Lai paaudzēs un laikos esam: ar tautas atmiņu, ar garu

Vakar, 9.jūnijā, Dailes teātrī atklāja izstādi "Piemineklis komunistiskā terora upuriem" un paziņoja konkursa rezultātus. Par labāko atzīts arhitekta Kārļa Alkšņa un tēlnieka Jāņa Karlova darbs

Tie smagi pieviļas, kas tic, ka patiesība zūd:

Kā dziļi zemē iesēts grauds tā snauž, bet — nesatrūd.

Un diena nāk, un saule lec, un — pārsteigdama tos,

Tā slavēdama debesis, svin augšāmcelšanos.

*

Un bija smags un ilgs tas laiks, kad zemu liekdamās,

Zem jūga gāja tauta šī — pēc saules tiekdamās.

No paaudzes uz paaudzi, no simta gadsimtā

Par savu augšāmcelšanos bij sapņojusi tā.

(..) Un klusa mūsu zeme bij un mūsu tauta ar,

Kā mūsu lauku klusais miers, kad Dievu dzirdēt var,

Un sauli mēmi lūdzoties un mūsu debesis,

Uz lielo dienu gaidījis bij gadu simtiem viss.

Un dzirdēdams, ka zeme lūdz, ka tauta klusi sten.

Viņš teica: "Celies kā mans dēls pirms gadu simtiem sen,

Jo viņš pie krusta placis bij, bet tu — pie zemes šīs,

Un tāpēc Mana svētība jums mūžos pāri līs."

*

Mēs esam augšāmcēlušies pēc nakts, kas ilga bij,

Lai tāpēc dziesmu katra sirds met pretim debesij.

No Leonīda Breikša "Latviešu augšāmcelšanās balādes"

Dailes teātrī ar konkursa darbiem līdz pat 19.jūnijam aicināti iepazīties visi interesenti. Pēc skates sabiedrības aptaujā visaugstāk novērtēto darbu paredzēts apbalvot. Žūrijas komisijas priekšsēdis, Saeimas deputāts Leopolds Ozoliņš paziņoja, ka žūrijas komisija savā 5.jūnija sēdē nolēmusi:

1) par labāko no konkursā iesniegtajiem darbiem atzīt un apbalvot ar prēmiju 2500 latu apmērā darbu ar devīzi K 525, autori — arhitekts Kārlis Alksnis, tēlnieks Jānis Karlovs (attēlos);

2) apbalvot ar prēmijām 1000 latu apmērā darbus ar devīzēm:

X 070, autori — tēlnieks Gļebs Panteļējevs, arhitekts Andris Veidemanis,

A 194, autori — arhitekts Jānis Kornouhovs, tēlnieks Pauls Pudžs, tēlnieks Kristaps Strauts,

P 123 (novietne — pie Tiesu pils), autori — tēlnieks Pauls Jaunzems, arhitekts Juris Poga;

3) piešķirt 500 latu lielu veicināšanas prēmiju darbam ar devīzi R 531, autore — arhitekte Irēna Rubauska.

Vairāki darbi ieteikti atpirkšanai.

Kā uzsvēra Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Visvaldis Aivars, Latvijas Reģionālās arhitektūras apvienības prezidents profesors Ivars Strautmanis un citi žūrijas locekļi, konkursa darbos ietvertas ļoti daudzas interesantas idejas, ko iespējams attīstīt tālāk un varbūt arī integrēt.

Kāpēc tēlnieka Jāņa Karlova un arhitekta Kārļa Alkšņa projekts, kas atzīts par labāko no konkursa darbiem, netiek pieņemts realizēšanai? Pats galvenais iebildums ir pret autoru piedāvāto piemiņas ansambļa novietojumu.

Pēc viņu ieceres tam jāatrodas AB dambī, kur jūt Daugavas plūdumu un var redzēt Vecrīgas siluetu ar Rīgas pili un baznīcu smailēm. Pats galvenais — te ir pietiekami daudz vietas, lai izveidotu tautas ciešanu un atdzimšanas ceļa cienīgu piemiņas ansambli, ne vienkārši noliktu kādu piemiņas zīmi.

Savu vārdu teiks vēl sabiedrība, darbu turpinās tēlnieki, arhitektūras un pilsētbūvniecības speciālistu grupas. Tomēr Kārļa Alkšņa un Jāņa Karlova kopdarbs atzīts par labāko un varam cerēt, ka Bārenīte, kuras tēlā māksliniekam izdevies iedzīvināt tautas apspiestību, pretestības garu un ticību augstākai varai, tomēr tiks kalta baltā, tīrā granītā vai lieta bronzā. Jāņa Karlova ģimeni izsūtīšana skārusi divreiz: 1941.gadā viņš, tikko pāris gadu vecs, kopā ar māti, vecāko māsu un brāli mērojis ceļu uz Krasnojarsku, tēvs toreiz ticis no ģimenes nošķirts un 1944.gadā miris Soļikamskā, bet jaunākais brālis, ko pirmajā izvešanas reizē izdevies pa vilciena logu izdot ārā vecmāmiņai, kopā ar vecvecākiem izvests 1949.gadā. Jānis Karlovs kļuvis pazīstams ne vien ar monumentālās tēlniecības darbiem, bet arī ekspresīvu stājtēlniecību, kur dominē tādas tēmas kā "Mūžība", "Cauri laikiem", "Sākums", "Svešumā. Māte" (tēlnieka māte smagos darbos Sibīrijā nostrādāja 16 gadus). Savā dzimtajā pusē Suntažos Jānis Karlovs jau 1992.gadā izveidoja pieminekli represētajiem. Tās centrālais tēls ir māte ar diviem bērniem. Domājot par komunistiskā terora cirstajām brūcēm, nevar nedomāt par bērniem, kas tika atrauti mātēm, par zaudētiem draugiem, tuviniekiem. Tā arī kopā ar arhitektu Kārli Alksni radusies doma par bārenīti — likteņa šaustītu, pazemotu, bet garā stipru un nesalauztu.

Kamēr šis piemiņas ansamblis vēl tikai nākotnes vīzijā, apgāds "Enigma" izdevis represijām cauri gājušā Mārtiņa Bistera un literatūrzinātnieka Ilgoņa Bērsona sastādīto Leonīda Breikša "Dzīves un darbu" I sējumu. Tajā ir arī "Latviešu augšāmcelšanās balāde", kas varētu būt moto topošajam piemiņas ansamblim.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"