MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

"Ar eļļu un terpentīnu". Un gaišām domām jeb Papardes zieda loma mākslinieka tapšanā

Auseklis un Ņina Baušķenieki

Jau rakstījām, ka Zinātņu akadēmijas namā iekārtota LZA goda locekļa Ausekļa Baušķenieka gleznu izstāde, kurai pats meistars devis nosaukumu "Ar eļļu un terpentīnu". Tās atklāšanā aizvakar, 18. jūnijā, autoru sveica zinātnieki un kolēģi. Tvanēja jāņuzāles, rudzpuķes, vēl citi krāšņumaugi, telpā bija ienācis vai visas Latvijas dabas ziedēšanas trakums, kas tomēr nekādi neaizēnoja paša gleznotāja darbus un nekavēja runāt par mākslu.

LZA prezidents Jānis Stradiņš ievadvārdos uzsvēra, ka zinātniekiem ir liels gods šajā pseidostaļiniskā baroka telpā redzēt šādu modernu mākslas izstādi. Dzīvē paliek tas, kas ir nācis ar grūtībām un ir iznēsāts dvēselē. Un nav šaubu, ka latviešu mākslā paliks Ausekļa Baušķenieka sižeti, krāsas, tipāži. Un paliks viss mūsu briesmīgais un sarežģītais laiks mākslinieka skatījumā.

Akadēmiķis Viktors Hausmanis sacīja paldies gleznotājam par smaidu un gaišo skatījumu uz dzīvi, kā tik ļoti patlaban pietrūkst ikdienā.

Ko par saviem darbiem uzskata par vajadzīgu teikt pats autors?

— Māksliniekam grūti stāstīt par paša bildēm. Un es jau neesmu runātājs. Vispirms es izraudzījos 12 dažādu gadugājumu darbus. Divi vecākie gleznoti 1974. gadā, pārējie ir jaunāki. Un svaigākā ir "Kaktusmamma". Ne pati mamma ir svaiga, bet tā bilde, kas vēl nav īsti nožuvusi. Vidū ir 24 gadi. Un var redzēt, kā mākslinieks attīstījies. Ir gleznotāji, kas vai ik gadus nāk ar kaut ko jaunu, modernu. Kā tas ir man? Es dzīvoju un skatos, un klausos, kas pasaulē notiek. Un pasaulē patiesi notiek lielas un trakas lietas. Nepietiek ne krāsas, ne mākslinieku, kas to visu varētu uzgleznot. Bet risinās arī pavisam vienkāršas lietas, mazāki notikumi. Tie aiziet garām, tos neviens neievēro. Un šinī novadā man vislabāk gribas darboties.

Šī glezna saucas "Labrīt!". Gadījums ir gaužām vienkāršs, prozaisks un sīks. Mana kundze reiz atkal teica: "Vai tu nevarētu nomazgāt kājas?!" Kad man kājas ir tīras, sākas laistīšanās ar ūdeni. Tas kalpoja par ierosinājumu. Un iznāca bilde. Protams, ar kājām vien bilde neiznāk, jāliek klāt vēl kaut kas — pliks sievišķis, reproduktors, vadi. Atribūtika, kas ir klāt, tieši palīdz skatīties un uztvert to, kas tur ir domāts.

Kāršu licēja gleznā "Pasjanss", arī 1974. gadā gleznots darbs. Kas tur sevišķs? Modelis ir man tepat blakus — mana sieva. Pats gan kārtis un horoskopus neatbalstu un ar to nenoņemos. Tās lietas, kam mēs ticam, arī nojautu, nenosaka kārtis. Neticu astroloģijai un nezinu, kāpēc avīzēs horoskopiem atvēl vietu. Gleznotājs jau bez krāsām nevar iztikt, tomēr neticu arī tam, ka krāsas kaut kā iespaido likteni.

"Kaktusmamma". Tas ir veltījums manai mammai, kas bija liela kaktusu mīļotāja. Viņai bija vairāk nekā 120 dažādu šķirņu kaktusu visās istabās. Kara laikā tie aizgāja bojā. Nācās vākt krājumu atkal no jauna.

