RUNAS. REFERĀTI

Sabiedrībai — stabilu pamatu

Pagājušās nedēļas nogalē Rīgā notika konference "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību". Galvenokārt tika runāts par "Baltijas datu nama", Naturalizācijas pārvaldes un citu ieinteresētu valsts vai sabiedrisku institūciju veiktajām Latvijas iedzīvotāju aptaujām. Dažus no konferencē nolasītajiem referātiem publicējam šajā "LV" numurā.

Rīgas Stradiņa universitātes

Sociālo zinātņu fakultātes dekāne Ilze Ostrovska:

Pilsoniskā sabiedrība: vara un politika

Piedāvātais plaša mēroga pētījums — programma "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību" — par integrāciju mūsu tranzīta sabiedrībā ar akcentu uz pilsoniskās sabiedrības veidošanos ir zināmā mērā vēsturisks. Tik plaša mēroga un dziļuma sabiedrības fiksāciju līdz šim nav spējusi piedāvāt neviena atsevišķa akadēmiska zinātniska institūcija.

Lai cik paradoksāli tas būtu, bet šoreiz pētījumu ir iniciējusi un pasūtījusi valsts birokrātiskās sistēmas pārstāve — Valsts naturalizācijas pārvalde, un šis fakts vien zināmā mērā ļauj cerēt, ka valsts un sabiedrības atsvešināšanās problēma nav tik fatāla, kāda tā šķiet, klausoties plenārsēžu pārraides no Saeimas nama.

Ir pagājis apmēram pusotrs gads, kopš pilsoniskās sabiedrības tēma parādījās regulāri analizējamo jautājumu dienas kārtībā. Jo interesantāk ir šodien atskatīties uz pagājušo periodu un pašas pilsoniskās sabiedrības attīstības dinamiku, kvantitatīvajām un kvalitatīvajām izmaiņām sabiedrībā un sabiedrības un varas attiecībās. Minētais pētījums sniedz visaptverošu priekšstatu attiecībā uz kvantitatīvajām un daļēji kvalitatīvajām pārmaiņām, tas savukārt dod zināmu empīrisku atbalsta punktu arī teorētiķiem, lai spertu soli tālāk.

Kopš deviņdesmito gadu sākuma, bet it sevišķi deviņdesmito gadu vidū pilsoniskā sabiedrība tika daudz locīta teorētiskajos žurnālos un grāmatās un ne tikai iztirzājot postsociālistisko valstu problēmas. Pilsoniskās sabiedrības degradācija ASV pēdējās desmitgadēs ir viens no visvairāk diskutētajiem jautājumiem Amerikas politikas zinātnieku vidū, un daudzi aspekti visnegaidītākajā veidā sasaucas ar tām iezīmēm, kas, šķiet, varētu piemist tikai tranzītsabiedrībām. Viduseiropā un Austrumeiropā konstanti tika apspriesta pilsoniskās sabiedrības lēnā attīstība un to nosakošie faktori, taču kopumā netiek apšaubīts viedoklis, ka pilsoniskā sabiedrība ir demokrātijas attīstības obligāts nosacījums. Taču parādās arī cits visai dibināts jautājums, vai pilsoniskā sabiedrība vienlaicīgi vienmēr ir demokrātiju veicinošs faktors?

Ja pilsoniskā sabiedrība tiek uzlūkota kā pilsoņu aktivitātes sfēra, kas atrodas starp valsti un privāto sektoru, tad tā piedāvā cilvēkiem iespēju vienlaicīgi darboties brīvprātīgi un vienlaicīgi publiski. Šī pilsoniskās darbības telpa apvieno privātā sektora centrālo vērtību — brīvību — un publiskā sektora jeb valsts noteicošo orientāciju uz kopīgajiem ieguvumiem — kopīgo labumu. Teorētiski, protams.

Vislabāk pilsoniskās sabiedrības būtību var saprast, ja iedomājamies ikdienas aktivitātes nodarbošanos, kura nav saistīta ne ar valsts pārvaldi (balsošana, nodokļu maksāšana), ne ar komercdarbību (strādāšana, ražošana, iepirkšanās), bet ietver tādas darbības kā baznīcas apmeklēšanu, kalpošanu kopienas interesēm, piedalīšanos brīvprātīgās pilsoņu asociācijās, naudas un mantu ziedošanu humānās palīdzības organizācijām, līdzdarbošanos slimnīcu atbalsta fondos. Tātad pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir fondi, skolas, baznīcas, interešu grupas, sociālās kustības. Arī mediji, ja to komerciālās ambīcijas nepakļauj nepieciešamību realizēt pilsoņu tiesības zināt. Arī partijas kā mezostruktūras institūcijas, kuras ir aicinātas vienot valsts varu un sabiedrību.

Vienā vārdā pilsoniskā sabiedrība ir cilvēku aktivitāte ārpus valsts un komerciālās darbības, taču tajā pašā laikā tā ir vitāli nepieciešama demokrātijas reālai, nevis formālai esamībai. Uzskatu, ka pēdējā pusotra gada laikā pilsoniskā sabiedrība Latvijā attīstās strauji, taču tas pagaidām ir sevis apzināšanās periods, kas ārēji manifestē sevi neregulāri un ne sevišķi izteiksmīgi.

Taču demokrātija nevar eksistēt, pirmkārt, bez plašu iedzīvotāju slāņu iesaistīšanās publiskajās aktivitātēs un, otrkārt, bez politisko līderu regulāras atskaitīšanās sabiedrībai. Šie ir integrāciju veicinošie mehānismi, un integrācija ir pilsoniskās sabiedrības nozīmīgs resurss.

Ja sabiedrība ir atsvešinājusies un distancējusies no varas, tad publiskā joma agri vai vēlu nokļūst atsevišķas mazas oligarhiskas kliķes vai grupas kontrolē. Tad, kad Centrālās un Austrumeiropas pilsoniskās sabiedrības tiek analizētas zinātniskajos izdevumos un publicistikā, ir jāsastopas ar gandrīz vai nemainīgu šādu īpašību uzskaitījumu: salīdzinoši zema elektorālā aktivitāte, salīdzinoši augsts sabiedrības cinisma līmenis, zems uzticēšanās līmenis parlamentam un partijām, augsts baznīcai un atsevišķās valstīs arī armijai, zems pašpaļāvības līmenis, apātija un atsvešināšanās no publiskās jomas. Raksturojums apstrīdēts netiek, arī šīs īpašības nosakošie determinanti ir analizēti daudzkārt — sociālekonomiskā krīze un politiskās kultūras tips ar tradicionālajām sabiedrībām raksturīgo vērtību prevalenci — patriarhālismu, hierarhismu, izolacionismu.

