelektuālā īpašuma veidiem, ieskaitot autortiesības uz datorprogrammām vai tiesības tās izmantot;

7) no procentu ienākumiem (augļiem);

8) no dividendēm;

9) no atlīdzības par jebkuriem pakalpojumiem, ieskaitot vadības un konsultatīvos pakalpojumus;

10) no pensijas vai ikgadējām izmaksām no privātajiem pensiju fondiem;

11) no atlīdzības par tiesībām izmantot dabas resursus, kas atrodas Latvijā, vai par to izmantošanu;

12) no Latvijā reģistrētas līgumsabiedrības dalībniekam—nerezidentam izmaksājamās līgumsabiedrības peļņas.

(2) Neatkarīgi no jebkuriem šā likuma nosacījumiem rezidentiem vai pastāvīgajām pārstāvniecībām ieturams nodoklis pēc 25 % likmes no visiem maksājumiem (arī skaidrā naudā), kurus tie tieši vai ar citu personu starpniecību izmaksā juridiskajām, fiziskajām vai citām personām, kas ir rezidenti zemu nodokļu vai beznodokļu valstīs vai teritorijās, ieskaitot maksājumus (arī izmaksas skaidrā naudā) šo personu pārstāvjiem vai trešo personu banku kontos, ja šā likuma 72.pantā nav noteikts citādi.

72.pants. Nodoklis no nerezidentiem, ja tie atrodas, ir izveidoti vai nodibināti zemu nodokļu vai beznodokļu valstīs vai teritorijās

(1) Nodokli no maksājumiem nerezidentiem, kas atrodas, ir izveidoti vai nodibināti zemu nodokļu un beznodokļu valstīs vai teritorijās, neietur:

1) no atmaksātās aizdevuma summas;

2) ja uzņēmums — rezidents Latvijā izdara maksājumus meitas uzņēmumam, kas atrodas, ir izveidots vai nodibināts zemu nodokļu un beznodokļu valstīs vai teritorijās, ja minētā meitas uzņēmuma gada pārskats ir iekļauts mātes uzņēmuma (koncerna) gada pārskatā saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu gada pārskatiem" 8.nodaļu un meitas uzņēmuma peļņa (zaudējumi) ir iekļauta mātes uzņēmuma apliekamā ienākuma aprēķinā saskaņā ar šā likuma 40.pantu, ar nosacījumu, ka mātes uzņēmums vienlaikus ar savu gada pārskatu iesniedz arī minētā meitas uzņēmuma gada pārskatu.

(2) Nodokli no maksājumiem nerezidentiem, kas atrodas, ir izveidoti vai nodibināti zemu nodokļu un beznodokļu valstīs vai teritorijās, ietur saskaņā ar šā likuma 71.panta pirmo daļu un šā likuma 4.panta otrajā daļā noteiktajām likmēm par šādiem maksājumiem:

1) dividendēm, ko Latvijas rezidenti izmaksā nerezidentiem, kas atrodas, ir izveidoti vai nodibināti zemu nodokļu un beznodokļu valstīs vai teritorijās;

2) procentiem, kurus Latvijā reģistrētās kredītiestādes izmaksā par depozītnoguldījumiem un norēķinu kontu atlikumiem, ja šie procenti tiek maksāti atbilstoši kredītiestādes noteiktajai vispārējai likmei par depozītnoguldījumiem un norēķinu kontu atlikumiem;

3) ja šie maksājumi tiek izdarīti, bet saņemta Valsts ieņēmumu dienesta atļauja neieturēt nodokli no šā likuma 71.panta trešajā daļā minētajiem maksājumiem, ja to izmaksātājs pamatoti pierāda, ka šie maksājumi netiek izdarīti, lai samazinātu šā nodokļa maksātāja apliekamo ienākumu un nemaksātu vai samazinātu Latvijā maksājamos nodokļus.

(3) Valsts ieņēmumu dienestam ir tiesības atļaut neieturēt nodokli no noteikta maksājuma vai maksājumiem par konkrētu darījumu saskaņā ar šā panta otrās daļas 3.punktu, ja nodokļa maksātājs pamatoti pierāda, ka minētie maksājumi netiek izdarīti, lai samazinātu šā nodokļa maksātāja apliekamo ienākumu un nemaksātu vai samazinātu Latvijā maksājamos nodokļus. Nosakot, vai maksājumi netiek izdarīti minētajos nolūkos, Valsts ieņēmumu dienestam jāņem vērā šādi apstākļi:

1) vai maksājumu izdarīšana pamatojas uz reālu ekonomisko darbību;

2) vai nodokļa maksātājam ir ilgstoši un stabili ekonomiskie sakari ar personām, kuras saņem maksājumus un kuras atrodas, ir izveidotas vai nodibinātas zemu nodokļu vai beznodokļu valstīs vai teritorijās, un vai minēto ekonomisko sakaru nepieciešamība izriet no nodokļa maksātāja veiktās uzņēmējdarbības specifikas;

3) vai maksājumu izdarīšanas rezultātā Latvijas nodokļa maksātāja apliekamais ienākums netiek samazināts lielākā apmērā, nekā tas tiktu samazināts tad, ja maksājumu saņēmējs būtu Latvijas nodokļa maksātājs—rezidents vai pastāvīgā pārstāvniecība;

4) vai nodokļa maksātājs nav tiešs vai netiešs līdzdalībnieks personai, kura atrodas, ir izveidota vai nodibināta zemu nodokļu vai beznodokļu valstī vai teritorijā un kurai tiek izdarīti maksājumi;

5) vai Latvijas nodokļa maksātājs un persona, kura atrodas, ir izveidota vai nodibināta zemu nodokļu vai beznodokļu valstī vai teritorijā, nav uzskatāmi par saistītiem uzņēmumiem šā likuma 1.panta divdesmit devītās daļas 5.punkta izpratnē;

6) jebkuri citi faktiskie apstākļi un nosacījumi, kuros notiek attiecīgie darījumi vai kuri ietekmē tos un, uz kuriem pamatojoties, var tikt pieņemts lēmums par nodokļa neieturēšanu saskaņā ar šo pantu.

(4) Lai saņemtu Valsts ieņēmumu dienesta atļauju neieturēt nodokli no šā likuma 71.panta trešajā daļā minētajiem maksājumiem, nodokļa maksātājs Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajā iestādē pēc tā reģistrācijas vietas pirms maksājumu izdarīšanas iesniedz iesniegumu—pieprasījumu nepiemērot šā likuma 71.panta trešo daļu attiecībā uz viņa darījumu (maksājumu) ar minētajām personām.

(5) Iesniegumā—pieprasījumā nodokļa maksātājs norāda darījuma raksturu, būtību un piemērojamās cenas, paskaidro, kādi apstākļi ir noteikuši nepieciešamību veikt darījumus ar personām minētajās valstīs vai teritorijās, apliecina, ka minētais darījums nenotiek, lai samazinātu Latvijas nodokļa maksātāja apliekamo ienākumu vai nemaksātu nodokļus Latvijā, un ka Latvijas nodokļa maksātājs vai ar Latvijas nodokļa maksātāju saistītās personas vai uzņēmumi nav līdzdalībnieki personai — maksājumu saņēmējai, identificē personas — maksājumu saņēmējas īstenos īpašniekus, kā arī sniedz jebkuru citu būtisku informāciju, kas Valsts ieņēmumu dienestam atvieglo lēmuma pieņemšanu. Ja Valsts ieņēmumu dienests pieprasa, nodokļa maksātājs iesniedz dokumentus (līgumus, muitas deklarācijas, preču transporta pavadzīmes u.c.), kas apstiprina darījumu faktisko izpildi.

