Ar savu skatījumu

uz pašvaldību reformu

Janis Bunkšs, pašvaldību lietu valsts ministrs,

— "Latvijas Vēstnesim"

— Kopš 30. aprīļa Saeimas izteiktās uzticības Ministru kabinetam jūs esat kļuvis par pašvaldību lietu valsts ministru. Vai jūs, jaunajā amatā esot, varat piekrist apgalvojumam, ka pašvaldības reformu procesā uz priekšu ir tikušas vismazāk? Vai varbūt gluži pretēji — jums šķiet, ka šī valsts pārvaldes daļa ir labi sakārtota un viss veiksmīgi virzās uz skaidri zināma mērķa sasniegšanu?

— Pirmkārt to, kādēļ vispār ir nepieciešama pašvaldību reforma, pajautājiet cilvēkam kādā lauku pagastā, pajautājiet to jebkuram, — vismaz puse jums nespēs atbildēt. Pajautājiet, kāds ir pašvaldību reformas mērķis — to nespēs paskaidrot gandrīz neviens.

Ko atliek man secināt? Reforma nav sagatavota tiktāl, lai to varētu realizēt. Jā, šobrīd ir deklarēts valdības mērķis — pašvaldību reforma. Bet mums nav priekšstata par to, kā uzdevumu izpildīt. Tātad problēma nav vis mērķī, bet gan jautājumā, kā šo mērķi sasniegt.

Protams, no centrālās valdības viedokļa būtu daudz vienkāršāk strādāt nevis ar pašlaik esošajām 500 vai 600 pašvaldībām, bet, piemēram, ar divsimt, jo tad ierobežotais naudas apjoms nesadalītos sīkās drumslās, ar kurām tāpat nevienam īsti nepietiek. Līdzīga nostāja ir arī Eiropas institūcijām, piešķirot Latvijai dažādu palīdzību, — tiek prasīts zināms mērogs, projektu apjoms, ko mazās pašvaldības nespēj nodrošināt. Tādēļ līdzšinējos procesus vairāk varētu saukt par centrālās valdības vēlmi optimizēt pašvaldības, kam pretstatā bijusi neizpratne par to, kā un kādēļ tas darāms. Un vienkārši pārkāpt pāri pašvaldību neatkarības principam un no centrālās varas puses deklarēt — jūs neko paši nevarat, tāpēc mēs nāksim un saliksim jūs kopā tā, kā mums šķiet pareizāk. Šāda pieeja man nav pieņemama.

— Tātad, jūsuprāt, pašlaik administratīvi teritoriālās reformas pamatproblēma ir tas, ka iniciatīva pieder galvenokārt centrālajai valdībai, bet pašas pašvaldības vai nu vispār to neatbalsta, vai arī ir pasīvu vērotāju lomā?

— Tieši tā — jo vairumam pašvaldību nav skaidrs reformas mērķis, labums, ko tās gūs pārmaiņu rezultātā. Tādēļ mēs nedrīkstam pārsteigties un, kā to pašlaik paredz administratīvās reformas likumprojekts, izvirzīt pašvaldībām šo divu gadu apvienošanās ultimātu. Tādēļ, saglabājot domu par neapšaubāmu reformas nepieciešamību, es piedāvāju šo divu gadu brīvprātīgās apvienošanās termiņu pagarināt līdz sešiem gadiem.

Kādēļ tieši seši gadi? Pēc tam, kad šis likums varētu reāli stāties spēkā — šī gada beigās, oktobrī vai novembrī, atliek tikai divi gadi līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām 2000. gada sākumā. Šo laiku es piedāvāju izpētes darbam, tam, lai pašvaldības varētu tikt skaidrībā, kas tām ir izdevīgi un kas nē. Bet reformas praktisko īstenošanu es ierosinu pārcelt uz nākošo starpvēlēšanu periodu. Ja kāds ir gatavs apvienoties vai sadarboties jau agrāk, protams, tas var notikt. Manis piedāvātie termiņi attiecas uz pārējo pašvaldību daļu.

— Vai jūs nebaida tas, ka šādu termiņa pārcelšanu varētu uzskatīt par tādu kā sāpīgas operācijas kārtējo atlikšanu? Varbūt pēc sešiem gadiem atkal atradīsies kāds iegansts reformas īstenošanu atlikt? Koncepcijas jau ir tik daudzas reizes mainījušās, termiņi pagarināti.

— Runājot Jaunpilī Latvijas pagastu pašvaldību sanāksmē, es mēģināju analizēt līdzšinējo reformu procesu. Tad, kad no centrālās valdības puses bija tikai ļoti izplūdis priekšlikums par iespējām apvienoties, nekas arī nenotika. Šobrīd, sākot no Kandavas un apkārtējo pagastu apvienošanās 1996. gadā, ir realizēti jau četri projekti, līdz gada beigām šādu apvienošanās projektu skaits varētu pieaugt līdz septiņiem.

Ja šogad izdosies Saeimā pieņemt administratīvās reformas likumu, kurā būs noteikts valdības finansiālais atbalsts apvienoties vai sadarboties gribošām pašvaldībām, reformu process varētu kļūt jau daudz plašāks.