Valsts ieņēmumu dienesta dienesta vēstule Nr. 15.1.1./8271

Rīgā 1998. gada 17. jūnijā

Par algotā darba ienākumu

Sakarā ar uzdotajiem jautājumiem Nodokļu pārvalde paskaidro Ministru kabineta 1998. gada 31. martā pieņemto noteikumu Nr. 112 "Noteikumi par ienākumiem, par kuriem jāmaksā algas nodoklis" piemērošanas kārtību.

Pie 3.2. punktā minētā atlaišanas pabalsta un citiem maksājumiem, kurus darba devējs izmaksā darbiniekam atlaišanas gadījumā, pieskaitāmas arī izmaksas (kompensācijas), kas saskaņā ar 1992. gada 4. novembra likuma "Par Aizsardzības spēkiem" 50. pantu, 1993. gada 6. aprīļa "Par Latvijas Republikas Zemessardzi" 48. pantu un 1997. gada 27. novembrī pieņemtā Robežsardzes likuma 50. pantu izmaksātas sakarā ar atvaļināšanos no minētajām struktūrām.

Ja noteikumu 3.3. punktā minēto darba devēja darbiniekam pasniegto dāvanu un balvu kopējā vērtība taksācijas gadā pārsniedz minimālās mēnešalgas apjomu, ar algas nodokli tiek aplikta pārsnieguma summa, t.i., ja darba dēvējs darbiniekam ir uzdāvinājis dāvanu Ls 50 vērtībā, darbiniekam pie viņa ar nodokli apliekamā ienākuma ir jāpieskaita Ls 8.

Minētā norma piemērojama arī uz iepriekšējo darba attiecību pamata bijušajiem darbiniekiem izsniegto dāvanu un balvu aplikšanā ar algas nodokli. Dāvanas un balvas var tikt pasniegtas arī naudas veidā.

Ja fiziskā persona ir darba ņēmējs pie vairākiem darba devējiem, tad minētā norma attiecas uz katru darba devēju, kurš ietur algas nodokli.

Noteikumu 3.4. punktā minētā tirgus vērtība ir konkrētā labuma, kas dots darbiniekam, vērtība atbilstoši darba devēja izmaksām.

Piemēram, ja darba devējs samaksā darbiniekam vasarnīcas īres izdevumus 100 latu apjomā, tad arī darbinieka gūtais labums, kurš jāapliek ar algas nodokli, ir 100 latu.

Nodokļu administrācija var nepiekrist darījuma cenai vai labuma tirgus vērtībai un, pamatojoties uz līdzīgu darījumu analīzi, noteikt citu labumu tirgus cenu vai darījuma vērtību.

Ja nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu administrācijas noteiktajam darījuma vērtības vai labuma tirgus vērtības lielumam, tad saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 39. panta pirmo daļu viņam ir tiesības 10 dienu laikā pieprasīt Darījumu novērtējuma komisijas atzinumu.

MK noteikumu 3.5. punktā noteiktais ar algas nodokli apliekamais ienākums ir viss šajā punktā minētais ienākums, kuru ir iespējams personificēt.

Piemēram, darbiniekam darba devējs samaksā izklaides pasākumu ārzemēs. Šajā situācijā visos dokumentos (rīkojumi, čeki, rēķini u.c.) ir jānorāda darbinieka vārds, uzvārds, personas kods, tādējādi pierādot, ka 3.5. punktā minētais pabalsts ir piešķirts konkrētai personai un konkrēta persona maksā par to algas nodokli.

Ja darba devējs ir uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājs, jāņem vērā, ka saskaņā ar 1995. gada 9. februāra likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" 4. panta pirmo daļu un 5. panta pirmo daļu, kā arī ar Ministru kabineta 1995. gada 8. augusta noteikumu Nr.248 "Likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" normu piemērošanas noteikumi" 18. punktu maksātāja grāmatvedībā jābūt uzrādītiem visiem izdevumiem, arī tiem, kuri nav saistīti ar uzņēmējdarbību. Nosakot ar nodokli apliekamo ienākumu, to palielina tikai par tiem darba devēja izdevumiem izklaidei un pabalstiem, kurus nevar sadalīt personāli.

Minētais attiecas arī uz gadījumu, kad darba devējs ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs (likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 11. panta 4. daļa).

