no 1.lpp.

Andrejs Lepse, Satversmes tiesas tiesnesis, — "Latvijas Vēstnesim"

Pietiek atcerēties vēsturiski ne tik seno pagātni, kad vairākums patiesi bija pārliecināts, ka zemeslode ir plakana, un nebija pārāk iecietīgs pret cita viedokļa piekritējiem. Tādēļ par patiesi demokrātisku sabiedrību varētu saukt tādu sabiedrību, kurā vairākums garantē ne tikai mazākuma, bet arī atsevišķa indivīda tiesību aizstāvību.

Par sabiedrības demokratizācijas attīstību liecina arī konstitucionālo tiesu izveidošana, jo tām tiek piešķirtas tiesības atzīt par spēkā neesošiem pat parlamenta vairākuma pieņemtos likumus. Parlaments, pieņemot šādus grozījumus konstitūcijā, labprātīgi ierobežo savas likumdevēja vairākuma tiesības par labu parlamenta mazākumam.

Kā norādīja profesors Tilo Maraūns no Vācijas, konstitucionālās tiesas lomu un vietu valstī ir grūti novērtēt par augstu. Ikvienā valstī, kur pastāv konstitucionālā tiesa, pamatlikumā šī tiesa ir atzīmēta pirmā, un pēc savas būtības tā arī ieņem vadošo vietu valsts tiesu sistēmā. Pēc profesora T.Maraūna domām, konstitucionālās tiesas spriedumi varētu tikt salīdzināti ar kompasu, kas norāda, kurp jāvirzās valsts likumdošanai.

Igaunijas Valsts tiesas padomnieks, Dr. iur. Heinrihs Šneiders apliecināja, ka tikai tam vien, ka valstī pastāv konstitucionālā tiesa, jau ir ievērojama praktiska nozīme valsts dzīvē. Tās esamība ietekmē gan likumdevēju, darot to uzmanīgāku likumu pieņemšanā, gan attur valdību no likumiem neatbilstošas rīcības.

Dr. Gābors Halmaji, bijušais Ungārijas konstitucionālās tiesas padomnieks, norādīja, ka konstitūcija nenozīmē tikai tās rakstīto tekstu, bet gan tajā esošo garu.

Šo domu tālāk attīstīja Trento universitātes profesors Dr. Roberto Toniati, uzsverot, ka mūsdienu tiesu darbā galvenais juridiskās tehnikas uzdevums ir censties atteikties no tiesību pozitīvisma. Par tā dibinātāju viņš nosauca Šarlu Monteskjē, kurš pirms diviem simtiem gadu definēja tiesnesi vienīgi kā runājošu likumu. Tiesību pozitīvisms, kas izpaužas likuma mehāniskā interpretācijā, savulaik bija progresīvs solis un atbilda pārejas periodam no absolūtisma ar tā nihilistisko pieeju tiesībām vispār uz tiesisku valsti. Taču divdesmitā gadsimta beigās tiesiskā valstī noteicošajai esot jābūt likuma paplašinātai interpretācijai. Profesors R.Toniati uzsvēra, ka kodifikāciju laiks esot pagājis un tagad esot iestājies konstitūciju laiks. Tiesību pozitīvisms konstitucionālo tiesu darbībā vispār neesot pieļaujams. Cilvēka pamattiesību uzskaitījums konstitūcijās nav izsmeļošs, un neviena valsts institūcija neesot tiesīga nosaukt šo uzskaitījumu par galīgu. To nav tiesīga izdarīt arī konstitucionālā tiesa, kuras tiešais uzdevums esot paplašināt šo pamattiesību sarakstu. Konstitucionālo tiesu tiesības interpretēt likumu būtu jāatzīst par konstitucionālo normu, un tas būtu jāfiksē konstitūcijā, bet ne tikai likumos par konstitucionālo tiesu vai tiesu varu.

Profesors vērsa uzmanību uz Itālijas konstitucionālās tiesas praksi. Itālijā dažkārt tiekot pieņemti tādi normatīvie akti, kurus lietojot ir iespējama dažāda to interpretācija. Šādos gadījumos konstitucionālajai tiesai ir piešķirtas tiesības izdot vispārobligātu lēmumu, kurā tiek norādīts, ka likums ir atzīstams par neatbilstošu konstitūcijai tajā gadījumā, ja tas tiks izmantots konstitucionālās tiesas lēmumā norādītajā veidā.

