Ordeņa virsnieks Aivars Beimanis

Pastāvēt savā ticībā un pārliecībā!

"Mēs salaulājamies 1949. gadā" No ģimenes albuma

Esmu dzimis Rīgā 1927. gada 30. martā kā ceturtais bērns. Ģimenē bijām trīs brāļi un māsa. Māte nāca no Smiltenes, bet tēvs bija zemgalietis. Viņa trīs brāļi turējās pie zemes, bija lielsaimnieki, un Otrā pasaules kara beigās viens nonāca Austrālijā, divi — Amerikā. Manam tēvam Maskavā bija piederējusi strīķu fabrika. Kad sākās revolūcija, bijis tik ātri jāmūk, ka pat rotaslietas palikušas uz bufetes. Latvijā atgriezušies tūlīt pēc revolūcijas, bet tēvs vēlāk nonācis kaut kur pie Baltās – Baltijas jūras kanāla un, tāpat kā daudzi latvieši, tur laikam gājis bojā. Māte par to negribēja neko stāstīt. Es tēvu nemaz netiku redzējis.

Bērnība un patiesībā arī vēlākie gadi man bijuši grūti. Bet grūtības palīdzējušas apgūt to, ko sauc par dzīvi. Ātrāk nobriest un saprast dzīvi. Grūtībās pastāvēt. Mammai nekādas specialitātes nebija. Kā fabrikanta sieva viņa varēja dzīvot bez rūpēm. Nu viņai vienai bija jāaudzina četri bērni. Dzīvojām trūcīgi. Mājvietu meklējām, kur lētāk. Un kur mūs ņēma pretī. Visur jau prasīja, cik bērnu ģimenē. Baidījās no liekas kņadas. Pēdējais dzīvoklītis bija Dzirnavu ielā pie dzelzceļa. No turienes man pirmās spilgtās atmiņas, pirmie iespaidi. Lokomotīves toreiz bija liela eksotika — kā tās tur pūta, šņāca un svilpa dažādos tembros. Nolēmu, ka būšu lokomotīves vadītājs.

No deviņu gadu vecuma gāju ganos. Vidzemē. Pie svešiem ļaudīm. Trīs vasaras noganīju pie vienas saimnieces Cēsu pusē, Rāmuļos. Biju darbīgs puika. Man patika strādāt. Saimniecei tas bija pa prātam, un viņa mani par Aivariņu vien sauca. Bet reiz gadījās tā, ka vienai gotiņai vajadzēja kuru katru brīdi atnesties. Man pieteica, lai uzmanot, ka nepazūd. Bet tieši tā notika. Ganības bija pie meža, un es vienā brīdī konstatēju, ka gotiņas vairs nav. Nelaimīgs gāju pie saimnieces. Kā viņa pārvērtās! Es jau tā biju bēdīgs, bet viņa kliedz: "Atbrauc no Rīgas tādi huligāni! Visus lopus grib nobendēt!" Sanāca cilvēki, sāka pa mežu meklēt. Govs atradās. Telīte pa to laiku bija jau atskrējusi. Viss kārtībā. Un saimniece atkal: "Aivariņ, Aivariņ!" Bet nu jau es sapratu, kāda ir saimnieces būtība.

Kad 1940. gadā ienāca krievi, parādījās tie lozungi par brālību, vienlīdzību, taisnību. Un ka nabago vairs nebūs. Mana jaunā sirds uz visu to atsaucās. Mēs taču arī bijām nabadzīgi, tātad arī mums klāsies labāk. Iestājos pionieros. Biju diezgan patstāvīgs, mātei nekā neteicu. Bet nu jādzied Internacionāle un tur tie vārdi: "Ne valdnieki, ne dievi mums jaunus laikus nenesīs." Man uzreiz kā zibens spēriens izgāja caur prātu un sirdi: "Kā, vai tad man jānovēršas no Dieva!" Pār mani nāca apskaidrība, ka tālāk es līdzi iet nevaru.

Atceros arī 1941. gada 14. jūniju. Man toreiz bija 14 gadu. Strādāju par maiznieka mācekli. Pēc nakts darba nācu agri no rīta mājās, ielās redzēju karavīrus. Bija sākusies izvešana. Toreiz to neaptvēru, bet sajūta bija nelāga.

