Pārtikas preču eksports no importētāja viedokļa

Eiropas Savienības (ES), tātad arī Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) tirdzniecības attiecības ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis, regulē Eiropas Savienības tirgus likumdošana.

VFR, viens no pirktspējīgākajiem pārtikas preču tirgiem, kura importa apjoms sasniedz 25%, tiek uzskatīts par ļoti pievilcīgu pasaules tirgus sektoru. Tāpēc VFR pastāvīgi ir pakļauta lielam piedāvājuma spiedienam, it sevišķi augļu un dārzeņu konservu jomā. Šī iemesla dēļ radusies neatbilstība starp iekšējā tirgus cenu un pasaules tirgus cenu. Rūpnieciski attīstītajās valstīs dzīves līmenis kopš 1970. gada ir pieaudzis par 225%, turpretim importētās pārtikas cenas — tikai par 40%.

Daudzām precēm konservu sektorā cenas kopš 1970. gada kāpušas pavisam nedaudz, bet daži izstrādājumi pat kļuvuši lētāki. Šo faktu atspoguļo arī monetārā attīstība (1970.g. USD 1 = DM 3,65, pašlaik — DM 1,55).

VFR noieta ceļi kopš septiņdesmito gadu sākuma ir būtiski mainījušies. Notikusi pāreja no tradicionālās mazumtirdzniecības uz patērētāju tirgiem, lielajiem lēto preču veikaliem un tirdzniecības centriem. Pārmaiņas pārtikas preču realizācijas struktūrā īpaši strauji norisinājās sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā.

1979. gadā 10% pārtikas mazumtirdzniecības uzņēmumu pārziņā bija 60% tirgus, 1992. gadā šie 10% apgādāja jau 70% no kopējā noieta tirgus.

Pastāvīga koncentrācija, apvienojoties lielajiem tirdzniecības uzņēmumiem, novedusi pie tā, ka 1994. gadā desmit lielākie pārtikas mazumtirdzniecības uzņēmumi pārņēma savā pārziņā 78,4% no noieta tirgus. Uzņēmumu likvidēšana un vairāku uzņēmumu saplūšana stiprināja patērētāju varu tirgū. Ar tikpat sīvu konkurenci jāsastopas arī Vācijas importētājam. Viņš var izdzīvot tikai tādā gadījumā, ja izpilda obligātos priekšnoteikumus, t.i., izstrādā tirgum atbilstošas cenas, garantē nevainojamu kvalitāti saskaņā ar pārtikas likumdošanu un piedāvā labu servisu un papildpakalpojumus, ko sniedz bez mazākās aizķeršanās. Šos priekšnoteikumus vācu importētājs var izpildīt tikai tad, ja viņa piegādātājs ārzemēs ir nevis tikai vienreizējs vai nejaušs pārdevējs, bet gan uzticams, efektīvi strādājošs, ilgstošs darījumu partneris,

• kurš sadarbojas ar vācu importētāju un spēj ātri pielāgoties pārmaiņām;

• kurš piemērojas vispārējām struktūrizmaiņām;

• kurš pārzina un ievieš jaunākās pārtikas apstrādes un pārstrādes metodes;

• kurš vienlaikus ar jaunākajām izmaiņām likumdošanā ņem vērā arī izmaiņas patērētāju vēlmēs, paradumos un garšas ieradumos.

Sekmīgai pārdošanai svarīgs ne tikai pats produkts, bet arī tā iesaiņojums. Tāpēc ārzemju ražotājam nepieciešams pārzināt patērētāju vēlmes arī šajā jomā — viņam jābūt informētam par noteiktu produkcijas veidu pāreju no metāla konservu kārbām uz stikla taru vai izmaiņām iepakojuma lielumā, jo arvien vairāk cilvēku dzīvo vieni. Sevišķi svarīgi, lai iesaiņojumu, it īpaši no sintētiskā materiāla, būtu iespējams otrreiz pārstrādāt.

Iepērkoties vācu patērētājs ņem vērā ne tikai cenu. Arvien lielāka pircēju grupa labprāt dod priekšroku īpaši augstai kvalitātei un plašam ražojumu sortimentam.

VFR, kura importē lielu daļu no nepieciešamās pārtikas, ir pazīstama kā viena no svarīgākajām noņēmējvalstīm. Piedāvātāji no visām eksportētājzemēm labprāt vēlas eksportēt uz VFR. Plašā piedāvājuma dēļ vācu importētājs var kritiski izvēlēties sadarbības partneri un preci. Jebkuras manipulācijas ar kvalitāti, kas nonāk pretrunā ar noslēgtajiem līgumiem un Vācijas pārtikas produktu likumdošanu, ir saistītas ar ilgstošiem un dārgiem tiesas procesiem un galu galā noved pie sadarbības pārtraukšanas.

Vācu importētājs ļoti lielu nozīmi piešķir tam, vai viņa ārzemju piegādātājs ir ieinteresēts ilgstošu kontaktu dibināšanā un ir gatavs tos pastāvīgi uzturēt, jo viņam pašam savukārt ir obligātas saistības piegādes jomā ar pārpircēju vai mazumtirgotāju. Ja ārzemju partneris neievēro līgumsaistības, vācu importētājam jārēķinās ar lieliem zaudējumiem. Tāpēc viņš ir spiests saukt ārzemju ražotāju pie atbildības ar šķīrējtiesas vai civiltiesas palīdzību. Princips, ka noslēgtie līgumi ir jāpilda, pieder pie elementārākajiem starptautiskās tirdzniecības likumiem. Vācijas Pārtikas produktu likuma ievērošana ir īpaši svarīga. Tā mazākais pārkāpums tiek sodīts ar naudas sodu līdz DM 50 000. Iepriekšminētais likums tiesiskā statusa ziņā vācu importētāju pielīdzina importēto preču ražotājam. Importētāja tiesiskā atbildība pastāv līdz brīdim, kamēr pārtikas produkts ir apēsts, lai gan tajā pašā laikā pastāv arī obligāta importam sekojošu tirdzniecības posmu kontrole.

Arī tad, ja pagājis termiņš sūdzībām par acīmredzamiem un slēptiem trūkumiem, ko nosaka starptautiski pieņemtie nerakstītie tirdzniecības likumi, vācu importētāja tiesiskā atbildība nebeidzas. Valstiskās patērētāju aizsardzības mērķis ir pēc iespējas mazāks pārtikas produktu piesārņojums ar augu aizsardzības līdzekļu un citu kaitīgo vielu, piemēram, smago metālu atlikumiem. Šā mērķa izpildi kontrolē valsts kontroles iestādes, izmantojot arvien smalkākas un sarežģītākas metodes un ierīces, lai noteiktu visniecīgāko piesārņojumu pārtikas produktos. Tāpēc ilgtermiņa eksports uz Vāciju ir iespējams tikai tad, ja pārtikas produkti ir minimāli piesārņoti un tikuši pakļauti speciālai kontrolei ražotājvalstī.

Pašmāju un ārzemju pārtikas produktus pastāvīgi kontrolē valsts un privātās ķīmisko analīžu laboratorijās. Ja šo laboratoriju analīžu rezultāti ir pretrunā ar pārtikas produktu likumdošanu, tad attiecīgā pārtikas produkta importētājs tiek sameklēts, apejot visus pārējos tirdzniecības posmus, kurus produkts izgājis, un par importētāju tiek iesniegta sūdzība tiesā.

Izvairīties no tiesas un pierādīt savu nevainību importētājs var tikai tad, ja viņš pārliecinoši spēj pierādīt, ka ir izpildījis savu pienākumu, ar pienācīgu rūpīgumu pārbaudot importam paredzēto pārtiku, un izmantojis visas nepieciešamās kontroles metodes.

Tāpēc importētāja pienākums ir atkal un atkal pārbaudīt un kontrolēt viņa importētos pārtikas produktus, neapmierinoties ar paraugiem, kurus viņš saņem pirms pirkšanas vai iekraušanas. Īpaši svarīga ir pārbaude uzreiz pēc preču saņemšanas un atkārtota pārbaude, ja preces ilgāku laiku tiek uzglabātas importētāja noliktavā. No ārzemju ražotāja sagaida, ka viņš pirms darījuma prezentē tādas kvalitātes preces, kas pilnīgi atbilst gaidāmai partijai vai piegādājamās preces sērijai. Izskaistināti vai izmainīti preču paraugi izraisa tikai strīdus par tirdzniecības un pārtikas produktu likumdošanu, kas dārgi izmaksā. Ļoti neveiklā situācijā importētājs nonāk, ja piegādātās preces neatbilst paraugiem vai līguma noteikumiem.

Ar sensorisko pārbaudi, ko veic importētājs, nepietiek. Pārkāpumu gadījumos Vācijas tiesas ļoti reti atzīst sensorisko pārbaudi, lai konstatētu liekus vai cilvēka veselībai kaitīgus piemaisījumus.

Patērētāja un tirdzniecības aizsardzības, kā arī sevis paša labad importētājs ir spiests izmantot privātu, zvērinātu un valsts pārtikas ķīmijas laboratoriju pakalpojumus. Tikai tās var noteikt, vai importētā pārtika atbilst Vācijas pārtikas produktu likumdošanai. Cita starpā šajās laboratorijās pārbauda:

• aizliegtus piemaisījumus, piedevas, vielas;

• maksimāli pieļaujamo smago metālu daudzumu;

• kaitēkļu apkarošanas/ augu aizsardzības līdzekļu atlikumus;

• kaitīgās vielas;

• toksīnus;

• radioaktivitāti.

Zvērinātu ekspertu un pārtikas produktu ķīmiķu, kas izpilda valsts pasūtījumu, adreses var uzzināt VFR Tirdzniecības un rūpniecības kamerās un Vācijas Tirdzniecības kamerās ārzemēs.

Izdevumi, kas jāsedz importētājam šo analīžu veikšanai, ir ļoti lieli. Atkarībā no pārtikas līdzekļa sastāva precīza analīze aizņem arī daudz laika.

Ja tiek atrasta kāda nevajadzīga vai aizliegta viela, tad saskaņā ar nerakstītajiem tirdzniecības likumiem tas tiek uzskatīts par slēptu trūkumu, par kuru var iesniegt sūdzību. Ja konstatē, ka ievestā prece neatbilst Vācijas pārtikas produktu likumdošanai, tā nedrīkst nonākt tirdzniecības vietā. Katram importētam pārtikas produktam jāatbilst Vācijas Pārtikas produktu likumam.

Ja pretenzijas izsaka viena no oficiālajām kontroles iestādēm, tā var dot rīkojumu konfiscēt preces; tas parasti notiek, ja atklātas vielas, kas var kaitēt cilvēka veselībai. Šajā gadījumā ārzemju ražotājam ir lieli izdevumi, lai saņemtu preci atpakaļ un to iznīcinātu. Ja tiek pārkāpts Vācijas Pārtikas produktu likums, importētājam jebkurā gadījumā iestājas kriminālatbildība.

Jums kā ārzemju ražotājam iesakām vislielāko vērību veltīt jūsu importētāja norādījumiem, īpaši attiecībā uz kvalitāti un deklarēšanu! Šaubu gadījumā nekad nerīkojieties pats uz savu roku! Labāk pārvaicājiet lieku reizi nekā vienu reizi par maz! Noteikti piegādājiet preci, kas ražota pēc nemainīgas receptūras! Ja rodas neskaidrības par kvalitāti, pirms piegādes atsūtiet paraugus vēlreiz! Iepriekš visu lieku reizi pārbaudīt — tas šajā gadījumā vienmēr būs lētāk par vēlāko problēmu novēršanu.

Vācijas pārtikas produktu likumdošana ir vienota visās federālajās zemēs. Tās normatīvu ievērošana ir atsevišķo federālo zemju pārziņā. Iespējams, ka nelielas novirzes ir atļautas vienā federālajā zemē, bet citā savukārt nav. Smagi pārkāpumi netiek akceptēti nevienā federālajā zemē, un kriminālatbildības iestāšanās ir neizbēgama.

Pārtikas produktu kontroles mehānisms ļauj informēt par atklātajiem trūkumiem jebkura tirdzniecības posma darbiniekus. Šādi izplatās negatīva informācija par attiecīgo preci un tās ražotājvalsti.

Kā piemēru var minēt nesen notikušos tā dēvētos pārtikas skandālus, kuru dēļ attiecīgo preču noiets stipri samazinājās vairākus mēnešus un pat gadus. Ja kāds pašmāju vai ārzemju produkts neatbilst pārtikas līdzekļu normām un var kaitēt patērētāja veselībai, izmeklēšanas iestāde var izteikt publisku brīdinājumu par šo produktu. Taču blakus publiskam brīdinājumam patērētāju par Vācijas pārtikas normu pārkāpumiem parasti informē preses izdevumi, minot gan preces nosaukumu (tirdzniecības preču zīmi), gan ražotāju, ražotājvalsti un importētāju.

Valsts izmeklēšanas iestādes novērtē pārtikas produktu sastāvu, izskatu, konsistenci utt., ne tikai meklējot aizliegtas sastāvdaļas, bet arī ņemot vērā tirdzniecības godīgas spēles likumus un vispārzināmas patērētāju vēlmes. Šie faktori — tās ir kvalitātes normas, tēzes un direktīvas no Vācijas Pārtikas grāmatas (Deutsches Lebensmittelbuch). Šīs normas un direktīvas var iegādāties Ķelnes izdevniecībā "Bundesanzeiger Verlagsgesellschaft mbH", Postfach 10 05 34, D–50445 Koeln. Iesakām jums iepazīties ar normām un tās ievērot, jo, izmantojot tur minētās ražošanas metodes, ir iespējams jau sākotnēji izvairīties no daudziem klupšanas akmeņiem. Ja produkts neatbilst Vācijas pārtikas normām, bet nesatur nekādus aizliegtus piemaisījumus, to drīkst pārdot VFR, ja atkāpi no normas skaidri dara zināmu, piemēram, iespiežot uz sparģeļu konservu iepakojuma: "Sparģeļi, īsāki par Vācijā ražotiem."

Īpaša uzmanība jāvelta iesaiņojuma materiāliem. Jāgarantē, ka arī ilgstošas uzglabāšanas laikā (tas īpaši attiecas uz agresīviem produktiem: tomātiem, skābajiem ķiršiem, sparģeļiem, pupām u.c.) satura kvalitāte nemazināsies. Tāpēc uz VFR drīkst eksportēt tikai konservus, kuru metāla kārbām ir metināta (nevis lodēta) šuve. Šī pielāgošanās Rietumeiropas ražošanas standartam ir nepieciešama, jo gan valsts iestādes, gan patērētāju organizācijas bieži norāda uz to, ka no lodētās šuves tādi metāli kā svins un alva pāriet kārbas saturā. Vislabāk jau no paša sākuma izmantot tikai iekšpusē viscaur lakotas konservu kārbas. Izmantojot kārbas ar lakojumu, jāparūpējas par to, lai iekšējais pārklājums būtu ļoti kvalitatīvs, neatluptu un nenokļūtu kārbas saturā. Atlupis iekšējais lakojums un paaugstināts alvas un smago metālu saturs ļauj produktu uzskatīt par sabojātu un veselībai kaitīgu. Stikla taras — tā Vācijā tiek izmantota arvien biežāk — neapšaubāma priekšrocība salīdzinājumā ar konservu kārbām ir tāda, ka nekādas kaitīgas vielas no tās nevar nokļūt pārtikā.

Iepakojumam no sintētiskām vielām jābūt piemērotam pārtikas iesaiņošanai un simtprocentīgi otrreizēji pārstrādājamam.

Visiem gatavajiem produktiem tiek stingri kontrolēts iepildītais svars, t.i., neto svars, un svars pēc notecināšanas (Abtropfgewicht). Mēru un svaru kontroles iestādes pārbauda to atbilstību standartiem, un tiek pieļautas pavisam nelielas, fiksētas novirzes no normas.

Katra gatavā pārtikas produkta iesaiņojuma vienība ir jāmarķē saskaņā ar Rīkojumu par pārtikas produktu marķēšanu (Lebensmittelkennzeichnungsverordnung), t.i., iesaiņojumam jāsatur informācija, bez kuras produkts nedrīkst nonākt tirdzniecībā. Atkārtota vai papildu deklarēšana parasti ir ļoti dārga. Ja uz preces etiķetes ir attēli, tiem jāatbilst iepakojuma saturam. Aizliegts attēlot uz iepakojuma sastāvdaļas, kuras iepakojums nesatur.

Attēli, kas domāti kā pasniegšanas vai garnēšanas priekšlikumi, nepārprotami arī jāapzīmē kā ieteikumi garnēšanai vai pasniegšanai. Ja ārzemju ražotājam radušās šaubas par produkta deklarēšanu vācu valodā, noteikti jāgriežas pēc padoma pie vācu partnera. Šeit ļoti ieteicama zvērinātu pārtikas ķīmiķu ekspertīze – konsultācija.

Noslēgumā daži ieteikumi pārtikas eksportētājam uz Vāciju.

Patērētājs dod priekšroku kārbām, kuras var viegli atvērt, t.i., kārbām ar gredzenu vai atslēdziņu (Flip–Top vai Ring–Pull–Dose). Pārāk smagas kartona kastes nav iecienītas nevienā no tirdzniecības posmiem. Vairumtirdzniecībai domātu preču, īpaši konservu, iesaiņojuma vienību svaram nevajadzētu pārsniegt 12–15 kg.

Tirdzniecības Kodekss (Handelsgesetzbuch) un civiltiesības nepietiekami pasargā vācu importētāju no riska, ka importētās preces varētu neatbilst vācu priekšrakstiem. Tāpēc viņš dod priekšroku līgumiem, kuriem pamatā ir Hamburgas Biržas tirdzniecības apvienības (Warenverein der Hamburger Boerse) noteikumi, kas ir starptautiski atzīti. Šie darījumu nosacījumi, kas pilnīgi atbilst arī Vācijas pārtikas produktu likumdošanai, ir pieejami vismaz angļu un franču valodā.

Arī ārzemju firmas var kļūt par Hamburgas Biržas tirdzniecības apvienības biedrēm, šādā veidā saņemot konsultācijas no neitrālas puses.

No "Rokasgrāmatas

pārtikas produktu eksportam

uz Vācijas Federatīvo Republiku"

"Latvijas Vēstneša"

privatizācijas lietu virsredaktore

MUDĪTE LUKSA