Janis Bunkšs, pašvaldību lietu valsts ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Tomēr, manuprāt, sākt vajadzētu ar nopietnu izpētes darbu, kā tas jau pašlaik notiek četros Latvijas rajonos, kur pēc valsts pasūtījuma tiek meklēti reformas optimālākie varianti. Šādi pētījumi ir nepieciešami ne tikai pašvaldībām, bet arī centrālajai valdībai, lai zinātu, kurus pašvaldību piedāvātos apvienošanās projektus atbalstīt, kurus ne. Jo jāatzīst, ka šobrīd šie procesi notiek ļoti stihiski — kaut kas notiek Kandavā, vēl kaut kas Rūjienā, Dagdā un Salacgrīvā — mums trūkst kopējās ainas. Ļaut attīstīties tikai šādiem iniciatīvas centriem sākumā varbūt ir labi, taču, nevirzot kopējos procesus, tādā veidā var rasties pretrunas, piemēram, rajonu robežās. Process ir pārdomāti jāvada, nevis vienkārši jādeklarē, ka pašvaldībām ir laiks apvienoties. Es pilnīgi neesmu pārliecināts par to, ka mums pa galvu pa kaklu būtu jāmetas kaut ko vienkārši apvienot un kā padomju laikā jāizveido lieli "kolhozi" tikai pašmērķīgas apvienošanās dēļ. Līdzīgus piemērus es atceros no laika, kad strādāju Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā katedrā, ko, mazliet pārfrāzējot, varēja saukt par kolhozu un sovhozu vadības katedru.

Turpretī, ja mēs vēlamies, lai pašvaldības patiešām labāk veiktu savus pienākumus, ir jāstrādā tā, lai pašvaldību reforma stingri balstītos uz likumu un būtu ekonomiski, sociāli, ģeogrāfiski un vēsturiski pamatota. Pašlaik šāda pamatojuma diemžēl trūkst.

— Vai jums nešķiet, ka viens no pagaidām nepārvarētiem šķēršļiem pašvaldību reformas ceļā ir dažādu pašvaldību grupu dažādās intereses. Ir skaidrs, ka Latvijas pilsētu savienība ir diezgan aktīva reformas atbalstītāja, pagasti un Latvijas Pašvaldību savienība ieņem pretēju pozīciju, bet Pašvaldību lietu pārvalde ar ministru priekšgalā tiek malta starp šiem abiem dzirnakmeņiem.

— Ja mēs joprojām konkrēti nezinām, ko īsti gribam, un mūsu argumenti par labu reformai nav pietiekoši skaidri un pārliecinoši, tad — man jāpiekrīt — rodas vieta spekulācijām, pašvaldību nogaidošai pozīcijai un vēlmei reformu novilcināt, nogaidīt, censties atlikt līdz nākamajām vēlēšanām, neuzņemties pašiem risku kaut ko darīt. Turpretī, ja mēs spējam argumentēti pierādīt reformas priekšrocības, šāda pozīcija zaudē savu pamatojumu. Tādēļ Pašvaldību lietu pārvaldes svarīgākais uzdevums pašlaik ir tieši šos argumentus piedāvāt.

— Kuri tad, jūsuprāt, varētu būt tie pretargumenti populārajam apgalvojumam, ka pēc pagastu apvienošanās vairs nebūs cilvēka, pie kā aiziet un izsūdzēt savas rūpes. Turklāt tādi, lai būtu pietiekami pārliecinoši ne tikai mazā lauku rajona pagasta iedzīvotājiem, bet arī šī pagasta pašvaldības darbiniekiem.

— Jūsu jautājums ir jārisina tieši tā, kā jūs to uzdevāt. Ja šī mazā pagasta iedzīvotāju galvenā un varbūt vienīgā problēma ir vieta, kur izsūdzēt savas bēdas, tad tā reformas gaitā ir jādefinē un jārisina. Iespējams, ka tieši šī arī būs viena no tām problēmām, kas atklāsies tā reformas izpētes darba laikā, ko es ierosinu. Nekādā gadījumā nedrīkst šādu problēmu atstāt neievērotu un nerisinātu. Jo, ja jau maza pagasta iedzīvotājam nav kur meklēt padomu, kas tad būs, ja šis pagasts kļūs par daudz lielākas teritorijas sastāvdaļu. Tāpat jārīkojas ar citām problēmām.

— Vai jūs nesaredzat principiālu pretrunu ar pašvaldību suverenitātes principu apstāklī, ka ideja par pašvaldību reformu nenāk vis no pašu pašvaldību vidus, bet gan no tās valsts pārvaldes daļas — centrālās valdības — ,kurai vajadzētu justies nevis kā pašvaldību uzraugam un regulatoram, bet tikai līdzvērtīgam partnerim? Vai tieši tas arī nerada dabisku daudzu pašvaldību pretreakciju jebkurai centrālās valdības iniciatīvai?