Piemēram, ja uzņēmuma darbinieks saņem labumu no darba devēja, kas izpaužas ceļojuma izdevumu segšanā šī darbinieka ģimenes loceklim, tad minētā labuma vērtība jāpieskaita šī darbinieka darba algai un attiecīgi jāietur gan iedzīvotāju ienākuma nodoklis, gan sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Ja darbinieks saņem labumu (piemēram, televizoru) saskaņā ar šo noteikumu 3.3., 3.4., 3.5. un/vai 3.6 punktu, saņemtā labuma vērtību var veidot mantiskā labuma ekvivalents naudas izteiksmē un summa, kas atbilst nodokļa lielumam no mantiskā labuma ekvivalenta naudas izteiksmē.

Šie noteikumi neparedz aplikt ar algas nodokli apdrošināšanas prēmijas saskaņā ar dzīvības, veselības un nelaimes gadījuma apdrošināšanas līgumiem, kas noslēgti starp apdrošināšanas sabiedrību un darba devēju (apdrošināšanas ņēmēju) darbinieku labā, jo apdrošinātajai personai (darbiniekam) tiesības uz veselības apdrošināšanas atlīdzību rodas, tikai iestājoties apdrošināšanas gadījumam, bet tad apdrošināšanas atlīdzībai ir kaitējuma atlīdzības raksturs.

Saskaņā ar likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 10. pantu pirms darba ņēmēja ienākuma aplikšanas ar algas nodokli no mēneša ienākuma apjoma tiek atskaitīti tikai šādi maksātāja izdevumi:

— valsts sociālās apdrošināšanas maksājumi;

— privātajos pensiju fondos izdarītās iemaksas, ja tie izveidoti saskaņā ar likumu "Par privātajiem pensiju fondiem".

Saskaņā ar MK noteikumu 4.2. punktu ar nodokli nav apliekami darba devēja izdevumi darbiniekam saskaņā ar likuma "Par darba aizsardzību" 23. pantu.

Saskaņā ar šo likuma pantu darba devējam ir pienākums nodrošināt darbiniekiem, kuri strādā:

— smagos, veselībai kaitīgos, bīstamos darbos un citos darbos, kur tas ir noteikts likumdošanas aktos, iepriekšējas un periodiskas medicīniskās apskates, kā arī segt ar to organizēšanu saistītos izdevumus;

— kaitīgos darba apstākļos un darbos, kas noris sevišķos meteoroloģiskos apstākļos, — ar specapģērbiem, specapaviem un citiem individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, nodrošināt to izmantošanu paredzētajam nolūkam, kā arī uzglabāšanu, mazgāšanu, žāvēšanu, tīrīšanu, dezinfekciju, degazāciju, dezaktivāciju un labošanu;

— kaitīgos darba apstākļos — ar pienu vai citiem līdzvērtīgiem pārtikas produktiem;

— sevišķi smagos vai kaitīgos darba apstākļos — ar ārstnieciski profilaktisko uzturu;

— darbos, kur iespējama kaitīgo vielu iedarbība uz ādu, — ar mazgājamiem un neitralizējošiem līdzekļiem;

— karstos cehos — ar sālīto gāzēto ūdeni.

Darba aizsardzības un darba higiēnas normas, medicīniskās indikācijas, darbu sarakstus, darbinieku kategorijas un noteikumus, kuri darba devējiem jāievēro, pildot minētos pienākumus, apstiprina Labklājības ministrija.

Saskaņā ar minēto 1997. gada 12. maijā ir pieņemts Labklājības ministrijas rīkojums Nr. 189 "Par piena izsniegšanu profilaktiskos nolūkos". Savukārt obligātās veselības pārbaudes reglamentē Ministru kabineta 1997. gada 4. marta noteikumi Nr. 86 "Noteikumi par obligāto veselības pārbaudi un pamācību pirmās palīdzības sniegšanā" un labklājības ministrijas 1998. gada 12. janvārī pieņemtais rīkojums Nr.8 "Par obligāto veselības pārbaužu veikšanas kārtību".

MK noteikumu 4.5. punktā minētos nosacījumus, kad darba devējam jāizmaksā atlīdzība par darbā gūto kaitējumu, reglamentē 1995. gada 2. novembra likums "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām", kā arī Ministru kabineta 1997. gada 30. decembra noteikumi Nr. 441 "Noteikumi par darbā gūtā kaitējuma atlīdzināšanu".

