MĒS VISI BALTIJĀ

Lai sabiedrībai stabils pamats

10. un 11.jūnijā Rīgā notika konference "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību". Galvenokārt tika runāts par "Baltijas datu nama", Naturalizācijas pārvaldes un citu ieinteresētu valsts vai sabiedrisku institūciju veiktajām Latvijas iedzīvotāju aptaujām. Daži no konferencē nolasītajiem referātiem — šajā "Latvijas Vēstneša" numurā.

Lietuvas Reģionālo jautājumu un nacionālo minoritāšu departamenta direktors Dr.Remigijs Motuzs:

Nacionālās minoritātes Lietuvā, to identitāte un integrācija

Nacionālo minoritāšu identitātes saglabāšana, to integrācija valsts sabiedriskajā, politiskajā un kultūras dzīvē ir viens no valsts iekšējās stabilitātes pamatfaktoriem. Turklāt, valstij nostiprinoties starptautiskajā arēnā un iekļaujoties Eiropas struktūrās, kā pamatnosacījumi minami vērīga attieksme pret nacionālajām minoritātēm, kā arī to tiesību un pienākumu noteikšana. Lietuvai ir bagātas un labas dažādu tautību koeksistences tradīcijas jau kopš Lietuvas Lielkņazistes laikiem. Tās turpinās arī mūsdienās.

Nacionālās atdzimšanas kustība, kas sākās 1988. gadā, radīja apstākļus, lai sāktos jauns posms Lietuvas nacionālajā politikā. Jau 1988. gadā, vēl pirms Lietuvas neatkarības atjaunošanas, tika pieņemts Nacionālo minoritāšu likums (ar grozījumiem un labojumiem 1991. gada 29. janvārī), bet valdības paspārnē izveidota īpaša izpildvaras institūcija — Nacionālo minoritāšu departaments. Tas bija pirmais un vienīgais šāda veida dokuments un institūcija tālaika Viduseiropā un Austrumeiropā.

Saskaņā ar 1989. gada tautskaites datiem Lietuvā dzīvoja 109 tautību pārstāvji. Šobrīd lielākās etniskās grupas ir krievi (1998. gada 1. janvārī to kopskaits bija 304,8 tūkst. jeb 8,2%), poļi (attiecīgi 256,6 tūkst. jeb 7%), baltkrievi (54,5 tūkst. jeb 1,5%), ukraiņi (36,9 tūkst. jeb 1,0%), ebreji (5,2 tūkst. jeb 0,1%), citas tautības (24,9 tūkst. jeb 0,7%). Visvairāk cittautiešu ir Austrumlietuvā un Dienvidaustrumlietuvā, kā arī Viļņas, Klaipēdas un Visaginas pilsētās.

Atsevišķu Lietuvā dzīvojošo tautību sociālais, ekonomiskais un kultūras stāvoklis ir atšķirīgs, vēsturiski dažādi veidojusies to dzīve. Tādēļ dažādas ir to vajadzības un savstarpējās attiecības. Taču, neraugoties uz atšķirībām, visu nacionālo minoritāšu problēmas Lietuvā tiek risinātas valsts līmenī. Visi politiskie un ekonomiskie lēmumi tiek pieņemti, respektējot Lietuvā dzīvojošo nacionālo minoritāšu kopienu intereses, nepārkāpjot to tiesības un neaizskarot nacionālo pašcieņu. Nacionālo minoritāšu likumā ir teikts, ka "Lietuvas Republika visiem saviem pilsoņiem, neatkarīgi no to tautības, garantē vienādas politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības un brīvības, atzīst nacionālo identitāti, kultūras pēctecību, veicina nacionālās pašapziņas attīstību un pašizpausmi".

Nacionālo minoritāšu tiesību un brīvību aizsardzību garantē un reglamentē ne vien Nacionālo minoritāšu likums, bet arī Konstitūcija, citi Lietuvas Republikas likumi un juridiskie akti, kā arī starptautiskie dokumenti. Visu Lietuvas Republikas likumu un juridisko aktu analīze nepārprotami liecina, ka tajos ļoti skaidri un konkrēti noteiktas:

— nacionālajām minoritātēm piederīgo personu tiesības un brīvības;

— šo personu pienākumi;

— valsts saistības šo tiesību un brīvību nodrošināšanā.

Arī pašas tiesības un brīvības var iedalīt vairākās grupās, piemēram, politiskās, kultūras, valodas, reliģiskās u.c. tiesības un brīvības. Protams, šāds iedalījums ir relatīvs, jo tās var būt ietvertas vairākos likumos vienlaikus.

Lietuvas PSR Pilsonības likums, kas tika pieņemts 1989. gada novembrī un bija spēkā līdz 1991. gada 4. novembrim, paredzēja pilsonības iegūšanas nulles variantu. Lietuvas Republikas pilsonību varēja iegūt gandrīz visi mūsu valsts pastāvīgie iedzīvotāji, kas to vēlējās, neatkarīgi no tautības. Nulles variants nozīmēja arī to, ka visiem valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem, izņemot likumā noteiktos ierobežojumus, tika piešķirtas vienādas tiesības. Starp citu, 1991. gada 5. decembra Lietuvas Republikas Pilsonības likumā tautība netiek akcentēta kā obligāts priekšnosacījums, bet tiek minēti citi kritēriji un principi, uz kuru pamata tiek atzīta Lietuvas Republikas pilsonība. Lēmumu kļūt par Lietuvas Republikas pilsoņiem ir pieņēmis valsts iedzīvotāju absolūtais vairākums.

Nacionālo minoritāšu tiesības mūsu valstī aizsargā ne vien nacionālā likumdošana, bet arī virkne starpvalstu līgumu, piemēram, ar Krieviju, Baltkrieviju, Poliju, Ukrainu utt., kuriem saskaņā ar Lietuvas Republikas Konstitūcijas 138. pantu Lietuvas teritorijā ir likuma spēks.

Lietuva ir ANO, EDSO, ES un citu starptautisku organizāciju locekle. Tā ir parakstījusi un ratificējusi virkni paktu un konvenciju, kas skar politiskās, pilsoņu, sociālās, ekonomiskās tiesības, kā arī cilvēka tiesības un pamatbrīvības. Tādējādi Lietuvā nacionālo minoritāšu tiesību un brīvību pamatā ir starptautiski standarti.

Lai gan tuvojas XX gadsimta beigas, Eiropā un citviet pasaulē diemžēl nav izskaustas tādas parādības kā ksenofobija un nacionālā diskriminācija.

Taču Lietuvā to nekad nav bijis. Mūsu valstī nacionālajām minoritātēm ir plašas iespējas tikt atzītām, mācīt bērniem dzimto valodu, savas tautas vēsturi, attīstīt kultūru, nav ierobežota reliģiskā brīvība u.tml.

1997./1998. mācību gadā desmit Lietuvas pilsētās un divdesmit trijos rajonos darbojās 232 vispārizglītojošās skolas, kurās mācību valoda bija kādas nacionālās minoritātes valoda. Tajās mācījās 69 777 skolēni jeb 12,8% no visa skolēnu skaita.

Šajā mācību gadā darbojās 80 skolas ar krievu mācībvalodu, 63 — ar poļu un 1 — ar baltkrievu mācībvalodu. Ir arī jauktās solas: 24 lietuviešu – krievu, 10 — lietuviešu – poļu, 37 — krievu – poļu, 1 — krievu – baltkrievu un 15 lietuviešu — krievu – poļu skolas.

Kopš 1989. gada Viļņā darbojas ebreju, bet kopš 1992. gada Klaipēdā — vācu skola. Pirmās baltkrievu klases tika atvērtas 1992. gadā, bet kopš 1994. gada darbojas arī skola. 1995. gadā Viļņā sāka darbu ukraiņu klases.

Daudzām nacionālajām minoritātēm ir svētdienas skolas. Viļņā un Klaipēdā darbojas divas privātskolas ar krievu mācībvalodu.

Lietuvas Konstitūcija un Nacionālo minoritāšu un Izglītības likums garantē kompakti dzīvojošām minoritātēm tiesības uz valsts vai valsts atbalstāmām pirmsskolas iestādēm, vispārizglītojošām skolām un stundām dzimtajā valodā, kā arī grupām, fakultātēm un filiālēm augstskolās, kur gatavo skolotājus, audzinātājus un citus speciālistus nacionālo kopienu vajadzību apmierināšanai.

Lielākā daļa finansējuma no valsts un municipālajiem budžetiem, kas tiek izdalīts nacionālajām minoritātēm, domāta izglītībai — kopumā aptuveni 50 miljoni litu.

Nacionālo minoritāšu skolu vajadzībām tiek izdotas oriģinālas mācību grāmatas, sagatavoti pedagogi.

Lai paātrinātu nacionālo minoritāšu integrāciju, mēs cenšamies to skolās pirmām kārtām nodrošināt kvalitatīvu valsts valodas, proti, lietuviešu valodas mācīšanu.

1998. gadā Lietuvā iznāk 56 periodiskie izdevumi minoritāšu valodās: krievu, poļu, vācu un citās.

Gan valsts, gan privātās televīzijas un radio stacijas translē raidījumus nacionālo minoritāšu valodās.

Saskaņā ar Lietuvas likumiem minoritātēm ir tiesības dibināt sabiedriskās un kultūras organizācijas, apvienoties politiskās partijās un organizācijās.

Šobrīd nacionālo minoritāšu sabiedriskās organizācijas darbojas 10 pilsētās un 17 rajonos. To skaits pārsniedz 200. Valsts atbalsta sabiedrisko organizāciju kultūras programmas, sniedzot finansiālu palīdzību (kopumā vairāk nekā 200 tūkst. litu 1998. gadā). Minoritāšu sabiedrisko organizāciju darbā piedalās 17 Lietuvā dzīvojošo tautību pārstāvji.

Sekmīgi attīstītās nacionālo minoritāšu pašdarbības kolektīvi. 1998. gada sākumā valstī to bija pāri simtam.

Lietuvā savu darbību ir izvērsušas vairāk nekā 30 konfesijas un aptuveni 1000 reliģiskās kopienas.

Nacionālo minoritāšu integrācijas problēmu risināšana nevar aprobežoties tikai ar kultūru un sabiedrisko darbību. Nedrīkst aizmirst arī sociālās attīstības jautājumus dažādos valsts rajonos.

Lai sekmīgāk risinātu minoritāšu problēmas, mūsu departaments ir nodibinājis Nacionālo kopienu namu un Nacionālo kopienu padomi.

Padome izvērtē likumprojektus un citu tiesību aktu projektus no nacionālo minoritāšu viedokļa, kā arī sagatavo atbilstošus ieteikumus.

Nacionālo minoritāšu integrācijā, protams, ir trūkumi. Dažkārt politiskie spēki jauc minoritāšu problēmas ar ekonomiskajām, sociālajām un politiskajām problēmām. Bieži vien redzam, ka demokrātiskas sabiedrības radīšanai ir nepieciešams vairāk laika un pūļu, nekā šķita sākumā, vajadzīga kritiska domāšana, aktīvāka darbība, jāuzklausa minoritāšu viedokļi, jāaizstāv tās, bet galvenais jāciena un jāievēro likums, jo mūsu kopīgais mērķis ir demokrātiska un plaukstoša Lietuva, kā arī Eiropa.

"Latvijas Vēstneša" (Juris Afremovičs) saīsināts tulkojums

Referāts konferencē "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību", Rīgā, 11. jūnijā

"Baltijas datu nama" priekšsēdētāja, socioloģe

Brigita Zepa:

Latvijas ekspertu redzējumā tas ir tā

Pētījuma mērķis un rezultāti

Ekspertu aptaujas mērķis bija iegūt informāciju rīcības programmai, kas sekmētu integrētas un pilsoniskas sabiedrības veidošanos. Šim nolūkam tika aptaujāti 60 eksperti, kuru vidū ir Saeimas pārstāvji, Saeimā nepārstāvēto partiju pārstāvji, izpildvaras un sabiedrisko saziņas līdzekļu pārstāvji, zinātnisko un pētniecisko organizāciju pārstāvji, kultūras biedrību un izglītības sistēmas darbinieki.

Par aptaujas uzdevumu tika izvirzīts iegūt ekspertu viedokli par naturalizācijas procesa norisi, Pilsonības likumu, valsts valodas un citu valodu lietošanu izglītības sistēmā, sabiedrisko saziņas līdzekļu lomu integrācijas procesā, ekspertu viedokli par integrāciju un integrācijas programmas izveidi.

Kā pētījuma metode tika izmantota dziļā intervija. Intervijas tika veiktas no 1998.gada 13. līdz 30.aprīlim.

 

Viedoklis par naturalizācijas gaitu

Par naturalizācijas gaitu pamatā ir divi viedokļi: pirmais — naturalizācijas gaita ir pārāk lēna, naturalizācijas process ir atpalicis no norisēm sabiedrībā, otrais — naturalizācijas gaita ir apmierinoša.

Arī skaidrojums, kāpēc naturalizācijas gaita ir lēna, ir atšķirīgs:

1) tās ir likumsakarīgas sekas likumdošanai, valdības politikai, kas bijusi pretrunīga, naturalizācijas procesu bremzējošas vecuma kvotas, kas neļauj visiem, kas vēlas, naturalizēties;

2) bieži tiek minēti masu saziņas līdzekļi, kas attaino šo procesu kā grūtu, poblemātisku, nepatīkamu, kas rada negatīvu noskaņojumu pret naturalizāciju;

3) raksturojot nepilsoņu attieksmi, tiek minēti tādi apstākļi kā nespēja samaksāt naturalizācijas nodevu Ls 30 apmērā, infomācijas trūkums par naturalizācijas prasībām, grūtības nokārtot Latvijas vēstures pārbaudījumu, latviešu valodas nezināšana, psiholoģiskā barjera kārtot eksāmenu, kas ir īpaši raksturīga gados vecākiem cilvēkiem, kā arī izdevīgums būt nepilsonim, kas izpaužas iespējā nedienēt LR armijā un izceļot uz NVS valstīm bez vīzas. Tomēr, kā atzīst daudzi eksperti, šie iemesli ir virspusēji. Galvenie cēloņi meklējami sociālajos, psiholoģiskajos un daļēji politiskajos faktoros.

Kā nemotivētību veicinošs faktors tiek minēts apstāklis, ka nepilsoņi dzīvo savā vidē, kur neizjūt nepieciešamību pēc pilsonības: viņi nelieto latviešu valodu, kontaktējas tikai ar sev līdzīgiem, kā arī sajūta, ka šīs valsts pilsonība viņiem tika vardarbīgi atņemta, kad izjuka Padomju savienība, aizvainojums par "svešo" statusu zemē, kurā ir dzimuši vai ilgi dzīvojuši, kā arī valsts neieinteresētība un vienaldzīgā attieksme pret nepilsoņiem. Vēl vairāk, tādā vidē valda noskaņojums nelūgt, neprasīt pilsonību, un atsevišķam indivīdam to ir grūti pārvarēt.

Pastāv arī atšķirīgs naturalizācijas lēnās gaitas skaidrojums, atbilstoši kam akcents likts uz likumdošanas nepilnībām, uz valdošo politisko spēku apzināti izveidotu politiku, kas kavē pilsonības iegūšanu un vienlaikus veicina nepilsoņu noraidošo attieksmi pret naturalizāciju, kā arī uz starptautisko politisko situāciju, kas nelabvēlīgi ietekmē nepilsoņu attieksmi pret Latviju kā neatkarīgu valsti.

 

Attieksme pret Pilsonības likumu un izmaiņām tajā

Vairākums ekspertu atzīst, ka esošais Pilsonības likums pie pašreizējiem naturalizācijas tempiem ir jāmaina. Pirmām kārtām tas tiek attiecināts uz vecuma kvotu atcelšanu.

Taču ir atšķirības jautājumā par prasībām pilsonības pretendentiem:

1) daudzi eksperti uzskata, ka jākārto latviešu valodas un vēstures pārbaudījumi, jo naturalizācijas procesa uzdevums ir veicināt Latvijas valstij lojālu cilvēku skaitu, kas cienītu un zinātu latviešu kultūru.

Apspriežot valsts valodas un vēstures pārbaudījumus, bieži izskan doma, ka tie ir vajadzīgi un nepieciešami, lai integrētu nepilsoņus. Taču atvieglojumi varētu būt valodas pārbaudījuma formā — atstāstījumu varētu mainīt pret domrakstu, bet cilvēkiem, vecākiem par 65 gadiem — pret mutisku formu sarunas vai intervijas veidā;

2) citi eksperti uzskata, ka pilsonības piešķiršanā nav jābalstās uz valsts valodas prasmi, viņi atzīst daudz liberālākus noteikumus — atļaut naturalizēties visiem, kas vēlas, vai arī pilsonību piešķirt visiem, kas ir Latvijā dzimuši vai nodzīvojuši noteiktu laiku.

Plašu diskusiju izraisa priekšlikums par automātisku pilsonības piešķiršanu bērniem, kas dzimuši Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gada 4.maijā. Daļa ekspertu iestājas par to, ka bērniem, dzimušiem pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, nav automātiski jāpiešķir pilsonība. Pēc viņu domām, esošais Pilsonības likums ir labvēlīgs jauniešiem — viņi kļūst par pilsoņiem automātiski, ja vismaz viens no vecākiem naturalizējas, vai arī viņi var nokārtot nepieciešamos pārbaudījumus, kuriem nevajadzētu radīt nekādas grūtības sakarā ar izglītības programmā iekļauto latviešu valodas apguves programmu un priekšmetiem par Latvijas vēsturi un kultūru, sākot no 16 gadu vecuma, kad bērni ir pietiekami pieauguši, lai viņi patstāvīgi izlemtu, kādas valsts pilsonību viņi vēlas iegūt.

Otra daļa ekspertu, kas pauž pretēju viedokli, atsaucas uz starptautiskajām konvencijām par bērnu tiesībām un nepilsoņu skaita samazināšanu, kurām pievienojusies ir arī Latvija. Saskaņā ar šiem dokumentiem bērni ir tiesīgi saņemt tās valsts pilsonību, kurā ir dzimuši. Tāpat, pēc ekspertu domām, tas veicinātu jaunās paaudzes lojalitāti un patriotismu pret Latvijas valsti nākotnē.

Tiek ierosinātas arī citas izmaiņas Pilsonības likumā:

1) atvieglot pilsonības iegūšanu poļiem un lietuviešiem;

2) piešķirt pilsonību visiem, kas ir dzimuši Latvijā vai ir nodzīvojuši noteiktu gadu skaitu, u.c.

Tāpat izskan viedoklis, ka esošais Pilsonības likums ir saprātīgs, un tāpēc izmaiņas nav nepieciešamas.

 

Valsts valodas un citu valodu lietošana izglītības sistēmā ekspertu vērtējumā

Latviešu valodas apgūšana pamatskolās un vidusskolās

Ekspertu visbiežāk pieminētais jautājums ir izglītības sistēmas pāreja uz valsts valodu. Pastāv divas pieejas šai jautājumā:

1) minoritāšu skolās visās klašu grupās vajadzētu būt bilingviālai apmācībai, pakāpeniski palielinot priekšmetu skaitu latviešu valodā. Vidusskolā visas pamatdiscilpīnas, kuras vajadzīgas tālākām studijām, profesijai, darbam, vajadzētu apgūt latviešu valodā, bet atsevišķi mācību priekšmeti — par sava etnosa vēsturi, kultūru, literatūru, ticību, tradīcijām — varētu būt minoritāšu valodā.

Kopumā kā pamatojums tam, ka mācībām būtu jābūt latviešu valodā, ir vienādu iespēju nodrošināšana jauniešiem darba tirgū;

2) otras pieejas pārstāvji kategoriski iebilst pret pamatpriekšmetu mācīšanu vidusskolā latviešu valodā. Viņi uzskata, ka skolās latviešu valoda ir jāmāca pastiprināti, bet tikai latviešu valodas stundās. Citus mācību priekšmetus nedrīkst pasniegt latviešu valodā, jo tas var izsaukt vispārējo zināšanu nivilizāciju.

Jābūt tik daudz valsts finansētu minoritāšu skolām, cik tas ir nepieciešams, un tajās bērniem pastiprināti būtu jāmāca latviešu valoda.

Attiecībā uz IZM izstrādāto programmu, kā arī pašu valsts valodas jautājumu izglītības sistēmā vairāki eksperti izteica viedokli, ka šis jautājums ir par maz sabiedrībā apspriests un diskutēts un ka masu saziņas līdzekļos nav pietiekami daudz informācijas par pāreju uz mācībām latviešu valodā.

Tie, kas uzskata, ka pāreja uz mācībām latviešu valodā ir nepareiza, un iestājas par pastiprinātu valodas mācīšanu latviešu valodas stundās, skeptiski skatās uz Izglītības ministrijas izstrādāto programmu, uzskata to par sasteigtu un termiņu uzstādīšanu par pārsteidzīgu.

Atšķirīgi ir viedokļi par pārejas norisi uz mācībām latviešu valodā:

1) lielākā daļa ekspertu atzīmē, ka tam jābūt pakāpeniskam procesam, ko nedrīkst sasteigt, ņemot vērā pastāvošo situāciju valstī. Pakāpeniskuma nepieciešamību eksperti pamato ar mācību līdzekļu, programmu un skolotāju trūkumu.

Kopumā daudzi eksperti atzīst, ka, lai iemācītos valodu, jābūt pozitīvai, labvēlīgai gaisotnei;

2) tai pašā laikā virkne citu ekspertu pārstāv viedokli, ka latviešu valodas prasībām jābūt ļoti stingrām, citādi nebūs nekādu panākumu.

Eksperti atzīmē, ka ir nepieciešams vēl papildus strādāt ar krievu jauniešiem — skaidrojot situāciju un mācot latviešu valodu.

Augstākā izglītība Latvijā

Attiecībā uz augstāko izglītību ekspertu viedoklis ir vērtējams kā diezgan vienprātīgs — lielākā daļa ekspertu uzskata, ka valsts finansētā augstākā izglītība ir iegūstama latviešu valodā.

Daži eksperti pauž citu viedokli, un proti, ka visai augstākajai izglītībai būtu jābūt maksas un abās valodās — gan krievu, gan latviešu.

Latviešu valodas skolotāju

sagatavošana

Lielākā daļa ekspertu ir vienisprātis, ka skolotāju kadru sagatavošana un pārkvalificēšana ir pārāk lēna un neefektīva, un uzskata to par problēmu. Saskaņā ar daudzu ekspertu viedokli pedagoģisko resursu trūkums ir viens no galvenajiem kavējošajiem iemesliem pārejai uz apmācību latviešu valodā.

Tomēr ir arī eksperti, kas pamato, kādēļ pedagogu sagatavošanas problēma nav tik aktuāla, — iemesls tam ir sagaidāmais demogrāfiskais kritums Latvijas skolās.

Runājot par skolotāju lomu valodas apguvē un jauniešu integrācijas procesā, eksperti atzīst, ka tā ir nenoliedzama, tādēļ būtu jādomā par pasākumiem, kā panākt skolotāju lojalitāti un kā celt skolotāju prestižu.

Kopumā eksperti atzīst, ka pastāv grūtības ar skolotāju kadru sagatavošanu, kas lielā mērā ir finansiāla rakstura, tādēļ būtu nepieciešama diferencēta skolotāju apmaksa.

Latviešu valodas apgūšana bērnudārzā un sākumskolā

Attiecībā uz bērnudārzu un sākumskolu liela daļa ekspertu uzskata, ka sākumskolai vajadzētu būt dzimtajā valodā, bet attiecībā uz latviešu valodas apgūšanu bērnudārzā un sākumskolā ekspertu vidū pastāv divi viedokļi. Pirmais, kas ir plašāk izplatīts, balstās pieņēmumā, ka bērnībā bērns vislabāk apgūst valodu.

Pretējais viedoklis savukārt tiek pamatots ar to, ka, mācoties vēl vienu valodu tad, kad dzimtā valoda vēl nav nostiprināta, bērnam var rasties psiholoģiska trauma.

Skolotāju pārbaudes skolās

Negatīva attieksme ekspertu vidū bija pret latviešu valodas prasmes pārbaudēm un prasībām krievu skolotājiem, īpaši spilgi šis viedoklis parādījās izglītības sistēmas pārstāvju vidū.

Virkne ekspertu uzskata, ka latviešu valodas apguve skolotāju vidū būtu panākama nevis ar valodas inspekcijas kontroles palīdzību, bet ar materiālu stimulu — piemaksām par latviešu valodas zināšanām.

 

Masu saziņas līdzekļu loma integrācijas procesā

Atšķirīgi ir viedokļi par masu mediju lomu integrācijas procesā Latvijā:

1) masu mediju loma integrācijas veicināšanas procesā tiek pielīdzināta "0" vai arī vērtēta kā negatīva. Pēc ekspertu domām, masu saziņas līdzekļi šobrīd darbojas pilnīgi bezatbildīgi, ar tieksmi radīt sensāciju. Masu saziņas līdzekļu nozīmīgumu eksperti pamato ar to izglītojošo un informatīvo funkciju, kas vienlaikus arī konsolidē noteiktā masu saziņas līdzekļa lietotājus ap noteiktām vērtībām, un līdz ar to — sabiedriskie saziņas līdzekļi pilda arī ideoloģijas funkcijas, kas uzliek tiem noteiktu atbildību;

2) masu mediji ir sabiedrības daļa, un viņu uzdevums ir nevis propaganda, bet atspoguļošana, un viņi tikai attaino esošo realitāti.

Liela daļa ekspertu, runājot par masu saziņas līdzekļiem, cenšas atsevišķi nodalīt preses izdevumus, radio un televīziju. Visnegatīvāko vērtējumu ekspertos izsauc preses izdevumu ieguldījums integrācijas procesā.

Vairāk negatīvu izteikumu ir tieši par krievu valodā rakstošo presi, daudzi eksperti pauž viedokli, ka krievvalodīgā prese ir šķeltnieciska. Krievu valodā rakstošajai presei tiek pārmesta tās negatīvā attieksme pret valsti, naturalizācijas procesu, kā arī latviešu valodu.

Pārmetumi skar arī latviski rakstošo presi, īpaši par to, ka tā par maz vērības pievērš nacionālo minoritāšu problēmām.

Neitrālāks vērtējums tiek izteikts attiecībā uz televīziju un radio.

Taču jāatzīmē, ka vairāki Saeimas pārstāvji pauž nosodošu attieksmi pret valsts valodas likuma neievērošanu televīzijas programmās.

Tā kā masu medijiem ir viena no galvenajām lomām sabiedrības informēšanā, izglītošanā un iesaistīšanā un līdz ar to arī integrācijas procesa sekmēšanā, daudzi eksperti iestājas par to, ka presei būtu sava attieksme jāmaina un jāpieliek lielākas pūles integrācijas veicināšanā. Daudzi eksperti iestājas par dialoga un diskusiju nepieciešamību, izmantojot masu medijus, ka tiem būtu jāpievērš daudz lielāka uzmanība integrācijas veicināšanai nekā līdz šim, rakstot vairāk par nacionālajām minoritātēm Latvijā un radot pozitīvāku attieksmi pret valsts valodas apguvi. Līdzšinējā sabiedrisko saziņas līdzekļu ietekme uz sabiedrību tiek vērtēta kā dezintegrējoša un šķeltnieciska.

Ekspertu viedokļos izskan atšķirīgs viedoklis par masu mediju publicistisko nostāju. Jautājums ir par to, vai no viņiem būtu jāgaida pilsoniska atbildība (nosacīti, jo daļa no žurnālistiem nav Latvijas pilsoņu): 1) vieni iestājas par šādu atbildību no žurnālistu puses; 2) cits viedoklis — žurnālisti ir tikai situācijas atspoguļotāji; 3) no privātizdevumiem nevar prasīt, lai tie nestu atbildību par sabiedrībai svarīgu problēmu risināšanu, īstenībā tā ir tēma, par kuru būtu organizējama īpaša diskusija.

 

Jēdziena "integrācija" izpratne, attieksme pret Latvijas sabiedrības integrācijas programmas nepieciešamību

Daži eksperti pauž viedokli, ka valsts integrācijas programma nav nepieciešama. Šāds viedoklis tiek pamatots ar uzskatiem:

— tā būs kārtējais birokrātiskais dokuments, kas sabiedrībai dārgi izmaksās, bet nedos gaidītos rezultātus;

— integrācijas instruments ir Pilsonības likums un jārisina problēmas, kas saistītas ar naturalizāciju;

— integrācija norisināsies pati par sevi, mainoties paaudzēm, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai.

Taču lielākā daļa ekspertu atzīst Latvijas sabiedrības integrācijas programmas nepieciešamību, uzskatot, ka tās mērķis būtu vadīt un koordinēt šo procesu valsts mērogā.

Tiek ieteikts šo programmu izstrādāt pragmatisku, t.i., tādu, kas ietvertu sevī darbības virzienu noteikšanu, uzdevumu identifikāciju, rezultātu prognozi, termiņus un izpildes mehānismu.

Kā institūcijas, kas varētu ar to nodarboties, tiek minētas valsts institūcijas, kas kaut kādā veidā ir saistītas ar integrācijas norisi sabiedrībā: Izglītības un zinātnes ministrija, Naturalizācijas pārvalde, Valsts valodas inspekcija u.c., kā arī skolas. Bieži eksperti pauž uzskatu, ka programmas realizācijā ir jāiesaista pēc iespējas plašākas sabiedrības masas — gan masu saziņas līdzekļi, gan Izglītības iestāžu darbinieki, gan inteliģence, gan nevalstiskās organizācijas, gan sabiedrībā populāri cilvēki u.c. Vienlaikus ir jānodrošina dialogs vai informācijas apmaiņa starp abām sabiedrības daļām — latviešiem un cittautiešiem, kas stimulētu izprast pretējo viedokli un veidotu toleranci, tādējādi radot augsni kompromisa meklējumiem.

Kopumā, runājot par ekspertu viedokļiem, tomēr ir jāuzsver tas, ka daudzos jautājumos viedokļi ir atšķirīgi, kas būtu pozitīvi vērtējams, taču nereti runa nav par viedokļu plurālismu, bet par polarizētiem viedokļiem (pirmām kārtām tas attiecas uz pilsonības un valsts valodas jautājumiem). Ekspertu viedokļi atspoguļo sabiedrībā pastāvošo produktīvas diskusijas trūkumu, kas sekmētu viedokļu uzklausīšanu un jautājumu risinājumu. Tiesa, jāuzsver, ka nereti paši eksperti domā, ka vairāk nepieciešamas ir diskusijas, viedokļu apmaiņa.