— Kā zināmu konstruktīvismu un ne vairs tikai visa noliegumu varētu vērtēt kaut vai 15. maija pagastu pašvaldību sanāksmes rezolūciju Mālpilī. Jāatzīst, es pievienojos vismaz 80 procentiem tur rakstītā. Piemēram, rezolūcijas pirmajam punktam, ka reģionu veidošanas procesam ir jāsākas ar plānošanu un pašvaldību savstarpējo sadarbību; domai par plānošanas reģioniem, kas varētu kļūt par Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļu absorbētājiem; ka reformas gaita nosakāma ar likumu un daļēji piesaistot valsts līdzekļus; ka jānotiek pašvaldību darbinieku plānveida apmācībām un jāveido pašvaldību informācijas tīkls. Tās visas ir jomas, kur pastāv reālas problēmas.

Starp citu, tieši izglītībai un informācijas pieejamībai var būt izšķiroša nozīme centrālās varas un pašvaldību sadarbībā. Kādēļ tik lielu pašvaldību neizpratni un pat sajukumu radīja jaunā nekustamā īpašuma aprēķināšanas kārtība? Tādēļ ka likums "Par nekustamā īpašuma nodokli" tika pieņemts lielā steigā, sāka darboties jau ar šī gada 1. janvāri un faktiski nozīmēja, kaut arī slikti sagatavotas, tomēr ļoti nopietnas nekustamā īpašuma nodokļa reformas sākumu, par kuru pašvaldības, kas ir šī nodokļa iekasētājas, bija ļoti vāji informētas. Mēs nedrīkstam pieļaut līdzīgu situāciju ar pašvaldību reformu cerībā, ka, ja būs neapmierinātie, tad gan jau arī tie, kādu laiku paburkšķējuši, kādreiz apklusīs.

Protams, reformas gaitā ir jānodrošina pašvaldību iniciatīvas brīvība. Tā, piemēram, arī beidzoties reformas termiņiem, mēs nedrīkstam uzspiest visām pašvaldībām vienādu un obligātu tālākās darbības modeli. Pašvaldībām pašām ir jānonāk pie secinājuma par efektīvāko un izdevīgāko. Laiks rādīs, vai, piemēram, Kandavas modelis sevi attaisno vai ne. Un tas, vai ir pamats apgalvojumam, ka šo pašvaldību veidojumu kopā notur tikai pilsētas galva Rozenfelds kā spēcīga personība, vai arī no tā ir reāls ekonomisks labums, var pierādīties jau visai drīz — gadījumā, ja viņš rudenī tiek ievēlēts Saeimā.

— Kāds ir jūsu viedoklis par reģionālo, pašlaik — rajona līmeņa — pašvaldību tālāko likteni. Vai Latvijā vispār ir nepieciešamas divu veidu — vietējās un reģionālās — pašvaldības? Varbūt veiksmīgi spēj darboties arī lielas un spēcīgas vietējās pašvaldības, bez jebkāda starpposma sakaros ar centrālo valsts varu?

— Šis ir jautājums, uz kuru tieši atbildēt pagaidām vēl būtu priekšlaicīgi. Saistībā ar šo vidējo valsts pārvaldes līmeni es saskatu divu veidu problēmas.

Viena no tām iezīmējas saistībā ar integrāciju Eiropas Savienībā. Lai Latvijas pašvaldības spētu izmantot iespējas, kuras piedāvā šis integrācijas process, ir jādomā par to, cik lielām jābūt teritorijām, lai tās pašas spētu plānot savu attīstību. Atbilstoši Eiropas Savienības prasībām šī organizācija nekad nepiekritīs strādāt ar pašlaik eksistējošajiem 26 rajoniem un septiņām lielpilsētām — tik sīkām administratīvajām vienībām. Tādēļ, manuprāt, jau tuvākajā laikā būtu jāveido 3 — 5 teritoriālas vienības, kuras varētu saukt par speciālas nozīmes plānošanas reģioniem un kurām būtu tikai viena funkcija — reģionālās attīstības plānošana. Šīs teritoriālās vienības tādējādi spētu nodrošināt ar integrāciju Eiropas Savienībā saistīto jautājumu risinājumu pašvaldību līmenī — piesaistīt Eiropas Savienības resursus reģionālās attīstības vajadzībām.

