Lai vēlreiz necieš cietušais

Docente, Dr.iur. ĀRIJA MEIKALIŠA, Policijas akadēmijas akadēmiskā prorektore, policijas pulkvede, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Sabiedrība diskutē par nāvessoda kā soda veida nepieciešamību, uz nāvi notiesāto izjūtām un to, vai, saglabājot šo sodu, pasaule mūs sapratīs. Mūsu valstī tiek veikti pasākumi nolūkā uzlabot notiesāto dzīves apstākļus atbilstoši Eiropas standartiem. Tas atbilst laika garam, un pret to iebildumi būtu nevietā.

Neapstrīdot šo jauninājumu nozīmīgumu un to pareizas risināšanas nepieciešamību, sakārtojot nacionālo likumdošanu atbilstoši tiesiskas valsts prasībām, vienlaikus būtu lietderīgi prioritāri nodrošināt kriminālprocesā arī citu procesa dalībnieku, tostarp cietušo, likumiskās intereses un tiesības.

Jāatzīst, ka cietušais ar tam likumā noteiktajām tiesībām un likumiskajām interesēm ir palicis kriminālprocesa pabērna lomā. Ir pienācis laiks gan likumdevējam, gan sabiedrībai nopietni pievērsties cietušajam. Pēdējo gadu statistika liecina, ka noziegumos cietušo skaits joprojām ir ievērojams. Latvijā vidēji katrās 14 minūtēs tiek izdarīts viens noziegums, katrās 30 minūtēs — viens smags noziegums, katrās divās stundās — zādzība no dzīvokļiem, katrās trīs stundās — zādzība no automašīnām, četrās stundās — automašīnu zādzība un zādzība tirdzniecības objektos, sešās stundās — huligānisma gadījums, katru diennakti — smags miesas bojājums. 1998. gada 1.ceturksnī reģistrēts par 8,5% vairāk noziegumu nekā iepriekšējā gada analoģiskā periodā. Noziegumu pieauguma rezultātā noziedzības līmenis paaugstinājies no 33,4 līdz 36,7 uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju. Vidēji mēnesī ir reģistrēts 3121 noziegums, no tiem 1563 smagi. Šie noziegumi ir saistīti ar cilvēku dzīvībām, veselības sakropļošanu, mantas iznīcināšanu un bojāšanu. Kopumā tas liecina par cilvēku neaizsargātību no sabiedrības un valsts puses.

Pēdējos gados, ievērojot starptautiskās normas un veidojot mūsu jauno kriminālprocesa likumu, mēs nevis radām zinātniski pamatotu stratēģiju pareiza kriminālprocesa izveidei, kas vienlaikus kalpotu noziegumu atklāšanai un to upuru aizsardzībai, bet esam izveidojuši savdabīgu procesuālā flirta gaisotni ar likumpārkāpēju. Rakstot un spriežot par likumpārkāpēju tiesībām, uzklausot viņu teikto un apspriežot to stāvokļa uzlabošanu soda izciešanas vietās, būtu arī jāparāda, kā dzīvo nozieguma upuri — māte, kuras vienīgais dēls un apgādnieks zvērīgi noslepkavots; bērni, kuriem vecākus atņēmusi noziedznieka roka; pilsoņi, kas ir apkrāpti, nozogot viņiem pēdējos iztikas līdzekļus. Un te rodas juridiski hamletisks jautājums — vai mūsu valstij nav pienākums rūpēties par šiem cilvēkiem?

Spēkā esošais Kriminālprocesa kodekss satur daudzus pantus, kas tā vai citādi saistīti ar cietušo interešu aizsardzību, taču reāli pašlaik šai kriminālās justīcijas dalībpersonai savas tiesības aizsargāt ir visai grūti.

KPK 100. pants nosaka, ka par cietušo atzīstama persona, kurai ar noziegumu nodarīts morāls, fizisks vai mantisks kaitējums; lēmumu par pilsoņa atzīšanu par cietušo pieņem izziņas izdarītājs, prokurors, tiesnesis vai tiesa.

Cietušais ir krimināllietā ieinteresētā persona. Par cietušo var atzīt tikai fizisku personu. Publiskās apsūdzības lietās personas atzīšanai par cietušo nav nepieciešams viņas gribas izteikums, turpretim personiskās apsūdzības un personiski publiskās apsūdzības lietas var ierosināt tikai uz cietušo sūdzības pamata, izņemot gadījumus, ja noziegumam ir sevišķa sabiedriska nozīme vai cietušais nespēj aizsargāt savas likumiskās intereses tāpēc, ka atrodas bezpalīdzības stāvoklī vai atkarīgs no apsūdzētā, vai citu iemeslu dēļ.

Ja nozieguma rezultātā cietušais ir miris, izziņas izdarītājs, prokurors, tiesa un tiesnesis par cietušo var atzīt tā tuvu radinieku. Šajā gadījumā tuvais radinieks var gan personīgi, gan ar pārstāvja palīdzību īstenot visas cietušā tiesības.

Cietušajam ir tiesības uz pārstāvību kriminālprocesā.

Cietušajam Kriminālprocesa kodekss nosaka šādas tiesības:

1) dot liecības un paskaidrojumus lietā;

2) lietot dzimto valodu un izmantot tulka pakalpojumus;

3) iesniegt pierādījumus un pieteikt lūgumus;

4) iepazīties ar visiem lietas materiāliem no pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas brīža un izrakstīt no lietas nepieciešamās ziņas vai arī ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt nepieciešamos tās materiālus;

5) piedalīties lietas iztiesāšanā, būt klāt tiesas sēdē, iesniegt pierādījumus, piedalīties pierādījumu novērtē un pieteikt lūgumus;

6) pieteikt noraidījumus;

7) iesniegt sūdzības par izziņas izdarītāja, prokurora un tiesas darbībām;

8) iesniegt sūdzības par tiesas nolēmumiem un tiesneša lēmumiem;

9) ar izziņas izdarītāja un prokurora atļauju piedalīties atsevišķās izmeklēšanas darbībās;

10) pieteikt civilprasību;

11) saņemt ziņojumu par lietas izbeigšanu, iepazīties ar lēmumu un to pārsūdzēt;

12) piedalīties debatēs un uzturēt apsūdzību personīgās apsūdzības lietās;

13) atteikties no apsūdzības un izlīgt ar apsūdzēto, kā arī panākt krimināllietu izbeigšanu personiskās apsūdzības lietās;

14) uz speciālo procesuālo aizsardzību;

15) neliecināt pret sevi un saviem ģimenes locekļiem.

Cietušajam ir pienākums ierasties pēc izziņas izdarītāja, prokurora, tiesas vai tiesneša aicinājuma un dot patiesas liecības, pakļauties visām izmeklēšanas darbībām, kā tas paredzēts likumā (konfrontēšana, uzrādīšana uzzīmēšanai, izmeklēšanas eksperiments u.c.), kā arī tiesas sēdes priekšsēdētāja rīkojumiem par kārtības ievērošanu tiesas sēdē.

Cietušais par atteikšanos liecināt vai apzināti nepatiesu liecību ir atbildīgs saskaņā ar 176. vai 174.pantu. Par atteikšanos liecināt un apzināti nepatiesu liecību pie kriminālatbildības var saukt tikai cietušo, kas sasniedzis 16 gadu vecumu. Ja cietušais neierodas bez attaisnota iemesla, procesa virzītājs var likt viņu atvest piespiedu kārtā. Par cietušā neierašanos bez attaisnota iemesla pēc izziņas izdarītāja vai prokurora aicinājuma šīm amatpersonām ir tiesības sastādīt protokolu un nosūtīt to tiesai nolūkā izlemt saukšanu pie likumā paredzētās atbildības. Ja cietušais neierodas bez attaisnota iemesla pēc tiesneša vai tiesas aicinājuma, tiesa, kas izskata lietu, var uzlikt viņam naudas sodu līdz divām minimālajām mēnešalgām.

Ja cietušais nepakļaujas tiesas sēdes priekšsēdētāja rīkojumiem vai traucē kārtību tiesas sēdē, viņu ar tiesas lēmumu var izraidīt no sēžu zāles. Par necieņu pret tiesu, kas izpaudusies kā cietušā nepakļaušanās tiesas sēdes priekšsēdētāja rīkojumam vai kā kārtības neievērošana tiesas sēdes laikā, vai kā jebkura personas rīcība, kas liecina par tiesas sēdē vai tiesā pastāvošo noteikumu klaju ignorēšanu, var piemērot administratīvo sodu.

Neiedziļinoties lietas būtībā, no šīm normām var secināt, ka likumdevējs ir piešķīris cietušajam tiesības, vienlaikus uzliekot pienākumus un nosakot atbildību. Taču problēmas būtība ir cita, proti — kā tas saskan ar noziegumā vainīgā procesuālo statusu un tā robežām, respektīvi, cietušais tiesvedības gaitā jūtas vainīgs par to, ka viņš ir piekauts, apzagts vai citādi cietis.

Šajā sakarībā ieskatīsimies dažās procesuālās problēmās, kas būtu jāatrisina, dodot tām tiesisku pamatu.

1.

Mūsu kriminālprocess, būdams sarežģīts, neefektīvs un formalizēts, apgrūtina pirmstiesas izmeklēšanu un iztiesāšanu. Šī problēma ir visai bieži risināta, taču galvenokārt apsūdzēto un tiesājamo interešu nodrošināšanas kontekstā, nevis būtiski izvērtējot cietušā intereses. Ilgstoša lietas izmeklēšana paildzina sociālā taisnīguma atjaunošanu un materiālo zaudējumu atlīdzināšanu cietušajam, vienlaicīgi pastiprinot arī viņa ciešanas, jo diendienā atgādina un neļauj aizmirst nodarīto vardarbību.

Tiesvedības vienkāršošanas un ātrākas pārkāpto tiesību atjaunošanas interesēs likumdošana varētu notikt divos virzienos. Pirmkārt, ir jāpārskata saīsinātā procesa piemērošanas gadījumi, paplašinot attiecīgo nodarījumu skaitu. Otrkārt, nolūkā garantēt neiejaukšanos cilvēka personīgajā dzīvē nepieciešams pārskatīt noziegumus, par kuriem krimināllietu var ierosināt, ievērojot cietušā gribas izpausmi. Ir jāpaplašina iespējas cietušajam izlemt krimināllietas ierosināšanu par noziegumu, kas skar tikai viņu, bet nav nodarījis kaitējumu citu personu vai valsts interesēm. Latvijas kriminālprocesuālā likumdošana paredz tikai pāris noziegumu, par kuriem krimināllietu nevar ierosināt bez cietušā vai viņa pārstāvja sūdzības — izvarošana bez atbildību pastiprinošiem apstākļiem ( KK 121.p.1.d.), tīša vieglu miesas bojājumu nodarīšana ( KK 109.p.), vieglu miesas bojājumu nodarīšana aiz neuzmanības (KK 110.p.2.d.), tīša sišana un piekaušana (KK 111.p.1.d.), neslavas celšana ( KK 127.p.1.d.) un goda aizskaršana (128.p.1.d.).

No tā redzams, ka likumdošanā privātās apsūdzības iespējas ir pārāk ierobežotas. Vācijas kriminālprocess paredz daudz plašākas iespējas privātai apsūdzībai, iekļaujot šajā jomā arī noziegumus par neatļautu konkurenci, nodarījumus, kas saistīti ar intelektuālā īpašuma aizsardzību, kā arī mājas miera traucējumu (StGB par.123). Mājas miera traucējums vācu legislatūras izpratnē ir prettiesiska ieiešana citas personas dzīvoklī, veikala vai dienesta telpās (slēgtās) vai izvairīšanās no pilnvarotas personas prasības atstāt tās. Latvijas Kriminālkodekss nesatur normu, kas būtu radniecīga šim deliktam.

Kriminālprocesa kodeksā nepieciešams paplašināt to pantu skaitu, par kuriem krimināllietu var ierosināt tikai saskaņā ar cietušā gribu, bet izbeigt iespējams ar izlīgumu starp cietušo un nozieguma subjektu. Līdztekus tam nepieciešams paplašināt iespējas strīdu atrisināšanai izlīguma veidā starp pusēm, neierosinot krimināllietu, jo mūsdienu apstākļos cietušā interešu nodrošināšana ir visai problemātiska gan saistībā ar sarežģīto tiesvedības kārtību, gan arī ar trūkumiem sprieduma izpildē, proti, notiesātie nespēj nopelnīt naudu zaudējumu atlīdzībai. Cietušā intereses var tikt aizstāvētas ne tikai tiesā, bet arī pirmstiesas izmeklēšanas procesā, nodrošinot un procesuāli nostiprinot kaitējuma atlīdzības mehānismu, ievērojot nodarītā smagumu, likumpārkāpēja personību un kaitējuma raksturu. Šāds mehānisms nevarētu pārvērsties vienkāršā darījumā starp cietušo un apsūdzēto. To vajadzētu attīstīt, izveidojot un nostiprinot izlīguma institūtā kriminālprocesā, paredzot tā procedūru, iniciatoru, termiņus un tiesiskās sekas.

Tādējādi cietušajam tiktu piešķirtas tiesības ietekmēt noziegumā vainīgās personas atbildību, kas visnotaļ var veicināt kriminalizācijas pazemināšanos un sodāmības negatīvo seku samazināšanos, vienlaikus paaugstinot cietušā aktivitāti un atbildību, kā arī tā piedalīšanās nozīmīgumu kriminālprocesā.

2.

Likumdošanā tiesiski jānostiprina procesuālais termiņš personas atzīšanai par cietušo. Pašlaik tas ir noteikts tikai kā procesa virzītāja pienākums personu atzīt par cietušo, kas dod iespēju novilcināt laiku, vienlaikus ierobežojot tās tiesības. Persona par cietušo būtu atzīstama nekavējoties pēc krimināllietas ierosināšanas, ja viņa personība ir zināma, bet pārējos gadījumos tūlīt pēc tās noskaidrošanas. Šāda nostādne cietušajam radītu iespēju ātrāk iesaistīties tiesvedībā, nodrošinot pušu līdztiesību un lietas vispusīgu, objektīvu un ātru izmeklēšanu.

3.

Līdzīgi apsūdzētajam, aizdomās turētajam un tiesājamam likumā jānosaka cietušā tiesības uz aizstāvi. Likumdošanā paredzētais cietušā pārstāvis nevar aizstāt aizstāvja funkcijas, jo viņa tiesības ir daudz šaurākas. Nostiprinot tiesības uz aizstāvi, daļēji reāli tiks realizēts vispārējais pušu vienlīdzīgo iespēju princips tiesvedībā.

Tās būtu lietderīgi noteikt no krimināllietas ierosināšanas brīža, piešķirot cietušā aizstāvim tiesības iepazīties ar lietas materiāliem jau pirmstiesas izmeklēšanas gaitā. Šeit ir vietā atgādināt, ka apsūdzētā aizstāvim kriminālprocesa likums ir devis tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem un izrakstīt no lietas nepieciešamās ziņas vai arī ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt vajadzīgos materiālus lietās, kurās apsūdzētais ir nepilngadīga persona, vai lietās par mēmiem, kurliem, akliem un citām personām, kuras savu fizisko vai psihisko trūkumu dēļ personiski nespēj izlietot tiesības uz aizstāvību — no apsūdzības uzrādīšanas brīža; ja prokurors to atļauj, no apsūdzības uzrādīšanas brīža tas iespējams arī pārējās lietās.

Taču cietušajam ir liegta iespēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem pirms pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas; arī viņa pārstāvim šādu tiesību nav.

Jāpārvērtē arī obligātās aizstāvības noteikšana cietušajam, līdzīgi kā KPK 98.p. paredz obligāto aizstāvību personām, kas izdarījušas noziegumus. Neiztur loģiskā saprāta kritiku situācija, kad, piemēram, nepilngadīgam izvarotājam valsts nodrošina obligāto aizstāvību, turpretim nepilngadīgajai šajā noziegumā cietušajai valsts to negarantē. Reālā situācija un pieredze šādu lietu izmeklēšanā pamato uzskatu, ka šādā gadījumā cietušais nejūtas kā cietušais, bet kā vainīgais, jo viņam jātaisnojas likumpārkāpēja un viņa aizstāvja priekšā. Tāpēc pušu vienlīdzības nodrošināšanas interesēs ir nepieciešama obligātās aizstāvības institūta nostiprināšana cietušajam, kas nebūt nedublē pārstāvniecības institūtu kriminālprocesā.

4.

Likumdošanā jānostiprina tiesības iepazīties ar lēmumu par ekspertīzes noteikšanu un tās atzinumu nekavējoties pēc attiecīgo dokumentu pieņemšanas/saņemšanas, nevis pēc pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas, kā tas paredzēts pašlaik. Līdz ar to cietušajam būtu nodrošinātas iespējas jau pirmstiesas izmeklēšanā izteikt savu attieksmi. Cietušajam laikus, nevis izmeklēšanas noslēgumā ir jādod iespējas izlemt noraidījuma pieteikšanu ekspertam, papildu jautājumu uzdošanu, papildu vai atkārtotas ekspertīzes noteikšanu. Izmeklēšana dažreiz ilgst gadiem, un cietušais šajā laikposmā ir neziņā par ekpertīzes atzinumu, tādējādi viņam liegtas iespējas izteikt savas domas un līdz ar to ietekmēt patiesības noskaidrošanu. Cietušais ne mazāk kā apsūdzētais ir ieinteresēts lietas izmeklēšanā, un šādu tiesību nostiprināšana vienlaikus sekmētu un nodrošinātu ātrāku, objektīvāku un vispusīgāku izmeklēšanu.

