Ar triju zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsnieks Gunārs Birkerts

Par sevi — īsumā

Esmu dzimis Rīgā 1925.gada 17.janvārī. Tēvs Pēteris Birkerts bija folklorists, rakstnieks un filozofs, māte Mērija Saule–Sleine (Birkerte) — folkloriste, filoloģe, skolotāja.

Mācījos Rīgas 1. pilsētas (angļu) ģimnāzijā. Beidzu Štutgartes tehnisko augstskolu ar diplomēta inženiera arhitekta grādu. 1949.gadā izceļoju uz ASV un strādāju no 1951. līdz 1955.gadam arhitekta Ēro Sārinena birojā. No 1956. līdz 1959.gadam biju galvenais projektētājs Minoru Jamasaki firmā. 1959.gadā sāku privātpraksi. No 1959. līdz 1990.gadam — profesors Mičiganas universitātē.

Esmu Amerikas Arhitektu savienības un Latvijas Arhitektu savienības goda biedrs, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, Rīgas Tehniskās universitātes goda doktors un Grehema fonda loceklis.

Esmu saņēmis Arnolda V.Brunnera piemiņas balvu, Mičiganas Arhitektu savienības (MSA), Amerikas Arhitektu savienības Detroitā (AIA) un studentu organizācijas Tau Sigma Delta zelta medaļas.

Esmu goda (distinguished) profesors Mičiganas universitātē, Oklahomas universitātē, Ilinoisas universitātē un Amerikas akadēmijā Romā.

Mani nozīmīgākie darbi ir Modernās mākslas muzejs Hjūstonā, Stikla muzejs Korningā, Aiovas universitātes tieslietu koledža, "Domino" firmas galvenā mītne Annarborā, Federālā rezervju banka Mineapolē, Ohaio universitātes tieslietu koledža, Modernās mākslas muzejs Kanzassitijā, ASV vēstniecība Venecuēlā.

Projekta stadijā Latvijas Nacionālā bibliotēka Rīgā.

Kopā ar dzīvesbiedri, mākslas muzeja darbinieci Silviju mēs dzīvojam ASV, Mičiganas štata Birmingemas Ziedulauku kalnos. Māja mums ir arī Itālijā, Čivitā. Vecākais dēls Svens Pēteris ir literatūrzinātnieks un kritiķis, Hārvarda universitātes pasniedzējs, meita Andra Silvija strādā Bostonā par dizaina arhitekti, jaunākais dēls Ēriks Gunārs ir studējis starptautiskās likumības un attiecības un strādā Ņujorkā, Federālajā valsts bankā. Mums ir divi mazdēli.

Latvietis — pasaules arhitektūras elitē

Autobiogrāfija, ko atsūtījis Gunārs Birkerts, ir pavisam lakoniska, precīza, racionāla un bezpersoniska, diemžēl. Jānim Dripem sniegtajā intervijā Gunārs Birkerts teicis: "Sieva Silvija man pārmet, ka mūsu dzīve ir pārlieku orientēta uz manu profesiju." Būs sava taisnība, jo citādi tik dziļi un būtiski rezultāti nebūtu sasniegti. Ja kāds zinātājs min desmit pašlaik pasaulē labākos arhitektus, viņš nosauc arī Amerikā strādājošo latvieti Gunāru Birkertu. Viņš ir izstrādājis pāri par 160 projektiem, no kuriem būvēs realizētas apmēram trīs ceturtdaļas. Tās lielākoties ir unikālas sabiedriskas ēkas — muzeji, skolas, baznīcas, bibliotēkas, biroju nami.

Arhitekta vārds pirmoreiz plašāk kļuva pazīstams pēc 1970.gada, kad tapa Mineapoles Federālās rezervju bankas projekts. Pēc tam G.Birkerta projektu un ēku attēli tiek publicēti visos ievērojamākajos pasaules arhitektūras žurnālos. Par viņu sarakstītas trīs apjomīgas monogrāfijas.

Kā raksturojams G.Birkerta arhitektūras virziens un stils? Kādam vienam pašlaik raksturīgam vai populāram to nepieskaitīt, te ir gan iepriekšējās arhitektūras izpratne, gan laikmeta izjūta.

G.Birkerts teicis: "Savas dzīves laikā mēs izglītojamies, mēs apgūstam jaunas tehnoloģijas, mēs radām un progresējam. Mūsu attīstība balstīta organiskā izaugsmē, to pašu var teikt par mūsu labākajām būvēm. Tā ir evolūcija, tā ir virzība uz priekšu, un es ticu, ka tieši to es arī daru. Es augu un attīstos manai dzīvei un attīstībai atvēlētajā laikā." Un vēl viens intervijas citāts: "Es necenšos intelektuāli attīstīt savu stilu, tātad katra ēka atšķiras principiāli."

Gunāru Birkertu mēdz dēvēt par gaismas arhitektūras meistaru. Jānis Krastiņš raksta: "Kā vispārsteidzošākais gaismas efektu meistars arhitekts atklājas gandrīz vai jebkurā savā celtnē. Prasme katrā konkrētā gadījumā panākt visatbilstošāko telpas noskaņu un funkcionālu kvalitāti ar izkliedēti atstarotas, retāk tiešas dabiskās dienasgaismas palīdzību ļauj meistaram visai brīvi un nepiespiesti veidot savu celtņu apjomus."