Tajā pašā laikā netiek sniegtas atbildes — vismaz ne pietiekami pārliecinoši — uz jautājumu: kas varētu veicināt sabiedrības aktivitāti tādā mērā, lai tā savukārt varētu panākt varas subjektu regulāru atskaitīšanos sabiedrībai un apzinātos atbildību par savu rīcību sabiedrības priekšā? Kādi apstākļi nosaka līdzdalības kultūras pagrimumu un sabiedrības ietekmes zudumu politikā, sekmējot ekstrēmismu un demagogu, populistu visatļautību. Lai cik tas paradoksāli pirmajā brīdī liktos, demokrātisko politisko attiecību iedibināšana mūsu valstī ir gājusi roku rokā ar elementārās sociālās kārtības zudumu, kas savā galējā variantā parādās kā organizētā noziedzība un ēnu ekonomika ar tai piemītošo ēnu sabiedrību pilsoniskās sabiedrības vietā. Kuras sabiedrības — ēnu vai pilsoniskās — attīstība ņems virsroku, ir arī neatbildēts jautājums. Pilnīgi iespējams, ka no abām veidosies savdabīgs mutants, bet vai tad to varēs definēt, izmantojot kā "sabiedrības attīstību"?

Lai pilsoniskās sabiedrības loma palielinātos, t.i., tādas sabiedrības, kuras centrā ir civilizētības dominante, nepieciešama, pirmkārt, ir sabiedrības politiskā lauka vai jomas paplašināšana jeb, citiem vārdiem, sabiedrības politiskās aktivitātes un ietekmes palielināšanās uz lēmumu pieņemšanu. Lai tas notiktu, pirmais nosacījums ir: līdzdalības kultūras normām jābūt plaši akceptētām un stingri izmantotām praksē.

Plurālistiskas līdzdalības attīstība savā dziļākajā būtībā balstās pilsonībā, un pilsonība nebūt nenozīmē tikai attiecīgu procedūru pieejamību un institucionālu normu apguvi. Tas ir kultūras jautājums pirmām kārtām. Tādas kultūras, kuru veido attieksmes, normas un ekspektācijas. Tās savukārt nosaka vēsturiskā pieredze. Politiskajai jomai paplašinoties, politiskā elite sagaida, ka pilsoņi leģitimēs režīmu, taču pilsoņi savukārt gaida, ka politiskās institūcijas un līderi jutīs atbildību par valsti un attiecīgi rīkosies. Praksē Latvijā ir noticis pretējais — politiķiem līdz pat pēdējam brīdim, t.i., priekšvēlēšanu kampaņai, ir bijis vienaldzīgs sabiedrības viedoklis, bet liela daļa sabiedrības savukārt neuzticas politiķiem, šaubās par viņu politikas atbilstību situācijai un esošo sociālo un ekonomisko pārmaiņu atbilstību visas sabiedrības interesēm.

Tas savukārt nozīmē to, ka konkuratīvu vēlēšanu esamība, parlamenta funkcionēšana, partiju rosīšanās signalizē par demokrātijas rekvizītu klātbūtni, taču nerada demokrātiju. Rezultātā cilvēki demonstrē gatavību reaģēt uz populistu kairinājumu, bet atsakās līdzdarboties paši.

Kāpēc tā notiek?

Katrā no Centrālās vai Austrumeiropas valstīm eksistē virkne determinantu, kas nosaka tādu un ne citādu sabiedrības politiskās uzvedības modeli. Skaidrs, ka lielā mērā to ietekmē pašas pilsoniskās sabiedrības kvalitāte un politisko institūciju funkcionēšanas kvalitāte, bet lielā mērā abu nosaukto elementu darbības rezultāts jeb sociālekonomiskā situācija.

Ja pieņemam, ka sabiedrības politiskās līdzdalības līmeni nosaka sabiedrības etniskais heterogēnisms vai ekonomiskās izaugsmes faktori, tad kāpēc līdzdalības rādītāji ir zemāki Polijā nekā Rumānijā? Polija ir etniski homogēna un ar relatīvi strauju ekonomiskās attīstības dinamiku, Rumānija etniski heterogēna un ar daudz nopietnāku ekonomisko krīzi nekā Polija.

Politiskās uzvedības korelācija ar vēsturi un kultūru arī pamatos neiztur kritiku. Laikā starp pasaules kariem Čehoslovākijai bija nopietna demokrātiskas valsts pieredze. Taču Polija un Ungārija sacēlās pret plāna ekonomiku un partijas kontroli, bet Slovākija ne, un arī čehu pretošanās 1968. gadā atšķīrās no Ungārijas notikumiem 1956. gadā. Ar to es gribu uzsvērt, ka dezintegrāciju un sabiedrības vājumu nevar skaidrot tikai ar etnisko sašķeltību vai ekonomisko atpalicību.

Prasības skaidrojumu meklējumos kā universāls sabiedrības pasivitātes determinants pārejas valstīs pēdējā laikā tiek aizvien biežāk minēts drošības trūkums sabiedrībā. Ekonomisko nedrošību — to, ka cilvēks nav pārliecināts par savu ienākumu stabilitāti un regularitāti — papildina neaizsargātība pret kriminālnoziedzniekiem un starpetniskā spriedze. Un ir pilnīgi vienalga, vai tā ir dabiska etnisko grupu interešu konflikta izsaukta spriedze vai arī politisko grupējumu sakurinātas kaislības. Ja valsts ir vāja, visi šie apstākļi sekmē sociālās drošības trūkuma izjūtas paplašināšanos un līdz ar to sabiedrības nespēju pretoties valsts mašinērijas diktātam — arī formālās demokrātijas apstākļos.

Vēl var pieplusot eksternālo faktoru izsaukto nedrošību — sākot ar Žirinovska draudiem un beidzot ar organizētu ekonomisko blokādi.

Arī augsts ienākumu nevienlīdzības līmenis negatīvi ietekmē demokratizācijas procesu, sekmējot vienaldzību pret sabiedrības kopīgajām interesēm, iekapsulēšanos izdzīvošanas režīmā un pat zināmas naidīguma atmosfēras veicināšanu pret apkārtējo pasauli.

No otras puses, pētījumi liecina, ka atbalsts demokrātiskām vērtībām — ticība konkuratīvu vēlēšanu nozīmei, vienlīdzībai un taisnīgumam, iespējai brīvi paust uzskatus — arī attiecībā uz valdību — korelējas ar optimismu attiecībā uz personiskajām finansēm un vispārējo optimismu attiecībā uz sociālekonomisko attīstību. Taču šādu cilvēku procents Latvijā — aptuveni ceturtā daļa — ir visai niecīgs, lai nopietni kavētu paralēli attīstošamies negācijas.

Pilsoniskās sabiedrības raksturīgās civilizētības dimensijas attīstību ietekmē situācija normatīvo vērtību tirgū. Kopīguma izjūtas zaudēšana, sociālās kārtības destrukcija, tāda lauka erozija kā principiāla uzticēšanās autoritātēm un aizvien biežāk uzskatu definēšana ar varas demonstrācijas palīdzību, bet nevis ar racionālu spriedumu palīdzību, ir ārkārtīgi nopietni signāli, kas liecina, ka sabiedrības nozīmīgai daļai iespējams ir zudis kāds svarīgs atbalsta punkts pozitīvām pārmaiņām.

Iespējams, ka zinātniekiem tomēr ir taisnība: ja iedzīvotāju kopumam ir zudusi vajadzība pēc kopīgām vērtībām, brīvība nevar izdzīvot. Vienaldzības masas nekad neaizstāvēs brīvību pret uzurpatoriem.

Kā savdabīga liecība tam, ka tieši normatīvo vērtību jomā ir notikušas krasas izmaiņas, ir fakts, ka no ikdienas sadzīves valodas vārdnīcas lielā mērā ir pazuduši apzīmējumi, kas raksturo individuālo un sabiedrisko tikumību, kā, piemēram, cieņa, godīgums, gods, pieklājība, kā arī to antonīmi — kauns un negods. Tie neparādās publiskās diskusijās, analizējot sociālas un politiskas parādības un pieņemot lēmumus. Taču šo terminu esamība vai neesamība liecina par to, vai sabiedrība ir vesela vai slima. Visas sabiedrības dzīvi raksturojošajā valodā prevalē vārdi, kas pauž aprēķinu un kontroli, bet ne morālās vērtības un dzīves jēgu. Sociālā realitāte pārāk bieži tiek saprasta un skaidrota varas kontekstā jeb, citiem vārdiem, tiek politizēta, tādējādi vājinot sabiedrības kā vērtību atražotājas nozīmi. Bet tas savukārt sekmē sabiedrības fragmentāciju un dezintegrāciju.

Ko darīt? Stiprināt mezostruktūras — institūcijas, kas atrodas starp indivīdu un valsti — pilsoniskās sabiedrības institūcijas, stiprināt ģimenes un vietējas nozīmes iedzīvotāju vienojošas sabiedriskās institūcijas, jo tieši tās ir vērtību un ētisko sistēmu ģeneratores un saglabātājas — nevis ziepju operas televīzijā.

Kas šobrīd būtu nepieciešams, lai situācija mainītos?

Visu sabiedrības locekļu mobilizācija, lai uzlabotu nācijas sociālo un morālo infrastruktūru. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, ir jāpanāk konsenss jautājumā par pamatvērtībām, kuras attiecas uz visu sabiedrību ar mērķi ētiski atjaunot sociālās institūcijas, un, otrkārt, jānorobežojas no radikālā plurālisma. Saskaņā ar pēdējo labu sabiedrību var izveidot bez jebkādiem pamatlikumiem un bez jebkādas pamatvienošanās, bet tas savukārt ātri noved pie brīvības bez sociālās kārtības. Viegli pasacīt, bet kā to izdarīt? Vēl jo vairāk tāpēc, ka pasākuma realizētājs nevar būt valsts vara, bet tikai vērtību sistēmas veidošanos ietekmējošas pilsoniskās sabiedrības institūcijas. Piedevām raksturīgi, ka, kā kāds ierunājas par stingras, likumā balstītas kārtības nostiprināšanu, tūlīt medijos atskan balsis par autoritārismu un atmiņas par Lukašenko.

Kopīgo sabiedrības vērtību sistēmas atjaunotne ir nepieciešama visām tās grupām vienādi lielā mērā — vienalga, vai tās ir etniskās, reliģiskās, dzimuma vai dažādu vecumu grupas.

Taču tikai pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas jeb mobilizācijas pasākumiem var būt pavisam negaidītas, destruktīvas, autoritārismu rosinošas sekas. Vēsture to ir pierādījusi ne vienu reizi vien, Hitlera partijas nākšana pie varas — balstoties pilsoniskās sabiedrības struktūrās, ir hrestomātisks piemērs.

Kāpēc atsevišķos gadījumos pilsoniskās sabiedrības institūcijas rada sociālā kapitāla vietā — citu "nesociālu" kapitālu, tādējādi izsaucot krīzi sabiedrības demokratizācijas procesā?

Stabili funkcionējošs demokrātisks režīms prasa zināmu kopīgo interešu apzināšanās devu un zināmu ziedošanos vai vismaz uzticību nacionālajām interesēm. Taču uzskatīt, ka to spēj atražot viena pati pilsoniskā sabiedrība, arī ir kļūdaini. Ekonomiskās un sociālās krīzes, vērtību resocializācijas apstākļos pilsoniskās sabiedrības elementu aktivizēšanās var izsaukt vēl lielāku fragmentāciju un pretrunas sabiedrībā un padziļināt eksistējošos konfliktus kā sabiedrības pasivitāte. Piemēram, liberāļi, sociālisti, konservatīvie var sākt katrs veidot savas republikas pa vertikāli — katrs lasīt tikai savas avīzes, apvienoties koros un putnu vērotāju biedrībās saskaņā ar minēto politisko orientāciju. Arī Latvijā jau ir manāmas pirmās pazīmes, piedevām "smagākā" variantā, kad politiskās partijas savā starpā sāk nosacīti sadalīt arodbiedrības, izejot no tā, kādas partijas biedrs ir attiecīgā ražojošā resora priekšgalā, piemēram, satiksminieki tad atietu "Latvijas ceļam", "Latvenergo" Jaunajai partijai, pārtikas pārstrādes rūpniecības arodbiedrības — jā, kam gan tās? Kā mēdz teikt — no drošiem avotiem, bet pēc nepārbaudītām ziņām — it kā sociāldemokrātiem. Bet tas arī ir sabiedrību dezintegrējošs faktors. Sabiedrība tiek skaldīta pa vertikāli, horizontālā vienotībā, vēl nenostiprinājusies, brūk.

Līdz ar to pastāv briesmas, ka, atsevišķām organizācijām kļūstot stiprām, pilsoniskā sabiedrība var saskaldīties karojošās frakcijās, kur katra no tām cīnās par savām atsevišķajām izdzīvošanas interesēm, pilnībā aizmirstot par visas sabiedrības un nācijas kopīgo iespēju izdzīvot. Bet kāpēc gan būtu jāparedz pilsoniskās sabiedrības organizāciju izteikts kareivīgums? Tāpēc, ka nav garantijas, ka šīs organizācijas savā iekšienē ir demokrātiskas. Tikai tā pilsoniskā sabiedrība, kura balstās uz savstarpējo solidaritāti "horizontāli", lielākā mērā kā uz vertikālajām, savstarpējās atkarības un ekspluatācijas attiecībām, var atražot uzticēšanos un kooperāciju. Vēl vairāk — eksistē viedoklis, ka tādas organizācijas kā baznīca un "mafija" nedrīkst tikt uzskatītas par patiesām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, jo ir vertikāli organizētas, taču šī pieeja nereti tiek apstrīdēta. Nenoliedzot to, ka organizāciju iekšējās problēmas ietekmē sabiedrības locekļu politisko uzvedību, tomēr vēl svarīgāk ir izprast to, vai pilsoniskās sabiedrības aktivitātes sekmē vai grauj demokrātijas attīstību. Uz šo jautājumu atbildi diez vai varēsim sameklēt, ja apiesim politiskās institucionalizācijas problēmu — protams, saistībā ar pilsoniskās sabiedrības attīstību.