(6) Valsts ieņēmumu dienests izskata iesniegumu—pieprasījumu un ne vēlāk kā 30 dienu laikā no tā saņemšanas dienas izsniedz nodokļa maksātājam rakstisku atļauju neieturēt nodokli vai atteikumu izsniegt minēto atļauju.

(7) Izsniedzot atļauju, Valsts ieņēmumu dienests tajā norāda, uz kādiem darījumiem vai maksājumiem attiecas izsniegtā atļauja un kāds ir tās derīguma termiņš. Valsts ieņēmumu dienests nedrīkst Latvijas nodokļa maksātājam izsniegt vispārēju atļauju, kas piemērojama attiecībā uz visiem nodokļa maksātāja veiktajiem darījumiem vai maksājumiem, nenorādot konkrētus darījumus un to dalībniekus (maksājumu saņēmējus).

(8) Nodokļa maksātājs drīkst neieturēt nodokli pēc 25 % likmes tikai pēc tam, kad ir saņemta Valsts ieņēmumu dienesta rakstiska atļauja neieturēt nodokli no atļaujā norādītajiem maksājumiem vai no maksājumiem par atļaujā minēto darījumu izpildi.

 

X nodaļa. Fizisko personu —

nodokļa maksātāju reģistrācija

73.pants. Dokumenti, kas apliecina fiziskās personas reģistrāciju par nodokļa maksātāju

(1) Katrai fiziskajai personai, kas saskaņā ar šā likuma 2.pantu ir nodokļa maksātāja, pašvaldība, kuras teritorijā ir fiziskās personas reģistrētā dzīvesvieta, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniedz nodokļa maksātāja reģistrācijas apliecību, kurā norādīts personas vārds, uzvārds un nodokļa maksātāja kods.

(2) Fiziskās personas nodokļa maksātāja kods sastāv no Iedzīvotāju reģistra piešķirtā personas koda un reģistrētās dzīvesvietas administratīvās teritorijas koda.

(3) Fiziskajai personai, pārceļoties no vienas administratīvās teritorijas uz citu, pašvaldība, kuras teritorijā ir tās jaunā reģistrētā dzīvesvieta, izsniedz personai jaunu nodokļa maksātāja reģistrācijas apliecību, kurā ir nomainīts administratīvās teritorijas kods, anulējot iepriekšējo.

(4) Ja fiziskās personas ienākuma avots ir saimnieciskā darbība, tad, uzsākot saimniecisko darbību, Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālā iestāde tai papildus izsniedz nodokļa maksātāja, kas veic saimniecisko darbību, reģistrācijas apliecību (pašnodarbinātās personas — nodokļa maksātāja reģistrācijas apliecību), kurā ir personas identifikācijas dati un norāde par saimnieciskās darbības veikšanu.

(5) Fiziskajai personai, kurai Latvijā nav pastāvīgas dzīvesvietas (nav dzīves interešu centra) un kura uz laiku ieradusies Latvijā, nodokļa maksātāja pagaidu reģistrācijas apliecību izsniedz Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālā iestāde.

74.pants. Fiziskās personas nodokļa karte

(1) Katrai fiziskajai personai–rezidentam pirms taksācijas gada sākuma pašvaldība, kuras teritorijā atrodas nodokļa maksātāja reģistrētā dzīvesvieta, Ministru kabineta noteiktā kārtībā izsniedz vienu ienākuma nodokļa gada karti (turpmāk — nodokļa karte), kurā ir šādas ziņas par nodokļa maksātāju:

1) personas identifikācijas pazīmes (vārds, uzvārds, nodokļa maksātāja kods un adrese);

2) neapliekamā minimuma veids, kas noteikts atbilstoši šā likuma 8.pantam;

3) personu skaits, par kurām atbilstoši šim likumam nodokļa maksātājam ir piemērojams nodokļa atvieglojums. Ja tiesības uz nodokļa atvieglojumu beidzas taksācijas gadā, norādāms datums, līdz kuram nodokļa atvieglojums piemērojams;

4) personas īpašā statusa apliecinājums, kas rada tiesības uz nodokļa papildu atvieglojumu.

(2) Nodokļa maksātājs nodokļa karti iesniedz darba devējam, kurš, pamatojoties uz nodokļa kartē esošajām ziņām, aprēķina nodokļa maksātāja apliekamo ienākumu un ienākuma nodokļa apmēru un iemaksā to budžetā, maksājuma paziņojumā norādot tās pašvaldības administratīvo kodu, kurš ir ietverts nodokļa maksātāja kodā.

(3) Citiem darba devējiem nodokļa maksātājs uzrāda tikai nodokļa maksātāja reģistrācijas apliecību.

(4) Ja nodokļa karte nozaudēta, nodokļa maksātājam izsniedz citu nodokļa karti ar atzīmi "Dublikāts".

75.pants. Papildnoteikumi nodokļa maksātāja reģistrācijas dokumentu piemērošanai

Ja fiziskā persona, kas veic saimniecisko darbību, neuzrāda personai, ar kuru tai ir darījums, pašnodarbinātās personas — nodokļa maksātāja reģistrācijas apliecību, darījuma partnerim (ienākuma izmaksātājam), norēķinoties ar šādu personu par darījumu, no izmaksājamās summas jāietur ienākuma nodoklis kā no ienākuma no algota darba.

XI nodaļa. Nodokļa aprēķināšanas

un deklarēšanas kārtība

76.pants. Nodokļa aprēķināšanas kārtība

(1) Darba ņēmēja apliekamo ienākumu no algota darba aprēķina darba devējs—rezidents, bet par citā valstī vai no nerezidenta gūto ienākumu — nodokļa maksātājs.

(2) Ienākuma no saimnieciskās darbības aprēķinu veic pati persona, bet pārējā ienākuma aprēķinu — ienākuma izmaksātājs vai pats nodokļa maksātājs.

77.pants. Parastais, nosacītais un netiešais nodokļa aprēķins

(1) Nodokļa maksātāja aizpildītā un iesniegtā ienākumu deklarācija uzskatāma par ienākuma nodokļa parasto aprēķinu, kādu būtu izdarījis Valsts ieņēmumu dienests.

(2) Ienākumu deklarācijas neaizpildīšana uzskatāma par atbilstošu Valsts ieņēmumu dienesta aprēķinam par nodokļa maksātāja no taksācijas gada ienākumiem maksājamo nodokli, kas ir ieturēts un pilnīgi samaksāts taksācijas gada laikā. Valsts ieņēmumu dienests šajā gadījumā var izdarīt vēl citus aprēķinus, kādus tas uzskata par piemērotiem.

(3) Ja Valsts ieņēmumu dienests nodokļa maksātāja apliekamo ienākumu ir noteicis saskaņā ar šā likuma 67.pantu, tas var izdarīt nodokļa aprēķinu, pamatojoties uz netieši noteikto apliekamo ienākumu.