"Variācijas". Tā dziļā doma ir tāda, ka gleznas pasūtītājs ar autoru nevar vienoties, kuras dāmas galva būtu īstā un piemērotākā. Un to taču var atrisināt — lai izgriež laukā un pats pievieno rumpim to, kas labāk patīk.

"Grāmatu tārps". Katrai bildei sākumā ir kāda iecere. Un reizēm kāda nejaušība vai kļūda, vai zemapziņa to pavērš: tiek ieraudzīti jauni krāsu ritmi, ko gribas attīstīt, rodas kaut kas cits. Bija domāta klusā daba, bet es no tālienes skatos — ēnas veido tādu kā cilvēka seju... Ā, te jau kaut ko var uztaisīt! Un tur apakšējā malā ir arī mans šlipses gals. Bet aicinājuma pilnu tekstu jau vajadzētu jums zināt: "Mīliet grāmatas, tās prātu pacilā!"

"Pie robotu rūpnīcas". Atcerieties, robotu rūpnīca taču bija, nezin kāpēc tikai neiznāca tikt līdz ražošanai. Es iztēlojos: ja rūpnīca tik labi būtu strādājusi un roboti būtu iztaisīti tik cilvēciski, ka peldētājas meitenes pat kautrējas no šī skatītāja.

Te ir divas bildes no cikla "Ģimenes hronika". Pirmā — "Sastapšanās pēc kara" — pliki un nabagi, pirmais pēckara laiks tāds bija. Nākamā, ko te nerādu, — "Savā īpašumā" — jau ģimenes dārziņš un sava būdiņa. Trešā bilde bija "Cerību laiks", kad dāma jau ir labās cerībās, gaidot pēcnācēju. Nākamais darbs "Nopelniem bagāts laulāts draugs" — sanācis bija diezgan daudz to atvašu. Tad vēl kāda bilde, pēc kuras nāk "Mazbērnu vaiņagā", kas ir aplūkojama izstādē. Man gan pašam nav tik daudz mazbērnu — tikai divi. No mūsu ģimenes šai gleznā ir redzams vienīgi kaķis.

Kāpēc izstādei nosaukums "Ar eļļu un terpentīnu"? Bez tiem neko nevar uzgleznot. Man vēl ir vajadzīga arī laka, taču visu jau nevar pieminēt, pietiek ar tām divām nosauktajām vielām.

Ausekļa Baušķenieka tēlu un krāsu pasaules sarežģītās vienkāršības mīklas nemaz tik lēti un viegli nedodas rokā. Un te neko daudz nelīdz pat paša autora skaidrojumi. Jo tā vien šķiet, ka mēle māksliniekam dota tālab, lai aizvirzītu domas no skaidri saskatāmā, apjaušamā kādā sānceļā. Nē, var jau būt arī tā, kā stāsta pats autors, tomēr neatstāj sajūta, ka aiz šīs uzreiz pamanāmās ikdienas ir vēl otrs un varbūt pat trešais dzīves norišu plūdums.

Laikam jau līdzīgas izjūtas vajājušas un apsēdušas padomju cenzorus, kas savulaik autoru krustu šķērsu ir tincinājuši par 1980. gadā uzgleznoto darbu "Dieva ausī", kur ietverts viscaur dzīvi apliecinošs atzinums: man klājas tik labi, ka es dzīvoju kā Dieva ausī, ko rāda arī autora portrets mītnē, kas izveidota pamatīgā cilvēka ausī. Un tad nu sākuši birt jautājumi:

— Kāpēc jums kalendārs rāda sesto datumu?

— Tā ir diena, kad man nes pensiju.

— Kāpēc tuvinieku attēli jums ir telpas augšdaļā, bet godaraksts ielikts lejāk?

— Sev tuvie cilvēki man ir svarīgi, bet goda papīriem lielas vērtības nav...

Tādā garā taujāšana turpinājusies, visas mākslinieka atbildes bijušas tiešas un nepārprotamas, tomēr glezna līdz pat 1988. gadam, kad tā tika iespiesta Zigurda Konstanta sastādītajā albumā "Auseklis Baušķenieks", nevienā izstādē netika pieņemta. Savukārt dažos citos darbos autoram pieprasīja labot dažādas detaļas vai arī datējuma gadu, lai glezna nonāktu līdz izstādei. Un ar visu to no 1981. līdz 1983. gadam mākslinieka vārdu bija aizliegts pieminēt preses izdevumos, radio un televīzijas raidījumos, par ko liecina paša gleznotāja rakstītās ironiskās rindas:

BAUŠ

Te dzīvo viņš un otas trin,

Tā vārdu presē nepiemin.

Grib bildes skaistas uztaisīt

Viņš ar, bet — neiznāk.

Par šo aizliegumu velti meklēt kādu rakstisku rīkojumu — tolaik pietika ar tālruņa zvanu izdevuma galvenajam redaktoram. Ja nu kāds tomēr tik bargo pavēli piemirsa, tad bija īpaša Galvenās literatūras pārvalde valsts noslēpumu aizsardzībai presē, kuras cenzori caurlasīja ik iespiesto rindiņu un gādāja, lai neviens neuzzinātu valsts noslēpumu, ka Latvijā dzīvo, glezno un par dzīvi domā mākslinieks Auseklis Baušķenieks.

Jāņi izsenis ir bijuši latviešu tautas svētki, kur godināts dabas auglības kults. To pauž arī tautas dziesmas:

Ai, Jānīša vakariņis,

Ozoliņu tērētājs:

Krīt dārziņi, tīrumiņi,

Krīt meitiņu vainadziņi.

 

Es jums saku, jauni puiši,

Pušķojat(i) klētes jumtu —

Tad Laimiņa jūs pušķos

Ar maziem(i) bērniņiem(i).

Auseklis Baušķenieks atzīst, ka vairs nav tie gadi, lai ļautos Jāņu trakulībām un svinēšanai. Kādu pudeli alus gan varbūt izdosies nobaudīt. Ja sieva atļaus.

Runājot par Ņinu Baušķenieci: iespējams, ka viņai ir vislielākie nopelni tautā tik iecienītā gleznotāja atdzimšanā. Jo mākslinieks atsāka gleznot 1955. gadā pēc 11 gadu pārtraukuma. Un sākās tas viss Jāņu naktī 1953. gadā Jūrmalā, Bulduros, kur viņi viens otru ieraudzīja. Par papardes ziedu tajā naktī vēl nav bijis ne prātā (tā abi apgalvo tagad), tomēr 1954. gada 20. maijā tiek reģistrēta Ņinas un Ausekļa Baušķenieku laulība.

Tātad papardes ziedam tomēr varētu būt noteikta loma ne tikai mākslinieka, bet arī LZA goda locekļa tapšanā, par ko liecina tik gaišā un dzīvesspara pilnā Ausekļa Baušķenieka jaunrade par spīti gadu nastai.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Māris Kaparkalējs

"Variācijas". 1998

"Pasjsanss". 1974

"Kaktusmamma". 1998

"Pie robotu rūpnīcas". 1993

"Labrīt!". 1974

"Sastapšanās pēc kara". 1997 (No cikla "Ģimenes hronika")

"Mazbērnu vaiņagā". 1997 (No cikla "Ģimenes hronika")

LZA goda loceklis, Dziesmu svētku virsdiriģents Prof. Jānis Dūmiņš:

Skanīgus Dziesmu svētkus!

Visa Latvija, un arī daudzi ārpus Latvijas cītīgi gatavojas XXII Vispārīgajiem latviešu dziesmu svētkiem. Apstiprinājums tam — lielais dalībnieku skaits — vairāk nekā 10 000, tikpat cik iepriekšējos Dziesmu svētkos. Repertuārs ir jauns, interesants, bet arī atbildīgs. Ne katram korim viegli ceļams.

Skaista iezīme ir lielais jaunatnes skaits, kas nākuši ar dziedātprieku lielajā kopkorī.

Šī gadussimta 20.un 30.gados vidusskolu korus un dziedāšanas mācību aprūpēja tādi ievērojami mūziķi kā Arturs Bobkovics, Arvīds Prēdelis, Pēteris Rība, Jānis Milzarājs, skolotāju institūtos Rīgā — Jēkabs Vītoliņš, Jelgavā — Jēkabs Mediņš, Daugavpilī, vēlāk Rēzeknē — Jūlijs Rozītis.