Divi apstākļi — tranzītsabiedrības sociālekonomiskā attīstība un postsociālistisko sabiedrību komplicētība un heterogenitāte nosaka to, ka agri vai vēlu valsts un sabiedrība nonāk pie secinājuma, ka ir nepieciešama relatīva valsts varas centralizācija un politisko institūciju nostiprināšana. Kāpēc?

Tāpēc, ka uzticēšanās sabiedrībā, kura ir nepieciešama, lai saturētu kopā mūsu neviendabīgo sabiedrību un satuvinātu dažādās un bieži konkurējošās intereses, nevar veidoties bez stiprām politiskajām institūcijām. Turklāt pilsoniskā sabiedrība viena nevar veidot sev "civilizētības" dimensiju — politisko stabilitāti, kopīguma izjūtu, pilsoņu vēlēšanos un spējas iziet uz kompromisiem un kooperēties kopīgu mērķu vārdā.

Jau 60.gados zinātnieki secināja, ka šo pilsoniskās sabiedrības īpašību veidošanos jaunajās demokrātijās daudz lielākā mērā nosaka politiskās institūcijās nekā pati pilsoniskā sabiedrība. Vēl vairāk, gadījumā, ja politiskās institūcijas ir pārāk vājas, lai tiktu galā ar tranzītsabiedrības aizvien komplicētākajām problēmām, pilsoniskās sabiedrības mobilizācija var izsaukt vēl lielāku nestabilitāti un negācijas: ja neapmierinātie indivīdi papildus vēl tiek pulcēti kopā, tad var gadīties, ka konflikti netiek atrisināti, bet tikai padziļināti.

Ja politiskās institūcijas ir stipras, spējīgas uztvert un adekvāti reaģēt uz sabiedrībā izteikto kritiku un neapmierinātību, tad biedrošanās asociācijās var kalpot kā demokrātijas resurss. Viss ir tātad atkarīgs no politiskā konteksta. Par Latvijas politisko institūciju vājumu un atsvešinātību no sabiedrības ir runāts ne vienu reizi vien, un tā ir tranzītvalstīs bieži sastopama parādība, taču uztraucošs varētu būt fakts, ka valsts vājumu raksturojošās iezīmes nezūd, bet otrādi — pastiprinās. Aizvien lielākā mērā politiskās institūcijas nespēj adekvāti atbildēt uz konkrētās politiskās situācijas izaicinājumu, kā to varējām vērot iepriekšējos mēnešos. Secinājums ir diezgan nepatīkams — politiskā nestabilitāte.

Ko darīt, lai stiprinātu politiskās institūcijas? Šobrīd konkrētajā situācijā vajadzētu pievērsties politiskajām partijām kā svarīgākajai saiknei starp pilsoņiem un valdību. Partijas ir aicinātas kalpot ne tikai kā visspēcīgākais institucionalizētais elements starp privāto un publisko sektoru, bet tās var arī pulcēt kopā plašu pilsoņu kopumu, lai tie kalpotu kopīgajām interesēm. Piedevām politiskās partijas ir pilsoniskās sabiedrības aktivitātes būtisks avots. Partiju vājums Latvijā, to nespēja pildīt tām deleģēto funkciju izpildi, piemēram, uzturot saikni ar valsts pilsoņiem, arī ir plaši zināma un speciālistu vidū analizēta parādība.

Otrs būtisks pasākums, lai stiprinātu politiskās institūcijas, varētu būt kārtības ieviešana politisko partiju un kampaņu finansēšanas sistēmā. Finansiālās bakhanālijas vēlēšanu kampaņas gaitā (piemēram, ekspertu vidū eksistē viedoklis, ka 1 deputāts iepriekšējās vēlēšanās reāli varēja izmaksāt 1 miljonu latu, un arī šoreiz nevarētu būt mazāk) pastiprina iedzīvotājos neticību politiķu godīgumam un patiesīgumam. Lai kādas arī būtu patiesās summas, to avotiem vajadzētu būt zināmiem un piedevām pilnīgi visiem avotiem un visiem datiem par finansēm būtu jābūt pieejamiem visiem iedzīvotājiem.

Savukārt no politisko institūciju stiprināšanas balstītājiem varētu būt pati pilsoniskā sabiedrība un tās organizācijas (tas sevi piesaka kadru rekrutēšanā partijām un politiskās sabiedrības veidošanā).

Progresīvu pilsonisko sabiedrību nav iespējams attīstīt dažos gados. Pagaidām galvenais būtu izpratne par to, ka reālai demokrātijai nepieciešami ir trīs pamatelementi: stabila ekonomika, stipras politiskās institūcijas un patstāvīga, stipra pilsoniskā sabiedrība, taču visu trīs elementu attīstībai jānoris relatīvi vienmērīgi. Stipra pilsoniskā sabiedrība bez stiprām politiskajām institūcijām apdraud demokrātiju tikpat lielā mērā kā stipra valsts vara un vāja pilsoniskā sabiedrība.

Referāts konferencē "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību", Rīgā, 11. jūnijā

Socioloģe, "Baltijas datu nama" priekšsēdētāja Brigita Zepa:

Iedzīvotāju aptauja: rezultāti un secinājumi

Gribu uzsvērt, ka pētījums ir veikts par vēlu. Prezentācijā 18.martā ārlietu ministrs Birkavs uzsvēra, ka pētījums veikts īstajā laikā. Drīzāk piekristu Borisam Cilēvičam, kas toreiz iebilda ministram, teikdams, ka pētījums notiek ar lielu novēlošanos. Es domāju, ka viens no mūsu uzdevumiem ir vērst Latvijas varas institūciju uzmanību uz pētījumu nozīmīgumu un nepieciešamību pirms atbildīgu lēmumu pieņemšanas. Latvijā ir raksturīgi, ka valsts (es domāju Ministru kabineta finansētos pētījumus) finansē pamatā tikai varas institūciju, līderu, reitingu pētījumus, varas institūciju un līderu tēlu masu medijos. Tā ir ļoti virspusēja interese par sabiedrību, īstenībā tā liecina par sabiedrības atgriezeniskās saites ignorēšanu. Tāpēc, jo interesanti man bija iepazīties ar masu saziņas līdzekļu analīzes rezultātiem, kur viens no secinājumiem ir tas, ka masu saziņas līdzekļi it kā ignorē atgriezenisko saiti no sabiedrības puses, sniedzot informāciju vienā virzienā, kas īstenībā atbilst masu saziņas līdzekļu uzvedībai totalitārā sabiedrībā. Manuprāt, tas ir viens no jautājumiem, par ko vajadzētu diskutēt konferencēs un arī masu saziņas līdzekļos.

