MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Latvijas melnbaltā doma caur Dzelzs aizkaru

Gunārs Binde — par fotogrāfiju cauri četriem gadu desmitiem

Ir cilvēki, kas nav īpaši jāraksturo, pietiek tikai nosaukt vārdu, lai katram būtu skaidrs, par ko ir runa. Gunāra Bindes vizītkartē lasāms autogrāfs un pieci burti — EFIAP. Vēl adrese, tālruņu numuri. Nodarbošanās nav minēta. Jo kurš gan Latvijā nezina slaveno mākslas fotogrāfu, kas šajā nozarē ar panākumiem strādā gandrīz četrdesmit gadu. Tagad viņš dienišķo maizes rieceinu pelna, bildēdams ikdienu un svētkus Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos. Jo ar mākslu mūsdienās paēst nevar.

Reiterna namā Rīgā līdz 14. jūnijam vēl apskatāma fotoizstāde "Sagaismošanās". Var jau atzīt par pareizu un neapšaubāmu bieži atkārtoto domu: mākslas darbam nekādi paskaidrojumi nav vajadzīgi — tas runā pats. Tomēr nav apstrīdamas arī autora tiesības pavērt radīšanas brīnuma priekškaru, jo tāda rīcība ļauj izvairīties no pārpratumiem, tiešāk uztvert būtisko, apjaušamo. Par to un arī citiem jautājumiem runāja Gunārs Binde izstādē, tiekoties ar skatītājiem:

— Ko fotogrāfijā nozīmē sagaismošanās? To pašu, ko runā, — pārteikšanās. Tā ir nobīde no normas. Te pie vienas sienas ir attēli ar spoguļa efektu, pie otras — zīmējumi ar gaismas punktu, tur — trīskārtīga vai četrkārtīga ekspozīcija, vairāki iegaismojumi, palielinājums ar lupu, sagaismojums no apakšas. Visamizantākā fotogrāfija — mans pašportrets: fotoaparāts nejauši izkrita no rokas, un, atsitoties pret galda virsmu, nostrādāja slēdzis. Nejaušības. Bet tas nenozīmē, ka darbos nav domas. Ja neko nedomā, tu guli. Un arī tad rādās sapņi, ko nomodā vari atcerēties. Jo nav vērts tērēt filmu, papīru, laiku, ķimikālijas un visu pārējo, neko nedomājot. Fotogrāfam ir jābūt filozofam. Pie tās sienas ir attēli, kuru kopīgs nosaukums — "Sprosts". Sprosts kā putnu būrītis, kā shēma, kā siena... Cilvēks var būt iesprostots cietumā, var būt iesprostots savā bērnībā, un viņš var arī pats sevi iesprostot, norobežojoties no sabiedrības. Tātad parādās cilvēka daba, būtība. Šis pašportrets ir nejaušs, bet man tas šķita interesants. Man vispār ir daudz savu portretu, varbūt derētu uztaisīt kādu izstādi no pašportretiem vien.

Savulaik man laimējās ar gaismu, jo pēc elektrotehnikuma beigšanas es nokļuvu uz skatuves — vispirms gaismoju Alūksnes kultūras nama skatuvi, pēc tam — Valmieras teātra skatuvi, un tad biju gaismu meistars Rīgā, Jaunatnes teātrī. Šī teātra gaismošana mani piespieda apgūt gaismu teoriju, arī visas atstarošanas īpatnības. Tas viss bija jāapgūst pašmācības ceļā, jo šai nozarei nekādu īpašu skolu nav. Viens ir gaismu redzēt un cits — gaismu uzstādīt. Daudzi labi fotogrāfi pat ar absolūto redzi neprot rīkoties ar gaismu.

Esmu pateicīgs saviem kritiķiem un noliedzējiem, jo viņu rīcība mani mudināja nostiprināt pozīcijas. Atskatījos uz saviem darbiem, pārdomāju, ieraudzīju jaunas iespējas.

Ar krāsu es strādāju no 1964. līdz 1975. gadam, kad Lietišķās mākslas vidusskolā pasniedzu fotogrāfiju. Tur bija nepieciešams konfrontēt melnbaltās fotogrāfijas domāšanu ar krāsu fotogrāfijas domāšanu. Man bija diezgan pamatīgi darbi krāsu fotogrāfijā — krāsu solarizācija, tas bija vienīgais paņēmiens, kā melnbalto fotogrāfiju pārvērst par krāsu attēlu. Tomēr man tas vairāk bija kā mācību procesa piedeva. Pie manis ir mācījušies diezgan daudzi tagad ievērojami mākslinieki.

Jau citā dienā meistara darbnīcā pašā Rīgas centrā ir iespēja aprunāties divatā, apskatīt fotoattēlus un atšķirt arī čehu žurnāla "Fotografie" 1964. gada otro numuru, kur sešās lappusēs skatāma un lasāma apcere "Pārlūkojot latvieša Gunāra Bindes fotogrāfijas". Tur citēta arī gados vēl jaunā rīdzinieka doma: "Tagad es fotografēju ūdeni, bet ne tāpēc, ka tas ir skaists, bet tāpēc, ka tas ir dziļš, ka tajā var noslīkt un ka tā garša ne visiem ir vienāda: viena tā ir tam, kas remdē slāpes, un cita tam, kas slīkst."

Darbnīcas saimnieks ir pārliecināts, ka nekur pasaulē nav tik daudz fotodarbnīcu, kur attīstīt filmas un kopēt krāsu fotoattēlus, kā Latvijā. Izskaidrojums vienkāršs — ir izaugusi paaudze, kas pieradusi apmeklēt mākslas fotoizstādes, bet tālāk nepieciešamība sevi izteikt fotogrāfijā jau gēnos ir pašai jaunākajai tautas daļai. Ka mēs esam slavenu fotogrāfu bagāti, liecina fakts: Šveices enciklopēdijā ir 14 Latvijas autoru. Tad var domāt, ka no iedzīvotāju ziņā desmitreiz lielākas valsts šajā pašā izziņu krājumā vajadzētu būt 140 fotogrāfu vārdiem, bet tā jau nav.

— Vai var teikt, ka šis raksts čehu fotožurnālā ir tas, ar ko sākās Gunāra Bindes kā mākslas fotogrāfa atzīšanas ceļš un vienlaikus arī Latvijas mākslas fotogrāfijas uzplaukums?

— Fotogrāfijas atdzimšana Latvijā sākās mazliet agrāk — jau piecdesmito gadu beigās, pēc Hruščova atkušņa. Arī manas bildes, kas iespiestas čehu žurnālā, ir tapušas no 1959. līdz 1963. gadam. Tolaik Aivars Freimanis, kas bija tāds kā redaktora palīgs, jaunatnes laikrakstā rīkoja fotokonkursu, vēlāk bija fotokonkurss žurnālā "Liesma", dibinājās fotoklubs "Rīga", kur sanākušie mazāk runāja par fototehniku un ķīmiju, bet galvenokārt par domāšanu, par mākslas problemātiku, par filozofiju, kas ir mākslas darbā.

— Kāpēc tieši tolaik tā uzplauka mākslas fotogrāfija? Vai tiešām tikai tālab, ka citās nozarēs ideoloģijas spaidi bija smagāki, ka bija grūtāk pašapliecināties?

— Man šķiet, ka tam pamatā ir vairākas problēmas. Bija aizture — ilgu laiku vispār neļāva paust savus uzskatus. Un cilvēkos bija nobriedis protesta gars. Tikai tas nevarēja parādīties atklāti, to vajadzēja slēpt. Dzejā to meklēja zemtekstos, salīdzinājumos. Tas pats notika arī fotogrāfijā — arī tur bija zemteksts, netiešs protests, var pat teikt — pretošanās kustība pret valdošo režīmu. Pretestība tai "jaukajai dzīvei", kas ierobežoja garu un domas brīvību, kas lika justies kā mucā, no kuras nevari izkļūt un uzzināt, kas notiek ārpusē. Allaž bija jābaidās no represijām. Tomēr fotogrāfijas uz izstādēm ļāva nosūtīt. Gan jau tās pastā kāds slepeni iepriekš apskatīja, pārbaudīja, bet neaizturēja. Pat tad, ja attēlos varēja nojaust apslēptu protestu.

Fotogrāfija ir labi lasāma. Tā ir uz realitātes pamata balstīta informācija, ko uztver un saprot skatītājs. Gleznotājs vairāk nodarbojas ar prieku, ko dod krāsu spēle, fotogrāfs — ar prieku, ko dod realitātes pretstatījumi, kolīzijas, attiecības. Tas ir fotogrāfijas lauks. Gleznā — krāsa, fotogrāfijā — apkārtējās vides objektīva realitāte. Kā fotogrāfs ar šo apkārtējo vidi manipulē, kādā veidā tas notiek — tur sākas katra autora izvēles iespējas un attīstības ceļi.

— Kā fotogrāfijas attīstību ietekmēja prese? Latvijā neviena specializēta izdevuma nebija, arī Maskavā iznākošais "Sovetskoje foto" ("Padomju foto") nevarēja kalpot par paraugu.

— "Sovetskoje foto" fotogrāfi tomēr lasīja un skatījās. Šis un tas šajā žurnālā bija labs. Arī fotogrāfiju tehniskais atrisinājums — skaistas bildes ar košām gaismām. Toties dzīve tika rādīta nepatiesa, samākslota, uzfrizēta. Žurnālā iespiesto fotoattēlu neīstums bija tik spilgts, tik kontrastējošs ar reālo dzīvi, ka šis nolūks — apliecināt valdošo iekārtu — pat šķebināja. Bet tolaik jau Latvijā nāca iekšā arī padomju satelītvalstu — vācu, čehu žurnāli, vēl šis tas.

Čehu "Fotografie" parādīja, cik milzīgas intelektuālās iespējas ir fotogrāfijai. Fotogrāfijas intelekts šajā žurnālā bija galvenais un vadošais, bet līdztekus — vērtīga un fotogrāfam ļoti nepieciešama informācija par jaunumiem pasaulē, par grāmatām, kur aplūkota fotonozare. Čehu žurnālu ļoti necieta "Sovetskoje foto" redaktore, jo "Fotografie" bija ne tikai konkurents, bet arī atvilka visus prātus un spēkus. Reiz kādā žurnālistu sanākšanā viņa čehu žurnālu bija izvērsusi uz āru, vicināja no tribīnes un teica: "Šis žurnāls mums ir ideoloģiski nepieņemams un naidīgs, redziet, ko viņi publicē!" Bet tur bija pa visu lapu mans pliknis. Es pats sēdēju zālē un smīnēju, nevienam skaļi nesakot, ka tas ir mans darbs.

Arī preses izdevumos Latvijā šis tas par fotogrāfiju pavīdēja. Žurnālos iespieda kādu bildi ar pretenziju uz mākslu, tādas fotogrāfijas parādījās pat rajonu avīzēs. Bieži vien tās bija puķītes, mājdzīvnieki vai kāds līdzīgs motīvs, taču, ja tur ir iekšā māksla, ja jūt tēlainību, tad jau viss ir savā vietā. Vēl tika rīkoti fotokonkursi, bija izstādes, apskati jaunatnes avīzē.

— Tolaik mākslas foto sāka velties pāri Latvijai, paistot un pieaugot spēkā. Mēģināsim atsaukt atmiņā, kā tas notika.

— Saradās fotoklubi, pulciņi skolās un visās malās. Parādījās fotogrāfiskas intereses, izauga autori. Bet starptautiskā atzinība varēja būt tikai tāpēc, ka bija ļauts izsūtīt fotogrāfijas bez cenzūras. Darbi tika izstādīti un ieguva pat medaļas. Tas vien pacēla pašapziņu: mēs esam kaut kā vērti! Es biju viens no pirmajiem, kam veicās, kam medaļas krita. Pašu pirmo saņēmu par darbu "Siena" izstādē Frankfurtē pie Mainas. Izstādēs piedalījās un atzinību guva arī fotoklubu kolekcijas. Ščecinas fotoizstādē godalgu saņēma fotoklubs "Rīga". Tas viss veicināja attīstību, bija no kā mācīties.

— Bet tam visam bija arī otra puse — izstāžu cenzūra, aizliegumi braukt uz ārzemēm, publikāciju aizliegums...

— Sešdesmito gadu otrajā pusē es tiku uzaicināts par žūrijas priekšsēdētāju fotokonkursā Tallinā, kur piedalījās igauņu un somu fotogrāfi. Nākamā gadā somi mani aicināja būt žūrijas komisijā arī Somijā. Bet mani nelaida. Tolaik ar savām ķecerīgajām bildēm es jau biju nokļuvis nevēlamo autoru sarakstā — man vienmēr no izstādēm tika izmestas bildes, pat labākās. Izmeta no izstādes Smiļģa portretu — to nevarot izstādīt. Izmeta "Sienu", vairākus aktus. Un tā katru gadu. Domāju, tas bija toreizējā laikraksta "Cīņa" redaktora Ilmāra Īverta izdomājums — runāja, ka Eduarda Smiļģa portretam esot iedota medaļa par pretpadomju aģitāciju: esot parādīts kāds badacietējs vai slāpstošais ar pavērtu muti, bet fotoattēla otrajā pusē krievu valodā bijis uzrakstīts: "Šausmas, šausmas..." Protams, tas viss ir tīrās muļķības, es savus darbus nekad krieviski neparakstīju. Savukārt Krievijā par mani bija izlaistas valodas, ka esmu psihiski slims... Tas pats čekas gājiens, ko izmantoja pret daudziem, lai kompromitētu, lai gan biju pilnīgi vesels.

— Ir aizgājuši diezgan daudzi gadi. Un nupat izskatās, ka Latvijas mākslas fotogrāfijas ziedu laiki ir pāri. Vai šādu atzinumu var atzīt par pareizu?

— Tā ir. Normāli un objektīvi to var saprast. Jo arī pirmskara Latvijā trīsdesmito gadu otrajā pusē fotogrāfijai nav ar ko lepoties. Mākslas fotogrāfija attīstās laikos, kad sabiedrībā valda iekšē-jais spiediens. Ir fotogrāfiska uzplaukuma periodi — tāds bija šī gadsimta sākums. Tad bija karš, kad mākslām vispār grūti izpausties. Un tad nāca piecdesmito gadu beigas, kad aizsākās nākamais uzplaukuma periods. Bet Atmoda pie mums notika tik ātri, tik īsā laikā, arī barikādes... Ja tas viss būtu turpinājies ilgāk, nešaubos, ka rastos arī ļoti interesanti fotogrāfiski risinājumi.

Tagad notiek jaunu vērtību meklēšana un veco pārvērtēšana. Tā, kas fotogrāfam bija būtisks agrāk, — cīņa par gaišāku prātu, par cilvēka vietu, par savas valsts brīvību vai vēl ko tādu, vairs nav. Tātad paliek tīra māksla mākslai. Parādīt, kā es varu. Nav vairs iekšēji urdoša spiediena, nav emocionālā spiediena. Ja sāks rūgt iekšējā neapmierinātība, kas jau parādās, var gadīties, ka parādās fotogrāfija, kurā ir nosodījums. Pret ko tas varētu būt? Pret nevienlīdzību cilvēku starpā, pret ļaunumu, naidu, varbūt arī nacionālo attiecību sarežģījumiem. Bet pagaidām ir tukšais vilnis.

— Vai arī pašam?

— Arī. Kaut gan arī es lēkāju līdzi tendencēm, to rāda arī mana izstāde "Sagaismošanās". Paņēmienos nav nekā jauna, meklējumi ir zināmi, tas viss jau ir darīts, ko es esmu izlicis. Sagaismošanās — tā ir deformēta, nepareizi aiznesta jēga, ko var izdarīt ar gaismu. Jo gaisma fotogrāfijā ir tas pats, kas lingvistikā vārds, ja vārds nav sadzirdēts, notiek pārklausīšanās. Ja fotogrāfijā deformē gaismu, rodas sagaismošanās, notiek tas, kas īstenībā varbūt ir pavisam citādāks. Daru to, lai ieraudzītais būtu spilgtāks, pievestu pie kādas atziņas. Varētu teikt, ka mana izstāde ir sirreālisma paveids — operējot ar reālām lietām nereālos nostatījumos. Tā nav, ka tur ir tikai triki ar gaismām, rotaļas. Izstāde ir ļoti piesātināta arī filozofiski. Jau pats jēdziens — pārklausīšanās un pārskatīšanās — mudina uz pārdomām. Kāpēc es pārklausījos? Kāpēc man kāds gribēja kaut ko pateikt citādāk? Un kāpēc man kāds gribēja kaut ko noslēpt? Tātad jau paša parādība ir filozofisks jēdziens, kur var doma pieķerties.

Rudenī man būs izstāde "Saules apmirdzētie", kas būs ne tikai saistīta ar saules gaismu, bet arī ar gaišiem cilvēkiem. Tur būs skatāms arī Taņas portrets.

— Vai jauns mākslas fotogrāfijas attīstības posms nav saistāms arī ar tehnikas pilnveidošanos?

— Jā, tehnika mainās, un mēs netiekam tai līdzi. Tagad modē nāk digitālā fotogrāfija. Nu jau vairs fotolaboratorija nav vajadzīga. Fotoaparāts izdod disketi vai citu informācijas nesēju, ko var ielikt datorā, skatīt uz ekrāna, gatavot klišeju, staipīt, palielināt. Un laboratorija vairs nav vajadzīga. Burvīgi! Tikai mākslinieks netiek līdzi tai tehnikai. Viņš vēl nav tik tālu attīstījies, lai varētu radoši, brīvi rīkoties. Viņš to datorpelīti tā maigi pārbīda pa galdiņu, viņam nav vēl perfektu zināšanu par visu to, nav iekšā dzirksts, ir tikai samācīti pirmie burti. Tur tas trakākais, ka mēs paši vairs neesam kungi un noteicēji par to, ko paši fotografējam. Jānāk jaunai paaudzei ar jaunu domāšanu.

— Reiz bija dagerotipija, kas tagad skatāma vienīgi muzejos. Vai var teikt, ka arī melnbaltā fotogrāfija tuvojas savai izskaņai, jo jau tagad iegūt krāsu attēlu ir lētāk?

— Šādu jautājumu jau sen uzdeva arī māksliniekiem. Bet tāpat dzīvo melnbaltā grafika, kokdzelums, linogriezums un visi pārējie, kas sevi burvīgi pieteica. Arī melnbaltā fotogrāfija ir sevi tik burvīgi pieteikusi, izstrādājusi savu estētiku, savas mākslas teoriju, tā ir pabeigta māksla, kur viss ir zināms: kā to taisa, kas tur iznāk. Melnbaltā fotogrāfija ir iegājusi savā laikā un ir saprotama. Un tāpēc nevar mirt. Arī tāpēc, ka krāsu attēlu tehnoloģija ir nepilnīgi attīstīta un pēc gadiem piecdesmit tagadējo krāsu fotogrāfiju vietā būs blāvas bildītes. Bet melnbaltā fotogrāfija jau divsimt gadu būs nostāvējusi. Un nekas nav noticis. Tāpēc, ka tur pamatā ir sudrabs, kas pats par sevi ir noturīgs materiāls. Kamēr uz zemeslodes būs sudrabs, tikmēr būs arī melnbaltā fotogrāfija.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

No cikla "Sprosts". Izstādē "Sagaismošanās"

"Tatjana". Rudenī paredzētajai izstādei "Saules apmirdzētie’

"Palielinājums". No izstādes "Sagaismošanās"

"Baltās meitenes portrets"

"Svece tumsā"

"Bez galotnēm"

"Rokas". Balva Vācijā, fotogrāfija tur izdotā bērnu attēlu kolekcijā