MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

1987.gada 14.jūnijā grupa "Helsinki ’86" Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, pauda pirmo atklāto protestu pret padomju totalitārismu. Arī vēlākajos gados vairāk ticis rakstīts par to, kas noticis pašā Brīvības pieminekļa pakājē. Bet kā jūtas šis unikālais 1936.gada 18.novembrī atklātais monuments? Par to domā cilvēki, kuri bijuši iniciatori Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda izveidei. Fonda dibināšanas kopsapulce 13.jūnijā, Latviešu biedrības namā.

Brīvības piemineklim — visas tautas plecu

Eižens Upmanis, Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu pārvaldes direktors

Brīvības pieminekļa akmens daļas ir veidotas no atsevišķiem akmens blokiem, tēli — no atsevišķiem blokiem. Šo bloku sadures, to šuves diemžēl vairs nav blīvas un nespēj pasargāt pieminekli no atmosfēras ūdens iekļūšanas tajā.

Ūdens sūcas iekšā piemineklī arī no terases puses, uz kuras ir uzklāts bruģakmens segums. No tā ūdens sūcas tālāk un nonāk lejā, dzelzsbetona konstrukcijās. Betons, kā zināms, ir mitrumu vadošs materiāls, tāpēc ūdens krājas pieminekļa iekšpusē. Tur ir centrālā daļa, centrālais obelisks vēdinās caur diviem lodziņiem brīvības tēla pakājē un atverēm pieminekļa durvīs. Sānu daļā, kur ir pieminekļa paplašinājums, atrodas otra dzelzsbetona čaula. Starp abām šīm čaulām gaiss gandrīz nemaz necirkulē. Tādēļ ūdens, kas tur ieplūst, sakrājas, pēc tam iztvaiko un, nespējot izkļūt uz āru, kondensējas. Tur veidojas pastāvīga mitruma telpa. Šo visu apstākļu ietekmē dzelzsbetona dzelzs armatūra korodējas. Šajā procesā metāls, kā zināms, izplešas un, ja armatūra ir pietiekami tuvu betona virskārtai, tā daļas pa šķēpelēm, pa gabaliem lec nost. Tas redzams vairākās vietās Brīvības pieminekļa iekšpusē.

Jau vairākus gadus gan ar Latvijas Tehniskās universitātes, gan ar Anglijas dzelzsbetona konsultāciju un restaurācijas firmas, gan Vācijas konservācijas centra speciālistu palīdzību esam pētījuši, ko šajā situācijā ar pieminekli darīt. Ir pārbaudīta dzelzsbetona nestspēja un armatūras korozijas pakāpe. Ir arī pārbaudīts, cik stiprs ir betons. Pētījumi ir jāpadziļina un jāturpina — iegūti tikai iepriekšēji rezultāti. Tie tomēr ļauj spriest: ja pietiekami operatīvi tiks veikti tālākie dzelzsbetona konservēšanas darbi, pasargājot to no turpmākas mitruma pieplūšanas, nomainot atsevišķās virsmas pieminekļa iekšpusē un stiegrojuma elementus, fundamentālāki pieminekļa restaurācijas darbi nebūs vajadzīgi. Bet ir vēl vesela rinda nopietnu jautājumu, kuri papildus jāpētī. Ceram, ka šajā gadā dzelzsbetona konstrukciju izpētes darbi varētu tikt nopietni pavirzīti, varbūt pat pabeigti. Tad jau nākamgad zināsim, ko praktiski darīt. Vēl jāveic grunts izpēte zem terases, kas no ārpuses gandrīz nav redzama. Terases apejošās atbalsta sieniņās jau vērojamas plaisas, kas izveidojušās starp šīm sieniņām un pakāpieniem. Ir redzams, ka notikuši sēšanās procesi. Ne nu gluži šodien, tie ir gadiem ilgi procesi. Ja salīdzinām pieminekļa izvietojumu ar veco plānu, kur atradušies ravelīni no Rīgas nocietinājumu sistēmas, redzams, ka viens ravelīns ir Brīvības pieminekļa vietā. Terases vietā ir tieši pāreja no šīs ravelīnu zonas uz aizbērto aizsargkanālu zonu. Varbūt šis aizbērums ir ar citām ģeoloģiskām īpašībām nekā šis ravelīnu grunts saturs. Tas arī varētu būt par iemeslu šīm deformācijām.