G.Birkerts ir Amerikā un pasaulē pazīstams arhitekts, pedagogs un zinātnieks. Un tas ir gods Latvijai, kaut arī dzimtenē aizvadīta tikai bērnība un jaunības gadi. Tad arī rasts ceļš uz profesiju. Liela nozīme bijusi vecākiem iedzimtības un audzināšanas ziņā. Par māti M.Sauli–Sleini viņš sacījis: "Es atceros māti no bērnības kā savdabīgu un smalku pedagogu ar stingru gribu un principiem. Man reizēm bija tāda sajūta, ka viņa iespaido manu uzvedību 50 jūdžu attālumā."

Arhitektūras kritiķe Keja Kaitare grāmatā "Gunāra Birkerta arhitektūra" (The Architecture of Gunnar Birkerts", 1989, AIA PRESS) raksta: "Procesi, kas iespaido Gunāru Birkertu un viņa arhitektūru, atgādina straumes viņa bērnu dienu lielajā Baltijas jūrā. Tās sajaukušās ar Amerikas plūsmām, sadalījušās pretstraumēs, un atkal un atkal tās mainās. Taču to raksturs neapšaubāmi ir tāds pats kā viņam pašam un viņa raksturs ir līdzīgs tām."

Atjaunotā saikne ar dzimteni izpaudusies lielā un cēlā darbā — Nacionālās bibliotēkas projektā. To arhitekts dāvinājis Latvijai, ņemot samaksu tikai par sava arhitektūras biroja darbinieku veikumu. Projekts jau guvis pasaules speciālistu atzinību. Šī bibliotēka varētu kļūt par mūsdienu izcilāko celtni vismaz trijās Baltijas valstīs. Projektam ir latviski metaforisks pamats. G.Birkerts, rādot projektu, paskaidroja: "Šo ēku ir dziļi ietekmējusi Latvijas etnogrāfija, mūsu folklora, Latvijas literatūra un mūsu senču arhitektūra. Es varu minēt Zelta zirgu, un jums kaut kas tur ir jāredz. Es varu minēt Karaļmeitu — jums kaut kas jāredz. Es varu minēt Gaismas pili — jums kaut kas jāredz."

Jānis Rozenieks

 

Dodot vārdu draugam

Savu kolēģi literatūrzinātnieku Imantu Pijolu vairākkārt biju redzējusi Gunāra Birkerta sabiedrībā, bet nesen viņš atnesa uz redakciju Arhitektūras universālās bibliotēkas sērijā Milānā izdotu grāmatiņu par mūsu slaveno tautieti. Gunārs Birkerts viņam to uzdāvinājis ar ierakstu "Imantam Pijolam — draudzībā".

Apvaicājos, cik cieša ir šī draudzība.

— Gunārs Birkerts ir viena no izcilākajām personībām, ko pazīstu. Aiz lielās pietātes neuzdrošinos saukt sevi par viņa draugu, taču pazīstami esam, kopš 1982. gada, kad notika mūsu pirmā saruna. Par to es varu pateikties savai literatūras skolotājai Rasmai Luikai, kas savulaik Rīgas 2. vidusskolā bija mācījusies pie pazīstamās valodnieces un kultūras darbinieces Mērijas Saules – Sleines, Gunāra Birkerta mātes. Kad Rasma Luika piecdesmito gadu otrajā pusē sāka strādāt Rīgas 50. vidusskolā, mūsu literārais pulciņš ieguva jaunu elpu. Dailes teātris kļuva par skolas šefu, un mūsu literārā pulciņa sarīkojumi, kuros uzstājās Žanete Jurjāne, Māra Krauze, Aivars Šics, Zigurds Neimanis un daudzi citi toreizējie skolēni, kļuva slaveni visā Rīgā. Uz tiem ieradās Eduards Smiļģis, Felicita Ertnere, Harijs Liepiņš, Gunārs Priede, Pauls Putniņš un nereti arī Mērija Saule – Sleine. Starp skolēniem, ar kuriem viņa palaikam parunājās, biju arī es. Kad vēlāk, vācot materiālus Mirdzas Ķempes kopotajiem rakstiem, saņēmu dzejnieces vēstuļu norakstus, manās rokās nonāca arī vēstules, kurās bija minēta Mērijas Saules – Sleines dēla, pasaulslavenā arhitekta Gunāra Birkerta ģimene. 1982. gadā, kad dēls kārtējo reizi bija ieradies apciemot savu mammu, uz šo tikšanos tiku uzaicināts arī es. Tas notika tai pašā Ģertrūdes ielās namā, kur savulaik dzīvojuši arī Jānis Endzelīns, Jāzeps Vītols un Jūlijs Pētersons. Pie sirmās skolotājas, kas jau ilgāku laiku jutās nevesela, bija atnākušas viņas kādreizējās audzēknes, viņām bija tīri sievišķīgas sarunas. Gunārs Birkerts sāka sarunu ar mani. Atceros, viņš man arī jautāja, kāpēc Rīgā tik daudz nolaistu māju. Es teicu: "Tāpēc, ka viena rubļa žēl." Kā es to domājot? — "Nu, žēl rubļa jumta notekcaurules salabošanai, bet vēlāk vajag simts rubļu fasādes remontam." — Tā, vārds pa vārdam, turpinājām sarunu. Kopš tās reizes esam daudzkārt tikušies, par daudz ko runājuši.

