Valsts prezidents Guntis Ulmanis — 2. pasaules latviešu virsnieku saieta atklāšanā 1998. gada 25. jūnijā

Virsnieku saietā: Krievijas vēstnieks Aleksandrs Udaļcovs, ASV vēstnieks Larijs Nepers, Valsts prezidents Guntis Ulmanis un aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

' Turpinājums no 1.lpp.

Katras demokrātiskas un tiesiskas valsts drošības politikas veidošanas pamatā ir atbilstoša likumu bāze, kas formulē valsts drošības sistēmas pamatjēdzienus, mērķus un uzdevumus. Šiem likumiem jānodrošina nacionālās drošības politiku veidojošo institūciju vienāda izpratne un saskaņota darbība. Šodien jāsaka atklāti, ka Latvijā joprojām nav radīti nacionālās drošības politikas pamati, ir tikai mēģinājums aptvert šos aktuālos jautājumus. Par tādu pamatu varētu tapt likums par valsts drošību, kas noteiktu vienotu drošības politikas plānošanas kārtību, valsts varas un pārvaldes institūciju kompetenci, šo institūciju savstarpējo koordināciju.

Pirms pusotra gada es Saeimai ierosināju izstrādāt šādu likumu, un tikai pirms pāris nedēļām Aizsardzības un iekšlietu komisija izskatīja šī likuma projekta variantu. Šī ilgstošā dokumenta tapšana parāda, ka dažreiz pietrūkst politiskās gribas un pārliecības šo jautājumu ātrāk atrisināt.

Latvijai šodien nav ienaidnieku. Latvija nevienu neapdraud. Latvija cenšas uzturēt draudzīgas attiecības ar visām valstīm. Šodien ir skaidrs, ka galvenais drauds nav masīva agresija, bet gan valsts iekšējās politiskās cīņas radītā spriedze, nacionālais ekstrēmisms un etniskie konflikti un viss, kas pasaulē izraisa konfliktus. Tātad tagad pastāv daudz vairāk grūti prognozējamu riska faktoru. Stiprs ir tas, kas spēj arī paredzēt konfliktus. Tāpēc Ministru kabinetam jāveltī uzmanība krīzes pārvaldes sistēmas izveidošanai valstī.

Ir skaidrs, ka Latvija nav izolēta valsts. Tā ir saistīta ar citiem reģioniem. Šodien drošība ir nedalāma un ir pamatā mūsu politiskajām un militārajām aktivitātēm. Un Latvija vēlas sev drošu nākotni. Tā ir sasniedzama daudzpusējā sadarbībā, katram ieguldot savu daļu kopīgā drošībā. Drošības un militārās situācijas stabilizāciju var nodrošināt plaša reģionālā sadarbība politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā. Baltijas valstu sadarbība ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem mūsu integrācijai Eiropas un transatlantiskās drošības un ekonomiskajās struktūrās.

Runājot par valsts aizsardzības politiku, domāju, ka Latvijā tai jābalstās uz totālas atvairīšanas principu. Taču, nenoliedzami, politiskais dialogs jāizmanto kā problēmu risināšanas galvenā metode. Gribu vēlreiz akcentēt politiskā dialoga nepieciešamību, jo kādreiz ir jāpieņem riskantāki lēmumi, raugoties nākotnē. Tomēr, ja necienīsim pagātni, nevarēsim veidot nākotni.

Šodien ir svarīgi pielāgoties mainīgiem draudiem. Tas prasa labas analīzes spējas, efektīvu lēmumu pieņemšanas kārtību un plānošanu, aizsardzības potenciāla augšanas iespējas un nepārtrauktu aprīkojuma un bruņojuma modernizāciju.

Militāro spēku izveidošana un uzturēšana ir viens no grūtākajiem uzdevumiem jebkurā demokrātiskā valstī. Aicinu jūs padiskutēt par to, kas ir demokrātiska valsts un kā tā saistās ar militāro spēku uzturēšanu.

Neesam bijuši dāsni pret Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, taču, ja nespēsim palielināt no budžeta piešķiramos līdzekļus, tad būs problēmas runāt ar saviem kaimiņiem un sadarbības partneriem. Esmu gandarīts, ka valdība beidzot akceptēja Nacionālās drošības padomes ieteikumu palielināt aizsardzības budžetu 1999. gadam līdz vienam procentam no iekšzemes kopprodukta.

Kāpēc tik grūti veicas ar drošības un aizsardzības jautājumu risināšanu? Piecdesmit gadus mums nav bijusi iespēja diskutēt par šo tematu, un neatkarības pirmajos gados netika veltīta pietiekama uzmanība šiem jautājumiem.

Ceru, ka Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku vadība šajās dienās jūs vispusīgi informēs par bruņoto spēku attīstības perspektīvām un šībrīža situāciju. Novēlu, lai jūsu saiets risinātu sarunu, kā Latvijai augt un veidoties par valsti, kuras tauta nākotnē varētu justies droša.