Bet, ja runājam par pilsonības problēmu, tad gribu uzsvērt, ka pētījums bija ļoti nepieciešams pirms Pilsonības likuma pieņemšanas 1994.gadā. Tika daudz diskutēts, tika sabalansēts dažādu politisko spēku spiediens, taču, kas ļoti svarīgi, tika ignorēti procesi, kas notiek sabiedrībā. Tas, ka nepilsoņi nespēja masveidīgi pretendēt uz naturalizāciju, kaut vai ņemot vērā tikai vienu faktoru — ļoti vājās latviešu valodas zināšanas, bija zināms no pētījumiem. Izstrādājot Pilsonības likumu, nepilsoņiem tika pierakstītas intences, kas īstenībā viņiem nebija raksturīgas. Taču varas struktūrām pētījumi neinteresēja. Kad es, piemēram, kādam valstsvīra padomniekam 90. gadu vidū piedāvāju prof. Rouza vadībā veikto pētījumu rezultātus, tad man atbildēja, ka viņiem jau tā esot informācijas pārāk daudz.

Atgriezeniskās saites ignorēšana ir radījusi šo situāciju, kad faktiski 4 gadi pēc Pilsonības likuma pieņemšanas ir zaudēti, ir tikai radīta skandaloza situācija, nemitīga skaidrošanās ar ārzemju ekspertiem un galu galā Latvijas starptautiskā prestiža krišanās.

Tāpēc jo īpaši uzsverams ir darba grupas nopelns, jo īpaši Aldermanes kundzes ticība un entuzisams, ka pētījums par pilsonības problēmām, par pilsoniskas sabiedrības veidošanu ir nepieciešams un arī gaužām praktiskas lietas ir atrisināmas: iespējams atrast sponsorus pētījumam. Tie bija: UNDP pārstāvniecība Latvijā, Norvēģijas Karalistes vēstniecība Latvijā, Etnisko attiecību centrs Hāgā, Starptautiskā migrācijas organizācija Helsinkos, Latvijas Valsts Cilvēktiesību birojs, Sorosa fonds Latvijā. Paldies viņiem! Uzsveru, ka to vidū nav Latvijas varas institūciju.

Es ceru, ka šis pētījums sniegs iespēju ne tikai analizēt situāciju sabiedrībā, bet arī palīdzēs mainīt nostāju pret pētījumu nepieciešamību, vispusīgas sociālās informācijas nepieciešamību pirms atbildīgu lēmumu pieņemšanas.

Taču pētījumu nepieciešamība ir aktuāla joprojām. Šobrīd tā ārkārtīgi asi attiecināma uz latviešu valodas mācīšanu skolās ar krievu apmācību valodu. Jau no ekspertu aptaujas jūtams, no izglītības darbinieku teiktā jūtams, ka diskutēts tiek par to, vai piespiedu kārtā vai pozitīvā gaisotnē panākt latviešu valodas apguvi, taču ļoti vāji izskan viedoklis par nepieciešamību pētīt situāciju skolās, īpašu uzmanību pievēršot skolotāju un skolēnu attieksmei pret latviešu valodu un izmaiņām mācību programmā, jo mācību programmu nevar realizēt, ja to pietiekami neatbalsta skolēni un skolotāji. Situācijas izpēte ļautu laikus novērtēt un novērst spriedzes veidošanos skolās. Izglītības jautājumā nedrīkstētu atkārtot tās kļūdas, kas tika pieļautas sakarā ar pilsonības jautājumu. Patiesi nevēlamas sekas var radīt atgriezeniskās saites ignorēšana skolēnu vidū, jo runa ir par jaunas paaudzes audzināšanu, it īpaši tāpēc, ka latviešu valodas apguve ir vistiešākā veidā saistīta ar pilsonisko audzināšanu.

Sevišķi uzsverams ir tas, ka veikts ir pētījumu komplekss: fokusa grupu intervijas ar pilsoņiem un nepilsoņiem, pilsoņu un nepilsoņu aptauja, ekspertu aptauja, masu mediju analīze. Šis pētījumu kompleks ļauj izprast problēmu no dažādiem aspektiem, konfrontēt dažādus skatījumus: ierindas cilvēku (fokussgrupas, aptauja), ekspertu viedoklis, bet — kas ir svarīgākais — ļauj salīdzināt masu nostāju un situācijas atspoguļojumu masu medijos. Nevaru nepiebilst, ka masu mediju analīze bija jāveic visu laiku pastāvīgi kopš 1990.gada, jo bieži tika runāts par masu mediju, it īpaši par latviešu un krievu preses atšķirībām, interpretējot Latvijā notiekošo. Tāpēc tas, ka šis darbs veikts tikai 1998.gadā, nozīmē milzīgu novēlošanos. Taču labāk vēlu nekā nekad.

 

Īsumā par aptauju

un tās norisi

Aptaujas veikšanai tika izveidotas divas izlases: pilsoņu un nepilsoņu. Katrā grupā aptaujāti 1500 cilvēki, izlase veidota, pielietojot daudzpakāpju nejaušo izlases metodi, kopumā ir 300 aptaujas punktu. Aptauja veikta visos Latvijas rajonos, tā aptver visas iedzīvotāju grupas vecumā no 15 līdz 75 gadiem, dati iegūti, veicot izvēlēto cilvēku personīgu interviju viņu dzīves vietās.

Aptaujas anketas veidotas sadarbībā ar darba grupu, kurā ietilpst 12 cilvēki. Aptaujā iekļautie jautājumi pirmām kārtām izriet no praktiskām ar pilsonību saistītām problēmām:

1) tie ir jautājumi, ar kuru palīdzību noskaidroti nepilsoņu viedokļi par naturalizāciju, tās kārtību, prasībām, atsevišķi izdalot vecuma grupas, kam jau ir tiesības uz pilsonību līdz 30 gadiem un kam tās būs vēlāk — vecāki par 30 gadiem, attieksmi pret nepilsoņa statausu, nepilsoņa pasi;

2) jautājumi, kas ļauj salīdzināt pilsoņu un nepilsoņu ekonomisko, demogrāfisko raksturojumu, problēmas, ar kurām ikdienas dzīvē sastopas pilsoņi un nepilsoņi;

3) latviešu valodas zināšanas un lietošana nepilsoņu vidū;

4) Latvijas iedzīvotāju attieksme pret migrāciju, vēlēšanās aizbraukt no Latvijas.

Otrkārt, pētījumā tika iekļauti jautājumi, kas nodrošina teorētisku pamatu pilsonības problēmas izpratnei.

