Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Sūro atmiņu dienā pie Brīvības pieminekļa ziedus nolika Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis, Ministru prezidents Guntars Krasts un citas valsts amatpersonas Vēl par piemiņas dienu norisi — 17.lpp.

Ikmēneša preses konferencē 12.jūnijā

Vispirms Ministru prezidents raksturoja savu neseno vizīti Amerikas Savienotajās Valstīs:

— Šīs vizītes svarīgākais mērķis bija ANO Ģenerālās Asamblejas 20. speciālās sesijas apmeklēšana. Šīs sesijas pamattemats bija — narkotiku kontrole pasaulē. Arī es nolasīju referātu, jo tieši šī ir viena no manis vadītās valdības darba prioritātēm. Tieši tādēļ es uzskatīju arī par savu pienākumu būt šajā konferencē — informēt sesijas dalībniekus par mūsu noziedzības apkarošanas programmu un iegūt informāciju par to, kas noziedzības un narkotiku izplatības apkarošanas jomā ir aktuāls pasaulē. Pēc šī pasākuma apmeklēšanas man radās pārliecība par to, ka arī Latvijai ir nepieciešama nacionālā stratēģija narkotiku apkarošanas koordinācijai un kontrolei.

Pēc ANO Ģenerālās Asamblejas apmeklējuma man bija arī vairākas tikšanās ar dažādām ASV amatpersonām. Tā, piemēram, sarunā ar Federālā izmeklēšanas biroja direktoru Lūisu Frī tika izvērtēta mūsu līdzšinējā sadarbība, nākotnes plāni, iespējamā FIB klātbūtnes palielināšana Latvijā, kas realizētos, Rīgā izveidojot FIB reģionālo biroju, kā arī iespējamā FIB direktora vizīte Latvijā šā gada septembrī.

Man bija tikšanās arī ar Viduseiropas un Austrumeiropas koalīciju, kura ASV pārstāv ap 19 miljonu vēlētāju intereses un kurai ir būtiska ietekme ASV Kongresā. Jāatzīmē, ka šai koalīcijai bija ievērojama loma ASV stingrās pozīcijas veidošanā, sarežģoties Latvijas un Krievijas attiecībām, kad šī koalīcija nosūtīja Latvijas atbalsta vēstuli ASV valsts sekretārei Madeleinai Olbraitai.

Amerikas Apvienotajā baltiešu komitejā man bija tikšanās ar visu triju baltiešu grupu organizāciju pārstāvjiem, kuras laikā tika uzsvērta nepieciešamība turpināt un paplašināt savstarpējo koordināciju un mēs nonācām pie secinājuma, ka šīs organizācijas aktīvs atbalsts Latvijai ir nepieciešams vēl joprojām.

Ļoti interesanta un abpusēji produktīva bija radio "Brīvā Eiropa" un "Radio Brīvība" organizētā tikšanās ar profesionāliem ārpolitikas žurnālistiem, kur es teicu uzrunu un atbildēju uz žurnālistu jautājumiem, kā arī uzklausīju žurnālistu vērojumus un ierosinājumus.

Sarunā ar ASV valsts sekretāri Madeleinu Olbraitu mēs pārrunājām Latvijas un Krievijas attiecības, EDSO rekomendāciju ieviešanas gaitu Latvijā, un Latvija saņēma ASV atbalstu savai darbībai. Tika apspriesta arī Latvijas — ASV hartas realizācija un plašāka Amerikas privātā sektora iesaiste kontaktos ar Latviju.

Es tikos arī ar ANO Attīstības programmas un Pasaules tirdzniecības organizācijas vadību, Ukrainas premjerministra vietnieku Valēriju Smoliju un citu valstu un valdību vadītājiem.

Pēc tam Ministru prezidents atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

Jautājums:

Pie Brīvības pieminekļa 14.jūnijā

Mīļie tautieši, visi, kas šodien atceras, piemin un jūt šo dienu pirms 57 gadiem!

Kā vienmēr,nedēļas nogalē ieskatījos klusā, taču savā ticībā stiprā avīzē "Svētdienas Rīts". Un tur es ieraudzīju vārdus, kas izraisa pārdomas. Mācītājs Guntis Kalme saka: "Pēc šīs dienas Latvijas tauta, zeme un valsts nekad vairs nebūs iepriekšējā. Brūce, kas tika cirsta tik dziļi, asiņos vēl ilgi, līdz aprētos. Bet arī tad rēta paliks, un tai ir jāpaliek, jo šī diena mums nozīmē pārāk daudz, lai to vienkārši aizmirstu. Tas bija cirtiens pašā saknē, lai pakļautu, apspiestu, iebaidītu, demoralizētu visu tautu."

Piemiņas diena pie Latvijas svētvietas ir laiks, kad mēs vēlamies skaidri vēl un vēlreiz atcerēties, izprast un pārliecināties — piemiņas diena ir laiks, kad smeļamies spēku arī savai nākotnei.

Mēs atceramies, kā mūs izveda, mēs atceramies visus tos, kurus noziedzīgi izveda, kuri atgriezās, un atceramies tos, kuri palika Sibīrijas drūmajos plašumos. Šīs atmiņas dzīvo katrā latviešu ģimenē. Tās ir daļa no mums. Un tās cieši saistās ar okupācijas varas pāridarījumiem un pazemojumiem. Mums toreiz bija sava zeme, sava taisnība, savas tiesības un sava brīvības pārliecība. Totalitārisms to visu sabradāja ciniski un nežēlīgi.

Līdz šai dienai pārdomājam un pieminam visu, kas mums nodarīts ilgajā padomju okupācijas laikā. Šos garos 50 gadus mēs to darījām klusi un bieži vien tikai ģimenē. Jo pat atcerēties mums nebija ļauts. Tāpat kā nebija ļauts runāt par cilvēcību un patiesību, tiesībām un taisnību.

Šodien runājam, strādājam un atceramies. Un katram no mums, arī paaudzei, kura par deportācijām zina tikai no atmiņu stāstiem un mācību grāmatām, ir pilna sirds, lai ieskatītos pagātnei acīs.

Es atceros tās klusās dienas padomju okupācijas gados, kad atcerējāmies tālajā Sibīrijā pavadīto laiku un tos, kuri neatgriezās kopā ar mani. Brīžiem šķita, ka viss ir izpostīts, ka draud iznīcība, un ka nav vairs iespēju iet uz priekšu. Brīžiem šķita, ka dzīvei zudusi jēga. Brīžiem šķita, ka naids pret netaisno pagātni ir visa manas dzīves jēga. Tajos brīžos es meklēju labo un gaišo, es meklēju ceļu uz rītdienu, es meklēju tās vērtības, kuras radīja man šo rītdienu. Es tādas vērtības atradu savā ģimenē, savos bērnos, savā darbā, savas tautas garīgajā kultūrā un pieredzē. Šodien es saprotu, ka šīs vērtības ļāva saglabāt zemi, tautu, ļāva saglabāt katram sevi. Es mācījos šīs vērtības kopt, mācījos saprast, ka mana tauta vienmēr ir spējusi atjaunoties. Es turēju to kā pavedienu, kurš ved uz rītdienu.

Rītdiena pienāca, un Latvija atkal kļuva brīva un neatkarīga. Tautā nebija iznīcināta dvēsele, nebija iznīcinātas gaišās gara spējas. Tiesības un taisnība uzvarēja totalitārismu. Mūsu tiesības un taisnība uzvarēja svešu ideoloģiju, kas gribēja mūs pakļaut tieši tāpat kā vēl vai puspasauli.

Šodien neatkarība man nozīmē to, ka totalitārisma ideoloģija palikusi pagātnē — dziļā, tumšā, bet pārvarētā. Neatkarība man nozīmē arī to, ka esam atguvuši iespēju runāt brīvi, domāt tā, kā vēlamies, atcerēties un pieminēt tos cilvēkus, kuri gāja bojā okupācijas laikā.

Neatkarība man nozīmē darbu atjaunotnei. Šķiet dziļi simboliski par to runāt tieši pie Brīvības pieminekļa. Brīvības pieminekļa, kas simbolizē abas vērtības — gan ciešanas un upurus, gan spēju atjaunoties.

Tagad rītdienu redzu katru dienu. Gan kopā ar tiem, kuri mani atbalsta, gan arī tiem, kuri mani kritizē. Rītdiena — tā ir neatkarība. Rītdiena — tas ir ikdienas darbs savai tautai, savai zemei un sev. Rītdiena — tie ir draugi pasaulē. Tikai tas, kurš apjauš savu brīvību un neatkarību, būs stiprs arī rītdien. Būs stiprs savai ģimenei, savai tautai, savai zemei. Tā ir dzīves jēga. Tā ir skaistas dzīves jēga. Man tāda ir. Esmu pārliecināts, ka mums visiem tāda ir.

Šodien es uzdodu sev jautājumu, vai mana attieksme pret pagātni ir tāda pati kā padomju okupācijas gados. Es atbildu sev, ka tā ir mainījusies. Esmu sapratis sava izlīguma formulu ar pagātni. Es negrasos neko aizmirst, esmu paņēmis no pagātnes visu, ko tā varēja sniegt. Mana izlīguma formula ietver sevī vairākas pārliecības.

Te ir piemiņa cilvēciskajiem upuriem un ciešanām. Te ir atbildība par savu zemi, tautu, par manām pamatvērtībām. Te ir tiesības un taisnība, kuras esam atguvuši un kuras mums pašiem jānosargā. Te ir nepārtrauktas domas un rūpes, kas būs rīt, kas jādara, lai pagātne neatkārtotos. Šos jautājumus mēs pirmām kārtām attiecinām uz Latvijas bērniem. Par tiem atbildīga tagad ir šī valsts. Mūsu attieksme pret viņiem ir simbols mūsu ticībai, ka šai valstij ir droša nākotne.

Mans izlīgums ar pagātni ir mani darījis stiprāku, un es atbildu, kas ir mans latviskums, — tā ir pārliecība par Latvijas rītdienu. Ar tādām domām es šeit nāku šodien un ar tādām aiziešu — vēl stiprāks, domājot un atceroties pagātni, bet strādājot nākotnei.

Jā, dzīve un tirāni ir uzspieduši mums traģisku likteni. Bet mēs esam tam pāri, mēs veidojam izlīguma tiltu no pagātnes uz nākotni, mēs veidojam savai tautai valsti — garā stipru, draugu atbalstītu, drošu ar visu to sirdsdegsmi, kuri dzīvoja toreiz, un ar to Latvijas cilvēku uzņēmību un atbildību, kuri dzīvo un strādā šodien.

Intervijā Latvijas Valsts radiofonam vakar, 15.jūnijā, raidījumā "Pusdiena", pulksten 12.35

— Skan pirmdienas programma "Pusdiena", un, kā nereti pirmdienās, mūsu studijā ir Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Labdien, Ulmaņa kungs!

G.Ulmanis:

— Acīmredzot vismaz turpmākās stundas ceturksni runāsim par valstij nozīmīgām aktualitātēm. Un, neapšaubāmi, Latvijas iekšpolitikai un arī starptautiskajā arēnā svarīgākais, manuprāt, ir Pilsonības likums, precīzāk — grozījumi tajā un to izskatīšana Saeimā trešajā lasījumā. Jūs jau esat deklarējis, ka šādu jautājumu lemšanai premjeram Guntaram Krastam būtu jāsasauc Saeimas ārkārtas plenārsēde, lai paspētu to izdarīt līdz Saeimas brīvdienām. Premjers ir solījis ar jums konsultēties. Vai šajās brīvdienās, par kurām mums nav ziņu, ir notikušas šādas konsultācijas?