Ar savu naudu — citu attīstībai

DAIRIS CĀLĪTIS, Norvēģijas – Latvijas uzņēmējdarbības attistības fonda izpilddirektors, — "Latvijas Vestnesim"

Norvēģijas–Latvijas uzņēmējdarbības attīstības fonds Latvijā tika nodibināts 1994. gada beigās, kad Latvijas Ekonomikas ministrija, Satiksmes ministrija, uzņēmums "Alcatel Telecom Norway" un Norvēģijas Ārlietu ministrija parakstīja dibināšanas līgumu. Fonda rīcībā ir USD 3 miljoni, no kuriem 2 miljonus ieguldīja "Alcatel Telecom Norway" un 1 miljonu — Norvēģijas valdība. Šie līdzekļi paredzēti mazo un vidējo privāto uzņēmumu darbības veicināšanai un, protams, arī paša fonda darbībai, jo tas strādā kā biznesa struktūra.

Fonda izpilddirektors Dairis Cālītis stāsta:

— Fonda dibināšanas mērķis — ar investīcijām un darbību mazajos un vidējos uzņēmumos attīstīt privāto biznesu Latvijā, celt tā eksporta potenciālu, uzlabot tehnoloģisko līmeni, kā arī radīt jaunas darba vietas, kas ir viens no vissvarīgākajiem uzdevumiem. Fonds finansē riska kapitālu; tas kardināli atšķiras no banku darbības veida — aizdevumu vai kredītu piešķiršanas. Mūsu fonds savus līdzekļus izvieto uzņēmumos, ieguldot tos uzņēmuma pamatkapitālā. Finansējam konkrētus uzņēmuma biznesa attīstības projektus, investīciju plānus. Ieguldot fonda līdzekļus, tā dēvēto riska kapitālu uzņēmuma pamatkapitālā, kļūstam par šā uzņēmuma līdzīpašniekiem vai akcionāriem. Teorētiski tas nozīmē — ja uzņēmums bankrotētu, tad kapitāls tiktu zaudēts. Kredītu piešķiršanas gadījumā ir zināmi nodrošinājumi, teiksim, nekustamais īpašums, kuru var pārdot, turpretī mūsu gadījumā šādas iespējas nav.

Mēs deklarējam, ka esam ilgtermiņa ieguldītāji vismaz uz 3 – 5 gadiem. Taču to, cik ilgi fonds kā akcionārs paliks tajā vai citā uzņēmumā, nosaka vairāki faktori: uzņēmuma attīstība, vieta tirgū un, pats galvenais, — tā vērtības pieaugums. Te varētu vilkt vizuālas paralēles ar biržas darbību, kur tiek pirktas un pārdotas akcijas. Taču es gribu uzsvērt, ka mēs nespekulējam biržā, jo neuzpērkam akcijas no uzņēmumu īpašniekiem; visas investīcijas ir vērstas tikai uz ieguldījumu uzņēmumos. Kad fonds finansē kādu investīciju projektu, tiek emitētas jaunas akcijas, kuras fonds nopērk, un nauda tiek ieguldīta uzņēmuma apgrozāmo līdzekļu palielināšanai, jaunu tehnoloģisko iekārtu un jaunu datorsistēmu iegādei, izglītībai vai izlietota citām vajadzībām, kas paredzētas uzņēmuma attīstības plānā. Tātad ieguldījuma mērķis — cik vien iespējams, palielināt uzņēmuma vērtību.

Mēs kā līdzīpašnieki esam mazo un vidējo uzņēmumu valdēs un cenšamies darīt visu, lai tie optimizētu savu darbību, atrastu jaunus tirgus, paplašinātu savu klientu loku. Galvenais — lai palielinātos to peļņa, kas nozīmē pašu uzņēmumu vērtības pieaugumu. Piemēram, ja mēs šodien nopērkam akciju par vienu latu, šis lats tiek ieguldīts uzņēmumā, un mēs aktīvi strādājam, kāpinot uzņēmuma attīstību, tad pēc trim gadiem mēs šo akciju varēsim pārdot par 7 latiem. Bet tikpat labi mēs varam arī zaudēt, ja šīs akcijas vērtība nevis pieaugs, bet kritīsies. Te ir riska moments. Mēs kopā ar uzņēmuma akcionāriem un vadību it kā iesēžamies vienā laivā un iramies pret straumi, un mums ir jāairē vienlīdz aktīvi un spēcīgi, jo no tā ir atkarīga mūsu peļņa. Ja būsim slinki un neizdarīgi, mēs visu zaudēsim. Turpretī, ja darbosimies pietiekami gudri, čakli, aktīvi un strādīgi, mēs kā akcionāri pretendēsim uz daļu no lielā pīrāga, tātad peļņas.

— Cik ilgā laikā ir iespējams tikt pie peļņas?

— Ja mēs uzskatām, ka kāds no uzņēmumiem ir palielinājis savu vērtību, un tā akcijas tagad maksā daudz dārgāk, mēs cenšamies tās pārdot. Meklējam pircēju šīm akcijām. Tas brīdis katram uzņēmumam var pienākt dažādā laikā, kādam drīz, citam nekad.

Visi mūsu uzņēmumi, kuros esam līdzīpašnieki, un tādu ir 20, ir slēgta tipa akciju sabiedrības. Ja nolemjam fonda akcijas pārdot, esošajiem akcionāriem ir pirmpirkuma tiesības, un tās mēs viņiem garantējam. Kā šo uzņēmumu līdzīpašnieki ar savu naudu un zināšanām cenšamies šajos kopdarbības gados padarīt pārējos akcionārus tik bagātus, lai viņi varētu no mums akcijas atpirkt, garantējot mums pietiekami lielu peļņu.

Taču tas nav vienīgais mūsu akciju pārdošanas veids. Ja akcionāri, kuriem likumā noteiktajā kārtībā šīs akcijas tiek piedāvātas, tās nevēlas pirkt, mums ir tiesības tās pārdot citiem. Ir veiksmīgi piemēri, kad kopīgi ar esošajiem akcionāriem atrodam kādu ārzemju investoru, kurš darbojas attiecīgajā biznesa jomā un vēlas iesaistīties uzņēmumā. Vēl ir trešā iespēja, kura pagaidām gan nav izmantota, bet es neizslēdzu iespēju, ka tas varētu notikt, — publiskot uzņēmumu jeb pārdot savas akcijas biržā. Šie ir trīs galvenie veidi, kā mēs varam pārtraukt savu darbību kādā uzņēmumā.

— Kurās akciju sabiedrībās esat līdzīpašnieki?

— Mēs esam līdzīpašnieki 20 akciju sabiedrībās. Pirmais uzņēmums, ar ko sākām, bija maza pienotava "VNV–2" Vērgalē, Liepājas rajonā; tad arī dzirnavās "A–Dzirnas" Aucē, maizes ceptuvē "Kviteks" Rīgā un "Gulbenes maiznīcā" Gulbenē, zivju pārstrādes uzņēmumā "Carnikava". Vēl esam līdzīpašnieki a/s "Latgales enerģētika", kam pieder divas mazās hidroelektrostacijas Latgalē, arī jumtu klāšanas uzņēmumā "Libanons", biotehnoloģiskajā centrā "BTC", metālapstrādes uzņēmumā "Mions Pro" un citos. No uzņēmumiem, kuru līdzīpašnieki esam kļuvuši nesen, nosaukšu tikai pazīstamākos: "Druvas pārtika" Saldū un "Cēsu alus" Cēsīs, kā arī datorfirma "VAR" Rīgā un gaļas pārstrādes uzņēmums "Bulls" Berģos.

— Pēc kādiem kritērijiem jūs izraugāties atbalstāmos uzņēmumus?

— Uzņēmumu attīstībā esam ieguldījuši fonda līdzekļus 16 līdz 45 procentu apmērā no to statūtkapitāla. Galvenie kritēriji ir konkrētā uzņēmuma šābrīža darbība un turpmākā biznesa plāni. Ir svarīgi, ko uzņēmums plāno sasniegt, tieši kādiem mērķiem ir vajadzīga nauda. Pirms ieguldām riska kapitālu kādā uzņēmumā, iepazīstamies ar uzņēmuma biznesa plānu. Tiklab uzņēmuma vadībai, kā arī akcionāriem ir jābūt skaidram priekšstatam par to, ko viņi grib sasniegt. Ir jābūt kompetentiem, zinošiem, varošiem cilvēkiem, kas to visu realizē. Ir jāņem vērā arī uzņēmuma līdzšinējais finansiālais stāvoklis. Svarīga ir plānu atbilstība reālajām iespējām. Ir jāraugās, kādas ir uzņēmuma tehnoloģiskās iespējas. Svarīgi ir novērtēt attiecīgās biznesa nozares attīstības perspektīvas ne vien no paša uzņēmuma, bet no visas nozares viedokļa. Būtisks faktors ir nozares eksporta potenciāls, jo Latvija ir maza valsts. Svarīgi arī, kādas ir īpašuma attiecības uzņēmumā. Mums kā riska kapitāla investoram tas ir ļoti nozīmīgi. Fondam ir grūti strādāt ar viena īpašnieka uzņēmumu. Pati par sevi tā ir ļoti laba un normāla parādība, ka direktoram pieder uzņēmums, bet mūsu gadījumā tas neder. Tādam uzņēmumam labāk ņemt kredītu bankā. Direktors, kas saņem algu reizi vai divas mēnesī, nekad nedomās kā akcionārs, kurš saņem dividendes labākajā gadījumā reizi gadā.

— Vai darba rezultāti trīs gadu laikā, kopš darbojaties, jūs apmierina?

— Jā. Mēs strādājam ar peļņu kopš dibināšanas dienas, kas ir salīdzinoši netipiski finansu institūcijām, kuras darbojas ilgtermiņa investīciju režīmā. Parasti, uzsākot šāda veida darbību, ir tikai izdevumi, darba augļus ievāc vēlāk.

Mums ir samērā daudz projektu. Riska kapitāla vai investīciju izvietošana uzņēmuma pamatkapitālā ir darbietilpīgs process gan laika, gan resursu ziņā. Tas ir sarežģīti arī no tā viedokļa, ka jāizvērtē risks, sīki izanalizējot uzņēmuma biznesa plānu.

Kļūstot par uzņēmuma akcionāriem, mums sākas ļoti intensīvs un interesants darbs. Ir dažādi gājis, pārvarēts ne mazums grūtību. Esam daudz pūliņu veltījuši, piemēram, lai pierādītu uzņēmuma vadībai, cik svarīga un nepieciešama ir budžeta sastādīšana. Bet šie pūliņi ir atmaksājušies. Uzņēmumu izaugsme ir acīmredzama. Par to visiem fonda darbiniekiem ir gandarījums.

— Kā vēl palīdzat uzņēmumiem, kuriem esat līdzīpašnieki?

— Palīdzam arī uzņēmumu pārvaldē, tirgzinībās, finansiālo jautājumu risināšanā. Mēs kā akcionāri, kas gūst peļņu tikai tad, ja uzņēmums strādā labi, atrod jaunus tirgus un samazina izmaksas, esam ieinteresēti, lai tas optimizētu savu darbību. Šī peļņa nav obligāti jāizmaksā dividendēs — labāk, ja tā tiek reinvestēta un uzņēmums turpina attīstīties. Mēs kā aktīvi akcionāri pieprasām, lai mūs iekļautu uzņēmumu valdēs. Tad mēs esam ieinteresēti darīt pēc iespējas vairāk, lai šiem uzņēmumiem būtu jauni tirgi, jauni sadarbības partneri, lai tiem būtu labāka, efektīvāka tehnoloģija, lai samazinātos izmaksas un, visbeidzot, lai būtu iespējami lielāka peļņa.

Fonds regulāri cenšas pulcināt uzņēmumu vadītājus, grāmatvežus un tirgzinību speciālistus speciālos semināros. Cenšamies, lai, piemēram, dzirnavas, kurām esam līdzīpašnieki, piegādātu miltus tām divām maizes ceptuvēm, kurām arī esam līdzīpašnieki. Pat ja nozares nav tik cieši saistītas, vispārējās problēmas visiem uzņēmumiem ir līdzīgas.

Diezgan plaši izmantojam konsultantu, arī ārvalstu, piemēram, Zviedrijas speciālistu, pakalpojumus. Izmantojot savus sakarus ar Norvēģiju, cenšamies atrast partnerus ražošanai un ražojumu noietam.

— Kāda ir fonda vidējā peļņa gadā?

— 1996. gadā tā bija 17 000 latu, bet 1997. gadā — 4500 latu. Fonda līdzekļi tiek ieguldīti uzņēmumos. Ienākumi veidojas no dividendēm, kuras saņemam no uzņēmumiem, no brīvo līdzekļu izvietošanas valsts vērtspapīros un depozītos. Šogad sākām pārdot akcijas daļā uzņēmumu, kuros mūsuprāt ir pienācis laiks to darīt. Iegūtos līdzekļus izvietojam citos uzņēmumos.

— Kā prognozējat mazo un vidējo uzņēmumu attīstības iespējas Latvijā?

— Latvija visu Austrumeiropas valstu kontekstā ir nebeidzamu iespēju zeme. Šo iespēju jeb brīvo tirgus nišu ir daudz. Ir jābūt galīgi slinkam, aprobežotam vai negodīgam, lai šodien Latvijā bankrotētu.

Mazie un vidējie uzņēmumi Eiropā un Amerikā veido ekonomikas pamatbalastu, radot lielāko iekšzemes kopprodukta daļu. Salīdzinot statistikas datus par to, cik šādi uzņēmumi saražo ārzemēs un cik pie mums, starpība ir milzīga — par sliktu mums. Politiski ekonomiskie un juridiskie nosacījumi, kuri mūsu valstī mainās pārāk bieži, apgrūtina mazā uzņēmēja darbību. Ārzemēs valsts politika ir vērsta uz to, lai vienkāršotu uzņēmēja dzīvi, bet pie mums diemžēl ir otrādi. Nav nekādas diferenciācijas starp lielajiem un mazajiem uzņēmumiem. Ko spēj lielais uzņēmums, to ne vienmēr var paveikt mazais vai vidējais. Taču vienmēr jācer uz labvēlīgām izmaiņām un jāstrādā.

— Kādas ir fonda tuvākās ieceres?

— Turpinās ikdienas darbs. Divdesmit uzņēmumi, kuriem esam līdzīpašnieki, prasa daudz laika un enerģijas. Kā jau teicu, šogad esam sākuši pārdot akcijas — līdz šim tikai ieguldījām naudu. Diviem uzņēmumiem ir sagatavoti pirkšanas – pārdošanas līgumi, savas akcijas pārdosim esošajiem akcionāriem. Līdz gada beigām plānojam pārdot vēl divu uzņēmumu akcijas. Visi mūsu uzņēmumi strādā, cits labāk, cits sliktāk, bet neviens nav bankrotējis. Darām un darīsim visu, lai palielinātu uzņēmumu peļņu, jo tā ir mūsu iespēja nopelnīt, tātad — strādāt un redzēt sava darba augļus.

Ināra Zalcmane