78.pants. Ienākuma nodokļa deklarācijas iesniegšana

(1) Fiziskā persona — nodokļa maksātājs — Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc savas reģistrētās dzīvesvietas iesniedz ienākuma nodokļa deklarāciju par taksācijas gadu ne vēlāk kā taksācijas gadam sekojošā gada 1.aprīlī, ja šā panta ceturtajā daļā nav noteikts citādi. Ienākuma nodokļa deklarācijas veidlapu apstiprina Ministru kabinets.

(2) Ienākumu deklarācijā tiek ietvertas šādas ziņas:

1) taksācijas gada ienākuma summa, no kuras maksājams nodoklis;

2) kopējā par taksācijas gadu maksājamā nodokļa summa;

3) nodokļa summas, kas samaksātas vai ieturētas taksācijas gada laikā.

(3) Ienākumu deklarācijai:

1) jābūt aizpildītai apstiprinātajā veidlapā;

2) jāsniedz vajadzīgās ziņas;

3) jābūt aizpildītai saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta norādījumiem.

(4) Ja nodokļa maksātājs gatavojas izbeigt darbību Latvijā vai citos gadījumos, ja Valsts ieņēmumu dienests uzskata par nepieciešamu, pēc Valsts ieņēmumu dienesta rakstiska pieprasījuma, kurā noteikts ienākumu deklarācijas iesniegšanas termiņš, nodokļa maksātājs aizpilda un iesniedz deklarāciju par laikposmu, kas ir īsāks par taksācijas gadu.

(5) Mazais uzņēmums aizpilda ienākuma nodokļa deklarāciju atbilstoši fiziskajām personām noteiktajai deklarācijai un iesniedz to Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc savas juridiskās adreses.

(6) Uzņēmums patstāvīgi aizpilda taksācijas perioda nodokļa deklarāciju, kuras veidlapu apstiprina Ministru kabinets, un iesniedz to Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc savas juridiskās adreses. Ienākuma nodokļa deklarāciju par taksācijas gadu nodokļa maksātājs iesniedz vienlaikus ar uzņēmuma gada pārskatu likumā "Par uzņēmumu gada pārskatiem", Kredītiestāžu likumā un likumā "Par apdrošināšanu" noteiktajos termiņos.

(7) Nodokļa maksātājam jāparaksta ienākumu deklarācija. Ja nodokļa maksātājs juridiski ir rīcībnespējīgs, ienākumu deklarāciju paraksta tā juridiskais pārstāvis. Deklarācijai jāsatur apgalvojums, ka tā ir pilnīga un precīza.

(8) Deklarāciju paraksta arī persona, kas aizpilda vai piedalās deklarācijas aizpildīšanā par samaksu, ja vien minētā persona nav nodokļa maksātāja darba ņēmējs.

79.pants. Gadījumi, kad ienākuma nodokļa deklarācija nav nepieciešama (atbrīvojumi no ienākumu deklarēšanas)

(1) Fiziskajai personai—rezidentam, ja Valsts ieņēmumu dienests nav rakstiski to pieprasījis, ir tiesības neiesniegt ienākuma nodokļa deklarāciju par taksācijas gadu šādos gadījumos:

1) nodokļa maksātāja taksācijas gada apliekamais ienākums ir mazāks par taksācijas gadam noteikto neapliekamo minimumu;

2) nodokļa maksātāja taksācijas gada apliekamo ienākumu veido:

a) ienākums no algota darba, no kura darba devējs ir izdarījis nodokļa ieturējumu;

b) pensijas, no kurām to izmaksas vietā ir ieturēts nodoklis;

c) citi ienākumi, no kuriem ienākuma izmaksas vietā ir ieturēts nodoklis.

(2) Nerezidents neiesniedz ienākuma nodokļa deklarāciju, ja saskaņā ar šā likuma 71.pantu no ienākuma, ko tas saņēmis, ir izdarīts nodokļa ieturējums (izņemot 71.panta pirmās daļas 3. un 4.punktā noteiktos gadījumus, kad nerezidents ir tiesīgs šos ienākumus brīvprātīgi deklarēt un veikt nodokļa pārrēķinu).

80.pants. Informatīvās deklarācijas

(1) Darba devējs par taksācijas gada laikā darba ņēmējiem izmaksāto ienākumu un ieturēto nodokli ne vēlāk kā taksācijas gadam sekojošā gada 1.februārī iesniedz Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc savas juridiskās adreses informatīvu deklarāciju, norādot šādas ziņas:

1) visu darba ņēmēju vārds, uzvārds un nodokļa maksātāja kods;

2) pilnīga visu atlīdzību summa naudā vai citā veidā, kas izmaksāta minētajiem darba ņēmējiem;

3) ieturētā nodokļa summa.

(2) Darba devējs par darba ņēmējam izmaksāto ienākumu un ieturēto nodokli katru mēnesi līdz tam sekojošā mēneša 15.datumam iesniedz Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc savas juridiskās adreses informatīvu deklarāciju.

(3) Uzņēmums un pastāvīgā pārstāvniecība — ienākuma izmaksātājs —, kas izmaksā ienākumu fiziskai personai, no kuras saskaņā ar šo likumu izmaksas vietā ir ieturams nodoklis, ne vēlāk kā taksācijas gadam sekojošā gada 1.februārī iesniedz Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc savas juridiskās adreses deklarāciju par taksācijas gada laikā izmaksāto ienākumu, norādot šādas ziņas:

1) nodokļa maksātāja — fiziskās personas — vārds, uzvārds un nodokļa maksātāja kods;

2) izmaksātā summa;

3) ieturētā nodokļa summa.

(4) Informatīvās deklarācijas veidlapu apstiprina Ministru kabinets.

81.pants. Termiņa pagarinājums deklarāciju iesniegšanai

(1) Saņemot nodokļa maksātāja rakstisku iesniegumu, kas iesniegts pirms ienākuma nodokļa deklarācijas iesniegšanas termiņa beigām, Valsts ieņēmumu dienests var pagarināt termiņu, kurā saskaņā ar šā likuma 78.pantu jāiesniedz ienākuma nodokļa deklarācija vai saskaņā ar šā likuma 80.pantu — informatīvā deklarācija.

(2) Ienākuma nodokļa deklarācijas iesniegšanas termiņa pagarinājuma piešķiršanas gadījumā ienākuma nodokļa samaksas termiņš ir šā likuma 83.pantā noteiktais termiņš.

 

XII nodaļa. Nodokļa maksāšanas kārtība,

iekasēšana un atmaksāšana

82.pants. Nodokļa maksāšanas uzsākšana un izbeigšana

(1) Ja nodokļa maksātājam (neatkarīgi no tā, vai viņš ir rezidents vai nav) taksācijas gada laikā pirmo reizi jāsāk maksāt nodoklis saskaņā ar šā likuma prasībām, šīs prasības tiek piemērotas tikai par laiku, no kura attiecīgajam nodokļa maksātājam jāsāk maksāt nodoklis, līdz gada beigām.

(2) Ja nodokļa maksātājs (neatkarīgi no tā, vai viņš ir rezidents vai nav) taksācijas gada laikā beidz maksāt nodokli saskaņā ar šā likuma prasībām, šīs prasības tiek piemērotas tikai par laiku no gada sākuma līdz dienai, kad attiecīgais nodokļa maksātājs beidz maksāt šo nodokli, saglabājot nodokļa maksātāja atbildību attiecībā uz visām šā likuma normām par šo periodu.

83.pants. Ienākuma nodokļa samaksas termiņš

(1) Ienākuma nodokļa samaksas termiņš ir diena, kas atbilst ienākuma nodokļa deklarācijas iesniegšanas termiņam, kā arī šā likuma 85.pantā un šā panta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā noteiktie nodokļa samaksas termiņi.

(2) Valsts ieņēmumu dienests nosaka termiņu, kādā likuma "Par nodokļiem un nodevām" 27.pantā minētajos gadījumos ir samaksājams papildus aprēķinātais ienākuma nodoklis.

(3) Protesta iesniegšana, nodokļu administrācijas lēmuma pārsūdzēšana vai iesnieguma par nodokļa summas labojumu iesniegšana neatbrīvo nodokļa maksātāju no pienākuma aprēķināto ienākuma nodokļa summu samaksāt noteiktajā termiņā, ja Valsts ieņēmumu dienesta vadība vai tiesa nav pieņēmusi citādu lēmumu.

(4) Nodokļa maksājumu termiņš pagarināms likumā "Par nodokļiem un nodevām" noteiktajā kārtībā.

84.pants. Pašnodarbināto personu un mazo uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa iemaksas

(1) Pašnodarbinātās personas un mazie uzņēmumi, kuri apliekamo ienākumu aprēķina saskaņā ar šā likuma IV nodaļas 1.apakšnodaļu, ienākuma nodokļa avansa (turpmāk — nodokļa avanss) iemaksas taksācijas gada laikā izdara ne vēlāk kā 15.martā, ne vēlāk kā 15.maijā, ne vēlāk kā 15.augustā un ne vēlāk kā 15.novembrī, katrā reizē izdarot 1/4 no kopējās iemaksas, kura ir vienāda ar iepriekšējā taksācijas gada nodokļa summu no ienākuma, kas gūts no saimnieciskās darbības.

(2) Nodokļa maksātājs, kurš saņem patentu individuālā darba veikšanai, līdz patenta saņemšanai samaksā patentmaksu Ministru kabineta noteiktajā apmērā. Samaksātā patentmaksa ieskaitāma nodokļa maksātāja nodokļa avansa maksājumos.

(3) Nodokļa maksātājs šā panta pirmajā daļā noteiktās nodokļa avansa iemaksas neizdara, ja aprēķinātā kopējā nodokļa avansa iemaksas summa ir mazāka par 100 latiem.

(4) Valsts ieņēmumu dienests var noteikt nodokļa maksātājam mazāku nodokļa avansa iemaksu summu, ja nodokļa maksātāja apliekamā ienākuma no saimnieciskās darbības prognoze taksācijas gadam liecina par gaidāmā ienākuma būtisku samazināšanos.

(5) Taksācijas gada laikā izdarīto nodokļa avansa iemaksu summa tiek ieskaitīta nodokļa maksātāja kopējā par taksācijas gadu aprēķinātā nodokļa summas maksājumā.

(6) Pašnodarbinātās personas, kuras saimniecisko darbību ir uzsākušas pēc taksācijas gada sākuma, un mazie uzņēmumi, kuri darbību uzsākuši pēc taksācijas gada sākuma, nodokļa avansa maksājumus par pirmo taksācijas gadu un laikposmu līdz ienākuma nodokļa deklarācijas iesniegšanai var veikt labprātīgi.

(7) Šā likuma un likuma "Par nodokļiem un nodevām" nosacījumi attiecībā uz nodokļa iekasēšanu un piedziņu attiecas arī uz nodokļa avansa iemaksu iekasēšanu un piedziņu.

85.pants. Uzņēmumu nodokļa avansa iemaksas

(1) Uzņēmumi taksācijas gada laikā līdz katra mēneša 15.datumam (ieskaitot) valsts budžetā izdara nodokļa avansa maksājumus saskaņā ar šo pantu.

(2) Par katru mēnesi no taksācijas perioda pirmā mēneša līdz mēnesim (ieskaitot), kurā tiek iesniegts uzņēmuma gada pārskats, bet ne vēlāk kā līdz mēnesim, kurā saskaņā ar likumu "Par uzņēmumu gada pārskatiem" iesniedzams uzņēmuma gada pārskats, uzņēmums maksā summu, kas ir vienāda ar vienu divpadsmito daļu no aprēķinātā nodokļa, kurš bez šā likuma 45., 46. un 47.pantā noteikto atlaižu piemērošanas ir aprēķināts par taksācijas periodu pirms pirmstaksācijas perioda un koriģēts, ņemot vērā Centrālās statistikas pārvaldes noteikto kopējo pirmstaksācijas gada patēriņa cenu indeksu vai kopējo patēriņa cenu indeksu pirmstaksācijas periodā, kas aprēķināts, reizinot Centrālās statistikas pārvaldes noteiktos pirmstaksācijas perioda ikmēneša patēriņa cenu indeksus, ja taksācijas periods nesakrīt ar kalendāro gadu.

(3) Par taksācijas perioda pārējiem mēnešiem uzņēmums maksā, pamatojoties uz aprēķināto pirmstaksācijas perioda nodokli bez šā likuma 45., 46. un 47.pantā noteikto nodokļa atlaižu piemērošanas un ņemot vērā Centrālās statistikas pārvaldes noteikto kopējo pirmstaksācijas gada patēriņa cenu indeksu vai kopējo patēriņa cenu indeksu pirmstaksācijas periodā, kas aprēķināts, reizinot Centrālās statistikas pārvaldes noteiktos pirmstaksācijas perioda ikmēneša patēriņa cenu indeksus, ja taksācijas periods nesakrīt ar kalendāro gadu.

(4) Šā panta trešajā daļā minētajā gadījumā ikmēneša maksājumus nosaka kā starpību starp nodokļa summu, kas aprēķināta saskaņā ar šā panta trešo daļu, un nodokļa summu, kas samaksāta par laiku no taksācijas perioda pirmā mēneša līdz gada pārskata un nodokļa deklarācijas iesniegšanas mēnesim (ieskaitot), dalot ar atlikušo mēnešu skaitu no gada pārskata iesniegšanas mēneša līdz taksācijas perioda beigām.

(5) Par taksācijas perioda pārējiem mēnešiem, ja nodokļa maksātāja neto apgrozījums laikā no taksācijas perioda sākuma līdz pirmstaksācijas perioda gada pārskata un nodokļa deklarācijas iesniegšanas mēnesim ir būtiski samazinājies salīdzinājumā ar pirmstaksācijas perioda attiecīgo laikposmu, kā arī prognozējama tā turpmāka samazināšanās, Valsts ieņēmumu dienests pēc nodokļa maksātāja pamatota iesnieguma saņemšanas var noteikt citu nodokļa avansa maksājumu noteikšanas kārtību. Šajā gadījumā nodokļa avansa maksājumus par taksācijas perioda atlikušajiem mēnešiem nosaka, iepriekšējā mēneša neto apgrozījumu reizinot ar aprēķinātā nodokļa (bez šā likuma 45., 46. un 47.pantā noteikto nodokļu atlaižu piemērošanas) un neto apgrozījuma dalījumu pirmstaksācijas periodā.

(6) Par taksācijas perioda pārējiem mēnešiem, ja laikā no taksācijas perioda sākuma līdz pirmstaksācijas perioda gada pārskata un nodokļa deklarācijas iesniegšanas mēnesim nodokļa maksātājam ir būtiski mainījies darbības veids vai ieņēmumu struktūra, Valsts ieņēmumu dienests pēc nodokļa maksātāja pamatota iesnieguma saņemšanas var noteikt citu nodokļa avansa maksājumu noteikšanas kārtību. Šajā gadījumā nodokļa avansa maksājumus par taksācijas perioda atlikušajiem mēnešiem nosaka vienādās summās, ņemot vērā minēto aprēķinu.

(7) Ja šā panta sestajā daļā minētajā gadījumā nodokļa maksātāja aprēķinātā nodokļa avansa maksājumu summa taksācijas periodā ir mazāka par nodokli, kas aprēķināts, ņemot vērā taksācijas perioda galīgos norēķinus, tad starpību starp nodokļa avansa maksājumu, kas aprēķināts pēc šā panta trešajā daļā noteiktās metodes, un nodokļa avansa maksājumu, kas aprēķināts pēc šā panta septītajā daļā minētās metodes, katru mēnesi uzskata par nokavēto nodokļu maksājumu saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām".

(8) Uzņēmuma nodokļa avansa maksājumi nosakāmi, neņemot vērā jebkādus zaudējumus, kuri uz to ir pārnesti vai var tikt pārnesti no cita uzņēmuma atbilstoši šā likuma 44.pantam.

(9) Šā likuma un likuma "Par nodokļiem un nodevām" nosacījumi attiecībā uz nodokļa iekasēšanu un piedziņu attiecas arī uz nodokļa avansa iemaksu iekasēšanu un piedziņu.

86.pants. Īpaša uzņēmumu nodokļa avansa iemaksas kārtība

(1) Uzņēmumiem, kuri darbojušies tikai nepilnu pirmstaksācijas periodu, saskaņā ar 85.panta trešo daļu aprēķinātā nodokļa summa jākoriģē, to dalot ar nostrādāto mēnešu skaitu un reizinot ar 12. Uzņēmumiem, kuri darbojušies nepilnu periodu pirms pirmstaksācijas perioda, šādu korekciju veic attiecībā uz nodokļa summu, kas aprēķināta saskaņā ar 85.panta otro daļu.

(2) Uzņēmumi, kuriem pirmstaksācijas periodā vai taksācijas periodā pirms pirmstaksācijas perioda piemērota nodokļa atlaide saskaņā ar likumu "Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā", šā likuma 85.pantā paredzētos nodokļa avansa maksājumus nosaka, ņemot vērā minētajā likumā taksācijas periodam paredzētos atvieglojumu nosacījumus.

(3) Nodokļa maksātāji, kuriem var piemērot šā likuma 45. un 46.pantā minētās nodokļa atlaides, ikmēneša nodokļa avansa maksājumus izdara 75 % apmērā no nodokļa avansa maksājumiem, kuri noteikti saskaņā ar šā likuma 85.pantu un šā panta pirmo daļu (šī summa neietver saskaņā ar šā likuma 70.panta pirmo daļu un 40.panta trešo daļu ieturētos nodokļus).

(4) Nodokļa maksātāji, kuru ikmēneša nodokļa avansa maksājumi saskaņā ar šā likuma 85.pantu pirmstaksācijas periodos nav pārsnieguši 500 latu, nodokļa avansa maksājumus var izdarīt vienreiz ceturksnī — līdz kārtējam ceturksnim sekojošā mēneša 15.datumam.

(5) Uzņēmumi, kas veic lauksaimniecisko darbību un 90 % perioda ienākumu gūst no pašražotās lauksaimnieciskās produkcijas pārdošanas un lauksaimniecisko pakalpojumu sniegšanas, nodokļa avansa maksājumus izdara labprātīgi.

(6) Ja jaunizveidota uzņēmuma pirmais taksācijas periods ilgst 12 mēnešus vai mazāk, šis uzņēmums nodokļa avansa maksājumus par pirmo taksācijas periodu un laikposmu līdz gada pārskata iesniegšanai par pirmo taksācijas periodu var veikt labprātīgi.

(7) Ja jaunizveidota uzņēmuma pirmais taksācijas periods ir garāks par 12 mēnešiem, šis uzņēmums nodokļa avansa maksājumus par pirmajiem 12 mēnešiem var veikt labprātīgi. Par turpmākajiem taksācijas perioda mēnešiem un laikposmu līdz gada pārskata iesniegšanai par pirmo taksācijas periodu šis uzņēmums nodokļa avansa maksājumus veic 0,50 % apmērā no neto apgrozījuma (kredītiestādes un apdrošināšanas sabiedrības — no pamatdarbības ieņēmumiem) un pārējiem ieņēmumiem iepriekšējā kalendāra mēnesī.

(8) Uzņēmumiem ar izteiktu darba sezonalitāti Valsts ieņēmumu dienests, ja ir saņemts pamatots nodokļa maksātāja iesniegums, nosaka citu nodokļa avansa maksājumu kārtību saskaņā ar šo uzņēmumu ienākumu sadalījumu pa nodokļa avansa maksājumu periodiem.

87.pants. Ienākuma nodokļa pārmaksātās summas atmaksa

(1) Ja ienākuma nodokļa summa no ienākuma no saimnieciskās darbības, ko nodokļa maksātājs (pašnodarbinātā persona, mazais uzņēmums vai uzņēmums) samaksājis taksācijas periodā, ieturējuma, nodokļa avansa maksājumu vai citā veidā ir lielāka nekā taksācijas periodam aprēķinātā nodokļa summa, pārmaksas summa var tikt izmantota:

1) lai segtu nodokļa maksātāja saistības attiecībā uz citu nodokļu maksājumiem;

2) ar nodokļa maksātāja piekrišanu, lai segtu nodokļa maksātāja nodokļa avansa iemaksas tajā taksācijas gadā, kurā ir saņemts nodokļa aprēķins.

(2) Attiecīgā taksācijas perioda nodokļa pārmaksas Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālā iestāde 10 dienu laikā pēc šā panta pirmajā daļā minētā nodokļa maksātāja pieprasījuma saņemšanas ieskaita uzņēmuma turpmākajos nodokļa maksājumos nodokļa parādu dzēšanai vai atmaksā nodokļa maksātājam.

(3) Fiziskajai personai nodokļa pārmaksu Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālā iestāde atmaksā 30 dienu laikā pēc ienākuma nodokļa deklarācijas iesniegšanas dienas.

 

XIII nodaļa. Nodokļa ieturējums izmaksas vietā

88.pants. Darba devēja izdarītais nodokļa ieturējums

(1) Darba devējs ienākuma nodokli no darba ņēmēja apliekamā ienākuma ietur, ņemot vērā to, vai darba ņēmējs ir iesniedzis nodokļa karti.

(2) No pienākuma ieturēt nodokli no rezidenta ienākuma par algotu darbu ir atbrīvoti darba devēji — ārvalstu diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības.

