PROJEKTI

Likumprojekts

Nacionālās drošības likums

Saeimas dok. nr.4334; likumprojekts nr.1190

Aizsardzības un iekšlietu komisijas 1998.gada 28.maijā

iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Nacionālā drošība

(1) Nacionālā drošība ir valsts un sabiedrības vienotu, mērķtiecīgu pasākumu rezultātā sasniegts stāvoklis, kas garantē valsts neatkarību, tās konstitucionālo iekārtu un teritoriālo integritāti, sabiedrības brīvas attīstības perspektīvu, labklājību un stabilitāti.

(2) Nacionālās drošības nostiprināšana ir valsts pamatpienākums.

2.pants. Likuma mērķis

Likums nosaka Latvijas valsts nacionālās drošības sistēmu veidojošo institūciju vienotus tiesiskos un organizatoriskos pamatus, to darbības saskaņošanas, nodrošināšanas un kontroles principus un kārtību.

3.pants. Nacionālās drošības sistēma un tās mērķi

(1) Nacionālās drošības sistēmu veido valsts varas un pārvaldes institūcijas un Latvijas pilsoņi, kam likums deleģē pienākumus un tiesības nacionālās drošības jomā noteiktas kompetences ietvaros.

(2) Nacionālās drošības sistēmas mērķi ir šādi:

1) valsts iekšējo un ārējo apdraudējumu savlaicīga prognozēšana un novēršana, valsts aizsardzība, sabiedrības drošība un tās ilglaicīgas attīstības perspektīvas nodrošināšana;

2) valsts varas un pārvaldes institūciju vienotas, sistēmiskas nacionālās drošības politikas izstrāde un tās noteikto tiesisko, ekonomisko, sociālo, militāro, drošības un citu pasākumu saskaņota un mērķtiecīga izpilde visos valsts pārvaldes līmeņos;

3) efektīvas vadības nodrošināšana valsts apdraudējuma situāciju pārvarēšanai;

 

II nodaļa. Nacionālās drošības sistēmas

subjektu institucionālā kompetence

4.pants. Nacionālās drošības sistēmas tiesiskais pamats un institucionālā kārtība

(1) Nacionālās drošības sistēmu veidojošo valsts varas un pārvaldes institūciju darbības tiesiskais pamats ir Satversme, šis likums, citi likumi un likumpamatotie akti, Latvijai saistoši starptautiskie līgumi.

(2) Nacionālās drošības sistēmu veidojošo valsts varas un pārvaldes institūciju kompetences sadalījuma pamatā ir Satversmē noteiktā Latvijas valsts iekārta, parlamentārās demokrātijas, valsts varas dalīšanas princips un principi, saskaņā ar kuriem tiek veikta civilā kontrole pār bruņotajiem spēkiem un drošības iestādēm, kā arī lietderīgums.

5.pants. Latvijas pilsoņi

(1) Latvijas pilsoņi, piedaloties Saeimas un pašvaldību vēlēšanās, deleģē deputātiem tiesības izlemt jautājumu par to, kādi pasākumi nepieciešami nacionālās drošības jomā, un realizēt šos pasākumus, kā arī veikt civilo kontroli pār šo pasākumu izpildes gaitu.

(2) Tikai Latvijas pilsoņi var:

1) piedalīties nacionālās drošības un valsts aizsardzības plānu izstrādāšanā;

2) pildīt militāro dienestu;

3) ieņemt amatus valsts drošības iestādēs.

6.pants. Saeima

Saeima ir vadošā valsts varas institūcija nacionālās drošības jautājumu izlemšanā. Tās kompetencē ir:

1) likumu pieņemšana un Latvijai saistošu starptautisko līgumu apstiprināšana nacionālās drošības jomā;

2) Nacionālās drošības un Valsts aizsardzības koncepciju apstiprināšana;

3) civilā kontrole pār Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, iekšlietu un valsts drošības institūcijām, kā arī:

a) Nacionālo bruņoto spēku, iekšlietu un valsts drošības institūciju struktūras un to apjomu noteikšana;

b) valsts aizsardzības un drošības vajadzībām nepieciešamo budžeta līdzekļu noteikšana un kontrole pār šo līdzekļu izlietojumu;

4) lemšana par Nacionālo bruņoto spēku izmantošanu ārpus valsts teritorijas;

5) Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes komandieru, Satversmes aizsardzības biroja direktora apstiprināšana amatā;

6) karastāvokļa izsludināšana;

7) izsludinātās ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa pamatotības izvērtēšana.

7.pants. Valsts prezidents

Valsts prezidenta kompetencē ir:

1) jebkura ar valsts aizsardzību un drošības iestādēm saistīta jautājuma ierosināšana izskatīšanai Saeimā;

2) Nacionālo bruņoto spēku vadoņa pienākumu veikšana un Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieka apstiprināšana;

3) Valsts prezidenta militārās padomes izveidošana;

4) Satversmes aizsardzības biroja pārraudzība un brīva piekļūšana tā rīcībā esošajai informācijai;

5) Nacionālās drošības padomes ārkārtas sēžu sasaukšana.

8.pants. Ministru prezidents

Ministru prezidenta kompetencē ir:

1) Nacionālās drošības padomes vadīšana;

2) valsts apdraudējuma situāciju pārvarēšanas pasākumu vadīšana tieši vai ar padoto atbildīgo institūciju starpniecību;

3) ikgadējā ziņojuma sniegšana Saeimai par nacionālās drošības stāvokli.

9.pants. Ministru kabinets

Ministru kabineta kompetencē ir:

1) Nacionālo bruņoto spēku, iekšlietu un valsts drošības, citu valsts pārvaldes un civilo iestāžu finansiālā nodrošināšana, lai izpildītu ar nacionālo drošību un valsts aizsardzību saistītās koncepcijas un plānus;

2) Nacionālo bruņoto spēku veidu komandieru un citu likumā noteikto aizsardzības, iekšlietu un drošības institūciju augstāko amatpersonu iecelšana amatos;

3) nacionālajai drošībai nozīmīgu valsts objektu kopuma noteikšana un drošības pasākumu realizēšana;

4) ārkārtējas situācijas un izņēmuma stāvokļa izsludināšana.

10.pants. Aizsardzības ministrija

Aizsardzības ministrijas kompetencē ir:

1) valsts aizsardzības politikas izstrāde un īstenošana;

2) Nacionālo bruņoto spēku un citu tās pakļautībā vai pārraudzībā esošo institūciju civilā kontrole un vadība;

3) valsts aizsardzības pasākumu un tiem nepieciešamo līdzekļu nodrošināšana;

4) valsts aizsardzībā iesaistītā personāla pārvaldes un militārās izglītības nodrošināšana;

5) Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes komandieru ieteikšana apstiprināšanai Saeimā.

11.pants. Nacionālo bruņoto spēku komandieris

Nacionālo bruņoto spēku komandiera kompetencē ir:

1) visu Nacionālo bruņoto spēku veidu, to vienību, padoto dienestu vadība un tiem nepieciešamās kaujas gatavības uzturēšana;

2) valsts aizsardzības plānu un citu bruņoto spēku darbībai un attīstībai nepieciešamo plānu sagatavošana un izpilde;

3) Latvijas valsts jūras un gaisa robežas kontrole.

12.pants. Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks

Ja valstij pieteikts karš vai izdarīts militārs iebrukums tās teritorijā, tiek apstiprināts Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks, kura kompetencē ir:

1) Nacionālo bruņoto spēku, drošības un iekšlietu institūciju virsvadība;

2) Nacionālo bruņoto spēku rezervju un tautsaimniecības mobilizācija valsts aizsardzības vajadzībām;

3) personu tiesības un brīvību ierobežojošu rīkojumu izdošana.

13.pants. Iekšlietu ministrija

Iekšlietu ministrijas un tās pakļautībā un pārraudzībā esošo institūciju kompetencē ir:

1) valsts iekšlietu politikas izstrāde un īstenošana;

2) sabiedriskās kārtības un drošības sargāšana;

3) personu tiesību un likumīgo interešu aizsardzība;

4) fizisko personu reģistrācijas, migrācijas regulēšanas, personu likumīgas uzturēšanās valstī nodrošināšana;

5) ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas un civilās aizsardzības pasākumu īstenošana;

6) Latvijas valsts sauszemes robežas kontrole;

7) valsts un pašvaldību institūciju un sabiedrisko organizāciju darbības koordinēšana sabiedriskās kārtības uzturēšanas jautājumos;

8) valsts un sabiedrības drošības, tautsaimniecības apdraudējumu prognozēšana un novēršana.

14.pants. Ārlietu ministrija

Ārlietu ministrijas kompetencē ir:

1) Latvijas valsts ārējās drošības politikas īstenošana;

2) Latvijai saistošu starptautisko līgumu slēgšana nacionālās drošības jautājumos;

3) ārvalstu ārējās un iekšējās politikas analīze un ar Latvijas valsts nacionālo drošību saistītās iegūtās informācijas sniegšana Ministru kabinetam, Saeimai, Valsts prezidentam un Satversmes aizsardzības birojam.

15.pants. Pašvaldības

Pašvaldību kompetencē ir:

1) sabiedriskās kārtības nodrošināšana pašvaldības administratīvajā teritorijā;

2) valsts pārvaldes funkcijas, kuru izpilde likumā noteiktajā kārtībā nodota attiecīgajām pašvaldībām;

3) ārkārtējo situāciju pārvarēšanas plānos noteikto pasākumu izpilde.

16.pants. Citas ministrijas un valsts iestādes

Citas ministrijas un valsts iestādes nacionālās drošības jomā pilda likumā un Ministru kabineta noteiktajā apjomā tām uzliktos pienākumus, lai garantētu ar valsts drošību un aizsardzību saistīto koncepciju un plānu, kā arī operatīvo drošības pasākumu un valsts apdraudējuma situācijām noteikto pasākumu izpildi.

17.pants. Sabiedriskas organizācijas

(1) Nacionālās drošības pasākumos likumā un likumpamatotajos aktos noteiktā kārtībā un apjomā var iesaistīt brīvprātīgo sabiedriskās organizācijas vai to apvienības.

(2) Aizliegts izveidot, apmācīt un apbruņot militāras brīvprātīgo sabiedriskās organizācijas vai to apvienības, ja tās netiek iekļautas Nacionālo bruņoto spēku sastāvā.

 

III nodaļa. Nacionālās drošības padome

18.pants. Nacionālās drošības padomes sastāvs

(1) Nacionālās drošības padomes locekļi ir:

1) Ministru prezidents — Nacionālās drošības padomes vadītājs;

2) Valsts prezidents;

3) Saeimas priekšsēdētājs;

4) aizsardzības ministrs;

5) iekšlietu ministrs;

6) ārlietu ministrs;

7) finansu ministrs;

8) Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs;

9) Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs;

10) viens Saeimas deputāts no katras valdības koalīcijā ietilpstošās partijas.

(2) Nacionālās drošības padomes un tās sekretariāta darbību nodrošina Valsts kanceleja.

19.pants. Nacionālās drošības padomes uzdevums un kompetence

Nacionālās drošības padome:

1) saskaņo augstāko valsts varas institūciju un amatpersonu — Saeimas, Ministru kabineta un Valsts prezidenta vienotu valsts politiku nacionālās drošības jomā un izskata tās pilnveidošanas gaitu un problēmas;

2) akceptē likumā noteiktos ar valsts drošību un aizsardzību saistītos plānus;

3) izrauga Satversmes biroja direktora amata kandidatūru un virza to apstiprināšanai Saeimā, kā arī apstiprina Satversmes aizsardzības biroja kolēģijas locekļus.

20.pants. Nacionālās drošības padomes lēmums

(1) Nacionālās drošības padomes lēmums ir rekomendējošs.

(2) Valsts prezidentam ir tiesības pieprasīt, lai Nacionālās drošības padome no jauna izskata pieņemto lēmumu.

 

IV nodaļa. Valsts drošības iestādes

21.pants. Valsts drošības iestāžu struktūra

Valsts drošības iestādes ir:

1) Satversmes aizsardzības birojs;

2) Nacionālo bruņoto spēku Militārās pretizlūkošanas dienests;

3) Iekšlietu ministrijas Drošības policija.

22.pants. Valsts drošības iestāžu kompetence

Valsts drošības iestāžu kompetencē ir:

1) politiskās, ekonomiskās, sociālās, militārās, zinātniskās, tehniskās un citas ar valsts drošību saistītās informācijas vākšana, uzkrāšana, analīze un izmantošana likumā noteiktajā kārtībā;

2) valsts noslēpumu un citu valstij vitāli svarīgu interešu aizsardzība;

3) valsts un sabiedrības drošības, tautsaimniecības apdraudējumu prognozēšana un novēršana, rekomendāciju un likumā noteikto dokumentu izstrādāšana valsts drošības jautājumos;

4) izziņas veikšana tām noteiktās kompetences ietvaros;

5) sadarbība ar citu valstu attiecīgajiem drošības dienestiem starptautiskās drošības sekmēšanā.

23.pants. Satversmes aizsardzības birojs

Satversmes aizsardzības birojs:

1) organizē un koordinē valsts drošības iestāžu izlūkošanas, pretizlūkošanas un operatīvo darbību;

2) saņem, apkopo, uzkrāj, uzglabā, analizē un noteiktā kārtībā izmanto ar nacionālo drošību saistīto informāciju;

3) likumā noteiktajā kārtībā un apjomā savlaicīgi nodrošina valsts varas un pārvaldes institūcijas, to atbildīgās amatpersonas ar pilnīgu un objektīvu informāciju nacionālās drošības jomā;

4) sagatavo Valsts apdraudējuma analīzi;

5) veic valsts drošības iestāžu nolikumu kontrasignāciju.

