MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Ar sveicienu Kārlim Padegam

Ar prieku uzņēmis vēsti, ka Kārlim Padegam Rīgā tiek celts piemineklis, Miervaldis Birze labprāt piekrita pateikt kādu vārdu par brīnišķīgo Padegas darbu, kas ieņēmis paliekamu vietu rakstnieka mājoklī Gaujas krastā. Šodien, kad Vērmanes dārzā iepretim Rīgas Latviešu biedrības namam tiek atklāts tēlnieka Andra Vārpas un arhitekta Arno Heinrihsona veidotais piemineklis gleznotājam un grafiķim Kārlim Padegam (1911—1940), piedāvājam lasītājiem Miervalda Birzes tēlaino stāstījumu. "LV"

Dendijs manā istabā

Pašportrets. 1934.

Lai mākslas zinātāji man piedod, ka nezinu, kā pareizi šo darbu nosaukt: par grafiku, tušas mazgājumu vai tamlīdzīgi. Mūsmājās to sauc vienkārši par Padegu. Skaidrs viens: jau divdesmit septīto gadu es raugos uz dendiju, kurš atrodas pie pretējās istabas sienas tieši trīs soļu attālumā no mana rakstāmgalda. Dendijs? Varētu būt arī burvju mākslinieks, jo viņam tāds žests: uz elkonī saliektās rokas uzmestā melnā drāna šķiet tikko atklājusi no mums slēptu meiteni. Var arī teikt — par meiteni nosaukto mazo cilvēciņu zaļā, izbalējušā kleitiņā, ar vienu noļukušu zeķi un milzīgos, novalkātos šņorzābakos ieautām pēdām. Kleitiņa lāpīta ar neiedienīgi rūtainu auduma gabalu, kā no cita, daudz dārgāka auduma. Kas ir šis slaidais dendijs, kura cilindra virsotne un kurpju purngali augšā un apakšā laužas ārā no novilktajiem zīmējuma rāmjiem, itin kā pasvītrojot, ka viņš kā vērotājs stāv pāri visiem? Tērpts piegulošā frakā, kurai uzkrītoši plati popēti pleci un pogcaurumā tumšs, varbūt neļķes zieds? Acī snobisks monoklis, bet sejā interese un varbūt pat līdzcietība pret meiteni, kurai nupat parādījis pasauli un pasaulei meiteni. Augumā maziņa, kā tīši samazināta, un sniedzas tikai nedaudz pāri dendija celim. Dendijam gan tāds kā Padega profils, mutes kaktiņā cigarete, bet nav jau teikts, ka šis būtu Padegs pats. Kaut interese un vērība pret dzīves pabērniem Padega darbos ir. Meitene? Lai maza augumā, vai tā vairs meitene, jo smalki izzīmētā seja, acis ar garajām skropstām nav vairs meitenes, bērna, bet pieaugušas sievietes seja, ar tajā jau ierakstītu rūgtu dzīves pieredzi. Viņas galvu un seju apņem kā gaišs oreols, kā svētajiem senās glzenās. Visā darbā — Padegs pats, kurš īsajā dzīves laikā tika saskatījis daudz paradoksālu un traģisku pretmetu. Padegu jau tā arī varētu apzīmēt: pretmetu mākslinieks. Paraksts zem grafikas kreisā apakšējā stūra:

Carlis Padegs

1934

Dendijs

un

meitene

Carlis, tas skan švītīgi, tomēr pats paraksts uzsvērti niecīgs, tikko pamanāms. Kaut tai pašā 1934.gadā tikai 23 gadus vecais "Carlis" beidz Māklas akadēmiju kā graduēts mākslinieks. Arī paraksta niecīgums kā pretmets.

Kā šis dendijs un meitene, kuri manī nolūkojas jau ceturtdaļgadsimta, nokļuva manā istabā? Tas notika tā. Sakarā ar manu piecdesmito dzimšanas dienu mani šur tur uzaicināja piedalīties toreiz izplatītajos "autoru vakaros". Tā 1971.gada sniegotā ziemā nokļuvu Bauskas bibliotēkā. Pēc tikšanās ar lasītājiem dzēru kafiju kopā ar Kastiņu pāri — šīs bibliotēkas vadītājiem. Viņus atcerējos, jo abi kādu laiku bija ārstējušies Cēsu tuberkulozes sanatorijā, kur tolaik biju ārsts. Laikam jau ne pārāk slimi, ja viņiem bija atļauts strādāt bibliotēkā. Tie bija jauki, inteliģenti, latviski, saderīgi dzīvesbiedri. Kundzei kāda nervu kaite bija savilkusi vienu sejas pusi nedzīvā grimasē. Šķiroties viņi man pasniedza tādu kā iesaiņotu grāmatu, lai šo sainīti atverot tikai savā dzimšanas dienā. Atvēru arī, un tā pirmo reizi sastapos ar dendiju un meiteni, ar kuriem nu saskatos diendienā līdz sirmam vecumam.

Kastiņi pēc dažiem gadiem vasarā bija apstaigājuši Gaujmalas pļavas, atcerēdamies, ka Cēsīs ārstējušies un, mani mājās nesastapuši, pie vārtiem atstājuši cilvēka augumā žuburotu dadzi ar daudziem sārti violetiem bārkšainiem ziediņiem. Tam klāt bija zīmīte, ka šādi dadži nesot laimi.

Tā arī bija pēdējā reize, kad, kaut neklātienē, tikos ar šiem jaukajiem cilvēkiem. Kastiņa kundze pēc dažiem gadiem mira ar ļaundabīgu audzēju. Padega grafika ir tikai pusotra reiz vienu manu sprīdi liela. Bet, ieraugoties meitenes neparasti nopietnajās acīs, jāpārdomā par mākslu, kura arī telpiskā mazumā spēj būt dziļa un ļauj pamanīt dzīves pretmetus, "kur prieks ar bēdām kopā savīts".

Ja arī pats visā mūžā fraku neesmu uzvilcis un neesmu dendija cienīgs, viņam tomēr pienācīga sabiedrība. Dendijs var sarunāties ar Jāni Jaunsudrabiņu, kurš netālu no viņa parakstījies uz dziedonim Rudolfam Bērziņam kādreiz dāvinātās nelielās lauku vasaras ainavas vai uz Jāņa Zvirbuļa 1971.gadā zīmēto "Aizmigušo karali", kurš no rīta paguris sēd pie dzīru galda. Karalis viens, pie viņa palicis tikai suns. Neesmu karalis, bet arī šodien manās mājās bez manis ir tikai suns.

Miervaldis Birze, 18.VI 98.

"Madonna ar ložmetēju". 1932. Eļļa

Okey, baby! 1934. Jaukta tehnika

No grāmatas "Māksla un arhitektūra biogrāfijās". Latvijas Enciklopēdija. 1996

Par muižu zem ozoliem

Ielūgums uz izstādi par Ungurmuižu un fon Kanpenhauzenu dzimtu Vidzemē

Rundāles pilī 1998.gada 3.jūlijā atklās izstādi par Ungurmuižu. Tā ir kāda klusa vieta Cēsu rajonā, kas, šķiet, brīnumainā kārtā patvērusies no Latvijai pāri gājušajām likteņa vētrām. Ungurmuiža ir gan vērtīgs arhitektūras piemineklis, gan skaista ainava, un tās ārējā harmonija sakņojas iekšējā garīgajā vidē, kādā tapa muižas apbūve. Tās īpašnieks Baltazars fon Kampenhauzens bija spējis pacelties pāri sava laika priekšstatiem un estētiskos ideālus savienot ar augstu ētisko nostāju. Veselīga attieksme pret dzīves prasībām un skaistuma alkas Ungurmuižā bija līdzsvarotas ar kristīgās pazemības morāli, ko noteica Kampenhauzena pievēršanās hernhūtismam. Būdams viens no Vidzemes brāļu draudžu atbalstītājiem, viņš devis ievērojamu ieguldījumu latviešu zemnieku stāvokļa pacelšanā sava laika humānisma ideju garā. Darbošanās brāļu draudzēs bija pirmā latviešu nācijas pašapzināšanās un pašizteikšanās iespēja — vēl pirms "pirmās atmodas" 19.gadsimta vidū.

Liela vieta Ungurmuižā tika ierādīta izglītībai. Visās Kampenhauzenu muižās tika ierīkotas skolas, un arī Ungurmuižā 1734.gadā sāka darboties viena no pirmajām skolām zemnieku bērniem.