89.pants. Citu personu pienākums izdarīt nodokļa ieturējumu

(1) Ienākuma nodokli no izmaksājamās summas nodokļa ieturētājs ienākuma izmaksas vietā ietur no šādiem fiziskajai personai—rezidentam izdarītajiem maksājumiem:

1) no nomas (rentes) ienākuma saskaņā ar šā likuma 14.pantu;

2) no dividendēm, ja tās tiek izmaksātas no tāda uzņēmuma ienākuma, kurš izmanto ienākuma nodokļa atvieglojumus saskaņā ar likuma "Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā" Pārejas noteikumiem, Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumu vai Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas likumu;

3) no ienākuma no intelektuālā īpašuma;

4) no apdrošināšanas atlīdzības, ja tā atbilstoši šim likumam apliekama ar nodokli;

5) no stipendijas, ja tā apliekama ar nodokli;

6) no atlīdzības par sniegtajiem pakalpojumiem un izpildītajiem darbiem, ja persona neuzrāda pašnodarbinātās personas — nodokļa maksātāja reģistrācijas apliecību.

(2) Nodokli no pensijām un pabalstiem, kurus piešķir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra un kuri nav atbrīvoti no aplikšanas ar nodokli, ietur Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra.

(3) No fiziskajai personai, kura sniedz pakalpojumus un izpilda darbus saskaņā ar līgumu, kas noslēgts atbilstoši Civillikuma Saistību tiesību daļas 15.nodaļai, bet nav reģistrējusies kā nodokļa maksātājs no saimnieciskās darbības, izmaksājamās summas ienākuma izmaksātājs ietur nodokli kā no algota darba ienākuma izmaksas vietā.

(4) Šā panta trešā daļa neattiecas uz fizisko personu, kas iznomā savu nekustamo īpašumu.

(5) Persona, kas izmaksā šā likuma 71.pantā minētos ienākumus pagaidu rezidentam vai nerezidentam, ietur nodokli no izmaksājamās summas saskaņā ar šā likuma 4.panta otrajā daļā noteiktajām likmēm.

(6) Līgumsabiedrība, kura izmaksā savam dalībniekam — nerezidentam ienākumu atbilstoši šā likuma 60.panta piektajai daļai, ietur nodokli no izmaksājamās summas.

(7) Uzņēmumam, kurš izmaksā šā likuma 71.pantā un 41.panta trešajā daļā minētās summas, ietur nodokli izmaksas brīdī, aprēķinot ieturamo nodokli kā izmaksājamās summas reizinājumu ar nodokļa likmi.

(8) Summas izmaksātājs veic izmaksu un ieturēto nodokļu grāmatvedības uzskaiti un iesniedz pārskatus Valsts ieņēmumu dienestam un naudas saņēmējam, ja Valsts ieņēmumu dienests ir devis attiecīgu norādījumu.

90.pants. Galīgais nodokļa ieturējums no maksājumiem nerezidentam

No pagaidu rezidentam un nerezidentam izdarītā maksājuma saskaņā ar šā likuma 71. un 89.pantu ieturētais nodoklis ir galīgais nodoklis un:

1) nodokļa maksātājam netiek uzlikta tālāka nodokļa atbildība attiecībā uz ienākumu, no kura izdarīts ieturējums;

2) šis ienākums netiek pieskaitīts citam nodokļa maksātāja ienākumam, lai noteiktu apliekamo ienākumu;

3) attiecībā uz šo maksājumu netiek izdarīta nodokļa atmaksa.

91.pants. Nodokļa ieturējumu apliecinošs dokuments

(1) Ienākuma izmaksātājs, kas izdarījis nodokļa ieturējumu, izsniedz nodokļa maksātājam nodokļa ieturējumu apliecinošu dokumentu, kurā ir ziņas par taksācijas periodā izdarīto maksājumu summu un ieturēto nodokli.

(2) Nodokļa ieturējumu apliecinošais dokuments attiecībā uz samaksu darba ņēmējiem un uz nomas ienākumu iesniedzams ne vēlāk kā taksācijas gadam sekojošā gada 1.februārī vai, ja darba vai nomas attiecības pārtrauktas taksācijas gada laikā, — dienā, kad pārtrauktas attiecības.

(3) Nodokļa maksātājs — fiziska persona, iesniedzot ienākuma deklarāciju, deklarācijai pievieno nodokļa ieturējumu taksācijas gadā apliecinošus dokumentus.

92.pants. Maksājumu un ieturētā nodokļa reģistrēšana

(1) Ienākuma izmaksātājs uztur kārtībā un nodrošina Valsts ieņēmumu dienesta pārbaudei pieejamus ierakstus, kas par katru taksācijas gadu atspoguļo:

1) nodokļa maksātājam izdarītos maksājumus;

2) nodokli, kas ieturēts no nodokļa maksātājam izdarītajiem maksājumiem.

(2) Ienākuma izmaksātājs līdz taksācijas gadam sekojošā gada 1.februārim vai arī citā termiņā, ja Valsts ieņēmumu dienests ir devis attiecīgu atļauju, iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam paziņojumu atbilstoši noteiktajai formai, kurā ir šādas ziņas:

1) katra maksājuma saņēmēja vārds un uzvārds vai nosaukums un nodokļa maksātāja kods;

2) summas, kas izmaksātas vai izmaksājamas katram saņēmējam;

3) ieturētā nodokļa summa;

4) cita informācija saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta pieprasījumu.

93.pants. Nodokļa ieturējuma neizdarīšana

(1) Ja nodokļa ieturētājs, kuram saskaņā ar šo likumu bija jāizdara nodokļa ieturējums, to nav izdarījis, tas ir atbildīgs par nodokļa summas ieskaitīšanu budžetā, ja šī summa nav paredzētajā kārtībā ieturēta. Nodokļa ieturētājam ir tiesības piedzīt minēto summu no maksājuma saņēmēja.

(2) Ja nodokļa ieturējumu saskaņā ar šo likumu nav izdarījusi līgumsabiedrība, nodokļa piedziņa tiek vērsta pret līgumsabiedrības aktīviem (pamatlīdzekļiem).

(3) Šā likuma un likuma "Par nodokļiem un nodevām" nosacījumi attiecībā uz nodokļa piedziņu un iekasēšanu attiecas uz šā panta pirmajā daļā minētajām saistībām.

94.pants. Ieturētā nodokļa iemaksāšana budžetā

(1) Darba devējs no darba ņēmēja ienākuma ieturēto nodokli iemaksā budžetā reizi mēnesī dienā, kad kredītiestādē tiek saņemta (vai ieskaitīta darba ņēmēja kredītiestādes kontā) nauda mēneša darba samaksai, vai, ja ienākums tiek izmaksāts no kases ieņēmumiem vai cita avota, nesaņemot naudu bankā, — nākamajā dienā pēc algas izmaksas.

(2) Ienākuma izmaksātājs, kurš izdara nodokļa ieturējumu, iemaksā budžetā nodokļa summas, kas ieturētas vai bija jāietur saskaņā ar šā likuma 71. un 89.pantu, par mēneša pirmo pusi — ne vēlāk kā mēneša pēdējā dienā, par mēneša otro pusi — ne vēlāk kā attiecīgajam mēnesim sekojošā mēneša 15.datumā.

95.pants. Ieturētā nodokļa prioritāte

Visas nodokļa summas, ko saskaņā ar šā likuma 88. un 89.pantu ietur ienākuma izmaksātājs:

1) ieskaitāmas budžetā attiecīgā maksājuma segšanai (nodokļa maksājuma izdarīšanai);

2) tiek ieturētas pēc prasījumu par uzturlīdzekļu piedziņu apmierināšanas, bet pirms jebkādiem citiem atskaitījumiem (izņemot valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas), kas ienākuma izmaksātājam būtu izdarāmi, lai izpildītu citu likumu vai tiesas rīkojuma prasības.

