Uzrunā Aleksandra Čaka 4. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

"Jāņi, un tāpēc tik raibi Acīs viss virmo un plūst"

Šūpojas pasaules telpā

Zeme kā pakārts grozs.

Bet, varbūt milzīgā elpā

Aijā to milzīga govs?

Jāņi, un tāpēc tik raibi

Acīs viss virmo un plūst.

Apaļi plāceņu klaipi

Elpā smaržojot lūzt.

Vainagi zemē no kokiem

Kāpj visos pagalmos.

Man gana ar sīpola lokiem,

Lai reibinātos.

Nāk Jāņi vienreiz gadā.

Un tas par maz.

Tie mani pa pilsētu vadā

Kā medū vārīts kvass.

Es eju un roku dodu

Katrai caurulei.

Pat katru notvertu odu

Es laižu vaļā, lai skrej.

Pirmo reizi šo dzejoli ar virsrakstu "Jāņu reibums" varēja izlasīt žurnālā "Atpūta" 1938. gadā, bet grāmatā tas tika ievietots desmit gadus vēlāk — krājumā "Zem cēlās zvaigznes" (kā zināms, šīs dzejoļu grāmatas pirmais kārtojums tika iespiests jau 1946. gadā, bet visu metienu lika iznīcināt papīrmaltuvē — tāda nu reiz bija tā daudzinātā padomju radošā brīvība). Tajā pašā 1948. gadā dzejoļa pārstrādāts variants ar virsrakstu "Jāņos" 24. jūnijā bija lasāms laikrakstā "Cīņa". Šķiet, uz šo pašu laika posmu attiecas arī rakstnieka Zigmunda Skujiņa zīmīgie vērojumi grāmatā "Jātnieks uz lodes":

""Cīņas" redakcija Blaumaņa ielas namā atradās otrajā stāvā, "Padomju Jaunatne" — ceturtajā. Prominentie rakstnieki līdz mums gandrīz nekad neuzkāpa, bet iegriezās pie Čaka. (..) Čaks sava literatūras kantora neoficiālu filiāli bija ierīkojis netālajā kafejnīcā "Daile" (blakus kinoteātrim). Tur, otrā stāva zālē, viņš bieži sēdēja pie nepieklājīgi mazas konjaka glāzītes. (Mode vedināja dzert no tējas glāzēm.) Dažkārt viens, dažkārt itin plašā, trokšņainā kompānijā. Čaks man palicis atmiņā kā darbīgs cilvēks: viņš negaidīja, kamēr pienāk oficiante, pats ar neatdarināmu grāciju apkalpoja savus viesus, skraidīdams uz virtuvi un pie bufetes dāmām. Un vēl man palikusi prātā sirsnīga aina: lielais Čaks ar dižo, olveidīgo galvu rātni pie rokas tēvam — sīka auguma tipiskam drēbniekmeistaram — uz mūsu pašu Blaumaņielas. Čaks, kā zināms, nomira samērā jauns, piecdesmito dzimšanas dienu nepieredzējis. Tēvs nodzīvoja par dēlu ilgāk."

Tomēr tā jau ir pārlieka kavēšanās dzejnieka mūža nogalē, jo viss pārējais "Latvijas Vēstneša" preses namiņa Aleksandra Čaka logā redzamais vedina ielūkoties nevis piecdesmit, bet septiņdesmit gadu tālā pagātnē, kad dzejnieks vēl tikai sāk šķīt lasītāju atzinības laurus. 1928. un 1929. gadā iznāk pirmās četras viņa grāmatiņas (to vāki aplūkojami logā): "Sirds uz trotuāra", "Es un šis laiks", "Pasaules krogs" un "Apašs frakā". Tas ir laiks, kad dzejnieks rosīgi sadarbojas ar jauno literātu un mākslinieku grupu "Zaļā vārna" — skatāms ielūgums, kas aicina uz grupas sarīkojumu 1928. gada 9. decembrī, ieejas karti rotā A. Čaka divrinde: "Lai dzīvo Zaļā Vārna Un mēs zem viņas spārna". Iespējams, ka šajā vakarā ir lasītas arī "Patētiskās kvartas", kas togad piedzīvojušas pirmpublicējumu žurnālā "Daugava", pēc tam būs iekļautas krājumā "Mana paradīze", vēlāk pārtaps arī dziesmā:

O, jūs, ormaņi mīļie, uz stūriem,

Ceļa jūtīs es vienmēr kā jūs!

Nevar būt, ka starp jums un šiem mūriem

Sirds kā peļķe tik ātri man žūs.

Bet lai nu paliek patētika un vieglas skumjas citai reizei. Jo pie sliekšņa Jāņu vakars. Un tāpēc tik raibi acīs viss virmo un plūst.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors