RUNAS. REFERĀTI

Mūsu lauku nākotnei

LLU rektors, profesors Voldemārs Strīķis:

"Lauku loma, problēmas un risinājumi"

Lauki katrā valstī ir ļoti nozīmīgi, bet Latvijā tiem piemīt īpaša loma. Laukos ir Latvijas galvenās dabas bagātības — zeme, meži, ūdeņi. Laukos ir arī pārējie ekonomikas resursi — kapitāls, darbs, uzņēmējspējas. Tomēr vispārināti var nosaukt šādus galvenos lauku lomu raksturojošos rādītājus :

1. Laukos dzīvo 31% Latvijas iedzīvotāju vai 775 tūkstoši;

2. Lauku iedzīvotāju vidū latviešu īpatsvars ir ievērojami augstāks nekā lielpilsētās;

3. Demogrāfiskā situācija laukos ir labvēlīgāka;

4. Lauksaimniecība, mežsaimniecība, zvejniecība, medniecība, pārtikas rūpniecība, kā arī pakalpojumi tām nodrošina darbu un ienākumus 35–40% Latvijas iedzīvotāju;

5. Lauksaimniecības, mežsaimniecības, zvejniecības un medniecības, kā arī lauksaimniecības un pārtikas produktu pārstrādes īpatsvars pievienotajā vērtībā — iekšzemes kopproduktā (IKP) ir apmēram 20%;

6. Mežmateriālu īpatsvars Latvijas eksporta kopvērtībā sastāda apmēram vienu trešdaļu;

7. Lauki ievērojami mazina sociālo spriedzi valstī, jo lauku iedzīvotāji daļēji nodrošina sevi un tuviniekus ar pašražoto pārtiku.

Šie raksturojošie rādītāji apstiprina, ka laukiem ir vitāla loma valsts un tautas dzīvotspējā. Tomēr Latvijas galvenās dabas bagātības (resursi) vēl arvien pilnā mērā netiek liktas lietā valsts ekonomikas attīstībā.

Iespējams minēt šādas lauku attīstības galvenās problēmas :

1. Laukos ir augstāks reģistrētais bezdarbs (~10%) salīdzinājumā ar pilsētām (6%), visa veida bezdarba starpība ir vēl lielāka;

2. Laukos nodarbināto darba atalgojums ir ievērojami zemāks kā lielpilsētās;

3. Lauksaimniecībā ir ļoti zema darba produktivitāte (ražīgums): viens lauksaimniecībā strādājošais nodrošina ar pārtiku 8–9 Latvijas iedzīvotājus (ekonomiski attīstītās valstīs — 100 cilvēkus);

4. Lauksaimniecības darba produktivitāte (ražīgums) ir apmēram 2 reizes zemāks kā pārējās tautsaimniecības nozarēs;

5. Latvija no lauksaimniecības un pārtikas produktu eksportētājvalsts ir kļuvusi par importētājvalsti (imports pārsniedz eksportu par 40–50%).

Lauku nozīmīgumu Latvijas sabiedrība vēl nav apjautusi, jo tas nav pietiekoši uzskatāmi, saprotami, valstiski izsvērts. Jāakcentē valsts tautsaimniecības, arī lielpilsētu attīstības priekšnoteikums: attīstīti lauki ir tautas labklājības, straujas valsts attīstības garants (mūsdienās pozitīvs piemērs ir Īrija, Jaunzēlande). Tātad nav pretrunu starp lauku un lielpilsētu attīstību, tieši pretēji, tikai liekot lietā lauku potenciālu (resursus), varam kāpināt, stiprināt nacionālo ekonomiku — vienmērīgu pilsētu un lauku attīstību.

Valstiski svarīgi novērst šķēršļus, kas kavē lauku lomas izpratni, "padomijas" pilsētu un lauku pretstatīšanu — "proletariāta avangarda " dominanti. Jāapzinās, ka padomju laikos radītā situācija, ka laukos dzīvojošie un strādājošie paši sedz ievērojami augstāku daļu no patēriņa, salīdzinājumā ar lielpilsētās dzīvojošiem, nav novērsta, tā arvien tiek kultivēta. Rezultātā arvien vēl paplašinās "Lielrīga", kas rada Rīgas attīstības nepārtrauktas grūtības.

Sapratni par lauku lomu, to nozīmi izkropļo zemais darba atalgojums laukos un mazrentablā lauksaimniecības produkcijas ražošana, tas pazemina lauksaimniecības īpatsvaru iekšzemes kopproduktā, līdz ar to neatspoguļo tās īsto lomu tautsaimniecībā.

Jāiegaumē, ka lauku attīstību nodrošinās visaptverošs sociālo, tehnoloģisko, ekonomisko, tiesisko, politisko risinājumu kopums . Daži ierosinājumi:

1. Latvijas lauku attīstības programmas ietvaros, kas akceptēta Ministru kabinetā un tiks izskatīta Saeimā, jāizstrādā šodienas un perspektīvais tās īstenošanas mehānisms;

2. Jelgavā studē apmēram 6000 jaunu cilvēku, no tiem 70% nāk no lauku apvidus. Vairums no tiem uzkrāj ne tikai zināšanas, apgūst pieredzi ārzemēs, bet arī attīsta uzņēmējspējas. Jārada priekšnosacījumi, lai tās tiktu vairāk nekā līdz šim liktas lietā lauku reģionu attīstībai;

3. Studējošo zināšanu un uzņēmējspēju attīstībai, zinātnes un tehniskā progresa veicināšanai lauku apvidos, Latvijas Lauksaimniecības universitāte ar šo gadu kļuvusi par zinātnes, pētījumu, studiju, konsultāciju integrētu institūciju, proti, tās struktūrvienības nav vairs tikai Jelgavā, bet aktīvi darbojas arī Vecaucē, Siguldā, Skrīveros, Ulbrokā un vairākās citās vietās, LLU sadarbojas ar izglītības centriem;

4. Nepieciešams Latvijas lauku attīstības programmas īstenošanas mehānisma dokuments saistībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti, zinātnes un izglītības centriem, to darbības un ietekmes uz lauku attīstību nodrošināšanai. Daļēji jānosaka valsts mācību un pētījumu saimniecības "Vecauce" statuss, ka tā nav biznesa saimniecība, kurā var pastāvēt tikai rentablas nozares, bet tajā jākultivē un ir nepieciešamas visas lauku nozares — pētniecībai, demonstrācijai, konsultācijām, mācībām;

5. Līdztekus konceptuālām, perspektīvām lauku, daļēji lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstības programmām, nepieciešams atrisināt arī šīsdienas samilzušās problēmas piensaimniecībā, cūkkopībā (kontrabandas gaļa), arī graudi ražas realizācijā un līdzekļu uzkrāšanā rudens darbiem u.tml.

Ziņojuma tēzes LLU un LLMZA akadēmiskajā konferencē "Lauku attīstības programmas vērtējums" Jelgavā 1998.gada 29.maijā

Zemkopības ministrs Andris Rāviņš:

"Lauki gaida ne tikai lēmumus, bet arī atbalstu"

Par lauku attīstību ir runāts pēdējā laikā ļoti daudz, tādēļ es savu laika daļu gribu izmantot divām jautājumu grupām:

— lauksaimniecības attīstības pamatnostādnēm

— un programmas pamatprincipiem vai pamatproblēmām.

Mūsu pamatnostādnes Latvijas lauksaimniecības attīstībai bija publicētas vairākos preses izdevumos un es tās vairākkārt esmu komentējis. Un tas dod iespēju man savu laiku izmantot tikai svarīgākiem akcentiem.