Saskaņā ar šiem noteikumiem darba devējam vai viņa tiesību un saistību pārņēmējam ir pienākums atlīdzināt darbā nodarīto kaitējumu šādos gadījumos:

— ja darbiniekam nodarīts kaitējums darbā līdz 1997. gada 1. janvārim un ja sakarā ar minēto kaitējumu darbinieks vai apgādājamais (darbinieka nāves gadījumā) saņēmis vai viņam bija tiesības saņemt kaitējuma atlīdzību saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas bija spēkā pirms šo noteikumu stāšanās spēkā;

— ja darbinieks cietis nelaimes gadījumā darbā līdz 1997. gada 1. janvārim, bet darbspēju zaudējumu vai darbspēju zaudējumu ar invaliditātes grupas piešķiršanu Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (turpmāk — darbspēju ekspertīzes komisija) viņam noteikusi pēc minētā termiņa;

— ja darbinieks pēc 1997. gada 1. janvāra vairs nestrādā un Ministru kabineta pilnvarotā speciālā ārstu komisija arodslimībās konstatē viņam arodslimību, kuras cēlonis ir līdz minētajam termiņam darbinieka veiktais darbs veselībai kaitīgos darba apstākļos, un darbspēju ekspertīzes komisija nosaka darbspēju zaudējumu vai darbspēju zaudējumu ar invaliditātes grupas piešķiršanu;

— ja darbinieka nāve ir iestājusies pēc 1997. gada 1. janvāra, bet tās cēlonis ir bijis nelaimes gadījums darbā vai konstatētā arodslimība pirms 1997. gada 1. janvāra un darbinieks pēc 1997. gada 1. janvāra līdz nāves dienai nav strādājis.

Noteikumu 4.9. punktā ir iespējamas divas situācijas:

1) darbinieks ir reģistrējies Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajā iestādē pēc savas dzīvesvietas kā persona, kas iznomā tai piederošo īpašumu;

2) darbinieks nav reģistrējies Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajā iestādē pēc savas dzīvesvietas kā persona, kas iznomā tai piederošo īpašumu.

Pirmajā gadījumā darba devējs, maksājot savam darba ņēmējam nomas maksu par automobiļa izmantošanu, izmaksājamo summu var nedalīt atsevišķās daļās (atsevišķi maksu par nomu un atsevišķi kompensāciju par transportlīdzekļa nolietojumu, profilaktisko apkopi un remontu, izdevumus par iegādāto degvielu), jo šajā gadījumā attaisnojuma dokumentus par saviem izdevumiem Valsts ieņēmumu dienestā iesniegts pats darbinieks. Ņemot vērā minēto, algas nodoklis no izmaksājamās summas šajā gadījumā nav jāietur, bet jānosūta paziņojums par izmaksātajām summām (4. pielikums FM 1993. gada 9. decembra instrukcijai Nr.9–n "Ziņas par uzņēmumu, iestāžu, organizāciju, uzņēmējsabiedrību izmaksātiem ienākumiem, kas pakļauti aplikšanai ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, neieturot nodokli pie ienākumu izmaksas").

Savukārt otrajā gadījumā (darbinieks nav reģistrējies kā saimnieciskās darbības veicējs), kad darba devējs maksā savam darba ņēmējam nomas maksu par automobiļa izmantošanu, izmaksātā nomas maksa obligāti jāapliek ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, sociālās apdrošināšanas iemaksas minēto izmaksu gadījumā nav jāveic. Darbinieka papildu izdevumi par transportlīdzekļa profilaktisko apkopi un remontu, izdevumi par iegādāto degvielu tiek kompensēti tikai tad, ja darbinieks darba devējam iesniedz attaisnojuma dokumentus, kuros norādīts minētais izlietojums. Izdevumu kompensācija uzskatāma par ienākumu, par kuru nav jāmaksā algas nodoklis noteikumu 4.9. punktā paredzētajā kārtībā tikai tad, ja izdevumi, kurus darba devējs kompensē savam darbiniekam, ir saistīti ar transportlīdzekļu izmantošanu uzņēmuma darba vajadzībām.

