Pieskārieni mūsu nesenajai pagātnei — jau vēstures svaros

No "Helsinki–86" līdz Satversmes atjaunošanai

Papildus 1.lpp.

informācijai

Grāmata veltīta vienai no nozīmīgākajām un saistošākajām tēmām Latvijas vēsturē — Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai.

Autori ir centušies atspoguļot valstiskās neatkarības atjaunošanas procesu tā vēsturiskajā kontekstā. Tādēļ valstiskās atjaunošanas periods grāmatas sākumā tiek saistīts ar Latvijas neatkarības zaudēšanu 1940.gadā, izvērtējot tā laika notikumus no tiesiskā viedokļa. Tas ir nepieciešams ne tikai tādēļ, ka starp neatkarības zaudēšanu un tās atjaunošanu pastāv loģiska sasaiste, bet jo sevišķi tādēļ, ka toreizējo notikumu izvērtējums kļuva par valstiskās atjaunošanas idejisko pamatu.

Turpretī sekojošais piecus gadu desmitus ilgais okupācijas periods tiek skarts tikai garāmejot, vienīgi, lai ieskicētu fonu, uz kura 80.gadu otrajā pusē izveidojās latviešu nacionālā kustība. Taču šī perioda dziļāka analīze nav šī krājuma uzdevums. Nedaudz plašāk tomēr tiek izvērsts viens aspekts — pretestības kustība režīmam. Ar to tiek uzsvērts, ka latviešu nacionālā kustība, kura noveda pie Latvijas valstiskuma atjaunošanas, ir izprotama vispirms kā dabiska atbilde padomju okupācijas režīma piedāvātajam sabiedrības modelim.

Lai atspoguļotu Latvijas valstiskuma atjaunošanu kā visas latviešu nācijas vēsturisku sasniegumu, krājumā atainots arī trimdas pienesums šī kopējā mērķa realizācijā, pirms tam sniedzot nelielu ieskatu trimdas politiskās darbības vēsturē.

Autori fokusē uzmanību uz Latvijas atjaunošanas periodu, uz laika posmu no 1986. līdz 1993.gadam, un iedala to sīkāk četros posmos.

Pirmais posms aptver laiku no 1986.gada, kad izveidojās "Helsinki—86" — pirmā politiskā grupa, kura uzdrošinājās atklāti izvirzīt režīmam politiskās prasības, kas radīja bāzi Latvijas valstiskās atjaunošanas idejai — līdz Latvijas Tautas frontes dibināšanai 1988.gada oktobrī. Šim pirmajam posmam raksturīga sākotnēji lēna, tad arvien straujāk pieaugoša Latvijas tautas masu politizēšanās un organizatoriskā strukturēšanās, nelielai un izolētai cilvēktiesību grupai pāraugot vispārējā latviešu nacionālajā kustībā. Šo posmu nosacīti varētu apzīmēt par "atraisīšanās" posmu. Tas bija vispirms iekšējs, psiholoģisks process, totalitārā režīma atomizētās sabiedrības locekļiem zaudējot bailes no režīma, kas bija tik tālu iesēdušās apziņā, ka vairs nelika sevi manīt, un atgūstot nacionālo pašapziņu un noteikšanu par saviem uzskatiem. Šī "atraisīšanās" izpaudās uz āru līdz šim vēl nebijušā latviešu nācijas kopējā politiskā dinamikā.

Otrais posms, ko nosacīti varētu apzīmēt par "politiskās konfrontācijas posmu", aptver laika periodu no Latvijas Tautas frontes dibināšanas 1988.gada oktobrī līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas pasludināšanai 1990.gada 4.maijā. Ar to, ka Tautas fronte kļuva par latviešu nacionālās kustības organizatorisko satvaru (kuram pieslējās arī ievērojama daļa cittautiešu), tā kļuva politiski rīcībspējīga. Tautas frontes radikālā spārna, kuru veidoja Latvijas Nacionālās neatkarības kustība un citi grupējumi, pastāvīgais spiediens uz reformkomunistisko spārnu ievirzīja Tautas fronti un līdz ar to visu latviešu nacionālo kustību arvien mērķtiecīgākā gultnē ceļā uz valstiskās neatkarības atjaunošanu. Vienlaikus Padomju Savienības Komunistiskā partija Latvijā zaudēja savu varas monopolu, kas nozīmēja totalitārā režīma beigas, un daļēji tas saira it kā pats no sevis.