Par Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda dibināšanu ar Bultes kungu no Toronto esam konsultējušies kopš 1994.gada nogales. Sākumā pietrūka informācijas, lai secinātu, cik naudas būs vajadzīgs šiem nolūkiem. Pietrūka arī organizatoriskās struktūras, lai mēs nepaliktu kā uzsaucēji, kuri tālāko nespēj nodrošināt. Tagad nu ir gatava aplēse Brīvības pieminekļa restaurācijas darbiem, un tā ir kļuvusi par pirmo finansiālo aprēķinu pamatu. Tad arī kļuva skaidrs, ka bez plašas ziedojumu vākšanas kā Latvijā, tā pasaulē nevarēs iztikt.

Mēs saņemam finansējumu Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu restaurācijai no diviem avotiem. No Rīgas pilsētas budžeta saņemam uzturēšanas darbiem 40 000 latu gadā, šī summa ir nemainīga kopš 1994.gada un diemžēl nesedz reālos uzturēšanas izdevumus. Tur ieskaitāmi tie visi darbi, kas tādā objektā kā Brāļu kapi ir vajadzīgi. Restaurācijai saņemam līdzekļus no valsts budžeta caur Kultūras ministriju: līdz pēdējam laikam tas notika, vienīgi pamatojoties uz kultūras pieminekļu avārijas stāvokļa likvidēšanas programmu (Pieminekļu inspekcija). Šī summa pēdējos gados ir no 50 000 līdz apmēram 150 000 latu gadā: praktiski tie ir 50 000 pamatbudžetā un pārējā summa budžeta grozījumos. Šogad Brīvības piemineklis un Brāļu kapi Valsts budžeta likumā ir ierakstīti atsevišķā rindā, tur ir tikai 50 000 latu. Jautājums par papildu finansējumu tiek vēl izskatīts. Šī pagaidām saņemtā summa ir par mazu, lai līdz Latvijas valsts 80. jubilejai savestu kārtībā terases pie pieminekļa. Lai Valsts prezidentam, tur ziedus noliekot, nobūtu šķībi kāja jātur un lai kāds no valstsvīriem šajā vietā nepakluptu.

Ziedojumu veidā nekāds līdzekļu papildinājums nav ienācis. Ir bijuši kādi simboliski 50 dolāri pirms pāris gadiem. Ir saņemti atsevišķi ziedojumi 1990. gadā, piemēram, tautietis Reinis Kalnājs no Kanādas bija iemaksājis 2500 dolāru tieši Brīvības piemineklim. Šī nauda bija iemaksāta Tautas frontes kasē, un tā arī nav atradusies. Toreiz jau cilvēki tika aicināti ziedot piemineklim, bet, protams, ar vienu aicinājumu vien nepietiek, jo ir jābūt izstrādātai veselai sistēmai.

Vēl 1995. gadā mēs nebijām gatavi uzsākt šo akciju (dibināt Brīvības pieminekļa atjaunošanas fondu — red. ). Bija jāpaiet zināmam laikam. Šobrīd mēs redzam, ka bez tautas vispārējā atbalsta mums ar pieminekļa atjaunošanu var klāties visai vāji.

Protams, esam pamatīgi izpētījuši arī ziedojumu vākšanas pieredzi 30. gados, kad Brīvības piemineklis vēl tikai tapa. Taču tādu mehāniku atjaunot, otrreiz par jaunu izveidot mēs vairs nevaram. Toreiz gandrīz katrā pagastā bija Brīvības pieminekļa komitejas nodaļas. Katram pagastvecim un pagasta skrīverim tā bija goda lieta, komitejā parasti bija arī pagasta skolotājs, aizsargu priekšnieks, mācītājs vai vēl kāds vietējais. Tagad to visu tik plaši izdarīt nevaram, pasākums ir mazliet vispārināts.

Tiklīdz šis fonds būs oficiāli reģistrēts, uzreiz iesniegsim lūgumu par attiecīgiem nodokļu atvieglojumiem ziedotājiem. Domāju, ka Latvijā tas būs panākams. Kas attiecas uz ārvalstīm, par to esam runājuši ar atbildīgiem PBLA darbiniekiem Rīgā un tā birojā pārsprieduši arī iespējamās ziedojumu atlaides. Mums tika ieteikta kārtība, kā šos ziedojumus varētu vākt Amerikā, Vācijā un citās pasaules valstīs. Ceram uz lielu un nopietnu atbalstu no mūsu tautiešiem ārzemēs. Protams, arī latvieši Latvijā ziedos savu iespēju robežās. Visticamāk, ka sirmas māmiņas no savas pensijas uz ēšanas rēķina vai citādi ietaupīs kādu latu, lai ziedotu Brīvības piemineklim. Tāpēc šī summa var sanākt nepietiekama, un mēs ļoti ceram uz ārzemju tautiešu atsaucību un sekmīgo Latvijas uzņēmēju un uzņēmumu atbalstu.

Raimonds Bulte, latviešu uzņēmējs no Toronto, tagad Rīgas Komercbankas padomnieks:

Brīvības piemineklis ir kā tāda svētnīca, kam katrs cilvēks no tālienes vēlas noiet garām. Arī man, vēl kā zēnam Rīgā iebraukušam, tas pavērās visā savā spožumā. Sevišķas atmiņas par pieminekli glabā tie latvieši, kuri ar saviem ziedojumiem piedalījās pašā sākumā, trīsdesmitajos gados. Daudzi no viņiem tagad jau ir aizsaulē.

Šis piemineklis ir kā tāds mūsu valsts galvenais punkts, un daudzi ārzemēs dzīvojošie latvieši arī šoreiz būs gatavi atbalstīt jaundibināto fondu. Jā, visā Latvijā ir izkaisīts daudz sīkāku pieminekļu. Bet pie šī, centrālā, aiziet gan valdības vīri, gan augsti ārvalstu viesi.

Ja šodien paskatās uz tā piekāji un tuvāko apkārtni, nevar sacīt, ka tā būtu īpaši patīkama aina. Baltais akmens jau ir sūnām pilns, un man tas sāp, liek rīkoties. Ir beidzot jārealizē arī arhitekta Ernesta Štālberga izstrādātais Brīvības pieminekļa laukuma izbūves projekts. Patlaban piemineklis Rīgas centrā ir kā uz ielas atstāts jeb, Štālberga vārdiem izsakoties, kā "uz vienas kājas".

Var iebilst, ka vēl Rīgā nav pabeigts Operas nams, ir daudz citu vajadzību. Es nenoliedzu: ir jānobeidz arī Operas nams, kura atjaunošanas nepabeigtie darbi slēpjas kā rēgs aiz nokrāsotās fasādes. Ir arī doma par Nacionālās bibliotēkas būvi, atjaunoto Vērmaņdārzu un Melngalvja namu. Visi tie ir ievērības cienīgi un nepieciešami objekti. Arī tiem ļoti ievērojamas summas būs vajadzīgas. Bet Brīvības piemineklis ir kā svētnīca mums visiem, kā tautas kopējo jūtu paudējs.

Ja būtu jāizvēlas, kuram ziedojumam dot lielāko summu, man personīgi tas būtu Brīvības piemineklis. Kamēr vēl spēks kaulos, vēlos pielikt arī savu enerģiju atjaunošanas darbā. Tāpat rēķinos ar pārējo tautiešu atbalstu no ārzemēm. Neesmu pats runājis ne ar Kanādas Latviešu nacionālās apvienības (KLNA), ne Daugavas Vanagu vadošajām personām. Par šo tēmu "Vai ļausim sagrūt Brīvības piemineklim?" jau esmu rakstījis latviešu avīzei "Latvija Amerikā" (Toronto) un "Laiks" (Ņujorkā). Sarunās ar dažādiem KLNA valdes locekļiem un citiem tautiešiem esmu dzirdējis atzinīgus izteikumus, gatavību atbalstīt fonda darbību.

Bija tāds konkrēts gadījums. Kanādā iznākošajā avīzē iespiestais raksts tur bija rūpīgi izlasīts, un jau saņēmu vaicājumu, kur var iemaksāt. Viena korporācija ir izteikusi gatavību šim nolūkam ieguldīt visai respektējamu summu, kas varētu būt ne simtos, bet tūkstošos. Protams, tas būs izdarāms tikai tad, kad fonds būs oficiāli nodibināts un reģistrēts Uzņēmumu reģistrā.

Jāņem vērā, ka Rietumu pasaulē visas organizāciju sanāksmes notiek nedēļas nogalēs. Lai sasauktu kādu valdes sēdi, dažkārt paiet mēnesis. Tas viss būs ņemams vērā, gaidot ziedotāju reakciju uz Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda darbības uzsākumu. Vai pastāv cerība uz kādiem nodokļu atvieglojumiem? Neko nevar panākt, pirms nav apstiprināti statūti un fonds oficiāli nodibināts. Man bija saruna ar Uldi Sēju — ALA finansu direktoru. Viņš ieteica ziedojumus virzīt caur ALA, tā radot nodokļu atvieglojumus ASV, bet par to visu sīkāk būs aprakstīts līdzekļu vākšanas materiālos.

Šajās lietās dažkārt vērojama tāda amatieriska pieeja. Piemēram, ieliek vienreiz aicinājumu avīzē un domā, ka ar to pietiek. Tas visu laiku ir jāpatur acu priekšā, un tāpēc arī vajadzīgs šāds fonds. Teiksim, ar Operas fondu nodarbojas Benjamiņa kundze un viņas grupa Kanādā, Amerikā to dara Spilnera kungs. Ziedojumu vākšana nozīmē arī to, ka visu laiku cilvēkiem tiek sniegta jauna informācija. Kad būs nodibināts mūsu fonds, mēs atkārtoti informēsim tautiešus pasaulē par to, kas ar Brvības pieminekli noticis krievu laikā. Svarīgi ir arī stāstīt Latvijas jaunatnei par Brīvības pieminekļa nozīmi valsts vēsturē.

Vai daudziem zināms arī tas, ka tagad tam apakšā ir ūdens un grunts tiek izskalota? Nav jau tā, ka piemineklis uzreiz vienā dienā sabruks: tas varbūt vēl stāvēs piecus vai desmit gadus. Bet iekšpusē metāliskā stiegrojuma korozija spiež nost apmetumu, dzelzs sāk rūsēt, un tā vairs neko nesatur. Brīvības piemineklis ir 42,7 metrus augsts, un var iedomāties, kas notiktu tālāk. Cilvēki ārzemēs un droši vien arī Latvijā par to vienkārši nav informēti.

Fonda mērķis ir aicināt talkā ikvienu latvieti plašajā pasaulē, lai mūsu monumentālā ansambļa veidotāju — tēlnieka Kārļa Zāles un arhitekta Ernesta Štālberga — kopīgi izstrādātie projekta meti tiktu īstenoti līdz galam. Līdz ar to tas atbilstu Brīvības pieminekļa projekta jau 1930. gadā izraudzītajai devīzei — "Mirdzi kā zvaigzne!".

Turpinājums no 9.lpp.

Mans tēvs atceras visgrūtāko pirmo ziemu — bieži pat dienām nav bijis nekā ēdama. Pavasarī iestādīja kartupeļus, tie auglīgajā zemē padevās labi. Nu jau radās cerība, ka izdosies izdzīvot.

Tēva bērnība tā arī pagāja Krasnojarskas apgabalā, tur tika sāktas skolas gaitas un iegūts pirmais dzīves rūdījums.

Pēc sešpadsmit ciešanu gadiem mana vecāmāte saņēma atļauju atgriezties Latvijā. Bet bez vīra, kas skaitījās pazudis bez vēsts, lai gan vēl arvien nav zināms, kas patiesībā ar viņu noticis...

1957. gadā Kokneses dzelzceļa stacijā savu māti (manu vecomammu) un brāli (manu tēvu) sagaida māsa Aina, kas atbraukusi pretī no Meņģeles. Tēvs atceras: "Māte bija ļoti uztraukusies — vai pazīs meitu pēc tik ilga laika. Tomēr... Prieks bija neizsakāms."

Atgriezties ir atļauts, bet tiek aizliegts dzīvot savās mājās Odzienas pagastā, tādēļ nākas apmesties uz dzīvi pie Ainas Meņģelē. Un atkal jācīnās par maizes kumosu, par iztiku.

Kārlis domā par izglītību, tomēr tuvumā nav mācību iestādes, kur viņš varētu iestāties, jo līdz šim skolojies tikai krieviski... Lai īstenotu savu sapni, puisis dodas uz Rēzeknes rajona Maltas zooveterinārijas tehnikumu. Nebija viegli, no mājām palīdzību sniegt nevarēja, tālab nācās iztikt ar stipendiju. Tomēr mācību gadi palikuši prātā kā visskaistākie, lai gan grūtību netrūka.

Kad praksei ļauj izvēlēties darba vietu, Kārlis izraugās Koknesi. Tur viņš nokļūst arī pēc tehnikuma beigšanas 1961. gadā. Desmit gadus tēvs nostrādā par galveno zootehniķi. Lai gan veselības dēļ nākas atteikties no šī darba, tas palicis mīļš uz visu dzīvi.

Manam tētim ļoti patīk ceļot, tas ir viņa vaļasprieks, bet visskaistākais gadalaiks viņam ir pavasaris, kad atdzīvojas daba un visa dzīvā radība.

Un tad tas notiek gluži kā Ārijas Elksnes dzejolī:

"Jā... Un tad nāk tie aplamie gadi,

Kad vieglums sāk sirdi spiest,

Kad gribas par kādu rūpēties,

Kad gribas par kādu ciest..."

Viņa strādāja dārzniecībā, un tētis viņā ieskatījās. Šķiet, arī viņai šis skatiens nebija vienaldzīgs. Mani vecāki, Monika un Kārlis Krūmiņi, svin savas kāzas 1971. gada 22. maijā. Ģimenes kuplināšanai pasaulē nāk meita Antra, tad dēls Eduards. Vēl pēc ilgāka laika māsai un brālim stārķis atnes mazu māsiņu — mani, kas rada īpašu prieku tēvam.

Šoruden manam tēvam jau būs sešdesmit. Tik daudz gadu sakrāt nav nekāds joks. Atcerieties, kas teikts Bībelē: "Sešus gadus tev būs jāstrādā, bet septītajā lai zeme atpūšas. Un kad septiņkārt septiņas reizes tā notiks, tad tas būs tavs piecdesmitais gads." Nu tēvam pie šī skaita ir vēl gadu desmits klāt.

Bet par spīti vecumam viņš arvien ir mans mīļais papucis un vienmēr tāds būs.

Tagad man atliek zīlēt — vai viņam pietiks spēka un dūšas nopūst visas sešdesmit sveces. Manuprāt, viņš nopūtīs 57. Trīs paliks degot. Vai nu tās tiks katram bērnam pa vienai, vai arī atgādinās laiku, kad trīs gadu vecumā viņš tika aizvests no dzimtajām mājām.

Kristīne Krūmiņa,

Rīgas Franču liceja skolniece

Odzienas pagasta Strautmaļu mājās 1938. gadā kopā visa ģimene: vecāmāte, māte, tēvs, bērni (mans tēvs klēpī savam tēvam)

Krūmiņu ģimene 1985. gadā: pirmajā rindā — Monika, Kristīne, Kārlis, aizmugurē — Antra un Eduards\

Kristīne, 1998. gada jūnijā