Noteikumu 4.11. punktā minētais attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kad noteikumu 3.5. punktā minētos izdevumus nav iespējams personificēt, t.i., pieskaitīt konkrētā darbinieka apliekamajam ienākumam.

Piemērs.

Visbiežāk šādos un analoģiskos gadījumos nav iespējams noteikt katra konkrēta cilvēka gūto labumu, līdz ar to arī minētie izdevumi ir jāattiecina uz uzņēmuma ar saimniecisko darbību nesaistītajām izmaksām un par tām jāpalielina uzņēmuma ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamais ienākums.

Saskaņā ar noteikumu 5. punktu, algas nodoklis jāmaksā par ienākumiem, kas gūti kā starpība starp darbinieka noguldījumam (depozītam) noteikto procentu likmi un kredītiestādes noteikto noguldījuma (depozīta) parasto procentu likmi, ja darba devējs noteicis darbinieka noguldījumam (depozītam) augstākus noguldījuma (depozīta) procentus par attiecīgajā kredītiestādē noteiktajiem parastajiem noguldījuma (depozīta) procentiem. Šī punkta norma attiecas arī uz gadījumiem, kad līgums starp darba devēju (kredītiestāde) un darbinieku noslēgts pirms noteikumu spēkā stāšanās.

Minēto paskaidro šāds piemērs .

Ja kredītiestādes 1996. gadā noslēgtajā ilgtermiņa depozīta līgumā ar darbinieku procentu likmes nav atšķirīgas no citiem attiecīgajā periodā noslēgtajiem depozīta līgumos noteiktajiem procentiem, tad 1998. gada taksācijas perioda bankas noteiktās depozīta procentu likmes un iepriekšējos taksācijas periodos noteiktās depozīta procentu likmes starpība nav jāapliek ar iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Savukārt, ja bankas darbinieku depozīta līguma procentu likme 1996. gadā ir atšķirīga no citu depozīta līgumu, kas noslēgti attiecīgajā laika periodā, procentu likmēm, 5. punkta norma ir attiecināma uz tām depozīta procentu izmaksām, kas izdarītas pēc 1998. gada 1. marta neatkarīgi no tā, kad ir noslēgti depozīta līgumi.

Jāatzīmē, ka noteikumu 5. punkts attiecas tikai uz tiem darba ņēmējiem, kuru darba devējs ir kredītiestāde, jo ar nodokli nav apliekami ienākumi no noguldījumiem un depozītiem tikai kredītiestādēs, kuras saņēmušas licenci saskaņā ar Latvijas Bankas padomes 1992. gada 5. novembra lēmumu Nr. 2/5 "Par nolikuma "Par banku un citu kredītiestāžu licencēšanas kārtību" apstiprināšanu". Saskaņā ar Kredītiestāžu likumu kredītiestāde ir uzņēmējsabiedrība, kas dibināta, lai pieņemtu noguldījumus un citus atmaksājamos līdzekļus un savā vārdā izsniegtu kredītus.

Saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 5. pantu sociālajai apdrošināšanai obligāti pakļauti ir darba ņēmēji, kuru obligātās iemaksas aprēķina un veic darba devējs. Tā kā iemaksu objekts — visi algotā darbā gūtie ienākumi — ir noteikts darba devējam un darba ņēmējam, tad, piemērojot 31.03.1998. MK noteikumu Nr.112 "Noteikumi par ienākumiem, par kuriem jāmaksā algas nodoklis" 2. punktu, noteicošās ir pašreizējās darba attiecības.

Sociālās apdrošināšanas iemaksas nav jāveic no izmaksām, kuras izmaksātas bijušajam darbiniekam, pamatojoties uz iepriekšējo darba attiecību pamata, jo šīs personas nav uzskatāmas par darba ņēmējiem likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" izpratnē. Sociālās apdrošināšanas iemaksas nav jāveic arī no izmaksām, no kurām nav jāietur iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Piemēram, ja darba devējs savam darbiniekam pasniedzis dāvanas un balvas, kuru kopējā vērtība taksācijas gadā nepārsniedz minimālo mēnešalgu, sociālās apdrošināšanas iemaksas nav jāveic no izmaksām, kas minētas MK noteikumu 4. punktā.

Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora v.i. J.Zahārovs