Un pirmais — pats galvenais — par lauksaimniecības nākotnes pamatkoncepciju .

Manuprāt, Latvijas lauksaimniecībai kopumā var būt divi ceļi un, attiecīgi, divi krasi atšķirīgi stāvokļi pārskatāmā perspektīvā.

Viens ir stagnācijas ceļš un otrs attīstības ceļš.

Katram no šiem ceļiem ir citādi mērķi, katram var būt pozitīvi un negatīvi argumenti un vērtējumi un katram būs krasi atšķirīgi rezultāti.

Pirmais — stagnācijas ceļš nozīmē stabilizēt visas mūsu lauksaimniecības kopējo rezultātu pašreizējā līmenī, tas ir Latvijas iekšējā tirgus apgādes līmenī.

Šim — stagnācijas ceļam — ir ļoti daudz priekšrocību. Pirmkārt, tas stipri atvieglo manas ministrijas darbu: nav jārisina vissmagākās — tas ir produkcijas noieta, tās eksporta problēmas: — sadalīsim kvotas iekšējā tirgus apjomā, visi zemnieki zinās cik daudz kādu produktu viņiem jāražo, būs visiem mierīga dzīve.

Otrkārt, ieguvējas būs visas tās "partijas", kuras skaitās lauku atbalstītājos un cer uz lauksaimnieku balsīm, lai tiktu parlamentā un pie varas, jo visiem, kam ir kāda zeme vai kādi lopi, varēs "taisnīgi" sadalīt visu valsts finansiālo atbalstu, tas ir tos 3 procentus, un katrai ģimenei tiks daži lati.

Treškārt, priecīgas būs Eiropas Savienības dalībvalstis un institūcijas, jo atkritīs bažas par konkurenci un produkcijas pārpalikuma pieaugumu. Tas varbūt pat paātrinās Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā.

Taču šādas stagnācijas jeb stabilizācijas ceļš, manuprāt, nav pieņemams visiem tiem lauksaimniekiem, lauku uzņēmējiem, kuri spēj un grib attīstīt spēcīgu, augsta tehnoloģiska līmeņa lauksaimniecisku ražošanu un pārliecinoši iesaistīties pasaules tirgū.

Pie tam skaidri jāapzinās, ka šis pirmais — stabilizācijas, t.s., stagnācijas ceļš var būt stabils tikai šķietami. Patiesībā tas ir Latvijas lauksaimniecības lēnas, bet konsekventas iznīkšanas ceļš, jo tādā līmenī, tas ir pašreizējā līmenī saimniekojot, mūsu zemnieku produkcija nebūs konkurētspējīga ne kvalitātes, ne cenu ziņā.

Tāpēc Zemkopības ministrija kopā ar tiem agrārās zinātnes speciālistiem, kuri savos pētījumos pamato un atbalsta Lauksaimniecības attīstības koncepciju, izvēlējās otro — tas ir attīstības variantu.

Šis variants balstās uz pierādījumiem, ka Latvijas zemes un dabas, ka kultūraugu un produktīvo mājdzīvnieku, kā arī agrārās zinātnes un iespējamo tehnoloģiju potenciālās iespējas vairākkārt pārsniedz to graudu, piena, augļu un dažu citu produktu apjomu, ko labi var pārdot vietējā tirgū.

Pilnībā izmantot mūsu lauksaimniecības potenciālās iespējas ir spējīgi tikai tie lauksaimnieki, lauku uzņēmēji, kuriem ir atbilstošs intelektuālais potenciāls un augsta profesionālā sagatavotība. Bet tādu pagaidām nav daudz. Un, izejot no tā, ir jāizprot, ka šis attīstības variants ir neizbēgami saistīts ar diferenciācijas procesiem mūsu laukos.

Jāzina, ka attīstībai nepieciešamas lielas investīcijas tehniskai un tehnoloģiskai modernizācijai un tam nepieciešams valsts atbalsts.

Jāapzinās, ka attīstības variantā valsts finansiālais atbalsts subsīdiju, tiešu investīciju un citu valsts finansu budžeta asignējumu veidā ir jāsaņem tiem, kuri ir spējīgi ražot augstas kvalitātes, relatīvi lētu, eksportspējīgu un konkurētspējīgu produkciju pasaules tirgū.

Šī attīstības varianta pretinieki un populisti tēlo īpašas rūpes par pārējiem — mazajiem un sīkajiem zemniekiem un piemājas saimniekotājiem.

Mēs saredzam tā un balstāmies uz to, ka visiem un katram ir un būs sava vieta: vieni ražos visu vēlamo savām vajadzībām, otri — daļu produkcijas pārdos vietējā tirgū, trešie specializēsies un stabilizēsies kā iekšējā tirgus apgādātāji, bet spēcīgie, attīstīties spējīgie uzņēmēji ražos labību, tās produktus un piena produktus eksportam.

Tālāk gribu īpaši akcentēt, ka šis attīstības ceļš rada jaunas, smagas, bet risināmas problēmas un vienlaicīgi risina citas kardināli svarīgas problēmas.

Mums Latvijas valstī — Latvijas valdībai un galvenajām valsts pārvales institūcijām kopā ar nozaru saimnieciskās pašpārvaldes formējumiem kardināli jāizmaina situācija lauksaimniecības produktu eksporta iespēju izmantošanā un jaunu iespēju meklēšanā visā pasaulē.

Acīmredzot krasi jāpaaugstina Labības tirdzniecības aģentūras funkcijas spējas un iespējas atrast tirgu Latvijas labībai pasaulē un strauji nokomplektēt augstas kvalitātes graudu lielas partijas konkrētam eksportam.

Radikāli jāpaaugstina arī Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības iespējas atrast tirgu pasaulē Latvijas piena produktiem un ietekmēt piena kvalitātes krasu uzlabošanos un nostabilizēšanos.

Tas neapšaubāmi prasīs valsts budžeta zināmus izdevumus un ievērojamu īpašu atbalstu abām nosauktajām organizācijām.

Nākošā pamatnostādne un problēmu kopa saistīta ar lauksaimniecības prioritātēm.

Diezgan intensīvu un ilgstošu diskusiju nobeigumā vai rezultātā mēs esam noteikuši trīs prioritārās nozares un tās ir — piensaimniecība, graudsaimniecība un cūkkopība.

Piensaimniecības prioritāte balstās uz šādiem faktoriem:

— viens ir Latvijas dabas un augšņu teicamā piemērotība efektīvai zāles audzēšanai, kas ir galvenā pamatbarība govīm un jaunlopiem;

— otrs — daudzgadīgās zāles pļavas, ganības un augsekas mums aizņem vairāk kā pusi no lauksaimniecības zemes;

— daudzgadīgās zāles var būt vienīgais un vislētākais tilpumainās lopbarības avots, kas garantē lētu pienu;

— ar piena produktiem mēs spējam konkurēt pasaules tirgū — piensaimniecībā mums ir liela pieredze.

Graudsaimniecības prioritāti nosaka tādi faktori kā:

— Latvijas augšņu un dabas piemērotība augsti intensīvai un efektīvai graudu ražošanai;

— kā intensīvai un normālai piensaimniecībai trešdaļai no barības vērtības ir jābūt koncentrētās barības veidā, kuras pamatu veido mieži, kas ir galvenā graudaugu kultūra Latvijā;

— Latvijā ir savas tradīcijas cūkkopībā, kur var ļoti efektīvi izmantot daudz miežu un citu graudu kā pilnvērtīgas cūku barības galveno komponentu.

Un tagad dažos vārdos par īpašo nozari — par mežsaimniecību.

Domāju, ka man nav jārunā šobrīd par mežu platībām, kas turpina paplašināties un par to, ka gandrīz puse mežu ir lauksaimnieku īpašumā vai apsaimniekošanā.

Mežam kā apsaimniekošanas objektam ir virkne īpašību, kas to atšķir no pārējiem — tas ir ļoti ilgais saimnieciskās aprites laiks, tā ir dzīva ekosistēma, un tas nodrošina Latvijas vides kvalitāti un mums veselīgus dzīves apstākļus.

Meža apsaimniekošana prasa sabalansēt šodienas ekonomiskās intereses (kas pārsvarā ir īslaicīgas) ar tā ilglaicīgo funkciju un dabas aizsardzības funkciju ilgspējību. Šie apsvērumi nosaka skaidri formulētas un stratēģiski orientētas meža politikas nepieciešamību.

Pašlaik ir izstrādāta un Ministru kabinetā pieņemta Latvijas meža politika (mērķi un principi). Notiek darbs pie meža politikas īstenošanas rīcības programmas, kas arī noteiks mūsu pamata darbības virzienus nozares pilnveidošanā un tās saskaņošanā ar pārējām lauku attīstībai būtiskajām nozarēm.

Jau šodien var iezīmēt galvenos darbības virzienus:

— tiks izstrādāta uzlabota mežsaimniecību regulējoša tiesību aktu sistēma, kas atbildīs perspektīvajai meža īpašuma struktūrai, kā arī sabalansēs sabiedrības ekoloģiskās un ekonomiskās intereses mežā;

— valsts un privātajā īpašumā esošo mežu apsaimniekošanas mērķu, funkciju, uzdevumu formulēšana un izpildmehānismu pilnveidošana un optimizēšana saskaņā ar to uzdevumiem;

— meža īpašnieku mācību un konsultāciju sistēmas veidošana. Mācībām par meža ilgspējības saglabāšanu būs nepieciešams budžeta finansējums.

Svarīgs un sekmīgai lauku attīstībai nepieciešams uzdevums ir Latvijas zemes lietošanas ilgtermiņa stratēģijas izstrāde — mums ir jāizstrādā Latvijas zemes politika.

Īpaša vērība jāpievērš arī zivsaimniecības attīstības iespējām. Šīs nozares svarīgumu nosaka tas, ka 1997.gada iekšzemes kopproduktā zivju produkcija sastādīja 3%. Taču mums jādomā arī par papildu zvejas iespēju radīšanu saviem zvejniekiem. Zivsaimniecības attīstība risina arī piekrastes iedzīvotāju nodarbinātības problēmu.

Tie ir daži akcenti, ko es vēlējos pateikt par mūsu lauksaimiecības un mežsaimniecības pamatnostādnēm, programmu pamatprincipiem un nozaru prioritātēm un ceru, ka programmu līdzautori — godājamie zinātnieki ekonomikas doktors Andris Miglavs un profesors Heino Tuherms papildinās vai apstrīdēs manis teikto.

Un nobeigumā par programmām gribu nedaudz runāt mazliet vispārinātā formā.

Vairumā to valstu, kuras sniedz atbalstu savas zemes lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, ir kāds likumdošanas dokuments, kurā ir noteikti šāda atbalsta mērķi un galvenie principi, kuri jāpilda visām pie varas esošām valdībām. Mūsu valstī šāds dokuments ir Lauksaimniecības likums .

Eiropas Savienībā par šādu tiesisko pamatu kalpo Romas līgums, kurā atsevišķa iedaļa veltīta Kopējai lauksaimniecības politikai, nosakot tās pamatprincipus. Somijā, līdz tās iestājai Eiropas Savienībā, lauksaimniecības attīstību noteica likums "Par ienākumiem no lauksaimniecības". Liberālajā ASV ik septiņus gadus tiek pieņemts Lauksaimniecības likums.

Visu šo likumdošanas aktu būtība ir noteikt valsts ilgtermiņa attieksmi pret lauksaimniecību savā valstī, nosakot vai, kā, cik lielā mērā un kādā nolūkā valsts atbalstīs savus lauksaimniekus, rodot kompromisu starp valsts kopējo attīstību un lauksaimniecības vietu tajā. Būtībā jau paša šāda likuma pastāvēšana apliecina valsts īpašo attieksmi pret šo nozari.

Sākot ar 1992.gadu tika īstenota tā dēvētā Makšerija reforma. Tās pamatideja bija virzīt uz cenu atbalsta pakāpenisku samazināšanu, ienākumu zaudējumu lauksaimniekiem kompensējot ar tiešajiem kompensācijas maksājumiem.

Šī Makšerija reforma bija vajadzīga, jo ar Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku īsti nebija apmierināti ne zemnieki, ne nodokļu maksātāji, ne patērētāji, ne arī citas valstis.

Mazie un nelielie lauksaimnieki uzskatīja, ka augstas un garantētas cenas palīdzēja galvenokārt lielražotājiem, jo viņi savus lielos produkcijas daudzumus varēja pārdot par augstām cenām. Mazās saimniecības no šīs sistēmas varēja iegūt mazāku peļņu, jo tās ražoja tikai nelielus daudzumus. Eiropas Kopienā 20% saimniecību ražoja 80% lauksaimnieciskās produkcijas. Tā rezultātā daudzām mazajām saimniecībām vajadzēja pārtraukt lauksaimniecisko ražošanu.

Nodokļu maksātāji bija īpaši neapmierināti, jo lielāko daļu Eiropas Kopienas budžeta līdzekļu patērēja, lai nopirktu un uzglabātu lauksaimniecības produktus. Tādēļ citām vajadzībām vairs neatlika naudas.

Patērētāji bija neapmierināti tāpēc, ka viņi nevarēja saprast, kāpēc milzīgi sviesta un gaļas daudzumi tika uzglabāti noliktavās, bet viņiem vienalga par šīm precēm bija jāizdod daudz līdzekļu.

Ārpuskopienas valstis bija neapmierinātas tāpēc, ka Eiropas Kopienas pārprodukcijas produkti tika pārdoti to tirgos par subsidētām cenām, kā rezultātā šo zemju lauksaimniekiem radās lieli zaudējumi. Pēc viņu domām, tas bija dempings.

Eiropas Savienības Kopējo lauksaimniecības politiku izvēlējos kā piemēru, lai parādītu, cik svarīgi ir izstrādāt ilglaicīgu lauksaimniecības attīstības programmu un arī to, ka ne vienmēr programma īstenojas sākumā iecerētajā veidā un ka katra programma nepārtraukti ir jāpārskata un jākoriģiē atbilstoši situācijas maiņai valstī, tirgū, ekonomikā.

Zemkopības ministrijā sadarbībā ar lauksaimniecības pašpārvaldes organizācijām ir izstrādāta un Ministru kabinetā apstiprināta Lauksaimniecības attīstības koncepcija, un tiek pabeigta Lauksaimniecības nozaru rīcības programmu izstrāde. Šajā darbā piedalās gan zinātnieki, gan lauksaimniecības praktiķi, gan ministrijas speciālisti.

Izprotot šī darba lielo nozīmi, es aicinu jūs — šīs akadēmiskās apspriedes dalībniekus — dot savu ieguldījumu šo programmu izstrādē. Tas ir ļoti svarīgi, jo, kā jau atzinu iepriekš, programma iespaido lauku attīstību un, savukārt, lauku attīstība — programmu.