Trešais posms, ko varētu nosacīti apzīmēt par "divvaldības periodu", ilga no Deklarācijas par neatkarības atjaunošanu pieņemšanas 1990.gada 4.maijā līdz faktiskās neatkarības atgūšanai 1991.gada augusta beigās. Šajā periodā turpinājās un arvien vairāk saasinājās konfrontācija starp latviešu nacionālo kustību un padomju režīmu, taču tagad konflikts bija pārtapis jaunā kvalitātē, priekšplānā izvirzījusies valstiskā dimensija. Tas bija vienlaicīgi gan iekšējs, gan ārējs konflikts: iekšējs konflikts starp Latvijas valstiskās neatkarības piekritējiem un tās pretiniekiem, un ārējs konflikts starp atjaunoto Latvijas Republiku, no vienas puses, un Padomju Savienību, no otras puses. Šim posmam raksturīgs "varu paralēlisms", jo spēku samēra ziņā starp abām pusēm bija iestājusies "pata situācija": ilgstošs kompromiss vairs nebija iespējams, bet neviena no tām nespēja pilnībā kontrolēt situāciju Latvijā.

Ceturtais un beidzamais posms, ko nosacīti varētu apzīmēt par "pārorientācijas" posmu (vai kritiskāk — par "dezorientācijas" posmu) ilga no faktiskās neatkarības atgūšanas 1991.gada augustā līdz Satversmes spēkā stāšanās brīdim 1993.gada 6.jūlijā. Šajā posmā Latvija jau atkal bija kļuvusi par neatkarīgu valsti ar starptautiski atzītu valdību. Taču izrādījās, ka Latvijas sabiedrība nav gatava šo brīvību, par ko tā vairākus gadus bija aktīvi cīnījusies, bet kuru tā tomēr ieguva pēkšņi, pārvērst pietiekoši mērķtiecīgā rīcībā, konstruktīvā politikā. Citiem vārdiem: kad ārējā neatkarīgas valsts "čaula" bija jāpiepilda ar tai atbilstošu "saturu", kļuva redzams, ka padomju perioda "mantojums" — institucionālā sistēma, sabiedrības pamatvērtības, politiskā pašizpratne, valsts pārvaldīšanas prasme, politiskā kultūra — neatbilst jaunajai situācijai. Šajā periodā sabiedrībā, cīnoties dažādiem ārēji vairāk vai mazāk konturētiem un iekšēji bieži vien pretrunīgiem viedokļiem, tikai lēnām izkristalizējās priekšstati par mērķiem, uz kuriem jāvirzās atjaunotajai Latvijai, kā turpmāk jāveido tās valstiskā iekārta, ekonomika un sabiedrība, kādai jābūt tās ārpolitiskajai orientācijai. Šis posms formāli noslēdzās 1993.gada 6.jūlijā, kad pirmajās brīvajās un demokrātiskajās vēlēšanās pēc 62 gadu pārtraukuma Latvijas pilsoņu ievēlētā Saeima atjaunoja Latvijas demokrātiskās Satversmes darbību pilnā apjomā. Ar to Latvija nodemonstrēja, ka tā ir atjaunota ne tikai kā neatkarīga, bet arī kā demokrātiska valsts. Ar to, pēc autoru domām, Latvijas valsts atjaunošanas procesu var uzskatīt par noslēgtu.

Vienlaicīgi ar to sākās atjaunotās Latvijas transformācijas process par modernajā rietumu pasaulē politiski, ekonomiski, sabiedriski, intelektuāli un kulturāli integrētu valsti un sabiedrību, kurš turpinās joprojām un acīmredzot turpināsies vēl diezgan ilgu laika posmu. Bet tas jau ir cits periods Latvijas vēsturē.