Vācu laikā iestājos tā sauktajā FRA skolā Šķirotavā, lai mācītos par lokomotīves vadītāju. Uz mācīšanos biju mazāk. Vairāk — uz darbošanos. Drīz vien karš visu izjauca. Pienāca 1944. gads. Mani iesauca vācu armijā gaisa spēku izpalīgos. Sākumā biju Skrīveros, tālāk — uz Ogri, Rīgu, Tukumu. Man bija 17 gadu. Braucot pāri Daugavai, bija tāda sajūta, ka notiek kāds lūzums. Tālāk nonācu Liepājā un no turienes Dancigā. Ilgāku laiku uzturējāmies Štetīnē, kas pirms trīs nedēļām bija galīgi sabombardēta. Drupas, drupas. Marta sākumā mums pie Oderas lika rakt tranšejas. Krievi nāca tuvāk un tuvāk. Parādījās bēgļi. Kādu nakti pie tilta bija uzlidojums, tika nosisti zirgi, bēgļi tālāk netika. Viņi paņēma savus koferīšus un aizgāja. Visas mantas palika. Vācieši ļāva karavīriem ņemt produktus, bet nekādas citas mantas nedrīkstēja ņemt. Tur bija visādi konservi, ievārījumi, speķis un citas labas lietas. Kādu nedēļu ēdām kā pa kāzām. Jā, bet neko citu nebija atļauts ņemt. Es pats pie tiem ratiem negāju, bet man bija viens draugs, viņš bija tāds aktīvs, visu izložņāja. Un tad pēkšņi nāca pavēle atgriezties kazarmās. Draugs pameta man tādu kulīti dūres lielumā un teica: "Kazarmās apskatīsimies, kas tur ir." Man mugursoma jau plecos, es iebāžu kabatā. Soļoju, man kulīte grauž to cisku, nevaru saprast, kam man tas vajadzīgs, bet prom mest nevaru — tā kulīte taču pieder draugam. Iemetu mugursomā. Bet vācieši bija manījuši, ka mums ir kādas mantas. Notiek kratīšana. Un manā mugursomā atrod to kulīti. Astoņiem gabaliem kaut ko atrod. Visus apcietina. Tas bija 1945. gada 8. marts. Mūs saslēdz pa diviem roku dzelžos. Gar malu iet karavīri ar šautenēm. Nonākam pie Štetīnes cietuma vārtiem. Es atcerējos, ka biju lasījis vai filmā redzējis par cilvēkiem cietumā un domājis — cik interesanti jābūt tādā cietumā. Un vēl es domāju — kāpēc tie cietumnieki staigā uz priekšu un atpakaļ. Kāpēc viņi neguļ? Nekā! Izrādījās, ka līdz tiesai nemaz nedrīkst dienā gulēt. Var sēdēt, var staigāt, bet gulēt ne. Un tā nu bijām ieslodzīts katrs savā cellē. Pa pusstundai cietuma pagalmā pastaiga. Un atkal kā filmā biju redzējis: trīs soļu attālumā viens no otra, rokas uz muguras. Pavasara gaiss. Kad nācām atpakaļ, knapi kājas varēja pavilkt. Bet kas bija interesanti: vācieši deva svētdienās saldo ēdienu. Saņēmām vienu mazu pudiņa devu, un tad mēs zinājām, ka atkal pagājusi viena nedēļa. Tā pienāca tiesas diena. Mūs ved uz tiesas namu. Tur uz liela galda salikti visi tie pierādījumi. Izrādījās, ka manā maisiņā ir vecas monētas. Laikam kāds numismāts bija savācis. Sākās artilērijas apšaude. Domāju, ka sēde tiks pārtraukta. Nekā! Vācieši noveda mūs pagrabā, un sēde turpinājās. Kārtība jau nu vāciešiem bija: kas jāizdara, tas jāizdara, kaut vai ūdens smeļas mutē. Es būtu varējis tikt brīvs, ja pateiktu, ka pats neko neesmu ņēmis, ka to kulīti man draugs iedeva. Bet viņam jau tāpat bija krietna kaudzīte priekšā — zīda zeķes un citas lietas. Un tā es neko neteicu. Spriedums mums abiem bija vienāds — pieci gadi. Vienu karavīru, kam to mantu bija visvairāk, gribēja pat nošaut, bet beigās piesprieda desmit gadus. Pēc tiesas beigām ar draugu vienā cellē, dienā varēja arī gulēt, bija jau vieglāk. Pa to laiku krievi nāca arvien tuvāk, mūs dzina tālāk uz rietumiem. Nonācām tādā lielā cietumā. Tur atradās arī apcietinātie virsnieki. Viņi bija ar visiem uzplečiem, celles iekārtotas gluži kā kabinets. Grāmatu plaukts, rakstāmgalds. Mēs bijām pa četriem vienā cellē. Uzturs bija ļoti trūcīgs, visu laiku nāca miegs. Varēja nogulēt 20 stundas diennaktī. Automātiski pamodāmies tikai ēdienreizēs.

Turpinājās atkāpšanās. Krievi mina uz papēžiem. Varēja jau arī pazust. Kad gulējām šķūņos sienā, viens otrs paslēpās, pēc tam pakaļ neviens nemeklēja. Tā mums parādījās liekas pārtikas devas. Bet saimniecības pārzinis bija vācietis un papildporcijas deva tikai vāciešiem.

Un tad parādījās baltie karogi. No tāda mežiņa izbrauca divas krievu bruņumašīnas, nolaida pār mūsu galvām vienu šāviņu kārtu un ar baltu karogu rādīja, lai padodamies. Mēs jau nebijām ģērbti cietumnieku drānās, bijām karavīru tērpos. Līdz ar to gan apcietinātie, gan sargi — visi bijām vienā situācijā. Divi vācu virsnieki aizbēga mežā, jo kādu 20 kilometru attālumā atradās amerikāņi. Pārējie līdz ar visiem padevās gūstā. Pretim iznāca diezgan nošņurkuši krievu kareivji, laikam no pēdējā iesaukuma. Vāciešiem uzreiz atņēma pulksteņus, norāva no kājām spožos zābakus, pretī dodot tankus ar atlekušām pazolēm.

Tā kā man bija tikai 18 gadu, tiku atdalīts nosūtīšanai uz filtrācijas nometni. Bet pēkšņi mūs mobilizēja krievu darba bataljonā, uzvilka krievu uniformas, sadalīja rotās un vados, iecēla komandierus un veda mūs nezināmā virzienā. Tagad bēgt vairs nevarēja — tad uzskatītu par dezertieri. Braucām, braucām, neviens jau neteica — uz kurieni. Līdz nonācām Irkutskā. Otrā rītā komandējošais sastāvs bija pazudis. Tā mēs lētā un vienkāršā veidā bijām izvesti uz Sibīriju — ne kā cietumnieki ar dzeloņstieplēm un apsardzi, bet gluži kā demobilizēti karavīri, kas atgriežas mājās. Daļu aizsūtīja tālāk uz zelta raktuvēm, daļa palikām Irkutskā. Mūs aizveda kādus 500 kilometrus tālāk, kur bija jāceļ tā sauktā MTS. Izrādījās, ka kara laikā komjaunieši to bija uzcēluši — ne no ciedru kokiem, kas tur aug visapkārt, bet no nededzinātiem ķieģeļiem, un tā nu viss bruka kopā un bija jāsāk celt no gala. Bija tāds pamācošs notikums. Kāds latgalietis, kas ļoti labi prata krievu valodu, uzdevās par krievu, cerēdams, ka tad pret viņu labāk izturēsies. Bet pavisam drīz tika paziņots, ka latviešus laiž mājās… Tā es jau 1947. gada pavasarī biju mājās.

Tiku norīkots darbā Rīgas vagonu rūpnīcas tēraudlietuvē. Rudenī iestājos neklātienes vidusskolas 8. klasē. Divdesmit gadu vecumā! Bet gan Vācijā, gan Sibīrijā biju sastapies ar daudziem izglītotiem cilvēkiem un nācis pie pārliecības, ka man trūkst zināšanu. Man bija grūta galva, bet mācīties vajadzēja. 1949. gadā salaulājos ar Omulu Saulīti. Tas notika Pāvila baznīcā, kur tikko bijām arī iesvētījušies. Vidusskolu beidzu 1953. gadā. Dziedāju baznīcas korī. Man patika runāt ar cilvēkiem. Draugi ieteica kļūt par mācītāju. Griezos pie Dieva pēc padoma. Atšķiru Bībeli, meklēju atbildi uz savu jautājumu. Taču mans laiks vēl nebija pienācis. Bībelē biju uzšķīris apustuļa Jēkaba vestuli, 3. nodalas 1. pantu, kur teikts: "Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā." Un vēlāk es domāju — vai patiesi es būtu spējis izturēt čekistu spiedienu. Tas bija liels, un ne visi spēja tam turēties pretī.

Kaut gan no mammas esmu dzirdējis arī par tādu epizodi no manas agrās bērnības, no kādu četru gadu vecuma. Es pie eglītes esot deklamējis dzejolīti. Ļoti droši un skaidri, ar pārliecību. Cilvēki teikuši: "Tas dienās būs mācītājs!" Mātei tas licies neticami: "Kur nu! Mēs taču esam trūcīgi ļaudis."

Un tā es iestājos Lauksaimniecības akadēmijā. Protams, neklātienē. Man ļoti patika lauki, dārzi, pati daba. Bet dekanātā bija ienākusi vēstule, ka es ejot baznīcā. Jautāju, kas to rakstījis. Man atbildēja, ka "komjaunieši novērotāji". Tad es atbildēju: "Viņi ir pareizi novērojuši." Sekoja jautājums: "Vai jūs ticat praviešiem?" Es sacīju: "Jūs jau arī ticat. Ir taču rakstīts par Ļeņina pravietiskajiem vārdiem."

Un tā no akadēmijas netiku izslēgts. Tik tieša atbilde manu pratinātāju samulsināja. Kaut gan saņēmu brīdinājumu, ka tikšu pastiprināti novērots. Maizes darbs man bija Brīvprātīgajā ugunsdzēsēju biedrībā. Strādāju par skursteņslaucītāju. Tas man patika galvenokārt tāpēc, ka nebija jābūt darbā precīzi no tikiem līdz tikiem. Varēju mācīties. Tā es Rīgā kādus desmit gadus slaucīju skursteņus Maskavas priekšpilsētā. Toreiz jau galva nereiba, varēju droši staigāt arī pa lielo daudzstāvu namu jumtiem. Darbs bija ļoti atbildīgs, jebkura paviršība varēja novest pie ugunsgrēka.

Un tad pienāca laiks sākt praksi savā specialitātē. Strādājot par skursteņslauķi, par agronomu nevarēju tikt. Vaivaros bijām sākuši celt savu māju. Kopā ar sievas brāļiem, vecākiem un vecvecākiem dzīves apstākļi bija ļoti grūti. Toreiz jau apbūves gabalu varēja dabūt bez blata, atlika tikai strādāt. Saimniecības ēku ar dažu draugu palīdzību uzslējām divos gados, varējām sākt tur dzīvot. Dzīvojamo māju gan pēc tam cēlu vismaz divdesmit gadus. Tā toreiz kļuvu par daiļdārznieku Jūrmalas sanatorijās un atpūtas namos. Tur darba lauks nebija pārāk plašs. Kad sešdesmito gadu beigās populāra kļuva tā sauktā rūpnīcu apzaļumošanas ideja. Es sāku strādāt Rīgas mūzikas instrumentu fabrikā. Darbs veicās, un īsā laikā rūpnīcas teritorija bija tā pārveidota un uzposta, ka par manu darbu tautsaimniecības izstādē Maskavā tika piešķirta trešā godalga. Es pats gan šo balvu nesaņēmu, jo drīz vien no rūpnīcas aizgāju. Tas notika tā. Man uzdeva izdekorēt zāli sakarā ar tā sauktajiem Bērnības svētkiem, bet es sacīju: "Tādos antireliģiskos pasākumos es nepiedalos!" Tur man vairs palikšana nebija, bet tiku aicināts uz Rīgas piena kombinātu, kas pārgāja uz jaunajām telpām Ziepniekkalnā. Mani ļoti vilināja tas, ka tur visu vajadzēja veidot no sākuma. Mani pieņēma par vecāko zaļumsaimniecības inženieri. Izveidoju savu brigādi. Strādājām no sirds, un darbi šķīrās. Jutos tik tuvs ar saviem cilvēkiem, ka pusdienas iesāku ar galda lūgšanu. Tajos laikos tas daudziem varēja likties neparasti, bet brigādē bija ticīgi cilvēki, uzticējāmies cits citam. Es savā dzīvē biju sasniedzis viszaļāko zaru. Kā Bībelē teikts, piens un medus tecēja. Darbs veicās, tiku labi atalgots, aicināts uz visu jauno piena produktu degustāciju. Viss it kā bija, taču aizvien skaidrāk sajutu iekšēju aicinājumu kļūt par mācītāju. Es sapratu, ka nedrīkstu vairs savu laiku izlietot laicīgam darbam. Gāju pie direktora un lūdzu atļaut man pāriet uz pusslodzi. Viņš jautāja, kāpēc esmu tā izlēmis. Es sacīju: "Gribu iestāties garīgajā seminārā, mācīties, lai kļūtu par mācītāju." Tas direktoru ļoti pārsteidza, viņš teica: "Līdz maniem centriem tas neaiziet." Sacīja, lai pienākot pēc trīs dienām. Tomēr nepagāja ne trīs stundas, kad mani pie sevis aicināja arodbiedrības priekšsēdētājs. Sapratu, ka viņš ir čekists, īstais noteicējs. Tā un tā, uz pusslodzi nevarot. Es teicu, ka tad man no darba jāaiziet. Viņš tūlīt paziņoja, ka varu iet kaut vai ar rītdienu. Un tiešām tiku atbrīvots no darba bez jebkādām formalitātēm. Kaut gan biju materiāli atbildīga persona, no manis neprasīja nekādas atskaites, neko. Mājās sieva paziņoja, ka viņa vēlas šķirties, jo neredz priekšā nekādu nākotni. Toreiz sabiedrībā par mācītāja darbu neko labu nerunāja, to sauca par reakcionāru. Un pat pretvalstisku. Tāpēc arī manas sievas rīcību var saprast. Jo es vairāk pievērsos baznīcai, jo viņa vairāk no tā vairījās. Iestājās pat partijā. Un tā es pēc aiziešanas no piena kombināta vienā dienā kļuvu brīvs no darba, no naudas un no sievas.

Ar 1969. gadu sāku mācīties garīgajā seminārā, kas darbojās pie Sv. Jāņa baznīcas. Jau 1970. gadā mani iecēla par mācītāja darba izpildītāju evaņģēlista pakāpē Vaiņodes, Nīgrandes un Krūtes draudzēs. Latvijas Republikas reliģisko lietu pilnvarotais man izsniedza mācītāja izziņu, pēc tam man bija jāstādās priekšā Liepājas rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietniekam. Tā bija persona, kuras kabinetā atradās seifs ar visu rajona baznīcu dokumentiem. Vai es šo darbu darīšot no sirds, viņš vaicāja: "Kā tad citādi?" — es atteicu. Viņš tūlīt brīdināja: "Bērni un jaunatne ir mūsu! Jūs varat darboties ar veciem ļaudīm." Nīgrande atradās Saldus rajonā, tāpēc man arī tur bija jāstādās priekšā. Varēju salīdzināt. Saldū sastapos ar laipnību, pretimnākšanu, bet liepājnieks vienmēr pielika vēl savu indes devu pie tā, kas viņam kā amatpersonai bija jādara. Nīgrandē nekad agrāk nebiju bijis. Kad to vārdu dzirdēju, domāju tas ir kaut kas ļoti varens, iespaidīgs. Bet dzīvē tā vis nebija. Gāju turp uz Pļaujas svētku dievkalpojumu, tas bija 1970. gada oktobra sākumā. Pa gabalu redzēju: baznīcas durvis vaļā. Man tāds priecīgs prāts — gaida! Bet viss klusu, cilvēkus neredz. Eju iekšā un ieraugu īstu postažu: visapkārt netīrība, altāra telpā soli samesti krustām šķērsām, apakšā kurināta uguns. Tā bija apdzisusi, nekas daudz nebija sadedzis, laikam tikai iekurs. Vēl rēgojās melnas apdegušas pagales. Ko man bija darīt? Pielūdzu Dievu, nometu svārkus un ķēros pie darba. Sāku tīrīt, kārtot. Pamazām nāca cilvēki, par visiem kopā savedām dievnamu kaut cik kārtībā, un noteiktajā laikā dievkalpojums varēja sākties.

Man vienmēr dzīvē vajadzīgs vai nu kāds grūtums vai iepriecinājums. Mācītāja darbā jābaidās no vienmērīga plūduma. Tad var iesnausties. Bet tas ir bīstami. Nīgrandē bija daudz gan grūtību, gan iepriecinājumu. Palīgs man varēja būt pērminderis, kas parasti glabā baznīcas atslēgas, uztur kārtību, ir visādi cienījams cilvēks. Te bija citādi. Es viņu par pērminderi nemaz nesaucu. Tas bija atslēgu vīrs. Viņš pats baznīcu netīrīja un arī citus nelaida pie šī darba. Es reiz biju paņēmis altāra tepiķīti, lai aiz baznīcas stūra izpurinātu. Tur bija putekļu jūra! Viņš to redzēja un sacīja: "Ar veco mācītāju es sapratos, bet kā būs ar jums — nezinu." Saprašanās tiešām neiznāca. Baznīcā bija vajadzīgs remonts — jāklāj jauna grīda, jāliek jauns jumts. Viņš prasa: — Kur tad naudu ņemsim? Es saku — man ir bagāts Tēvs. Viņš: "Kur! Amerikā?" Es atbildu: "Nē, debesīs!" Un ar Dieva palīgu ķērāmies pie darba. Draudze tur maza, kādi trīsdesmit cilvēki. Bet ļoti atsaucīga. Visi palīdzēja, cik varēja. Tikai ar atslēgu vīru nebija saprašanās. Viņš pārāk visur meklēja savu materiālo labumu. Līdz kāda draudzes locekle viņu pieķēra. Šī sieviete ziedojumu šķīvī bija ielikusi 10 rubļus, bet, kad ienākusi sakristejā, kur atslēgu vīrs tikko bija šķīvi ienesis, sarkano desmitrubļu zīmi uz šķīvja nav vairs redzējusi. Es ārzemēs biju redzējis, ka ziedojumu trauku neliek pie izejas, bet pie altāra, un paziņoju, ka tagad ziedojumu trauks atradīsies pie altāra. Nākamajā dievkalpojumā šī vīra vairs nebija. Remontējām baznīcu pašu spēkiem, tikai pie apmetuma darbiem bijām nolīguši strādnieku par naudu. Viņš vienu dienu nostrādāja, bet otru dienu vairs darbā neatnāca. Gāju meklēt. Izrādās, viņu no ciema padomes brīdinājuši: ja turpināšot darbu pie baznīcas, viņam nepiešķiršot solīto motociklu ar blakusvāģi. Tomēr bija cilvēki, kas nenobijās. Ciema kalējs izveidoja pat skaistu kapara gaili, jo vecais bija galīgi izrūsējis. Kad 1975. gadā baznīca svinēja 200 gadu jubileju, tā no bārenītes bija kļuvusi par balto gulbi. Dievkalpojumu vadīja pats arhibīskaps Jānis Matulis.

Nomaļās, klusās lauku mājās netālu no sabrukušās Griezes baznīcas pie Ventas man izdevās trīs vasaras pēc kārtas sarīkot arī kristīgo jauniešu vasaras nometni. Sabrauca ap simt cilvēku, arī no Rīgas un Liepājas. Kad mani un saimnieci sāka pratināt, sacījām, ka mēs te svinam iesvētības upes malā. Rīgā mani tomēr izsauca reliģijas lietu pilnvarotais un prasīja, lai nosaucot vārdus, kas tur piedalījušies tās "jauniešu partijas" dibināšanā. Viņš tā mēģināja kvalificēt mūsu vasaras nometni. Es, protams, nekādus vārdus nenosaucu, bet pilnvarotais vēlāk arhibīskapam sūdzējies, ka es pret viņu esot bijis rupjš. Jānis Matulis man lika iet atvainoties, bet es sacīju, ka rupjš nebiju es, bet gan pilnvarotais. Viņš man uzkliedza: "Ja mēs gribam, mēs varam uzzināt, cikos jūs ar sievu ejat gulēt un ko brokastīs ēdat!"

Es arhibīskapam sacīju: "Es neiešu atvainoties. Ja es to darītu, es būtu liekulis."

Pēc pieciem gadiem atjaunojās mūsu ģimene. Sieva bija izstājusies no partijas un atgriezās pie manis. Tā esam divreiz laulājušies. Ar pašu bērniem Dievs nav mūs svētījis, bet mums ir ļoti daudz krustbērnu. Arī tad, kad tas nebija atļauts, regulāri rīkojām mājās lielus saietus Lieldienās un Ziemassvētkos. Aicinājām arī citus bērnus, kopā sanāca ap 70 cilvēku. Sākumā savās lauku mācītāja gaitās braukāju ar divriteni, pēc tam nopirku motociklu, vēl pēc laiciņa — motociklu ar blakusvāģi, kur ielikt savu mācītāja koferīti. Beidzot tiku arī pie vieglās automašīnas.

Kad 1972. gadā beidzu garīgo semināru, kļuvu par mācītāja palīgu. Ar 1981.gadu biju pilntiesīgs mācītājs. 1983.gadā mani ievēlēja par prāvestu Grobiņas iecirknī. Sāku strādāt arī par pasniedzēju garīgajā seminārā, ko tad jau sauca par akadēmiskajiem teoloģiskajiem kursiem un kas 1987.gadā kļuva par Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti.

Kopš 1989.gada esmu Slokas un Salas Svētā Jāņa draudzes mācītājs. Esmu atkārtoti ievēlēts par Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas konsistorijas padomnieku. Mans uzdevums ir veicināt draudžu garīgo attīstību Latvijā.

Esmu pateicīgs Dievam, ka nebrīves gados spēju atvairīt nemitīgos uzbrukumus pret mani kā ticīgu cilvēku un mācītāju. Sevišķi atceros kādu izsaukumu pie Liepājas rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka. Esmu ieradies, bet viņa nav. Ir kāds cits. Privātā. Sniedz roku, bet nosauc tikai vārdu: "Ēriks." Es tomēr jautāju, ar ko es runāju. Viņš tā negribīgi izvelk dienesta apliecību, es pagūstu saskaitīt uz uzplečiem četras zvaigznītes. Tātad čekistu kapteinis. Sākumā runā mierīgi. Filozofē. Tad nāk piedāvājums, lai kļūstu par ziņotāju. Kad atsakos, viņš zaudē pacietību: "Mēs tādu Beimani paņemam aiz čupra, sapurinām un samaļam miltos!" Es apvaicājos: "Kad tad malsiet?" Viņš draud: "Mums ir vara, jums nav nekas." Bet es: "Man ir vara nerunāt." Un viņš par lielu brīnumu piekrīt: "Jā, jums tā ir." Šķiroties čekists atzīst: "Jūs esat atnācis sagatavojies." Un dod man savu tālruņa numuru: "Piezvaniet!" bet es neņemu: "Nē, paldies! Ja jums vajadzēs mani, uzrakstīsit pavēsti."

Citā reizē mani caur ielu komiteju uzaicināja ierasties pie Jūrmalas pilsētas izpildkomitejas sekretāres. Atkal jau nekāda sekretāre mani nesagaidīja. Bija tāds plecīgs vīrs, nu jau majors. Aizveda mani uz kadru daļu. Telpā bijām mēs divi vien. Viņš tādā zīmīgā balsī sāka runāt par manu māju un mašīnu: "Jums tātad ir sava māja ... hm, jā — un jums ir arī mašīna..." Bet man nebija ko baidīties. Māju cēlu pats saviem spēkiem ilgus gadus. Naudu mašīnai biju godīgi nopelnījis. Ātri vien sapratu, ka šī cilvēka galvenais nolūks ir uzturēt mani pastāvīgā baiļu sajūtā. Lai es baidītos par savu darbu, par savu dzīvi un mantisko stāvokli. Bet es nenobijos.

Katrs tāds izsaukums, katra saruna bija cīņa. Un, ja tu ar Dieva palīdzību esi šajā cīņā uzvarējis, tev ir tāda sajūta, it kā tev būtu spārni. Kā es varētu atgriezties ģimenē, draudzē, ja es būtu cietis sakāvi šajā cīņā? Kā es varētu cilvēkiem skatīties acīs, ja nespētu pastāvēt savā ticībā un pārliecībā!

Mācītāja Aivara Beimaņa stāstījumu pierakstīja

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Slokā 1998.gadā maijā