 

V nodaļa. Valsts apdraudējuma pārvarēšana

24.pants. Valsts apdraudējums un krīze

(1) Ja ārēju vai iekšēju draudu rezultātā ir apdraudēta nacionālā drošība, valsts un sabiedrības labklājība un stabilitāte, ir uzskatāms, ka iestājies valsts apdraudējuma stāvoklis. Ņemot vērā apdraudējuma veidu, tā intensitāti un raksturu, apdraudētās teritorijas lielumu, valstī vai tās daļā likumā noteiktajā kārtībā var izsludināt ārkārtējo situāciju, izņēmuma stāvokli vai karastāvokli.

(2) Ārkārtējo situāciju izsludina dabas katastrofu, lielu tehnogēno avāriju vai katastrofu, epidēmiju un epizootiju gadījumā, ja apdraudēta sabiedrības, vides un saimnieciskās darbības drošība.

(3) Izņēmuma stāvokli izsludina terorisma, liela mēroga kriminogēnās krīzes, nekontrolējamas imigrantu ieplūšanas, valsts iekārtu apdraudošu iekšēju nemieru vai izteiktu ārējo draudu gadījumā.

(4) Karastāvokli izsludina, ja valstij pieteikts karš vai izdarīts militārs iebrukums tās teritorijā.

(5) Krīze iestājas situācijā, ja apdraudējuma pārvarēšana nav iespējama ar pašvaldību vai ministriju rīcībā esošajiem līdzekļiem un nepieciešama plašāku valsts resursu izmantošana un Krīzes kontroles centra virsvadība, lai novērstu kritisko stāvokli.

25.pants. Ministru kabineta atbildība un ministriju pienākumi

(1) Gatavība pārvarēt valsts apdraudējuma stāvokli un novērst tā sekas ir Ministru kabineta kompetencē.

(2) Ministrijas izstrādā to atbildībā esošo tautsaimniecības nozaru apdraudējuma situāciju prognozēšanas, novēršanas un likvidēšanas pasākumus, kas noteikti valsts drošības un aizsardzības plānos. Tos apstiprina un to izpildi nodrošina Ministru kabinets.

(3) Apdraudējuma situācijas novēršanas pasākumus vada par nozari atbildīgā ministrija.

(4) Krīzes situācijā valsts apdraudējuma pārvarēšanas virsvadību veic Krīzes kontroles centrs, kas pakļauts Ministru prezidentam. Krīzes kontroles centrs darbojas saskaņā ar likumu un Ministru kabineta piešķirtajām pilnvarām.

(5) Ministru kabinets var izveidot valsts operatīvo komisiju apdraudējuma stāvokļa izraisīto seku sekmīgākai likvidēšanai.

(6) Valsts apdraudējuma gadījumos Ministru kabinets var pieņemt lēmumu iesaistīt Nacionālos bruņotos spēkus sabiedriskās kārtības uzturēšanā un radušos seku likvidēšanā.

26.pants. Ārkārtējie noteikumi un pilnvaras

(1) Kara vai tā pieteikšanas gadījumā par valsts aizsardzību un nacionālo drošību atbildīgajām amatpersonām nav tiesību atteikties aizsargāt valsti un sabiedrību.

(2) Valstij pieteikta kara vai citas valsts militāra iebrukuma gadījumā līdz brīdim, kad Saeima, Ministru prezidents vai aizsardzības ministrs likumā noteiktajā kārtībā sāk pildīt tiem uzliktos valsts aizsardzības uzdevumus, Valsts prezidents nekavējoties:

1) sāk pildīt Nacionālo bruņoto spēku vadoņa pienākumus un ieceļ amatā Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieku;

2) rīkojas saskaņā ar Valsts aizsardzības plāna noteikumiem, izdod pavēles un rīkojumus Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, valsts, pašvaldību un civilajām institūcijām un valsts iedzīvotājiem;

3) saskaņā ar Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem pieprasa starptautiskās sabiedrības atbalstu kara novēršanai vai pārtraukšanai;

4) nekavējoties sasauc Saeimu karastāvokļa izsludināšanai. Ja Saeima nav lemtspējīga, tad karastāvokli izsludina Valsts prezidents.

(3) Karastāvokļa vai izņēmuma stāvokļa laikā, ja Valsts prezidents, Saeima un Ministru kabinets nav lemtspējīgi vai ārkārtēju apstākļu dēļ nevar pildīt valsts drošības un aizsardzības plānos noteiktās vadības un lēmumu pieņemšanas funkcijas:

1) Saeimas priekšsēdētājs rīkojas Valsts prezidenta vietā;

2) ja arī Saeimas priekšsēdētājs nevar pildīt tā pienākumus, Ministru prezidents uzņemas arī Valsts prezidenta pienākumus;

3) ja neviena valsts augstākā amatpersona nevar pildīt tās pienākumus, tad ārkārtējas pilnvaras pārstāvēt Latvijas valsts likumīgo varu pārņem Latvijas pilnvarotais vēstnieks Apvienoto Nāciju Organizācijā.

(4) Ja Latvijas valsts likumīgās varas un pārvaldes institūcijas likvidētas nedemokrātiskā veidā vai citas valsts militāras agresijas rezultātā:

1) Nacionālie bruņotie spēki, kā arī citas valsts varas un pārvaldes institūcijas rīkojas saskaņā ar sevišķu, situācijai atbilstošu Nacionālās drošības plānā noteiktu kārtību;

2) pilsoņi un sabiedrība pret nelikumīgajām pārvaldes iestādēm vērš nevardarbīgās pretošanās pasākumus;

3) nelikumīgo pārvaldes iestāžu rīkojumi atzīstami par nelikumīgiem;

4) ārpus valsts atrodošās varas institūcijas un amatpersonas veic pasākumus valsts neatkarības atjaunošanai ar starptautisko organizāciju palīdzību.

 

VI nodaļa. Valsts apdraudējumu novēršanas koncepciju

un plānu izstrādāšana, apstiprināšana un kontrole

27.pants. Valsts apdraudējuma analīze

Valsts apdraudējuma analīze ir visaptverošs izvērtējums, kura rezultātā tiek noteikti esošie un potenciālie specifiskie nacionālās drošības apdraudējumi vai riska faktori.

Valsts apdraudējuma analīzi:

1) sagatavo Satversmes aizsardzības birojs;

2) apstiprina Nacionālās drošības padome reizi gadā līdz 1.aprīlim (pusgadu pirms valsts budžeta projekta iesniegšanas termiņa).

28.pants. Nacionālās drošības koncepcija

Nacionālās drošības koncepcija ir uz valsts apdraudējuma analīzes pamata sagatavots dokuments, kurā noteikti nacionālās drošības apdraudējumu novēršanas stratēģiskie pamatprincipi, prioritātes un pasākumi.

Nacionālās drošības koncepciju:

1) sagatavo Ministru kabinets;

2) akceptē Nacionālās drošības padome;

3) apstiprina Saeima reizi katrā sasaukumā līdz sava pirmā darbības gada 1.oktobrim.

29.pants. Valsts aizsardzības koncepcija

Valsts aizsardzības koncepcija ir dokuments, kurā noteikti valsts militārās aizsardzības stratēģiskie pamatprincipi, prioritātes un pasākumi miera, krīzes, bruņota konflikta vai kara laikā.

Valsts aizsardzības koncepciju:

1) sagatavo Aizsardzības ministrija;

2) kontrasignē Valsts prezidents;

3) akceptē Ministru kabinets. No jauna sastādīts Ministru kabinets Valsts aizsardzības koncepciju pārskata sava darba perioda septītajā mēnesī;

4) apstiprina Saeima reizi katrā sasaukumā līdz sava otrā darbības gada 1.oktobrim.

30.pants. Nacionālās drošības plāns

Nacionālās drošības plāns balstās uz Nacionālās drošības koncepcijā noteikto stratēģiju un principiem. Tajā ietverti konkrēti valsts drošības apdraudējumu neitralizācijas un novēršanas pasākumi un līdzekļi.

Nacionālās drošības plānu:

1) izstrādā Ministru kabinets;

2) akceptē Nacionālās drošības padome;

3) apstiprina Saeima reizi gadā līdz 1.aprīlim (pusgadu pirms valsts budžeta projekta iesniegšanas termiņa).

31.pants. Valsts aizsardzības plāns

Valsts aizsardzības plānu izstrādā, vadoties pēc Valsts apdraudējuma analīzēm un Valsts aizsardzības koncepcijā noteiktās stratēģijas un principiem. Tajā nosaka konkrētus valsts aizsardzības pasākumus, prioritātes un nepieciešamos resursus, kā arī Nacionālo bruņoto spēku, valsts varas un pārvaldes institūciju un amatpersonu, pašvaldību, pilsoņu un sabiedrības rīcību valsts aizsardzībā.

Valsts aizsardzības plānu:

1) izstrādā Nacionālo bruņoto spēku štābs sadarbībā ar Aizsardzības ministriju;

2) kontrasignē Valsts prezidents;

3) izskata Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija;

4) apstiprina Ministru kabinets.

32.pants. Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāns

Nacionālo bruņoto spēku attīstības plānu izstrādā saskaņā ar Valsts aizsardzības koncepcijā noteiktajām stratēģiskajām prioritātēm un pasākumiem. Tajā nosaka nacionālo bruņoto spēku strukturālā, personāla, bruņojuma un materiāltehniskā nodrošinājuma perspektīvo attīstību un plāna izpildei prognozētos valsts budžeta līdzekļus.

Nacionālo bruņoto spēku attīstības plānu:

1) izstrādā Nacionālo bruņoto spēku štābs sadarbībā ar Aizsardzības ministriju;

2) kontrasignē Valsts prezidents;

3) apstiprina Saeima reizi gadā līdz 1.aprīlim (pusgadu pirms valsts budžeta projekta iesniegšanas termiņa).

33.pants. Valsts aizsardzības operatīvais plāns

(1) Valsts aizsardzības operatīvais plāns ietver operatīvās situācijas izvērtējumu, nacionālo bruņoto spēku operatīvo kaujas gatavību un darbības plānu, kas sagatavots atbilstoši NATO standartiem. Tajā nosaka operatīvās situācijas vadību, uzdevumus, pienākumus, to izpildes kārtību, sagaidāmo atbalstu, iespējamos sakarus un materiāltehnisko nodrošinājumu.

(2) Valsts aizsardzības operatīvais plāns ir slepens.

(3) Valsts aizsardzības operatīvo plānu:

1) izstrādā Nacionālo bruņoto spēku štābs;

2) apstiprina Ministru kabinets;

3) izpilda:

a) Nacionālo bruņoto spēku komandieris miera laikā;

b) Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks bruņota konflikta vai karalaikā.

34.pants. Bruņoto spēku mobilizācijas plāns

Bruņoto spēku mobilizācijas plānu sagatavo bruņota konflikta vai karalaikam. Tas ietver Nacionālo bruņoto spēku rezervju izvēršanu daļējai vai pilnai kaujas gatavībai. Tajā nosaka mobilizācijas vadību, pienākumus, kārtību, atbildību un materiāltehnisko nodrošinājumu.

Bruņoto spēku mobilizācijas plānu:

1) izstrādā Nacionālo bruņoto spēku štābs sadarbībā ar Aizsardzības ministriju;

2) kontrasignē Valsts prezidents;

3) izvērtē Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija;

4) apstiprina Ministru kabinets.

35.pants. Tautsaimniecības moblizācijas plāns

Tautsaimniecības moblizācijas plāns ietver valsts materiālo rezervju, tautsaimniecības nozaru, valsts un civilo objektu sagatavošanu, saglabāšanu un izmantošanu miera, izņēmuma stāvokļa, bruņota konflikta vai karalaikā.

Tautsaimniecības mobilizācijas plānu:

1) sagatavo atbildīgās nozaru ministrijas Aizsardzības ministrijas vadībā;

2) kontrasignē Valsts prezidents;

3) izvērtē Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija;

4) apstiprina Ministru kabinets.

36.pants. Valsts civilās aizsardzības plāns

Valsts civilās aizsardzības plāns ietver valsts civilās aizsardzības sistēmas nodrošināšanas, preventīvos, kā arī glābšanas koordinēšanas, ārkārtējo situāciju un to izraisīto seku likvidēšanas pasākumus.

Valsts civilās aizsardzības plānu:

1) izstrādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības centrs;

2) apstiprina Ministru kabinets.

 

Pārejas noteikumi

1. Nacionālās drošības padomes vadību Ministru prezidents pārņem 1999.gada 1.janvārī.

 

Par likumprojektu

Nacionālā drošība ir katras valsts pamatuzdevums, kas prasa īpaši saskaņotu un profesionālu valsts varas un pārvaldes institūciju un augstāko amatpersonu rīcību. Diemžēl no reizes uz reizi Latvijā jāpieredz neizlēmīga, nokavēta, pat nesaskaņota varas iestāžu reakcija un rīcība gadījumos, kad valstī nepieciešama efektīva ārkārtēju vai pat krīzei tuvu situāciju pārvarēšana. Redzms, ka lēmējiem trūkst nepieciešamās informācijas, tās vienotas analīzes un prognozes par gaidāmajiem pasākumiem, kas var tikt vērsti pret valsts un sabiedrības drošību, trūkst plānveidīgu rīcības modeļu. Sevišķi uzskatāmi tas bija vērojams 1998.gada pavasarī, kad īpaši aktīvi tika mēģināts destabilizēt situāciju Latvijā un diskreditēt to starptautiskās sabiedrības acīs. Kavēšanās vai adekvātas pretdarbības trūkums jūtami iedragāja valsts prestižu kā valsts iekšienē, tā ārpus tās robežām, turklāt valsts iekšējo un ārējo draudu avoti joprojām nav tikuši novērsti. Šāds stāvoklis ir neapmierinošs, taču vienlaicīgi jāatzīst, ka arī pietiekami objektīvs.

