Ordeņa komandieris Raimonds Bitenieks

Ar mazmeitu Justīni tēva mājās, bērnistabā, 1998. gada maijā

Bitenieku dzimtas trīs paaudzes. Raimonds Bitenieks kopā ar māti Zelmu, tēvu Ernestu un vecākās meitas Evas bērniem Raimondu un Justīni

1987. gada 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa —

Apmēram četru gadu vecumā

Kaļiņingradā 1964. gadā kopā ar māti un tēvu

Brigita un Raimonds Bitenieki kāzu dienā 1967. gada 7. oktobrī

— helsinkiešu rīkotajā mītiņā komunistiskā terora upuru piemiņai. Gājiena priekšgalā (arī blakusattēlā) — Eva Biteniece un Rolands Silaraups

Meitas Eva un Jana, ciemojoties pie tēva Minsterē 1994. gada aprīlī

Par sevi — pats

Esmu dzimis 1944. gada 14. maijā Liepājā. Kurzemnieki ir arī abi vecāki: tēvs dzimis Medzē, māte — Papē. Tēvs trīsdesmito gadu sākumā ieguva tuvbraucēja stūrmaņa diplomu, un tā visu mūžu ir bijis jūrnieks. Māte strādāja tirdzniecībā. Tēvs pabeidzis Liepājas mūzikas skolu, spēlē akordeonu, arī tēvabrālis bija muzikāli apdāvināts un visu mūžu spēlēja restorānos. Es pašmācības ceļā esmu iemācījies spēlēt akordeonu un klavieres. Profesionālis neesmu, bet arī pilnīgs nejēga — ne.

Jau agrā bērnībā dzirdēju vecākus runājam par krievu okupāciju un tās nodarīto ļaunumu. Vecāki laikam uzskatīja, ka esmu vēl pārāk maziņš un neko nesaprotu, tāpēc manā klātbūtnē runāja brīvi. Pirmo un jau paliekošo "sitienu" saņēmu apmēram piecu gadu vecumā. Tanī laikā dzīvojām Ganību ielā 45, otrā stāvā. Māja atradās iepretim Pupu ielai. Kādu dienu pa logu redzēju, ka pie mājas Pupu ielā piebrauc smagā automašīna un tajā iesēdina sievieti, vīrieti un gadus sešus septiņus vecu bērnu. Vecmāmiņa arī to redzēja, un pēc viņas teiktā sapratu, ka notiek kas ļauns. Atceros, bija auksts, nemīlīgs laiks, un man radās tāds liels žēlums pret šiem cilvēkiem. Vēlāk pirmos bērnības iespaidus vēl pastiprināja skolā redzētais. Pirmajā klasē mums bija ļoti sirsnīga, jauka klases audzinātāja. Uz skolu viņa nāca nabadzīgi ģērbusies, vīriešu darba apavos, tā saucamajos tankos.

Dzirdēju runājam, ka viņas vīrs esot izvests. Turpretim latviešu valodas skolotāja un vēlāk skolas direktore Markvarte, kuras vīrs bija milicijas virsnieks, vienmēr bija uzcirtusies kā kāzu lukturis. Klasē tikai kādi trīs četri bērni nebijām iestājušies pionieros. Tas jau bija klases "kauna traips"! Mani aicināja stāties pionieros, es un arī mani vecāki bija pret. Notika pārrunas ar vecākiem. Viņi atrunājās, ka tas varētu traucēt man mācībās. Kaut gan pirmajā un otrajā klasē biju apaļš teicamnieks.

Kad sāku iet skolā, nepazinu vēl nevienu burtu, bet ap Jaungadu jau ņēmu grāmatas bibliotēkā. Ap gadiem divpadsmit skolas bibliotēkā visas grāmatas jau bija izlasītas, un es pierakstījos pilsētas bibliotēkā. Pārsvarā lasīju ārzemju rakstnieku darbus. No krievu rakstniekiem lasīju tikai Šolohovu un Čehovu, jo likās, ka šo autoru darbos attēlota patiesā dzīve. Piecpadsmit gadu vecumā biju izgrauzies bibliotēkai cauri, tad pirku un lasīju populārzinātniskus izdevumus. Ļoti interesēja viss, kas bija saistīts ar tehniku.