5.

Izvērtējot cietušā procesuālā statusa vienlīdzību tiesvedībā, ne mazāk svarīgi ir pierādījumu novērtēšanas aspekti. Katram procesa dalībniekam likums ir noteicis metodes un līdzekļus, ar kuriem viņš lietā pierāda savu taisnību. KPK 19.1p. nosaka, ka visas šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu apsūdzētajam/tiesājamam. Šajā saistībā ir vērts padomāt, vai, novērtējot cietušā liecības un konstatējot, ka tās sakrīt ar pārējiem pierādījumiem, tām nevajadzētu piešķirt prioritāti.

6.

Svarīgs aspekts ir zaudējumu atlīdzība cietušajam. Statistika rāda, ka liels cilvēku skaits ik dienu izjūt noziedzīgās rīcības sekas. Joprojām nav atrisināta morālā kaitējuma atlīdzība cietušajam. Jāievēro, ka nav tāda nozieguma, kas nenodarītu morālu kaitējumu, taču šis aspekts ir atsevišķas diskusijas vai raksta vērts.

Visnotaļ atzīts, ka līdzās tradicionālajiem pasākumiem noziedzības apkarošanā viens no svarīgākiem un objektīvākiem līdzekļiem, kas veicina likumības un taisnīguma atjaunošanu, ir materiālo zaudējumu atlīdzināšana. Tieši šajā jomā cietušie cieš visvairāk, proti — gadiem ilgi gaida un bieži pat reāli nesagaida zaudējumu atlīdzību no nozieguma izdarītāja, jo notiesātajam nav līdzekļu zaudējumu atlīdzinājumam. Šāda situācija cietušos bieži vedina atteikties no civilprasības, jo viņi necer, ka tiesību aizsardzības iestādes spēs ko darīt lietas labā. Tātad kārtējo reizi cilvēks nejūt aizsardzību no valsts puses. Mēs sakām — ja neatcelsim nāvessodu, Eiropa mūs nesapratīs. Bet vai Eiropa mūs sapratīs, ja nerūpēsimies savā valstī par noziegumu upuriem? Tieši tāpēc ir pienācis laiks izvērtēt, kā zaudējumu atlīdzību risina citas valstis, tiesiski nostiprinot valsts kompensācijas sistēmu noziegumu upuriem. Šīs problēmas risinājumā reljefi izpaužas tiesiskās domas sasniegumi, valsts kriminālpolitika un pilsoņu tiesības un intereses. Zaudējumu atlīdzībai, kam reizē ir svarīga loma taisnīguma atjaunošanā, jāveido tiesvedības sistēmas kodols.

Izstrādājot valsts kompensācijas sistēmu un tās kārtību zaudējumu atlīdzībai noziegumā cietušajiem, jāievēro daudzi un dažādi apstākļi — noziegums, cietušā loma tajā, zaudējuma apmērs, kompensācijas apjoms, kārtība utt. Taču galvenais — cietušajam ir jābūt pārliecinātam, ka valsts, kurā viņš dzīvo, ir ņēmusi viņu aizsardzībā pret noziedzīgiem nodarījumiem un reāli to nodrošina.

Līdzās noziegumos cietušā kompensācijas tiesībām ir jāparedz arī zaudējumu atlīdzināšanas iespējas. Vajadzētu apsvērt iespēju dažām cietušo grupām zaudējumus atlīdzināt no speciāliem valsts fondiem.

Ir jāpiekrīt pēdējā laikā juridiskajā literatūrā izteiktajam viedoklim, ka "to cilvēku tiesības, kas cietuši noziegumos, reāli tiks aizstāvētas, ja cietušo tiesību aizsardzība kļūs par vienu no galvenajiem to iestāžu darba kritērijiem, kas atklāj noziegumu izdarījušās personas un veic to kriminālvajāšanu". Tiesību aizsardzības iestāžu uzdevumiem ir jābūt savstarpējā līdzsvarā. Izvērtējot tiesību aizsardzības iestāžu darbu, blakus tādam svarīgam rādītājam kā nozieguma atklāšana ir jābūt datiem par cietušo skaitu un zaudējumu apmēru, kā arī to atlīdzību. Šāda saskaņota pieeja visnotaļ pozitīvi ietekmēs šo iestāžu autoritāti un paaugstinās pilsoņu ticību savu tiesību aizsardzībai no valsts puses.