Igaunijā šobrīd nav atsevišķas konstitucionālās tiesas. Šīs tiesības tika piešķirtas Igaunijas Valsts tiesas (Augstākās tiesas) sastāvā jaunizveidotajai Konstitucionālās pārraudzības palātai, kura tika izveidota jau 1993.gada 20.jūnijā. (Latvijas Satversmes tiesa tika nodibināta 1996.gada decembrī.) To vada Valsts tiesas priekšsēdētājs, un tās sastāvā ir vēl četri Valsts tiesas tiesneši.

Igaunijas Valsts tiesas priekšsēdētājs R.Maruste uzsvēra grūtības, ar kurām jāsaskaras, komplektējot tiesnešu korpusu. Pārāk zemo algu dēļ juristi negrib izvēlēties tiesneša profesiju (tiesneša atalgojums Igaunijā gandrīz divkārt pārsniedz tiesneša atalgojumu Latvijā).

Tiesības iesniegt pieteikumus Konstitucionālās pārraudzības palātai ir Valsts prezidentam, kancleram un zemāka līmeņa tiesām, izskatot konkrētas lietas. Pēc zemāko līmeņu tiesu iniciatīvas ir ierosināti 40 procenti no Konstitucionālajā uzraudzības palātā izskatītajām lietām.

Vidēji šī palāta izskata četras lietas gadā. Pašreiz spēkā esošais iesniegto pieteikumu sagatavošanas termiņš — līdz pieciem mēnešiem (Latvijā — līdz sešiem mēnešiem) nevarot tikt uzskatīts par pietiekamu dziļai un vispusīgai lietas sagatavošanai un apstrīdētās tiesību normas konstitucionālās atbilstības izvērtēšanai. Šobrīd pastāvošais finansējums un esošais darbinieku skaits neļauj izskatīt vairāk pieteikumu, pat tad, ja tādi tiktu iesniegti.

Neraugoties uz relatīvi nelielo izskatīto lietu skaitu, Igaunijas parlaments 1997.gadā izveidoja īpašu komisiju, kurai uzdeva izstrādāt likumprojektu paketi par atsevišķas konstitucionālās tiesas izveidi Igaunijā.

Dr. K.Strēzemane sniedza pārskatu par Vācijas konstitucionālās tiesas darbības kārtību. Parasti lietas tiekot skatītas tikai pēc dokumentiem, bez pušu piedalīšanās. Gadījumā, ja, sagatavojot lietu, kļūst skaidrs, ka vienai no procesā iesaistītajām valsts institūcijām ir acīmredzami kļūdaina nostāja, tiek izstrādāta speciāla vēstule. Tajā pusēm tiek norādīts uz strīdīgajiem jautājumiem un ierosināts pārspriest šīs pretrunas. Šādos gadījumos abas ieinteresētās valsts institūcijas bieži atrod kompromisu ārpus tiesas robežām. Šajos gadījumos necieš attiecīgās valsts institūcijas prestižs sabiedrības apziņā, kā tas varētu notikt, ja tiesa oficiāli ar savu spriedumu atceltu šīs institūcijas normatīvo aktu (līdzīga prakse pastāv arī Lietuvā).

Dr. K.Strēzemane un Dr. E.Smits uzskata, ka neviens jurists nevar būt speciālists visās tiesību nozarēs. Tādēļ Vācijas un Norvēģijas konstitucionālās tiesas nepieciešamības gadījumos pieaicina pieredzējušus attiecīgās tiesību nozares profesorus, kas piedalās lietas sagatavošanā. Tas esot ļoti nozīmīgi arī no publicitātes viedokļa. Šie zinātnieki vēlāk izskaidro plašākām aprindām, kādēļ ir pieņemts tieši šāds, nevis citāds spriedums.

Oslo universitātes profesors Dr. Eivinds Smits uzsvēra, ka nepieciešams izprast, ka atšķirībā no vispārējām tiesām konstitucionālās tiesas aizsargā nevis materiālās normas, bet gan likumdošanas procesuālās normas jeb, citiem vārdiem sakot, spēles noteikumus.

Jāpiebilst gan, nevienā demokrātiskā valstī konstitucionālo tiesu rīcībā nav tādu spēku, lai varētu piespiest parlamentu vai valdību pildīt tās spriedumus. Taču konstitucionālās tiesas ir pašas sabiedrības iedibinātās spēles sastāvdaļa un piedalās tajā kā arbitri. Par ko pārvēršas spēle, ja tās dalībnieki neievēro arbitra norādījumus, ir vispārzināms.