Pētījuma pamatā izmantotas Rietumos plaši pazīstamas pilsonības teorijas, kas pilsonību aplūko politiskas identitātes kontekstā, tā ir kopības izjūta ar valsti, ar cilvēkiem, kas tajā dzīvo. Šīs teorijas uzsver, ka pilsonība nav vienkārši etiķete, tā ir kopības sajūta un atbildība par līdzpilsoņu labklājību, uzsverot, ka pilsonības izpratnei spēku piešķir identitāte un pilsoniskā tikumība. Atbilstoši šīm teorijām lojalitāte, atbildība, kopības izjūta ir kategorijas, bez kurām nav iedomājama pilsoniskā apziņa. Tie ir jautājumi:

• kas noskaidro iedzīvotāju piederības sajūtu Latvijai, viedokļus par Latvijas valstisko statusu nākotnē, uzticēšanos valsts institūcijām;

• attieksme pret pilsoņa pienākumiem un tiesībām;

• tolerance pret etniskajām, sociālajām minoritātēm, cilvēkiem ar citādiem paradumiem, domāšanu.

Otra teoriju grupa izmantota, liekot uzsvaru uz tā saukto aktīvo pilsonību, uz politiskās līdzdalības lomu pilsoniskās sabiedrības veidošanā. Šo teoriju vadlīnija ir šāda: līdzdalība dažādās grupās, organizācijās, kas nav politiskas, paplašina attiecību loku ārpus ģimenes, darba kolēģiem, draugiem, paziņām. Tas sekmē kopības izjūtas veidošanos ar līdzpilsoņiem, it kā nemanāmi, bet veicina arī pilsoniskās apziņas veidošanos.

Tie ir jautājumi par:

• politisko līdzdalību, tai skaitā līdzdalība dažādās, arī nepolitiskās organizācijās;

• attieksme pret demokrātiskām izmaiņām Latvijā.

Pētījumā piešķirta arī liela vērība Latvijas sabiedrības integrācijas procesu izpētei, tāpēc tika izvirzīts uzdevums noskaidrot, kurās sabiedrības dzīves sfērās integrācija ir vērojama, kurās tā nav vērojama.

Šim nolūkam tika pētīti jautājumi:

1) vai notiek starppersonu komunikācija starp latviešiem un minoritāšu pārstāvjiem, kā arī vertikālā komunikācija starp ierindas cilvēkiem un varas pārstāvjiem;

2) vai pārklājas latvisko un krievisko masu mediju auditorijas;

3) Latvijas iedzīvotāju atbalsts politiskajām ideoloģijām un politiskā izvēle (par kuru partiju balsotu, ja vēlēšanas notiktu šodien...);

4) Latvijas iedzīvotāju attieksme pret vērtībām, kā sabiedrību konsolidējošu pamatu.

 

Daži pētījuma rezultāti

Ņemot vērā, ka tas ir komplekss pētījums, pirmā kārtām gribu uzsvērt tos ieguvumus, kas bija iespējami, tieši pateicoties šai pētījumu dažādībai.

Pirmām kārtām mēs varam konstatēt neatbilstību starp presē atspoguļoto situāciju — vislielākā mērā tas attiecas uz krieviski rakstošo presi, kas galvenokārt uzsver tikai negatīvo, un aptauju, kas parāda iedzīvotāju viedokļu plurālismu. Tas attiecas gan uz pilsonības jautājumu, gan arī uz latviešu valodas apguvi skolās.

Atšķirības starp krieviski rakstošās preses un iedzīvotāju nostāju spilgti izpaužas jautājumā par izglītības iestāžu pāreju uz latviešu valodu: iedzīvotāji apzinās latviešu valodas apguves nepieciešamību (to atbalsta 3/4 nepilsoņu), tikpat daudzi arī atbalsta to, ka izglītības iestādēm jāpāriet uz mācībām latviešu valodā no pamatskolas, taču tikai 16% atzīst, ka izglītības sistēma ir gatava pārejai uz mācībām latviešu valodā.

Jāuzsver, ka minoritāšu pārstāvji saprot nepieciešamību apgūt latviešu valodu, atbalsta izglītības sistēmas pāreju uz latviešu valodu, taču vienlaikus bažas rada tas, kādā veidā, cik sekmīgi tā tiek īstenota. Pavisam droši var teikt, ka sagaidāmi konflikti, ja sistemātiski netiks pētīta reformas norise, skolotāju, skolēnu, vecāku attieksme, situācija skolās.

Īpašu uzmanību gribu pievērst pilsoniskās apziņas jautājumam. Pilsonība savā būtībā ir indivīda attiecības ar valsti, tāpēc jautājums ir — kādām saitēm indivīds ir saistīts ar valsti. Pētot iedzīvotāju identitāti, mēs kontstatējām, ka gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem ir izteikta piederības sajūta Latvijai, taču, ja latviešiem tā pamatā balstās nacionālajā piederībā kā kolektīvajā identitātē, nacionāla valsts tiek uztverta kā vērtība, tad nepilsoņiem piederības sajūta ar Latviju vairāk saistās ar tās kultūrvidi, teritoriju, starppersonu kontaktiem, mazāk valstiskumu.

To apliecina arī dati par to, kā attīstās nepilsoņu viedoklis par Latvijas valstisko statusu.

No 1994.gada veiktā pētījuma bija redzams, ka laikā no 1991.līdz 1994.gadam bija jūtamas izmaiņas nelatviešu attieksmē pret Latvijas valstisko statusu — 1991.gadā to atbalstīja 35%, bet 1994.gadā jau 53% nelatviešu. Taču kopš 1994.gada šis skaits ir mainījies maz — 1997.gada nogalē, pēc mūsu pētījuma datiem, par Latviju kā neatkarīgu valsti iestājās 56% nelatviešu. Šie dati liecina, ka politiskā identitāte nelatviešu vidū kopš 1994.gada nav vērā ņemami attīstījusies, īstenībā pēdējie četri gadi liecina par stagnāciju šai jautājumā.

Līdzīgus rezultātus iegūstam, ja pētām iedzīvotāju piederības sajūtu valstij emocionālā līmenī. Par piederības sajūtu valstij emocionālā līmenī, ļauj spriest atbildes uz jautājumiem, vai cilvēks lepojas ar to, ka ir Latvijas iedzīvotājs, kādu nostāju ieņemtu bruņota konflikta gadījumā:

1) 80% pilsoņu apgalvo, ka lepojas ar to, no nepilsoņiem — katrs otrais.

2) bruņota konflikta gadījumā 80% pilsoņu aizstāvētu Latviju, bet no nepilsoņiem katrs ceturtais aizstāvētu Latviju, katrs otrais ieņemtu neitrālu nostāju.

Tāds ir fons, uz kura veidojas un attīstās attieksme pret naturalizāciju, kas arī palīdz izprast attieksmi pret to.

Taču tai pašā laikā mēs varam runāt par citu identitāti. Es gribētu uzsvērt, ka ir jūtama uzspiesta identitāte — negatīva kolektīva identitāte: nepilsonis, nepilsoņu grupai piederīgais, bet, no otras puses, tas rada atbildes reakciju — pret mums ir diskriminācija. Tas sekmē neuzticēšanos varas institūcijām, negatīvas attieksmes veidošanos pret demokrātiskajiem pārveidojumiem Latvijā, arī politiskās identitātes veidošanos ar Latviju tas, protams, nesekmē.

Patiesībā varam teikt, ka tās problēmas, kas skar pārejas tipa valsti, sevišķi skar nepilsoņu kontingentu, jo (atomizēta) sabiedrība bez attīstītām horizontālajām saitēm rada vajadzību pēc jaunām kolektīvām identitātēm. Pretējā gadījumā indivīds jūtas izolēts, tam ir pazemināts pašnovērtējums, indivīds nespēj pieņemt individuālu lēmumu, viņš gaida atbalstu, skaidrojumu no ārpuses. Īpaši tas skar pilsonības jautājumu, kas padomju laikā neprasīja no indivīda viņa paša izvēli. To sekmēja arī vecuma kvotas, kas noteica naturalizācijas kārtību, jo ne indivīds pats, bet ar likumu noteikta kārtība, ignorējot indivīda gatavību izdarīt izvēli.

Sevišķa lomu šai situācijā ir masu saziņas līdzekļiem. Mēs konstatējām, ka tieši cilvēkiem ar augstāku izglītības līmeni raksturīga vairāk negatīva attieksme pret naturalizāciju, pret demokratizācijas procesiem Latvijā. Izvērtējot aptaujas un masu saziņas līdzekļu analīzes rezultātus, varam secināt, ka ļoti izteikts ir pozitīvas pieredzes trūkums. Masu saziņas līdzekļi pamatā sniedz negatīvu pieredzi, īstenībā parādot medaļas vienu pusi. Taču ja nav citas, ja nav pozitīvas pieredzes, cilvēks neko negrib uzsākt, viņš necer uz pozitīvu iznākumu. Viņam raksturīgs pozitīvo ekspektāciju trūkums. Pozitīvu ekspektāciju deficīts ir pārejas laika sabiedrības īpatnība, bet nepilsoņu gadījumā tā ir īpaši izteikta.

Tāpēc ir svarīgi mainīt attieksmi pret nepilsoņiem, uzsverot indivīda autonomo atbildību, nepieciešamību indivīdam autonomi pieņemt lēmumu, izstrādāt rīcības plānu — veidot savas attiecības ar Latvijas valsti.

Šai sakarībā īpaši jāuzsver krieviski runājošās jaunatnes attieksmju attīstība. 1989.gadā, kad mēs pētījām iedzīvotāju attieksmi pret Latvijas valstisko statusu, gan latviešu, gan citu tautību jaunatnē bija raksturīgi, ka tieši viņi vairāk atbalstīja Latvijas valstisko statusu. Taču tagad pēc 8 gadiem varam konstatēt, ka tieši jaunieši nepilsoņi ir tā grupa, kas vairāk atbalsta Latvijas pievienošanos NVS valstīm.

Īstenībā ļoti nopietni izvirzās jautājums, kā skolas ir sekmējušas pilsoniskās apziņas veidošanu jauniešos pēdējo septiņu, astoņu gadu laikā. Uz jautājumu, vai izglītības iestādes sekmē pilsoniskās apziņas veidošanos, pozitīvu atbildi sniedz katrs trešais pilsonis un katrs piektais nepilsonis. Spriežot pēc ekspertu teiktā, skolās ar krievu valodas apmācību, situācija ir visai nervoza, jo skolotājus uztrauc valodas pārbaudes, kas viņiem ir izdzīvošanas jautājums. Ļoti problemātiska šai atmosfērā ir pilsoniskā audzināšana.

Pilsoniskās apziņas elements ir demokrātisku vērtību atbalsts, savstarpēja tolerance, gatavība izprast līdzcilvēku atšķirīgo uzvedību un attieksmes. Pētījums parādīja, ka Latvijā ir izteikta netolerance pret atsevišķām iedzīvotāju grupām (piemēram, imigrantiem, nacionālistiem, atsevišķām etniskām grupām). Par šiem jautājumiem, protams, varētu būt atsevišķs pētījums, kas liecinātu par to, ka jaunatnes audzināšanā tas ir svarīgs jautājums, tas ir ļoti aktuāli masu medijiem, lai veidotu šo demokrātiskās sabiedrības tik nepieciešamo iezīmi. Piebilst var arī to, ka cilvēki ar augstāku izglītības līmeni vienmēr ir tolerantāki, tāpēc, ja runājam par multietniskas valsts pastāvēšanu (daudzi teorētiķi to apšauba, piemēram, Juans Linzs), absolūti nepieciešams nosacījums tai ir augsts iedzīvotāju izglītības līmenis. Valsts un indivīda attiecībās ir svarīga arī uzticēšanās valsts institūcijām. Bieži tiek minēta zema uzticēšanās valsts institūcijām, kas raksturīga visām postkomunisma valstīm. Kā liecina mūsu pētījums, visai interesanti ir tas, ka pakāpeniski pieaug iedzīvotāju uzticēšanās tiesību un kārtību sargājošajām institūcijām, kā arī institūcijām, kas ir pilsoniskas sabiedrības pamatā: tā ir izglītības sistēma, masu mediji, arodbiedrības. Taču joprojām zems uzticēšanās līmenis ir galvenajām valsts varas institūcijām — Saeimai un Ministru kabinetam: kopš 1992.gada, kad ap 60% Latvijas iedzīvotāju pauda neapmierinātību ar Saeimas un valdības darbību, uzticēšanās tām nav pieaugusi.

Gan teorētiķi uzsver, gan arī neskaitāmi empīriskie pētījumi dažādās valstīs ir pierādījuši, ka vertikālās attiecības indivīda un valsts attiecībās sakņojas horizontālajās: tajās attiecībās, kas veidojas starp sabiedrības locekļiem. Ja šādas saites neveidojas, tad arī vertikālās ir ļoti trauslas, jo pēdējām ir nepieciešama barotne. Šo barotni spēj nodrošināt pilsoniska sabiedrība, kas veidojas, iedzīvotājiem brīvprātīgi līdzdarbojoties visdažādākajās grupās un asociācijās. Darbošanās grupās ļauj indivīdam justies vienlīdzīgam ar citiem, kas rada cilvēka neatkarības un pašpaļāvības sajūtu, cilvēki gūst pārliecību, ka viņu dzīvi nosaka viņu pašu uzskati un izvēle un ka tā nav atkarīga no kāda cita ārējā spēka.

Mūsu pētījums parādīja, ka gan pilsoņi, gan nepilsoņi vairāk kontaktējas savu radu un draugu lokā, reti tie pārkāpj neformālo paziņu loku: 90% no nepilsoņiem, 75% no pilsoņiem nav iesaistījušies nekādās organizācijās, pat ne arodbiedrībās. Aiz arodbiedrībām, kas aptver 12% pilsoņu un 5,4% nepilsoņu (pensionāru skaits ir lielāks), nākošās daudzskaitlīgākās Latvijā ir reliģiskās draudzes un sporta organizācijas. 80% Latvijas iedzīvotāju neatkarīgi no pilsoniskā statusa sarežģītu situāciju gadījumos cer palīdzību saņemt tikai no radiem un draugiem. Tie ir dati, kas liecina par vājām horizontālajām saitēm sabiedrībā, kas ir tik nepieciešamas, lai veidotos kopības izjūtas ar līdzpilsoņiem, līdzatbildība par tiem, kas arī stiprinātu to iniciatīvu un uzdrošināšanos.

Tas arī zināmā mērā izskaidro zemo politiskās līdzdalības līmeni: daudzskaitlīgākā politiskā aktivitāte ir piedalīšanās vēlēšanās, taču jāatzīst, ka pakāpeniski samazinās to pilsoņu skaits, kas piedalās vēlēšanās. Ja aplūkojam citu politisko aktivitāti, piemēram, salīdzinām Latvijas un Norvēģijas iedzīvotāju piedalīšanos protesta akcijās, izrādās, ka Latvijā pēdējo trīs gadu laikā tādās ir piedalījušies 2% nepilsoņu, 5% pilsoņu, bet no Norvēģijas iedzīvotājiem šādās akcijās ir piedalījies katrs piektais. Pamata protesta akcijām it kā pie mums būtu vairāk. Dažādu valstu salīdzinājums liecina, ka viens no būtiskākajiem politisko aktivitāšu nosacījumiem ir pozitīvā pieredze, pozitīvās ekspektācijas, ja to nav, nav vēlēšanās piedalīties.

Tāpēc īpaša loma šo pozitīvo ekspektāciju veidošanā ir galvenajiem socializācijas aģentiem: masu medijiem un skolai. Tas ir sevišķi aktuāli pašlaik Latvijā, jo, kā redzams no preses analīzes, tā pamatā sniedz negatīvo informāciju.

Runājot par nepilsoņu integrāciju Latvijas sabiedrībā, es negribētu to nosaukt par divkopienu sabiedrību, tiesa, to nereti piemin politiķi, arī eksperti. Manuprāt, šis dalījums divās sabiedrībās tiek uzspiests no augšas. Daudz kas runā pretī tam, pirmkārt, tā notiek starppersonu komunikācijas ceļā: katram piektajam nepilsonim dzīvesbiedrs ir latvietis, katras ceturtās ģimenes locekļu vidū ir latvietis, katram trešajam tuvos rados ir latvieši, katram trešajam tālākos rados ir latvieši, 90% draugu un paziņu lokā ir latvieši, 90% darba kolēģu vidū ir latvieši.

Otrkārt, to pakāpeniski sekmē arī masu saziņas līdzekļi, taču jāuzsver, ka tie pamatā ir TV ziņu un izklaidējošās programmas, radio muzikāli izklaidējošās programmas, arī no preses izdevumiem tie pamatā ir reklāmas, sieviešu un izklaidējošie žurnāli, bērnu izdevumi, ko nevar teikt par laikrakstiem, jo latvieši maz lasa laikrakstus krievu valodā un otrādi — nelatvieši maz lasa laikrakstus latviešu valodā.

Taču vāja ir politiskā integrācija, kas izpaužas attieksmju līmenī, piemēram:

1) atšķirīgs viedoklis par nepilsoņa statusu un pasi. Nepilsoņi uzsver nepilsoņa statusa negatīvos aspektus — tas ir diskriminējošs, pazemojošs, rada nedrošības sajūtu, pilsoņu skatījumā nav atšķirību starp pilsoni un nepilsoni. Līdzīgi uzskati ir arī par nepilsoņa pasi — nepilsoņi to uzskata par diskriminējošu, pēc pilsoņu domām tā ir līdzvērtīgs dokuments pilsoņa pasei;

2) atšķirīgs ir viedoklis par naturalizācijas kārtību un prasībām, kādas izvirzāmas pilsonības pretendentiem: nepilsoņi uzskata, ka prasības latviešu valodas un vēstures eksāmenos ir pārāk augstas;

3) atšķirīgs ir viedoklis par padomju laiku Latvijā. Nepilsoņi uzskata, ka PSRS ir devusi lielu ieguldījumu Latvijas ekonomikas un kultūras attīstībā, pilsoņi to neatbalsta. Uzskatu, ka arī politiskās nācijas veidošanās nosacījums ir tas, lai uzskati par noteiktiem vēstures posmiem nebūtu polarizēti;

4) pilsoņiem ir stingrāka pārliecība par Latvijas statusu nākotnē: 3/4 uzskata, ka Latvija nekad nepievienosies Krievijai, no nepilsoņiem šādu viedokli pauda 56%.

Atšķirības uzvedības līmenī:

1) pilsoņi un nepilsoņi lasa atšķirīgu presi, pamatā tas attiecas uz laikrakstiem;

2) atšķirīga ir politiskā izvēle: nav daudz politisko partiju, kas spētu piesaistīt gan latviešu, gan minoritāšu atbalstu.

Taču jāuzsver, ka Latvijas sabiedrību vieno tās iedzīvotāju, pirmkārt, kopīgās vērtības: vidējai un vecākajai paaudzei tās pamatā ir materiālā labklājība un drošība, jaunākajai arī sociālās — līdzdalība valsts lēmumu pieņemšanā, līdzdalība problēmu risināšanā darbā un dzīvesvietā, virzība uz humānāku sabiedrību, vārda brīvība; otrkārt, kopīgas vispārcilvēciskās intereses: lasa sieviešu un izklaides žurnālus, klausās muzikāli izklaidējošas radiostacijas, skatās seriālus, tātad visbiežāk izmanto tos masu informācijas līdzekļus, kam vairāk izklaidējošs raksturs. Uzskatu, ka seriālu tulkošana latviešu valodā varētu būt efektīvāka par jebkuru citu programmu.

Tas ir pirmais solis, nākamais analīzes solis ir padziļināta analīze, kas veicama, gan salīdzinot datus no dažādām jautājumu grupām, gan iedziļinoties kādā atsevišķā jautājumā. Mēs sadarbojamies ar studentiem. Divus bakalaura darbus par valodas politiku un valodas nozīmi integrācijas procesā ir izstrādājušas LU socioloģijas katedras studentes: Karīna Koļesņikova un Svetlana Djačkova. Es domāju, ka viņas arī sagatavos kādu publikāciju par jautājumiem, kurus pētīja.

Arī turpmāk vēl tiks piesaistīti studenti šī pētījuma rezultātu analīzei.

Tiek gatavoti pētnieciskie projekti, kas piedalās starptautiskos konkursos finansiālā atbalsta saņemšanai.

Tiek plānota grāmata.

Referāts konferencē "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību", Rīgā, 11. jūnijā

a