Kā zināms, Latvijas Valsts drošības pasākumu institucionālā sistēma, tās organizatoriskie un darbības principi ir veidojušies salīdzinoši neilgu laiku, atgūstot valsts neatkarību sarežģītu, vēsturisku procesu gaitā. Līdz ar to likumsakarīgi, ka daļēji empīriska, pakāpeniska "caurumu aizlāpīšana" ir bijusi noteicošā pieeja valsts drošības problemātikas risinājumos. Pie likuma "lipināts" kārtējais likums. Tāpēc loģiski, ka arvien uzskatāmāk atklājas arī šādas attīstības ceļā radītie trūkumi, kas bremzē tālāku demokrātiskas sabiedrības drošības aspektu efektīvu nostiprināšanu.

Likumsakarīgi, ka pēdējā laikā notikuši konstatēto trūkumu cēloņu meklējumi un to kopsakarību analīze. Tā rezultātā skaidri redzams, ka tieši valsts augstāko institūciju, to amatpersonu un iestāžu neskaidrā kompetence un atbildība ir viens no pašiem būtiskākajiem bremzējošiem faktoriem valsts drošības pasākumos, vērojamās iniciatīvas trūkumā.

Kā piemēru var minēt līdz šim vēroto nekonsekvenci kaut vai Nacionālās drošības koncepcijas izstrādē. Katra valdība rīkojusies atkarībā no to ietekmējošās politiskās konjunktūras, bez jebkāda dziļāka teorētiska pamatojuma, mainīti gan tās izstrādātāji, gan apstiprinātāji, nav ievēroti apstiprināšanas termiņi un kārtība. Par to līdz šim neviena atbildīgā amatpersona nav nesusi ne mazāko atbildību!...

Domājams, ka tieši tāpēc, kā arī veselīgi uztverot masu saziņas līdzekļos aizsākto diskusiju par valsts drošību, 1997.gada 17.februārī Valsts prezidents G.Ulmanis griezās ar vēstuli pie Saeimas priekšsēdētāja, kurā ierosināja izstrādāt likumu par nacionālo drošību. Tika izveidota darba grupa, kuras sastāvā tika deleģēti valsts augstāko varas un pārvaldes institūciju pārstāvji.

Tomēr to domas dalījās un neizdevās panākt vienotu viedokli par likumprojekta saturu, arī nacionālajā drošībā iesaistīto valsts pārvaldes institūciju atsevišķo lomu un vietu tieši vienotā sistēmā, to savstarpējas varas un pienākumu attiecībām un uzdevumiem valsts drošības sistēmā. Darba grupas vadītājs, nacionālās drošības padomes sekretārs G.Zaļkalns noraidīja viedokli, ka likumprojekts jābūvē uz kvalitatīvi jaunu, teorētiski pamatotu pieeju nacionālās drošības sistēmai. Tas ir, saskaņā ar stingri noteiktiem demokrātiskas parlamentāras valsts pārvaldes un varas dalīšanas principiem. Rezultātā sagatavotais Nacionālās drošības likumprojekts Saeimas atbildīgajā Aizsardzības un iekšlietu komisijā tika noraidīts un netika nosūtīts izskatīšanai pirmajā lasījumā.

Tomēr apzinoties, ka nacionālā drošība ir ļoti svarīgs valsts mērķis, 1998.gada janvāra beigās Saeimas Aizsardzības un iekšlietu un Nacionālas drošības komisijas vienojās, ka abu komisiju deleģēti deputāti izstrādās jaunu Nacionālās drošības likumprojektu un izveidoja darba grupu. Tās darba rezultātā tapa jauns Nacionālās drošības likumprojekts. Ir saņemti valsts varas un pārvaldes institūciju atzinumi, kas darba grupā izskatīti un iespēju robežās piedāvātie priekšlikumi ir iestrādāti likumprojektā, kas sagatavots izskatīšanai Saeimā.

Nacionālās drošības likumprojekta autori uzskata, ka Nacionālās drošības likumam:

1) jābūt, pēc iespējas, īsam;

2) jāietver tikai paši galveni valsts drošības organizatoriskie, tiesību un procesuālie parametri, jo tam jākļūst par jumta likumu;

3) jābalstās uz teorētiski pamatotu, skaidri pārskatāmu valsts drošības sistēmu, kas novērš funkciju dublēšanos, kur pienākumu un atbildības precīza sadale valsts vadošo pārvaldes institūciju un to vadītāju starpā stingri tiek balstīta uz parlamentārās demokrātijas varas dalīšanas principiem un Satversmes attiecīgo drošības sfēras pantu satura interpretāciju.

 

Atsevišķu likumprojektā ietverto principu skaidrojumi

1. Saeima. Nevar būt šaubu, ka Saeima ir valsts varas augstākā institūcija. Taču, kā redzam, civilā kontrole pār bruņotajiem spēkiem un valsts drošības iestādēm Latvijā salīdzinājumā ar citām demokrātiskām valstīm joprojām tiek veikta ierobežotā apjomā. Joprojām valsts pārvaldē tiek uzturēts viedoklis, ka Saeimai vai tās speciālajām komisijām nav jāizskata nacionālās drošības, aizsardzības koncepcijas un plāni, jo tas esot pretrunā ar Satversmē paredzētajiem Saeimas uzdevumiem. Satversmē nav minēta ari civilā kontrole, taču tās nepieciešamība demokrātiskajā pasaulē netiek apšaubīta un tiek uzskatīta par aksiomu. Ja tā, tad kā gan tautas priekšstāvji var realizēt savas, no tautas deleģētās tiesības, ja pašus pamatdokumentus neizskata valsts parlaments vai pilnvarotas deputātu komisijas nevar iesniegt savus atzinumus un noteikt valsts drošības prioritātes. Visā demokrātiskajā pasaulē par to nav šaubu un tas tā ir pieņemts, tāpēc izraisa izbrīnu, pat šaubas par demokrātijas dziļumu Latvijā, ja šādi un līdzīgi dokumenti apiet Saeimu.

2. Nacionālās drošības padome. Lietderīgi to nodot Ministru prezidenta vadībā, lai tās lēmumi būtu nekavējoties realizējami izpildvaras institūcijām. Līdz šim pieredzēts, ka NDP lēmumi nav saistoši izpildvarai. Ministru prezidents un kabinets tos var ignorēt. Līdzīgi nav pamatojuma dažādos dokumentos NDP līdz šim uzliktajiem koordinējošajiem, dažādu valsts drošības dokumentu izstrādes pienākumiem. Turklāt, kā rāda dažādu demokrātisku valstu pieredzes pētījumi, tad NDP atrodas valdības vadītāja vadībā, jo tieši valdības vadītājs nes atbildību par valsts pārvaldes iestāžu darbību un tieši viņam ir nepieciešami padomi un citu valsts augstāko varas institūciju un to vadītāju atbalsts. Der atgādināt, ka Valsts prezidentam saskaņā ar Satversmē noteikto nevar būt tiešas varas pār izpildvaru, līdz ar to pretrunīga ir NDP atrašanās Valsts prezidenta vadībā.

Nacionālās drošības padomes sastāvā būtu nepieciešams iekļaut arī ekonomikas vai finansu ministru, ņemot vērā drošības pasākumu lielo saistību ar finansiālo nodrošināšanu un tautsaimniecību.

3. Valsts prezidents. Jāņem vērā, ka Satversmes teksts nedod pamatu, lai Valsts prezidentam paredzēto dalību ārlietu un aizsardzības jomās paplašinātu līdz vispārējiem valsts drošības jautājumiem. Turklāt jāatzīmē, ka ievērojamā pirmskara Latvijas valsts un administratīvo tiesību autoritāte K.Dišlers savos teorētiskajos darbos skaidri norādīja uz Valsts prezidenta lomu un vietu valsts pārvaldē, proti, ka Valsts prezidents ir nevis rīkotājs, bet gan "labu padomu devējs", kuram nevar būt tiesības dot rīkojumus valsts izpildvarai. Viņa atbildība un rīcības instruments izpaužas kontrasignācijā un izmantojot veto tiesības.

Likumprojektā tiek nostiprināta Valsts prezidenta morālā atbildība, tas ir, šīs institūcijas patiesā loma valsts pārvaldē, noņemot viņa līdzatbildību par izpildvaras napaveikto valsts drošības jomā, kas ir likumsakarīga, ja viņš vada tik nozīmīgu institūciju kā NDP. Līdz šim, šķiet, tikai pieklājības pēc no Valsts prezidenta netiek prasīta atbildība par izpildvaras un drošības iestāžu pasivitāti vai nespēju uzlabot nacionālās drošības stāvokli.

Likumprojektā izstrādāta Valsts prezidenta izcilā Satversmē noteiktā vadošā loma valsts aizsardzībā karastāvokļa apstākļos.

Vienlaicīgi, apsverot lietderību, Valsts prezidentam uzticēts pārraudzīt Satversmes aizsardzības biroja darbību. Tādā veidā tiek panākts, ka SAB ir pietiekami neatkarīgs no Ministru kabineta un Saeimas, taču vienlaicīgi nepaliek bez kontroles. Tādā veidā Valsts prezidents kļūst par labi informētu demokrātiskās valsts varas pīlāru.

4. Likumprojektā noteiktas valsts apdraudējuma situācijas, to pārvarēšanas mehānismi un ārkārtējie pasākumi krīzes situācijās. Līdz šim šādi pasākumi nav likumos tikuši nostiprināti. Likumprojekts dod iespēju tos pilnveidot un papildināt.

5. Īpaši būtiska ir likumprojektā ietvertā nodaļa par valsts drošību un ar aizsardzību saistīto koncepciju un plānu izstrādāšanas, apstiprināšanas un kontroles pamatprocesa kārtību. Šāda nodaļa palīdzēs novērst līdz šim valdošo patvaļu un neskaidrību šo dokumentu sagatavošanā. Iestrādāto mehānismu pamatā civilās kontroles pār bruņotiem spēkiem pamatprincipi un lietderība.

Tā kā Nacionālās drošības likums paredzēts kā jumta likums, tad līdz ar tā izskatīšanu pirmajā lasījumā tiks izdarīti nepieciešamie precizējumi šobrīd spēkā esošajos speciālajos likumos.

Nacionālās drošības likumprojekta darba grupas vadītājs,

6.Saeimas deputāts Ģirts V. Kristovskis

 

Likumprojekts

Par zemes reformas pabeigšanu pilsētās

Saeimas dok. nr.4347; likumprojekts nr.1193

Ministru kabineta 1998. gada 2. jūnija sēdē akceptēts (prot. nr.28, 14.§)

un 3. jūnijā iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

1.pants.

Šis likums nosaka kārtību, kādā pabeidzama zemes reforma pilsētās, kā arī līdz tās pabeigšanai sakārtojamas zemes lietošanas tiesības un īpašuma attiecības un izskatāmi strīdi ar zemes reformu saistītajos jautājumos.

2.pants.

(1) Divu mēnešu laikā no šā likuma spēkā stāšanās dienas Latvijas pilsoņi — dzīvojamās ēkas īpašnieki vai augļu dārza lietotāji, ja zeme viņiem piešķirta augļu dārza ierīkošanai ar apbūves tiesībām, — var pieteikties uz zemes iegūšanu īpašumā par maksu, ja šo zemi nav pieprasījuši bijušie zemes īpašnieki vai viņu mantinieki vai viņi par to pieprasījuši kompensāciju, vai saņēmuši līdzvērtīgu zemi citā vietā.

(2) Zemes komisijas divu mēnešu laikā (Rīgas pilsētas zemes komisija — triju mēnešu laikā) pēc šā likuma stāšanās spēkā par neizskatītiem pieteikumiem uz zemes iegūšanu īpašumā par maksu izsūta iesniedzējam paziņojumu, kurā ir uzskaitīti iesniedzamie dokumenti, norādot to iesniegšanas termiņu, ne ilgāku kā četri mēneši (Rīgas pilsētas zemes komisija — seši mēneši) pēc šā likuma stāšanās spēkā.

(3) Ja dokumenti nav iesniegti šajā likumā noteiktajā termiņā, tiek zaudētas tiesības izpirkt zemi likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12.pantā noteiktajā kārtībā.

(4) Pilsētu zemes komisijas visus iesniegtos zemes pieprasījumus izskata un attiecīgos atzinumus par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu vai nodošanu īpašumā par maksu pieņem septiņu mēnešu (Rīgas pilsētas zemes komisija — deviņu mēnešu) laikā pēc šā likuma stāšanās spēkā.

3.pants.

Latvijas pilsoņi, kuri ieguvuši dzīvojamās ēkas īpašumā vai augļu dārzu ar apbūves tiesībām lietošanā pēc 1992.gada 20.jūnija, ir tiesīgi zemi iegūt īpašumā par maksu atbilstoši zemes gabala kadastrālajai vērtībai platībā, kāda nosakāma atbilstoši likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12.pantam, ja šo zemes gabalu nav pieprasījuši bijušie zemes īpašnieki vai viņu mantinieki vai viņi par to pieprasījuši kompensāciju, vai saņēmuši līdzvērtīgu zemi citā vietā, šādā kārtībā:

1) Latvijas pilsoņi — pirmās šķiras mantinieki un pārdzīvojušie laulātie, kuri šajā pantā minētās tiesības ieguvuši mantošanas ceļā, kā arī bērni, mazbērni un laulātie, kuri šīs tiesības ieguvuši dāvinājuma rezultātā, zemi ir tiesīgi iegūt īpašumā, maksājot ar privatizācijas sertifikātiem vai latiem pēc zemes izpircēja izvēles;

2) Latvijas pilsoņi, izņemot šā panta pirmajā punktā minētos, kuri šajā pantā minētās tiesības ieguvuši mantošanas, dāvinājuma, kā arī cita veida darījumu rezultātā, zemi ir tiesīgi iegūt īpašumā, maksājot ar īpašuma kompensācijas sertifikātiem vai latiem pēc zemes izpircēja izvēles.

4.pants.

Ja vēl nav uzsākta par valsts budžeta līdzekļiem to zemes gabalu robežu uzmērīšana, uz kuriem tiek atjaunotas zemes īpašuma tiesības, bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem ir tiesības līdz 1998.gada 31.decembrim no šīs zemes atteikties un pieprasīt par to īpašuma kompensācijas sertifikātus.

5.pants.

(1) Zemes reforma uzskatāma par pabeigtu, ja pilsētas pašvaldības teritorijā ir izpildīti likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 6., 7. un 8.pantā paredzētie darbi.

(2) Pilsētu zemes komisijas izbeidz savu darbību, ja tās ir izpildījušas likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 6.panta 4.punkta un 8.panta 1.punkta noteiktos pasākumus un šā likuma 2.panta prasības.

(3) Gadījumos, kad pilsētu zemes komisijas ir pieņēmušas lēmumus par zemes īpašuma un lietošanas tiesībām, bet īpašniekiem un lietotājiem dokumenti nav izsniegti, tos šā likuma 15.pantā noteiktajā kārtībā pārņem attiecīgās Valsts zemes dienesta nodaļas.

6.pants.

Mēneša laikā pēc zemes reformas darbu pabeigšanas attiecīgā pilsētas pašvaldība sagatavo un iesniedz Valsts zemes dienestā paziņojumu par zemes reformas pabeigšanu un pārskatu par šo darbu izpildi, norādot zemes platības, kuras saskaņā ar likuma "Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās" 7.pantu nostiprināmas uz valsts vārda.

7.pants.

Tieslietu ministrs noteiktā kārtībā iesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā Valsts zemes dienesta sagatavotos rīkojuma projektus par zemes reformas pabeigšanu attiecīgo pašvaldību teritorijā.

8.pants.

Ja tiek pieņemts Ministru kabineta rīkojums par atsevišķu valstij piekrītošu zemes gabalu nodošanu kādai no pašvaldībām, īpašuma tiesības uz šiem zemes gabaliem nostiprināmas zemesgrāmatā uz attiecīgās pašvaldības vārda bez iepriekšējas īpašuma tiesību nostiprināšanas uz valsts vārda.

9.pants.

(1) Uz valsts vārda valsts akciju sabiedrības "Latvijas Hipotēku un zemes banka" (turpmāk — Latvijas Hipotēku un zemes banka) personā zemesgrāmatās nostiprināmas īpašuma tiesības uz zemi, kura piešķirta dzīvojamās ēkas īpašniekiem vai augļu dārza ar apbūves tiesībām lietotājiem — Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kā arī citām fiziskajām personām, kas nav Latvijas pilsoņi, ja šo zemi nav pieprasījuši bijušie zemes īpašnieki vai viņu mantinieki vai viņi par to pieprasījuši kompensāciju, vai saņēmuši līdzvērtīgu zemi citā vietā.

(2) Zemes īpašuma tiesības uz valsts vārda Latvijas Hipotēku un zemes bankas personā nostiprināmas zemesgrāmatā, pamatojoties uz uzziņu, kas sastādīta saskaņā ar likuma "Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās" 10.pantu. Šai uzziņai pievienojami:

1) pilsētas zemes komisijas lēmums par dzīvojamās ēkas apbūvei vai augļu dārza ar apbūves tiesībām lietošanai nodotā zemes gabala robežu, platības un kadastrālā novērtējuma apstiprināšanu, kā arī servitūtu un apgrūtinājumu noteikšanu;

2) zemes gabala robežu plāns ar kadastra numuru. Nosakot zemes gabala platību, pilsētas zemes komisija ievēro likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12.panta noteikumus.

(3) Šā panta pirmajā daļā minētās fiziskās personas pieteikumus zemes gabala pirkšanai iesniedz attiecīgās pilsētas zemes komisijai divu mēnešu laikā pēc šā likuma stāšanās spēkā dienas. Pēc termiņa izbeigšanās minētās personas zaudē tiesības pirkt zemi šajā likumā noteiktajā kārtībā.

(4) Pilsētas zemes komisija iesniegtos pieteikumus izskata šā likuma 2.panta ceturtajā daļā noteiktajos termiņos.

10.pants.

Šā likuma 9.pantā minētos zemesgrāmatās nostiprināmos zemes gabalus, noslēdzot zemes pirkuma līgumu, Latvijas Hipotēku un zemes banka atbilstoši zemes kadastrālajai vērtībai pārdod:

1) fiziskajām personām, kas nav Latvijas pilsoņi, kuri ieguvuši dzīvojamās ēkas īpašumā vai augļu dārzu ar apbūves tiesībām lietošanā līdz 1992.gada 20.jūnijam, — par privatizācijas sertifikātiem vai latiem pēc zemes pircēja izvēles;

2) fizisko personu, kas nav Latvijas pilsoņi, pirmās šķiras mantiniekiem un pārdzīvojušiem laulātajiem, kuri mantošanas ceļā ieguvuši dzīvojamās ēkas īpašumā vai augļu dārzu ar apbūves tiesībām lietošanā pēc 1992.gada 20.jūnija, kā arī bērniem, mazbērniem un laulātajiem, kuri šīs tiesības ieguvuši dāvinājuma rezultātā, — par privatizācijas sertifikātiem vai latiem pēc zemes pircēja izvēles;

3) fiziskajām personām, kas nav Latvijas pilsoņi, izņemot šā panta otrajā punktā minētos, kuri mantošanas, dāvinājuma, kā arī cita veida darījumu rezultātā ieguvuši dzīvojamās ēkas īpašumā vai augļu dārzu ar apbūves tiesībām lietošanā pēc 1992.gada 20.jūnija, — par īpašuma kompensācijas sertifikātiem vai latiem pēc zemes pircēja izvēles.

11.pants.

Valstij piederošos zemes gabalus, uz kuriem atrodas Latvijas pilsoņu, Latvijas Republikas pastāvīgo iedzīvotāju vai citu fizisko personu īpašumā esošās dzīvojamās ēkas vai lietošanā esoši augļu dārzi ar apbūves tiesībām un kuri nostiprināti zemesgrāmatā uz valsts vārda citu institūciju personā, Latvijas Hipotēku un zemes banka atbilstoši zemes kadastrālajai vērtībai pārdod šajā pantā minētajām personām par īpašuma kompensācijas sertifikātiem vai latiem pēc zemes pircēja izvēles. Šajos gadījumos zemes gabalu īpašuma tiesību nostiprināšana Latvijas Hipotēku un zemes bankas personā nav nepieciešama. Šajā pantā minēto zemes gabalu pārņemšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

12.pants.

Fiziskās personas, kuras pērk šā likuma noteiktajā kārtībā uz valsts vārda zemesgrāmatā nostiprinātos zemes gabalus, ir atbrīvotas no valsts nodevas maksāšanas. Noslēdzot zemes pirkuma līgumu, ievērojami likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 21.panta otrajā daļā minētie ierobežojumi.

13.pants.

Izdevumus, kas saistīti ar zemes īpašuma tiesību noformēšanu un nostiprināšanu uz valsts vārda zemesgrāmatā un zemes pirkuma līguma slēgšanu, apmaksā zemes pircējs latos.

14.pants.

Uz zemes gabaliem, kurus Latvijas Hipotēku un zemes banka pārdod šajā likumā noteiktajā kārtībā, pašvaldībām nav pirmpirkuma tiesības.

15.pants.

Pilsētu zemes komisijas divu mēnešu laikā pēc savas darbības izbeigšanas nodod zemes komisijas protokolus un ar zemes reformu saistīto dokumentāciju Valsts zemes dienesta attiecīgajai nodaļai. Dokumentācija tiek kārtota atbilstoši normatīvajiem aktiem par arhīviem. Sarakstus par neapmierinātajiem zemes pieprasījumiem kopā ar pieprasītāju iesniegtajiem dokumentiem pilsētas zemes komisija saskaņā ar likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 14.pantu nodod Centrālajai zemes komisijai.

16.pants.

Pēc pilsētas zemes komisijas darbības izbeigšanās līdz zemes reformas pabeigšanai zemes strīdi izskatāmi šādā kārtībā:

1) ar zemes īpašuma robežām saistītos strīdus līdz īpašuma reģistrēšanai zemesgrāmatā izskata Valsts zemes dienesta attiecīgās nodaļas izveidota komisija, kuras sastāvā ir pilsētas domes iecelts pārstāvis, un tās lēmumu mēneša laikā pēc tā paziņošanas var pārsūdzēt Centrālajā zemes komisijā vai tiesā;

2) pilsētas zemes komisijas lēmumus par zemes īpašuma tiesībām, maksas apmēra noteikšanu par izpērkamo zemi un kompensācijas apmēriem mēneša laikā pēc to paziņošanas var pārsūdzēt Centrālajā zemes komisijā vai tiesā;

3) strīdi par zemes īpašuma tiesību apgrūtinājumiem izskatāmi tiesā.

17.pants.

Ja ir nokavēts termiņš, līdz kuram bija jāiesniedz dokumenti, kas apliecina zemes īpašuma vai mantošanas tiesības, Centrālā zemes komisija var atjaunot zemes īpašuma tiesības vai piešķirt kompensāciju. Centrālās zemes komisijas lēmumu mēneša laikā pēc tā paziņošanas var pārsūdzēt tiesā.

18.pants.

Par pilsētu administratīvajās robežās esošajiem zemes gabaliem ar dalītām īpašuma attiecībām (ēkas (būves) un zeme) strīdus, kas saistīti ar nomas līgumu slēgšanu, izskata Centrālā zemes komisija, kuras lēmumu mēneša laikā var pārsūdzēt tiesā. Ja Centrālās zemes komisijas lēmumu kāda no līgumslēdzējpusēm neizpilda un tas nav mēneša laikā pārsūdzēts, lēmuma izpildes nodrošināšanu veic tiesu izpildītāji saskaņā ar likumu "Par tiesu varu", par pamatu piedziņai ņemot Centrālās zemes komisijas lēmumu.

 

Par likumprojektu

Likumprojekts "Par zemes reformas pabeigšanu pilsētās" izstrādāts saskaņā ar Ministru prezidenta 1997. gada 2. decembra rīkojumu nr.355 "Par darba grupu likumprojekta "Par zemes reformas pabeigšanu pilsētās" izstrādei". Likumprojekts izstrādāts, ievērojot pamatnostādnes, kādas bija ietvertas analogā likumā "Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos", kuru Saeima pieņēma 1997. gada 30. oktobrī.

Likuma "Par zemes reformas pabeigšanu pilsētās" pieņemšana nodrošinās pilsētu zemes reformas pabeigšanas tiesisko bāzi un veicinās īpašuma kompensācijas sertifikātu izmantošanu. Tā pieņemšana paātrinās zemes privatizāciju pilsētās, nepalielinot budžeta izdevumus. Likumprojekts nosaka:

1) kārtību, kādā pabeidzama zemes reforma pilsētās;

2) kā līdz reformas pabeigšanai sakārtojamas zemes lietošanas tiesības un īpašuma attiecības;

3) kā izskatāmi strīdi ar zemes reformu saistītajos jautājumos;

4) termiņus zemes pieprasījumu iesniegšanai, zemes lietošanas tiesības apliecinošu dokumentu piestādīšanai un pilsētu zemes komisiju atzinumu pieņemšanai par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu vai zemes nodošanu īpašumā par samaksu;

5) pilsētu zemes komisiju darbības pabeigšanas termiņu un kārtību;

6) kārtību, kādā zemi izpērk Latvijas Republikas pilsoņi, kuri dzīvojamās ēkas un augļu dārzu ar apbūves tiesībām ieguvuši īpašumā pēc 1992. gada 20. jūnija;

7) kārtību, kādā Latvijas Republikas pastāvīgie iedzīvotāji un citas fiziskās personas, kas nav Latvijas Republikas pilsoņi, iegūst zemi īpašumā, ja viņiem pieder dzīvojamās mājas vai augļu dārzi ar apbūves tiesībām.

Likumprojekts nodrošina vienādas tiesības lauku un pilsētu pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kas nav Latvijas Republikas pilsoņi, iegūt īpašumā zemi ēku un augļu dārzu ar apbūves tiesībām uzturēšanai. Lai paātrinātu zemes privatizāciju pilsētās un veicinātu īpašuma kompensācijas sertifikātu izmantošanu, nepieciešama likumprojekta pieņemšana Saeimā steidzamības kārtā.

Ekonomikas ministrs L.Strujevičs