Skolas laikā radās pilnīgi skaidra izpratne par to, kas ir noticis un notiek ar latviešu tautu. Biju jau lasījis dažas trimdā izdotās grāmatas un brošūras. Apmēram 14 gadu vecumā man radās vēlme kļūt neatkarīgam. Pabeidzu sesto klasi un aizgāju no skolas. Sāku strādāt dažādus gadījuma darbus. 1961. gadā tiku pieņemts kokapstrādes kombinātā "Baltija" par atslēdznieka mācekli, pēc diviem gadiem biju ieguvis V kategoriju. Drīz atjēdzos, ka ir vajadzīga arī izglītība. Iestājos Liepājas 5. vidusskolas septītajā klasē neklātienes nodaļā un viena mācību gada laikā pabeidzu gan septīto, gan astoto klasi. No 1963. līdz līdz 1965. gada beigām mācījos Kaļiņingradas (Kēnigsbergas) aviācijas skolā un ieguvu aviomehāniķa specialitāti. Pēc tam divus gadus strādāju Tahiatas aerodromā Karakalpakijā par aviomehāniķi. Apkalpoju tieši lidojumus. Pēc atgriešanās Liepājā atsāku darbu kokapstrādes kombinātā "Baltija". Pēc tam ieguvu automehāniķa specialitāti, tai pašā gadā — arī profesionāla autovadītāja apliecību.

Kad pēc atgriešanās no Karakalpakijas sāku būvēt ģimenes māju, palīgos pieaicināju divus amatniekus, santehniķi un apmetēju. Pārējos būvdarbus veicu pats un darba gaitā apguvu nepieciešamās celtnieka iemaņas. 1973. gadā sāku strādāt Liepājas autobusu parkā. Tur par šoferi strādāja Linards Grantiņš, ar kuru biju jau pazīstams. Tad man tika piedāvāts garāžas priekšnieka amats, bet ar nosacījumu, ka iestāšos komunistiskajā partijā. Es no piedāvājuma atteicos. Tad uz mani tika izdarīts netiešs spiediens. Tā paša gada beigās aizgāju no šī darba. 1978. gadā mūsu ceļi ar Grantiņu atkal krustojās. Amatu apvienošanas kārtībā sāku strādāt apvienībā "Daiļrade", kur strādā arī viņš.

Tajā laikā aizrāvos ar televīzijas tāluztveršanu, gāju kursos. Astoņdesmito gadu sākumā iepazinos ar Jāni Vansoviču. Mūs vienoja kopēji uzskati, kā arī interese par televīzijas programmu uztveršanu. Radās ideja par izraušanos aiz "dzelzs priekškara". Par mūsu nodomu pastāstīju Linardam Grantiņam. Viņš bija cilvēks ar stingru pārliecību un lielu apņēmību. Es viņam pilnīgi uzticējos. Sākām domāt par pretošanās kustības izveidošanu. Mums tolaik ar Rietumiem nebija nekādu kontaktu. Tapa plāns slepeni nokļūt Zviedrijā. Izdošanās gadījumā es uzņemtu kontaktus ar Rietumos dzīvojošajiem latviešiem un viņu aktīvākajām organizācijām.

Mēs ar Vansoviču nopirkām laivu. Tā bija zviedru laiva, ko robežsargi bija atraduši izskalotu krastā un pēc tam acīmredzot kādam pārdevuši. Laivas sākotnējais ātrums bija 45 kilometri stundā. Bija vajadzīgs lielāks, tādēļ nācās daudz ko pārbūvēt. Es grāmatās izpētīju visu par laivu būvi un ķēros pie darba. Līdz 50 km ātruma sasniegšanai negāja ilgi, bet tad katrs kilometrs klāt prasīja vismaz trīs dienas darba. Beidzot tomēr sasniedzām optimālo ātrumu — 60 km stundā. Gatavošanās posms ilga apmēram pusgadu.

