Ar līgodziesmām — uz Vašingtonu un Lisabonu

Turpinājums no 7.lpp.

Kas ir Amerikas tautas dzīves festivāls?

Smitsona institūta Kultūras studiju un tautas dzīves programmu centrs katru vasaru divas nedēļas brīvā dabā rīko tautas dzīves festivālu, kura norises vieta ir Nacionālais centrs Vašingtonā, netālu no Baltā nama. Festivāls notiek jau 32.reizi. Ik gadu tas piesaista vairāk nekā miljonu apmeklētāju. Par festivāla norisi informē Smitsona institūta avīzes ar 10 miljoniem lasītāju. Arī "Washington Post" un "Washington Times" par festivālu veido īpašus pielikumus. Par festivālu plaši ziņo televīzija un radio. Katru gadu festivālā tiek parādīta viena ASB štata un vienas vai vairāku pasaules tautu kultūras programmas. Par pašu festivāla programmu SI izdod programmas bukletu un izstāžu katalogu, kurā ietvertas zinātnieku publikācijas, fotogrāfijas, ilustrācijas. Festivāla gaitā tiek veidoti ieraksti un uzņemtas filmas, kā arī rādīti citi izglītojošie un informatīvie materiāli. 1998.gadā līdzās Viskonsinas štatam būs arī Rio Grande un Filipīnu programmas. Nozīmīga vieta ierādīta trim Baltijas valstīm — Latvijai, Lietuvai un Igaunijai.

 

Kā veidota Latvijas programma

Latvijas programmā galvenokārt tiek akcentēta tautas dzīvā kultūra, kurā cauri laiku griežiem saglabājušās Latvijas etnogrāfijas iezīmes un senie arodi, bet klāt nākušas jaunas paražas un jaunas vajadzības.

Paaudzēs krāto tradīciju izpausmes ieražu svētkos, dziesmās, rotaļās un dejās rādīs kuplās Staltu un Salmaņu ģimenes. Tādējādi tiks akcentētas tradīciju pāmantojamības nesaraujamās saites, kas ir pamats stabilai tautas kultūras vērtību sistēmai. Programmas režisori un idejiskie autori ir Helmī un Dainis Stalti.

Savukārt Jelgavas lietišķās mākslas studijas "Atspole" vadītāja Ilga Madre rādīs vērpšanu un vainaga darināšanu, stāstīs par latviešu tautas tērpa tradīcijām un līgavas rotāšanu. Kopā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas etnogrāfiem un Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja zinātniekiem viņa gadiem ilgi pētījusi tautas tērpu tradīcijas Zemgalē, izstaigājot katru sētu un aptaujājot simtiem cilvēku. Viņas stāstījums par latviešu tautas tērpu izplatību un valkāšanas tradīciju nesen izpelnījās lielu atsaucību tautas mākslas konferencē Bāzelē. Ar referātu, kas sagatavots Baltijas dienām Tautas dzīves festivālā ASV, iepazīstinām arī "LV" lasītājus.

 

Vai mūs pamanīs festivāla lielajā ļaužu jūrā?

Pazīstamais politiķis Gunārs Meierovics, kas Vašingtonā pavadījis piecdesmit gadus, par to saka tā:

— Smitsonu muzeju kompleksu pazīst visi. To apmeklē ģimenes, vecāki ved savus bērnus. Tur var daudz ko redzēt un daudz ko uzzināt. Un viss ir par brīvu. Skaistā vietā: kādus trīs kilometru garā joslā no Kapitolija līdz Linkolna piemineklim. Šie festivāli ir vienmēr gaidīti. Cilvēkiem ļoti patīk klausīties mūzikas programmas, nogaršot dažādu tautu ēdienus. Kad Latvijā sākās neatkarības kustība, un par mums sāka runāt pasaulē, mēs — Vašingtonā, Virdžīnijā, Baltimorā un tuvākajā apkaimē dzīvojošie latvieši, arī pieteicām savu līdzdalību festivālā. Uzstājās mūsu baznīcas koris, cienājām ar pīrāgiem, cūkas cepeti un sautētiem kāpostiem. Visvairāk ievēroja mūsu tautas tērpus un dainas. Tāda maza tauta, un ar tik senu, gudru folkloru! — viņi brīnījās. Es gan arī nekur citur pasaulē neesmu redzējis tik skaistus tautastērpus. Tos jau nevar nepamanīt.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

 

Etnogrāfe Ilga Madre:

Tautas tērps — dzimtā, novadā, tautā

Ģimnāzistes gados darinātais Talsu jaunavas tērps Ilgai Madrei joprojām vismīļākais, bet pavisam viņas pūrā ir pieci pašas austu un izšūtu tērpu komplekti.

Latviešu tradicionālais etnogrāfiskais tērps jeb tautas tērps savā tagadējā ansamblī izveidojies pagājušā gadsimta vidū. Darināti divējādi tērpu komplekti: darbam un godiem. Darba tērpi tika novalkāti, un par tiem saglabājies mazāk ziņu. Toties svētku tērpu paraugu ir pietiekami daudz, lai varētu spriest par to darināšanas un valkāšanas tradīcijām visā Latvijas teritorijā. Tautas tērpus arī mūsdienās valkā kā goda tērpu tautas mākslas sarīkojumos un svētkos. Tie raksturo latviešu tautas radošās spējas un skaistuma izjūtu, mākslas tradīcijas un dažādu novadu, kā arī kaimiņtautu kultūras sakarus un savstarpējo bagātināšanos.

Latvijā izveidojušies pieci tautas tērpu novadi: līdztekus tradicionālajiem četriem tiek izdalīta Augšzeme. Savukārt Kurzemē atsevišķi izdala deviņus sīkākus apvidus: ziemeļu, austrumu un dienvidu Kurzemi, Ventspili, Alsungu, Kuldīgu, Nīcu, Bārtu un Rucavu. Vidzemē ar savdabīgām tradīcijām iezīmējas Lielvārde, Piebalga un Krustpils, atšķirības ir starp Vidzemes vidieni, ziemeļu, rietumu un austrumu Vidzemi. Latgalē savas īpatnības ir starp ziemeļu un dienvidu daļu. Zemgalē, kas mazāk bijusi pakļauta dažādām ietekmēm, parasti neizdala sīkākus apvidus, kaut gan tērpu daudzveidība ir visai liela.

Visu novadu sieviešu tērpa komplektā ietilpst balts, tunikveida griezuma linu auduma krekls; strīpaini, rūtaini, rakstaini brunči; jaka; josta; balta nerotāta vai izšūta villaine; rūtaina un vienkrāsaina villaine; vainagi, cepures un galvas auti; saktas, krelles, zeķes un kurpes. Pastalas vilka tikai pie darba tērpa. Kurzemē saglabājušās daudzas senas tērpa rotāšanas tradīcijas — zilās villaines, spangu vainagi, metāla joslas — slenģenes un tīru, spožu krāsu salikumi tērpu brunčos. Talsu novada sievietes tērpa balto villaini un jaunavas pērļu vainagu veido senā tehnikā. Raksturīgs ir saulītes motīvs. Sievas cepure ar pērlīšu izšuvumu. Brunču svītrās krāsu bagātība. Kreklā balti izšuvumi. Ventspils novada sieviete valkā divas villaines — baltu ar greznu malas apaudu un melnbaltu sīkrūtotu villaini, ko sauc par vīkali. Sieva galvā sien vairākus zīda lakatus. Kuldīgas sievietes krekla apkaklīte ar zilu diegu izšuvumu; balts izšūts ņieburs. Jaunavai galvā metāla spangu vainags, sievai — balts galvas auts, cepure un lakatiņš. Alsungas sievietes krekla apkakli rotā stikla pērlīšu izšuvums; lāsumainie brunči; valkā trīs villaines: baltu ar krāsainu rakstu galos, zilu ar bronzas spirālītēm un krāsās rūtainu; metāla jostu "sleņģeni". Austrumkurzemes sieviete valkā baltu kvadrātveida villaini ar atšķirīgu rakstu katrā pusē. Sievai — balta cepure. Dienvidkurzemes sievietes valkā rūtainas, krāsainas villaines, jaunavas — greznus pērļu vainagus, rūtainus un svītrainus brunčus. Nīcas sieviešu brunči magoņsarkani, ņieburs balts ar melnu uzšūtu rakstu, grezns pērlīšu vainags, baltu izšūtu villaini ņem ap vidu un uz pleca sasprauž ar trīs saktām, veidojot "saktu čupu". Sievas cepuri darina no brokāta.