Saruna, kas notikusi šopavasar, šķiet, labi papildina Gunāra Birkerta portretu.

Aina Rozeniece,

"LV’ nozares redaktore

 

Vienmēr uz gaismu

— Kāpēc tu izšķīries par Nacionālās bibliotēkas projektēšanu Latvijā?

— Tas bija neiedomājams pagodinājums, pārsteigums un vienreizēja iespēja darīt kaut ko tieši mūsu tautas kultūras labā. Tas bija aicinājums.

— Vai tas notika pēkšņi, vai arī bija kāds šaubu un pārdomu periods?

— Absolūti nekāds. Es pilnīgi atceros, kā tas notika — 1988. gada Ziemassvētkos es vēl nebiju pamodies no rīta, man zvanīja un izstāstīja, kāda situācija ir Rīgā: arhitekti ir sanākuši, nolēmuši jautāt man, vai es būtu ar mieru un ieinteresēts to darīt. Man nebija nekādu pārdomu, nekādas vilcināšanās. Viss vienā kodolā. Tas bija skaidrs, ko es varu un kas man būtu jādara.

— Vai līdz tam tu zināji, ka Rīgā radusies doma būvēt Nacionālās bibliotēkas ēku?

— Nē, par to es nekā nezināju.

— Vai tev pašam šī ideja nebija ienākusi prātā?

— Man pašam tas nevarēja ienākt prātā. Tad jau būtu laba dzīve, ja pašam būtu tās idejas, es tikai teiktu — tur jābūt tam, tur jābūt tam. Nē, man nebija nekādas domas ne par politiku, ne par ko citu.

— Saki, lūdzu, vai Amerikā, kur tu esi tik pazīstams, reizēm tomēr nejūties vientuļš?

— Varbūt zināma vientulība ir… Drizāk tā nav vientulība, bet tas, ka es neeju līdzi modei, es strādāju pēc citiem principiem. Es neesmu vientuļš, bet pārstāvu zināmu virzienu, teiksim — organisko jeb ekspresīvo arhitektūru. Katra ēka kaut ko nozīmē, tai ir kaut kāda programma un novietojums, ir savs budžets un filozofija, kas tai jāizsaka, un to es mēģinu atrast un arī izteikt arhitektoniskā formā.

— Vai tev ir cilvēki, ar kuriem savas idejas salāgo tapšanas procesā?

— Nē, man nav tādu cilvēku. Es salīdzinu ar pasūtītāja prasībām, ielieku iekšā novietojumu, ģeogrāfiju, ģeoloģiju, klimatu, pieejamo naudu, budžetu. Tas ir process. Liekot tās visas lietas kopā, rodas atbilde, bet tā nav mana, es esmu tikai vidutājs, kas visu saliek kopā.

— Un ar citiem profesionāļiem tu neapsver idejas, pirms vēl ar tām iepazīstas pasūtītājs?

— Nē. Birojā viņi redz, kas notiek, viņi ir iekšā tajā procesā. Visā tajā procesā ir daudz loģikas. Ja viņiem ir kas pienesams, tad tas tiek ievērots. Bet principā tā nav grupu pieeja.

— Ko tev nozīmē mūzika radošā noskaņojuma veidošanā?

— Mūzika ir ļoti nozīmīga, es vispār gandrīz nestrādāju bez mūzikas. Un, ja es pats to neizvēlos, bet skan radio, tad es to griežu nost, ja tā nav tieši tanī pašā ritmā, kā es domāju. Mūzika mani atbrīvo un arī iespaido. Ritms būtu arhitektūras forma, bet liriskums vairāk ir idejisks virziens. Man mūzika nepārtraukti ir.

— Kuri autori ir tuvi tavai dvēselei?

— Bahs, Vivaldi, Šopēns, tāpat vairāki atsevišķi skaņdarbi, teiksim, Sen Sansa.

— Kā tu nonāci pie šiem nopietnajiem komponistiem?

— Galvenokārt tieši caur ļoti labām radiostacijām. Kad es vēl biju Rīgā, es varbūt nebiju tik izglītots šajā jautājumā, tādu Vivaldi nezināju, tāpat Baha koncertus tolaik neviens nespēlēja un neraidīja. Ir tādi komponisti, kas bija atklājami vēlāk, ar tiem es nebiju uzaudzis.

— Dzīves pieredze un vecums mainās un tam līdzi arī atbilstīga mūzika…

— Jā. Bija sava laika mūzika zināmai nodarbībai.

— Vai var teikt, ka viena no tava rakstura dominantēm ir mērķtiecība?

— Jā, noteikti.

— Neļauj sevi nobīdīt no izvēlētā ceļa?

