Par finansējumu veselības aprūpei

Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras valsts pilnvarnieku un valdes kopīgs paziņojums

Esam dziļi pārsteigti par finansu ministra 2001. gada 8. martā pausto viedokli attiecībā uz veselības aprūpes finansējumu, kurš robežojas ar pilnīgu situācijas nepārzināšanu.

Likums par valsts budžetu nosaka veselības aprūpei atvēlēto līdzekļu apjomu un izlietošanas kārtību. Labklājības ministram nav deleģētas tiesības vienpersoniski sadalīt speciālā budžeta līdzekļus. Veselības aprūpes pakalpojumi tiek pirkti, nevis sadalīti, un šo kārtību nosaka Ministru kabineta izdotie veselības aprūpes finansēšanas noteikumi. Minētajos finansēšanas noteikumos ir skaidri definēta veselības aprūpes pakalpojumu pirkšanas, apmaksas un uzraudzības procedūra, kas dod pilnīgu priekšstatu par pirktā pakalpojuma apjomu, cenu un izlietojuma lietderīgumu. Pašreizējā cena un cenas struktūra jau parāda problēmas īstos cēloņus — katastrofāli nepietiekamu finansējumu veselības aprūpei.

Finansu ministra priekšlikumi paaugstināt algas medicīnas māsām no Labklājības ministrijas iekšējiem resursiem novedīs pie pakalpojumu apjoma un veidu samazināšanas, kā rezultātā veidosies garas pacientu rindas plānveida medicīniskās palīdzības saņemšanai. Par līdzekļu izmantošanas kontroles esamību liecina Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras iekšējā audita un kontroles darba rezultāti un kaut vai tas, ka Valsts kontroles kolēģijas atzinums par līdzekļu nelietderīgu izlietojumu Rīgas novada slimokasē sakrīt ar Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras kontroles un revīzijas atzinumu, par kuru jau 1999. gadā kā Rīgas novada slimokases dibinātāja tika informēta toreizējā Rīgas domes vadība.

Ģimenes ārstu institūcija mūsu valstī tika ieviesta, lai paaugstinātu veselības aprūpes pieejamību iedzīvotājiem un tajā pašā laikā radītu iespēju racionāli izmantot pieejamos resursus (speciālistus, izmeklējumus u.c.). Atzīstot atsevišķas nepilnības esošajā modelī, kā viens no galvenajiem traucējošajiem faktoriem atkal jāmin finansu līdzekļu trūkums, kas paredz ģimenes ārstam ārstēšanai, profilaksei un prakses uzturēšanai tikai 9 latus uz vienu pacientu gadā.

Runājot par finansu ministra minēto zāļu iegādi, jāatzīmē, ka, veicot iepirkumus atbilstoši likuma "Par valsts un pašvaldību pasūtījumu" nosacījumiem, medikamentu centralizētiem iepirkumiem 2000. gadā tika panākta 1,3 miljonu latu liela ekonomija, un par šo summu papildus tika nodrošināti tik ļoti nepieciešamo medikamentu un medicīnas preču iepirkumi. Izrādās, finansu ministrs nesaprot līdzekļu pieauguma nepieciešamību medikamentiem, tajā skaitā insulīnam, taču daudzie tūkstoši pacientu to lieliski saprot un atbalsta.

Finansu ministra iesniegtie priekšlikumi Ministru kabinetā palielināt veselības aprūpes budžetu par aptuveni 1,7 miljoniem latu precīzi atbilst 2000. gadā veselības aprūpei atbilstoši likumā "Par valsts budžetu 2000. gadam" noteiktajam un nesaņemtajam līdzekļu apjomam. Arī 1999. gadā Finansu ministrija neizpildīja likumā "Par valsts budžetu 1999. gadam" paredzēto un neieskaitīja veselības aprūpes budžetā 847 tūkstošus latu. Šajā situācijā ir jautājums, vai finansu ministram ir saistošas likuma par valsts budžetu prasības un nosacījumi.

Mēs gribētu vērst uzmanību arī uz Finansu ministrijas darba stilu, jo atbilstoši Finansu ministrijas izstrādātajai 2002. gada budžeta veidošanas kārtībai Labklājības ministrijai priekšlikumi nākamā gada budžetam ir jāiesniedz pirmdien, 12. martā, bet kontroles skaitļi, kurus plāno Finansu ministrija 2002. gada finansējuma nodrošināšanai, tika iesniegti Labklājības ministrijā tikai ceturtdien, 8. martā.

Nobeigumā vēlreiz uzsveram, ka pamatcēlonis samilzušajām problēmām veselības aprūpē, ko diemžēl negrib atzīt ne Latvijas valdība, ne Finansu ministrija, ir nepietiekamais finansējums. Minēsim kaut vai salīdzinošos datus ar tuvākajām kaimiņvalstīm — 1999. gadā Igaunijā no iekšzemes kopprodukta veselības aprūpei tika atvēlēti 6,6%, Lietuvā — 5,9%, Latvijā — 3,71% (diemžēl procentam ir tendence pēdējos gados arvien samazināties, 2001. gadā tas ir jau 3,23%). Veselības aprūpei atvēlētie līdzekļi uz vienu iedzīvotāju 1999. gadā Igaunijā bija 205,5 ASV dolāri, Lietuvā — 169 ASV dolāri, bet Latvijā — 95,2 ASV dolāri. Par šo situāciju gan Labklājības ministrija, gan mediķi, gan pacienti publiski runā jau vairākus gadus, bet risinājums neseko.