VIEDOKLIS

Labības tirgus nākotnes modeļi. Jau šodien

Par Latvijas labības tirgus aktualitātēm no mūsu un Somijas speciālistu viedokļa

Vakar, 9. jūnijā, Latvijas Graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju kooperatīvo sabiedrību savienība (LGAGPKSS) rīkoja semināru, kura mērķis bija visām ieinteresētajām pusēm — ražotājiem, pārstrādātājiem, sabiedriskajām un valsts organizācijām, kas iesaistītas labības tirgū, kopā ar Zemkopības ministriju izvērtēt situāciju labības tirgū šobrīd un veikt iestrādes nākamā gada labības tirgus shēmas iezīmēšanai. Seminārā piedalījās arī LGAGPKSS kopīgā "Phare" projekta labības tirgus speciālisti no Somijas, kuri ne tikai ieinteresēti sekoja semināra gaitā izteiktajiem viedokļiem, bet arī izteica vērtīgus ierosinājums un dalījās pieredzē par dalībvalsts laiku pirms Eiropas Savienības un to, kāda situācija Somijas labības nozarē ir šobrīd, jau ES sastāvā.

LGAGPKSS valdes priekšsēdētājs Juris Grīns, atklājot semināru, teica, ka Latvijā līdz labības pļaujai atlikušas 40 — 45 dienas. Labības audzētāji ir neziņā par daudzām būtiskām lietām, situācija ir saspringta, jo vēl līdz šim brīdim atšķirībā no citiem gadiem nav parakstīts neviens līgums par labības pārdošanu "Dzirnavniekiem", nav zināmas arī iepirkuma cenas. Ir vienīgi noslēgti līgumi par labības glabāšanu "Dzirnavniekos". Taču jau tagad ir redzams, ka labības raža visu veidu saimniecībās būs lielāka nekā pagājušajā gadā, jo, īpaši lielajās saimniecībās, ražošana notiek intensīvi — līdzīgi kā Rietumos. Kaut arī ir dažādi mēģinājumi regulēt labības tirgu un samaksas jautājumus, joprojām dažviet norēķini ar zemniekiem tiek veikti vesela gada garumā. Taču tā kā lielākais īpatsvars ir tieši ziemāju kultūrām, nav piedodami zemniekus uz ziemāju sējas laiku atstāt bez finansu līdzekļiem. Tādēļ viens no atrisinājumiem ir subsidēt pārstrādes uzņēmumiem kredītprocentus, lai norēķini ar zemniekiem tiktu veikti līdz ziemāju sējai vismaz par 30 procentiem. Ja uz ziemāju sējas laiku zemniekiem naudas nebūs, tad arī ražu nav ko gaidīt. Tādēļ sarunām par šāgada labības tirgus modeli jāpieliek punkts, jo masveida ražas pļauja labvēlīgo laikapstākļu ietekmē Zemgalē var sākties drīzāk, nekā gaidīts, pat pēc 20 — 30 dienām.

LGAGPKSS valdes loceklis un "Phare" projekta Latvijas puses koordinators Olavs Legzdiņš teica, ka pats pēdējais brīdis ir vienoties par šāgada labības tirgus modeli, taču, ja šajā modelī vairs nav iespējamas izmaiņas, jāsāk jau domāt un veidot tādu nākamā gada labības tirgus modeli, lai tas funkcionētu ne tikai vienu gadu, bet gan kļūtu par sistēmu Latvijā. Lai runas nepaliktu tikai runu līmenī, Olavs Legzdiņš piedāvāja LGAGPKSS izstrādāto labības tirgus sistēmu (ar to var iepazīties LGAGPKSS), kas bija sākums intensīviem un jau pietiekami konstruktīviem ieteikumiem un papildinājumiem.

Akciju sabiedrības "Rīgas dzirnavnieks" ģenerāldirektors Silvestrs Gerhards piekrita, ka LGAGPKSS modelis ir labības ražotāju un pārstrādātāju viedoklis, taču viņš nejūt valstisku nostāju, īpaši tajā slānī, ko varētu saukt par "pelēko" tirgu. Šis slānis veidojas no mūsu valstī izaudzētajiem, bet nelegalizētajiem graudiem, kas tiek pārdoti par zemākām cenām. Valstī apmēram 20 procentu miltu netiek uzskaitīti, taču tie visi ir ražoti no mūsu valstī izaudzētās labības. Un šādu "pelēko" tirgu izraisa neefektīvā naudas plūsma, kas spiež zemniekus labību pārdot lētāk - tikai pietiekamības līmenī. Un, ja pārtikas labības tirgū vēl ir iespējams izveidot un strādāt pēc kāda vismaz nosacīta modeļa, tad lopbarības labības tirgū visas problēmas jūtamas jo asāk. Vēl Silvestrs Gerhards ierosināja, ka subsīdijas par labības glabāšanu būtu jāsaņem arī pārstrādes uzņēmumiem un, ja runā par eksporta subsīdijām, visefektīvākais veids būtu galaprodukta, nevis starpproduktu, tajā skaita arī labības, subsidēšana. Tas, ka nav zināma fiksēta iepirkuma cena pārstrādes uzņēmumos, ir normāla situācija, jo pārsvarā šodien uzņēmumi ar zemniekiem vienojas par labības pārdošanu pēc izsoles principa - zemnieki nosauc savu cenu un apjomus, pārstrādes uzņēmumi vienojas ar zemniekiem. Taču viens no visbūtiskākajiem jautājumiem, uzskata Silvestrs Gerhards, ir "pelēkā" tirgus novēršana.

Bijušajam kooperācijas valsts ministram, tagad labības lielražotājam Atim Slakterim , kurš arī ir noslēdzis labības glabāšanas līgumu ar "Rīgas dzirnavnieku" un ir ZM valsts pilnvarnieks Labības tirdzniecības aģentūrā, par labības tirgu ir savs viedoklis:

— Latvijas zemnieks vienīgais visā pasaulē audzē tik lētus graudus un bez jebkāda atbalsta var droši konkurēt ar citu valstu ražotājiem. Arī tajā gadījumā, ja ņem vērā, ka visā pasaulē šī nozare tiek krietni atbalstīta no valsts puses un dažādos veidos dotēta. Uz mūsu labības konkurenci starptautiskajā tirgū var nemaz necerēt.

Nākamais jautājums ir šāds — pieņemot, ka mūsu pārtikas labības tirgū ir pārprodukcija, kāda būs samaksa par graudiem? Es neuzskatu, ka audzēšanas kvotēšana būtu atrisinājums. Mums vajadzētu spēt aizvien lētāk saražot, un tad valstij vajadzētu aizvien mazāk dotēt.

Nākamais. Lai mēs varētu dzīvot un ražot, jāvar mūsu labību eksportēt. Taču — kas to darīs un kādā veidā. Latvijā jau ir precedents — sviesta un siera pārprodukcija. Labāk vai sliktāk ar piena pārstrādes produktu eksportu nodarbojas Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība, kas ir sabiedriska organizācija. Acīmredzot arī labības eksporta lietas būtu jārisina sabiedriskai, nevis valstiskai organizācijai, un tas būtu jāuzņemas LGAGPKSS, nevis Labības tirdzniecības aģentūrai, kas ir valstiska organizācija.

Ja tiks ieviests intervences mehānisms, tas nozīmēs tirgus izkropļošanu. Taču valsts atbalsts būtu vajadzīgs tādā līmenī, lai zemnieki nebūtu spiesti cits citu iznīcināt konkurences cīņā un cenas nenokristu pārmēru zemu, taču tajā pašā laikā kaimiņvalstu graudu audzētāji nebūtu ieinteresēti Latvijā graudus ievest. Tā ir situācija, kad cena — 75 lati par pārtikas kviešiem — nav liela. Taču labības pārstrādes uzņēmumi vēl nekādu cenu nav nosaukuši. Ja valsts vēlas uzturēt intervences cenas noteiktajā līmenī —74 lati par pārtikas kviešiem, 70 — par pārtikas rudziem —, tad vienkārši valstij ir jānopērk visi pāri paliekoši graudi. Taču — vai valstij ir tik lieli finansu resursi šādam mērķim?

Ja "Dzirnavnieki" strādās ar lejupslīdošu izsoli, kā arī būs (un viņiem nav citas izejas), tas radīs problēmas ražotājiem.

Mēs visu laiku runājam par labības tirgus sakārtošanu. Ko tas nozīmē? Vai fiksētas cenas nosaukšana uzskatāma par sakārtotu tirgu? Un — kas vispār ir sakārtots, kas — nesakārtots tirgus? Katrā ziņā mēs varam runāt tikai par labu vai sliktu tirgu. Tādēļ vēlu visiem labu tirgu, jo visas ieinteresētās puses vēlas atrast optimālo risinājumu savām problēmām. Bet mēs vēl līdz galam to neesam izdiskutējuši. Mums tas būtu jāspēj un jāizdara. Gribu pateikt vēl tikai to, ka kvieši aug labi, pat ļoti labi.

Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētājs Ojārs Petrēvics piebilda, ka vēl līdz šim neviens nav pateicis, ko šajā brīdī pirms ražas novākšanas konkrēti darīt un kā rīkoties. Jo katram labības tirgus dalībniekam ir savas problēmas. Risinājums vēl nav atrasts. Tādēļ jau tūdaļ jāsāk strādāt pie nākotnes labības tirgus modeļa, lai atkal nākamgad mēs nebūtu tajā pašā vietā, kur šobrīd.

Valsts akciju sabiedrības "Labības tirdzniecības aģentūra" ģenerāldirektors Juris Spručs teica, ka jebkuru teorētisko izstrādi nevar skatīt un veidot atrauti no visas situācijas valstī. Ja runā par pārtikas labības ražošanu, mēs jau esam sevi apgādājuši ar nepieciešamo daudzumu. Taču trūkst lopbarības graudu, šobrīd akūti trūkst lopbarības miežu. Droši vien pirms ražas novākšanas būs problēmas arī ar lopbarības kviešiem. Tādēļ ir jāzina skaidri, vai tiks likts akcents uz labības kvalitāti vai uz masu, lai aizpildītu tukšo nišu. Un nepavisam nav obligāts nosacījums tas, ka visiem jāražo tikai pārtikas kvieši un kādam tie arī jānopērk. Ir brīva niša — lopbarības graudi, — un arī tā ir jāpiepilda. Vēl nedrīkst neminēt, ka nevienā valstī intervences mehānisms negarantē visu lieko graudu iepirkšanu par fiksētām intervences cenām. Diezin vai kādas valsts budžets to spēj nodrošināt. Un konkursā par labības rezerves nodrošināšanu jeb intervences iepirkumu būs divas būtiskas lietas — cena un kvalitāte, nevis apjoms. Un te parādās nākamais faktors — kredītprocentu subsidēšana pārstrādes uzņēmumiem tikai ar nosacījumu, ka viņi nepirks lētāk no ražotājiem par cenu, kāda fiksēta intervences iepirkumam. Runājot par "melno" un "pelēko" tirgu, te jau darbības lauks ir Valsts ieņēmumu dienestam un stingrās uzskaites dokumentiem, nevis labības ražotājiem vai pārstrādātājiem. Vienkārši visām pusēm ir jāpilda Ministru kabineta noteikumi, ir jābūt stingrai administratīvai kontrolei. Jāņem vērā arī tas, ka valstī šobrīd tikai 7 procenti labības ražotāju spēj iekļauties normālos ekonomiskajos rādītājos, un sējumu platības ir virs 30 hektāriem. Protams, ir slikti runāt par mazo ražotāju izputēšanu, taču ekonomiski mūsu valsts budžets viņus atbalstīt diezin vai ilgi spēs. Un to diezin vai kāda valsts spēj, arī ekonomiski attīstītās. Ja tiks ņemti vērā visi minētie faktori un vēl citi, ko vēl neminēja, tad, uzskata Juris Spručs, var sākt domāt ar labības tirgus nākotnes modeļa un sistēmas izveidošanu. Vēl Juris Spručs teica, ka pašlaik Latvijai Baltijas brīvā ekonomiskā tirgus ietvaros nedraud labības ievešana ne no Igaunijas, nedz no Lietuvas.

Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības stratēģijas un kooperācijas departamenta direktore Velta Feodorova teica, ka grozījumi finansēs, lai mainītu kaut ko šāgada labības tirgus modelī, nav iespējami. Tādēļ jādomā par sistēmas izveidošanu un LGAGPKSS piedāvātais modelis varētu būt izejas punkts, uz kura balstīties. Taču cerēt, ka Latvija būs pārtikas labības eksportētājvalsts, nav pamata, tādēļ drīzāk jāpiestrādā pie lopbarības labības jautājumiem. Un, protams, pie nākamā gada subsīdiju nolikuma, kuram iesniegumus un ieteikumus no ražotājiem ministrija gaida ne vēlāk kā jūlijā.

Kopīgā "Phare" projekta Somijas puses graudu speciālists Mati Latvala, analizējot Latvijas graudu ražošanas apjomus 2005. gadā, teica, ka tie pieaugs līdz vidējam rādītājam 5,5 tonnas no hektāra, Zemgalē sasniedzot pat līdz 7 tonnām no hektāra. Ja jau ir zināms, ka šogad labības kopapjoms būs 1,2 miljoni tonnu, tad šobrīd domāt par to, kur likt labību, ir jau krietni par vēlu. Pēc dažiem gadiem šis daudzums dubultosies. Tādēļ laikus jāsāk plānot un domāt par eksportu vai arī par pārkvalificēšanos uz cita veida labības, piemēram, lopbarības graudu, ražošanu. Lēmumu pieņemšanas process aizņem vairāk laika, nekā gribētos, tādēļ nebūt nav par vēlu jau šobrīd modelēt nākamā gada labības tirgu un risināt mārketinga problēmas. Noteikti būtu atbalstāms labības eksports no valsts puses, taču, lai valsts iejauktos šajā sistēmā, vispirms nopietns darbs veicams tieši LGAGPKSS.

"Phare" projekta Somijas puses konsultants Ilpo Matila uzsvēra, ka visās valstīs labības ražotāji nav apmierināti ar samaksu. Tā ir arī Somijā. Taču ir liela atšķirība starp Somijas labības tirgu pirms iestāšanās ES, kad paši bija sev noteicēji, un tagad, esot ES dalībvalstij, kad jārēķinās gan ar kopīgās lauksaimniecības politikas, gan "Programmas - 2000" un visiem pārējiem likumdošanas nosacījumiem. Taču Latvijas pusei būtu pārņemama pieredze, ka tajā brīdi, kad vēl tiek veikti pēdējie sēšanas darbi, jau ir pirmie novērtējumi par ražas apjomu. Pašlaik, teica Ilpo Matila, Somijas labības nozare ir nokļuvusi zem krietna sitiena, jo salīdzinājumā ar citām ES valstīm, kurās ir krietni vien labāki klimatiskie apstākļi labības ražošanai, viņu valstī šī nozare draud iznīkt. Par to būtu vērts domāt arī Latvijas kolēģiem.

Juris Spručs akcentēja, ka pārtikas labības eksportēšana Latvijas ražotājiem var būt tikai glābiņš ekstremālā situācijā. Tādēļ jo steidzīgi jādomā par lopbarības graudu ražošanu un, izbarojot tos lopiem, vest ārā jau gatavu piena un gaļas produkciju. Cita ceļa acīmredzot nav.

Zemkopības ministrijas pārstāvji aicināja neapstāties pie notikušajām sarunām, bet pašiem labības tirgus dalībniekiem domāt par sistēmas izveidošanu nākotnē. Diskusija ir sākta, tā jāturpina. Un vēlreiz aicināja jūlijā iesniegt priekšlikumus par nākamā gada subsīdiju nolikumu.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības

redaktore