— Tieši tā. Tu man liec pašam sevi analizēt. Jā, man ir mērķtiecība un tā ir varbūt viena no tām stiprajām īpašībām. Es zinu mērķi un ceļā līdz tā sasniegšanai es varu daudz ko pieciest un paciest. Ja es zinu, uz ko es eju. Virzienu es nemeklēju, tas parasti nāk no intuitīva spēka.

— Vai esi kādreiz jutis nenovīdību pret sevi? Kā tu to neitralizē?

— Nenovīdību? Nu, es domāju, tā tiek neitralizēta — man ir pašapziņa, man tās sajūtas neiet dziļumā. Pašapziņa tās nelaiž iekšā, lai neiznīcinātu domāšanas un radīšanas garu. Jo mums jau nepārtraukti ir jāsaduras ar to lielākā vai mazākā mērā. Tā varbūt ir tā lieta, ko kādreiz man var pārmest cilvēki, kuri man ir tuvi. Viņi var teikt, ka es esmu tāds un tāds, un tāds. Bet tas man palīdz dzīvot un radīt, jo man ir zināma pretestības spēja, kas nāk no iekšējā spēka.

— Daudzi, kas nepatīkamās lietas patur sevī, arī stipri cieš, bet citi to nezina…

— Nu, tad es tev varu pateikt, tā ir tāda īpatnība — es nepieņemu ļaunu, es to neatceros, es vienkārši neatceros. Ja es visu atcerētos, kas ar mani ir noticis, tad es būtu viens liels kunkulis. Tas tā ir. Man ir bijuši cilvēki, kas dikti daudz ir darījuši pāri, mēs esam izšķīrušies, un es viņus pēc gadiem satieku, es esmu aizmirsis un nezinu, vai tur bija kas vai nebija. Man tas nav svarīgi, jo tā priekšā, kas man ir jāsasniedz un ko es daru, tie ir sīkumi, tie mani neiespaido. Tie varbūt uz mirkli izsit no līdzsvara, bet es viņus nenoglabāju, es tos aizmetu prom.

— Ja tev būtu jāpārlūko sava dzīve kopumā — kas ir bijis labs, kas būtu bijis citādi jādara?

— Nekas. Tieši tāpat. Tieši tāpat.

— Vairāk ne?

— Nē. Tieši tāpat. Jo es esmu darījis to labāko. Tik, cik spējis. Es nejūtos neko zaudējis. Esmu iedomīgs arī tajā ziņā, ka neesmu neko daudz nepareizi darījis. Lielos vilcienos ne.

— Ja tu būtu visu mūžu nodzīvojis Latvijā, tad varbūt nebūtu tas, kas esi tagad.

— Taisnība ir. Ja mana dzīve nebūtu gājusi tajā virzienā, kā tā gāja, es arī nebūtu tur, kur es tagad esmu. Tātad tas atkal ir iemesls, kāpēc es saku — es nenožēloju! Jo es zinu, ka tad lietas nebūtu bijušas tā — vai nu būtu bijušas labāk, to es nezinu, varbūt sliktāk, bet ne tieši tā. Vai es būtu sasniedzis tik daudz? Es to jau esmu teicis — ja būtu palicis šeit, noteikti nebūtu sasniedzis. Un kāpēc? Ja es būtu palicis, es būtu daudz mīkstāks, būtu daudz vairāk ietekmēts no visas sabiedrības domāšanas, kamēr Amerikā biju pret visu pasauli. Man nebija absolūti nekādas aizsardzības; tikai to, ko es pats darīju, to es nopelnīju, to es dabūju. Man nebija nekādas palīdzības. Tā pasaule ir par lielu, tur jābūt ļoti labam, lai vispār tevi ievērotu. Vai ļoti sliktam.

— Kāda vieta Latvijai bija tavā sirdī tad, kad tu nevarēji braukt uz Latviju? Ko tu par savu dzimteni zināji, ko domāji?

— O, es domāju, es zināju, man māte šeit bija, un tikko varēja braukt, es jau braucu. Vismaz reizi gadā es māti satiku šeit, un tāpat māte bija pāris reizes pie manis. Tas vien jau man lika būt informētā stāvoklī par to, kas šeit notiek.

— Vai tomēr tā bija sapņu zeme vai kas cits?

— Tas ir komplicēts jautājums. Kā jau tu pats zini, arī padomju Latvija gāja cauri dažādām stadijām — no vienas Maskavas valdības līdz otrai un trešai, un ceturtai. Mainījās vai tika iespaidoti politiskie apstākļi arī šeit. Bija doma, ka Latvija būs reiz atkal patstāvīga valsts. Arī es tā domāju. Un es vienmēr esmu palicis latvietis. Tā ir tāda piederība, uz ko es esmu lepns.

— Vai nenomāca tas, ka agrāk par visu atklāti runāt nevarēja?

— Varēja un nevarēja, tas bija abējādi. Visa tā lieta bija viena liela laipošana, īsti nekad nezināji, kas un kā.

— Ko tev nozīmēja Otrā pasaules kara beigas?