Grāmatas galvenā daļa savā izkārtojumā seko šai piedāvātajai Latvijas valstiskās atjaunošanas procesa periodizācijai. Taču autori uzsver, ka jebkuru un, protams, arī šo vēstures periodizāciju nevajadzētu absolutizēt, jo tā ir tikai palīglīdzeklis attiecīgā vēstures posma labākai izpratnei. Daudzu vēsturisko attīstību cēloņsakarības, kā lasītājs konstatēs, nav iespējams un nav nepieciešams "iespiest" šajā shēmā.

Šī grāmata nav vienota monogrāfija, kuru autori būtu uzrakstījuši kopīgi, bet gan rakstu krājums, kas tapis kā saskaņots kopdarbs. Tas nepretendē uz to, ka Latvijas valsts atjaunošanas process ir apskatīts no visiem aspektiem. Katrs autors ir devis savu, individualizējamu pienesumu, kas satur savu vērtējumu un kam raksturīga sava iekšējā struktūra, stils un terminoloģija. Tas atspoguļojas arī satura rādītājā un tekstā, kur vienmēr norādīts attiecīgais autors. Katrs autors atbild tikai par savu tekstu. Mēs esam daudz diskutējuši un lielākajā daļā jautājumos esam nonākuši pie kopīga viedokļa. Taču, kā lasītājs pamanīs, atsevišķos jautājumos mūsu vērtējumi vai to nianses par tiem pašiem faktiem var atšķirties. Šī daudzveidība izpaužas arī grāmatas interdisciplinārajā raksturā, jo katrs autors atbilstoši savai specialitātei ir piegājis analizējamam jautājumam vairāk no vēsturiskā, politoloģiskā vai arī tiesiskā viedokļa.

Visbeidzot par autoru attieksmi pret analizējamo priekšmetu — Latvijas pavisam nesenās pagātnes notikumiem. Mēs visi, bet katrs savā atšķirīgā veidā vairāk vai mazāk esam bijuši iesaistīti šajos notikumos, Latvijas valsts atjaunošanās procesā, lai gan mūsu izejas pozīcijas ir bijušas ļoti dažādas, par diametrāli pretējas. Mēs tomēr uzskatām, ka tas mūs nekavē mēģināt pēc iespējas objektīvi analizēt un atspoguļot šo procesu, vienlaikus nenoliedzot un neignorējot personīgo pieredzi, un nepārstājot raudzīties uz to no sava viedokļa.

Šis krājums ir kopējs darbs, bet ar daudzveidīgu pieeju. Varbūt šī iezīme pat nedaudz atgādina šeit aprakstīto Latvijas valsts atjaunošanas procesu, kur dažādie, bieži vien pretējie viedokļi un rīcība no šodienas virsotnēm atskatoties, gandrīz vai paradoksālā veidā tomēr ir summējušies kopēji sasniegtā rezultātā — neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošanā.

Valdis Blūzma, Ojārs Celle, Tālavs Jundzis, Dītrihs Andrejs Lēbers, Egils Levits, Ļubova Zīle

Egils Levits, Ojārs Celle, Ļubova Zīle, Tālavs Jundzis un Valdis Blūzma grāmatas "Latvijas valsts atjaunošana. 1986–1993" atvēršanas svinībās Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Par autoriem

