"Mēs dziedāsim šodien. Mēs dziedāsim rīt. Mēs dziedāsim šodien un rīt!"

Sestdien, 10.martā, Latvijas Nacionālajā operā notika Lielās mūzikas balvas 2000 pasniegšanas sarīkojums

Starp sarīkojuma goda viesiem — Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freibergs

Apsveikuma vārdus saka kultūras ministre Karina Pētersone

un pats dižākais Nacionālās operas solists Kārlis Zariņš

Lielās mūzikas balvas laureāti — komponisti Raimonds Pauls, Jānis Lūsēns, Juris Karlsons un Pēteris Vasks

Rīgas Doma kora skolas zēnu koris ar savu māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Mārtiņu Klišānu un kora skolas direktoru Jāni Erenštreitu

Valsts akadēmiskā kora "Latvija" mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais; Latvijas Radio kora diriģenti Sigvards Kļava un Kaspars Putniņš; flautiste Dita Krenberga

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Lielās mūzikas balvas, kas tika piešķirtas jau astoto reizi, šoreiz saņēma flautiste Dita Krenberga, komponisti Pēteris Vasks, Juris Karlsons un Jānis Lūsēns, Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Radio koris un Rīgas Doma kora skolas zēnu koris — par izciliem sasniegumiem 2000.gadā, bet par mūža ieguldījumu mūzikas mākslā — komponists un pianists Raimonds Pauls. Koncertā mirdzēja laureātu jaunrades pērles, saucot atmiņā aizvadītā gada spilgtākos mūzikas dzīves notikumus pašu mājās un sasniegumus ārzemēs.

Kā allaž, atraktīvi un skaisti programmu vadīja muzikoloģe Gunda Vaivode un Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars, taču viņi bija spiesti atzīt, ka sarīkojums kļūst neprognozējams. Proti, svētku noskaņā kā trauksmes zvans arvien skaļāk sāka skanēt laureātu vienprātīgais protests pret Izglītības un zinātnes ministrijas jaunākajiem lēmumiem, kas grauj muzikālās audzināšanas sistēmu. Kora "Latvija" direktors Māris Ošleja: "Tautai, kuras identitātes pamatā ir tautasdziesma, kura savu valstiskumu ieguvusi un arī atkarojusi ar dziesmu, vairāk nav jādzied. Pietiek! Tādēļ, izpildot Izglītības ministrijas norādījumus, mēs nedziedāsim." Nomierinot dziesmai noskaņojušos klausītājus, viņš savu uzrunu nobeidza ar vārdiem: "Joks. Tas bija joks. Mēs dziedāsim. Bet vēl vairāk nekā par šo balvu mēs priecātos, ja dziesma atgrieztos mūsu skolās." Radio kora diriģents Kaspars Putniņš: "Mēs esam viena no tām laimīgajām paaudzēm, kas dzīvo neatkarīgā Latvijā. Ceru, ka mēs nekļūsim slaveni ar to, ka mūsu laikā mūzikas izglītība būs degradējusies. Es esmu pārliecināts, ka notiks tieši pretējais." Doma kora skolas direktors Jānis Erenštreits: "Nekad vēl mūsu jaunieši nebija dziedājuši tik saskanīgi, tik labi kā šajos Skolēnu Dziesmu svētkos. Tā ir liela izaugsme. Līdzi ir augusi arī zēnu koru kustība, ko mēs pirms trīsdesmit gadiem bikli aizsākām ar salidojumiem Cēsīs un Ogrē. Tagad savos koros dzied gandrīz pieci tūkstoši zēnu. Un pēkšņi pienāk ziņa — šis skaistais darbs tiek pilnīgi noārdīts! Ceru, ka vēl ir iespēja kaut ko glābt." Acīmredzamo kļūdu aicināja labot arī Pēteris Vasks, Jānis Lūsēns un Juris Karlsons. Akadēmiķis Jānis Stradiņš savu pārliecību izteica apbrīnojami trāpīgā metaforā: "Dziedātājputnu nedrīkst padarīt par gaļasputnu!" Bet saskanīgais koris no Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna "Putnu operas" pauda pašas tautas neiznīdējamo optimismu: "Mēs dziedāsim šodien. Mēs dziedāsim rīt. Mēs dziedāsim šodien un rīt!"

Kā leduskalna neredzamā, būtiskākā daļa, vārdos izteiktos protestus stiprināja pati lielā māksla, dzīvais mūzikas gars, kas piestrāvoja visu zāli. Par Pētera Vaska mūziku tika teikts, ka tā atgādina — pasaule ir labāka un cilvēki dvēselē bagātāki, nekā viņi iedomājas sevi esam, un dzīvē viņi iet kā pa laipu pāri elles bezdibenim — ar paceltu galvu un ideālistisku skatu. Tā ir mūzika, kas rāda ceļu uz baznīcu un liek vērst acis uz zvaigznēm. Rakstniece un tulkotāja, atdzimušās Latvijas pirmā vēstniece Somijā un Igaunijā Anna Žīgure: "Ar savu darbu Pēteris Vasks ir pierādījis un pierāda, ko nozīmē patiesa globalitāte. Pretēji tai par globalizāciju dēvētajai šauri ekonomiskajai parādībai globālā domāšana Pētera Vaska mūzikā paceļ cilvēku prātus augšup līdz debesīm, neraugoties uz to, kurā pasaules malā viņi dzīvo un pie kādiem sabiedrības slāņiem pieder. Kultūra ir tā joma, kurā mēs, latvieši, varam līdzi runāt bagātām un lielām, bet varbūt reizēm savā ekonomiskajā labklājībā iegrimušām dvēseliski nabadzīgākām tautām. Uz kultūras pamata stāvot, mēs būsim stipri, un uz tā mums jābūvē sava valsts."