Ir valstis, kas šo problēmu ir veiksmīgi atrisinājušas, piemēram, Somija. Šajā valstī vispār nav reģionālā līmeņa pašvaldību, bet, iestājoties Eiropas Savienībā, viņi izveidoja 20 šādus speciālās nozīmes plānošanas reģionus ar vienīgo uzdevumu — reģionālā plānošana un attīstība. Līdzīgi savu pašvaldību attīstību plāno Ungārija, kuras pašreizējās reģionālās pašvaldības — meģes — ir viņu vēsturiska vērtība, no kuras viņi atteikties negrasās. Bet, lai veicinātu reģionālo attīstību un spētu piesaistīt Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļus, jau tuvākajā nākotnē Ungārijā iecerēts izveidot septiņus speciālās plānošanas reģionus.

Otra problēma — ko darīt ar pašlaik eksistējošajiem 26 Latvijas rajoniem? Šis jautājums būs jārisina saistībā ar vietējo pašvaldību reformu, pētot to, cik daudz no saviem uzdevumiem spēj veikt mazās pašvaldības patstāvīgi un cik daudz pašreizējo rajona funkciju tās spēs pārņemt, apvienojoties lielākās teritorijās?

Diemžēl pilotpētījumi rāda, ka, piemēram, Krāslavas rajonā daudzas no likumā noteiktajām funkcijām vietējās pašvaldības vienkārši nespēj realizēt. Jūnija sākumā sagaidāmi rezultāti pētījumam par pašvaldību darbu Talsu rajonā. Interesi izraisa arī Dundagas apkārtnes pašvaldību iecerētais sadarbības līgums, ar kura palīdzību pašvaldības plāno vienoties par to funkciju realizāciju, kuras tās nespēj pildīt katra atsevišķi. Ja tādējādi pierādīsies, ka pašvaldības — vai nu apvienojoties, vai sadarbojoties — spēj pilnībā realizēt savas likumā noteiktās funkcijas un līdz vietējo pašvaldību reformas beigām jau būs izveidojušies Eiropas Savienības prasībām atbilstoša mēroga reģioni, es pieļauju, ka pašlaik eksistējošie 26 rajoni varētu integrēties šajās jaunradītajās administratīvi teritoriālajās vienībās un savā līdzšinējā veidā beigt pastāvēt. Bet šobrīd to apgalvot pilnīgi noteikti es tomēr vēl nevaru.

— Bet vai rajonu pastāvēšana tieši netraucē vietējām pašvaldībām sajust savu patieso atbildību? Vai nav tā, ka rajonu pašvaldības pašlaik mākslīgi cenšas pildīt sev netipiskas funkcijas, lai attaisnotu savu pastāvēšanu? Vai, ielūkojoties likumā "Par pašvaldību", nav grūti saskatīt tur reālus rajonu pašvaldību uzdevumus?

— Šādam viedoklim es nevaru piekrist, jo par to, ko nozīmē darbs rajona pašvaldībā, es spriežu pēc savas personīgās pieredzes. Mazajām pašvaldībām vienkārši liekas, ka tās visu izdara. Faktiski rajons darbojas kā tāds amortizators, lai mēģinātu aizlāpīt tos caurumus, kas palikuši pēc vietējo pašvaldību nepadarītā. Arī likumdevējs ir iedomājies, ka mazajās pašvaldībās viss ir kārtībā. Bet nopietnas revīzijas, kas noskaidrotu vietējo pašvaldību funkciju izpildes līmeni, vienkārši līdz šim nav bijis. Tādēļ reālā situācija diemžēl nav zināma.

Tas vēlreiz apliecina nepieciešamību pirms reformas sākšanas veikt rūpīgu pētniecisku darbu. Un tieši tādēļ apgalvot (kā tas pašlaik ir administratīvās reformas likumprojektā), ka produktīvi darboties spēj pašvaldība ar 4000 iedzīvotājiem. Man nav skaidrs, kādēļ ar 4000 un nevis ar 4001 iedzīvotāju? Kur ir atklāta un motivēta šī cipara noteikšanas metodika?

— Kādu jūs redzat administratīvās reformas likumprojekta ceļu Saeimā? Un vai jūs neuztrauc laiks, kad par to tiks diskutēts, — īsi pirms Saeimas vēlēšanām?

— Manuprāt, likumprojekts iespējami ātri ir jānodod Saeimai politiskai diskusijai. Tur, kā esmu jau ierosinājis, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai kopā ar ieinteresēto pušu — Latvijas Pašvaldību savienības, pagastu apvienības un pilsētu savienības — pārstāvjiem jāizdiskutē nepieciešamie grozījumi projekta otrajam lasījumam. Protams, pirmsvēlēšanu laiks uzspiedīs savu zīmogu likumam, bet, iespējams, ka pašvaldības līdz ar to būs ieguvējas — neviens deputāts taču tagad neatļausies sludināt, ka, lūk, tagad divu gadu laikā mēs pašvaldības piespiedīsim apvienoties, gribēs viņas to vai ne.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore