Taisnīguma un likumības vārdā: Latvijā

Komentārs par Satversmes tiesas 1998.gada 10.jūnija spriedumu

Andrejs Lepse, Satversmes tiesas tiesnesis, — "Latvijas Vēstnesim",

tūlīt pēc Satversmes tiesas sprieduma pasludināšanas 10.jūnijā

— Nupat Satversmes tiesa pasludināja ļoti nozīmīgu spriedumu, kas cieši saistīts ar politiski represēto personu tiesībām un, manuprāt, ir savdabīgs gandarījums 14.jūnija atceres priekšvakarā. Ko jūs vēlētos piebilst šajā sakarā?

— Nesen divdesmit divi 6.Saeimas deputāti iesniedza pieteikumu Satversmes tiesai atzīt par spēkā neesošiem 1996.gada 23.aprīlī izdoto Ministru kabineta noteikumu nr.148 un 1997.gada 4.novembra noteikumu nr.367 grozījumu atbilstību likuma "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem" 10.panta 1.daļai. Tiesas sēdē pieteikuma iesniedzējus pārstāvēja deputāts Kārlis Čerāns, viņš savā runā vēl piebilda, ka minētie noteikumi neatbilst likuma "Par privatizācijas sertifikātiem" 15.panta 1.daļai.

Sakarā ar minēto Ministru kabineta noteikumu pieņemšanu politiski represētajām personām ir tikušas liegtas tiesības griezties pēc atlīdzības saņemšanas atbilstoši likumam. 1995.gada 12.aprīlī Saeima pieņēma likumu "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem", kura 9.pantā tika noteikts: valsts nodrošina politiski represēto personu tiesību atjaunošanu civilo, ekonomisko un sociālo tiesību sfērā atbilstoši likumam. Vairāki normatīvie akti paredzēja kārtību, kā un cik ilgā laikā pieteikumu var iesniegt par atsavinātā īpašuma, mantas atlīdzību. Bija paredzēts: ja triju gadu termiņu represētais nokavējis attaisnojošu iemeslu dēļ, šo termiņu varēja pagarināt. Likums noteica arī, ka savulaik nelikumīgi atsavinātās ēkas, būves, cita manta atlīdzināma naudā.

Taisnīguma un likumības vārdā: Lietuvā

Seima lēmumi par masu izsūtīšanas juridisko novērtējumu

27.maijā Lietuvas Seimā vienbalsīgi tika pieņemts lēmums masu izsūtīšanas no Lietuvas PSR izsludināt par kara noziegumiem. Lēmumā teikts, ka masu represijas, kuras pret okupētās Lietuvas iedzīvotājiem īstenoja PSRS valdība, izsūtīdama no dzimtenes uz PSRS teritoriju ļoti daudzas mierīgo iedzīvotāju ģimenes ar sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem, ir atzīstamas par īpaši smagu kara noziegumu ar mērķtiecīgi nosprausta un īstenojama genocīda pazīmēm. Tādiem noziegumiem noilguma nav, tāpēc līdz ar minēto lēmumu Lietuvas Seims apņēmies arī līdz 14.jūnijam — represēto piemiņas dienai — atjaunot atbilstošus pantus Lietuvas Republikas kriminālkodeksā.

Seims tāpat vienbalsīgi pieņēma arī tā priekšsēdētāja Vītauta Landsberģa sagatavoto rezolūciju, kurā teikts, ka kara noziegumiem jāpiemēro 1948.gada Konvencijas par ceļa aizšķērsošanu genocīda noziegumiem un sodīšanu par tiem likuma panti. Rezolūcijā izteikta arī cerība, ka Krievija spēs ievērot šī juridiskā dokumenta pantus un neierobežos tiesisko sadarbību ar Lietuvu, izsekojot un sodot kara noziedzniekus, tāpat arī sniegs atbalstu izsūtītajiem un viņu pēcnācējiem, lai tie varētu atgriezties dzimtenē.

Otrdien, 9.jūnijā, Lietuvas Seims pieņēma Lietuvas Republikas kriminālkodeksa papildinājumu ar nodaļu "Kara noziegumi", kurā paredzēti dažādi sodi par līdzdalību šādos noziegumos. Tā kā masu izsūtīšanas no Lietuvas uz PSRS teritoriju atzītas par īpaši smagiem kara noziegumiem, arī soda mēri ir atbilstoši. Par okupētas valsts civiliedzīvotāju izsūtīšanu uz okupējušās vai arī kādas trešās valsts teritoriju tiks piemērota brīvības atņemšana no 10 gadiem līdz pat mūža ieslodzījumam. Turklāt kriminālkodeksa 49.pantā izdarīts papildinājums, ka kara noziegumiem, tāpat kā genocīda noziegumiem, noilguma nav.

Minēto labojumu un papildinājumu valsts kriminālkodeksā iniciators bija Lietuvas Seima priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis. Labojumus kriminālkodeksā, tāpat kā 27.maija lēmumu par masu izsūtīšanām, Lietuvas Seims pieņēma vienbalsīgi.

Taisnīguma un likumības vārdā: Lietuvā

Seima lēmumi par masu izsūtīšanas juridisko novērtējumu

27.maijā Lietuvas Seimā vienbalsīgi tika pieņemts lēmums masu izsūtīšanas no Lietuvas PSR izsludināt par kara noziegumiem. Lēmumā teikts, ka masu represijas, kuras pret okupētās Lietuvas iedzīvotājiem īstenoja PSRS valdība, izsūtīdama no dzimtenes uz PSRS teritoriju ļoti daudzas mierīgo iedzīvotāju ģimenes ar sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem, ir atzīstamas par īpaši smagu kara noziegumu ar mērķtiecīgi nosprausta un īstenojama genocīda pazīmēm. Tādiem noziegumiem noilguma nav, tāpēc līdz ar minēto lēmumu Lietuvas Seims apņēmies arī līdz 14.jūnijam — represēto piemiņas dienai — atjaunot atbilstošus pantus Lietuvas Republikas kriminālkodeksā.

Seims tāpat vienbalsīgi pieņēma arī tā priekšsēdētāja Vītauta Landsberģa sagatavoto rezolūciju, kurā teikts, ka kara noziegumiem jāpiemēro 1948.gada Konvencijas par ceļa aizšķērsošanu genocīda noziegumiem un sodīšanu par tiem likuma panti. Rezolūcijā izteikta arī cerība, ka Krievija spēs ievērot šī juridiskā dokumenta pantus un neierobežos tiesisko sadarbību ar Lietuvu, izsekojot un sodot kara noziedzniekus, tāpat arī sniegs atbalstu izsūtītajiem un viņu pēcnācējiem, lai tie varētu atgriezties dzimtenē.

Otrdien, 9.jūnijā, Lietuvas Seims pieņēma Lietuvas Republikas kriminālkodeksa papildinājumu ar nodaļu "Kara noziegumi", kurā paredzēti dažādi sodi par līdzdalību šādos noziegumos. Tā kā masu izsūtīšanas no Lietuvas uz PSRS teritoriju atzītas par īpaši smagiem kara noziegumiem, arī soda mēri ir atbilstoši. Par okupētas valsts civiliedzīvotāju izsūtīšanu uz okupējušās vai arī kādas trešās valsts teritoriju tiks piemērota brīvības atņemšana no 10 gadiem līdz pat mūža ieslodzījumam. Turklāt kriminālkodeksa 49.pantā izdarīts papildinājums, ka kara noziegumiem, tāpat kā genocīda noziegumiem, noilguma nav.

Minēto labojumu un papildinājumu valsts kriminālkodeksā iniciators bija Lietuvas Seima priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis. Labojumus kriminālkodeksā, tāpat kā 27.maija lēmumu par masu izsūtīšanām, Lietuvas Seims pieņēma vienbalsīgi.

Savukārt likumā "Par privatizācijas sertifikātiem", kur ir runa par nelikumīgi atsavināta īpašuma atdošanu bijušajiem īpašniekiem, 11.pants ir īpašs pants un vienīgais šajā nodaļā, kurā ir norādīts, ka šo ēku, būvju, citas mantas atdošanas gadījumā represētā persona var saņemt atlīdzību privatizācijas sertifikātos, ja tā to vēlas. Citos pantos šādas norādes nav.

Ministru kabineta noteikumi, kuri pārtrauca pieņemt represēto pieteikumus ar 1996.gada 1.martu, deva šiem noteikumiem atpakaļejošu spēku un faktiski pārtrauca dokumentu pieņemšanu no politiski represētajiem par šīs atlīdzības saņemšanu.

Drīz vien pēc tam Finansu ministrija saņēma iesniegumus, vēstules no deputātiem sakarā ar daudzu politiski represēto iebildumiem, jo viņi pēc šī statusa piešķiršanas, piemēram, 1996.gada februārī, vairs nepaspēja iesniegt attiecīgajās pašvaldībās dokumentus par īpašuma, mantas kompensāciju un tādējādi tika ierobežoti savās tiesībās. Atbildot uz šo deputātu pieprasījumiem, Ministru kabinets izdarīja grozījumus Ministru kabineta noteikumos nr.148. Šie 1997.gada 4.novembrī pieņemtie grozījumi nr.367 paredzēja: tos pieteikumus, kas tikuši pieņemti pēc 1.marta līdz 23.aprīlim, kad izdoti MK noteikumi, tomēr izskatīs, bet citus ne.

Šis ir otrais Satversmes tiesas spriedums, un tas ir tekstā pausts, ka pieņemtie normatīvie akti jāvērtē pēc tiesiskās paļāvības principa. Jo bieži vien likumu un noteikumu grozījumi seko cits citam, līdzīgi kā mainās valdības, arī likumdevēji. Ļoti svarīgi ir atzīmēt, ka spriedumā minētie abi Ministru kabineta noteikumi ar Satversmes tiesas spriedumu tiek atzīti par spēkā neesošiem no to izdošanas brīža.

 Kādas būs šī sprieduma tiesiskās sekas? Droši vien valdībai vajadzēs domāt arī par to, kur budžetā rast līdzekļus līdz šim neizmaksātajām kompensācijām.

 Politiski represētajām personām ir atjaunotas tiesības iesniegt pieteikumus, kā to paredzēja 1992.gada maijā pieņemtais Ministru padomes lēmums. Tas ir — par kārtību, kādā atdodama manta vai atlīdzināma tās vērtība personām, kuru administratīvā izsūtīšana no Latvijas PSR atzīta par nepamatotu, saglabājot tiesības iesniegt pieteikumu trīs gadu laikā pēc tam, kad pieņemts lēmums atzīt izsūtīšanu par nepamatotu.

Otrs aspekts - ja pašvaldības atsakās pieņemt šos iesniegumus, represētajai personai ir tiesības griezties tiesā. Tautas valodā runājot, šis termiņš no 1996.gada 1.marta līdz 1998.gada 10.jūnijam neeksistē.

Represētajām personām ir tiesības pieprasīt, lai kompensācijas sertifikātus apmaina pret naudu, ja to nedara, var iesniegt prasību tiesā.

Faktiski varētu uzskatīt, ka valdība, vairākas valdības, pieņemot šos jau minētos noteikumus, represētajiem atņēmušas īpašumu otrreiz, lai gan likums paredzēja un joprojām paredz šīs tiesības uz atlīdzību noteiktā kārtībā.

Rita Belousova,

"LV" nozares redaktore