Ar savu tautu — nepazūdot

Šodien pēcpusdienā Purvciema arodvidusskolā Rīgā — Valda Rūjas grāmatas "Daugavas sargi" atvēršanas svētki

Valdis Rūja (dzimis 1928.gada 9.janvārī Rūjienā) beidzis Dailes teātra 2. studiju, strādājis dažādos Rīgas teātros, kultūras namā "Ziemeļblāzma", Latvijas radio, izdevniecībā "Liesma", ir Rakstnieku savienības biedrs, daudzu dzejas un prozas grāmatu autors. Pēc neatkarības atjaunošanas izdotas šādas V.Rūjas grāmatas: dzejoļi — nopietni un ar smaidu — "Ielu muzikanti" ("Solvita", 1994), teikas, atmiņtēlojumi "Sudraba zvans" ("Rota", 1995), mazu leģendu un atmiņsmaidu krājums "Raibā grāmata" ("Preses nams", 1998).

Valdis Rūja

Šī zeme mūsējā, kur mūsu asins lieta,

Šeit mūsu šūpuļa un kapa vieta,

Ko reiz ar dzīvību uz mūžu rod,

Par tūkstoš dzīvībām vairs neatdod.

Ja mirsi, tava Latvija lai dzīvo,

Tad nemirsi nekad, lai cik būs kauju sīvu.

Zied virši tīrelī, dzen saknes bērza krusts,

Ar savu tautu nepazust!

Kārlis Skalbe

Sargs pie Daugavas

Greizie rati top jau bāli,

Strēlnieks bultu miglā sprauž,

Un pret rītu iemigusi

Rīga man uz pleca snauž.

Jauns es biju, jauns es gāju

Kara gaitas slavenas,

Rokās turu latvju ciemus —

Plecos guļ man pilsētas.

Vidzeme man svārkus šuva,

Gauja manim jostu jož.

Rīga manim šķēpu kala,

Cēsis cepurīti poš.

Daugava ir manas bruņas —

Krūšu sudrabs spožs un tīrs.

Rīgas torņi slaiki turas,—

Tad lai neturētos vīrs!

Vakar Valdis Rūja (augšā, attēlā — no grāmatas vāka) bija "LV" redakcijā. Jaunais izdevums ir veltījums latviešu karavīriem. Par grāmatas labvēļiem viņš uzskata uzņēmumu "Mācību apgāds" un apvienību "Dižģimene".

Top 14.jūnija aizlūgums un koncerts Rīgas Domā

Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā Rīgas Domā notiks aizlūgums, ko vadīs Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Tiks atskaņots Hektora Berlioza Rekviēms. Pēc uzveduma mākslinieciskā vadītāja Imanta Kokara vārdiem, tas ir Rekviēmu Rekviēms — viena no franču romantiskās simfoniskās mūzikas pamatlicēja Hektora Berlioza (1803–1869) daiļrades pērlēm. Pasaulē visai reti atskaņots, jo tas prasa neparasti varenu kora un orķestra sastāvu, veselus pūšamo un sitamo instrumentu ansambļus, vismaz 12 timpānus, spēcīgu solistu un diriģentu, varenas vīru kora balsis ar plašu diapazonu. Tas ir skaņdarbs, kas klausītājus paceļ pāri ikdienai, ļauj rast mierinājumu visiem, kam sāp.

"LV" informācija

No muzikoloģes Lienes Jakovļevas komentāra:

Daudzi komponisti dažādos laikos un gadsimtos pievērsušies latīņu teksta Requiem aeternum dona eis, Domine iemiesojumam skaņu pasaulē. Jau no 15.gadsimta mūzikas vēsture pazīst sēru mesas mirušo piemiņai — rekviēmus, kuru pirmie vārdi allaž skan — mūžīgu mieru dodi viņiem, Kungs .

Allaž pilnas klausītāju zāles pulcējoši un atsaucīgas sirdis atrodoši ir V.A.Mocarta, Dž.Verdi, J.Brāmsa Rekviēmi . Īpaša vieta to virknē piekrīt spilgtā romantiķa, franču romantiskās simfoniskās mūzikas pamatlicēja, ģeniālā orķestra meistara Hektora Berlioza Rekviēmam — Lielajai sēru mesai (Grande Messe des Morts). Milzu vēriens, grandiozitāte un monumentālisms — tie varētu būt H.Berlioza Rekviēmu raksturojošie lielumi. Ne vien muzikāls, bet arī vizuāls un pat fiziski sajūtams iespaids tiek radīts no četrām debespusēm skandētajiem efektīgajiem aicinājumiem Tuba mirum daļā — taure, izplatīdama brīnumainu skaņu pār zemju kapenēm, sasauks visus troņa priekšā . Berlioza dziļi individuāls priekšštats par nāvi un aizgājējiem ir tieši tāda — drūmi svinīga — skaņu glezna, kaut tajā netrūkst kaismīga Dieva slavinājuma un dziļi dvēselē sakņotu jūtu izpausmju mūzikā.

1837.gadā 34 gadus vecais Berliozs savu Rekviēmu rakstīja kā valsts pasūtījumu svētkiem, kas tika plānoti kā pasākums 1830.gada Jūlija revolūcijas upuru piemiņai. Šīs svinības gan izpalika, un Rekviēms tika pirmatskaņots tikai 1837.gada 5.decembrī Parīzes Invalīdu nama Domā, pieminot kritušo ģenerāli Danremonu.

Par spīti visām grūtībām, ilgo, nenoteikto gaidīšanu uz skaņdarba atskaņošanu, par spīti intrigām, kas aizvien bija Berlioza tuvumā, un arī paša komponista pašapzinīgajam un egocentriskajam raksturam, Rekviēms izskanēja. Un, kā liecina prese un laikabiedru atsauksmes, ne bez panākumiem.

Le Monde dramatique