1731.—1732. gadā tika celta Ungurmuižas dzīvojamā māja, kas kļuva par pašu pirmo lielāko muižu celtniecības pasākumu Vidzemē pēc postošā Ziemeļu kara. Ungurmuižas kungu māja ar tās mansarda jumtu un triju logu jumta izbūvi tapa par paraugu, kas tika atkārtots un variēts Vidzemes muižu arhitektūrā visā 18.gadsimta garumā. Gan kungu māja, gan 1738.—1740.gadā celtā graudu klēts, gan 1754.gadā uzbūvētais parka paviljons ir nenovērtējami 18.gs. koka celtniecības pieminekļi, kur sava laikmeta jaunākās vēsmas apvienojas ar mūžseniem tautas celtniecības paņēmieniem. Limbažu meistara Georga Hinša 18.gs. vidū darinātie Ungurmuižas mājas iekštelpu gleznojumi savukārt ir pats daudzveidīgākais baroka dekoratīvās glezniecības kopums Latvijas lauku muižās. Būdamas modernas savam laikam, Ungurmuižas celtnes tomēr saglabājušas askētismu un mērogu saskaņu, brīnišķīgi iekļaujoties savā vidē un vietējās tradīcijās. Visu lietu saskaņa un īpaša garīguma dvesma Ungurmuižu izceļ ārpus līdzīgām sava laika parādībām.

Stāsta Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis:

Ungurmuiža ir viena no nedau- dzajām Latvijas muižām, no kurām saglabājies dzimtas arhīvs, senču portretu galerija, daudzi mākslas priekšmeti. Tas joprojām atrodas fon Kampenhauzenu dzimtas rokās, kuras locekļi devuši ievērojamu ieguldījumu tēmas izpētē un izstādes komplektēšanā. Izstādes organizētājs Rundāles pils muzejs pateicas par darbīgu līdzdalību Cēsu vēstures un mākslas muzejam, Latvijas Vēstures muzejam, Latvijas Valsts vēstures arhīvam, citiem muzejiem un bibliotēkām, arhitektiem unn vēsturniekiem, kas jau senāk pētījuši Ungurmuižu. Izstāde 1999.gadā tiks parādīta Herdera institūtā Mārburgā (VFR), kurš devis materiālus izstādes un tās kataloga veidošanai.

Tomēr Ungurmuiža pēc visiem laimīgi pārdzīvotiem līdzšinējiem pārbaudījumiem nonākusi bīstamās krustcelēs. Jau tas, ka izstādei jānotiek Rundāles pilī un nevis pašā Ungurmuižā, ir liecība par tās stāvokli. Pašvaldībai piederošā muižas dzīvojamā māja stāv tukša, kādreiz sāktie restaurācijas darbi apstājušies, un celtne ar nojauktām šķērssienām un izņemtām grīdām pārvērtusies par trauslu čaulu, pirmoreiz nonākot pie iznīcības robežas.

Mēs jutām nepieciešamību parādīt Ungurmuižas kā vienota dabas, mākslas, kultūrvēstures un ētisko ideālu izpauduma īpašo vietu Latvijā. Izstādei jāvērš sabiedrības uzmanība Ungurmuižas brīnumam. Tai jārosina meklēt Ungurmuižas kompleksa vienotas izmantošanas un apsaimniekošanas veidu; līdzekļus ansambļa atjaunošanai un sistēmu, kā šos līdzekļus pārvaldīt, kā administrēt ansambļa uzturēšanu un atjaunošanas darbus; iespēju sākt profesionālu, mērķtiecīgu un nepārtrauktu kungu mājas restaurāciju.

Izstāde būs atvērta līdz 1998.gada 31.oktobrim.

Imants Lancmanis ir pārliecināts, ka šai izstādei būs plaša starptautiska rezonanse. Sagatavots arī unikāls katalogs latviešu un vācu valodā 460 lappušu biezumā. Tā būs īsta enciklopēdija par Ungurmuižu, ko papildinās vairāk nekā 200 attēlu.

To paredzēts plaši izplatīt arī citās Eiropas valstīs.

Kultūras ministrijas iknedēļas preses konferencē par Ungurmuižu, tās problēmām un Rundāles pils muzeja sagatavoto izstādi piedalījās arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis, Cēsu rajona pieminekļu aizsardzības inspektore Dace Ķibilda, Ungurmuižas fonda valdes priekšsēdis Edgars Raitums un arhitekts Ilmārs Dirveiks, kurš rūpējas par Ungurmuižas kompleksa arhitektūras pilnīgu apzināšanu. Pirms desmit gadiem vērienīgi uzsāktie restaurācijas darbi apstājušies naudas trūkuma dēļ. Pašlaik valsts un pašvaldība, kuras valdījumā atrodas šis vērtīgais kultūrvēsturiskais piemineklis, spēj atvēlēt līdzekļus vien tam, lai to uzturētu vismaz pašreizējā stāvoklī, nepieļaujot ansambļa bojāeju.

Kā uzsvēra Juris Dambis, Ungurmuižai pirmām kārtām vajadzīgs kārtīgs saimnieks un skaidra attīstības koncepcija. Kultūras mantojums nav slogs, ja to prot likt lietā, saskatīt attīstības iespējas. Un šī izstāde katrā ziņā palīdzēs arī šai ziņā.

"LV" informācija

Ungurmuižas tējas namiņš

Ungurmuižas kungu māja Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Pie skaņu sākumiem

Ērģeles un harmoniji, vijoles, flautas un mežragi, ar kuriem muzicējuši mūsu senči pirms simt un divsimt gadiem, skatāmi Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejā Pils laukumā, kur Dziesmu svētku priekšvakarā atklāta plaša mūzikas instrumentu izstāde.

Te ir elektropneimatiskās pašspēlējošās klavieres Dea, kas XX gadsimta 20. gados būvētas Vācijā, un mehāniskās pašspēlējošās klavieres Pianola "Steck", kas ap to pašu laiku izgatavotas Amerikā. Kaut cienījamā vecumā, tās joprojām rāda savu impozanto spēlēšanas manieri. Savukārt saliekamo harmoniju, kas pirms Pirmā pasaules kara izgatavots tepat Latvijā atvērtajā Ķikuļu Jāņa ērģeļu un harmoniju darbnīcā, ērti varēja paņemt līdzi kādā izbraukumā vai ceļojumā. Joprojām labā stāvoklī ir tā saucamās hammondērģeles, kas mūsu gadsimta 30. gados pēc amerikāņu licences būvētas Valsts elektrotehniskajā rūpnīcā VEF un izmantotas Sv. Jāņa baznīcā. Atzīts meistars bijis Gustavs Ādolfs Vilhelms Jāns (1797–1859), kas Rīgā ieradies no Pēterburgas. Izpētot zem tāfelklavieru vāka saglabājušos koncertafišas gabaliņu, izdevies noteikt precīzu ekspozīcijā redzamā instrumenta izgatavošanas datumu. Šis Trapenes muižniekam fon Volfam piederējušais instruments uzbūvēts 1834. gada 6.oktobrī.

Starp cienījamākiem eksponātiem ir XVIII gadsimtā tapušie mežragi, alta un basa tromboni, augstais diskanta flažolets, bungu flauta, XIX gadsimtā no Vācijas vai Austrijas ievestā diskanta blokflauta un latviešu meistaru darinātās vijoles. Sevišķi ražīgs bijis pazīstamais rūpnieks un mecenāts Augusts Dombrovskis (1845–1927), kas mūzikas instrumentu būvei pievērsies trīsdesmit gadu vecumā un izgatavojis vairākus simtus vijoļu, altu, čellu un kontrabasu.

Nikolajs Dreika, kas ir viens no ievērojamākajiem vijoļbūves meistariem, izgatavojis ap 150 instrumentu. Izstādīta vijole "Dagnija", ko meistars izgatavojis 1984. gadā, kad viņš atzīmēja 80. dzimšanas dienu.

Būvinženieris Reinis Māsēns no Dobeles savukārt izstādījis 113. altu, kas tapis 1989. gadā. Viņš izgatavojis arī 320 vijoles un 88 čellus. Dzīvojot Zviedrijā, ar vijoļu būvi un glezniecību aizrāvies pazīstamais novelists Kārlis Ieviņš (1888–1977). Viņš izgatavojis ap 160 instrumentu.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foro: Harijs Burmeistars

Gustava Ādolfa Vilhelma Jāna būvētais flīģelis. 1834. gads