— Man visa fokusā bija izglītība, es jau 1945. gadā iestājos augstskolā. Latvijā es pie tādas izglītības nenonāktu. Latvijā valsts un viss bija jāsakārto, kamēr Rietumos stāvēja gatavas universitātes un bija ar mieru mani uzņemt. Fokuss bija — nobeigt izglītību un tikt no Eiropas projām.

— Pastāsti, kā aizrit tava darba diena!

— Tas ir gandrīz neiespējami, jo dienu saturs mainās. Saprotams, katrs no rīta ceļas augšā, paēd brokastis un tā tālāk.

— Viens ceļas sešos, bet otrs — deviņos…

— Jā, jo vecāks es palieku, jo agrāk es ceļos. (Arī agrāk eju gulēt.) Tad es eju birojā un daļu no dienas strādāju. Bet to īsto radošo darbu es daru mājās, studijā. Tas ir mans ritms, un grūti pateikt kaut ko tādu, kas būtu stāstāms. Zināmu laiku man ir jāceļo apkārt sakarā ar manu profesiju. Agrāk es mācīju, toreiz es katru trešo dienu biju augstskolā. Tagad man ir lekcijas citās Amerikas pilsētās un štatos, ir braukšanas uz žūrijām ārzemēs, es daudz nodarbojos ar publikācijām, intervijām, pāris grāmatas ir rakstītas… Tā tas ir jāsaliek kopā.

— Cik intensīvi tu dzīvo savu dzīvi. Joprojām!

— Tas ir labs vārds "joprojām", jo daudzi pāri septiņdesmit gadiem jau skaitās apmierināti, neapmierināti, pensionēti. Man tā nav, es eju tālāk, man pat ir divi biroji tagad. Un tā bibliotēka, tas man ir mūža darbs.

— Pedagoģisko darbu tu vairs nestrādā?

— Nē, es apstājos, jo man bija par daudz arhitektūras projektu, un es nolēmu, ka esmu jau trīsdesmit gadus jaunos arhitektus stumdījis. Tagad es gribu, lai man būtu vairāk laika nodoties tam, ko es pats neesmu paguvis izdarīt. Man bija dizaina studijas, es strādāju tieši roku rokā ar studentiem.

— No vienas puses tu esi pasaules pilsonis, no otras — latvietis. Kā šīs abas lietas kopā sadzīvo?

— Man tās labi sadzīvo. Kā es teicu — vienalga, ko es esmu sasniedzis — es esmu latvietis, cilvēkiem to nav liegts zināt, un par to runā. Mani jau tūlīt noķer uz akcentu Amerikā.

— … sākumā arī Latvijā…

— Latvijā mani arī noķer uz akcentu, no abām pusēm mani noķer, un es nevaru no tā izbēgt. Es ļoti varu apvienot to. Ar lielu interesi septiņdesmitajos gados braucu uz Latviju, lasīju lekcijas, tā man bija ļoti nozīmīga lieta, jo tajā laikā es daudz runāju, piemēram, par zemapziņu, par ko nedrīkstēja runāt, par radīšanas psiholoģiju.

— Vai ir kāda sabiedrībā atzīta lieta, kas tevi atstāj vienaldzīgu?

— Man nav tik svarīgi, ar kādas markas auto es braucu, es mīlu labi ģērbties, bet man nav jāiet pie zināmiem dizaineriem, lai labi ģērbtos. Ir zināmas lietas, kurām man nav nekādas nozīmes. Materiālā puse man neko nenozīmē. Mūsu māja ir ļoti labi iekārtota, bet pieticīgi, amerikāņi saka — tā ir eiropieša māja. Mums nav visas tās lietas, kas ir amerikāņu dzīvojamā kultūrā. Man nepatīk lepna virspusība, faktiski bagātība, jo es esmu reti saticis kādu cilvēku, kas ir bagāts un patīkams. Tas mani nekad neinteresē.

— Kāda nozīme tavā dzīves uztverē ir dabai?

— Liela. Jo mana arhitektūra arī ir iejūtīga pret dabu, ekoloģiju, novietni, materiāliem. Es nevaru mūžīgi būt dabā, nevaru staigāt pa Alpiem, kaut kur Donavas malā gulēt, man ir jābūt dabā ar kādu zināmu nodarbību, mērķi.

— Kā tu saglabā savu fizisko formu?

— Sportoju. Basketbols (saprotams, tas vairs nav), peldēšana, teniss, slēpošana — tie ir mani sporti.

— Tagad nedaudz par mammu, valodnieci Mēriju Sauli–Sleini, un viņas nozīmi tavā mūžā.

— Mammas nozīme ir milzīga. Es nerunāju par to, ka viņa bija mana mamma, bet — kas viņa ir man tagad. Es ari tagad ārkārtīgi daudz ar viņu runāju un domāju, un salīdzinu. Domāju, ko viņa būtu darījusi. Es daudzas lietas nožēloju, ko agrāk neizdarīju — neizrunājos, neizprasīju, sevišķi, kad viņa bija Amerikā — es biju daudz nodarbināts pats ar sevi, viņa jutās laimīga, apgādāta un apkopta, un man bija sava rutīna. Un tagad es domāju, ka man vajadzēja daudz vairāk laika veltīt, lai es dabūtu bagātības no viņas.

— Vai juties vēl pārāk jauns?

— Jā, man toreiz vēl bija piecdesmit, un tas bija par jaunu. Tagad man ir septiņdesmit un es apjēdzu to. Pat piecdesmit nav nekāds vecums, cilvēks nav nobriedis. Piecdesmit ir maiņas laiks, kad tu esi norūpējies par sevi, bet īsti neredzi, kāpēc otrs cilvēks tik lēni kustas, kāpēc kaut kas izkrīt no rokas. Tagad tu redzi, tagad to apzinies, saproti. Toreiz nebija pacietības tādām lietām, kaut kā tu pieņēmi, ka visi ir jauni un spēcīgi, kustīgi. Tā ir tā lieta — mūžu dzīvo, mūžu mācies.

— Mammas gara pasaule arī bija neikdienišķa.

— Viņa nebija ikdienišķa, mamma bija gudrākais cilvēks, ko es savā mūžā esmu saticis. Viņai bija gudrība visās plāksnēs, un to varbūt es visu neizmantoju. Tagad es būtu urbies iekšā lietās, mēģinājis dabūt zināt viņas pieejas...

— Vai tad neiznāk tā, ka mammu tu vērtē augstāk par Raini, kuram tu esot sēdējis klēpī?

— Nē, man ar Raini toreiz nebija nekāda garīga sakara Tāds kontakts man bijis ar daudziem cilvēkiem, par kuriem es lasu Latvijas vēsturē. Rainis tolaik dzīvoja Baznīcas ielā, mēs — Stabu ielā. Mammai bija kaut kāda darīšana. Man liekas, Aspazija arī tur bija un man bija bail no viņas, viņa bija tāda furioza. Kad Rainis mani paņēma klēpī, man tā labi palika, tā bija droša vieta.

— Tavs tēvs pēc studijām Amerikā pirmais uz Latviju atveda jaunu priekšmetu — daiļrades psiholoģiju, kuru tu izmanto, protams, šodienas attīstības līmenī. Vai tas nav tilts uz tēvu?

— Es domāju, ka tas tā noteikti ir. Man ir zināmas dotības šajā virzienā. Es ārkārtīgi daudzas lietas daru un citēju, ko es nekad neesmu lasījis, ne dzirdējis, tas nāk pilnīgi no zemapziņas. Un vispār — zemapziņas pielietošana, ģenētiskais mantojums — arvien vairāk par to domāju. Diemžēl tēvs mūsu ģimenē nedzīvoja, un mamma spēlēja abas lomas, viņa bija ļoti spēcīga sieviete. Vienreiz es braucu tramvajā uz Mežaparku, vaļējā platformā, un tur viņš bija, es skatījos, jo biju tēvu no bildēm redzējis, bet mēs nekad nesatikāmies.

— Lūdzu, pastāsti par savu ģimeni.

— Ar Silviju mums tagad ir savā ziņā lielāka kopība, un mēs atklājam viens otrā šo to vairāk nekā agrāk, jo mums ir laika vairāk vienam otru uzklausīt. Mēs diezgan daudz esam kopā un aizstājam lietas, kas ir pazaudētas. Bērni ir aizgājuši prom, un mums ir citādas attiecības. Pēteris māca un raksta par pieeju grāmatu lasīšanai, viņam ir daudz televīzijas un radio intervijas. Viņa uzskati ir pretpunkts elektroniķiem. Pašlaik viņš ir Mautholiokas koledžā un Beningtonas, sieviešu koledžā Austrumu krastā. Andra, ar diviem bērniņiem, strādā dizaina brandžā, strādā ar individuāliem pasūtījumiem. Ēriks ir Čikāgā, ieguva biznesa maģistra grādu un strādā biznesa analīzes firmā.

— Vai tu varētu pateikt, kāda būs pasaule un Latvija, teiksim, 2050. gadā?

— Tagad pasauli ir grūti dzīvot. Saprotams, es varu nogriezt to televizoru, nogriezt to radio, varu izvairīties no tām lietām un dzīvot hermētu dzīvi, ko es kādreiz arī daru. Piemēram, avīzi es parasti lasu tikai svētdienās. Šeit es lasu, jo gribu zināt, kas te notiek, bet savas avīzes es nelasu, pasaules ziņas klausos vienu reizi dienā, vietējās es neklausos nemaz.

Es neesmu neko laimīgs, es to pasauli norakstu, lai gan bērniem un mazbērniem būs tajā jādzīvo. Caur tehnoloģijas uzplaukumu viss iet uz galējībām. Kad var ražot govis, cilvēkus, var runāt ar katru pasaulē, ar ko vien tu gribi, es aizvien saraujos un atvelkos. Tas ir uzbrukums manai personai, manai brīvībai. Lai gan tā brīvība ir milzīga, bet mani tā traucē.

Ar Gunāru Bikertu

sarunājās Imants Pijols

Rīgā 1998.gada 5.martā

Latvijai domātā Gaismas pils. Pagaidām — projekts

Federālā rezervju banka Mineapolē

Aiovas universitātes tieslietu koledža

Ohaio universitātes tieslietu koledža

Hjūstonas modernās mākslas muzejs

Foto: no Gunāra Birkerta arhīva

Ordeņa virsniece Māra Zālīte

Foto: Jāzeps Danovskis

Dzīves un dzejas dominantes — Patiesība, Godīgums, Talants

Dominantes rodas sabiedriski tektonisku kustību rezultātā, parādoties kā jauna, stingra cietzeme mūžīgi nemierīgo mainīgo ūdeņu klajumā. Tur tad nu ir kur putnami uzmesties. Atbalsta punkts. Dodiet man atbalsta punktu un es... Dodiet! Šis sauciens, šis lūgums skan arī šobrīd — dodiet! Lūk, mēs skatāmies viens uz otru — rakstnieki uz skolotājiem, skolotāji uz rakstniekiem, radošā inteliģence uz sabiedriskajiem vadītājiem un otrādi. Kuram ir, kurš dos atbalsta punktu, lai paceltu... nē, ne jau uzreiz zemeslodi, bet vispirms lai paceltu galvu, lai paceltu noslīdējušos ideālus, nopūstu putekļus no nokritušajām zvaigznēm un atliktu tās atpakaļ debesīs? Jā, mums ir vajadzīgs atbalsta punkts šodienā, mūsu dzīves konkrētībā, jo pagātnē un vispārībā mums tādi, protams, ir. Šābrīža dzejas dominante pašlaik rodas. Garīgā enerģija, siltums, kas rodas sociālo reakciju rezultātā, uzkrājas. Mums ir dominējoši dzejnieki, bet dzejas jaunā dominante būs kas vairāk. Tā pašlaik krājas, biezē, kondensējas. Cerams, ka tā kļūs par atbalsta punktu un to apsargās trīs atbrīvoti milži: Patiesība, Godīgums un Talants.

No Māras Zālītes runas 1987.gada Dzejas dienās

 

Dzejas sūtība — kalpot, būt par ceļu

Māras Zālītes dzejoļu grāmata "Apkārtne" iznāca pērn — deviņus gadus pēc iepriekšējā krājuma. Kaut gan dzeja ir tikai viens no Māras Zālītes radošās darbības lokiem un pašizteikšanās veidiem, lasītāji parasti domā un runā par dzejnieci Māru Zālīti.

Kad šopavasar viņa Siguldas pilsētas bibliotēkā tikās ar lasītājiem, kāds pajautāja: "Ko jūs darījāt laikā, kad nerakstījāt dzejoļus?" Vairāk nekā pašu dzejnieci šis jautājums pārsteidza klausītājus. Māras Zālītes klātbūtne latviešu kultūrā taču visus šos gadus bijusi jūtama un ir arī novērtēta. Viņas teksti skanējuši rokoperā "Lāčplēsis" un mūziklā "Meža gulbji". Tas ir Zālītes nopelns, ka vēl dzīvo Latvijā vienīgais literārais mēnešraksts "Karogs". Viņa organizējusi latviešu romānu konkursus un rūpējusies par godalgoto darbu izdošanu. "Mūsu mērķis ir uzturēt spriegumu latviešu literatūrā. Bez savas literatūras nav iespējama neviena mūsdienu valoda, bet valoda ir tautas dvēsele. Nevar ļaut iznīcināt tautas dvēseli," tā par sava kolektīva sūtību šajā tikšanās reizē sacīja Māra Zālīte. Viņas runas un raksti atjaunotās Latvijas atbalstam un aizstāvībai apkopoti krietni apjomīgākā sējumā nekā jaunais dzejoļu krājums.

Likās, ka atbilde uz izteikto jautājumu jau iepriekš zināma. Tomēr Māra Zālīte pateica kaut ko ļoti būtisku, kas raksturo viņas attieksmi pret savu darbošanos. Viņa minēja vārdu, ko šodien, kas visapkārt kā pamatvērtību cildina brīvību (nereti bez nosacījumiem un ierobežojumiem), vairs lieto tikai retais: "Es kalpoju. Es kalpoju par visu, kas man ticis dots šajos gados."

Tā piešķirto brīvību izmanto Māra Zālīte. Vai arī tieši tāda brīvība viņai lemta: piesaistītība, atbildība bez alternatīvas. Kā tam ceļam vienā no krājuma dzejoļiem: ".. es nevaru pabēgt no ceļa, / jo es esmu ceļš."

Atbildības motīvs Māras Zālītes dzejā ir bijis nozīmīgs arī pirms šī "Klusēšanas" laika. Tikai toreiz viņas dzejas varone izvēlējās atbildību. "Es esmu Durvis," viņa lepni paziņoja. Iekšpus šīm durvīm — viņas māja, ģimene, pavards. Šai krājumā durvis ir vaļā. Atbildības loks ir plašāks. Un šoreiz, šķiet, atbildība ir izvēlējusies viņu.

Visu dzīvo aptver sievišķības sargājošais spēks. Māras Zālītes dzeja kļuvusi apdzīvotāka. Emocionālā telpa ir pilna tēlu, radību, kustību. Tā dzīvības vērtība tiek apliecināta tieši un nepastarpināti pašas dzīvības formās. Dzejolis "Tā runāja izcirtums" ētiskā plānā sauc atmiņā Vizmas Belševicas "Akas aiziešanu", taču te ir tieši Mārai Zālītei raksturīga poētika — maigāka, intīmāka. Izcirtums kā divu paaudžu tēlains atspoguļojums. Pilns "celmiem / kā mute / ar mirušiem zobiem". Bet kā jauna meža cerība tajā parādās "priedītes trejdekšņa lielumā, / bērziņi elkoņa garumā, / kārkliņi, kļaviņi, liepiņi, ieviņi". Tā viņa mīļi dēvē šos koku bērnus.

Dzejolī "Tā runāja dīķis" autore pazīst un vārdā sauc sīkas, maz pamanītas radībiņas, kā duņenes, makstenes, senmušas, strautenes, krūmsūkļi. Šie vārdi un tēli nedzīvo dzejolī paši par sevi. Tie un daudzi citi apliecina un simbolizē dzīvumu, dzīvīgumu, dzīvību. Dzīvību, ar ko tā lepojas dīķis: "Dzīdamies dzīvot, jūs meklējat dzīvību tur, / kur ir nāve. Es esmu dzīvība. / Dzīvs ūdens. Ik pavasari / ziņoju pasaulei to / ar varžu dziesmām, kas aizsmok / no mīlas."

Var likties, ka tas ir pretrunā ar visu, kas tikko teikts par Māras Zālītes dzeju, bet šajās pēdējās rindās, manuprāt ieskanas Čaks. Mārai Zālītei vēl ir dzejoļi, "Kur spokojas Čaks". Te ir viņam raksturīgie pārdrošie salīdzinājumi, atskabargainie ritmi, atskaņas, kas nodrošina nepartrauktību. Taču te nav tikai rotaļas ar formu, ēnu spēles. Čaka klātbūtne jūtama arī emocionālajā līmenī.

Māras Zālītes dzeja parasti ir dzīvi apliecinoša. Atsevišķu dzejoļu dziļi slēptajam rūgtumam, kas neizplūst žēlumā un nepāraug sentimentā, piedien Čaka stilistika. Tieši tāds ir arī dzejolis "Tā runāja zvaniķis": "skanēja zeme kā zvans. / Es karājos tajā kā čiekurs. Iekurs es biju, vien iekurs, /un pelnījis pats savus pelnus. / Pie velna!"

Ūdens gredzeni, gredzeni, gredzeni — māksliniece Dace Lielā ar tiem rotā visu grāmatu, tā arī vizuāli izceļot faktu, ka ūdens — latviešu Māras zīme un elements — ir ļoti būtisks Māras Zālītes dzejā. Dzejniece, kā īsta lielās Māras krustmeita, ar atbildību nes savu vārdu. Pat šai ziņā viņa ir tai tuva — viena no mūsu sievišķīgākajām (arī šī vārda mītiskajā nozīmē) dzejniecēm un pati latviskākā.

Vairākos dzejoļos parādās kāds īpatnējs paņēmiens — dzejas varones iemiesošanās izvēlētajos tēlos, kas ļauj emocionāli pārliecinošāk izgaismot tēlu no iekšienes. Arī krājuma pēdējais dzejolis ir no šīs grupas: "Tā runāja vālodze." Vālodze — košais putns, kurš negrib darbā notraipīt savas svētku drēbes un par to tiek sodīts ar aizliegumu dzesēt slāpes no upēm un ezeriem. Šo dzejoli var uzskatīt par krājuma ētisko, estētisko un simbolisko līniju mezglupunktu un poētisko uzdevumu kvintesenci. Tēlu un kustību pārbagātībā atspoguļota darba, pienākuma atbildības ētika.

Par darba konkrēto ārējību, grūtumu, netīrību runā rindas: ".. brieži tur kārpa, zosis tur knibina.. / Sļakt! Nošļūk rāvainā straumē viss mūža smēlums. Atkal / no jauna — glūda gluma kā laipa.." Bet tas pieaug lielumā, kad izvirzītie uzdevumi stāv pāri sīkajām izdarībām. Tad ne vairs "kārpa" un "knibina", tad: "Dēj Daugavai dori. / Dobj. Dur. Guldina gultni. Grauž gravas. / Izloka līčus. Akmeņus cilā / kā domas."

Un vēl te ir ūdens. Dzīvais ūdens kā mērķis un ieguvums, ilgošanās un alga. Žilbinoša ūdenslīksme: "Dzirkst dzelme. / Sudrabvēsums. Spirgst, šķīstas, veldzējas, / laiž peldus, dziedus. Spurdz, smeļ. Dzēš slāpes."

No visiem krājuma tēliem ūdens visvairāk atbilst priekšstatam par kalpošanu. Ūdens kalpo. Tāda ir viņa sūtība. Varbūt arī tāpēc šim tēlam ir tik nozīmīga vieta Māras Zālītes poētiskajā pasaules ainā.

Dr.philol Ruta Veidemane

— "Latvijas Vēstnesim"

Sandra Kalniete un Māra Zālīte 17.11.1995 Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"