Šodien mums visiem jāapsver turpmākie rezultāti sakarā ar to, ka dziedāšana kā obligātais priekšmets (vietām ir fakultatīvs) vairs nav vidusskolu mācību programmās.

Ja jaunietis nevar dabūt dziedāt un, protams, arī iegūt vispārējas mūzikas zināšanas no 14 līdz 18 gadu vecumam, tad tas var ietekmēt visu viņa turpmāko potenciālā dziedātāja attīstību. Pēc šiem jauniešu gadiem grūti atgriezties aktīvu dziedātāju rundās.

Nav runa tikai par dziedāšanu, bet arī par gaumes izveidošanos, par brīvā laika pavadīšanu.

Kora dziedāšana dod iespēju tās dalībniekam iepazīt un arī dziļi iemīlēt labu dzeju — Ausekli, Plūdoni, Raini, Aspaziju, Vācieti, Ziedoni, Andreju Eglīti un daudzus citus.

Tāpat tas ir ar komponistiem, par "saviem" kora dalībnieki var uzskatīt Jurjānu, Vītolu, Melngaili, Dārziņu, Ādolfu Kalniņu, Graubiņu, Kaminski, Paulu, Imantu Kalniņu, Maskatu, Karlsonu, Plakidi, Dambi un vēl lielu skaitu citu komponistu. Šīs personības sniedz lielas garīgas vērtības, kas veicina ikviena cilvēka iekšējo izaugsmi.

Tādēļ esam nobažījušies par to, ka pašreiz dziedāšana (vai mūzikas mācība) nav iekļauta skolu programmā. Vai mēs ar to neatņemam jaunatnei daudz ko no iepējamām dvēseles bagātībām? Kad gan, ja ne jaunībā, jūtu pārdzīvojumi ir vislielākie? Vai, iztrūkstot iekšējiem pādzīvojumiem, ko dod dziedāšanas mācība, mēs neatdodam šos jauniešus subkultūras ietekmei, kas tik pārbagāti gāžas pār mūsu galvām? Iegrimstot popkultūrā, no tās reti kāds vairs atgriežas pie lielajiem pasaules mūzikas un dzejas dārgumiem.

Dzird runājam, galvenokārt baumu līmenī, — ārzemju lielvalstīs dziedāšanu nemācot. Tas neesot nozīmīgi.

Neticiet tam! Esmu personīgi iepazinies ar mūzikas mācību Vācijas vidusskolās. Tas ir nozīmīgs un izkopts mācību priekšmets. Par dziedāšanas mācību grāmatām šos Vācijas skolēnus labdabīgi apskaužu. Ļoti interesantas, gudras grāmatas. Blakus vispār nepieciešamām zināšanām par mūziku jaunieši ar smalku ziņu tiek iepazīstināti arī ar džeza mūziku, ar dažādiem instrumentiem un sarežģītas harmonijas izskaidrojumiem. Vai skolēns, kas labi apgūst algebru, trigonometriju, nespēj arī saprast džeza akordu uzbūvi? Ja arī ne visi precīzi saklausīs, tad daļa to labi uztvers, otra daļa vismaz zinās, kā tas skan.

Bez tam skolās veicina dažādu instumentu mācību. Liela uzmanība tiek atvēlēta pūšamiem instrumentiem, flautām u.c., bet, galvenais, iespēju robežās muzicēšanai ansambļos.

Neieviešot mācību programmās dziedāšanu, mēs daudz neatvietojama zaudējam. Varbūt jaunais izglītības ministrs Gaigala kungs varēs ko darīt, lai novērstu šo trūkumu?

Arī mūsu lepnumam — Dziesmu svētkiem tas ir smags sitiens. Bet varbūt daži tieši to vēlas?

Kāpēc tik bieži izvirzās jautājumi, vai mūsu Dziesmu svētki ir vajadzīgi? Patiesības labad jāpiebilst, ka konferencē gan ne pušplēsta vārdiņa nedzirdējām pret Dziesmu svētkiem.

Šie muzikālie svētki ir unikāla parādība pasaules mērogā (protams, neskaitot arī lietuviešus un igauņus), un tie vienmēr atstās dziļu māksliniecisku iespaidu.

Un neaizmirsīsim vēl vienu aspektu. Apmēram 75 — 80 procenti svētku dalībnieku ir bez speciālas muzikālās izglītības. (Bet kā prot grūtās dziesmas nodziedāt!) Kora dziedāšana visatttālākos Latvijas stūrīšos ir mūsu bezmaksas Tautas konservatorija ikvienam tās dalībniekam, kas bieži arī labvēlīgi ietekmē visu ģimeni, no kuras nācis kora dalībnieks.

Uz redzēšanos, sadziedāšanos, saklausīšanos XXII Dziesmu svētkos no 27. jūnija līdz 5. jūlijam! No 3 līdz 5. jūlijam — Mežaparka estrādē.

Runa LZA un Latviešu biedrības kopsēdē "Rīga un Latviešu dziesmu svētki" Rīgas Latviešu biedrības namā 1998. gada 8. maijā

Māls no Latgales pakalniem

Lai jāņubērni nepaliktu bez zaļās krūzes un krietnas pīrāgu bļodas, Rēzeknes apriņķa podnieki jau 18.jūnijā vēra vaļā lepnu izstādi Ārzemju mākslas muzejā. Velvju zāle ar savām akmens sienām un ķieģeļu atsegumiem šķiet kā tieši keramikas eksponēšanai radīta. Jaunākos darbus uz Rīgu atveduši Edvīns un Vladislavs Vinceviči, veseli četri Upšeļu dzimtas podnieki, Janīna Gribuste un citi pazīstami meistari. Šai izstādei ļaudis garām nepaies, jo vairāk tāpēc, ka šoreiz darbus var arī iegādāties.

Tomēr vislabāk māla smaržu un plastiku var just podnieka darbnīcā. Uz virpas trauks iegūst apveidu un formu, bet ar kuru brīdi tur dvēselīte iemājo, to nemaz tik viegli nevar pateikt. Katru krūzīti vai vāzi podnieks vismaz divsimt reizes izcilā, apmīļo, kamēr tā sāk mirdzināt savus glazētos sānus. Vairākkārt ciemojoties pie Olgas un Valda Voguliem un viņu dēliem, vienmēr pārņēmusi bijība, redzot, cik pamatīgi viņi visu to dara. Ar kādu rimtu mieru un spēku Valdis mālus mīca, ar kādu pašapziņu dēli iekur krāsni un kā tautas tērpā rotājas Olga, pirms celt to visu no cepļa ārā. Tur ir kaut kas no dabas slēpto spēku saprašanas un savas sūtības apjausmas, no prasmes svētīt šo dzīvi, ko dzīvojam. Savas sarunas ar mālu un uguni Voldemārs Voguls dažkārt pārvērš dzejā. Tikko iznākusi viņa grāmatiņa "Uz zvaigžņu tilta".

Aina Rozeniece

Vogulu ģimene savā birztalā 1997. gada vasarā Foto: Romvalds Salcēvičš

Foto: Harijs Burmeistars

Zinātnieki atkal runās par lībiešiem un viņu kultūru

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis — "Latvijas Vēstnesim"

30.jūnijā Rīgas kongresu namā notiks Latvijas Zinātņu akadēmijas, Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas "Lībiešu krasts" un Tautas tērpu centra "Senā klēts" rīkotā zinātniskā konference "Lībieši un viņu tradicionālie tērpi". Konference ir kārtējais LZA un "Lībiešu krasta" sadarbības pasākums, kas iekļaujas LZA "Letonikas" programmas tematikā un ir solis uz priekšu iecerētās grāmatas "Lībiešu etniskā vēsture un kultūras vēsture" gatavošanā. Starptautiskajā zinātnē jau daudzus gadu desmitus apģērbi tiek uzskatīti par svarīgu avotu tautu etniskās vēstures, kultūras vēstures un tautas mākslas vēstures jautājumu izzināšanai. Šīs konferences nolūks ir iepazīstināt sabiedrību ar daļu no tām bagātībām, kas mūsu un kaimiņzemju arhīvos, muzejos un pētniecības iestāžu fondos var stāstīt par seno Baltijas somu etnosu — lībiešiem. Esam gandarīti par to, ka konferencē aktīvi piedalās Latvijas centrālo un rajonu muzeju darbinieki, kā arī Igauņu tautas muzeja pārstāvji no augstas kultūras pilsētas Tartu, kurai ar lībiešiem gadu desmitiem ilgi sakari.

Konference kopumā skaidros vēsturiskos un kultūrvēsturiskos apstākļus un sakarības, kādās veidojās lībiešu tradicionālie tērpi, rosinās turpmākiem plašiem salīdzinošiem pētījumiem. Tādu nepieciešamība kļūst skaidra, ja atceramies dokumentos fiksētos lībiešu ciemu iedzīvotāju senos saimnieciskos sakarus ar visu Latvijas piekrasti, ar igauņu salām, Hāpsalu, Paldiskiem, Pērnavu, Tallinu, ar Helsinkiem un Pēterburgu, ar Dancigu, Kēnigsbergu, Klaipēdu, Palangu, arī ar Pārjūru — Skandināvijas zemēm. Viņi savus tradicionālos tērpus samērā sen nomainīja pret moderniem Baltijas jūras piekrastnieku un pilsētnieciskās modes tērpiem. Šis process ir izzināts visai vāji. Konferences materiālus publicēsim kādā no "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu" 1999.gada numuriem.

Konferenci ievadīs LZA īstenais loceklis Jānis Stradiņš. Viņš atgādinās par lībiešu trešās atmodas divu nozīmīgu norišu jubilejām. Pirms 20 gadiem — 1978.gada augustā lībiešu 19. gadsimta kultūras darbinieku Prinču dzimtas atvase ekonomiste Emma Ērenštreite kopā ar 26 citiem drosmīgiem lībiešiem un Latvijas kultūras darbiniekiem parakstīja un iesniedza toreizējās Latvijas PSR vadībai vēstuli, kurā lūdza atzīt lībiešus par patstāvīgu tautību, ierakstīt to pasēs un pārtraukt šā senā etnosa asimilēšanās sekmēšanu. Pirms 10 gadiem — 1988.gadā lībiešu inteliģence atjaunoja 1923.gadā dibināto un 1940.gadā slēgto "Līvu savienību". Atjaunotās savienības vadību uzņēmās Emmas Ērenštreites meita vēstures doktore Ieva Neilande, kas šo darbu radoši un sekmīgi veica līdz 1994.gada pavasarim. Akadēmiķis stāstīs par Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas "Lībiešu krasts" un Latvijas Zinātņu akadēmijas rosīgo sadarbību, kas sākās 1994.gadā un dod nozīmīgus pozitīvus rezultātus. To redzamākā daļa ir zinātniskās kopsēdes un konferences un daudzas publikācijas. Viņš īsi pārlūkos līdzšinējos pētījumus un izteiks dažus ierosinājumus turpmākajam darbam lībiešu etniskās vēstures un kultūras vēstures jautājumu skaidrošanā.

LZA īstenais loceklis Saulvedis Cimermanis pievērsīsies dažiem 19. gadsimta rakstītajiem avotiem, kas izmantojami gan lībiešu apģērba vēstures jautājumu pētīšanai, gan lībiešu darbības, dzīves veida un etnosa attīstības plašāku jautājumu skaidrošanai. Būtu lietderīgi "Lībiešu krasta" izdevumos vēl vairāk nekā līdz šim publicēt gan vēstures arhīvu dokumentus un zinātniskajās ekspedīcijās iegūtos dotumus, gan pašu lībiešu atmiņu stāstījumus par dažādām viņu dzīves pusēm, arī vērtējumus par mūsdienu dzīves norisēm. Tas celtu lībiešu etnisko apziņu un palīdzētu risināt aktuālus mūsdienu jautājumus.

Habilitētā vēstures doktore Anna Zariņa runās par arheoloģiskajos izrakumos iegūtajiem lībiešu apģērba fragmentiem un rotām, kas ir nozīmīgi avoti lībiešu etnosa veidošanās izzināšanai. Viens no svarīgākajiem viņas skartajiem jautājumiem būs par Daugavas lībiešu iespējamo cilmi no Kurzemes lībiešiem. Arheoloģe demonstrēs rekontruētos lībiešu tērpus, kurus pēc arheoloģisko izrakumu dotumiem veidojusi kopā ar Latvijas vēstures muzeja restauratori Iritu Žeieri.

Latvijas vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļas vadītāja Ilze Ziņģīte un speciāliste Vita Bandere raksturos Latvijā pagaidām plašāko lībiešu tērpu kolekciju, kas saglabājas minētajā muzejā. Šīs kolekcijas sākumi meklējami 1890.gadu pirmajā pusē, kad Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija vāca materiālus 1896.gada pirmās Latviešu etnogrāfiskās izstādes iekārtošanai. Toreiz nelielu uzmanību veltīja arī lībiešiem. Tomēr pamatmateriālu ar lielām grūtībām ieguva 20. — 30.gados, kad par lībiešiem modās nopietnāka interese. Diemžēl vairums šo tērpu ir atdarinājumi, kas tapuši ap to laiku, kad Mazirbē cēla Lībiešu tautas namu un aktivizējās arī paši lībieši. Nedaudz materiālu iegūts pēckara gados. Šajā sakarā bilstams, ka lībiešiem samērā agri attīstījās jau minētā preču naudas saimniecība, aktīvi darbojās ciemos dzīvojošie vietējie skroderi un šuvējas un ciemus apmeklējušie ceļojošie ebreju tautības skroderi un šuvējas. Tie nāca galvenokārt no Talsiem un Valdemārpils, kuru tolaik sauca par Sasmaku. Tas viss sekmēja senlaicīgo tradicionālo tērpu izzušanu un tā laika pilsētnieciskās modes apģērbu iesakņošanos. Referātu bagātinās muzeja fondos esošie lībiešu tērpi.

Vēstures doktore Irisa Priedīte stāstīs par lībiešu tradicionālajiem tērpiem un citām tekstīlijām, kas glabājas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Šīs kolekcijas radīšana sākās 60.gados, kad muzeja darbinieki apzināja pārvešanai uz muzeju piemērotas lībiešu tradicionālās būves, darbarīkus, mājas iedzīves priekšmetus un citu, kas bija nepieciešams Kurzemes lībiešu sētas izveidošanai un iekārtošanai muzejā. Viņi strādāja visos Kurzemes piekrastes lībiešu ciemos. Interesenti daļu no šīm lietām ik dienas var aplūkot muzeja "Dēliņu" sētā, kas atspoguļo lībiešu zemkopja — zvejnieka darbu un dzīvi.

Lībiešu cilmes vēsturniece Valda Šuvcāne un labi pazīstamā lībiešu kultūras kopēja, senmantu glabātāja un Vaides Ozolnieku saimniece Paulīne Kļaviņa dalīsies atmiņās par tiem lībiešu tradicionālajiem goda tērpiem, kuru valkāšanu un darināšanu abas pieredzēja savā jaunībā. Referentes rūpīgi glabā senlaicīgos lībiešu goda tērpus un uzvelk tos īpašās svētku reizēs un lībiešu ansambļa "Līvlist" koncertos. Viņas iekļaujas to nedaudzo lībiešu kopā, kuri savu valodu vēl prot un var lietot kā dzimto.

Ventspils novada vēstures un mākslas muzeja galvenā fondu glabātāja Ingrīda Štrumfa klausītājus iepazīstinās ar tiem materiāliem, kas par lībiešiem glabājas Ventspils muzejos. Līdzās priekšmetiem tur ir arī visai vērtīgi rakstītie materiāli. Muzejiem ir vajadzīga nopietna palīdzība 50. — 60.gados iegūto eksponātu dokumentēšanai, jo toreizējais muzeja vadītājs nav pievērsis kaut cik nopietnu uzmanību ziņu pierakstīšanai par iegūtajiem eksponātiem. Lūdzu cilvēkus, kuri apmeklē Ventspils muzejus un ierauga tajos viņu mājās bijušas lietas, nekautrēties un pastāstīt muzeja darbiniekiem visu, ko zina par šiem priekšmetiem.

Rojas jūras un zvejniecības muzeja direktore Mārīte Robalde stāstīs par muzeja eksponātiem, kam varbūtēja saikne ar lībiešiem. Roja taču ir viens no tālās pagātnes lībiešu ciemiem, kura apkārtnē lībieši saplūda ar latviešiem vēl ātrāk nekā Ģipkā un Žocenē.

No Igauņu tautas muzeja pētnieces Vaikes Rēmanes stāstījuma plašāka Latvijas interesentu saime pirmo reizi dzirdēs par lībiešu materiālu kolekciju plašajā Tartu muzejā, kas ir kļuvis par nozīmīgāko somugru tautu kultūrvēsturisko materiālu krātuvi. Lībiešu dzīves veidu un kultūru muzejā pārstāv četrejādi materiāli: 1) lietiskie priekšmeti, 2) ekspedīcijās pierakstītās ziņas, 3) ekspedīciju dalībnieku zīmējumi, 4) ekspedīciju dalībnieku fotonegatīvi un attēli. Tie iegūti 20. — 40.gadu ekspedīcijās, kad lībiešu ciemus apmeklēja redzamie igauņu etnogrāfi Ferdinands Leinboks (Linnuss) un Gustavs Renks un pēc viņu norādījumiem strādājošie darbinieki. Pēckara gados šīs kolekcijas papildināja F.Linnusa dēla Jiri Linnusa vadīto ekspedīciju dalībnieki. Muzeja materiāliem ir milzīga zinātniska un kultūrvēsturiska vērtība. Tos vāca laikā, kad lībieši vēl dzīvoja plaukstošos ciemos un ap 800 — 900 cilvēku runāja savas tautas valodā. Ciemos bija redzamas gan 18. un 19.gadsimtā celtas tradicionālās būves, gan jaunmodīgās, kas tapa 20. — 30.gados. Senlaicīgā tradicionālā un modernā koppastāvēšana bija vērojama visās dzīves jomās. Vaikes Rēmanes stāstījumā šoreiz galvenā uzmanība būs veltīta lībiešu tērpiem un citām tekstīlijām. Stāstījumu bagātinās muzeja fondos esošo lībiešu un dažu citu somugru tautu tērpu demonstrējums.

Lībiešu valodas pasniedzēja Zoja Sīle stāstīs par somu etnogrāfa Aksela Heikela, somu valodnieka Emīla Seteles līdzgaitnieka Veines Alho, Kurzemes mākslinieka Jūlija Dēringa un Dundagas novadā dzimušā jurista un publicista Friča Kārkluvalka atstātajiem lībiešu tērpu aprakstiem un zīmējumiem. Īpašu uzmanību viņa veltīs akadēmiķa A.J.Šēgrēna 1846.gada ekspedīcijas dalībnieka, Pēterburgas mākslinieka Augusta Pecolda krāsu akvareļiem, kuros nereti redzami visai detalizēti Kurzemes un Salacas lībiešu darba, ikdienas un goda tērpi. Atsevišķs stāstījums būs par Kolkas un Košraga lībiešu tērpiem.

Konferences dienā būs iekārtota interesanta izstāde. Tajā skatīsim Latvijas vēstures muzeja un Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja fondos esošos lībiešu tērpus un citas tekstīlijas, kā arī dažus citus viņu tradicionālās kultūras priekšmetus. No Igauņu tautas muzeja bagātībām būs izstrādāti igauņu, lībiešu, hantu, mordviešu un udmurtu tērpi. Palīne Kļaviņa un Valda Šuvcāne rādīs viņu krājumos esošās tekstīlijas. Īpašu vietu izstādē ieņems jau minētā mākslinieka Augusta Pecolda krāsu akvareļu kopijas. Izstādi iekārtos lībiešu māksliniece Baiba Damberga.

Konferenci noslēgs Rīgas lībiešu ansambļa "Līvlist" un Ventspils lībiešu ansamļa "Kāndla" koncerts.