Diskutējot par racionālu saimniekošanu laukos

JĀNIS LAPŠE, Zemkopības ministrijas valsts sekretārs, — "Latvijas Vēstnesim"

Jānis Lapše

— Cik ilgi jūs strādājat šeit, Zemkopības ministrijā, ko tautā sauc arī par augstceltni, lauksaimnieku centru, pat par skābbarības torni, valsts sekretāra amatā?

— Kopš 1993. gada augusta. Jā, augustā varētu gandrīz vai atzīmēt piecu gadu jubileju, ja tas būtu vajadzīgs.

— Cik zemkopības ministru šajā laikā ir nomainījušies?

— Ir mainījušies, taču par to gan es stāstīt negribētu. Jau ir pa Latviju aizgājušas runas, ka ir tāds viens, kas sēž augstceltnē un tikai maina ministrus, tādēļ arī lauksaimniecībai Latvijā klājas grūti. Tā ka šis temats šobrīd nebūtu tas pateicīgākais, to varētu sev izdevīgā gaismā izmantot arī politiķi.

— Jāņu laiks ir tāds kā atelpas brīdis starp sēju un ražas vākšanu: beigušies pavasara darbi, lauki sakopti, labība sadīgusi, un jau var lēst ražas lielumu. Kā jūs šogad gaidāt Jāņus — bažīgi vai cerīgi?

— Jāņos gan vēl nebūs zināmi nekādi šāgada rezultāti. Taču šķiet, kas šis gads būs ražas gads, ja tikai rudens ļaus visu novākt. Pašlaik viss aug brīnišķīgi — ir silts, katru dienu nedaudz uzlīst, ziemāji jau izveidojušies ļoti labi, normāls veidojas arī vasarājs. Šogad kā nevienu gadu ir izpirkti minerālmēsli, firmās pat nedaudz aptrūka slāpekļa papildmēslojuma — tā nu nav bijis jau daudzus gadus. Tas nozīmē, ka, neraugoties uz vaidēšanu un kritiku, tomēr darbu laukos dara. Tikai jābūt tālredzīgiem — tas nu ir skaidrs, ka pārtikas labības tiks saražots vairāk, nekā Latvijai vajadzīgs; cukurbietes aug ļoti labi, un to būs vairāk, nekā mūsu cukurfabriku jaudas spēj pārstrādāt. Vēl šobrīd noliktavās ir milzīgi cukura atlikumi no pērnās ražas; problēmas ir ar cūkgaļas realizāciju un, ja nevarēsim tai atrast noietu, — kur liksim labību, kas aug kā nelabā? Līdz šim bijām pieraduši, ka ir slikti, ja neaug. Tas ir labi, ka šobrīd aug — zemniekam būs iespējas realizēt, būs nauda. Tikai — kur šo noietu rast? Tā ir tā lielākā rūpe šajos Jāņos.

Esam izstrādājuši intervences mehānismu, kad valsts iejaucas tirgū un uzpērk "liekos" graudus, nākotnē arī piena produktus. Taču — kur šim pasākumam rast naudu? Labības iepirkšanai šogad līdzekļi būs, un par realizāciju domāts tiek. Taču labība nav vienīgais produkts, kas mums rūp. Tāpat ir siera un sviesta uzkrājumi, cūkgaļas audzētāji arī ir uztraukušies. Mums jādomā, kā iekustināt tās sviras, kas varētu problēmas atrisināt. Taču nekas nenotiek momentā un uzreiz.

— Jūs atceraties tos juku laikus, kad bruka kolhozi un sākās zemnieku kustība, nebija nekādu tehnoloģiju, naudas, zemnieki tikko kā bija atguvuši vai saņēmuši zemi. Nu jau tā ir pagātne, tikpat kā beigusies zemes reforma, privatizācijas process. Kuri Jāņi šajā pārejas periodā jums bija visbažīgākie?

— Jāpadomā, jāpadomā... Ar vislielākajām neskaidrībām bija tie pirmie — 1993. un 1994. gada Jāņi. Ja salīdzinām, kāds bija 1993. gads un kādi mēs esam šobrīd, tad starpība ir: dzīve tomēr sakārtojas. Šodien jau ir zemnieki, kuri ir aizsteigušies citiem priekšā un strādā ar pasaulē atzītu tehniku un tehnoloģiju. Viņi izgājuši no nabadzības aploka, viņi ir avangards un ar savu kapitālu jau spējīgi attīstīties neatkarīgi no subsīdijām, no valsts atbalsta.

Varbūt tas skanēs pārmēru skaļi, taču vienam otram laukos privatizācijas process izdevās labāks. Ja tā notika, tad to veicināja likumdošanas nepilnības. Tā nevajadzēja būt.

Taču laukos ir zemnieki ar savu uzņēmību, ar darbošanās prasmi, un mēs sagaidām, ka viņi, ja vēl nav kļuvuši pilnīgi patstāvīgi, tad tādi teju kļūs. Un tas ir labi, jo mums ir paraugs, iespēja salīdzināt un arī sevi pabikstīt: vai es sliktāks par kaimiņu?

Mūsu uzmanība un rūpes padziļināti jāvērš uz tiem zemniekiem, kuri vēl nav atspērušies, un viņu ir ļoti, ļoti daudz. Tas ir vidusslānis laukos, kas grib un arī var produktīvi strādāt, taču kuram nav kapitāla, nav uzkrāts nepieciešamais līdzekļu daudzums. Par šiem cilvēkiem mums jādomā vispirmām kārtām — tiem darbīgajiem un zinošajiem.

— Ministru, reformu un politiku maiņas. Juku jukām vecā grūšana un graušana un jaunā veidošana — bez pieredzes, bez īstas pārliecības par pareizo ceļu, pareizo lēmumu. Bez kā, skatoties atpakaļ, jūsuprāt varēja iztikt? Kuras ir tās lietas, ko tomēr nevajadzēja pieļaut?

— Te nu es tā nevaru novilkt līniju no 1993. gada augusta. Jāskata šīs lietas no paša sākuma. Mēs pirmo reizi savā mūžā atdevām atpakaļ īpašumus, tas bija vienreizējs process, kurš norisinās varbūt vienu reizi simt gados, varbūt pat vienu reizi visas tautas vēsturē. Un daudzas lietas nebija skaidras.

Manā uztverē vislielākā nepilnība bija tā, ka zaudēja bijušais kolhoznieks, kas privatizācijas brīdī bija pensionārs un kuram vairs nebija iespēju piedalīties visādos SIA un kopuzņēmumos. Viņam jau darba un īpašuma paju sarēķināja, bet šī paja, būsim atklāti, tomēr netika kompensēta. Jo tomēr kolhozā visi ražošanas objekti tika dalīti izdevīgajos un neizdevīgajos. Privatizācijas sākumā pirmie objekti, ko "paķēra", bija gateri, kokapstrādes objekti. Taču kolhozā visi objekti vairāk vai mazāk tika novērtēti vienādi. Un ņēma objektus citu pēc cita pa grupām — fermas un tā tālāk. Un pensionāram palika noasfaltētie laukumi kantora priekšā un tamlīdzīgi pilnīgi neizmantojami objekti. Ko pensionāram ar to darīt? Šī paaudze strādāja, viss mūžs pagāja darbā, visi pirmie kolhozu gadi bija absolūti bez samaksas, tā bija vergošana. Un arī privatizācijas procesā tieši šī zemnieku grupa atkal palika bešā un nedabūja to, kas viņiem pienāktos.

Visnepiedodamākā kļūda bija tā, ka varēja uzpirkt pajas, par pajām nopirkt govju kūti ar visām govīm un nākamajā dienā visas govis aizvest uz kautuvi, pārdot gaļā, bet pašam privatizētājam — pazust. Šādu piemēru bija ļoti daudz: uzradās kāds no Rīgas, uzpirka par smiekla naudu pajas un guva ārkārtīgi labu peļņu.

To nedrīkstēja pieļaut, lai lauksaimniecības objektu privatizācijā piedalītos kāds nelauksaimnieks pilnīgi no malas. Vajadzēja likumdošanā nofiksēt, ka paja nav pārdodama. Tas bija kapitāls, kuru nepiedodami bija pārvērst sīknaudā. Tā bija jārealizē ar materiālām vērtībām, nevis ar "repsīšiem". Taču likumdošana to ļāva, kaut arī mēs vairākkārt ierosinājām šādu lietu nepieļaut. Un te ir rezultāti.

— Kuras patlaban būtu tās likumdošanas lietas, par kurām Saeima nedrīkstētu balsot citādi, nekā speciālisti, gatavojot projektu, ir izlēmuši? Ir jau pietiekami daudz precedentu, kad, izņemot vai sagrozot pāris tēzes, likums nav dzīvotspējīgs...

— Protams, nevajadzētu nepamatoti iebilst speciālistu viedoklim, ja nu vienīgi tajās lietās, kur patiešām viss nav līdz galam izsvērts. Mēs katrs esam Dieva radība ar savām spējām un savu domu, un visas lietas galu galā ir izvērtējamas un izspriežamas. Domāju, ka pats būtiskākais ir necensties jaunajā likumā par visu vari sevi saskatīt, savu vietu, savu — teikšu pat — izdevīgumu. Tad pietrūkst kopskata un kopīgās valsts intereses.

Nesen pieņēma jauno kooperācijas likumu. Taču, domāju, kamēr tajā nebūs grozījumu, ar kooperāciju būs ārkārtīgas grūtības. Kaut vai šāds piemērs. Ja zemnieks nav nodokļu maksātājs, — peļņa ir zem 3000 latu, tad, līdzko vairāki šādi zemnieki apvienojas un izveido kooperatīvo sabiedrību, viņi kļūst par nodokļu maksātājiem. Nu tur trakam ir jābūt, lai kooperētos un sāktu maksāt nodokļus, ja atsevišķs zemnieka uzņēmums ir daudz labākā situācijā. Par to bija liela saruna, taču argumentēja, ka šis jautājums ir nodokļu likuma jautājums. Tomēr tas rada liekus sarežģījumus un izslēdz pašu būtiskāko likuma jēgu ārpus paša likuma. Te manuprāt ir jūtama diezgan liela deputātu neizpratne par to, kas tad notiek laukos.

Ja paskatāmies ārvalstu piena kooperatīvus, valdē un padomē ir tikai tie cilvēki, kuriem reāli ir govis, ganāmpulki un kuri pārdod pienu konkrētai pienotavai. Tajā brīdī, kad šim valdes vai padomes loceklim nav govju, tad šis cilvēks vairs nav tiesīgs lemt par kooperatīvās sabiedrības tālāko darbību un tiek izslēgts no sabiedrības vadības. Tātad šis uzņēmums ir to zemnieku rīcībā, kuri reāli nodarbojas ar piena ražošanu. Diemžēl mums, lai man piedod "spices" vīri, jebkura piena pārstrādes uzņēmuma valdē vai padomē ir tādi cilvēki, kuri pienu nepārdod un nekad arī ar šo lietu nenodarbosies. Taču — lemj par sabiedrības un piensaimnieku likteni. Nu, šī nepilnība ir tā, ko vajadzēja pirmo izlabot, taču diemžēl tiek atrasti dažādi argumenti, lai nekā nemainītu. Kaut arī korekti būtu, ja kooperatīvās sabiedrības pārvaldes institūcijās būtu tikai tie dalībnieki, kuri nodarbojas ar konkrētas un atbilstošas produkcijas ražošanu, un šādu ierobežojumu noteiktu pats kooperācijas likums.

Patiesībā pēc jaunā kooperācijas likuma pieņemšanas Latvijā kooperatīvo sabiedrību skaits samazinās un viens iemesls tam ir arī pamatkapitāla summas palielināšana. Īpaši tās sabiedrības, kuras bija tīri organizatoriskas un daudzviet darbojās pat bez ienākumiem, tikai uz entuziasma pamata, beidz pastāvēt

— Vai nav neomulīgi, domājot arī par intervences mehānisma nolikuma projektu: vai to pieņems un sapratīs, vai līdzekļi šim pasākumam budžetā atradīsies?

— To, ka intervence ir vajadzīga, atzīst zemnieki un to organizācijas, tāpat arī sarunās ar valdību, cik jūtu, tiek atbalstīta valsts iejaukšanās tirgū ražotājiem kritiskā situācijā. Taču — tas naudas maciņš jādala uz visiem: vajag izglītībai, medicīnai, armijai... Tā ka, iespējams, intervencei līdzekļi budžetā neatradīsies pilnā apmērā.

Domāju, mēs varam sākt ar mazumiņu un mazpamazām šo sistēmu veidot un arī izveidot. Pamats sistēmai mums jau ir — Labības tirdzniecības aģentūra, un arī līdzekļi tai ir piešķirti. Tagad tikai jātiek skaidrībā un jāsakārto juridiskā sistēma. Labi, ka mums šobrīd ir skaidrs, kādā veidā šo jautājumu risināsim. Arī tas nav maz.

— Kā no šejienes, no 22. stāva, izskatās zemnieku dzīve? Ko jūs gribētu izskaust, un ko — veicināt, ja jums būtu vislielākā vara?

— Jā... Ja būtu tāda vara, kuras nav... Tad es gribētu redzēt atrisinātus produkcijas noieta jautājumus. Ja zemniekam būs, kur saražoto likt, tad arī būs interese ražot. Tas ir pirmais.

Otrais, ko es darītu... Katrā ziņā drosmīgāk runātu ar visām starptautiskajām organizācijām. Starp citu, arī paši Eiropas Savienības un Pasaules tirdzniecības organizācijas cilvēki diezgan skaļi un atklāti ir teikuši, ka viņi neredz mūsu mugurkaulu. Tāda ļoti liela paklausība, bijība acīmredzot mums nāk līdzi vēl no vecajiem laikiem. Taču tirgus sistēma respektēšanu neatzīst. Tirgum pirmajā vietā ir ekonomika, un no tās izriet tālākā rīcība neatkarīgi no jūtām, labsajūtas vai simpātijām. Taču mēs vēl gribam kaut ko respektēt, kaut kam paklausīt. Un to es gribētu mazināt.

Ja skaram dzeršanas un nestrādāšanas problēmu laukos, tad — arī šī lieta nāk līdzi mums no vecajiem laikiem. Šādus pārmetumus nekādā gadījumā negribētu teikt par lauku jaunatni. Jaunie brauc uz ārzemēm par kalpiem ar ārvalstu saimnieku izpratnē pavisam zemu algu, bet pēc mūsu mērauklas — ar labu atalgojumu. Un, kad līgums beidzas, tad jaunie ir ieguvuši ne tikai naudu (vai atbraukuši mājās ar labu lauksaimniecības tehniku), bet ir arī daudz iemācījušies, redzējuši pasauli, guvuši nenoliedzami plašāku redzesloku. Un tad viņi nāk uz vecāku saimniecībām un — nedomājat, ka atļauj nopelnīto naudiņu tēvam nodzert. Ja nav citas izejas, tad atkal slēdz līgumus un brauc peļņā. Šādus gadījumus zinu daudz. Tā ka jaunatnei visupirmām kārtām ir jāredz pasaule, jāsalīdzina pieredze un jāmācās. Un pastrādāšana par kalpu acīmredzot nav tas sliktākais veids, kā iegūt plašāku redzējumu un arī rūdījumu. Un arī vēlēšanos pašiem būt par saimniekiem. Jaunie ir domājoši — viņiem nav citas izejas, kā pašiem lemt un pašiem darīt

— Kādi būs Jāņi latviešu zemniekam tad, kad mēs būsim Eiropas Savienībā?

— Te nu gan atļaujiet man pafilozofēt. No 2000. gada arī mums, tāpat kā citām kandidātvalstīm, būs pieejami ES strukturētie fondi lauku infrastruktūras veidošanai. Nav runas, cik un kādu naudu katra valsts saņems, taču skaidrs jau šodien ir viens — ja mēs nebūsim sagatavojuši programmas, ko iesniegt, tad arī nekādus līdzekļus saņemt pat nevaram cerēt. Paralēli daudzām nopietnām programmām, ko mēs šobrīd gatavojam un kas ir nepieciešamas zemei un ražošanai, Jāņu sakarā, kas ir sirds jautājums, gribētu runāt par sirdsprogrammu. Ierosmi tai nolūkoju Ziemeļīrijā.

ES uzskatīja, ka iedzīvotāju sadzīves apstākļi Ziemeļīrijas pilsētās un laukos nav atbilstoši Eiropas līmenim. Tādēļ tika izveidota liela programma dzīvokļu fonda sakārtošanai, lai ievērojami samazinātu to dzīvokļu skaitu, kuros nav aukstā un siltā ūdens un tualetes. Ja visu šo labierīcību dzīvoklī nav, tad tas par dzīvokli nav uzskatāms, jo neatbilst pieņemtajiem standartiem. Pirms pieciem gadiem Ziemeļīrijā 25 procentu dzīvokļu netika uzskatīti par dzīvokļiem. Pagājušajā gadā šis rādītājs samazinājās līdz 7 procentiem. Vēl pēc pieciem gadiem viņi cer sasniegt 1 procenta līmeni.

Šajā sakarībā man ir ideja, ko es arī visiem stāstu un mēģinu pārliecināt. Proti, viena no Eiropas programmām Latvijai no 2000. gada varētu būt Eiropas sadzīves prasībām un latviešu mentalitātei atbilstošu lauku māju celtniecība. Vai tas nebūtu skaisti un vajadzīgi? Ja ES mums palīdzētu kaut ar pusi līdzekļu, ceturto daļu mēs palīdzētu zemniekiem no subsīdiju bloka. Pašam zemniekam būtu jāiegulda tikai ceturtā daļa. Un tad laukos cita pēc citas veidotos skaistas saimniecības ar solīdu māju un puķu dobēm priekšā, ar kūti, klēti, zālienu un pirtiņu un — ar tualeti iekšā, nevis aiz ceriņu krūma. Un tad Jāņu vakarā visi sanāk skaistā sētā — atbilstošai Eiropas standartiem un mūsu svētku tradīcijām. Vai šāda programma nebūtu vajadzīga? Jo — cik tad mums ir lauku sētu, kurās sadzīves apstākļi ir līdzvērtīgi pilsētu dzīvokļiem?

— Cik Zemkopības ministrijā ir Jāņu?

— Ka tik nekļūdos... Vismaz septiņi.

— Vai Jāņus svinat kopā?

— To pirmo līgošanu un vainagu dalīšanu parasti sākam visi kopā. Taču vēlāk šķiras katrs pa saviem interešu lokiem un pēc tam — pa ģimenēm.

— Kur jūs šogad svinēsit?

— Šogad ir nedaudz sarežģītāk, jo ir daudzas brīvdienas un Jāņi ir pašā galā. Domāju, ka pirmā ministrijas kopīgā līgošana šogad atkritīs un paliks otrā daļa — pa grupiņām, pa ģimenēm. Taču attiecībā uz mani šis jautājums šogad ir pavisam vienkāršs: Zāļu dienas rītā man ir jādodas uz Spāniju, lai noklausītos lekcijas par Eiropas lauksaimniecības politiku.

Rūta Bierande, "LV"

Foto:Juris Logins