1983. gada 4. septembrī divos naktī izgājām jūrā. Laivā bija arī mana meita Eva un Jāņa Vansoviča dēls Agris, toreiz 14 un 15 gadus veci. Mums bija gumijas glābšanas laiva, visiem ūdensnecaurlaidīgi tērpi, dzeramais ūdens septiņām dienām un pat armijas jūras karte. Grantiņš bija iedevis līdzi četras fotofilmiņas ar kadriem par latviešu nožēlojamo dzīvi. Bija nodoms tikties ar Andreju Eglīti un kopā izveidot albumu.

Kad līdz Zviedrijas teritoriālo ūdeņu robežai bija palikuši tikai 18 kilometri, īsā laikā sacēlās apmēram deviņas balles stiprs vējš un tika salieti motori. Tur mūs saņēma krievu patruļkuģis. Rezultātā — divi gadi pēc Kriminālkodeksa 78. panta pirmās daļas. Ieslodzījumu pavadīju Rīgā, Šķirotavas cietumā.

1985. gadā atgriezos mājās, sāku strādāt par šoferi Liepājas ātrās palīdzības stacijā. Bieži satikos ar Grantiņu, kaut gan atrados pastāvīgā drošības komitejas uzraudzībā. Vēlāk dzima ideja par cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas izveidi. 1986.gada 16.jūlijā tika parakstīti dokumenti par grupas "Helsinki–86" izveidošanu. Visus dokumentus bija iecerēts nosūtīt uz ārzemēm. Taču 21.augustā mani un Grantiņu arestēja. Pret mums ierosināja krimināllietu.

1987.gada janvārī radiostacijas "Brīvā Eiropa" un "Amerikas balss" sāka klausītājus iepazīstināt ar dokumentu saturu un nosauca arī mūsu vārdus un uzvārdus. Viena dokumentu kopija tomēr bija izspraukusies cauri "dzelzs priekškaram". Sākās Gorbačova reformu laiks. VDK nedaudz apjuka. Kad 18.janvārī mūs aizveda uz tiesas sēdi, pēc desmit minūtēm tā tika pārtraukta. Sēdi atlika uz 20.janvāri, bet pēc tam — uz nenoteiktu laiku. Turklāt sakarā ar Grantiņa veselības stāvokli mēs līdz tiesas sēdei no aresta tikām atbrīvoti. Sapratām, ka šāds lēmums ir jau VDK vājuma pazīme. Prokurors Batarags 4.aprīlī mūs izsauca uz Rīgu un paziņoja par krimināllietas izbeigšanu.

Radās ideja sarīkot mītiņu 1941.gada 14.jūnijā deportēto piemiņai. Par mītiņa organizēšanu ziņoja gan "Brīvā Eiropa", gan "Amerikas balss". Mēs paši tikām izolēti. Mani 9.jūnijā pēkšņi iesauca armijā, aizveda uz Pluņģes mežiem. Grantiņš veselības stāvokļa dēļ no iesaukšanas aktīvajā dienestā bija atbrīvots. Tomēr kara komisariātā kaut kāda aizdomīga ārstu komisija atzina viņu par karaklausībai derīgu. Grantiņš protestēja, un viņam piesprieda sešus mēnešus kolonijā. Mārtiņam Barisam tika uzlikts mājas arests. Taču mītiņš, par spīti visam, notika. Protams, tā rīkošanā piedalījās cilvēki, kas nebija tik "iesprūduši" drošībniekiem acīs.

Pēc atgriešanās no armijas atkal nokļuvu VDK uzraudzībā. 18.novembrī man uzlika mājas arestu. Varēju justies pagodināts, ka manis uzraudzīšanai bija mobilizētas veselas trīs vieglās automašīnas. Sāku saprast, ka nākotnē man ir divas iespējas — saulainā Magadana vai Rietumi. Nācās izvēlēties. Tad man tika atņemta LPSR pilsonība un 29.novembrī ar 142 dolāriem un vīzu kabatā izlidoju uz Vīni. Tur nodzīvoju trīs nedēļas, kamēr saņēmu vīzu. 23.decembrī iebraucu Vācijā. Tūlīt arī nokļuvu Minsterē. Tā arī zināmā mērā beidzās mana aktīvā darbība cīņā par Latvijas neatkarību.