Runa LLU un LLMZA akadēmiskajā konferencē "Lauku attīstības programmas vērtējums" Jelgavā 1998.gada 29.maijā

LLU Sociālo zinātņu katedras docente Aija Zobena:

"Kultūras un sociālo problēmu risinājums laukos"

Laikam līdzi ir mainījusies sabiedrības attieksme pret laukiem. Pirmsindustriālajā (patriarhālajā) sabiedrībā lielākā cilvēces daļa dzīvoja laukos un lauksaimniecība bija galvenais iztikas avots. Industriālajā sabiedrībā lauki nozīmēja pārtikas un izejvielu, kā arī strauji augošo pilsētu iedzīvotāju skaitliskā papildinājuma avotu, tajā pašā laikā pirmās paaudzes veiksmīgo pilsētnieku acīs agrārais dzīvesveids nozīmēja arī atpalicību, vecmodību, tradīciju aizspriedumus u.tml.

Postindustriālajā vērtību sistēmā lauki iegūst jaunu vērtību kā lokālās un etniskās kultūras, nesagandētas dabiskās vides un dzīvās dabas daudzveidības pēdējais patvērums, mēģinot atrast mierīgas līdzāspastāvēšanas modeli ar daudzveidīgām, vidi saudzējošām, bet produktīvām lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģijām. Rietumu sociologi lieto terminu "rurbanizācija" (no latīņu val. ruralis + urbanizācija), ar to apzīmējot jaunās laucinieku paaudzes veidošanos, atgriešanos no pilsētas laukos kā jaunā, pievilcīgā dzīves vidē, kas, saglabājot mūsdienu civilizācijas sniegto komfortu, ļauj baudīt dabas un individualizēta dzīves stila jaukumus.

Latvijā lielai sabiedrības daļai lauki vēl joprojām ir tikai vieta, kur notiek lauksaimnieciskā ražošana, laucinieki — pārsvarā dzīves neveiksminieki, kas nav pratuši iekārtoties pilsētās, tāpēc arī nolemti visai primitīvai eksistencei.

Vienkāršota lauku un lauksaimnieciskās ražošanas izpratne ir nepilnvērtīgas lauku attīstības problēmu analīzes metodoloģijas rezultāts. Šāda sašaurināta lauku skatījuma uzmanības centrā ir komerciālā lauksaimniecība un ar to saistītie laucinieki, bet ārpus izpētes paliek plaši lauku iedzīvotāju slāņi un daudzveidīgas lauku iedzīvotāju sociālās problēmas.

Šauri specializētā, dabaszinātņu metodoloģijā balstītā pieeja lauksaimniecības problēmu analīzei, kas problēmu risinājumos galveno akcentu liek uz tehnoloģijām, nepietiekami iesaistot lēmumu pieņemšanā šo tehnoloģiju lietotājus (zemniekus u.c.), kopš mūsu gadsimta 50. gadiem ir dominējošā, mainoties pētījumu prioritārajiem virzieniem (tehnoloģiskās, ekonomiskās, vides utt. problēmas).

Produkcionistiski orientētu lauku attīstības modeļu projektos sociālo zinātņu pārstāvjiem tika atvēlētas "tīrās" sociālo zinātnieku pētījumu jomas — dzimumu sociālo lomu ( gender ), lēmumu pieņemšanas procesa mājsaimniecībās analīze u.tml., ko tradicionāli pārējie lauku pētnieki ignorē, jo uzskata par nebūtiskām. Kultūras, izglītības utt. jautājumu risināšana šādā skatījumā ir pakalpojums lauku iedzīvotājiem, dārgs un ekonomiski neefektīvs (jo tā "sociālo atdevi" nevar ātri un precīzi izskaitļot; cik ātri atmaksājas izglītoti cilvēki, aprūpēti un attīstīti bērni, harmoniskas ģimenes utt.).

Lauku attīstības programmās, kas līdzsvaro ekonomiskās, ekoloģiskās un sociālās intereses, iezīmējas šādi metodoloģiskie pamatprincipi:

— holistiska pieeja lauku sociālajai, ekonomiskajai un politiskajai videi; par analīzes pamatvienību kļūst zemnieku saimniecība, mājsaimniecība, lauku iedzīvotāji kā sociālas kopības utt.;

— uz klientu orientēta pētījuma organizācija, kur tiek ņemtas vērā visu lauku iedzīvotāju slāņu intereses;

— veidojas starpdisciplināras pētnieku grupas, kas apvieno gan lauksaimniecības, gan sociālo zinātņu pārstāvjus, šādu grupu veidošanas mērķis ir nodrošināt starpdisciplināru procesu analīzi;

— pētnieki problēmas identificē kopā ar lauku iedzīvotājiem;

— pētnieki cieši sadarbojas ar citām pētnieciskām grupām, starptautiskiem projektiem, konsultatīvām un pārvaldes institūcijām;

— dinamiska, elastīga mijiedarbība ar mainīgajiem apstākļiem.

Šo metodoloģisko principu ievērošana lauku attīstības pētnieku grupu centrā izvirza sociālo zinātņu pārstāvjus, kuru uzdevums ir izstrādāt pētījumu programmas, noteikt prioritātes, veikt rezultātu analīzi un interpretāciju. Problēmorientētu, starpdisciplināru pētnieku grupu veidošanās nevar notikt bez visu lauku attīstības programmās ieinteresēto institūciju un sociālo grupu līdzdalības. Lauku attīstības problēmas var atrisināt tikai kompleksi. Tā, piemēram, profesionālās un pieaugušo izglītības programma ir obligāts nosacījums lauku ekonomiskajai izaugsmei, jo zemnieku saimniecību un citas uzņēmējdarbības attīstības iespējas nosaka ne tikai ekonomiski un tehnoloģiski faktori, bet arī daudzi sociāli faktori, starp kuriem liela nozīme ir to saimnieka izglītībai, uzņēmībai, informētībai, kontaktiem vietējā sabiedrībā ar zemnieku un uzņēmēju organizācijām u.c. Sakopta vide, saglabāta dabiskā un kultūrvēsturiskā ainava arī var kļūt par nozīmīgu ekonomisku resursu, piemēram, lauku tūrisma vai/un bioloģiskās lauksaimniecības biznesa uzsākšanai utt.

Vērtējumam piedāvātā Lauku attīstības programma var tikt uzskatīta par pieteikumu pārejai uz jaunu lauku attīstības analīzes metodoloģiju. Kultūras un sociālo jautājumu risināšana nav neizbēgama nodeva pilnai lauku attīstības analīzei, tā ir obligāts priekšnosacījums sekmīgai šādu programmu īstenošanai.

Runa LLU un LLMZA akadēmiskajā konferencē "Lauku attīstības programmas vērtējums" Jelgavā 1998.gada 29.maijā

LR Saeimas deputāts Roberts Dilba:

"Ko lauku cilvēki gaida no Saeimas un valdības?"

Vēstulēs, ko LZS, KDS frakcija saņem no laukiem, zemnieki prasa ražotājiem labvēlīgu kreditēšanas politiku. Viņi vēlas tādas subsīdijas, kas dotu iespēju Latvijas lauksaimniekiem konkurēt ar spēcīgi subsidēto importa produkciju. Viņi prasa daudz efektīvāku cīņu pret kontrabandu. Zemnieki prasa stingrākas muitas barjeras ievestajai lauksaimniecības produkcijai. Lauku uzņēmēji, tātad arī lauksaimnieki, vēlas stabilu nodokļu sistēmu. Un vēl — lauksaimnieki un lauksaimniecības produkcijas pārstrādātāji vēlas nodrošināties pret straujiem viņu ražotās produkcijas cenu kritumiem, ko izraisa no ražotājiem neatkarīgi ārēji apstākļi.