 

XIV nodaļa. Ienākuma nodokļa summu

sadalījums pa budžetiem

96.pants. Budžets, kurā ieskaitāmi nodokļa maksājumi

(1) Fizisko personu nodokļa maksājumi ieskaitāmi pašvaldības budžetā pēc nodokļa maksātāja — rezidenta reģistrētās dzīvesvietas.

(2) Mazo uzņēmumu nodokļa maksājumi ieskaitāmi pašvaldības budžetā pēc nodokļa maksātāja — rezidenta reģistrētās dzīvesvietas.

(3) Uzņēmumu nodokļa maksājumi ieskaitāmi valsts budžetā.

(4) Nodokļa summas no nerezidentu ienākuma ieskaitāmas pašvaldības budžetā pēc darba devēja, ienākuma izmaksātāja vai nekustamā īpašuma atrašanās vietas. Ja nerezidents gūst ienākumu no saimnieciskās darbības un ir reģistrējies Valsts ieņēmumu dienestā kā nodokļa maksātājs no saimnieciskās darbības, nodokļa summas ir ieskaitāmas tās pašvaldības budžetā, kuras teritorijā nerezidents reģistrējis savu saimniecisko darbību.

(5) Nodokļa summas šā panta izpratnē ietver arī nodokļa pamatparādu, pamatparāda palielinājumu atbilstoši Latvijas Bankas noteiktajai refinansēšanas likmei, nokavējuma naudu un soda naudu par nodokļu likumu pārkāpumiem.

 

XV nodaļa. Ienākuma nodokļa administrācija

97.pants. Ienākuma nodokļa administrācija

(1) Fizisko personu ienākuma nodokli administrē Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālā iestāde pēc nodokļa maksātāja reģistrētās dzīvesvietas, mazo uzņēmumu un uzņēmumu — Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālā iestāde pēc nodokļa maksātāja juridiskās adreses, ievērojot likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" prasības.

(2) Valsts ieņēmumu dienests apstiprina nodokļa uzskaites, aprēķināšanas un maksāšanas kontroles nodrošināšanai nepieciešamo dokumentu veidlapas un sniedz norādījumus šo dokumentu aizpildīšanai.

(3) Atsevišķas fizisko personu un mazo uzņēmumu ienākuma nodokļa administrēšanas funkcijas Ministru kabinets var deleģēt pašvaldībām.

98.pants. Atbildība

Par šā likuma, kā arī par likumā "Par grāmatvedību", "Par uzņēmumu gada pārskatiem", "Par apdrošināšanu" un Kredītiestāžu likumā noteiktās grāmatvedības uzskaites pārkāpumiem, ja to rezultātā samazināts apliekamais ienākums, piemērojama likumā "Par nodokļiem un nodevām" paredzētā atbildība.

 

Pārejas noteikumi

1. Likums stājas spēkā ar 1999.gada 1.janvāri.

2. Aprēķinot fiziskās personas apliekamo ienākumu, līdz 2000.gada 31.decembrim netiek ņemti vērā ienākumi no publiskās apgrozības vērtspapīru atsavināšanas.

3. Ja uzņēmums pārdod publiskās apgrozības vērtspapīrus laikposmā līdz 2000.gada 31.decembrim, uzņēmuma apliekamo ienākumu taksācijas periodā samazina par to ieņēmumu summu, kas gūti no minēto vērtspapīru pārdošanas, bet palielina par to izdevumu summu, kas ir tieši saistīti ar minēto vērtspapīru iegādi (iegādes izmaksas, komisijas nauda, nodevas un citi izdevumi) šajā taksācijas periodā vai iepriekšējos taksācijas periodos.

4. Uzņēmumi, kuri līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai atbilstoši likumam "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" bijuši uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji, pārreģistrējami par ienākuma nodokļa maksātājiem.

5. Valsts ieņēmumu dienests pārreģistrē fiziskās personas, kuras veic saimniecisko darbību un kuras pēc šā likuma spēkā stāšanās kļūst par pašnodarbināto personu, un līdz 1999.gada 31.decembrim izsniedz tām pašnodarbinātās personas — nodokļa maksātāja apliecību.

6. Pašvaldības pēc nodokļa maksātāju reģistrētās dzīvesvietas līdz 2003.gada 31.decembrim veic nodokļa maksātāju reģistrācijas apliecību izsniegšanu fiziskajām personām — nodokļa maksātājām. Ja fiziskā persona maina dzīvesvietu pašvaldības teritorijā vai pārceļas uz citas pašvaldības teritoriju, kā arī gadījumos, kad veicamas izdarīto ierakstu izmaiņas algas nodokļa grāmatiņā, kura izdota saskaņā ar likumu "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli", reģistrācijas apliecība un nodokļa karte izsniedzama pēc fiziskās personas pieprasījuma. Līdz nodokļa maksātāju reģistrācijas apliecību izsniegšanai izmantojamas saskaņā ar likumu "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" izsniegtās algas nodokļa grāmatiņas.

7. Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā nodokļa maksātāju reģistrācijas apliecību un nodokļa karšu izsniegšanu līdz 2005.gada 31.decembrim veic Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālās iestādes.

8. Atzīt par spēku zaudējušu:

1) likumu "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993, 22./23.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 2., 23.nr.; 1995, 8., 14.nr.; 1996, 9.nr.; 1997, 3., 21.nr.; 1998, 1.nr.);

2) likumu "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 7., 24.nr.; 1996, 9., 15.nr.; 1997, 8., 24.nr.; 1998, 8.nr.).

 

Par likumprojektu

Finansu ministrija iesniedz izskatīšanai Ministru kabineta komitejas sēdē likuma "Par ienākuma nodokli" projektu, kurš konceptuāli atbalstīts Ministru kabineta 1997. gada 20. maija sēdē (protokols nr.29, 34.§), un lūdz to ietvert komitejas šā gada 6. aprīļa sēdes darba kārtībā.

Paredzēts, ka likumprojekts "Par ienākuma nodokli" pēc tā spēkā stāšanās aizstās divus pašreiz spēkā esošos likumus — likumu "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" un likumu "Par uzņēmumu ienākuma nodokli". Izstrādājot likumprojektu, mērķis bija vienādot pieeju nodokļu maksātājiem, kuri veic saimniecisko darbību, piemērojot tiem vienādas nodokļu atlaižu izmantošanas iespējas, saskaņot fiziskas personas ar nodokli apliekamo ienākumu ar sociālā nodokļa ar nodokli apliekamajiem objektiem.

Likumprojekts izveidots, ievērojot šādas pamatnostādnes:

• ievērots pamatprincips, ka ikviena persona, kas gūst ienākumus, un ikviens ienākums, kas gūts Latvijā, ir apliekams ar nodokli, ja vien likumdošanas aktos nav noteikts citādi;

• likumprojektā visi ienākumi nodokļa piemērošanas vajadzībām tiek sadalīti četrās grupās: 1) ienākumi no algotā darba; 2) ienākumi no saimnieciskās darbības; 3) ienākumi no īpašuma; 4) pārējie ienākumi.

Ar nodokli apliekamais ienākums katram ienākuma veidam tiek aprēķināts atsevišķi un aprēķinātos zaudējumus no viena ienākuma veida nevar segt ar peļņu no cita veida ienākuma.

Uzņēmumiem visa veida ienākumi tiek pielīdzināti ienākumiem no saimnieciskās darbības, savukārt fiziskas personas — nodokļa maksātāji — var gūt vienu vai vairākus no četriem augstāk minētajiem ienākumu veidiem;

• attiecībā uz ienākumiem no algota darba, likumprojekts detalizētāk nekā līdzšinējais likums "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" nosaka, kādi fiziskas personas ienākumi ir attiecināmi uz šo ienākuma veidu. Ienākumi no algota darba ir definēti iespējami plaši un ietver sevī darba algu, jebkuru darba devēja izmaksātu pabalstu vai sniegtu labumu darba ņēmējam, kā arī īpašniekam, ja tas nav ienākums no dividendēm;

• atbilstoši likumprojektam uzņēmumi un pašnodarbinātas personas (fiziskas personas, kas reģistrējušās kā ienākuma nodokļa maksātājas no saimnieciskās darbības ienākumiem) apliekamo ienākumu aprēķina atšķirīgi. Individuālie uzņēmumi, kuru ieņēmumi no saimnieciskās darbības gadā nepārsniedz 45 000 latu, ar nodokli apliekamo ienākumu aprēķina tāpat kā pašnodarbinātas personas;

• likumprojekts paredz iespēju piemērot vienotas nodokļa atlaides visu veidu uzņēmumiem, tajā skaitā mazajiem individuālajiem uzņēmumiem (individuālie uzņēmumi, kuru ieņēmumi gada laikā nepārsniedz 45 000 latu), kā arī pašnodarbinātām personām, ja attiecīgais uzņēmums vai pašnodarbinātā persona atbilst nodokļa atlaides piemērošanai noteiktajiem kritērijiem. Pašnodarbinātām personām paredzēta iespēja izvēlēties starp fiziskās personas nodokļa atvieglojumu (neapliekamais minimums u.c.) un nodokļa atlaižu (samazināta maksājamā nodokļa summa) piemērošanu. Gadījumā, ja nodokļa maksātājs šādu izvēli neizdara, tad likums paredz viņam automātiski piemērot nodokļa atvieglojumus.

Likumprojektā praktiski ir saglabātas visas līdzšinējās likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" atlaides un likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" noteiktie nodokļa atvieglojumi. Izņēmums ir zemnieku saimniecību ienākumi līdz 3000 latiem, kuri likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" bija atbrīvoti no aplikšanas ar nodokli. Likumprojektā šāds nodokļu atvieglojums vairs nav paredzēts, taču zemniekiem ir saglabāta iespēja izvēlēties starp nodokļa atlaidi mazajiem uzņēmumiem un nodokļa atlaidi 10 latu apmērā par katru apstrādātās zemes hektāru;

• ienākumam no īpašuma tiek pieskaitīti tādi ienākumi kā ienākumi no īpašuma iznomāšanas, nododot visu īpašuma apsaimniekošanu citai personai, ienākumi no intelektuālā īpašuma un vērtspapīriem.

Attiecībā uz fiziskām personām likumprojekts paredz pēc 10 procentu likmes ar nodokli aplikt ienākumus, kas gūti no finansu ieguldījumu atsavināšanas (vērtspapīru pārdošanas), taču attiecībā uz publiskās apgrozības vērtspapīriem šī norma atbilstoši likumprojektam tiks piemērota tikai no 2001. gada;

• pie citiem ienākuma veidiem pieskaitīti visi parējie ienākumi, tajā skaitā — ienākumi no azartspēlēm, stipendijām, pabalstiem u.c. Daļu no šiem ienākumiem, piemēram, valsts stipendijas, ir paredzēts atbrīvot no aplikšanas ar nodokli.

Likumprojektā iestrādātas arī normas:

1) atbilstoši Ministru kabineta 1998. gada 10. marta sēdes protokola nr.13, 41.§ "Koncepcija par grozījumiem nodokļu likumos sakarā ar naftas izpētes un ieguves darbiem", ņemot vērā Ekonomikas ministrijas priekšlikumus;

2) atbilstoši Ministru kabineta 1998. gada 20. janvāra sēdes protokola 27.§ "Par pašvaldību siltumapgādes uzņēmumu un iedzīvotāju siltumenerģijas parādu samazināšanu un maksājumu disciplīnas uzlabošanu" 3.1. punktam, kas uzdod Finansu ministrijai izstrādāt principus bezcerīgo parādu noteikšanai un radīt iespēju veidot uzkrājumu bezcerīgiem parādiem, kuri netiek aplikti ar ienākuma nodokli;

3) atbilstoši Ministru kabineta 1998. gada 24. marta sēdes protokola nr.15, 41.§ "Par konceptuālajiem priekšlikumiem fiskālās politikas izmantošanai hipotekārās kredītsistēmas attīstības, kā arī mājokļu būvniecības, rekonstrukcijas, renovācijas un siltināšanas darbu veikšanai", kas paredz atļaut samazināt nodokļa maksātāja — fiziskās personas apliekamo ienākumu par attaisnotajiem izdevumiem par gada laikā samaksātajiem hipotekārā kredīta procentiem.

Likumprojektā kā būtiski jauns elements ir nodaļa, kas regulē grāmatvedības uzskaites kārtību nodokļa aprēķināšanas vajadzībām. Šīs nodaļas normas, pirmkārt, nosaka pamatprincipus, kuri, kārtojot grāmatvedību, jāievēro tiem nodokļu maksātājiem (fiziskām personām — saimnieciskās darbības veicējām), uz kuriem neattiecas likuma "Par grāmatvedību" un likuma "Par uzņēmumu gada pārskatiem" prasības. Otrkārt, šajā nodaļā paredzēti arī atsevišķi noteikumi, kas šā nodokļa aprēķināšanas vajadzībām jāievēro tiem nodokļa maksātājiem, kuri savu finansu grāmatvedību kārto atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Likumprojekts nosūtīts saskaņošanai visām ministrijām. Iebildumi netika saņemti no Ekonomikas ministrijas, Aizsardzības ministrijas, Kultūras ministrijas un Eiropas integrācijas biroja. Netika saņemts atzinums no Iekšlietu ministrijas, tādēļ atbilstoši Ministru kabineta 1996. gada 30. aprīļa noteikumu nr.160 "Ministru kabineta iekšējās kārtības un darbības noteikumi" 26. un 29. punktam likumprojekts uzskatāms par saskaņotu ar to bez iebildumiem. Pārējo ministriju atzinumos izteiktie priekšlikumi un iebildumi apkopoti pievienotajā izziņā par ministriju priekšlikumiem. Liela daļa no saņemtajiem priekšlikumiem ir tehniska rakstura un, sagatavojot likumprojektu iesniegšanai Valsts kancelejā, ņemti vērā. Ar Tieslietu ministriju likumprojekts saskaņots atkārtoti.

Iesniegtais likumprojekts nav saistīts ar Eiropas līguma prasībām likumdošanas saskaņošanas jomā.

1998. gada 31. martā Finansu ministrs R.Zīle