Valdis Blūzma

dzimis 1951. gadā Rīgā. 1974.gadā ar izcilību beidzis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti vēstures specialitātē. Strādājis LPSR Revolūcijas muzejā par zinātnisko līdzstrādnieku un Rīgas Politehniskajā institūtā par vecāko pasniedzēju. Kopš 1990.gada strādā Latvijas Universitātē par lektoru Juridiskās fakultātes tiesību teorijas un politisko zinātņu katedrā. 1998.gadā ieguvis vēstures doktora grādu par pētījumu "Kreisā radikālisma viļņa Latvijā (1917.gada marts — 1920. gada janvāris) vēstures problēmas un to atspoguļojums historiogrāfijā". Ir vairāk nekā 100 publikāciju autors par Latvijas un pasaules vēstures, tiesību vēstures, politikas un ekonomikas zinātnes tematiem. Kopš 1991.gada vada sabiedrisko bezpeļņas organizāciju — Latvijas Brīvo tirgus institūtu. 1993.gadā LR Ministru kabineta rīkotajā konkursā par brīvās ekonomiskās zonas projektu Latvijā kopā ar līdzautoriem ieguvis pirmo vietu. Ir žurnāla "Latvijas Vēsture" redkolēģijas loceklis un LR izglītības un zinātnes ministra ārštata padomnieks.

V.Blūzma bijis Atmodas perioda aktīvs dalībnieks, LTF rindās no tās dibināšanas brīža. Piedalījies LTF pirmās programmas izstrādāšanā. Darbojās LTF komisijā LKP CK 1959.gada jūnija plēnuma seku izvērtēšanā. Atmodas laikā piedalījies diskusijās par sabiedrības procesu demokratizāciju un Latvijas suverenitātes atgūšanu, atklātību vēstures izpētē.

 

Ojārs Celle,

dzimis 1929.gadā Rīgā. Pamatskolu beidzis Latvijā, ģimnāziju — bēgļu nometnē Vācijā, pēc tam Kalifornijas universitāti Berklijā ASV, iegūstot ģeologa specialitāti. 1963.gadā apprecējies ar tautieti Māru Lāci. Dēls Kārlis dzīvo ASV, meita Ieva Siliniece — Rīgā.

No 1962. līdz 1994.gadam strādājis raķešu rūpniecībā un pie Kosmosa izpētes projektiem Kalifornijā, vispirms firmas "Mc Donnell–Douglas Corporation" aerokosmisko aparātu būvniecības nodaļā, vēlāk "Westinghouse Electric Corporation" uzņēmuma jūrniecības nodaļā. 1994.gada decembrī devies pensijā.

Sākot ar 1995.gadu, O.Celles dzīve un darbība saistīta galvenokārt ar Latviju. Sākumā bijis Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvis Latvijā šīs organizācijas birojā Rīgā, vēlāk — padomnieks.

Trīsdesmit gadus bijis laikraksta "Ziemeļkalifornijas Apskats" redaktors, daudz rakstījis arī citiem Rietumu latviešu preses izdevumiem par politiskās un sabiedriskās dzīves jautājumiem. No 1975. līdz 1982.gadam Latvju Enciklopēdijas 1962—1982 redakcijas sekretārs.

Deviņus gadus vadījis Ziemeļkalifornijas Latviešu biedrību, darbojies Latviešu fonda padomē, bijis 2x2 un 3x3 nometņu lektors, ilggadējs Latvijas Brīvības fonda pārstāvis Ziemeļkalifornijā. Kopš 1996.gada Rīgas Latviešu biedrības domes loceklis.

Atmodas laikā ņēmis aktīvu dalību Baltijas tautu politiskajās aktivitātēs Ziemeļkalifornijā, atbalstot un izvēršot baltiešu centrālo organizāciju politisko darbu ar vietējiem ASV politiķiem, presi un sabiedrību.

 

Tālavs Jundzis,

tiesību doktors, dzimis 1951.gadā Gulbenē. Beidzis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. Strādājis prokuratūras iestādēs, aizstāvējis disertāciju kriminoloģijā, vadījis kriminoloģijas nodaļu Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un tiesību institūtā. 1990.gadā ievēlēts par LR Augstākās padomes deputātu un vadījis tās Aizsardzības un iekšlietu komisiju. 1991. — 1993.gadā bijis LR aizsardzības ministrs. Vienlaikus pildījis arī Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes deputāta pienākumus (1989—1994). No 1993.gada līdz 1997.gadam bijis Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktors, papildinājis zināšanas Londonas Karaliskās universitātes Kara studiju departamentā un NATO Aizsardzības koledžā Romā. Kopš 1997.gada jūnija — LR aizsardzības ministrs. Publicējis vairāk nekā 50 zinātniskus rakstus valsts un tiesību vēsturē, kriminoloģijā, starptautisko attiecību un drošības jautājumos. Monogrāfijas "Latvijas drošība un aizsardzība" (1995.g.) autors.

Piedalījies un uzstājies ar runu vēsturiskajā Rakstnieku u.c. radošo savienību plēnumā 1988.gada 1.—2.jūnijā, darbojies Latvijas Tautas frontē. Bijis viens no Latvijas Juristu biedrības dibinātājiem (1988.g.) un tās viceprezidents, piedalījies Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanā (1988.g.) un bijis tās loceklis. Daudzu likumprojektu autors un līdzautors (1989—1993), t.sk. piedalījies darba grupā, kas izstrādāja 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijas projektu.

 

Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber)

dzimis 1923.gadā Rīgā senatora Augusta Lēbera (Loeber) ģimenē. Izceļojis 1939.gadā. Studējis tiesības Mārburgas universitātē (Dr.iur.). Ieguvis Hāgas Starptautisko tiesību akadēmijas diplomu (1951), beidzis Kolumbijas universitāti Ņujorkā ar maģistra grādu (1953). Specializējies salīdzināmās un starptautiskās tiesībās, stažējies Maskavā.

Zinātnisks līdzstrādnieks Maksa Planka institūtā Hamburgā (1958—1966). Rediģējis žurnālu "Osteuropa–Recht" (1955—1960). Tiesību profesors Ķīles universitātē (kopš 1966), Juridiskās fakultātes dekāns (1985—1987), emeritēts (1989). Atkārtoti viesprofesors ASV universitātēs, arī Austrālijā.

Baltijas studiju veicināšanas asociācijas (aabs) viceprezidents (1986—1992). Latvijas Universitātes viesprofesors, lasījis kursu par Eiropas tiesībām (1991), tāpat Tērbatas universitātē. Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis (1990), Latvijas Universitātes goda doktors (1991). Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995).

Atmodas procesā piedalījās galvenokārt zinātnes laukā. Iestājies rakstos par Latvijas neatkarības atgūšanu arī pirms Atmodas laika, sastādot, piemēram, 1973.gada Pasaules brīvo latviešu apvienības memoranda juridisko daļu, kas tika iesniegts Eiropas Drošības un sadarbības konferencei Helsinkos. Zinātniskā simpozijā Tallinā 1988.gadā Lēbers pacēlis jautājumu par 1939.gada Molotova–Ribentropa pakta Slepenajiem protokoliem. Turpat 1989.gada konferencē par Molotova–Ribentropa paktu viņš izdalīja Slepeno protokolu faksimiltekstus un vadīja konferences rezolūciju komiteju. 1990.gadā Pasaules latviešu juristu kongresā Lēbers referējis par Latvijas pirmskara tiesisko mantojumu un izplatījis 1937.gada Latvijas Civillikuma pārspriedumu, kas veicinājis šīs kodifikācijas atjaunošanu.

 

Egils Levits,

jurists un politologs, dzimis 1955.gadā Rīgā. 1972.gadā beidzis Rīgas 2.vidusskolu, kopā ar vecākiem pārcēlies uz VFR, 1973.gadā beidzis Minsteres Latviešu ģimnāziju. 1982.gadā beidzis Hamburgas universitātes Juridisko fakultāti, 1986.gadā — Hamburgas universitātes Sabiedrisko zinātņu un filozofijas fakultāti politologa specialitātē. Strādājis zinātniskā darbā Hamburgas universitātes Juridiskās fakultātes Austrumeiropas tiesību pētniecības institūtā, Ķīles universitātes Juridiskajā fakultātē, Vācijas parlamenta Zinātniskajā dienestā, Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā Getingenē. Praktiskā jurista darbā Šlēzvigas–Holšteinas apgabaltiesas dienestā un kā patstāvīgs advokāts Getingenē. Daudzu juridisku ekspertīžu autors par starptautisko un publisko tiesību problēmām, kā arī par politiskiem jautājumiem. 1991.—1992. gadā LR Augstākās padomes padomnieks. 1992.—1993.gadā vēstnieks Vācijā un Šveicē. 1993.—1994. gadā Ministru prezidenta biedrs, tieslietu ministrs, Saeimas deputāts. 1993.— 1994. gadā vēstnieks Austrijā, Ungārijā un Šveicē. Kopš 1995.gada Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis. E.Levitam ir vairāk nekā 80 publikāciju par tiesību un politisko zinātņu jautājumiem, kā arī par jaunāko laiku Latvijas vēstures problēmām.

Atmodas laikā konsultējis Tautas fronti, 1990.—1991.gadā "divvaldības" laikā arī Latvijas valdību valsts atjaunošanas jautājumos. Rakstījis Latvijas un ārzemju presē, zinātniskos žurnālos, piedalījies kā eksperts konferencēs un izstrādājis zinātniskas ekspertīzes par Latvijas starptautiski tiesisko statusu (tajā skaitā ekspertīze Vācijas parlamentam 1988.gadā par Molotova–Ribentropa paktu), Latvijas valstiskās neatkarības un Latvijas pilsonības atjaunošanas jautājumiem. 1989. —1991.gadā Latvijas Tautas frontes domes loceklis, 1990.gadā Pilsoņu kongresa delegāts. Viens no 1990.gada 4.maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" līdzautoriem.

 

Ļubova Zīle,

vēsturniece, dzimusi 1928.gadā Abrenes apriņķa Tilžas pagastā. Beigusi Maskavas Valsts universitātes Vēstures fakultāti. Strādājusi partijas darbā. 1959.gadā pēc nacionālkomunistu sagrāves viņa atstāj partijas darbu, pārejot asistentes darbā Rīgas Politehniskajā institūtā.

1965.gadā aizstāvēja kandidāta disertāciju par Latvijas strādnieku šķiras izaugsmi (1940—1965).

Būdama LKP CK Partijas vēstures institūta direktore (1977—1990), Ļ.Zīle aktīvi atbalsta Atmodas centienus. Modinot sabiedrības domu, viņa organizē diskusijas: "Ulmanis un viņa laiks"; "Par 1940.gada vēsturiskajiem notikumiem; Kolektivizācijas rezultātu sekas". 1989. —1990.gadā viņa kopā ar vēsturniekiem atmodniekiem tiek aicināta uz daudzām lauku rajonu un pilsētu partijas komiteju rīkotām diskusijām jautājumos par Latvijas suverenitātes atgūšanu. Visaptverošas diskusijas sabiedrībā noveda pie Latvijas kompartijas krīzes un tās sašķelšanās.

Ļ.Zīle vairākkārt ir droši uzstājusies Latvijas kompartijas CK plēnumos, kritizējot augstākā līmeņa partijas funkcionārus, kuri atbalstīja Interfrontes rīcību pret Latvijas neatkarības atgūšanu.

1990.gada 16.aprīlī Latvijas kompartijas CK birojs A.Rubika vadībā Ļ Zīli izslēdza no Komunistiskās partijas un atbrīvoja no Partijas vēstures institūta direktora amata par Latvijas kompartijas sašķelšanu.

1990.gada 1.maijā Ļ.Zīle pāriet darbā Latvijas Valsts universitātē, kur vada XX gs. sociālpolitiskās vēstures nodaļu. Kopā ar Universitātes vēsturniekiem viņa izveido LU žurnālu "Latvijas Vēsture", kļūstot par tā galveno redaktori. 1991.gada jūlijā nāk klajā pirmais žurnāla numurs.

Ļ.Zīle ir publicējusi daudzus zinātniskus rakstus par Latvijas Atmodas periodu, par Latvijas un Krievijas attiecībām Atmodas laikā. Ir uzstājusies ar referātiem zinātniskās konferencēs Latvijā un Vācijā.