Apkopojot visu uzskaitīto, var teikt — zemnieki un visi citi laukos dzīvojošie vēlas tādu lauku attīstības politiku, kas nodrošinātu viņiem cilvēka cienīgu dzīvi. Vai tā ir aplama gribēšana? Vai tā ir kaut kāda greznība? Domāju, ka nē. Mums ir jāsaprot, ka te nav runa tikai par kaut kādas cilvēku grupas labklājību.

Jautājums, kas ir vajadzīgs Latvijas laukiem, patiesībā ir arī jautājums, kas vajadzīgs Latvijai un kāda Latvija mums ir vajadzīga.

Ceru, jūs piekritīsiet, ka mums nav vajadzīga tuksnesīga vai mežaina teritorija ar vienu lielpilsētu centrā. Mums ir vajadzīga tāda Latvija, kur ir gan mūsdienīgas, darbīgas pilsētas, gan arī labklājīgi un moderni lauki. Mums ir vajadzīga tāda Latvija, kur ir saglabāta lauku vides neatkārtojamība.

Esmu gandarīts, ka beidzot ir sākusies atklāta un plaša diskusija par Latvijas lauku attīstību šī jēdziena īstajā nozīmē, tas ir, nevis tikai par lauksaimniecību, nevis par zemnieku problēmām, bet par laukiem visā to sarežģītībā un lielumā.

Pirmā nopietnā saruna par lauku attīstību notika pagājušā gada septembrī, ka Saeima sanāca uz ārkārtas sēdi "Par likumu izpildes gaitu lauksaimniecībā un lauku vides attīstības perspektīvām". Lielākais šīs diskusijas panākums bija tas, ka deputāti nonāca pie kopējas atziņas, ka lauki nav tikai Zemkopības ministrijas rūpe. Tā ir kompleksa problēma, kur vienviet sakoncentrētas gan lauksaimniecības, gan sociālās, veselības, izglītības, satiksmes un citas problēmas, ar ko nākas saskarties lauku cilvēkiem.

Plenārsēdes noslēgumā Saeimas deputāti izteica prasību izstrādāt lauku attīstības programmu, un šodien šī programma ir nodota mūsu rīcībā. Ceru, ka konference to izvērtēs principiāli un konstruktīvi un tas būs labs pamats diskusiju turpinājumam 15.jūnijā Saeimas ārkārtas sēdē, kur paredzēts izskatīt šo programmu.

Tātad var teikt — tautas balss ir saklausīta, un Saeima un valdība tagad ar pilnu spēku ķērusies pie lauku attīstības programmas veidošanas. Mēs esam sapratuši, ka tas ir neatliekams uzdevums. Latvija ir ceļā uz Eiropas Savienību, un lauku attīstība Eiropas Savienībā tiek uzskatīta par ļoti nopietnu jautājumu. Un te ir svarīga gan lauksaimnieciskā ražošana, gan pārstrādes attīstīšana, gan vides veidošana un aizsardzība, gan dažādu veidu uzņēmējdarbības veicināšana, gan izglītība un kultūra, valsts un pašvaldību līdzdalība lauku problēmu risināšanā.

Ceru, ka šajā jautājumā mums šodien domstarpību nebūs.

Taču diskusijas vērts ir jautājums, kāds attīstības ceļš Latvijas laukiem būtu vispiemērotākais. Mums nav vajadzīgs un arī nav iespējams mehāniski pārņemt kādas citas valsts lauku attīstības modeli, jo situācija katrā zemē ir atšķirīga.

Apspriežot mūsu rīcībā nodoto Latvijas lauku attīstības programmu, manuprāt, jāpatur prātā divi galvenie principi, ko var saskatīt šajā dokumentā un kas jau pirms trim gadiem tika iekļauti Latvijas Zemnieku savienības 6.Saeimas priekšvēlēšanu programmā, un tie ir — Latvijas laukiem jābūt apdzīvotiem un sakārtotiem.

Atkarībā no šiem pamatprincipiem tad arī mums vajadzētu vērtēt, cik efektīva ir mūsu likumdošana un cik efektīvi valdība realizē Saeimā pieņemto likumu izpildi.

Mūsu likumdošana vēl ir tālu no pilnības, un tas arī saprotams, jo dzīvojam sarežģītā laikā, kad sākusies pārorientācija uz Eiropas Savienības likumdošanas sistēmu. No vairāk nekā 60 000 lappušu ES direktīvu lielākā daļa ir veltīta jautājumiem, kas skar laukus. Saskaņā ar šīm direktīvām top konkrēti detalizēti tiesību akti, kas virzīti uz Eiropas standartiem atbilstošas produkcijas ražošanas nodrošināšanu un tirgus attiecību veidošanu, un top arī tā sauktie jumta likumi.

Pieņemto un arī topošo Latvijas Republikas likumu saskaņošana ar ES direktīvām ir apjomīgs un ilgstošs darbs, un velti cerēt, ka jau rīt vai pēc mēneša būsim ne tikai ar sirdi, bet arī ar likumdošanu Eiropā. Taču būtu aplam teikt, ka šajā jomā nekas nebūtu paveikts. Zemkopības ministrija līdzteku specifiskiem lauksaimniecisko ražošanu reglamentējošiem tiesību aktiem ir izstrādājusi likumus "Par dzīvnieku aizsardzību", "Ciltsdarba likumu", kas sakārto valstī līdz šim ar likumu neregulētas jomas, un par tiem sabiedrībā ir liela interese. Izskatīšanā Ministru kabinetā ir "Veterinārmedicīnas likums" un "Augu aizsardzības likums", sākas darbs pie "Lauksaimniecības pašpārvaldes likuma" izstrādāšanas, izveidota darba grupa "Meža likuma izstrādāšanai".

Šīs Saeimas darba auglis ir "Lauksaimniecības likums". Likuma tapšanas procesā ir nācies saskarties ar atšķirīgu izpratni par procesiem laukos un lauksaimniecību, arī ar iesīkstējušiem stereotipiem un klaju populismu.

Un tomēr rezultāts ir pozitīvs — likums ir pieņemts, un, pateicoties tam, šogad lauksaimniekiem tika dota iespēja saņemt lielākas subsīdijas nekā iepriekš.

Protams, lauksaimniekiem šie 3% no valsts pamatbudžeta neiekrita klēpī kā debesu dāvana, valdībai bija nopietni jāstrādā, lai tas kļūtu iespējams.

Taču mums jāsaprot, ka šis visai būtiskais palielinājums lauksaimniecības subsidēšanā tomēr nav spējis nodrošināt zemniekiem pienācīgu atbalstu. Subsidēšanas mērķis pašlaik ir nevis atbalstīt katru, kam pieder kāds zemes hektārs un mājlopi, bet gan veicināt lauksaimniecības attīstību kopumā, lai zemnieki ražotu starptautiskajā tirgū konkurētspējīgu produkciju. Šādu ievirzi nosaka mūsu ierobežotie resursi un arī nepieciešamība pietuvināt Latvijas lauksaimniecību Eiropas līmenim.

Mēs neesam tik bagāti kā citas attīstītās Eiropas valstis, kas var atļauties maksāt saviem lauksaimniekiem kompensējošas subsīdijas. Tomēr es ceru, ka pienāks laiks, kad arī Latvijā zemnieki saņems atlīdzību par to, ka viņi dzīvo laukos un kopj lauku vidi.

Manuprāt, ļoti nozīmīgs solis lauksaimniecībā, vismaz graudu ražošanas stabilizācijā, ir LZS, KDS frakcijas ierosinātie un Saeimā pieņemtie grozījumi likumā "Par Latvijas labības tirgu un valsts labības rezervēm", kas paredz garantētu labības iepirkšanu valsts rezervēm 3 mēnešu patēriņa apjomā. Mēs panācām arī to, ka šī likuma izpildes nodrošināšanai šogad tiks iedalīti nepieciešamie budžeta līdzekļi.

LZS, KDS frakcija ierosināja arī grozījumus likumā "Par akcīzes nodokli", kas paredz zemniekiem pieņemamāku degvielas akcīzes nodokļa atmaksas kārtību. Esam iestājušies par nodokļu atvieglojumiem statūtsabiedrībām. LZS, KDS frakcija nākusi klajā ar ierosinājumu no valsts budžeta līdzekļiem kompensēt zaudējumus lauksaimniecības produkcijas ražotājiem un pārstrādātājiem, kas ir cietuši iepriekš neparedzēta Austrumu tirgū realizētas produkcijas cenu krituma dēļ.

Mēs darīsim visu, lai lauksaimnieki un produkcijas pārstrādātāji kompensāciju patiešām arī saņemtu.

Šādu paveiktā uzskaitījumu varētu vēl turpināt, bet varbūt šoreiz svarīgāk ir runāt par to, kas vēl palicis neatrisināts. Pirmkārt, tas ir likums "Par obligāto sociālo apdrošināšanu", kas ir zemniekos radījis neizpratni un pat sašutumu. Pašreizējais likums nosaka, ka šis nodoklis jāmaksā visiem zemnieku saimniecību īpašniekiem, kas nav pieņēmuši darbā saimniecības pārvaldnieku. Jāmaksā pat invalīdiem un pensionāriem neatkarīgi no tā, vai saimniecībai ir ienākumi vai nav. Protams, šī norma ir jālabo, turklāt iespējami drīz.

Pašlaik tiek gatavots likumprojekts "Par ienākumu nodokli", kas aizstās līdzšinējos likumus "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" un "Par uzņēmumu ienākuma nodokli". Gribu pievērst jūsu uzmanību šīm pārmaiņām likumdošanā, lai likumu reformēšanas rezultātā — līdzīgi kā gadījumā ar likumu par sociālo apdrošināšanu — neciestu lauku iedzīvotāju intereses un lai viņi nezaudētu tos atvieglojumus, kas bijuši spēkā līdz šim.

Par strīdus jautājumu kļuvusi iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasēšanas kārtība. Pašlaik to iekasē centralizēti, kaut arī saskaņā ar likumu 71,6% no šī nodokļa paredzēti attiecīgajai pašvaldībai. Izņēmums ir Rīga un Ventspils, kur pašvaldībām ir tiesības administrēt šo nodokli pašām. Uzskatu, ka nodokļa iekasēšana uz vietas būtu labs stimuls pašvaldībām veicināt savā teritorijā saimniecisko darbību. Tātad, likumdošanas pilnīgošana ir jāturpina, īpaši domājot, kādas sekas lauku attīstībā radīs katrs jauns likums vai likuma grozījums.

Tie ir ne tikai nodokļu sistēmas jautājumi, nodokļu administrēšana ir arī reģionālās attīstības jautājums, un es nedomāju, ka šī nodokļa administrēšanas priekšrocības varētu arī turpmāk palikt tikai divu lielu un bagātu pašvaldību privilēģija.

Daudz svarīgāk būtu palielināt pašvaldības atbildību un arī tiesības tajās teritorijās, kur ir iestājies saimnieciskais apsīkums.

Īpaši smagā situācijā ir Latgale.

Saimnieciski mazaktīvo rajonu attīstībai pirmais impulss dots, nosakot īpaši atbalstāmos reģionus. Taču jāatzīst, ka līdz šim veiktie pasākumi vēl nav varējuši nodrošināt Latvijas novadu harmonisku attīstību, kaut arī ir izstrādāti pieņemami projekti. Projektu realizēšanai ir vajadzīgi līdzekļi, un valdībai, konkrēti, Vides un reģionālās attīstības ministrijai, vajadzēja daudz neatlaidīgāk strādāt, lai reģionālās attīstības fondā būtu līdzekļi. Bet tā nav.

Lauku attīstību nosakošo tiesību aktu grupā sevišķa vieta ir "Teritoriālās attīstības plānošanas likumam", kas pašlaik nodots izskatīšanai Saeimā. Šī likuma mērķis ir nodrošināt teritorijas attīstības plānošanas sistēmas izveidošanu, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību valstī. Saeimā izskatīšanā ir arī Administratīvi teritoriālās reformas likums. Šīs reformas mērķis ir izveidot patstāvīgas, attīstīties spējīgas pašvaldības ar tām atbilstošu optimālu teritoriju, tādējādi nodrošinot kvalitatīvu un lētu iedzīvotāju apkalpošanu, kā arī veicināt reģionālo attīstību. Abu šo likumu sekmīgas darbības rezultātā būtu dots nozīmīgs ieguldījums lauku attīstības veicināšanā.

Nevienā civilizētā valstī lauksaimniecība nav varējusi iztikt bez efektīvas un labvēlīgas kreditēšanas politikas. Tā vajadzētu būt arī Latvijā. Taču tā nav. Komercbanku procentu likmes zemniekiem joprojām ir pārāk augstas. Daudzos gadījumos tās ir pat nāvējošas, jo zemo produkcijas cenu dēļ lauksaimnieki nespēj laikā atmaksāt kredītus.

Lai veicinātu straujāku lauku saimniecību attīstību, acīmredzama ir nepieciešamība daļu kredītprocentu dzēst no valsts budžeta. Tas nav viegli risināms jautājums, jo valsts budžets, kā zināms, nav bezizmēra.

Lēti kredīti joprojām ir lauksaimnieku skaistākais sapnis, tāpēc jo sapīgāk apzināties, ka mēs nespējam vai neprotam pietiekami efektīvi un savlaicīgi likt lietā tos resursus, ko mums piedāvā starptautiskie kredītavoti. Te es domāju Pasaules bankas aizdevumu mazo un vidējo uzņēmēju kreditēšanai. Pagājis jau pusgads, kopš šis kredīts ir Latvijas rīcībā, taču tas joprojām tiek izmantots nepilnīgi.

Uzskatu, ka valdībai ir jāstrādā daudz aktīvāk, lai apgūtu šos avotus, jo ar vietējiem resursiem vien lauku problēmas atrisināt diez vai spēsim.

Es domāju, ka nevienam nav jāpierāda, ka laukus sakārtot var tikai paši laukos dzīvojošie. Nebrauks no Rīgas vai Ventspils talcinieku bari un necirtīs aizaugušos grāvjus, neaizbērs ceļu bedres, neizmēzīs mēslus — ja nu vienīgi priekšvēlēšanu kampaņas laikā, cerot tā iegūt vēlētāju simpātijas. Bet mums arī jāsaprot, ka vides kopšana prasa ne tikai labu gribu, bet arī laiku un līdzekļus. Vai pašreizējā situācijā daudzi zemnieki var atļauties tērēt līdzekļus vides sakopšanai? Domāju, ka nē.

Ikgadējos Latvijas Zemnieku savienības rīkotajos konkursos par sakoptāko Latvijas pagastu mēs varam pārliecināties, ka pagastu sakoptība lielā mērā atkarīga no pagasta rocības un tā teritorijā dzīvojošo cilvēku saimnieciskās varēšanas. Pašreiz lauku cilvēku galvenā rūpe ir izdzīvošana, un, kamēr valsts politika nekļūs laukiem labvēlīgāka, nav ko gaidīt lauku vidē brīnumainus pavērsienus.

Attīstītajās Eiropas zemēs lauksaimniecībā strādājošo īpatsvars ir neliels — tikai pāris procentu. Faktiski laukos dzīvo daudz vairāk cilvēku, taču viņiem ir citi ienākumu avoti. Tāda varētu būt arī Latvijas nākotne. Latvijas Zemnieku savienības nostādnēs aktuālajos lauku attīstības jautājumos ir uzsvērts, ka laukiem joprojām jāpaliek par lielas daļas Latvijas iedzīvotāju dzīves un darba vietu un ka iedzīvotāju aizplūšana no laukiem nav pieļaujama. Tas panākams, balstoties uz lauku iedzīvotāju dzīves līmeņa pakāpenisku izlīdzināšanu, tuvinot to pilsētu iedzīvotāju dzīves līmenim un kvalitātei.

Un nobeigumā es gribētu pievērsties izglītībai. Mēs neieiesim ne Eiropā, ne arī kaut kur citur civilizētā pasaulē, ja Latvijas jaunieši nebūs saņēmuši mūsdienīgu izglītību. Īpaši tas sakāms par lauksaimniecības izglītību. Tiecoties uz Eiropas standartiem lauksaimnieciskajā ražošanā, mēs nevaram palikt pie novecojušiem izglītības standartiem. Tas nozīmē, ka lauksaimniecības izglītībai un lauku izglītībai kopumā ir jāsaņem nopietns valsts atbalsts.

Pēc LZS, KDS frakcijas priekšlikuma šā gada budžetā ir atvēlēti līdzekļi Lauksaimniecības universitātes profesoru atalgojuma palielināšanai un studentu kreditēšanai. To var uzskatīt par likumdevēja mēģinājumu saglabāt mūsu augstākās izglītības sistēmā zinošus un pieredzējušus mācību spēkus. Tas ir mēģinājums radīt sistēmu, kurā augstāko izglītību varētu iegūt arī jaunieši no mazturīgām ģimenēm, un laukos tādas ir vairākums.

Lauksaimniecībā ir jāizglītojas visu mūžu — tikai tā zemnieki varēs tikt līdzi aizvien pieaugošajām prasībām pēc augstas kvalitātes ekoloģiski tīras produkcijas un vienlaikus nodrošināt efektīvu saimniekošanu. Tāpēc līdzteku augstākajai un vidējai speciālajai izglītībai pietiekama uzmanība un atbilstoši finansiālie līdzekļi nepieciešami arī konsultāciju dienesta attīstīšanai.

Manuprāt, lauku politikas mērķis ir radīt jauna tipa lauku iedzīvotāju — savu valsti cienošu, eiropeiski izglītotu, kulturālu, saimnieciski aktīvu un pārtikušu. Vai tā ir utopija? Ceru, ka nē.

Latvija ir maza valsts, un mazu valsti, efektīvi izmantojot visus resursus, ir iespējams samērā īsā laikā pārvērst par plaukstošu zemi. Ja vien sabiedrība izjūt nepieciešamību to darīt.

Runa LLU un LLMZA akadēmiskajā konferencē "Lauku attīstības programmas vērtējums" Jelgavā 1998.gada 29.maijā

LR Saeimas deputāts, LLU profesors Ervids Grinovskis:

"Pateiktais, bet neizdarītais"

1. Latvijas lauksaimniecības attīstība jau tuvākā nākotnē ir nopietni apdraudēta. To apdraud cenu šķēres starpnozaru aspektā. Investīcijas, preču cenas lauksaimniecībā, pakalpojumu tarifi un nodokļi nemitīgi pieaug. Nav grūti saskatīt monopoldarbības cēloņsakarības, bet monopoldarbības uzraudzības institūcijas neko nedara. Tajā pat laikā lauksaimniecības ražojumu cenas uzrāda krītošu tendenci. Tas sašaurina iespēju uzņēmējam par saviem ienākumiem iegādāties investīcijas preces lauksaimniecības intensifikācijai.

Tas liecina par nepieciešamību iedarbināt jaunu motivācijas mehānismu, piemēram, ar subvenciju palīdzību — tā ir subsīdiju forma — investīcijas preču iegādei, garantēt kaut aptuvenu paritāti starp lauksaimniecības un rūpniecības preču cenām. Tas ir tirgus ekonomikas valstīs pārbaudīts un tirgus attiecībām atbilstošs ekonomikas mehānisms. Lai radītu atbilstošu tiesisko bāzi, valsts institūciju līmenī jāpieņem likumu un citu normatīvu aktu pakete. Darbs jāiesūta jau 6. Saeimā.

2. Jāveido jauna motivācijas sistēma kredītu efektīvākai izmantošanai. Jāiedibina kārtība, lai kompetenta institūcija periodiski pārbauda saņemto kredītu izmantošanas efektivitāti un, ja rezultāti ir pozitīvi, pieņem lēmumu ieteikt bankai dzēst "N" procentus no saņemtā kredīta. Šim mērķim varētu novirzīt daļu no subsīdiju fonda. Vispārējā forma jārekomendē, lai lauksaimniecības valstiskā atbalsta politiskā subsīdiju daļa samazinātos, bet pieaugtu subsīdiju un kredīta daļēja dzēšana tā efektīvas izmantošanas gadījumā.

3. Lauku uzņēmējam nav jēgas ņemt kredītu, ja pārstrādes uzņēmums laikus nenorēķinās par piegādāto produkciju. Atbilstošā tiesiskā bāze ir radīta, bet netiek iedarbināta. Daļa zemnieku nav saņēmuši naudu par 1992. gadā piegādāto pienu. Zemkopības ministrija neko nedara, lai tās pakļautībā esošie lauksaimniecības departamenti apzinātu parādniekus un iedarbinātu likumā paredzēto sankciju mehānismu. Jāievēro simetrijas princips: cik procentu soda naudas maksā zemnieks par nokavētu maksājumu, tik arī viņam jāsaņem analogā gadījumā.

4. Ir problēma, kas tieši skar lauksaimniekus, bet risināma makroekonomikas, tas ir visas tautsaimniecības līmenī. Tas ir jautājums par agrārā tirgus ietilpību. Pašreiz tiek aktualizēts jautājums par piena produktu realizācijas grūtībām, pārstrādes uzņēmumos un veikalos uzkrājas sviests un siers. Pārstrādātāji personīgos kontaktos jau spriež par piena iepirkuma cenas samazināšanu līdz 4 santīmiem par litru. Tā būs zemnieka aplaupīšana, kas nozarei draudēs ar letālu iznākumu. Šī problēma risināma ar monetārās politikas metodēm, kas pārsniedz šīs tēmas ievarus, bet autoram gatava iestrāde ir. Nevar būt runas par pārprodukciju, ja 65 – 70% cilvēku dzīvo zem iztikas minimuma līmeņa. Ja ir preču produkcija un valsts bankai ir rezerves ārzemju valūtas, vērtspapīru un zelta veidā, tad ekonomiskie priekšnosacījumi problēmas risinājumam ir — trūkst tikai politiskas gribas.

5. Par patstāvīgu agrārās politikas objektu jākļūst agrārās telpas jeb lauku politikai. Jāizstrādā un jāiedarbina ekonomiski mehānismi, kas darbotos pretī urbanizācijas pārmērībām. Šādas politikas mērķa funkcija ir saglabāt laukos 25 — 30 % valsts iedzīvotāju. Uz 1 lauksaimniecībā nodarbināto jābūt 5 — 7 cilvēkiem, kas dzīvo laukos, bet nodarbināti ārpus lauksaimniecības — mežsaimniecībā, nelielos pārstrādes un servisa uzņēmumos, sociālajā infrastruktūrā. Jāsaglabā lauku vide un dzīvesveids — tad dzīvostspējīgas būs arī nelielas saimniecības un nebūs jālikvidē visas, kas mazākas par 50 ha. No ES dokumentiem jāizmanto arī Eiropas lauku attīstības harta, kas ir Latvijai vispiemērotākais ES dokuments.

6. Ir jāmaina tautsaimniecības vadības metodoloģiskie pamati, jāatsakās no liberalisma galējām kosekvencēm, kas tautsaimniecības struktūras veidošanu pilnīgi nodod tirgus stihijas varā, kā rezultātā "izskalo" vidusslāni un izraisa sociāli draudīgu sabiedrības polarizāciju. Saimniecības vadība jādibina uz sociāli orientētā tirgus koncepciju, kas noteiktu lomu saglabā arī valstij ar sociālu garantiju politiku, veicina skaitliski lielas un stabilas vidusšķiras veidošanos, ietilpīgu tirgu, kas savukārt ir garants ražošanas attīstībai.

Tēzes LLU un LLMZA akadēmiskajā konferencē "Lauku attīstības programmas vērtējums" Jelgavā 1998.gada 29.maijā

LLU zinātņu prorektors Edvīns Bērziņš:

"Virzība un vajadzības"

Janvārī LLU rīkoja zemnieku un lauku uzņēmēju divu dienu semināru "Netradicionālais un klaiskais lauksaimniecībā" tehnoloģiskos jautājumos. Ļoti lielais dalībnieku skaits, aktīvais un pilnvērtīgais darbs interešu grupās, jautājumu saturs un procesu izpratnes līmeņa plašais diapazons ļauj izdarīt vairākus secinājumus.

Zemnieks un lauku uzņēmējs jau savā vairumā sāk apzināties tehnoloģisko zināšanu nepieciešamību. Tieši kopēt attīstīto valstu konsultāciju sistēmu, to nemodificējot, ir kļūda, jo jebkura konsultācija ir efektīva tikai tad, ja zemnieka zināšanu bagāža ir pietiekoši liela. Bet šajā ziņā Latvijas vidējais zemnieks būtiski atšķiras no labi izglītotā Rietumvalstu kolēģa.

Zemnieku izglītošana ir novadu Izglītības atbalsta centru uzdevums, un gribu viņiem vēlēt galveno vērību veltīt lauksaimniecības tehnoloģiju jautājumiem. Šim nolūkam jārod nepieciešamie līdzekļi, jāformē zinošu jaunu speciālistu mācībspēku korpuss. Nav atstrādāta šo centru sasaiste ar LLU, bet tai ir jābūt un visciešākai. Neapšaubāmi pareiza ir šo centru izkliede valsts teritorijā, jo, kā liecina sākumā minētā semināra apmeklētāju skaits no rajoniem, tad attāluma faktoram ir būtiska nozīme.

LLU VMPS "Vecauce" aizsākums ir 1921. gads ar 401 ha lielu zemes platību. Šobrīd tā ir unikals mācību centrs ar lielu reljefa un augšņu daudzveidību, visnozaru saimniecība. Par valsts līdzekļiem izpirkti nedaudz vairāk kā tūkstotis ha zemes. "Class", "Overum", "Amazone", "Kverneland", "John Deerē" firmu tehnika nodrošina iespēju realizēt normālu augkopības tehnoloģiju. "Alfa–Laval", "SAC", Rēzeknes un "Stranko" piena līnijas "Līgotņu" fermā. Trīs šķirņu gaļas liellopu ganāmpulks. To visu "Vecauce" ir sarūpējusi pēdējo gadu laikā, lielā mērā ar VFR atbalstu.

Kultūras centrs ar bērnu mākslas skolu. Lauksaimniecības reģionālo izstāžu rīkotāja ar dzīvnieku skatēm. Latvijas arāju sacensību vieta. Studentu prakšu, mācībspēku pētnieciskā darba vieta, zinātniskie lasījumi ar vieslektoru līdzdalību, zemnieku konsultāciju un semināru vieta.

Iepriekš teiktais liecina, ka savā laikā LR AP, pieņemdama lēmumu par LLU VMPS "Vecauce" neprivatizēšanu, nav kļūdījusies. Saprotams, ka sasniegtais nenākas viegli, un saimniecības finansiālā situācija ir tādā mērā saspriegta, ka tā jau var būt nopietns šķērslis tālākam progresam. Varbūt šoreiz nepieciešams LR Saeimā pieņemt atsevišķu likumu par LLU VMPS "Vecauce", lai tā savu sūtību varētu sekmīgi turpināt.

Republikāniskais doktorantūras seminārs 1996. gada nogalē pamatoja nepieciešamību 1996. gadā ar MK lēmumu noteikt doktoranta stipendiju Ls 58, 21,25 latu vietā, tā rezultātā. LLU doktorantu skaita trīskāršošanās pēdējo 5 gadu laikā. Ziemeļvalstu un Baltijas valstu Lauksaimniecības universitāšu doktorantūras vadības seminārs š.g. 7. un 8. maijā Jelgavā. Jauno speciālistu aizstāvētās disertācijas. LZP doktorantūras grantu sistēma, kuras ietvaros 16 spējīgākie LLU doktoranti saņem stipendiju Ls 100 mēnesī. Tas liecina, ka virzība uz labo pusi ir.

LLU doktorantu skaita sistemātiska palielināšanās liecina par augošo prasību pēc augstākās zinātniskās izglītības. 96% aptaujāto doktorantu savas studijas motivē ar nepieciešamību padziļināt zināšanas un vajadzību pēc tām darbā. No zinātnisko studiju viedokļa nav normāli, ka 86% līdztekus studijām strādā algotā darbā. Tā ir dzīves nepieciešamība, iztikas avota problēma. Labi, ja algotais darbs pēc sava rakstura saistīts ar promocijas darba tematiku, un labi, ka tas mums ir 60% gadījumos. Lauksaimniecības nozares doktorantūras normālai funkcionēšanai nepieciešami 396 000 latu gadā. Faktiskais nodrošinājms ir daudzkārt mazāks.

65 gadu robeža darbam vadošos amatos, tai skaitā profesora, ir priekšnosacījums mācībspēku korpusa atjaunināšanai Universitātē, bet nav šīs problēmas risinājums. 25,5% no šodien LLU personālsastāvā esošajiem Dr. un Dr. habil. uz jaunā mācību gada sliekšņa būs 65 gadi un vairāk. ZS attiecīgi 41%. LZP valsts emeritētā zinātnieka status, ZM iedibinātais eksperta – seniora statuss ir vērā ņemama rūpe par pensijā aizejošiem mācībspēkiem. Valsts budžets atrada arī līdzekļus profesoru algu būtiskai palielināšanai, bet jārod līdzekļi atalgojuma normalizēšanai arī asistentam, lai augstskola būtu konkurētspējīga intelekta darba tirgū.

Līdzziņojums LLU un LLMZA akadēmiskajā konferencē "Lauku attīstības programmas vērtējums" Jelgavā 1998.gada 29.maijāa