Sveicot baleta "Sidraba šķidrauts" autoru Juri Karlsonu, kultūras ministre Karina Pētersone saka: "Nemaz nav daudz to tautu, kas var lepoties ar savu oriģinālbaletu. Latvieši var. Jo latviešiem ir tāds komponists. Un tas nekas, ka viņš ir Mūzikas akadēmijas rektors un gadiem ilgi ir noņēmies, cīnoties ar Kultūras ministriju, lai varētu nokrāsot savas akadēmijas fasādi. Tas nekas, ka viņš sēž padomēs un žūrijās. Reizēm viņš noliek to visu malā un brauc uz Piebalgu, uz saviem Zosēniem. Tur viņš klausās klusumu un raksta baletu." Piekrītot, ka baleta izrāde ir mākslu sintēze, kurā piedalās horeogrāfs, režisors un scenogrāfs, piedalās savās klasikas tradīcijās stiprais un brīnišķīgais Latvijas balets, ministre uzsvēra, ka pamatu pamats ir Jura Karlsona mūzika. Ar savu darbu viņš darījis bagātāku latviešu mūziku, horeogrāfiju un Nacionālo operu.

Visu aktieru vārdā Jāni Lūsēnu sveica 2000.gada labākās aktrises titula īpašniece Rēzija Kalniņa. Komponista sadarbībā ar dzejnieci un dramaturģi Māru Zālīti tapusī "Putnu opera" un muzikālās izrādes "Indriķa hronika" un "Neglītais pīlēns" nes lielu pozitīvas enerģijas lādiņu, atraisa cilvēkā labo. Pēc Rēzijas Kalniņas vārdiem, šī mūzika skan kā dvēseļu balsis, kas nāk no Visuma.

Doma kora skolas zēnu koris, kurā bērnu dienās dziedājuši arī Māris Sirmais, Sigvards Kļava, Kaspars Putniņš un daudzi citi Lielās mūzikas balvas laureāti, savu 50 gadu jubileju atzīmēja arī ar vērienīgu koncerttūri Amerikas Savienotajās Valstīs, kur tas viesojās jau trešo reizi un nākamgad uzaicināts piedalīties starptautiskā festivālā. Bet jau aprīlī Rīgas Doma kora skolas puikas kopā ar saviem sabiedrotajiem no Mediņa skolas uzņems Rīgā zēnu korus no Francijas, Vācijas, Krievijas, Zviedrijas un ASV. Pasniedzot kora galvenajam diriģentam Mārtiņam Klišānam augsto balvu, Latvijas tenoru tenors Kārlis Zariņš izteica cerību, ka slavenajā zēnu korī izaugs arī kāds varens operdziedonis.

Par garīgās mūzikas festivālu tradīcijas iedibināšanu savukārt tika cildināts Valsts akadēmiskais koris "Latvija". Tas aizvadītajā gadā ar panākumiem piedalījies prestižos starptautiskos festivālos Zviedrijā, Francijā, Spānijā un citās zemēs, bet vislielāko pienesumu mūsu kultūrai devis ar garīgās mūzikas svētkiem, kas augustā notika jau trešo reizi un deva iespēju septiņu slavenu diriģentu rokrakstā noklausīties deviņus vokāli instrumentālus opusus, arī Paula Dambja speciāli šim festivālam rakstīto "Rīgas psalmu grāmatu".

Debesu augstumos klausītāju sirdīm lika pacelties visu trīs apbalvoto koru priekšnesumi, dramatiskais fragments no Pētera Vaska Otrās simfonijas, svētku viešņas Egles Špokaites un mūsu solista Alekseja Ovečkina duets no "Sidraba šķidrauta" un Ditas Krenbergas patiesi brīnumainā flauta.

Kad uz podesta bija palikusi pati pēdējā sudraba statuete, vārds tika dots Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentam profesoram Jānim Stradiņam. Un, izmantojot mūsu kultūras ministres terminoloģiju, varētu teikt — nemaz nav daudz to tautu, kas var lepoties ar tādu mūziķi un muzikantu kā Raimonds Pauls, un ar tādu pasaules līmeņa zinātnieku, eksakto zinātņu kopēju kā Jānis Stradiņš, kas tik trāpīgi, dziļi un cilvēciski sirsnīgi prata to pateikt. Savu uzrunu viņš sāka ar atziņu: "Šī Lielā mūzikas balva ir par mūža ieguldījumu. Būtībā varētu teikt — tā ir Tautas balva, tā ir Tēvzemes balva, tā ir Latvijas balva. Tā mums tas jāvērtē, jo Raimonds Pauls ir plašāka mēroga cilvēks. Viņš ir tautas audzinātājs, tās identitātes izteicējs un veidotājs, neskaitāmu iniciatīvu rosinātājs. Īsi sakot — Latvijas 20.gadsimta zīme jeb simbols." Profesors atgādināja, ka piecdesmit nebrīves gados Pauls bijis visvairāk vajadzīgs un gads, ko atceramies kā Prāgas pavasara gadu, bija arī Raimonda Paula "Mežrozītes" un "Baltijas jūras" gads, kas Latviju modināja no letarģiskā miega un neļāva nolaisties. Pēc Jāņa Stradiņa vārdiem, Raimonds Pauls droši vien nav elitārs, tāpat kā par elitāru nesaucam tautasdziesmu, Emīlu Dārziņu vai Beranžē. Te ir runa par misijas apziņu, te talants vienojas ar vienkāršību. Un kļūst par tautas gara mantu.

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore