Vai nāk latviešu dziesmu svētki?

Vispirms, ir pārsteigums, kas rada pārdomas: kāpēc dziesmu svētku programmā ir uzņemti citu tautu komponistu darbi un dziesmas, pat ar angļu valodas tekstiem. Otrkārt, lasot pēdējos žurnāla "Dziesmusvētki" numurus, var saprast, ka svētku finansēšanā ir radušās grūtības un rūpes.

Pirmajai problēmai žurnālā "Dziesmusvētki" savus uzskatus vai viedokli izsaka komponists Raimonds Pauls intervijā "Pamatproblēma ir repertuārs". Ja nu dziesmu svētkos ir nolikti divi koncerti un pirmajā, vai atklāšanas koncertā, 50% ir citu tautu komponistu dziesmas un orķestra darbi, tad rodas šaubas, vai šāds koncerts iederas un var tikt iekļauts latviešu dziesmu svētku kopējā programmā? Vai tie nekļūs par internacionāliem dziesmu un mūzikas svētkiem? Latviešu dziesmu svētki un to tradīcija nav atdalāma no latviešu tautas un Latvijas valsts vēstures. Latviešu valoda un latviešu dziesma izveidoja un nostiprināja mūsu nacionālo pašapziņu, un to nedrīkstam pazaudēt mūsu atjaunotajā Latvijā. Latviešu dziesma bija mūsu likteņbiedre jau kopš seniem laikiem, kad tā kopā ar valodu saslēdza mūs vienā latviskā saimē. Tāpat tai liela loma arī vēlāk, kad latvju tautā pacēlās brīvības un tiesiskās ilgas, arī brīvā un neatkarīgā Latvijas valstī pēc 1918. gada. To pašu var attiecināt uz "Dziedošo revolūciju" Latvijas brīvības atjaunošanā, ko apbrīnoja visa pasaule. Latviešu dziesma un dziedāšana ir devusi latviešu tautai lielu politisku spēku, ko it sevišķi tikām izjutuši okupācijas un trimdas gados. Komponists Raimonds Pauls runā par svētku emocionālo latvisko pacēlumu. Vai šo emocionālo latvisko pacēlumu var iegūt ar Hendeļa "Haleluja" un Elgerta "Brīnumzeme", turklāt vēl angļu valodā, — šaubos? "Gaismas pils", "Pūt vējiņi!", "Tēvijai", "Pie Baltijas jūras", "Mazs bij’ tēva novadiņis", "Dzeguze kūko" utt. ir daļa no dziesmām, kas mums deva emocionālu latvisku pacēlumu. Ne visu var izprast ar prātu, un tā tas ir, klausoties mūsu dziesmu skaņās. Negribu pieņemt, ka mūsu skaņražiem nebūtu vairs nekas sakāms, lai saglabātu latviešu dziesmu svētku tradīciju. Vai tad mūsu komponisti nevarētu radīt jaunas dziesmas, jaunas kantātes, jaunu mūziku, kas saglabātu mūsu dziesmu svētku tradīciju un palīdzētu nostiprināt mūsu nacionālo pašapziņu.

Par dziesmu svētku repertuāru nav jāsāk domāt un diskutēt gadu pirms svētkiem. Dziesmu svētkiem un to sagatavošanai jābūt mūsu kultūras dzīves apritēs arī starp dziesmu svētkiem, kur sava nozīme ir komponistiem, māksliniekiem, diriģentiem, koriem u.c.

"Lai Latvija neaizmirst nekad, kas dziesmu svētki viņai bijuši un kādi uzdevumi tiem var būt tautas nākotnē. Nekur vairs nedzirdam sentimentālās vācu ziņģes, visur skan mūsu dzirkstošās tautas dziesmas. Mēs esam iegājuši paši savā gara pasaulē, mēs esam paši sevi atraduši." To rakstīja rakstnieks Kārlis Skalbe pēc VII Vispārīgiem latviešu dziesmu svētkiem. Vai Kārļa Skalbes teiktais šodien nevar attiekties arī uz mums? Kādi iemesli liek mums šodien lauzt mūsu dziesmu svētku tradīcijas? Vai tas varētu būt mazvērtības komplekss, ka ar savām dziesmām nespēsim ieiet Eiropas kultūrā, vai iedoma, ka ar populāriem citu tautu skaņdarbiem, kuri tik bieži tiek atskaņoti koncertu zālēs un operu festivālos, atsvaidzināsim savu dziesmu svētku programmu? Neveidosim dziesmu svētkus par kādu internacionālu atrakciju. Mūsu dziesmu svētki ir mūsu pašu nacionālā atrakcija. Mēs esam lepni uz savu koru augsto māksliniecisko līmeni, kuri ar latviešu dziesmām ir internacionāli ieguvuši augstu atzinību. Tāpēc dziesmu svētku emocionālo noskaņojumu varam radīt mēs paši kopā ar mūsu komponistiem Pēteri Vasku, Pēteri Plakidi, Paulu Dambi, Selgu Menci, Raimondu Paulu, Ilzi Einfeldi un citiem. Tauta, kas savu kultūru neciena, nevar to arī internacionāli pārstāvēt.

Mūsu tautas izdzīvošana šodien ir atkarīga no vairākām problēmām. Nebūs viegli 1,4 miljoniem latviešu saglabāt savu patstāvību, savu identitāti, savu kultūru, savas tradīcijas Rietumeiropas komerciālās un ekonomiskās norisēs un lielā austrumu kaimiņa politisko uzmācību žņaugos. Mums ir vajadzīgs liels gara spēks, lai izdzīvotu un saglabātu savas tautas eksistenci nākamajos gadu simteņos. Šo spēku mēs varam smelt tikai no mūsu garīgo vērtību apzināšanas, uzturēšanas, kopšanas un cienīšanas. Mums nav vēl šodien Vāgnera, Šūberta, Verdi, bet mums ir vērtības, kam var būt milzu nozīme arī Eiropas kultūras vērtību apcirkņos. Mums ir jāstrādā, jābūt aktīviem, jāseko Eiropas kultūras strāvojumiem un jāmeklē un jāatrod pareizā pieeja un pareizi līdzekļi, nostiprinot savu vietu Vakareiropas kultūrā, kurai esam piederējuši un piederam vēl šodien.

Otra problēma ir rūpes par dziesmu svētku finansēšanu. Lasot Ministru prezidenta Guntara Krasta un kultūras ministres Ramonas Umblijas intervijas žurnālā "Dziesmusvētki", var saprast, ka vēl nebūt nav pilnīgi atrisināta svētku finansēšana. Gribu pievienoties kultūras ministres optimismam, ka ekonomisko apstākļu dēļ neviens dziedātājs vai dejotājs nedrīkst mājā palikt. Pie Em.Melngaiļa Latviešu tautas mākslas centra jau dažus gadus pastāv Dziesmu svētku fonds. Zinu, ka centra vadība ir darījusi iespējamo, lai tie, kuri nedzied un nedejo, būtu aktīvi ziedotāji fondam.

Dziesmu svētki ir valstisks notikums un pasākums, ko finansē ar līdzekļiem no valsts budžeta. Svētki notiek ik pa 5 gadiem, un tāpēc nedrīkstētu meklēt aizbildināšanos, ka valdības kasē dziesmu svētkiem trūkst līdzekļu un tie tikai tagad jāsāk meklēt. Ministru prezidents savā intervijā runā par līdzekļu kontu "neparedzētiem gadījumiem". Saprotu, ka tie varētu būt vienīgie līdzekļi, kurus piešķirtu svētku finansēšanai. 1997. gadam šie līdzekļi ir jau sadalīti, un Ministru prezidents saka: "Atliek cerēt, ka nākamā gada (t.i., 1998. gada) augustā būs palicis nedaudz vairāk... Citu līdzekļu nebūs, ar ko valdība varēs atbalstīt dziesmu svētkus." Ir savādi, ka līdzekļi dziesmu svētkiem jāņem no konta "neparedzētiem gadījumiem". Vai tad, noslēdzot svētkus 1993. gadā, neparedzēja nākamos 1998. gadā? Svētku finansēšanai valsts budžetā bija jāparedz līdzekļi katru gadu. Ja jau mēs nolēmām, ka 1998. gadā notiks 22. Vispārējie dziesmu svētki, tad rīkošana bija jāuzsāk 1994. gadā.

Negribu teikt, ka tas nebūtu noticis, tomēr liekas, ka nav atrasta pareizā pieeja, lai pēdējā gadā nebūtu jādomā un jārunā par finansēšanas iespējām, repertuāra izvēli, atklāšanas vietu, orķestra koncertiem, plakāta izgatavošanu un vēl citiem sagatavošanas darbiem. Var pievienoties kultūras ministres teiktajam žurnālā "Dziesmusvētki": "Domāju, ka šie dziesmu svētki varētu būt mobilizējošs faktors, kas rosinātu par šiem jautājumiem pārdomāt, tos izdiskutēt un noformulēt. Pieņemu, ka tas varētu būt darbs ilgstošam laika posmam, kur vienu daļu līdz dziesmu svētkiem gan vajadzētu izdarīt. Tā varētu veidoties arī kā publiska, sabiedriska diskusija, kas sāktos, teiksim, žurnālā "Dziesmusvētki". Saprotu, ka šis ierosinājums būtu jāsāk iedzīvināt pēc šiem dziesmu svētkiem."

Em.Melngaiļa Latviešu tautas mākslas centrs ir galvenais svētku organizators un rīkotājs. Par to direktoram J.Kurpniekam un viņa darbiniekiem pienākas atzinība un pateicība. Dziesmu svētki ir bijuši un tiem jāpaliek par latviešu tautas nacionālās kultūras izpausmi, tāpēc nākotnē pie svētku rīkošanas būtu jāpiesaista plašāka sabiedrības līdzdalība un atbildība, kā koru diriģenti, vadītāji, komponisti, mākslinieki, kultūras darbinieki, rakstnieki utt. To varētu izdarīt, atjaunojot Dziesmu svētku biedrību, kura tika nodibināta 1930. gadā un sarīkoja VII Vispārējos latviešu dziesmu svētkus. Es pieņemu, ka tas kontinuitatīvi uzturētu dziesmu svētku rīkošanu no svētku izskaņas līdz nākamo sākšanai. Kāda varētu būt šīs biedrības struktūra, kā to organizatoriski izveidot un sasaistīt ar esošo, tā — diskusiju tēma. Es domāju, ka šajā ierosinājumā iekļaujas arī kultūras ministres Ramonas Umblijas un komponista Raimonda Paula teiktais: "Dziesmu svētki ir kopēji tautas svētki, kam līdzvērtīgu nav. Tie ir tautas pašapziņas svētki. Tie modina pavisam citas sajūtas un emocijas." Un Raimonds Pauls: "Dziesmu svētkiem ir jābūt. Tie nevar nebūt. Tie būs. Uzdevums ir viens — panākt (saglabāt), lai šie svētki nākamgad un arī tālākā nākotnē tiešām būtu visas tautas dziesmu svētki."

Arturs Cipulis

P.S. Lai tad jau nu šajā 1998. gadā arī notiek starptautiskie dziesmu svētki Rīgā (droši vien par godu tam, lai ar steigu ieietu Eiropā)! Arī tā būs vēsture.