Pār Latviju ceļas augstais XXII Dziesmu svētku un XII Deju svētku vilnis

1970. gada dziesmu svētku gājiena laikā Rīgā Juris Krieviņš, skatoties caur fotoobjektīvu, mēģināja notvert filmās simtiem mirkļu, apturēt un paturēt uz laiku laikiem apkārtējo gaisotni un klātbūtnes izjūtu, kas allaž ir vienreizīga, neatkārtojama. Pēc tam no neskaitāmajiem fotoattēliem tika izraudzīti daži desmiti pašu veiksmīgāko izstādei. Starp tiem — smaidoša meitene ar pīpeņu vainadziņu galvā, baltu puķu pušķi rokā un tik gaišu smaidu un labestību vaigā, kas raksturīga tikai padsmitgadiem, kad vēl nav apjausts, ka mūžā nebūs saules dienas vien.

Ielogotu un lielu drīz šo fotogrāfiju meistara darbnīcā ieraudzīja dzejnieks Imants Ziedonis: "Paklau, man vajag šo bildi, es nopirkšu." Juris Krieviņš atteica, ka attēls nav pārdodams, bet autors to dzejniekam labprāt uzdāvinās. Tā arī notika.

Bet dzejnieks drīz vien fotodarbnīcā iegriezās vēlreiz. Lai atlīdzinātu fotogrāfijas autoram. Ar dzejoli:

Mūžu mūžos būs dziesma,

Un mūžmūžos alus smeķēs.

Bet pāri — no dziesmu svētkiem

Nāk meitene baltās zeķēs.

Sagšu un vainagu jūra.

Ak, zilacainā skuķe!

Viņa nāk no Dundagas dārziem,

Un rokās tai balta puķe.

Zīles un jāņuzāles.

Kur lai to puķi es lieku?

Zāļu un vainagu jūrā

Tik tikko līdz vārtiem tieku.

Un paskatos atpakaļ. Meitene,

Baltās zeķēs autā,

Kaut kur saplūst tālajā balsī —

Tur, manā tautā.

Dziesma tā svinīgi šalc,

Un tāds kā svētums visapkārt stīdz,

Un zieds ir tik balts,

Ka pavisam bail nest līdz.

Nolieku to vārtu staba galā

Un dzirdu balsi, kad projām eju:

"Dzied, bāliņi, tu pret mani,

Es pret tevi gavilēju."

1971. gadā šis dzejolis grāmatā "Kā svece deg" aizgāja tautā. Šajā krājumā to izlasīja arī skaņradis Valters Kaminskis un vēlāk stāstīja: "Esmu pret sentimentu, bet te bija stipri vārdi, tautiski. Jutu, var iznākt dziesma. Man patika tas — par Dundagu, arī pats daļēji esmu kurzemnieks."

Dziesma tika uzrakstīta 1973. gadā un atdota vīru korim "Gaudeamus", tā izskanēja dziesmu svētku simtgades koru skatē, vēlāk priecēja klausītājus arī vīru kopkora skanējumā Mežaparkā uz Lielās estrādes. Un skanēs arī šīgada dziesmu svētkos. Pirmajos bez autora — bez Valtera Kaminska, kas pāragri aizsaukts mūžībā un tagad varbūt raksta dziesmas eņģeļu koriem.

Jā, bet kur tad Meitene baltās zeķēs?

Jāteic, nebūt nebija viegli toreiz sadzīt pēdas triju radošu vīriešu gaišajai mūzai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nebija zināms ne meitenes vārds, ne novads, no kurienes jaukā svešiniece atbraukusi, pat ne tas, vai viņa svētkos dziedāja vai dejoja. Fotoattēls tika rādīts daudziem jo daudziem, tomēr atminējums rokās nedevās. Jau šķita, ka piepildās Imanta Ziedoņa dzejolī uzburtā aina: meitene, baltās zeķēs autā, ir pazibējusi uz mirkli, lai pēc tam saplūstu tālajā balsī, tautā.

Toreiz nāca talkā gadījums — fotoizstādē savu draudzeni atpazina skatītājas, bet sarunu bija dzirdējusi dežurante, apjaušot, ka viešņas atbraukušas no Talsu apkaimes. Vai tiešām Dundaga? Vai dzejnieks ar savu septīto prātu un sirdi bija redzējis un izdibinājis nezināmo pavisam tieši un trāpīgi? Ne gluži. Lai gan kļūdīšanās bija visai nosacīta: Larisa fotoattēla tapšanas vasarā vēl mācījās vidusskolā Ventspilī, dejoja tautiskās dejas, bet 1973. gadā dancoja Vārves deju kolektīvā un strādāja kafejnīcā "Bitīte".

Toreiz sarunājāmies ar Larisu pa tālruni. Viņa nemaz nezināja, ka bijusi iedvesmas avots uzreiz trim tik dažādu mākslu meistariem. Dzejoli krājumā "Kā svece deg" gan esot lasījusi, bet tam jau nav bijis klāt Jura Krieviņa fotoattēla...

Toreizējā saruna nu jau palikusi gadsimta ceturksni tālā pagātnē. Ir izaugusi jauna paaudze, kas par "Mūžu mūžos būs dziesma" rašanos neko pat nav dzirdējusi, tālab šis atgādinājums. Bet ziņkāre urda pēc divdesmit pieciem gadiem mēģināt vēlreiz uzmeklēt Meiteni baltās zeķēs, lai izdibinātu, kā viņai ritējis mūža gājums.

Sadabūt tālruņa numuru izdodas samērā viegli. Jo nu jau viņu Ventspilī pazīst.

Larisas Strūģes valodā gandrīz nemanāmas iezīmes vēl arvien atstājusi ventiņu mēle. Arī mani viņa atceras uzreiz un smej, ka pagātnes tumšie darbi vēl aizvien nākot līdzi, bet par sevi stāsta paskopi:

— Joprojām strādāju tirdzniecībā. Esmu individuālā uzņēmuma "Benita" veikala vadītāja. Biju precējusies, man ir divi bērni. Dēlam Mārim ir 24 gadi, viņš mācās Rīgā, Latvijas Universitātē, ģeogrāfiju, studē maģistratūrā. Meitai Zanei ir 17 gadu, viņa septembrī sāks mācīties vidusskolas 12. klasē. Iepriekšējā skolā arī dejoja, tagad tam vairs neatliek laika. Arī es vēl pērn dancoju vidējās paaudzes deju kopā, bet nu vairs nav vaļas, daudz stundu paiet darbā. Ko mūsu veikalā var nopirkt? Visu, kas ēdams un dzerams. Tā Jura Krieviņa uzņemtā fotoattēla man vairs nav — kaut kur noklīdis. Nav nekad dzīvē arī gadījies vaigu vaigā saredzēties ne ar fotomeistaru, ne dzejnieku, ne komponistu. Bet savu un meitas fotoattēlu es jums nosūtīšu labprāt, lai vismaz skuķim paliek kāda piemiņa.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors