Guntis Grūbe

Referāts nolasīts ANO Cilvēkapmetņu komisijas Zemes pārvaldes iestāžu amatpersonu 3.sanāksmē Rīgā 1998.gada 28.maijā

Zemes politika nosaka ar nekustamo īpašumu saistīto lēmumu pieņemšanu.

Ņemot vērā nekustamo īpašumu īpašo statusu privāto tiesību jomā, šīs darbības Latvijā regulē speciāla likumdošana gan reformas laikā, gan arī pēcreformu posmā. Tā attiecas uz visiem zemes izmantošanas veidiem, kā arī zemes īpašumtiesībām.

Zemes reformas laikā

Pēc 1940. gada Latvijā zeme kā nekustamā īpašuma sastāvdaļa tika izslēgta no civiltiesiskā apgrozījuma. Atjaunotajā Latvijas valstī pēc 1990. gada 4. maija pirmie toreizējā parlamenta lēmumi bija saistīti ar zemes atdošanu privātīpašumā.

Piemēram, 1990. gada 13. jūnijā parlaments pieņēma lēmumu "Par agrāro reformu Latvijas Republikā", kurā tika ietverts arī punkts par tūlītēju zemes reformas darbu uzsākšanu.

Lai nodrošinātu zemes reformu, 1990. gada 10. jūlijā tika pieņemts likums "Par zemes komisijām" un 1990. gada 21. novembrī — likums "Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos". Gadu vēlāk zemes reforma tika izsludināta arī pilsētās, attiecīgi 1991. gada 20. novembrī pieņemot likumu "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās". Ar šo likumu pieņemšanu faktiski tiek pasludināta jaunā zemes politika gan pilsētās, gan laukos.

Jāuzsver, ka lauku apvidu zemes reforma tika izsludināta divās kārtās, tāpēc 1991. gada 21. jūnijā tika pieņemts likums "Par zemes lietošanu un zemes ierīcību", kas regulēja zemes lietotāju tiesības. Lai nonāktu līdz reālam īpašumam lauku apvidos, 1992. gada 9. jūlijā beidzot tika pieņemts likums "Par zemes privatizāciju lauku apvidos", kas regulēja gan zemes īpašumtiesību re-stitūciju, gan zemes izpirkšanas kārtību jaunajiem īpašniekiem.

Lai noformētu tos īpašumus, kuri iegūstami, darbojoties iepriekšminētajiem likumiem, 1992. gada 15. decembrī tika pieņemts likums "Par Valsts zemes dienestu" un ar 1993. gada 5. aprīli atjaunota 1937. gada Zemesgrāmatu likuma darbība. Pirmie īpašumi reģistrēti kadastrā un nostiprināti zemesgrāmatās jau 1993. gada otrajā pusē.

Ar reformas likumu pieņemšanu iespējas Latvijā iegūt īpašumā zemi ir gan fiziskām, gan juridiskām personām. Taču, ņemot vērā lielo nepilsoņu skaitu valstī, kā arī nesakārtotās ekonomiskās un finansu attiecības ar bijušā austrumu bloka valstīm, Latvijā pastāv daži ierobežojumi zemes īpašuma iegūšanai nepilsoņiem un juridiskām personām. Nepilsoņi nevar iegūt lauku apvidos esošās lauksaimniecības un meža zemes, bet juridiskām personām ierobežojumi zemes iegūšanā pastāv, ja to kapitālā vairāk nekā 49 procenti ir no valstīm, ar kurām Latvijai nav noslēgti investīciju savstarpējās aizsardzības līgumi. Jau vistuvākajā laikā Latvijā varētu sagaidīt izmaiņas zemes iegūšanā Eiropas Savienības valstu pilsoņiem, turpretī pārējo ierobežojumu atcelšana ir ilgstošs process.

Reformas laikā panākta arī valsts un pašvaldību īpašumtiesību nodalīšana, kas pilnīgi netika ievērota visus 50 padomju režīma valdīšanas gadus.

1998. gada 1. maijā Zemes kadastrā bija reģistrēti pavisam 481 035 īpašumi un lietojumi, tai skaitā 188 376 īpašumi.

Pēcreformas posmā

Ar zemes īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā zemes īpašums nonāk pilnīgā valsts aizsardzībā, ko nodrošina Civillikums.

Ar 1937. gada Civillikuma darbības atjaunošanu 1993. gada 5. aprīlī jaunā zemes politika pilnīgi tika piemērota Eiropā atzītajiem standartiem. Civillikuma 968. pants paredz, ka viss, kas atrodas uz zemes un zem zemes, ir vienots nekustamais īpašums. Jāpiebilst, ka pārejas posmā pieļauti arī pieci izņēmumi, kad ēkas (būves) var tikt reģistrētas kā atsevišķi īpašumi. Šādi izņēmumi ir apstākļu diktēti, taču smagi grauj vienotas zemes reģistrācijas sistēmas izveidošanu, un no šiem izņēmumiem pēc iespējas ātrāk ir jāatsakās.

Civillikums nodrošina sasaisti ar citiem īpašiem likumiem, tāpēc Civillikumam ir īpaša loma ar nekustamo īpašumu saistīto darbību regulācijā. Būtisks Civillikuma papildinājums ir jau pieminētais Zemesgrāmatu likums, kurš ne vien atrisina nekustamo īpašumu īpašnieku īpašuma tiesību reģistrācijas jautājumus, bet arī regulē tādu būtisku darbības veidu ar nekustamajiem īpašumiem kā ķīlu un apgrūtinājumu reģistrāciju, kas ir ļoti svarīgi hipotekārās kreditēšanas attīstīšanā, kā arī pilnīgas informācijas nodrošināšanā nekustamo īpašumu tirgus veidošanai.

Nonākot arvien lielākām lauksaimniecības un meža zemēm privātīpašnieku rokās, ir ļoti svarīgi pa jaunam regulēt arī darbības šo nekustamo īpašumu izmantošanā, tāpēc parlaments 1994. gada 24. martā pieņēma likumu "Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu", bet 1996. gada 24. novembrī — "Lauksaimniecības likumu".

Svarīgu vietu nekustamo īpašumu apsaimniekošanā ieņem likumi "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām", "Par zemes dzīlēm", "Aizsargjoslu likums".

Atjaunotai valsts ekonomikai svarīgu nozīmi iegūst likumi "Par ostām", "Par autoceļiem" un "Būvniecības likums". Kaut ar novēlošanos, Latvijā uzsākta darbība teritoriju plānojumu izveidošanā un ar tiem saistīto normatīvo aktu izstrādāšanā un pieņemšanā.

Svarīgi, lai jaunajos apstākļos īpašnieki apzinātos ne vien savas tiesības, bet arī savus pienākumus gan pret valsti un sabiedrību, gan arī pret vidi. Šāds pārbaudījums īpašniekiem ir sācies šogad, jo ar 1998. gada 1. janvāri spēkā ir stājies likums "Par nekustamā īpašuma nodokli", kurš tikai ar dažiem izņēmumiem paredz aplikt ar šo nodokli visus īpašumus, arī valsts īpašumu. Lai gan nodoklis daudzos gadījumos ir simbolisks un līdz 2000. gadam ar to tiek aplikta tikai zeme, tas ir izsaucis nopietnas pārdomas īpašnieku vidū — pat tiktāl, ka vairāki simti īpašumu jau nonākuši tirgū un meklē jaunus īpašniekus.

Jaunā zemes politika veido tehniski pareizi noformētus zemes īpašumus, nodrošina pilnīgu šo īpašumu tiesisko aizsardzību, kā arī palīdz attīstīt valsts ekonomiku, tāpēc tā ir garantija Latvijas valsts sekmīgai attīstībai.

3. un 4.lappuse:

informācijas virsredaktore

INGRĪDA RUMBĒNA