Bārtas

sievietes tērpa kreklu rotā melni raksti, melnos brunčus — sarkana apakšmala. Sarkano ņieburu rotā ar sudraba brokāta lentēm, sievas cepure izšūta grezniem rakstiem. Rucavas sievietes krekls rotāts ar sarkaniem rakstiem, zaļi vai zili brunči un ņieburs. Valkā trīs villaines: baltu, krāsās rūtainu un linu auduma, kuras visas ar "saktu čupu" sasprauž virs labās rokas elkoņa. Jaunavas ap galvu sien rakstotas zīda lentes. Zemgales sievietes tērpa brunči gareniski svītroti ar saulīšu jeb "rozīšu" rakstu, balta villaine ar apmali, kura tehnikas ziņā sasaucas ar 12.gs. darinājumiem; sudraba krelles un saktas, grezna rakstaina josta. Tērpa darināšanā vērojams 13.gs. ieceļojušo somu votu tērpa iezīmes, hercoga Jēkaba manufaktūru ietekme un saikne ar lietuviešiem. Vidzemes tērpā savukārt vērojamas kopējas iezīmes ar igauņiem un latgaļiem. Lielvārdes sievietes valkā viengabala sarkanrūtotu tērpu, grezni izšūtu kreklu un greznu jostu. Jaunavai ir ļoti smalks pērļu vainags, sievai — izšūta cepure. Rietumvidzemes sieviete pakļaujas modei — valkā veikalā pirktu villaini, t.s. kuču, un baltu torņa cepuri. Jaunava valkā sienamo vainagu. Ziemeļvidzemes sievietes sien ziedaino jostu. Jaunava ap galvu liek pītu auduma vainagu, t.s. "matauklu"; sieva — baltu torņa cepuri. Svītraini un rūtaini brunči. Piebalgas sievietes valkā ļoti garas baltas villaines; jaunava — melnu vainagu; sieva — zili zaļu cepuri; sīki svītrotus brunčus. Vidzemes vidienas sievas nēsā krāsainu izšūtu cepuri; jaunava — pērļu vainagu; ņieburu, jaku ar krāsainām austiņām aizmugurē; svītrainus un rūtainus brunčus. Austrumvidzemes villaines izceļas ar ļoti greznu uzšūtu rakstu. Krustpils novada sievietes tērps savukārt lepojas ar ļoti greznu rotātu baltu villaini; rūtainiem brunčiem; greznu jostu un krāsainiem diegiem izšūtu krekla apkakli un aprocēm. Ziemeļlatgales sievietes tērpu — brunčus un jaku — šuj no balta vilnas auduma, rotā ar greznu apaudu un mežģīni apakšmalā. Balta, grezni rotāta villaine, krekls izšūts ar sarkaniem diegiem.

Dienvidlatgales

tērpa brunčus auž rūtainus; rakstaina josta; linu auduma villaine — snātene, linu auduma galvas auts. Augšzemes tautas tērpa brunčus auž ar krāsošanas laikā notītu dziju; kreklu izšuj ar sarkaniem diegiem; sieva ap galvu sien galvas autu.

Latviešu vīriešu tautas tērpu krekli rotāti ar baltu vai retāk ar sarkanu diegu izšuvumu. Bikses un svārkus pārsvarā šuj no balta vai gaiši pelēka vilnas auduma. Kreklu sasprauž ar sudraba saktiņu vai ap kaklu sien krāsainu lakatiņu. Galvā liek melnu platmali — tā saukto rateni. Kājās auj baltas vilnas zeķes, melnas kurpes vai zābakus. Pastalas — tikai pie darba tērpa.

No visa bagātā latviešu tautas tērpu klāsta apskatīta maza daļa. Katra tērpa darinātāja veido sev raksturīgu variantu, stingri turoties novada tradīcijās.

Latviešu tautas māksla izveidojusies zemkopju, lopkopju un zvejnieku ģimenēs, apvienojot vajadzību pēc praktiskā un skaistā.

Lielās sudraba saktas ar 17.gadsimtu sāka kalt meistari pilsētās, bet vispār gan sieviešu, gan vīriešu tērpus un rotas savai dzimtai un sētas ļaudīm latvieši darināja paši mājas apstākļos. Meitai darbu ierāda māte, dēlam — tēvs.

Māci mani, māmulīte,

Visādam darbiņam;

Ja es pati nevarēšu,

Paraugā skatīšos.

Tā no paaudzes paaudzē tiek pārmantota darba prasme un amata noslēpumi. Vienu otru lietu aizguva arī no kaimiņiem un kaimiņtautām. Tomēr izmantoja tikai to, ko atzina par labāku, praktiskāku. Un arī to pārveidoja atbilstoši savai gaumei. Turot godā savas tautas, novada un dzimtas senizkoptās tērpa darināšanas, rotāšanas un valkāšanas tradīcijas, ikviens centās saglabāt arī savu individualitāti, īpatnību. Lai izveidotu tautas tērpa ansambli, vajadzīgas tādas prasmes kā aušana, šūšana un izšūšana, adīšana, mežģīņu darināšana, metālkalšana, dzintara un ādas apstrāde, pērlīšu izšuvumi un vainaga darināšana. Tautas tērpā dominē visā latviešu tautas mākslā iecienītais ģeometriskais ornaments. Visvairāk izplatīto raksta zīmju simbolikā atspoguļojas dziļa dabas procesu izpratne, cieņa pret dabas formu bagātību un daudzveidību.

Tērpu darināšanai izmanto pašu sagādātos materiālus — pārsvarā vilnas dziju un linu diegus, dzintaru un ādas, tāpat pašu austos audumus un pašu darinātos priekšmetus. Attīstoties tirdzniecības sakariem, sāka izmantot arī kokvilnu, samtu un tillu, gliemežvāku krelles un sudraba rotaslietas, stikla pērlītes, brokāta un zīda lentes vainagu darināšanai un rūpnieciski izgatavotos zīda lakatus ar garām bārkstīm.

Līdz 19.gadsimta vidum latviete lieto dabīgās krāsas aitas vilnu vai arī pati krāso vilnas dziju un linu diegus no savvaļas augiem iegūtās krāsvielās. Šī metode izveidojusies kā augsti izkopta tautas mākslas nozare, kas ļauj iegūt tūkstošiem krāsu toņu. Kad gadsimta otrajā pusē sāka lietot ķīmiskās krāsvielas, krāszieds kļuva spilgtāks un mazliet mainījās.

Mākslinieciski un materiāli vērtīgākos tērpa gabalus, kas prasa arī vairāk darba to izgatavošanai, parasti manto no paaudzes paaudzē. Tādas ir villaines, saktas, vainagi un jostas.

Īpaši jārunā par līgavas tērpu un līgavas ģērbšanu. Seno latviešu vedības jeb kāzas parasti notiek rudenī, kad ļaudis vaļīgāki no lielajiem darbiem. Klētis un pagrabi ir pilni, un lielajam godu mielastam cienastu netrūkst.

Vedības ir ievērojams notikums abu jauniešu sētās un visā apkaimē. Tas ir lielākais, lepnākais un jautrākais notikums cilvēka mūžā:

Vedībās līgava lūdz abas krustmātes un krusttēvus par vakaraiņiem un aicina jaunās radu meitas un puišus panāksnieku pulkā. Jaunais vīrs izvēlas tuvu radu pāri par dižvedējiem. Aicina arī kaimiņus un draugus. Jau laikus sēta ir sakopta un uzposta, mājiniekiem sarūpēti svētku tērpi un viesiem — cienasti.

Vedībās slavina čaklās tautumeitas pūra bagātību un daudzveidību. Cimdi, zeķes un citi darinājumi tiek atdoti kā veltes cilvēkiem un arī sētai, apkaimei, dzīvniekiem.

Kad godu mielasts notiesāts, sākas gatavošanās līgavas aizvešanai uz tautudēla sētu. Līgavai jaunajā dzīvē jāaiziet cēlai, skaistai, bagātai. Dzimtas locekļu, draudzeņu un labu kaimiņu pulkā notiek līgavas ģērbšana. Darbs rit lēni, jo to traucē brāļi un māsas, lai aizkavētu māsas aizbraukšanu no sētas.

Līgavai sagatavots svētku tērpa ansamblis, kas akcentē jaunību, jaunas dzīves un ģimenes sākumu un ir cieši saistīts ar senajām tradīcijām.

Kad tautu meita, ģērbusies garā, baltā, izrakstītā linu kreklā, iznāk no klēts, līgavas māsa paklāj pagalma mauriņā baltu linu palagu. Uz tā notiek līgavas ietērpšana.

Vispirms sukā matus. Brāļi to visādi traucē, bet, kad matus izdodas glīti sasukāt, tos sapin divās bizēs, kuru galos iesien sarkanas zīda lentes.

No krāsaino un balto zeķu kaudzes tautieša brālis paņem skaistākās un ieliek tajās sudraba naudas gabalus — turībai un svētībai. Līgavas māsa zeķes uzvelk un apsien ar pītu prievīti. Tad uzvelk tautieša dotās kurpes, ko rotā sudraba sprādzes.

Diezgan bagāts var būt brunču skaits. Velk trīs līdz piecus brunčus, lai līgava būtu krietnas siena gubas kupluma. Brunči ir gari līdz zemei, jo tēvs nav naudu žēlojis un košais krāszieds plaucis visa gada ritumā, rādot arī krāsu saskaņu dabā.

Velc, māsiņ, piecus svārkus,

Sedz deviņas villāniņas,

Lai nosvīda tautiešam

Viņa bērais kumeliņš.

Greznos brunčus apsien ar rakstotu jostu, ņemot to apkārt trim kārtām, lai, saimnieces kārtā esot, būtu rezerve, ko jostu platāku palaist. Jostas galā iesien atslēgu — senlatviešu Laimas zīmi, kas pasargā no ļauna un atslēdz tautieša mīļu valodiņu.

Līgavas māte sedz līdz deviņām villainēm un pēdējo uzsedz visgreznāko.

Sedz, māmiņa, piecas sagšas,

Sedz deviņas villainītes;

Tālu mani tautas veda

Pret ziemeļu vējiņiem.

Pie līgavas tērpa piederas arī saktas, gredzeni un krelles. Tās dod tautietis vai pērk arī brāļi, ko māsai greznoties.

Galvā tiek likts vainags, jo bez šīs simboliskās neprecētu sieviešu rotas līgava nemaz nav iedomājama. Tas var būt zīļu, metāla vai ziedu vainags. Sevišķi iecienīti ir zīļu vainagi ar zīļu un stiepļu vijumu galvas vidū. Vainags ir līgavas lepnuma, goda un nevainības simbols. Kad līgava apģērbta, apsegta un izrotāta, laiks doties tautās.

Arī mūsdienās tautas tērps ieņem goda vietu lielākos godos, piemēram, Dziesmu svētkos. Tā darināšanas un rotāšanas tradīcijas mūsdienu meistari izmanto savā radošajā darbā, tās joprojām ir dzīvas.

Referāts sagatavots Baltijas dienām Tautu dzīves festivālā Vašingtonā 1998.gada jūnijā—jūlijā