Sapratu, ka man dzīve jāsāk no nulles punkta. Kārtoju dokumentus, lai saņemtu pastāvīgas uzturēšanās atļauju. Daudz palīdzēja Minsteres latvieši. Tiku sūtīts arī vācu valodas kursos, pēc to pabeigšanas tik vien spēju saprast, par ko vispār ir runa. Gribēju strādāt par šoferi, nokārtoju eksāmenu satiksmes noteikumos un, kaut vācu valodas zināšanas bija vājas, dabūju darbu firmā "Förenketter". Desmit mēnešus braucu kopā ar vācu kolēģi. Pēc šiem desmit mēnešiem nekādu valodas problēmu vairs nebija.

1989.gada maijā ciemos atbrauca sieva Brigita ar jaunāko meitu Janu. Un 4.augustā Kopenhāgenā es otrreiz apprecējos ar savu sievu, jo 1985.gadā mēs politisku apsvērumu dēļ bijām izšķīrušies.

Latvijā pirmo reizi atgriezos 1992.gada vasarā, kad man bija atvaļinājums. Pēc gada rudenī jau braucu ar domu, ka palikšu Latvijā. Taču pilsētas domē redzēju daudz pazīstamu seju, proti, bijušos komunistus. Biju mazliet apmulsis. Darbu atrast neizdevās, biju spiests atgriezties Vācijā. 1997.gada jūlijā atkal atgriezos Latvijā. Man jau visus Vācijā pavadītos gadus bija labi kontakti ar partijas "Tēvzemei un Brīvībai" jaunatnes apvienību. Atgriezies mājās, iestājos TB/LNNK rindās.

Par viņu — "Ja grib, vienmēr var kaut ko izdomāt"

"Pilsētā, kurā piedzimst vējš," dzimusi un auglīgus asnus dzinusi arī latviešu trešās atmodas ideja. 1986.gada jūlijā, kad Latvija vēl bija padomju republika, tieši Liepājā aktivizējās cilvēktiesību aizstāvji. Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss parakstīja paziņojumu par Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas "Helsinki — 86" nodibināšanu. Tādējādi viņi atklāti, kā organizēts grupējums, iestājās par latviešu tautas tiesību ievērošanu. Tika pieņemts šāds paziņojums:

"Ievērojot Latvijas PSR Konstitūcijas 49. un 50.pantu, mēs nolemjam dibināt grupu, kura sekos, kā tiek ievērotas mūsu tautas ekonomiskās, kultūras un indivīda tiesības.

Apņemamies atklāti, bez cenzūras un spiediena no ārpuses, informēt starptautiskās organizācijas par pārkāpumiem, kas tiek izdarīti pret mūsu tautas materiālajām un garīgajām vērtībām, kā arī pret pašu tautu.

Mūsu princips — aizšķērsot ceļu meliem un teroram. Dot visām tautām brīvi izvēlēties savu attīstības ceļu. Ievērot Helsinku apspriedes nobeiguma dokumentā izvirzītos principus.

Grupu nolemjam nosaukt Helsinku vārdā.

"Helsinki — 86"

Pēc desmit gadiem, neatkarīgajā Latvijā, šo triju vīru veikums tiek novērtēts ar mūsu valsts augstāko apbalvojumu. Linards Grantiņš tiek iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieku, bet Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss — par šī ordeņa komandieriem. Viņi ir dažādu profesiju cilvēki, kurus apvienojusi cilvēktiesību aizstāvēšanas ideja.

Raimonds Bitenieks apguvis aviomehāniķa, automehāniķa, celtnieka, televīzijas un radio meistara amatu, ir profesionāls šoferis, pieprot rotu darināšanu. Nekad nav aprimis savā izaugsmē. Viņš vienmēr tiecas apgūt ko jaunu. Šajā ziņā Raimonds Bitenieks par paraugu uzskata savu krusttēvu, kas dzīvojis Amerikā un visu sasniedzis tikai ar darbu. Iesācis kā elektriķis, viņš vēlāk kļuvis par datortehnikas uzņēmuma nodaļas vadītāju. Arī Raimonds nācis pie pārliecības, ka ilgāk par pieciem gadiem vienā darbā nevajag strādāt, lai neveidotos rutīna. Vienmēr jāmeklē kas jauns: "Es izvirzu mērķi, tad eju, eju uz to, bet, tiklīdz tas sasniegts, atkal meklēju ko jaunu."

Protams, gan praktisku iemaņu apgūšanā, gan zināšanu papildināšanā vajag lielu apņēmību un gribasspēku. Tas lieti noderējis daudzreiz. Piemēram, kad viņš patstāvīgi "no a līdz z" apguvis automašīnas uzbūvi, lai varētu kvalitatīvi remontēt automašīnas, izvēršot tolaik vēl aizliegto privātbiznesu. Jau pāris gados viņš ieguvis tādu reputāciju, ka no kundēm ne atkauties. Uzņēmība bija vajadzīga arī pēc piespiedu emigrēšanas uz Vāciju, kad dzīvi nācās sākt tikpat kā no jauna. Svešā zemē, bez valodas zināšanām (savā laikā skolā viņš bija mācījies angļu valodu), bez darba. Viņš ir profesionāls šoferis, taču Vācijā netiek atzīta Padomju savienībā izsniegtā apliecība. Ir jāpārliek eksāmens satiksmes noteikumos. Tad, pierādīdams savu varēšanu, septiņpadsmit dienu laikā, mācoties 12 līdz 14 stundas dienā, viņš satiksmes noteikumus iemācās no galvas. Tā, neprazdams vāciski pat lāgā sarunāties, viņš sekmīgi nokārto eksāmenu.

Drosmes un ciešas gribas nav trūcis arī atklāti paziņojot par grupas "Helsinki — 86" izveidošanu. Stāstot par šīs grupas tapšanu, viņa balsī nav ne miņas no iedomības vai lepnības. Tas ir tikai atskats uz savu pārliecības ceļa gājumu. "Pirmā ideja bija uzrakstīt protesta vēstules komunistu partijas lielajai centrālkomitejai, tātad Mihailam Gorbačovam, un arī Latvijas centrālkomitejai. Tad nolēmām, ka tas nevar būt kaut kas anonīms. Es nesen biju atbrīvots no ieslodzījuma. Atrados pastāvīgā drošības komitejas uzraudzībā. Kādas piecas sešas mašīnas riņķoja man apkārt, mainījās tikai šoferi un automašīnu numuri. Es biju kā uzvilkts, manī brieda apņēmība nepadoties. Biju gatavs uz visu." Tad radusies ideja uzrakstīt savu programmu un šo dokumentu izplatīt Rietumos, turklāt nevis anonīmi, bet ar visiem vārdiem un uzvārdiem. "Bijām rēķinājušies, ka šo ieceri atbalstīs kādi pieci liepājnieki, vismaz sākumā. Bet, kad nolēmām, ka dokumentu parakstīsim, daudzi atteicās, jo baidījās." Bailes izrādījās pamatotas. Sekoja aresti. Taču helsinkiešu aicinājumi atrada arī auglīgu augsni.

Nākamais nozīmīgais solis bija aicinājums 1987.gada 14.jūnijā pulcēties pie Brīvības pieminekļa, lai godinātu komunistiskā režīma upuru piemiņu. Helsinkieši uzdrīkstējās skaļi izteikt vārdus, kas klusībā bija glabāti sirdīs visus okupācijas gadus. Rīgas centrā un visā Latvijā atskanēja aicinājums — cīnīsimies, lai mūsu zeme un valoda kļūtu brīva. Tā tika atšķirta pirmā lapa tautas atmodā. Helsinkieši apzinājās, ka atrodas stingrā uzraudzībā un viņiem netiks ļauts piedalīties pašu rosinātajā atceres pasākumā. Tā arī notika. Viņus izolēja. "Mūs tas nepārsteidza. Akcijā varēja piedalīties Rolands Silaraups, ko Linards jau bija iesaistījis mūsu grupā. Vajadzēja vēl kādu, taču atklāti paust savu nostāju cilvēki baidījās. Tad par mūsu sabiedroto kļuva mana meita Eva. Viņa man pil-nīgi uzticējās, un arī es zināju, ka uz viņu var droši paļauties."

Skaisto meiteni tautastērpā daudzi atcerēsies pēc redzētajām fotogrāfijām un videofilmas. Viņa kopā ar Rolandu Silaraupu noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa un atritina uzrakstu "14.jūnija upuru piemiņai". Tā ir Eva Biteniece, kam toreiz bija tikai 19. Pēc tam Eva piedalījās vairāku helsinkiešu dokumentu izstrādāšanā, taču pēc šīs epizodes pie Brīvības pieminekļa viņa, tāpat kā tēvs, bija nonākusi drošībnieku uzmanības lokā un parādīties atklātībā kļuva aizvien grūtāk. Tuvojās 18.novembris. Latvijas valsts dzimšanas diena. Eva posās uz Rīgu, jo vēlējās šajā dienā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Tēvs atradās mājas arestā, viņa "uzraudzīšanai" bija norīkotas trīs automašīnas. Eva, lai maldinātu savus izsekotājus, nolēma pārģērbties. Uzvilka vīriešu žaketi un bikses. Taču jau Liepājas stacijā viņu uz perona aizturēja.

Ko Eva dara pašlaik? Viņa ir profesionāla šuvēja. Tā kā Latvijā atrast darbu nebija viegli, viņa kopā ar vīru jau gadu strādā Vācijā un ar ilgošanos gaida dienu, kad atgriezīsies atpakaļ dzimtajā Liepājā pie saviem bērniem Raimonda un Justīnes, pie saviem vecākiem un vecvecākiem.

Bitenieku ģimene ir viena no tām nedaudzajām Latvijā, kurās divi cilvēki ir saņēmuši augstu atzinības apliecinājumu — Triju Zvaigžņu ordeni. Eva Biteniece 1997.gada 3.novembrī tika iecelta par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri.

Par sevi Raimonds Bitenieks saka tā: "Varu būt gandarīts. Esmu strādājis, daudz ko iemācījies arī pašmācības ceļā. Arī cietumā esmu sēdējis. Braucot darba komandējumos, esmu iepazinis visu Vidusāziju, arī Krieviju, tāpat Eiropā ir būts ļoti daudzās valstīs. Esmu redzējis pasauli, ticies ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Un man neviens nevar iestāstīt, ka tur, ārzemēs, ir tā vai šitā. Es pats esmu daudz kur pabijis un daudz ko redzējis."

Viņš ar savu urdīgo prātu un jauneklīgo garu nav ērts līdzpilsonis arī tiem, kas šobrīd pieļauj kļūdas un ačgārnības gan visas valsts, gan dzimtās Liepājas attīstības plānošanā un sekmēšanā. "Tas ir mans subjektīvais viedoklis, bet, manuprāt, daudziem valdībā Latvija nesniedzas tālāk par Rīgas robežām. Arī mēs, liepājnieki, esam pabērna lomā." Viņam ir savs viedoklis arī par Liepājas speciālo ekonomisko zonu (SEZ) un tās ietvaros iecerētajiem projektiem, un viņš atkal ir gatavs cīnīties par savu pārliecību.

Šķiet, ka vistrāpīgāk Raimondu Bitenieku varētu raksturot arī pirmās tautiskās atmodas darbinieka, publicista un literāta Friča Brīvzemnieka dzejas rindām:

Kam stipris prāts un cieta griba,

Tas daudz pēc ceļa neprasīs;

Caur tumšiem mežiem, bieziem mūriem

Tas ceļu sevim izlauzīs."

Arī viņš pats atzīst: "Ja grib, vienmēr jau var kaut ko izdomāt."

Dace Bebre,

"LV" nozares redaktore

Foto: no Raimonda Bitenieka

arhīva un Arnis Blumbergs, "LV"